Bez Ziemassvētkiem un Jaunā Gada

Autore: Laila Brence

Laikā, kad liela daļa pasaules gatavojas Ziemassvētkiem un Jaunā Gada sagaidīšanai, Pakistānā itin nekas neliecina par šo svētku tuvošanos. Nav nedz izrotātu eglīšu, nedz Ziemassvētku dziesmu, nedz arī Rietumos šajā gada laikā tik ierastā iepirkšanās drudža. Pakistānā Ziemassvētki netiek svinēti, jo islāma traktējums par Jēzu Kristu atšķiras no kristietībā pieņemtā un dzimšanas dienas kā tādas netiek atzīmētas. Savukārt solārajam Jaunajam Gadam šeit ir tikai formāla nozīme, jo musulmaņi seko lunārajam kalendāram.

Šodien Latvijā Ziemassvētki ir kļuvuši par neatņemamu gada aprites daļu, lai gan tikai pāris desmitgades atpakaļ to svinēšana bija aizliegta. Es, kā katrs kārtīgs padomijas laika bērns, labi atceros pompozo, šampanietī slīkstošo Jaunā Gada svinēšanu. Toreiz par Ziemassvētkiem es neko nezināju. Tikai pēc Padomju Savienības sabrukuma manā dzīvē ienāca šie jaunie svētki, kurus sākumā es pat savā bērna prātā nevarēju saprast kā svinēt: vai iet uz baznīcu, jeb ķekatās? Atceros, cik samocīti jutos, kad skolotāja lika man no galvas iemācīties Ziemassvētku stāstu, kuru vēlāk deklamēju kādā baznīcā. Tomēr ar laiku šie svētki kļuva par manējiem – par Kristus dzimšanas dienas svinībām, kas pildīja manu kā kristietes sirdi ar gaišumu un prieku.

Pēc islāma pieņemšanas, mans skatījums uz Jēzu Kristu mainījās un līdz ar to zuda iemesls Ziemassvētku svinēšanai. Musulmaņu gada apritē ir divi lieli svētki: Īd-ul-Fitr, kas iezīmē Ramadāna gavēņa beigas, un Īd-ul-Adha, kuros svinam svētceļojuma uz Meku beigas. Gluži tāpat, kā savulaik mācījos svinēt Ziemassvētkus, pēc atbraukšanas uz Pakistānu, mēģināju rast izpratni par Īd svētkiem. Arī šoreiz svētku sajūta neradās vienas dienas laikā – tam bija vajadzīgs laiks.

Pirmos gadus Pakistānā, decembrim iestājoties, man pietrūka Ziemassvētku sajūtas: sniega, izrotāto eglīšu, piparkūku smaržas un dāvanu dāvināšanas prieka. Bija dīvaini atrasties realitātē, kurā no šiem svētkiem nebija ne miņas. Manī valdīja zināms nepiepildīts tukšums - Ziemassvētki vēl nebija tā pa īstam mani atstājuši, kamēr Īd svētki vēl nebija atraduši vietu manā sirdī. Atrodoties šajā meklējumu posmā, bieži uzdevu sev jautājumus: „Kas gan ir tas, kas liek mums saukt kādus svētkus par savējiem? Kā tieši mūsos rodas tas īpašais pacilājums, ko jūtam svētkos?”

Atceros, kā, dēlam Uzeram paaugoties, es mēģināju viest mājās īpašu svētku sajūtu, lai viņam būtu par Īd svinēšanu mīļas atmiņas: sienas izrotājām ar baloniem, galdam tika balts galdauts, maltītes ēdām no svētku traukiem. Vēlāk sapratu, ka šīm ārišķīgajām svētku izpausmēm Pakistānā ir maz nozīmes – tās vienkārši nav nepieciešamas, jo valstī, kurā vairāk kā 90% iedzīvotāju ir musulmaņi, islāma svētkus svin gandrīz visi. Nav vajadzības radīt svētkus ar ārišķīgiem rotājumiem, jo tie paši staro tev pretī pretimnākošo sejās. Islāma svētkus raksturo atturīgi klusināts svinīgums un cilvēku savstarpējā sirsnība, kad tie svētkos dodas viens otru apciemot.

Tagad varu droši teikt, ka Īd svētki ir kļuvuši par manējiem. Ir atrastas arī atbildes uz jautājumiem, kas savulaik nodarbināja manu prātu: svētku sajūta pati atnāk pie tevis, kad esi sapratis svētku patieso būtību.

Āzijas ziema

Laila Brence | Karači Pakistānā
Trešdiena, 8. decembris (2010)
http://diena.lv/lv/laikraksts/759316-azijas-ziema

Šorīt astoņgadīgais Uzers atskrēja no savas istabas un drebinoties palīda zem manas segas. Atverot acis, labpatikā pasmaidīju, jo manīju gaisā svaigumu un dzestrumu, kas atgādināja Latvijas agrīno rudeni. Beidzot, beidzot arī mūsu ziemas sezona liek par sevi manīt!

Latvijas radi gan par manis aprakstīto Karači ziemu tikai pasmīkņā. Kas nu tā par ziemu, ja decembrī pa dienu ir pāri pa +20? Atsaku, ka toties naktī ir tikai ap +10, kas šejieniešiem ir ievērības cienīgs aukstums. Jāatzīstas, ka arī man pašai sākumā likās vareni amizanti redzēt pamatīgi satuntuļotos bērnus ar ziemas cepurēm galvā, kad laukā bija tikai +15.

Lai gan Karači ziema līdzinās vēsai Latvijas vasarai, citās Pakistānas daļās ir sniegs un sals. Tikai 700 km attālajā Kvetā šobrīd ir jau zem nulles. Savukārt kalnos valsts augšdaļā sniegs turas visu gadu. Ģeogrāfiski izstieptā valsts var lepoties pat ar divām ražas sezonām, kas nodrošina vietējam tirgum vienmēr svaigus dārzeņus.

Šodien būs jāvelk laukā no skapja bērnu siltās drēbes un vecmammas dāvinātās vilnas zeķītes, bez kurām mājās nu vairs neiztikt. Šejienes ēkas ir celtas karstajai sezonai – marmora vai rotāta cementa grīdas, no cementa ķieģeļiem būvētas sienas. Nav grūti iedomāties, ka, temperatūrai laukā krītoties, gan grīdas, gan sienas rada mājās īstu ledusskapja efektu. Grīdas tiks nosiltinātas ar paklājiem, logi nomazgāti un rūpīgi aiztaisīti. Masīvie griestu ventilatori un sienās sēdošie gaisa kondicionieri jau ir apklusuši un aizmiguši ziemas miegā līdz pat marta sākumam.

Nepatīkamākā ziemas parādība ir daudzie odi, kuri vasaras karstumā nespēj izdzīvot. Šajā sezonā aktivizējas gan malārijas, gan arī tikai pāris gadus atpakaļ Pakistānā ievestie tropu drudža (dengī) odi. Arī šogad no tropu drudža jau ir mirušie – lielākoties tie, kas laicīgi nebija griezušies pēc medicīniskās palīdzības. Arī es to pāris gadus atpakaļ izslimoju.

Vēsais gadalaiks atnes sev līdzi arī zināmas izmaiņas pakistāniešu ēšanas paradumos. Man līdz šim vēl neizprastu mistisku iemeslu dēļ, ēdieni, dzērieni, dārzeņi un augļi šeit tiek iedalīti pēc to kvalitātēm ‘aukstos’ un ‘karstos’. Tā, piemēram, ja tēja un piens ir aukstas kvalitātes dzērieni, tad kafijai un zupām piemīt karsta kvalitāte; ja citrusaugļi un banāni tiek ierindoti aukstajā grupā, tad mango, rieksti un žāvēti augļi karstajā. Gudrība visā tajā ir tāda, ka vasaras sezonā tiek lietots aukstās kvalitātes uzturs, kamēr ziemā – karstās.

Kā no iepriekš teiktā var noprast, ziemas sezona dod zaļo gaismu kafijai, zupām, riekstiem un žāvētiem augļiem. Ja vasarā ciemiņiem piedāvāta kafijas tase izraisīs viņu sejās neizpratni, tad ziemā tā tiks izdzerta ar baudu. Uz ietvju malām sāk parādīties zupas mini-biznesiņi: stumjami rati ar gāzes balonu, kas uztur karstu ziemā iecienīto vistas un kukurūzas zupu. Savukārt sauso augļu un riekstu pārdevēji izliek savu preci uz lielāka izmēra ratiem. Arī viņu rīcībā ir gāzes balons, kurš gan nesilda zupas katlu, bet palielu smilšu bļodu, kurās tiek iemaisīti un apcepti zemesrieksti ar visām mizām – Uzera un Hafsas mīļākie ziemas gardumi!

Par gardumiem stāstot, arī man sagribējās kaut ko siltu. Steigšos uz virtuvi uzvārīt no Latvijas līdzi atvesto draudzenes Sigitas dāvāto zāļu tēju. Kas gan var sasildīt labāk par krūzi karstas Latvijas zāļu tējas ar medu?

Sprādziens un zūdošā drošība

Laila Brence | Karači Pakistānā
Pirmdiena, 29. novembris (2010)
http://diena.lv/lv/laikraksts/758329-sp … sa-drosiba

Ir gandrīz deviņi ceturtdienas vakarā. Sēžot pie datora, saņemu no vīra īsziņu, kas liek sirdij nodrebēt – pilsētā ir bijis kārtējais sprādziens un šoreiz pavisam netālu no mūsu draugu mājām. Vīrs lūdz, lai uzzvanu Sabīnei ar Absāru un uzzinu, vai ar viņiem viss kārtībā.

Pēc vairākkārtējiem neveiksmīgiem mēģinājumiem sazvanīt Sabīni uz mobilo tālruni, atmetu cerības, ka tikšu savienota. Kritiskos brīžos, pilsētas mobilie sakari ir tik noslogoti, ka pastāvīgi saņemam ‘tīkls aizņemts’ ziņojumu. Ķeros pie parastā telefona un šoreiz veiksmīgi. Jā, Sabīnes mājās valda satraukums. Visu ģimeni ir satricinājusi pamatīga sprādziena atbalss, logu stikli drebējuši, un bērni ne pa jokam nobijušies. Atvieglota uzzināt, ka ar viņiem viss kārtībā, nākamo sazvanu vīru, lai nodotu viņam ziņas un teiktu, lai nekavējoties arī pats brauc no biroja mājās. Bieži nekārtības vienā pilsētas malā izraisa pretreakciju kādā citā, kas var padarīt vīra mājupceļu nedrošu. Zinu, ka saņemšu zvanus arī no citiem radiem, jo visi pēc notikušā apzvana savējos, lai pārliecinātos, ka viņi un viņu ģimenes ir drošībā.

Slēdzu iekšā Express 24/7, vienīgo anglisko TV ziņu kanālu, kas, gluži tāpat kā pārējie vietējie kanāli, dod tiešraidi no notikumu vietas. Ekrāna lejaspusē figurē bojā gājušo un ievainoto skaits, kas ik pa brīdim nomainās, glābējiem izvelkot no gruvešiem arvien jaunus upurus. Kājās sacelti ir visi pilsētas palīdzību dienesti, un tuvējās slimnīcas pildās ar cietušajiem. Tikai rīt būs zināms galīgais upuru skaits, jo glābšanas darbi turpināsies visu nakti. Vērojot ekrānā redzamo paniku un ciešanas, asaras pašas riešas acīs. Ziņo, ka šis sprādziens ir bijis lielākais Karači vēsturē.

Iepriekšējais sprādziens bija tikai mēnesi atpakaļ pie kāda no vietējiem mauzolejiem. Tovakar Latvijas goda konsuls Pakistānā bija uzaicinājis latviešu ģimenes vakariņās, kuras sprādziena dēļ gandrīz nācās atcelt. Pēdējo gadu laikā jau ir kļuvis par paradumu vispirms ieslēgt ziņas, lai pārliecinātos, ka pilsētā viss mierīgs, pirms dodamies laukā no mājām uz pasākumu citā pilsētas malā.

Lai arī cik skumji nebūtu to atzīt, bet arvien biežāk notiekošie sprādzieni ir sākuši notrulināt pilsētas iedzīvotāju reakciju pret tiem. Ja gadus piecus atpakaļ ziņas par sprādzienu Karači bija kas ārkārtējs, kas sacēla kājās visu pilsētu, tad šodienas reakciju vairāk raksturo sāpes, nekā šoks. Sāpes par cietušo ģimenēm, par pilsētas arvien zūdošo drošību.

Arī rīt pār pilsētu pletīsies iepriekšējā vakara smagnējums. Visticamāk neskaitāmie privātveikaliņi nemaz netiks atvērti un lielākā daļā skolu būs slēgtas, kas ir parasta reakcija uz iepriekšējā dienā pilsētā notikušu sprādzienu vai citām nekārtībām. Pilsētnieki ir iemācījušies neriskēt ar savu un bērnu drošību. Veikalu īpašnieki zaudēs ienākumus, bet skolniekiem būs iekavētā viela jāatstrādā sestdienās.

Musulmaņi tic, ka, cilvēkam piedzimstot, Dievs nosaka mūsu dzīves garumu. Ja mums rīt ir lemts atstāt šo pasauli, tad veids, kā tas notiks, būs vienīgi ceļš Dieva noliktā norisei – nebūs svarīgi, vai tas būs sprādziens pilsētā vai sirdslēkme, kas mūs pārsteigs pašu gultās. Tomēr Dieva iepriekš noliktais nedzen mūs izmisumā par to, ka varam jau rīt mirt. Drīzāk otrādi - šī apziņa dod drošības sajūtu, ka nodzīvosim šai pasaulē ikkatru mums atvēlēto mirkli, jo Dievs to tā ir nolicis.

Ar sveicieniem no Pakistānas

Laila Brence | Karači, Pakistāna

Jau desmito gadu, Karači priekš manis nav vairs tikai punktiņš politiskajā kartē. Tā ir kļuvusi par manām un manas ģimenes mājām. Nē, es nedzīvoju smilšaina tuksneša vidū, kā samērā daudzi iedomājas Pakistānu esam. Metropole tās vistiešākajā vārda nozīmē, Karači ir pilna kontrastu, kas šodien var likt sirdij gavilēt, bet jau rīt - sažņaugties sāpēs.

Kad 2001. gada pavasarī, pēc vairākiem studijās pavadītiem gadiem ASV, es iznācu no Karači lidostas, manā priekšā pavērās jaunas dzīves sākums. Toreiz bija grūti pat iedomāties, kā tieši mani uzņems šī austrumu valsts ar tik ļoti eiropietei neierasto kultūru. ASV pavadītais laiks bija mani iemācījis cienīt atšķirīgo, tāpēc spēru savus pirmos soļus uz Pakistānas zemes apņēmības pilna būt atvērtai un pozitīvai pret mana vīra Saifudīna valsti un kultūru.

„Laipni lūdzam mājās!” bija vārdi, ar kuriem mani sagaidīja vīra vecākais brālis Azīms, kurš pēc tēva nāves bija kļuvis par visas lielās saimes galvu. Izdzirdot viņa teikto, akmens likās noveļamies no pleciem, jo tieši iekļaušanās jaunajā ģimenē bija viena no lietām, par kuru uztraucos visvairāk. Tā kā ģimene ir Islāma kultūras stūrakmens, Pakistānā radu saites ir svēta lieta. Veiksmīga iekļaušanās jaunajā radu saimē dod stabilu pamatu, uz kura jaunā ģimene var būvēt miera un svētības pilnu dzīvi.

Radi kļuva, zināmā mērā, par atbalsta punktu, kas palīdzēja man nostabilizēties jaunajos apstākļos. Vīra māte Salarunisa vienmēr bija gatava spert solīti man pretī, lai padarītu manu dzīvi vieglāku. It kā ikdienas sīkums, bet viņa bija tā, kas ierosināja gatavot priekš manis ēdienu atsevišķā katliņā, bez čili pipariem, kurus sākumā mans vēders atteicās panest. Arī attālāko radu vidū tiku uzņemta ar līdzīgu labestību un sapratni. Fakts, ka Islāms bija manis pašas apzināta izvēle, viņu, kā dzimušu musulmaņu, acīs tiek augsti vērtēts un vienmēr ir nodrošināja pret mani cieņas pilnu attieksmi.

Pakistānā pavadītais laiks ir bijis piesātināts dažādām jaunām pieredzēm. Grūtāki laiki ir mijušies ar labākiem, izveidojot mani par tādu cilvēku, kāds esmu šobrīd. Jau sen vairs nejūtos šeit kā ārzemniece, bet gan kā daļa Karači daudzkrāsainās sabiedrības. Darbs vietējā ģimenes žurnālā „Hiba” un sadarbība ar vairākām izdevniecībām ir palīdzējuši man profesionāli pilnveidoties kā angļu tekstu redaktorei. Darba kolēģes un vīra draugu sievas ir kļuvušas par manu sociālo loku, ar kuru ģimenēm kopā pavadu brīvo laiku.

Kad reizi divos gados ciemojos Latvijā, dzirdu no radiem arvien jaunus jautājumus par dzīvi Pakistānā: „Laila, mēs taču par Pakistānu gandrīz neko nezinām. Pastāsti!” Lai gan interese ir neviltota, jūtu, ka vienmēr kaut kur radu apziņas dziļumos fonā peld šaubas par to, vai tiešām tur tajā Pakistānā viss ir tā, kā stāstu. Kad pagāšreiz, gaidot Rīgas lidostā reisu uz Turciju, uzzvanīju radiem, lai atvadītos, dzirdēju to pašu gādības pilno jautājumu: „Vai tu tiešām esi pārliecināta, ka vēlies tur atgriezties?” Pasmaidot, es atbildēju, ka uztraukumiem nav iemesla. Cilvēki ir cilvēki visur – gan Latvijā, gan Pakistānā, lai gan viņu kultūras un dzīves ritējumi ir ļoti atšķirīgi.

Kafijas tase ar Tea Party biedru – sarunas ar kaimiņiem par Islāmu

Autore: Heba Ahmed

„Bezkofeīna mokku bez putukrējuma,” es pasūtīju, ar acīm meklējot telpā stūra galdiņu. Pārdevēja jau zina manu pasūtījumu no galvas, jo es iegriežos pie viņiem kopā ar vīru un bērniem ļoti bieži.

Pasniedzot man atlikumu, viņa paver muti, lai vēl ko teiktu. Es gaidu: „Vai varu jautāt, kāpēc Jūs to nēsājat?” vai „Vai Jums tajā nav karsti?” Tā kā es nēsāju nikābu un mēs esam viena no divām muslimu ģimenēm pavisam maza Ņūmeksikas pilsētiņā, es mēdzu saņemt diezgan ekstrēmas reakcijas.

„Es jau to pateicu Jūsu vīram, bet gribēju, lai arī Jūs zināt, ka tik labas uzvedības bērnus, kā Jūsējie, es neesmu redzējusi gadiem ilgi. Un, ticiet man, es esmu redzējusi daudz bērnu!” viņa izsaucās, man par lielu pārsteigumu.

Pateicoties viņai, es apsēžos un sāku sērfot pa Internetu, kamēr mans vīrs nodarbina bērnus blakus esošajās pārtikas veikala ejās.

„Sveiki!” mani sveicina pusmūža vīrietis, apsēžoties man blakus pie galdiņa. Es viņu atpazīstu, jo esam tikušies kādā citā vietējā veikalā, kurā mēs bieži iegriežamies (visā pilsētiņā ir tikai daži veikali). „Mani sauc Bobs. Vai Pegija ar Jums runāja?” viņš turpina.

„Kurš?”

„Vai pazīstiet Pegiju – no bibliotēkas?” Pegija ir brīvprātīgā palīdze vietējā bibliotēkā, kura mīl ar mani aprunāties, kad es vedu bērnus uz grāmatu lasīšanas laiku.

„Nē, viņa nav runājusi. Vai kas atgadījies?”

„Es cerēju, ka varbūt ja Jums, kopā ar vīru, protams, atrastos kāds brīvāks brītiņš, es varētu ar jums abiem aprunāties un uzdot šādus tādus jautājumus? Es esmu kristietis, bet es visur dzirdu runājam par jums tik daudz dažādu lietu, ka es gribēju par to visu ar jums aprunāties.”

„Protams. Man gan ir šis tas jāizdara Internetā, bet kad mans vīrs atgriezīsies, mēs labprāt atbildēsim Jūsu jautājumus,” es paskaidroju, malkojot kafiju.

Pavisam drīz mans vīrs bija klāt ar pus ēstu banānu un diviem miegainiem bērniem. Pēc tam, kad noguldījām bērnus uz diviem blakusesošiem dīvāniem, es iepazīstināju viņu ar Bobu, un mēs sākām runāties.

„No kurienes Jūs esiet?” Bobs jautāja manam vīram Zeidam. Zeids sāka skaidrot, kā viņš uzauga kā metodists Ilinoisas štatā, kā viņš uzsāka savu ticības ceļojumu, studējot maģistratūrā, kas noveda viņu pie tā, ka kļuva par muslimu. Viņš pastāstīja arī par problēmām, kas viņam bija attiecībā uz trīsvienību un iedzimtā grēka koncepciju. Tad es iedrošināju Bobu uzdot viņa jautājumus un noskaidrot to, kas viņu satrauca.

„Nu tā... ko jūs domājat par cilvēkiem, kas kļūst par muslimiem un tad atstāj Islāmu? Vai jūs ticat, ka viņi ir jānogalina?” Ak, vai! Uzreiz pašā vārīgākajā vietā!

Vakaram ejot, mēs runājām arī par goda atriebībām, sievu sišanu, neticīgo nogalināšanu... vārdu sakot, par visiem ‘vieglajiem’ tematiem. Mēs paskaidrojām, ka ir liela atšķirība starp Islāmu un kultūru, ka reliģijā nav piespiešanas, un tad devām viņam mūsu jau iepriekš sagatavoto runu par tauhīdu (Islāma monoteismu) un patieso Islāmu.

Mums runājot, pie Boba pienāca kāds vīrs, lai apsveicinātos. Ejot prom, viņš papliķē manu vīru uz muguras un saka: „Sveiki! Vai jūs dzīvojiet šeit?” „Jā,” Zeids atbild. „Ziniet, mēs vienkārši gribam, lai jūs zinātu, cik priecīgi mēs esam, ka jūs šeit esiet.”

„Paldies! Arī mēs esam priecīgi šeit dzīvot un jūsu labvēlīgā attieksme mums daudz ko nozīmē!” Zeids atbild entuziasma pilns, sniedzot vīram roku sveicienam.

Pēc viņa aiziešanas, Bobs piezīmē, cik ļoti viņš ir pārsteigts un priecīgs, ka šis vīrs mūs tik laipni uzrunāja.

„Vai ziniet, es dzirdu no citiem daudz negatīvu lietu par jums, bet es neesmu no tiem, kas tam tik vienkārši notic. No otras puses, jūs abi man stāstiet tik ļoti atšķirīgas lietas. Atklāti sakot, es tiešām nezinu, kam ticēt – neņemiet par ļaunu.”

Viņš turpina: „Es nekad iepriekš nebiju saticis muslimus, bet es jūs bieži redzu mūsu pilsētiņā, un, eeehh..., ziniet, man ir savs blogs, kurā es uzrakstīju par jūsu bērniem! Es uzrakstīju, ka mūsu pilsētiņā ir muslimu ģimene, kurai liekas esam visbrīnišķīgākie bērni un tas manī radīja ziņkāri jūs iepazīt, lai saprastu, kādi jūs patiesībā esiet.”

„Hmm, tas ir brīnišķīgi!” es atbildēju. „Mēs ļoti priecājamies, ka Jūs uzsākāt ar mums sarunu, un vēlētos, kaut vairāk cilvēkiem rastos iespēja iepazīt viņu muslimu kaimiņus. Tas ir vienīgais veids, kā izkliedēt bailes un naidu, kas ir radies šajā valstī. Reizēm, kad es ieraugu Tea Party kluba tikšanās paziņojumu, es nodomāju: „Mums vienkārši ir jāaiziet un jāiepazīst turienes cilvēki.”

„Dīvaini, ka Jūs to sakāt! Patiesībā es esmu vietējā Tea Party kluba biedrs! Viņiem ir e-pasta grupa, un kāds pārsūtīja e-vēstuli, kura apgalvoja, ka līdz pat šai dienai muslimi nav atvainojušies par 9/11. Es nekavējoties atvēru Google un ierakstīju ‘muslimi atvainojas par 9/11’ un dabūju veselu vairākas lapas garu sarakstu, kas pierādīja pretējo. Man vienkārši riebjas, kad cilvēki tik vieglprātīgi izplata nepareizu informāciju un melus! Es ticu Tea Party, bet domāju, ka tādi meli, kā šie, novirza mūs no mūsu misijas.”

Zeids tad pasniedz viņam vizītkarti un uzaicina viņu iegriezties vietējā masdžidā.

„Paldies, un es varbūt tiešām izmantošu šo uzaicinājumu, bet vispirms man paies kāds laiks, kamēr es pārbaudīšu lietas, kuras jūs man esiet izskaidrojuši. Pēc tam es redzēšu, vai iegriezties jūsu lūgšanu namā, jeb lūgt jūs pašus aprunāties ar citiem.”

Pa ceļam uz māju, es sāku saprast, cik daudz cilvēku mūsu mazajā lauku pilsētiņā regulāri mūs redz un runā par mums ar citiem, mums to nezinot. Tas padara mani vēl jo vairāk uzmanīgu attiecībā uz to, ka katra mūsu rīcība un ikviens vārds tiek vēroti un analizēti, mēģinot izprast ‘muhamedāņus’, mūsu patiesās vērtības, kā arī to, vai mēs neesam slepeni viņu pilsētiņā norīkoti aģenti, jeb tikai parasta ģimene, kas cenšas pasargāt savus bērnus un izdzīvot.

Mēs varam vainot 9/11 teroristus, Kurānu dedzinātājus mācītājus, profesionālus islamofobus vai Fox ziņu aģentūru par to, ka tie veido šausmīgus priekšstatus par Islāmu un aizdomīgumu attiecībā uz muslimiem. Tomēr galu galā, tikai mēs paši varam graut šos priekšstatus caur pastāvīgām ikdienas attiecībām ar mūsu kaimiņiem – soli pa solītim. Pieklājīga saruna pie veikala kases, labi audzināts bērns, kurš saka ‘lūdzu’ un ‘paldies’ oficiantei, vai palīdzības piedāvājums grūtībās nonākušam cilvēkam – šīs lietas ir tās, kas atstāj paliekošu iespaidu un maina negatīvu attieksmi. Mums ir šādi jāizturas ne tikai lai manītu attieksmi, bet arī tāpēc, ka mūsu dīn (reliģija) liek mums tā attiekties gan pret muslimiem, gan ne-muslimiem.

Pētījumi rāda, ka vairāk kā 50% amerikāņu nekad nav tikušies ar muslimu un gandrīz tikpat daudz baidās no muslimiem. Tagad iedomājieties, ka taisna muslimu ģimene ar labām manierēm apmetas uz dzīvi katrā mazā Amerikas pilsētiņā un, tā vietā lai sevi izolētu, viņi kļūst produktīvi, aktīvi pilsētiņas iedzīvotāji. Kā šī statistika mainītos? Cik daudz cilvēku liecinātu par mums Tiesas Dienā, ka mēs izplatījām Islāma vēsti, neizrunājot pat vienu vārdu?

Pēdējais atgadījums. Drīz pēc tam, man pienāk klāt sieviete, kura sveicina mani katru reizi, kad ierauga. Es nekad neesmu ar viņu tā īsti runājusi un nekad tieši par Islāmu. Viņa lūdz man, vai varu iedot viņai Kurānu. Gandrīz raudot, viņa man stāsta par tām šausmīgajām lietām, ko citi saka, kad es ienāku veikalā. „Arī mani bērni to dzird un uzdod jautājumus. Es paskaidroju viņiem, ka jūs esiet ticības cilvēki. Es viņiem arī saku, ka esmu pārliecināta, ka ja jūs būtu mūsu kaimiņi un mūsu māja degtu, tad tie būtu jūs, muslimi, kas riskētu ar savām dzīvēm, lai izglābtu mūsu ģimeni, kamēr pārējie kaimiņi vienkārši skatītos no malas.”

OHO! Es neesmu pārliecināta, kas ir devis viņai šādu iespaidu, bet viss, ko es varu darīt, ir lūgt Allāhu, lai palīdz manai ģimenei un man pacelties līdz viņas domu par mums augstumiem, inša Allāh.

Avots: http://muslimmatters.org/2010/11/08/coffee-with-a-tea-partier-open-conversations-with-our-neighbors/?utm_source=feedburner&utm_medium=email&utm_campaign=Feed%3A+Muslimmatters+%28MuslimMatters+Posts%29&utm_content=Yahoo%21+Mail

Apklātā meitene

Autore: Krista Brēmere
O, The Oprah Magazine | 2010. gada 27. maijs

Deviņus gadus atpakaļ, es dejoju ar savu jaunpiedzimušo meitiņu apkārt pa mūsu Ziemeļkarolīnas dzīvojamo istabu, skanot Brīviem esot… tev un man, kas ir septiņdesmito gadu bērnu klasika, kuras tekstus par iecietību un dzimumu vienlīdzību es biju iemācījusies no galvas jau bērnībā, augot Kalifornijā. Mans Lībijā dzimušais vīrs Ismaīls sēdēja ar viņu stundām ilgi mūsu stiklotajā verandā, šūpojoties šurpu turpu čīkstošā metāla šūpuļkrēslā un dziedot viņai vecas arābu tautasdziesmas. Viņš aizveda viņu pie muslimu šeikha, kurš noskaitīja viņas mazajā, samtainajā austiņā lūgšanu par ilgu mūžu. Viņai bija espresso kafijas krāsas acis un biezas melnas skropstas gluži kā tēvam. Vasaras karstajā saulē, viņas maigi brūnā āda ātri iekrāsojās tumša. Mēs nosaucām viņu par Āliju, kas arābu valodā nozīmē ‘godā celtā’, un vienojāmies audzināt viņu tā, lai viņa pati varētu izvēlēties, kas tieši viņai ir tuvākais no mūsu krasi atšķirīgajām kultūrām un ģimeņu saknēm.

Dziļi sirdī es jutos apmierināta ar šo vienošanos. Es biju pārliecināta, ka viņa izvēlēsies manu ērto amerikāņu dzīvesveidu, nevis vīra pieticīgi vienkāršo muslimu audzināšanu. Ismaīla vecāki dzīvo druknā akmeņu mājā, lejup pa līkumotu zemes ceļa aleju ārpus Tripoli. Tās sienas ir tukšas, izņemot kokā gravētus Kurāna pantus; tās grīdas ir tukšas, izņemot plānos matračus, kas naktī tiek lietoti gulēšanai. Mani vecāki dzīvo plašā Santa Fē villā ar garāžu trīs automašīnām, simtiem TV kanālu platekrāna televizorā, organisku pārtiku ledusskapī un pilnu skapi rotaļlietu mazbērniem. Es iedomājos Āliju baudām iepirkšanās tūres Whole Foods (organiskas, dabīgas pārtikas veikals) un dāvanu kaudzes zem Ziemassvētku eglītes, vienlaikus pilnībā novērtējot arābu valodas melodiskumu, Ismaīla gatavoto ar medu piesūcināto baklavu (arābu gardumu) un sarežģītos hennas zīmējumus, kurus Ālijas tante zīmēja uz viņas kājām, kad ciemojāmies Lībijā. Ne reizi es nebiju viņu iedomājusies izvēloties galvassegas, kuras muslimu meitenes nēsāja kā atturības un pieticības apliecinājumu.

Pagājušo vasaru mēs svinējām Ramadāna beigas kopā ar muslimu kopienu stāvvietā aiz vietējās masdžidas. Bērni lēkāja pa piepūšamajām bērnu atrakcijām, kamēr vecāki sēdēja turpat netālu zem nojumes, dzenājot prom mušas no vistas mērču traukiem, zeltainiem rīsiem un baklavas.

Kopā ar Āliju mēs gājām cauri tirgotāju rindām, kuri piedāvāja pirkt lūgšanu paklājiņus, hennas zīmējumus un muslimu apģērbu. Kad mēs nonācām pie galda ar galvassegām, Ālija pagriezās pret mani, lūdzot: „Mammu, vai es drīkstu nopirkt vienu, lūdzu?”

Viņa pāršķirstīja glīti salocīto galvassegu kaudzītes, kamēr pārdevēja – melnā tērpta afrikāņu izcelsmes sieviete – vēroja viņu ar platu smaidu sejā. Nesen es ievēroju, kā Ālija ar apbrīnu skatījās uz sava vecuma muslimu meitenēm. Man klusībā bija viņu žēl, jo viņas nēsāja garus svārkus un piedurknes pat viskarstākajās vasaras dienās. Manis pašas skaistākās bērnības atmiņas saistījās ar ādas atkailināšanu saulē, zāli, kas spraucās starp baso kāju pirkstiem, skrienot pa mauriņu mājas priekšā cauri zāles laistītāju strūklām; brišanu Aidaho upes ledainajā ūdenī uzlocītos šortos, lai noķertu manu pirmo foreli; sērfošanu pa smaragdzaļajiem viļņiem Havaju salu krastmalā. Bet Ālija apskauda šīs meitenes un lūdza man nopirkt viņām līdzīgas drēbes. Un tagad arī galvassegu.

Agrāk, es aizbildinājos ar to, ka galvassegas nebija viegli pieejamas mūsu vietējā iepirkšanās centrā; bet nu viņa tur stāvēja, piedāvājot samaksāt pati savus desmit dolārus par mežzaļo mākslīgā zīda galvassegu, ko viņa turēja rokās. Es sāku šūpot galvu, neapšaubāmi norādot uz ‘nē’, bet pieķēru sevi, atceroties, ko biju apsolījusi Ismaīlam. Un tā, sakostiem zobiem, es to nopirku, pieņemot, ka par to tiks drīz aizmirsts.

Pēcpusdienā, kad es taisījos uz pārtikas veikalu, Ālija sauca no savas istabas, ka arī viņa gribot iet līdzi.

Pēc brīža viņa parādījās kāpņu galā – vai, pareizāk sakot, parādījās puse no viņas. No vidukļa lejup, viņa bija mana meita: krosenēs, spilgtās zeķēs un mazliet ceļos padilušos džinsos. Bet no vidukļa augšup, šī meitene bija svešiniece. Viņas spilgto, apaļīgo seju ieskāva tumša auduma telts kā mēnesi naksnīgās debesis.

„Vai tu iesi ģērbusies šādi?” es jautāju.

„Jā-a,” viņa lēnām atbildēja, tonī, kuru, runājot ar mani, nesen bija sākusi lietot, kad es norādīju uz acīmredzamo.

Pa ceļam uz veikalu, es zagšus viņu vēroju atpakaļskata spogulī. Viņa skatījās laukā pa logu, izskatoties tik atturīga un vēsa, it kā viņa būtu augsta ranga muslimu amatpersona, kas viesojas mūsu mazajā dienvidu pilsētiņā, un es – tikai viņas šoferis. Es sakodu lūpas. Es gribēju viņai teikt, lai novelk galvassegu, pirms mēs kāpjam laukā no mašīnas, bet nespēju izdomāt iemeslu, kāpēc, kā vien tāpēc, ka tas lika celties manam asinsspiedienam. Es vienmēr biju Āliju iedrošinājusi paust viņas individualitāti un turēties pretī vienaudžu ietekmēm, bet šobrīd es jutos tik bikla un klaustrofobijas pārņemta, it kā man pašai galvā būtu galvassega.

Food Lion stāvvietā vasaras karstais gaiss smacēja manu ādu. Es uzsēju augšā pār manu kaklu krītošos mitros matus, bet Āliju karstums likās netraucējam. Mēs noteikti izskatījāmies kā nesaderīgs pāris: gara auguma blondīne džinsos un topiņā, kurai pie rokas iet četras pēdas maza muslima. Es pievilku meitu sev tuvāk, un manu atkailināto roku ādu sāka durstīt adatiņas – ne tik daudz aizsarg instinktu dēļ, kā dēļ ledaini aukstās gaisa šalts, kas mūs apņēma, ienākot veikalā.

Mums manevrējot ar iepirkumu ratiem pa veikala ejām, pircēji skatījās uz mums tā, it kā mēs būtu kā mīkla, kurai viņi nespēj rast risinājumu, ātri nolaizdami acis, kad tās sastapās ar manējām. Produkcijas ejā, sieviete, kas sniedzās pēc ābola, vēroja mani ar pārmērīgi spilgtu un gādīgu smaidu, it kā sakot: „Es atbalstu daudzveidību un man nav pilnīgi nekas pret tavu bērnu.” Viņa izskatījās tik vaļsirdīga, tik ļoti ieinteresēta likt man justies labi, ka es pēkšņi sapratu, kā jūtas vecāki, kuru bērniem ir acīmredzami fiziski defekti, un kuriem nākas saskarties ar nevēlamiem pārāk ieinteresētu svešinieku uzmanības apliecinājumiem. Pie kases, gados veca dienvidu sieviete sakļāva savas kaulainās plaukstas un lēni noliecās pār Āliju. „Ak, vai, ak, vai,” vārdus stiepjot, viņa noteica, nošūpojot neticībā galvu. „Tu izskaties vienkārši apburoši!” Mana meita pieklājīgi pasmaidīja un tad pagriezās pret mani, lūdzot pēc košļājamās gumijas.

Nākamo dienu laikā, Ālija nēsāja savu galvassegu virs pidžamas pie brokastu galda, uz muslimu sapulcēm, kur viņai pāri lija komplimentu plūdi, un uz parku, kur citas mātes, ar kurām es sarunājos, sēžot uz soliņa, vispār izvairījās to pieminēt.

Vēlāk tonedēļ vietējā baseinā es vēroju meiteni, kas bija tikai dažus gadus vecāka par Āliju, spēlējam galda tenisu ar viņas vecuma zēnu. Viņa bija iestrēgusi tajā neveiklajā teritorijā starp bērnību un pusaudžu gadiem – šauri gurni, tievas kājas, tikko manāmi augošas krūtis – un viņai mugurā bija stringu peldkostīms. Viņas pretiniekam mugurā bija plats T-krekls un vaļīgas pusbikses, kas sniedzās pāri viņa ceļiem. Kad viņš trieca bumbiņu uz viņas pusi, viņa metās to atsist, vienlaikus ar otru roku cenšoties noturēt vietā slidenās peldkostīma lencītes. Es gribēju piedāvāt viņai dvieli, ko apsiet ap gurniem, lai viņa varētu nodoties sacensībām un izjust prieku, ko nes nevainojami atsita bumbiņa. Bija acīmredzams, kāpēc šajā spēlē viņa tiek sakauta: viņas gandrīz kailais ķermenis pārņēma visu viņas uzmanību. Un viņas sāpīgajā izteiksmē es atpazinu to pazīstamo kauna un satraukuma izjūtu, kuru jutu, kad pirmo reizi uzvilku bikini.

Četrpadsmit gadu vecumā, es traucos pa vidusskolas gaiteņiem kā vāvere satiksmes vidū: glābjoties pie sienām, mainot virzienu straumes vidū, meklējot pēc patvēruma. Tad ziemas brīvlaikā es devos uz Losandželosu, apciemot tanti Mēriju. Mērija kolekcionēja nāriņas, turēja goda vietā uz kumodes melnbaltu viņas garmatainā indiešu guru bildi un iepirkās mazītiņā veselīgas pārtikas veikalā, kas oda pēc pačūlijas un zemesriekstu sviesta. Viņa aizveda mani uz Venēcijas pludmali, kur no ielas tirgoņa es nopirku lētu bikini.

Apreibusi no domām par gaidāmo neiedomājami spilgto pēcpusdienu, es domāju, ka spēšu kļūt par citu cilvēku – spīdoša un lepna kā ieeļļotie muskuļainie vīrieši zālienā, atbrīvota un nepiespiesta kā hipiji, kas laiskojās uz trotuāra ar vīraka kociņiem aizbāztiem aiz auss. Pludmales tualetē ar smilšainu cementa grīdu, es uzģērbu savu jauno atsevišķo peldkostīmu.

Uz mana baltā apaļīgā vēdera parādījās zosāda un gludie matiņi uz manām kājām saslējās stāvus – es jutos tik jēla un atkailināta kā bruņurupucis, kas izvilkts no bruņām. Kad es atstāju tualeti, vīriešu skatieni likās mani pienaglojam uz vietas pat tad, kad es vienkārši gāju viņiem garām.

Par spīti savādai un arvien pieaugošai kauna izjūtai, mani piesaistīja viņu vīpsnājošās sejas; es iedomājos, ka caur viņu divdomīgajām sejas izteiksmēm es atskārtu kādu vitāli svarīgu atklāsmi par manī esošo mistēriju. Ko gan šie vīrieši manī redzēja – kas bija šis dīvainais spēks, kas plūda mūsu vidū, šī ātri mainīgā straume, kas vienā brīdī lika man justies spēka pilnai un jau nākamajā neaprakstāmi ievainojamai?

Es iedomājos Āliju pēc pāris gadiem nēsājam stringu bikini. Tad es iedomājos viņu tērptu muslimu apģērbā. Bija grūti saprast, kurš tēls mani satrauca vairāk. Tad es atcerējos, ko kāda sūfiju muslimu draudzene man bija teikusi: sūfiji tic, ka mūsu būtība staro ārpus mūsu fiziskajiem ķermeņiem – ka mūs ieskauj tāda kā enerģētiskā otrā āda, kas ir ārkārtīgi jūtīga un caurlaidīga pret ikvienu, ko satiekam. Viņa teica, ka muslimu vīrieši un sievietes nēsā atturīgu apģērbu, lai pasargātu šo enerģētiski piesātināto zonu starp viņiem un pasauli.

Uzaugot septiņdesmito gadu Kalifornijas dienvidos, es biju iemācījusies, ka sieviešu brīvība citu lietu vidū nozīmēja to, ka viņas nēsā mazāk drēbju, un ka sievietes var būt jebkādas – un joprojām izskatīties labi bikini. Fiziskās brīvības izpētīšana bija manas pašatklāsmes procesa svarīga sastāvdaļa, tomēr šī pieredze bija prasījusi savu cenu.

Kopš tās dienas Venēcijas pludmalē, es esmu pavadījusi gadus, mācoties peldēt valdzinājumu vētrainajās straumēs – vēloties būt iekārotai, pretojoties uzbāzīgiem uzmanības apliecinājumiem, pētot manis pašas ilgu noslēpumainos dziļumus. Es pavadīju neskaitāmas stundas, pētot spogulī savu attēlu – to apbrīnojot, ienīstot to, minot, ko citi par to domā – un dažreiz man likās, ka ja es to pašu nerimstošo vērošanu vērstu citā virzienā, tad es būtu kļuvusi apgaismota, būtu uzrakstījusi romānu vai vismaz atradusi, kā pašai izaudzēt savu organisko dārzeņu dārziņu.

Kādā nesenas sestdienas rītā, pārpildītā lielveikala uzlaikošanas sadaļā, es mērīju dizaineru džinsus, kopā ar koledžas meitenēm augstpapēdenēs, jaunām māmiņām ar ratiņos iesprostotiem nemierīgiem bēbjiem un sievietēm brieduma gados ar drūmi sakniebtām uzkrāsotām lūpām. Viena pēc otras mēs devāmies uzlaikošanas kabīnēs, pēc tam stājoties rindā, lai pēc kārtas kāptu uz spilgti izgaismotā pjedestāla, kuru ieskāva spoguļi, paceļot gurnus, ievelkot vēderus un staipot kaklus, lai apskatītu aizmuguri.

Kad pienāca mana kārta, sirds krūtīs likās esam tikpat cieši iežņaugta kā manas kājas džinsos. Dienasgaismas lampu spilgtumā, mana seja izskatījās savilkta, un es pēkšķi jutu pilnīgu spēku izsīkumu dēļ gadiem, ko biju pavadījusi neatlaidīgi dzenoties pēc sevis pilnveidošanas, vienlaikus velkot sev pakaļ smagu paškritikas kravu.

Savā pašreizējā dzīves stadijā, Ālija bija pārņemta ar viņai apkārt esošo pasauli – nevis ar to, ko viņa redz spogulī. Pagājušajā vasarā, kad viņa stāvēja Blue Ridge Parkway nacionālajā parkā un vēroja tālumā esošo kalnu zili-melnās aprises, kuru virsotnes bija ietītas pūkainos mākoņos, viņai aizrāvās elpa. „Šis ir pats skaistākais, ko es jebkad esmu redzējusi,” viņa nočukstēja. Viņas plaši ieplestās acis bija kā spogulis visam tam skaistumam, un viņa stāvēja tik klusi, ka saplūda ar sulīgo ainavu, līdz mēs beidzot iztraucējām viņas sapņainumu, pavelkot viņu aiz rokas un ievelkot atpakaļ mašīnā.

Skolā ir citādāk. Viņas ceturtajā klasē, meitenes jau ir atklājušas saikni starp apģērbu un popularitāti. Kādas nedēļas atpakaļ, viņai dusmās pacēlās balss, stāstot man par kādu klasesbiedreni, kura bija ierindojusi visas klases meitenes pēc tā, cik stilīgas viņas bija.

Tobrīd es sapratu, ka, lai gan fiziskā atklātība bija mani konkrētos veidos atbrīvojusi, Ālija varēja atklāt pavisam citu brīvību, izvēloties sevi apklāt.

Man nav ne jausmas, cik ilga būs Ālijas interese par muslimu apģērbu. Ja viņa izvēlēsies pieņemt Islāmu, es ticu, ka reliģija dos viņai iecietību, pazemību un taisnīguma izjūtu – tā, kā tas bija noticis ar viņas tēvu. Un tā kā manī valda stipra vēlēšanās viņu pasargāt, es uztraukšos arī par to, ka šī izvēle varētu padarīt dzīvi viņas pašas valstī grūtu. Nesen viņa iemācījās no galvas Fātihu (Kurāna pirmo sūru), un tagad viņa uzstāj, lai tēvs viņai iemācītu arābu valodu. Tāpat viņa kļūst par veiklu kalnu riteņbraucēju, kas brauc kopā ar mani pa meža takām, dubļiem šļakstot uz viņas kāju lieliem, kad viņa traucas cauri kalnu upītēm.

Kādu dienu, kad es aizvedu viņu uz skolu, tā vietā, lai ātri brauktu prom no apmales, kā to vienmēr daru, es vēroju, kā viņa iegāja bērnu pūlī, saliekusies zem mugursomas svara, it kā viņa ietu pret vētru. Viņa virzījās uz priekšu mērķtiecīgi un tik savrupi, kas ļoti atšķīrās no tā, kāda es biju viņas vecumā. Un es atkal sapratu, cik liels noslēpums viņa ir priekš manis. Viņu tādu nepadara tikai viņas galvassega; tas ir viņas intereses trūkums par to, ko citi par viņu padomās. Tās ir neskartās Helovīna konfektes viņas atvilktnē, kamēr es bērnībā biju kā apsēsta ar saldumiem. Tas ir fakts, ka viņa labprātāk ieslīgst grāmatās nekā okeānā – viņa tik ļoti iegrimst lasīšanā, ka pat nedzird mani viņu saucam no blakus istabas.

Es vēroju, kā viņa nometās uz ceļiem pie skolas ieejas un izvilka glīti salocītu auduma gabalu no mugursomas priekškabatas, kur citi bērni glabā košļenes vai lūpu spīdumu. Tad viņa uzlika to galvā, un viņas pleci pazuda zem tās kā zem kapuces, ko viņas jaunākais brālis nēsā, kad iedomājas sevi kā supervaroni.

Braucot prom no apmales, es iedomājos, ka šai galvassegai piemīt maģiskas spējas pasargāt viņas bezgalīgo iztēli, aso uztveri un neviltoto labestību. Es iedomājos, ka tā pasargā viņu, ceļojot caur to spoguļiem pildīto māju, kurā iestrēgst tik daudz jaunu pusaudžu meiteņu, saudzē viņu no neapmierinātības, kas mēdz pielipt par spīti pieaugošajām izvēles iespējām, un dod drošu patvērumu, viņai lidojot nākotnē, kuru es varu tikai iztēloties.

Avots: http://www.oprah.com/spirit/Choosing-to-Wear-the-Muslim-Headscarf

Astoņi pamatnoteikumi zakāt-ul-fitr maksāšanai

Autors: Muhammad Alshareef (http://www.PostRamadan.com)

Kas ir zakāt-ul-fitr? Zakāt-ul-fitr ir labdarības maksājums, ko muslimi veic Ramadāna beigās. Sekojošs hadīss nosaka šī maksājuma obligātumu:

„Ibn ‘Umars ir atstāstījis, ka Pravietis Muhammads (s) padarīja zakāt-ul-fitr maksājumu par obligātu katram vergam, brīvam cilvēkam, vīrietim, sievietei, jaunam un vecam muslimu vidū; viens sā (mērvienība, kas ir aptuveni četru kopā saliktu plaukstu apjomā) žāvētu dateļu vai viens sā miežu.” (Sāhī Bukhari, vol. 2, p. 339, no. 579)

Labāku izpratni par Zakātu-ul-fitr var gūt no sekojoša raksta:
http://en.wikipedia.org/wiki/Zakat_al-fitr

Pirmais: Maksāšana pirms Īd lūgšanas
Ir muslimi, kas iet uz Īd lūgšanām un iemet naudu ziedojumu kastē, domādami, ka tādējādi ir samaksājuši savu zakat-ul-fitr. Nē, zakāt-ul-fitr (kas ir maksājams ar pārtiku, nevis naudā) ir jābūt grūtībās nonākušas ģimenes rokās PIRMS Īd lūgšanas. Ja kāds dodas uz Īd lūgšanu un veic maksājumu tikai tad, ir GARANTĒTS, ka viņa nauda nenonāks vajadzīgajās rokās laicīgi. Tādējādi muslims grēko, jo nav laikus samaksājis savu zakāt-ul-fitr. Lai Allāhs mums piedod.

Otrais: Naudas sūtīšana pa pastu uz citu valsti
Pamatprincips ir tāds pats kā iepriekš: zakāt-ul-fitr (pārtikai) ir jānonāk trūkumcietēju rokās PIRMS Īd lūgšanas. Nevar sūtīt naudu pa pastu, ja tā nonāks trūkumcietēju rokās tikai pēc Īd lūgšanas.

Bet ja ir iespējams panākt, ka, sūtot pa pastu, zakāt-ul-fitr nonāk vajadzīgajās rokās pirms Īd lūgšanas notiek konkrētajā reģionā, tad, inša Allāh, tas ir atļauts.

Trešais: Nemaksāšana
Jā, zakāt-ul-fitr nemaksāšana ir HARĀM. VISIEM ir jāmaksā zakāt-ul-fitr – katram mājas iemītniekam. Tātad ja jūsu mājās ir astoņi iemītnieki, zakāt-ul-fitr ir jāmaksā astoņas reizes, pat ja pats jaunākais iemītnieks ir tikai dažas dienas vecs.

Ceturtais: Zakāt-ul-fitr jaukšana ar zakāt-ul-māl
Mēs runājam par zakāt-ul-fitr (paturot prātā Ramadānu). Zakāt-ul-māl (māl burtiski tulkojot no arābu valodas nozīmē ‘bagātība’) ir zakāt maksājums naudā – tas ir maksājams jebkurā gada laikā, atkarībā no tā, kad tas kļūst obligāts.

Piektais: Maksāšana naudā, nevis pārtikā
Lai gan ir Islāma zinātnieki, kas ir atļāvuši veikt maksājumu naudā, nevis pārtikā, zakāt-ul-fitr gars ir dot pārtiku, NEVIS naudu, kopienas trūkumcietējiem.

Abu Saīd al-Khudrī, Pravieša Muhammada (s) līdzgaitnieks, teica: „Pravieša (s) laikā, mēs to (zakāt-ul-fitr) mēdzām maksāt kā vienu sā pārtikas, žāvētu dateļu, miežu, rozīņu vai žāvēta siera.” (Bukhari, vol. 2, p. 340, no. 582)

Sestais: Zakāt-ul-fitr došana labdarības celtniecības projektam
Daži muslimi kļūdās un dod viņu zakāt-ul-fitr kādam labdarības celtniecības projektam: piemēram, masdžidas vai Islāma skolas celtniecībai. Šajā jautājumā Islāma zinātnieku viedokļi atšķiras, bet ir pietiekami minēt, ka zakāt-ul-fitr gars ir pārliecināties par to, ka trūkumcietējiem ir pietiekami pārtikas Īd svētkos. Visi astoņi Kurānā minētie zakāt saņēmēji ir CILVĒKI, nevis ‘celtniecības projekti’.

Septītais: Zakāt-ul-fitr maksāšana ne-muslimiem
Labdarību var dot gan muslimiem, gan ne-muslimiem. Tomēr zakāt-ul-fitr labdarība ir domāta tikai un vienīgi trūkumā nonākušiem MUSLIMIEM. Tādējādi, muslims nevar maksāt zakāt-ul-fitr jebkuram trūkumcietējam uz ielas. Viņiem var dot ‘parasto’ labdarību, nevis zakāt-ul-fitr.

Astotais: Izdalīšanas aizkavēšana
Reizēm masdžidas savāc zakāt-ul-fitr naudu un noliek to bankā. Tā nesasniedz trūkumcietējus mēnešiem ilgi. Vispareizāk ir nekavējoties maksāt zakāt-ul-fitr tiklīdz tā maksāšana kļūst par obligātu.

Rietumu pasaule un Islāms

Autore: Laila Brence

Kopš laika, kad kļuvu par muslimu, esmu mēģinājusi izprast konfliktu starp Rietumu pasauli un Islāmu. Vērojot Rietumu sabiedrības dinamiku pēc 9/11 notikumiem, jutu, ka konflikts nav vienkārši virspusējs – tā saknes ir meklējamas kur dziļāk.

Mana rietumnieciskā izclesme un tas, ka izvēlējos Islāmu par savu dzīvesveidu, krietnam vairumam manu paziņu šķita radikāls solis. Kad sāku nēsāt muslimu sievietēm raksturīgo galvas apklāju, kāds Amerikas latviešu draudzes mācītājs vēlējās zināt, vai esmu kļuvusi par muhamedāni. Saņemot pozitīvu atbildi, viņš ar patiesu izbrīnu balsī jautāja: "Kāpēc gan latviešu meitenei tik dīvaina izvēle?" Man uz mēles bija: "Un kāpēc gan ne?", ko gan paturēju pie sevis, lai neizklausītos pārāk skarbi. Savādi, bet daudzu savu paziņu attieksmē jutu aizspriedumus pret manu jaunizvēlēto reliģiju, lai gan viņi maz ko zināja par Islāmu un muslimiem. Kas gan bija pamatā šādai dīvainai neuzticībai un nepatikai?

Kad iepazinos ar Austrumu domātāja Muhameda Asada teoriju par aizspriedumu izcelsmi pret islāmu, radu atbildi uz mani interesējošo jautājumu. Asads vērš uzmanību uz priekšstatu par Rietumu kultūras pārākumu un apgalvo, ka aizspriedumu saknes pret Islāmu tiecas pagātnē līdz pat 11. un 12. gadsimtam – bēdīgi slaveno krusta karu laiku.

Asads sāk savus argumentus, norādot uz Rietumu civilizācijas pašiem pamatiem – "grieķiski romānisko domāšanas veidu, kas sadalīja pasauli grieķos un romiešos, no vienas puses, un barbaros, no otras" (3). Asads apgalvo, ka kopš grieķu un romiešu laikiem Rietumu domātāji ir skatījušies uz pasauli tikai no Rietumu kultūras pieredzes punkta. Pasaules vēsture bija tikai un vienīgi Rietumu civilizācijas vēsture – citas pasaules daļas tajā parādījās tikai un vienīgi tad, kad tās ietekmēja Rietumu attīstības gaitu. Tādējādi šāda šaura perspektīva radīja izkropļojumus, kas atstāja paliekošu ietekmi uz Rietumu domāšanas veidu. Ideja par kultūras pārākumu tik dziļi iesakņojās Rietumu sabiedrībā, ka pat šodienas vidusmēra rietumniekam ir grūti vērtēt pozitīvi jebko, kas ir ārpus viņa paša kultūras orbītas.

Lai gan grieķiski romāniskais domāšanas veids pieder vēsturei un starp Rietumiem un Austrumiem ir nodibinātas neskaitāmas saiknes, Asads uzskata, ka "Rietumi nav kļuvuši mazāk augstprātīgi attiecībā uz svešām kultūrām, kā tas bija grieķu un romiešu laikos – tie ir vienkārši kļuvuši vairāk toleranti" (4). Asads arī atzīmē, ka Islāms neietilpst šīs tolerances robežās – tā atzīst tikai citas Austrumu kultūras. Kāpēc? Rietumnieks, pēc Asada vārdiem, var komfortabli salīdzināt hinduisma un budisma idejas ar savējām, nepieļaujot iespēju, ka tās varētu kļūt par viņa paša. Turpretī Islāms neietilpst šajā kategorijā, jo tā filosofija un vērtības ir pietiekami tuvas rietumnieciskajām un tādējādi ielaužas rietumnieku intelektuālā komforta zonā.

Turpinot risināt savu domu pavedienu, Asads pievēršas Islāma dilemmai, sakot, ka "tas, ko šodien rietumnieki domā un jūt attiecībā uz Islāmu, sakņojas iespaidos, kas dzima krusta karu laikos" (5). Asads attiecina uz Eiropas atīstības gaitu psihoanalīzes koncepcijas, atzīmējot, ka krusta karu laiks sakrīt ar šodienas Eiropas bērnības periodu. Psihoanalītiķi apgalvo, ka "liela daļa nobriedušas personas emocionālās dzīves (vairums to šķietami neizskaidrojamo noslieču, gaumju un aizspriedumu, ko kopīgi apzīmē ar terminu rakstura iezīmes) sakņojas viņa pašos formatīvākajos gados – agrā bērnībā (..) un katra šāda [bērnības] pārdzīvojuma raksturu ietekmējošais efekts ir atkarīgs galvenokārt no tā sākotnējās intensitātes" (5).

Velkot paralēles ar psihoanalītiķu teoriju, Asads apgalvo, ka, tā kā nācijas un civilizācijas ir nekas cits kā indivīdu kopums, "arī to attīstību ietekmē agrās bērnības pārdzīvojumi" (5). Rietumu civilizācijas agrās bērnības periodu varot datēt ar pirmā gadu tūkstoša beigām – gadsimtiem īsi pirms krusta kariem, kad Eiropa sāka rast savu unikālu kultūras seju.

Asads turpina, sakot, ka "krusta kari nāca kā stiprākais kolektīvais pārdzīvojums civilizācijai, kas bija tikko sākusi sevi apzināties" (6). Kultūras vienība sāka veidoties no tā, kas iepriekš bija tikai ciltis un feodālas valstiņas, kuras kopā turēja viens vienīgs fakts – kristīgā ticība. Pāvesta Urbāna II slavenais Klermontas aicinājums (1095. gada novembrī) uz pirmo krusta karu pacēla šo kopīgo iezīmi jaunā līmenī, saliedējot dažādās nācijas vienotam mērķim – karam pret "ļauno rasi" [muslimiem], kuru rokās atradās Svētā zeme [Jeruzāleme] (6).Iepriekš nepieredzēts un kopš tā laika nepārspēts entuziasms kopā saveda karotājus no visām tā laika Eiropas zemēm, sagraujot valstu, cilšu un sabiedrības slāņu barjeras. Kāds bija tā iemesls? Reliģisks naids pret muslimiem. Tieši šajā laikā sākās apzināta Islāma ideālu un mācību izkropļošana. Kara attaisnošanai Pravietis Muhammads (s) tika nosaukts par antikristu un Islāms tika atainots kā "primitīva sensuālisma un brutālas vardarbības reliģija, kas akli pildīja rituālus tā vietā, lai attīrītu sirdi" (7).

Tādējādi Eiropas kolektīvā personība, kas reprezentēja tā laika Rietumus, tika intelektuāli saindēta pret islāma pasauli. "Krusta karu ēna lidinās pār Rietumiem līdz pat šai dienai, un visās pret Islāmu un muslimiem vērstajās reakcijās var jaust šā rēga pēdas..." (7) Tomēr es ceru, ka šis vēsturiskais rēgs ar laiku zaudēs savu ietekmi – vismaz uz tiem, kam pietiks drosmes atkāpties no vispārpieņemtās aizspriedumu normas un paskatīties Islāmam sejā.

(Citāti no: Asad, Muhammad. "The Road to Makkah")

Muslimu sievietes un modernisms

Autore: Laila Brence

Modernisma vieta Islāmā ir strīdiem apvīts jautājums, kas bieži sadala muslimus tajos, kas uzskata, ka modernisms un Islāms ir nesavienojami, un tajos, kas uzstāj, ka muslimiem ir jātiecas uz modernismu, ja viņi vēlas izdzīvot mūsdienu pasaulē.

Būdama muslimu sieviete, arī es saskaros ar šo pašu modernisma jautājumu. Tomēr man, kā Islāmu pieņēmušai muslimai, šis jautājums paver jaunas dimensijas, jo es ienācu Islāmā tieši no šī paša Rietumu modernisma.

Pirms pievēršamies modernisma un muslimu sieviešu dilemmai, vispirms ir jādefinē, kas modernisms ir. Sabiedrībai kopumā, modernisms nozīmē progresu, tehnoloģijas attīstību, sekulārisma tendenču pieaugumu un uzsvaru uz prātu un brīvo gribu. Sievietēm modernisms dod vienlīdzību un atbrīvošanu.

Rietumu sievietēm atbrīvošana un vienlīdzība nozīmē to, ka viņām ir tādas pašas sociālās, juridiskās un personiskās tiesības kā vīriešiem. Pirmās modernās Rietumu sievietes vēsture sniedzas atpakaļ 1920-ajos gados, kad ASV sievietes ieguva tiesības piedalīties vēlēšanās, nostiprināja savu klātieni sabiedrībā un pamazām sāka uzdrošināties darīt to, par ko viņu mātes savulaik pat neuzdrošinājās runāt. Šajos gados, amerikāņu sievietes (kuras bija attīstības ziņā priekšā eiropietēm) atklāja savu seksualitāti un sāka pieprasīt tādas pašas brīvības kā vīrieši izvēlēties viņu personiskos ieradumus, to skaitā smēķēšanu, alkohola lietošanu, dejošanu un pat tiem laikiem izaicinošu apģērbu valkāšanu.

Ko modernisms var piedāvāt muslimu sievietēm? Praktiski to pašu – atbrīvošanu un vienlīdzību. Kā tas ir iespējams? Modernisms nav obligāti jādefinē tikai un vienīgi no Rietumu perspektīvas. Patiesībā, sieviešu atbrīvošanas kustība neaizsākās deviņpadsmitā gadsimta beigās, kā uz to uzstāj Rietumu vēsturnieki. Tās saknes tiecas septītajā gadsimtā – laikā, kad dzīvoja un sludināja Pravietis Muhammads (s). Daudzas muslimu sievietes nezin, ka Islāms vienādoja viņu status kā līdzvērtīgu vīriešiem jau gandrīz 1400 gadus atpakaļ – Kurāns skaidri norāda, ka vīrieši un sievietes ir vienlīdzīgi visā, ko viņi dara (sūra An-Nahl, 16:97; sūra Al-Ahzab, 33:35). Tomēr ir svarīgi izprast to, kādas atšķirības Islāmā ir starp vīrieti un sievieti.

„Sievietes tiesības un pienākumi ir vienlīdzīgi ar vīrieša, bet tie nav identiski. Vienlīdzība un vienādība ir divas pavisam atšķirīgas lietas. Šī atšķirība ir saprotama, jo vīrietis un sieviete nav identiski, bet gan radīti vienlīdzīgi. Vienlīdzība ir vēlama un taisnīga, kamēr vienādība nē. Paturot prātā šo atšķirību, nav iespējams iedomāties, ka sieviete varētu būt kas zemāks par vīrieti. Nav pamata apgalvot, ka viņa ir mazāk svarīga kā viņš, tikai tāpēc, ka viņas tiesības nav identiski vienādas ar vīrieša tiesībām. Ja sievietes statuss būtu identisks ar vīrieša statusu, tad viņa vienkārši būtu viņa dublikāts, kas viņa nav. Fakts, ka Islāms dod sievietei vienlīdzīgas tiesības – bet ne identiskas – pierāda, ka viņai tiek pievērsta adekvāta uzmanība un ka tiek atzīta viņas neatkarīgā personība.” (Abdul-Ati)

Es personīgi domāju, ka muslimu sievietes patiesā atbrīvošana slēpjas tajā, ka viņa atzīst šīs pasaules nepastāvīgumu un galīgumu – tikai pēc nāves mēs tiksimies ar Allāhu (swt) un ieraudzīsim patieso dzīves realitāti. Šī intelektuālā brīvība paceļ muslimu sievietes pāri pasaulīgajām ‘tiesībām’ par kurām Rietumu sievietes tik sīvi cīnās – mēs padodamies tikai un vienīgi Allāham (swt) un Viņa likumiem. Tādējādi, ar pilnīgu iekšēju mieru mēs varam baudīt vienlīdzību ar vīriešiem, kuru Allāhs (swt) mums ir devis, netiecoties būt vienādām ar viņiem.

Avots: http://www.hibamagazine.com/index.php?option=com_content&task=view&id=363&Itemid=125

Definēt skaisto, kad patiesais skaistums ir 'traks'

Autore: Mariam E.

Vairākus gadus atpakaļ, es dzirdēju stāstu, kuram pienāktos tikt uzrakstītam zelta burtiem. Tā es arī izdarīju – es to tūlīt pat pierakstīju. Lai gan ne zelta burtiem, tā nozīme priekš manis bija valdzinošāka par zeltu.

Es dzirdēju šo stāstu no rumāņu brāļa Muhammeda, kurš bija uzaicināts piedalīties programmā Kayfa Aslamt (Kā tu pieņēmi Islāmu?) kādas muslimu valsts Kurāna radio stacijā.

1992. gadā Muhammeds viesojās Bosnijā un, redzot turiens cilvēku situāciju, nolēma doties kājām ‘miera tūrē’ kā viņš to pats nosauca.

Kādu nakti, ceļojot kopā ar sievu, viņš nonāca mazā Turcijas ciematiņā. Meklējot moteli vai kādu mājvietu, kur pavadīt nakti, viņš satika kādu ciemata iedzīvotāju un lūdza viņam pēc informācijas. Vīrs atbildēja, ka šāda moteļa ciematā nav, un ar dažu angļu vārdu palīdzību un Muhammeda ļoti ierobežotajām turku valodas zināšanām, viņš uzaicināja Muhammedu pavadīt nakti viņa mājās.

Redzot, ka nav citas izvēles, Muhammeds piekrita, lai gan viņi mazliet bijās šī svešinieka, kurš bija branga auguma vīrs ar garu bārdu. Kā gan viņš varēja zināt, ka šis vīrs, kura viņš bijās, būs tas, kas izmainīs viņa dzīvi.

Līdzko viņi ieradās vīra mājās, Muhammeds un viņa sieva bija atviegloti redzēt, ka tur mita arī viņa ģimene: ap astoņdesmit gadu veca vecmāte, māte un pieci bērni, tuvu viens notram pēc vecuma. Ģimene pagatavoja viņiem vakariņas, kuras viņš raksturoja kā vienkāršas, bet garšīgas. Tad viņiem tika pateikts, ka viņi gulēšot šajā istabā, bet vīrs ar ģimeni citā.

Agri nākamajā rītā, Muhammeds ar sievu pamodās, lai pateiktos laipnajai ģimenei un turpinātu savu ceļojumu. (Paturiet prātā, ka Muhammeds toreiz vēl nebija muslims.)

Par milzīgu izbrīnu, viņi atklāja, ka māja sastāvēja tikai no tās vienas istabas, kur viņš ar sievu bija gulējuši, kamēr vecā sieviete, vīrs, viņa sieva un pieci bērni visi bija gulējuši ārā zem koka. Bija novemberis, un laukā bija ļoti auksts.

Ārkārtīgi šokēts par vīra rīcību, Muhammeds jautāja: „Vai tu esi traks?”

Vīrs, kurš knapi spēja ar viņu sarunāties, atbildēja: „Nē, es esmu muslims.”

Šie vārdi izgāja Muhammedam cauri kā elektriskais šoks. Viņš nekad nespēja aizmirst šī vīra rīcību.

Viņš sāka interesēties par Islāmu, jo viņa priekšstati par to bija ļoti kļūdaini, un par lasīja Kurānu. Viņš pabija Sīrijā, Jordānā un Ēģiptē, kur viņš turpināja Kurāna un Hadīsu studijas.

Kad radio raidījuma vadītājs viņam jautāja, kad viņš pieņēma Islāmu, viņš atbildēja, ka sirdī viņš bija muslims kopš tā brīža, kad vīrs bija atbildējis: „Es esmu muslims.” Bet oficiāli viņš un viņa sieva pateica ticības apliecību (Šahadu) Ēģiptē, divus mēnešus pēc tikšanās ar to turku vīru.

Pēc atriešanāš savā dzimtajā valstī Rumānijā, viņa ģimene uzņēma viņu ar dusmām un noraidījumu. Atceroties turku vīra rīcību, viņš nolēma, ka sprediķošanai nav nozīmes. Viņš parādīja savai ģimenei Islāma skaistumu caur savu rīcību. Vēlāk tie, kuri bija vissīvākie viņa pretinieki, bija pirmie, kas pieņēma Islāmu.

Šodien, paskatoties mums apkārt, mēs redzam, cik daudzi maldinoši sašaurina cilvēku skaistumu tikai un vienīgi uz viņu fizisko izskatu. Islāms tam nepiekrīt; tikai cilvēku rakstura un uzvedības krāšņums var padarīt viņus patiesi pievilcīgus. Tas nodrošina viņiem īpašu statusu ne tikai citu acīs, bet arī pēcnāves dzīvē, kur tiek apsolīti īpaši atalgojumi.

Pravietis Muhammeds (saas) ir teicis: „Mīļākais un tuvākais man no jūsu vidus Augšāmcelšanās Dienā būs tas, kas būs labākais pēc uzvedības.” (Bukhārī)

Indivīds, kas ievēro morāles normas un kuram rūp labs raksturs, ir kā dāvana sabiedrībai. Šāda cilvēka klātbūtnē citi jūtas apmierināti – viņi viņam uzticas, viņu apbrīno un tiecas kļūt tādi, kā viņš. Kamēr citi mums apkārt uzstāda savus skaistuma ‘piemērus’, mums ir jābūt tiem, kas apžilbina apkārtējos ar savu morālo stāju. Un kamēr citi atkailina savus ķermeņus, cerot nopelnīt titulus skaistuma sacensībās, mums ir sevi jātērpj godīguma, žēlsirdības, atturības, drosmes, pacietības, padevības un pieticības drēbēs. Jo mūsu sacensības ir savādākas: mēs tiecamies būt vislabākie tā, kā to saviem vārdiem ir raksturojis Pravietis Muhammeds (saas): „Ticīgo vidū visperfektākais cilvēks ir tas, kas ir vislabākais pēc uzvedības.” (Ahmads un Abū Daūds)

Mēs gribējām uzrakstīt turku vīra stāstu zelta burtiem dēļ īpašā statusa, kas šim minerālam ir cilvēku acīs tā spīduma dēļ. Bet laba rakstura spīdums aizēno visas citas nepilnības. Pravietis Muhammeds (saas) ir teicis: „Patiesi, cilvēks ar savu labo raksturu sasniegs tā statusu, kurš stāv naktī (lūgšanās) un gavē dienas laikā.” (Al-Albanī savā As-silsila Saheeha ir to klasificējis kā Sāhi)

Patiesi, īsts skaistums vienmēr uzliks tev galvā kroni. Bet tev nav jāgaida, kad kāds to tur uzliks.

Avots: http://muslimmatters.org/2010/05/25/defining-beauty-when-true-beauty-is-%e2%80%98crazy%e2%80%99/

Itikāfs: pamestā Sunna

Autore: Sumaira Dada

Lielākajai daļai muslimu, Ramadāns ir svētku laiks. Atceros, kā mans brālis lūdzās vecākiem, lai ļauj viņam pavadīt nakti vietējā masdžidā, kur viņa draugi veica Itikāfu. Esot prom no vecāku acīm, viņi plānoja jautri pavadīt laiku. Tā kā viņi bija bērni, viņiem var piedot to, ka uztvēra Itikāfu kā iespēju jautri pavadīt laiku. Tomēr ir nožēlojami redzēt pieaugušos ievērojam Itikāfu, neizprotot šī pielūgsmes veida nopietnību. Vēl jo vairāk, daudzi ir vienkārši pametuši šo Sunnu. Ar šo rakstu mēs ceram iedrošināt muslimus ievērot Itikāfu un izskaidrot nepareizos pieņēmumus, kas viņus varbūt attur no šīs Sunnas praktizēšanas.

Itikāfs Kurānā un Hadīsos

‘Itikāfs’ nozīmē atrasties masdžidā, lai pielūgtu Allāhu. Allāhs to ir licis ievērot Kurānā, un tā ir arī Pravieša (saas) Sunna. Kurānā Allāhs saka: „...un Mēs pavēlējām Ibrāhīmam (Ābrahamam) un Ismaīlam (Išmaelam), lai viņi šķīsta Manu Namu (Kābu Mekā) priekš tiem, kas iet tam apkārt vai paliek tajā (Itikāfā), vai liecas vai krīt uz ceļiem (lūgšanā).” (Kurāns, 2:125)

Daudzi hadīsi mums vēsta, ka arī Pravietis (saas) ievēroja Itikāfu. Saskaņā ar Pravieša sievas Aišas atstāstīto hadīsu, Pravietis (saas) mēdza praktizēt Itikāfu pēdējo desmit Ramadāna dienu laikā, līdz Allāhs paņēma viņa dvēseli. Viņa sievas ievēroja Itikāfu arī pēc viņa nāves. (Bukhārī un Muslims)

Kāds ir Itikāfa mērķis?

Viens no vispārākajiem šīs pielūgsmes formas mērķiem ir meklēt Spēka Nakti (Lailat al-Kodr), kas iekrīt vienā no nepāra naktīm pēdējo desmit Ramadāna dienu laikā. Tas ir arī laiks, lai tuvotos Allāham caur lūgšanām (Solā), Kurāna lasīšanu un Zikr (pielūgsmes) veikšanu.

Kad mēs varam ievērot Itikāfu?

Labākais laiks Itikāfam ir pēdējas desmit Ramadāna dienas. No Abū Hureiras hadīsa mēs zinām, ka Allāha Vēstnesis (saas) ievēroja Itikāfu desmit dienas katrā Ramadānā, un gadā, kad viņš mira, viņš veica Itikāfu divdesmit dienas. (Bukhārī) Tomēr ir arī pierādīts, ka Pravietis (saas) to ievēroja desmit dienas Šavvāla mēnesī. (Bukhārī) Tāpēc Itikāfu drīkst veikt gada jebkurā laikā. Lai ievērotu Itikāfu, nav jāatrodas gavēņa stāvoklī.

Itikāfa garums

Islāma zinātnieku domas par Itikāfa garumu dalās, svārstoties no viena brīža līdz vienai dienai. To var pamatot ar Pravieša (saas) hadīsu, kurā viņš atļāva Umaram ievērot Itikāfu masdžidā Al-Haram vienas nakts garumā, lai viņš piepildītu zvērestu. (Bukhārī)

Maksimālais dienu skaits, kad Pravietis (saas) ievēroja Itikāfu, bija trīsdesmit. Mēs par to uzzinām no hadīsa, kuru atstāstījis Abū Saīd al-Khudri: „Allāha Vēstnesis (saas) ievēroja Itikāfu pirmo desmit Ramadāna dienu laikā; tad viņš veica Itikāfu vidējās desmit dienās mazā teltī, kuras durvju priekšā bija niedru paklājs.Viņš paņēma paklāju rokās un pacēla to nost. Tad viņš izbāza laukā galvu un runāja ar cilvēkiem, un viņi nāca viņam tuvu klāt. Viņš teica: ‘Es veicu Itikāfu pirmo desmit dienu laikā, meklējot šo nakti; tad es veicu Itikāfu vidējo desmit dienu laikā. Tad kāds pie manis atnāca un teica, ka ir pēdējās desmit dienas, tāpēc tas, kurš vēlas ievērot Itikāfu, ļaujiet viņam to darīt.’” (Muslims)

Kur lai ievēro Itikāfu?

Saskaņā ar Islāma zinātnieku viedokli, Itikāfu drīkst ievērot tikai masdžidā, kur notiek kopīgās lūgšanas, jo Allāhs ir teicis: „Un atturieties no dzimumattiecībām ar viņām (jūsu sievām), kamēr esiet Itikāfā (t.i., atrodoties masdžidā, lai pildītu lūgšanas un atstātu pasaulīgās aktivitātes) masdžidā.” (Kurāns, 2:187). Atrašanās masdžidā atdala cilvēku no pasaulīgajām aktivitātēm un ļauj koncentrēties uz pielūgsmi.

Arī sievietēm Itikāfs ir jāveic masdžidā. Tomēr sieviešu gadījumā nav nepieciešams, lai masdžidā tiktu noturētas kopīgās lūgšanas, jo sievietēm nav obligāti jāveic lūgšanas kopā ar citiem. Saskaņā ar šeiha Muhammeda ibn Sālih al-Uthaimīna teikto, sieviete var veikt Itikāfu tikai tad, ja nav Fitnas (kārdinājuma) iespējas, kā tas notiek masdžidā al-Harām, jo tur nav atsevišķas vietas sievietēm.

Pārtraukums Itikāfa laikā

Saskaņā ar Pravieša sievas Aišas teikto, „Mutakifa (cilvēks, kas ievēro Itikāfu) Sunna ir neapmeklēt slimos, nepiedalīties bērēs, neaizskart sievu vai nestāties ar viņu intīmās attiecībās un neiet laukā citu iemeslu dēļ kā vien to, kas ir neizbēgami.” (Abū Daūds) Ibn Kudama saka, ka dēļ visa, bez kā viņš nevar iztikt un ko nevar izdarīt masdžidā, Mutakifs drīkst iziet. Tas neanulē viņa Itikāfu, ja vien viņš nepatērē pārāk daudz laika tā veikšanai. Tātad viņam ir atļauts atstāt masdžidu ēdiena, dzēriena un dabisko vajadzību dēļ.

Kā sievietes veic Itikāfu?

Sievietes veic Itikāfu tāpat kā vīrieši. Tomēr precētām sievietēm Itikāfa izpildei ir nepieciešama vīra atļauja. Ir zināms, ka Aiša (Pravieša sieva) lūdza Pravietim (saas) atļauju veikt Itikāvu un viņš deva tam atļauju; tad Hafsa (Pravieša sieva) lūdza Aišai palūgt atļauju viņas vārdā un Aiša to izdarīja. (Bukhārī)

Itikāfs: pamestā Sunna

Ar nožēlu ir jāpiezīmē, ka šodien daudz muslimu ir atstājuši šo Sunnu. Liekas, ka mums ir grūti nodalīt sevi no pasaules pat uz īsu laiku. Ir pienācis laiks apsvērt mūsu centienus pēc Paradīzes un izvērtēt mūsu ticības stiprumu.

Avots: www.hibamagazine.com

Kāpēc aizklājs pār manu seju ir kā pliķis Jūsējā, Sarkozi kungs?

Autore: Sadaf Farooqui

Bismillā (Dieva vārdā)

“Burka nav reliģiska problēma – tas ir brīvības un sieviešu pašcieņas jautājums. Tā nav vis reliģisks simbols, bet gan pakalpības un pazemojuma zīme. Es gribu svinīgi paziņot, ka burkai Francijā nav vietas. Mūsu valstī, mēs nevaram pieņemt, ka sievietes tiek ieslodzītas aiz aizklāja, nogrieztas no jebkādas sabiedriskās dzīves un ka viņām tiek atņemta jebkāda identitāte. Tā nav mūsu izpratne par brīvību.” Nikolas Sarkozi

Jau atkal. Pēc nemieriem, kurus izraisīja Jack Straw 2006. gada komentāri, vēl viena Eiropā plaši pazīstama politiķa ļoti publisks paziņojums ir nostādījis muslimu kopienu globālā pretreakcijas pozīcijā. Attiecībā uz milzīgo atbalstu, ko Sarkozi komentāri ir guvuši gan no ne-muslimiem, gan no pasaulīgi orientētiem muslimiem, ir tiešām kauns, pārsteidzoši šokējošs kauns, ka ļaudis, kas sakās esam ‘brīvības’ un ‘vienlīdzības’ čempioni, atbalsta jebkāda veida aizliegumus attiecībā uz indivīda apģērba izvēli.

Ko gan tas maina, vai sieviete izvēlas nēsāt burku kultūras faktoru vai reliģijas iespadā? Viņa izdara apzinātu izvēli šādi ģērbties. Novērotāju pieņēmums, ka viņa ir tikusi piespiesta to valkāt, ir vienkārši pārākais naivums un liecina par liekulīgām raizēm. Bez tam, ja burka ir ierobežojoša un izolējoša, vai tad tā nav valkātāja privilēģija? Kopš kura laika sieviete ‘nedrīkst’ izvēlēties nebūt vīriešu vidū vai nestaigāt brīvi apkārt, sevi neapklājot? Ja tā ir viņas izvēle uzturēties lielākoties mājās, lielākoties neidentificētai un apklātai, kāpēc gan mēs nevaram likt viņu mierā?

Droši vien neapvainošanās par to, ka sievas kailfoto tiek izsolīti par tūkstošiem dolāru vēsta par ‘brīvību’, atbrīvošanu un pièce de résistance: sievietes ‘godu’? Kopš kura laika tiek uzskatīts par ‘godu’ nolobīt sievietei apģērbu un padarīt viņas ķermeni par patēriņa preci, uz kuru visa pasaule blenztu un kuru apbrīnotu kā mākslas darbu? Bet ja nu sieviete izvēlas darīt pilnīgi pretējo, t.i. nēsāt apģērba slāņus, kas vīriešiem nepārprotami paziņo: „rokas nost!”, „acis prom!” un bisubeidzot „piembremzē!” Vai tā ir „pakalpības un pazemojuma” zīme? Subhānallā!

Britu muslima Saira Khan, kura 2006. gadā ļoti aktīvi izteicās par burkas jautājumu (http://www.timesonline.co.uk/tol/comment/columnists/guest_contributors/article665918.ece) un vairākkārt atkārtoja savu nostāju šogad (http://www.dailymail.co.uk/debate/article-1195052/Why-I-British-Muslim-woman-want-burkha-banned-streets.html) pēc Nikolasa Sarkozi komentāriem, apgalvo, ka vienreiz burku ir izmēģinājusi un jutusi, ka tā ir „visdrausmīgākā pieredze. Tā ierobežoja to, kā es gāju, ko es redzēju un kā es mijiedarbojos ar pasauli. Tā atņēma man personību. Es jutos atsvešināta un izstumta. Tajā bija karsti un neērti, un es nevarēju redzēt, kas notiek man aiz muguras, nevarēju uzsmaidīt apkārtējiem vai dot rokas spiedienu.”

Ir daudz sieviešu apģērbu, kas ir vienlīdz (pat ja ne vairāk) neērti, bet sievietes tos tomēr nēsā, vai ne tā? Vai nu tā ir bezgaumīgu eņģeļspārniņu, uzkrītoši spilgtas apakšveļas un milzīgu zābaku pretīgā kombinācija, kuru pārbadināti kaulainās tā saucamās modes ‘ikonas’, fotokamerām plaiksnījot, cienīgā gaitā izrāda uz mēles (kur gan ir sieviešu goda čempioni? ak, atvainojiet, viņi taču droši vien ir pārāk nosiekalojušies, lai varētu parunāt!), vai apsējus atgādinošās dizaineru kleitas, kurās publiskos pasākumos iespīlējas ar fizisko izskatu apsēstās slavenības, vai garie auduma ruļļi, kurus austrumu sievietes ikdienas pedantiski loka apkārt saviem vidukļiem, klāt pievelkot grūti-par-blūzi-nosaucamo lupatiņu, lai rosītos ikdienas mājas darbos šajā tradicionālajā sārī, sievietes gadsimtiem ilgi ir mocījušās, paciešot neērtības, lai varētu nēsāt sevis izvēlētos apģērbus. Ticiet man, nēsāt garu virsmēteli uz brīva, ērta apģērba un apsiet auduma gabaliņu ap seju ir tiešām daudz vieglāk nekā vilkt virsū vīriešu dizaineru modes namu radītos apģērbus sievietēm, kuru mērķis ir iegrūst mūs neprātīgos, naudu izšķiedošos mazumtirdzniecības terapijas izpriecu braucienos. Šķiet, ka lai gan Saira Khan uzvilka burku, lai piedalītos televīzijas programmā, pirms tās apģērbšanas, viņa aizmirsa nojaukt savā prātā aizspriedumu un nicinājuma sienas.

Kad kāds, vai nu tādi muslimi kā Saira Khan, vai tādi pasaulē pazīstami līderi kā Nikolass Sarkozi, apgalvo, ka viņiem ir problēmas ar to, ka sievietes pilnībā sevi apklāj reliģiskā apģērbā, problēma patiesībā slēpjas viņu pašu iekšējās neskaidrībās attiecībā uz muslimu reliģiju, Islāma identitāti un asimilāciju svešā sabiedrībā pasaulīgu labumu dēļ. Viņiem nerūp, ka vīrieši apspiež sievietes reliģijas vārdā, ka viņas ir fiziski ierobežotas kustēties vai piedalīties publiskās aktivitātēs, ka apģērba slāņi viņas sociāli izolē, vai ka viņas nav ‘vienlīdzīgas’ un ‘brīvas’ darīt sabiedrībā ko vien vēlas. Viņi ir neizpratnē par to, kā sievietes var neatlaidīgi nēsāt apģērbu, kuru viņi ir izvēlējušies nomest vai atsakās valkāt.

Patiesībā tas ir kā pliķis sejā redzēt muslimu sievietes, kurām ir tā saucamā brīvība novilkt burkas un staigāt apkārt tajā valstī nēsātajā apģērbā, izvēloties to nedarīt; kurām ir likumīga un sociāla brīvība būt vīriešu vidū, dot rokasspiedienus un jokot, izvēloties to nedarīt; kurām ir iespēja izmantot viņu sievišķīgo seksualitāti, lai gūtu pasaulīgus labumus, izvēloties to nedarīt. Nezinot, ko iesākt, viņi raksta emocionālus rakstus un veic pārmērīgi greznus paziņojumus par tā saucamo vienlīdzību, brīvību, godu un sieviešu atbrīvošanu, jo viņi vienkārši nespēj iedomāties, kāpēc lai pie pilna prāta esoša sieviete izvēlētos tā ģērbties.

Un tomēr ar katru gadu arvien vairāk un vairāk izglītotu, brīvu un liberāli domājošu sieviešu izvēlas tā ģērbties. Sievietes, kuras ir uzaugušas ballīšu, iedzeršanas, randiņu un gadījuma dzimumattiecību kultūrā. Strādājošas sievietes ar aktīviem dzīvesveidiem, karjerām un naudu. Sievietes ar mīlošām ģimenēm, vīriem un/vai bērniem. Vai nav vērts aizdomāties, kāpēc sieviete atteiktos no tā visa, lai uzvilktu apģērbu, kuru pasaule uzstājīgi grib aizliegt?

Es nēsāju burku jau vairākus gadus un šajā laikā esmu iepazinusies ar ar daudzām izglītotām, pašpārliecinātām un dievbijīgām muslimām, kuras ģērbjas tieši tāpat, vai nu viņas atrastos Austrumos vai Rietumos. Lai gan ir taisnība, ka mēs apzināti izvēlējamies nēsāt šo apģērbu, ir jāpiezīmē, ka lēmums to valkāt nav tā grūtākā lieta. Grūtākais ir pastāvīgi saskarties ar skepticismu, slēptu pretestību atklātu naidīgumu, ko citi muslimi – jā, muslimi – izrāda pret mums atkal un atkal, redzot mūs sabiedrībā šādi ģērbtas. Maza daļa šo muslimu, diemžēl, ir arī tās atturīgi ģērbtās māsas, kuras pašas valkā hidžābu, ar kurām mēs tiekamies viesībās un kāzās, un kuras nespēj saprast, kāpēc mēs joprojām neesam atteikušās no sejas aizsegšanas. Reizēm viņas kritizē arī burku, jo, viņu vārdiem sakot, gluži kā uz to pastāv ne-muslimi, uz tās nēsāšanu nav nekādu norādījumu Kurānā; jeb arī viņas izvairās no tās nēsāšanas, uzskatot par pietiekamiem zinātnieku un juristu apgalvojumus, kuri uzsver, ka burka nav obligāta. Ir daudz neobligātu lietu, kuras muslimi dara, lai iegūtu Allāha labvēlību – tātad vai šis var būt par pamatojumu?

Mēs nevēlamies uzspiest citām muslimu sievietēm mūsu izvēli valkāt burkas; tomēr mēs būtu ļoti pateicīgas, ja mūs liktu mierā un ļautu mums valkāt to, ko mēs esam izvēlējušās.

Un, lūdzu, nežēlojiet mūs. Žēlojiet ar ārējo izskatu apsēstās pusaudzes ar ēšanas traucējumiem, kuras staigā pa pludmali knapi apģērbtas, raizēdamās par to, vai saule neizceļ viņu celulītu un vai pasaule neieraudzīs viņu ķermeņos jebkādu nepilnību.

Avots: "Why is a flap on my face, a slap in yours, Mr. Sarkozy?" by Sadaf Farooqui
http://muslimmatters.org/2009/07/01/why-is-the-flap-on-my-face-a-slap-in-yours-mr-sarkozy/

Safara mēnesis

(Fragments no Mufti Muhammad Taqi Usmani grāmatas „Islamic Months: Merits and Precepts”)

Safars ir Islāma kalendāra otrais mēnesis. Tas ir viens no Al-Ašhur-al-hurum, kas ir četri svētītie mēneši, kuros Pravieša (saw) laikā bija aizliegta jebkāda karadarbība. Saskaņā ar Šariātu, šajā mēnesī netiek veiktas nekādas īpašas pielūgsmes darbības un uz to nav attiecināmi nekādi likumi.

Daži cilvēki tic, ka šis ir neveiksmīgs mēnesis, un tāpēc izvairās noturēt šajā laikā laulību ceremonijas vai jebkādus citus izpriecu pasākumus. Šim ticējumam nav itin nekāda pamata - tas ir daļa no tām māņticībām, kas Arābijā bija plaši izplatītas pirms Islāma atnākšanas. Pravietis (saw) aizliedza jebkādas šāda veida māņticības. Īpaši attiecībā uz Safaru, viņš teica: "Uzskatam, ka Safars ir neveiksmīgs, nav pamata."

Tāpēc muslimiem nav jāuzklausa šādas māņticības. Šajā mēnesī drīkst noturēt laulību ceremonijas un citus pasākumus.

Dzīve pēc nāves

III&E brošūru sērija; No. 4 (Izdevējs: The Institute of Islamic Information and Education (III&E))

Jautājums par to, vai pēc nāves dzīve turpinās, neietilpst zinātnes sfērā, jo zinātne nodarbojas tikai ar datu klasifikāciju un analīzi. Bez tam, cilvēks nodarbojas ar zinātnisko izpēti tās modernajā izpratnē tikai dažu gadsimtus, kamēr pēcnāves dzīves koncepcija ir pazīstama kopš neatminamiem laikiem.

Visi Dieva pravieši aicināja savas tautas pielūgt Dievu un ticēt dzīvei pēc nāves. Viņi tik ļoti uzsvēra ticību pēcnāves dzīvei, ka pat mazākās šaubas par to nozīmēja Dieva noliegšanu un padarīja visas pārējās ticības koncepcijas nenozīmīgas. Fakts, ka visi Dieva pravieši ir aplūkojuši šo metafizisko jautājumu tik pārliecinoši un viennozīmīgi, lai gan viņus ir šķīruši pat gadu tūkstoši, pierāda, ka zināšanu avots par viņu sludināto dzīvi pēc nāves ir vienots, t.i., dievišķā atklāsme. Mēs zinām arī to, ka šie Dieva pravieši sastapās ar lielu pretestību no savu tautu puses, galvenokārt jautājumā par dzīvi pēc nāves, jo viņu tautas to uzskatīja par neiespējamu. Tomēr neskatoties uz pretestību, pravieši ieguva daudz patiesu sekotāju.

Rodas jautājums: kas lika šiem sekotājiem atstāt vispāratzītus ticējumus, tradīcijas un viņu tēvu tēvu paražas, neskatoties uz risku pilnībā atsvešināties no viņu pašu kopienas? Atbilde ir vienkārša: viņi izmantoja savas prāta un sirds spējas un atskārta patiesību. Vai viņi nonāca pie patiesības ar uztveres apziņas starpniecību? Nē, jo pēcnāves dzīves realitāti nav iespējams pārbaudīt caur uztveri.

Patiesībā, bez uztveres apziņas, Dievs ir devis cilvēkam arī racionālo, estētisko un morālo apziņu. Šī ir tā apziņa, kas vada cilvēku attiecībā uz realitātēm, kuras nevar pārbaudīt ar empīriskajām sajūtām. Tieši tāpēc visi Dieva pravieši, aicinot ticēt Dievam un dzīvei pēc nāves, vēršas pie cilvēka estētiskās, morālās un racionālās apziņas. Piemēram, kad Mekas elku pielūdzēji noliedza pēcnāves dzīves iespējamību, Kurāns atklāja viņu nostājas nepamatotību, izvirzot ļoti loģiskus un racionālus argumentus:

„Un viņš stāsta Mums līdzību, aizmirstot par sevis paša radīšanu. Viņš saka: ‘Kas dos dzīvību šiem kauliem pēc tam, kad tie būs sapuvuši un kļuvuši par putekļiem?’
Saki (Muhammed): ‘Viņš dos tiem dzīvību, Kurš tos radīja pirmo reizi! Un Viņš ir visas radīšanas Zinātājs.’
Viņš, Kas rada priekš jums uguni no zaļa koka, kad jūs to iekurat.
Vai Viņš, Kas radījis debesis un zemi, nav spējīgs radīt tiem līdzīgu? Jā, patiesi! Viņš ir Visu-Zinošais Augstākais Radītājs.” (Kurāns, 36:78-81)

Citā reizē, Kurāns skaidri saka, ka neticīgajiem nav pamatotu iemeslu noliegt dzīvi pēc nāves. Šie viņu iemesli balstoties uz varbūtību:

„Un viņi saka: ‘Nav nekā cita kā vien mūsu šīs pasaules dzīve; mēs mirstam un mēs dzīvojam, un mūs neiznīcina nekas cits kā vien laiks. Un viņiem nav par to zināšanu: viņi vienkārši pieņem varbūtību.
Un kad viņiem tiek lasīti Mūsu Skaidrie Panti, viņiem nav citu iebildumu kā vien sacīt: ‘Atgrieziet mūsu (mirušos) tēvus, ja jūs runājat patiesību!’” (Kurāns, 45:24-25)

Dievs patiesi augšāmcels visus mirušos, tomēr Viņam attiecībā uz to ir pašam savs plāns. Pienāks diena, kad viss universs tiks iznīcināts un mirušie tiks augšāmcelti, lai stātos Dieva priekšā. Tā diena būs sākums dzīvei, kas nekad nebeigsies. Tajā dienā Dievs atalgos katru cilvēku saskaņā ar viņa vai viņas labajiem vai ļaunajiem darbiem.

Korāna sniegtais skaidrojums par pēcnāves dzīves nepieciešamību ir tāds, kādu to pieprasa cilvēka morālā apziņa. Patiesībā, ja pēc nāves nav dzīves, tad pati ticība Dievam kļūst nevajadzīga; pat ja kāds ticētu Dievam, tad tas būtu netaisnīgs un vienaldzīgs Dievs, kas pēc cilvēka radīšanas nerūpētos par viņa likteni. Dievs ir patiesi taisnīgs. Viņš sodīs tirānus, kas pastrādājuši neskaitāmus noziegumus – nogalinājuši simtus nevainīgu cilvēku, demoralizējuši sabiedrību, padarījuši neskaitāmus cilvēkus par savu iegribu vergiem, utt. Tā kā cilvēka dzīve šajā pasaulē ir ļoti īsa un arī pati fiziskā realitāte nav mūžīga, tad šeit nav iespējami soda mēri vai atalgojumi, kas pilnībā atsvērtu cilvēka ļaunos vai cēlos darbus. Kurāns ļoti uzsvērti apgalvo, ka Soda Dienai ir jānāk, un Dievs lems par katras dvēseles likteni saskaņā ar viņa vai viņas darbiem:

„Tie, kas netic, saka: ‘Tā Stunda pār mums nenāks.’ Saki: ‘Jā, saskaņā ar manu Dievu, neredzamā Visu-Zinātāju, tā nāks pār jums. Pat ne atoma (vai mazas skudras) svars, ne arī kas par to mazāks vai lielāks, neizpaliek no Viņa ne debesīs, ne uz zemes – viss ir ierakstīts Skaidrā Grāmatā (Al-Lauh Al-Mahfuz).’
Lai Viņš varētu atlīdzināt tiem, kas tic (Allah vienībai – Islama monoteismam) un dara labus darbus. Priekš viņiem ir piedošana un Rizq Karim (bagātīgs nodrošinājums, t.i., Paradīze).
Bet tie, kas iet pret Mūsu Ayat (pierādījumiem, pantiem, mācībām, zīmēm, atklāsmēm, u.tml.), lai tos sagrautu – priekš tiem būs baismīgi sāpīgas mocības.” (Kurāns, 34:3-5)

Augšāmcelšanas Diena būs tā diena, kad Dieva taisnīguma un žēlastības atribūti izpaudīsies to pilnībā. Dievs izlies Savu žēlastību pār tiem, kas pasaulīgajā dzīvē cieta Viņa dēļ, ticot, ka viņus sagaida mūžīga svētlaime. Bet tie, kas ļaunprātīgi izmantoja Dieva bagātības, nerūpējoties par pēcnāves dzīvi, būs visnotaļ nožēlojamā stāvoklī. Salīdzinot viņus, Kurāns saka:

„Vai viņš, kuram Mēs devām lielisku solījumu (Paradīzi) – kuru viņš atradīs patiesu – ir tāds kā viņš, kuram Mēs likām baudīt (šīs) pasaules dzīves greznību; tad, Augšāmcelšanās Dienā, viņš būs starp tiem, kas tiks saukti Dieva priekšā (lai saņemtu sodu Elles liesmās)?” (Kurāns, 28:61)

Kurāns tāpat apgalvo, ka šīs pasaules dzīve ir sagatavošanās mūžīgajai dzīvei pēc nāves. Tie, kas to noliedz, kļūst par savu kaismju un vēlmju vergiem, apsmejot tos, kuri ir tikumīgi un apzinās Dieva esamību. Šādi cilvēki apzinās savus maldus tikai nāves brīdī un vēlas, kaut viņiem būtu dota vēl viena iespēja šai pasaulē, bet ir jau par vēlu. Sekojošos pantos, Kurāns salīdzina viņu nožēlojamo stāvokli pirms nāves un šausmas, ko viņi piedzīvos Soda Dienā, ar mūžīgo svētlaimi, kas garantēta patiesiem ticīgajiem:

„Līdz tad, kad nāve nāk pār vienu no viņiem (tiem, kas piedēvē Allah partnerus), viņš saka: ‘Mans Kungs! Sūti mani atpakaļ,
Lai es varētu labot to, kas palicis aiz manis!’ NĒ! Tas ir tikai vārds, ko viņš izrunā; un aiz viņiem ir Bazrakh (barjera) līdz tai dienai, kad viņi tiks augšāmcelti.
Tad, kad Trompete tiks pūsta, tajā dienā ne viņu starpā būs radniecība, nedz arī viņi lūgs viens par otru.
Tad tie, kuru (labo darbu) svari ir smagi, būs veiksminieki.
Un tie, kuru (labo darbu) svari ir viegli, pazaudēs paši sevi – tie mitīs Ellē.
Uguns dedzinās viņu sejas, un tur viņi viebsies izspiestām (izkropļotām) lūpām.”
(Kurāns, 23:99-104)

Ticība dzīvei pēc nāves ne tikai garantē veiksmi Aizsaulē, bet arī piepilda šīs pasaules dzīvi ar mieru un laimi, padarot cilvēku atbildīgu par viņa darbībām.

Ņemsim kā piemēru Arābijas iedzīvotājus. Azartspēles, vīns, cilšu savstarpējās nesaskaņas, laupīšana un nogalināšana bija viņu raksturīgākās iezīmes tad, kad viņi neticēja dzīvei pēc nāves. Bet tiklīdz viņi pieņēma ticību Vienam Dievam un pēcnāves dzīvei, viņi kļuva par visdisciplinētāko tautu pasaulē. Viņi atstāja savus netikumus, palīdzēja viens otram grūtos brīžos un atrisināja visas savas nesaskaņas taisnīguma un vienlīdzības vadīti. Līdzīgi, pēcnāves dzīves noliegšanai ir sekas ne tikai Aizsaulē, bet arī šajā pasaulē. Kad kāda tauta kopumā to noliedz, viņu sabiedrība pagrimst un piesātinās ar ļaunumu, līdz beidzot tā tiek iznīcināta. Kurāns min kā piemērus Āda (Aad), Tamūda (Thamud) un Firona* (Fir’aun) tautu briesmīgo galu:

„Thamūda un Āda tautas noliedza Qari’ah (Soda Stundas nākšanu)!
Thamūda tauta tika iznīcināta ar šaušalīgu kliedzienu,
Āda tauta tika iznīcināta ar baismīgi plosošos vēju,
Kuru Allah lika pār viņiem septiņas naktis un astoņas dienas pēc kārtas, tā, ka varēja redzēt apkārt mētājamies iznīcinātus cilvēkus, it kā viņi būtu tukši zemē nokritušu dateļpalmu stumbri!
Vai jūs redzat kādas viņu paliekas?
Un Firons, un tie, kas bija pirms viņa, un iznīcinātās pilsētas [Lūta** (Lut) tautas pilsētas] ieslīga grēkos.
Un viņi nepaklausīja sava Kunga vēstnesim, tāpēc Viņš sagrāba viņus briesmīgā sodā.
Patiesi, kad ūdeņi pacēlās pāri pār savām robežām [Nūa*** (Nuh) plūdi], Mēs nesām jūs (cilvēci) peldošā kuģī [kuru uzcēla Nūa],
Lai Mēs varētu padarīt to (Nūas kuģi) jums par mācību, kuru uzklausītu dzirdīgas ausis.
Tad, kad Trompete tiks pūsta vienā pūtienā (pirmajā),
Un zeme un kalni tiks izkustināti no savām vietām un sagrauti vienā grāvienā,
Tad, tajā Dienā nāks (lielais) notikums.
Un debesis tiks sašķeltas gabalos, jo tajā Dienā tās (debesis) būs trauslas un tiks saplēstas.
Tad tas, kuram viņa Grāmata**** tiks dota labajā rokā, teiks: ‘Šeit – lasiet manu grāmatu!
Es patiesi ticēju, ka man būs jāatskaitās!’
Viņš būs patīkamā dzīvē,
Diženā Paradīzē,
Augļu ķekari būs zemu un pa rokai.
Atviegloti ēd un dzer par to, ko esi sūtījis pirms sevis aizgājušās dienās!
Bet tas, kuram viņa Grāmata tiks dota kreisajā rokā, teiks: ‘Es vēlos, kaut man nebūtu tikusi dota mana Grāmata,
Un kaut es nekad nebūtu zinājis par savu atskaitīšanos!
Kaut šis būtu mans gals (nāve)!
Mana bagātība nav man palīdzējusi;
Manas spējas (un iemesli sevis aizstāvēšanai) nav ar mani.’”
(Kurāns, 69:4-16, 19-29)

Tādējādi eksistē ļoti pārliecinoši argumenti ticēt dzīvei pēc nāves.
· Pirmkārt, visi Dieva pravieši ir aicinājuši savas tautas tai ticēt.
· Otrkārt, kad vien sabiedrība ir balstījusies uz šo ticējumu, tā ir bijusi visideālākā un vismiermīlīgākā sabiedrība, bez sociāliem un morāliem ļaunumiem.
· Treškārt, vēsture liecina, ka kad vien šo ticējumu kolektīvi ir noraidījusi kāda tauta, neskatoties uz atkārtotiem pravieša brīdinājumiem, Dievs ir sodījis šo tautu kopumā pat šajā pasaulē.
· Ceturtkārt, morālās, estētiskās un racionālās cilvēka spējas atbalsta pēcnāves dzīves iespējamību.
· Piektkārt, Dieva taisnīguma un žēlastības atribūtiem nav jēgas, ja pēc nāves dzīve neturpinās.
________________________
* Fir’aun (arābu val.) – Pharaoh (angļu val.) – Faraons (latv. val.). (Tulkotāja piez.)
** Lut (arābu val.) – Lot (angļu val.) – Lots (latv. val.). (Tulkotāja piez.)
*** Nuh (arābu val.) – Noah (angļu val.) – Noass (latv. va.). (Tulkotāja piez.)
**** Katra cilvēka visi labie un ļaunie darbi dzīves garumā tiek pierakstīti viņa Grāmatā. Šī Grāmata Soda Dienā kalpos par atskaites punktu, lai izsvērtu cilvēka labo un ļauno darbu samēru. (Tulkotāja piez.)

Bērna aiziešana Aizsaulē

Autore: Ruhie Jamshaid (www.hibamagazine.com)

Jaunas dzīvības piedzimšana jeburai ģimenei saistās ar jaunām cerībām un sapņiem. Bērniņš ir patiesi Visuvarenā Allāha dāvana. Dažreiz mēs šo dāvanu uztveram kā pašu par sevi saprotamu un aizmirstam, cik liela ir tās patiesā svētība.

2008. gada 28. oktobris ir asi iegravēts manā atmiņā, jo todien es izjutu visnepanesamākās emocionālās sāpes. Es aizgāju pie ārsta uz kārtējo apskati un gaidīju, kad viņa piedāvās man stimulēt dzemdības, jo bija pienācis jau bērna dzimšanas termiņš. Tad es saņēmu šausminošās ziņas – iznēsājot bērniņu deviņus garus mēnešus un jūtot viņa kustības, bērna sirdspuksti nebija saklausāmi. Mans bērniņš bija miris manā klēpī. Ārstei nebija ko teikt par notikušo. Tieši tajā brīdī, kad manu sirdi pārņēma plosošas sāpes, es apjautu, ka cilvēki nav absolūti nekas Allāha visuvarenās gribas priekšā.

Mēs apzināmies, ka Allāha griba pārvalda ikkatru mūsu elpas vilcienu. Tomēr bieži mēs aizmirstam Viņam pateikties par mums dāvātajām dzīvībām. Es biju par sevi rūpējusies visas grūtniecības garumā. Mana ginekoloģe gaidīja vieglas dzemdības, jo nebija itin nekādu komplikāciju. Bet tā bija Allāha griba, ka mans bērns neienāks šajā pasaulē dzīvs. Bija grūti realizēt dzīvē šo vienkāršo faktu. Bija pienācis īstais laiks parādīt, cik liela ir mana ticība un cik lielā mērā es paļaujos uz Allāhu. Guļot drūmajā dzemdību nodaļā un gaidot turēt rokās bērnu, kurš nekad nepamodīsies, lai raudātu pēc piena, pār manu seju plūda asaru straumes. Dzemdības bija sāpīgas, bet tās pat salīdzināt nevarēja ar tām dziļajām emocionālajām ciešanām, kuras jutu iekšienē. Es atgādināju sev par sekojošu Kurāna pantu: „Un patiesi, Mēs pārbaudīsim jūs ar kaut ko no bailēm, izsalkuma, turības zaudējuma, dzīvībām un augļiem, bet dodiet labās ziņas As-Sabirin (pacietīgajiem), kuri nonākot grūtībās saka: ‘Patiesi! Mēs piederam Allāham un, patiesi, pie Viņa mēs atgriezīsimies.’” (Al-Baqarah, 2:155-156)

Nebija viegli tā sevi apvaldīt šādā brīdī. Tomēr es zināju, ka man vienkārši ir jāuzticas Allāham un jāturpina biedējošās dzemdības. Un tad notika pats sliktākais – man piedzima skaista meitenīte. Izskatījās, it kā viņa būtu dziļi aizmigusi. Kad es turēju viņu rokās, izmisīgi mēģinot viņu mierināt, es spēju tikai un vienīgi raudāt. Es gribēju dzirdēt, kā viņa raud. Es gribēju redzēt, kā viņas actiņas atveras. Tomēr tāda nebija Allāha griba. Man bija jāpieņem šāds likteņa pagrieziens.

Es noskūpstīju viņu, apsolot tikties Aizsaulē, ja Allāhs tā būs lēmis. Nododot viņas nekustīgo un ļengano ķermenīti vīram apbērēšanai, es varēju sevi mierināt tikai ar faktu, ka mans bērns bija saņēmis svētību ieiet Paradīzē.

Vēlāk tajā pašā dienā, mans vīrs viņu apmazgāja un ietina baltā audumā. Es nepiedalījos apbērēšanā, bet arvien iedomājos viņu tur guļam uz cietās zemes, un šīs domas bija ļoti nepanesamas. Man bija jārod visam notikušajam jēga. Tieši tad es izlasīju par Pravieti Muhammedu (saw) un viņa mīļotā dēla Ibrahīma nāvi. Es biju pārsteigta uzzināt, kā Pravietis Muhammeds (saw) raudāja tāpat kā visi mirstīgie, turot rokās sava mīļotā dēla ķermeni viņa pēdējā elpas vilciena brīdī. Pat tad, kad asaras lija no viņa acīm, viņš teica: „Acis sūta asaras un sirds ir noskumusi, bet mēs nesakām neko, izņemot to, kas ir tīkams mūsu Kungam. Patiesi, ak Ibrahīm, mēs izjūtam zaudējumu, tev no mums aizejot.”

Redzot Pravieša Muhammeda (saw) skumjas, viņa līdzgaitnieki atgādināja viņam par pavēli nenodoties sevis žēlošanai dēļ kāda nāves. Pravietis Muhammeds (saw) esot atbildējis: „Es neesmu devis pavēli pret skumjām, bet gan pret balss pacelšanu žēlabās. Tas, ko jūs redziet manī, ir dēļ mīlestības un līdzjūtības manā sirdī uz to, kuru esmu zaudējis. Atcerieties, ka tas, kas nejutīs līdzjūtību pret citiem, pats nesaņems līdzjūtību.”
(Citāts no „The Life of Muhammad (Allah’s peace and blessing be upon him)”, autors: Muhammad Husayn Haykal, angliski tulkojis: Ismail Razi A. Al-Faruqi, „American Trush Publications”, 1976)

Jau atkal ir jāatzīst, ka bija viegli lasīt par priekšzīmīgo mūsu lieliskā Pravieša (saw) izturēšanos, bet to realizēt dzīvē nebija viegli. Es sev atgādināju, ka tas ir Allāha pārbaudījums, un ka reizēm pārbaudījumi ir pierādījums tam, ka Kungs mūs mīl, jo tie ved mūs Viņam tuvāk. Šīs bēdas varbūt bija Allāha dāvana priekš manis. Man bija jābūt pietiekami stiprai tās paciest.

Nebija viegli paskaidrot diviem vecākajiem bērniem par viņu mazās māsiņas aiziešanu. Es nespēju iedomāties, kā lai liek viņiem priekšā šīs ziņas tā, lai viņu jaunie prāti tās saprastu. Tad es atcerējos, ko dažas manas citas draudzenes bija darījušas, zaudējot savus bērniņus – viņas vienkārši bija pateikušas viņu bērniem, ka brālīti/māsiņu Allāhs bija pasaucis uz Paradīzi, un ka viņš/viņa tur būs laimīgs/a, un ka kādu dienu viņi varēs viņu tur satikt. Maniem bērniem bija daudz jautājumu, bet es izvērtu šo situāciju par iespēju stiprināt viņu ticību Allāham. Mēs atklāti pārrunājām nāvi, bet tā, lai bērni to varētu saprast. Šī situācija deva man iespēju iepazīstināt bērnus ar konkrētiem Takva principiem.

Abu Huraira ir atstāstījis, ka Allāha Sūtnis (saw) teica: „Ja Allāhs grib kādam darīt labu, Viņš sūta tam pārbaudījumus.” (Bukhari)

Mēs visi kopīgi kā ģimene apsēdāmies un lasījām Al-Fatihah, Ya-Sin un citas Kurāna Sūras. Šī pieredze mums visiem ko mācīja:

· mums tika atgādināts par dzīves niecību. Allāhs var mūs paņemt atpakaļ, ja Viņš ir tā lēmis;
· mēs kļuvām apzinīgāki reliģijas praktizēšanā un atgādinājām sev vairāk paklausīt Allāhu;
· mēs iemācījāmies no sirds uzticēties Allāham.

Par spīti jebkuras traģēdijas sāpēm, mums ir jāpatur prātā tas, ka citi tiek pārbaudīti pat ar vēl sliktākiem apstākļiem un situācijām. Lai arī cik grūti nenāktos, mums ir jāievēro Sabr (pacietība) un jāuzticas Allāham.

„Ikviens nogaršos nāvi, un Mēs radīsim jums pārbaudījumus ar ļauno un ar labo, un pie Mums jūs atgriezīsieties.” (Al-Anbiya, 21:35)

Šī dzīve nav nekas cits, kā vien pārbaudījums. Mums ir stipri jāturas pie ticības un jādara viss, ko spējam, lai izturētu šo pārbaudījumu.

Brīvība

(Fragments no Suleman Ahmer grāmatas "The Embattled Innocence: Reflections of a Muslim Relief Worker" - no nodaļas par Balkāniem)

1997. gada janvāris

Bija 1993. gada 16. jūlija pusdivi naktī. Nopratināšanas sesija bija beigusies. „Laiks gulēt,” komandieris noteica. „Kāds lielisks apgalvojums,” es nodomāju.

Pēc gandrīz četrām roku dzelžos pavadītām stundām, mūsu rokas bija kļuvušas nejūtīgas. Mēs bijām tikko iemācījušies, ka ar roku dzelžiem nekad nevajag cīkstēties. Tie ‘noklikšķ’ un kļūst ciešāki. Pirms mēs ieradāmies uz nopratināšanu, manējie bija noklikšķējuši divreiz. Nezinu, kā bija ar Abbasu.

Paldies Dievam, ‘sesija’ bija beigusies labi. Izpratne par to, kas ir labi, bija vienkārša: nav lauztu kaulu un asiņu. Atpakaļbrauciens bija vienmuļš, izņemot faktu, ka mēs atkal busiņā bijām uz vēdera un saslēgti tajos sasodītajos roku dzelžos. Kareivis, kas brauca kopā ar šoferi, pa reizei uzspīdināja mūsu sejās bateriju, lai pārliecinātos, ka mums nav padomā kas drošsirdīgs.

Prombraucot mēs dzirdējām horvātu artilēriju apšaudām desmit kilometrus attālo austrumu Mostaru.

Kaut gan mums pietrūka Mostaras, mēs radām mieru tajā, ka lai gan nodalīti telpā, mēs bijām beidzot vienoti ar Mostaru sāpēs, kuras pārcietām horvātu dēļ. Diemžēl mūsu sāpes nespēja mazināt viņējās.

Beidzot busiņš apstājās. Mūsu pašu busiņš, kas tika sagūstīts kopā ar mums septiņpadsmit dienas atpakaļ, kad mēs nogriezāmies pa nepareizo ceļu, nonākot nodevīgajā HVO (Bosnijas horvātu militantu) teritorijā. Šis bija klasisks piemērs tam, kā nepareizi cilvēki (muslimi, par kuriem bija zināms, ka viņi piegādā palīdzību muslimiem Mostarā) nonāk nepareizā laikā (muslimu-horvātu kara karstumā) nepareizā vietā (HVO kontrolētajā zonā uz dienvidaustrumiem no Mostaras).

Bija tumšs un traucējoši kluss. Nakts bija auksta, piesātināta ar Bosnijas augsnes smago smaržu. No sadragātas automašīnas parādījās kāds kareivis. Mums noņēma roku dzelžus un aizveda uz šķūni. Es pamanīju, ka tam nebija logu – tikai restotas atveres pie paša jumta. Apsargs atvēra slīdošas dzelzs durvis ar bultu un bez liekām ceremonijām iegrūda mūs iekšā. Kā jau bija ierasts, es biju gaidījis sitienu pa muguru. Šķiet, ka viņš bija pārāk samiegojies. Vai varbūt viņš jau bija pietiekami šodien izvingrinājis savas rokas.

Mēs nokļuvām piķa tumsā, turēdami viens otru pie rokas. Ko tagad? Interesanti, cik gan reižu mums bija nācies uzdot šo jautājum pēdējo nedēļu laikā. Mani atkal pārņēma savā varā bailes. Es sevi mierināju ar domu, ka es taču tāpat nekad nebiju bijis ļoti drosmīgs. Mani pārsteidza tas, cik daudz dažādu formu un šaušalīgu veidolu bailes spēja pieņemt; vēl kaut kas, ko pievienoju to lietu sarakstam, kuras iemācījos, esot gūstā.

Pēc piecām minūtēm, ko pavadījām, nomierinot trakojošos nervus, mēs sākām sprīdi pa sprīdim kustēties uz priekšu. Mana kāja atdūrās pret kādu uz grīdas, un bija dzirdams sāpīgs vaids. Tad mēs ar neiedomājamu spēku apjautām šokējošo realitāti! Kas mums bija šķitis kā izsvaidīta pa grīdu masa, bija cilvēki – elpojošas, stenošas, klepojošas būtnes. Tur viņu bija simtiem, noklājot esošās telpas katru centimetru. Gaiss bija smags no viņu elpām. Beidzot mēs atskārtām realitāti - mēs bijām nonākuši bēdīgi slavenajā horvātu pārvaldītajā Čaplinas koncentrācijas nometnē.

Mēs abi atradām pie durvīm nedaudz vietas, gandrīz par maz, lai viens cilvēks apsēstos. Nakts atlikušo daļu mēs pārmaiņus tur sēdējām. Mēs bijām izsalkuši, noguruši un pārsaluši. Tas bija viens no tiem brīžiem, kad tu vēlies, ka tas viss būtu tikai sapnis, un ja tu pietiekami stipri to vēlētos, tu varētu pamosties. Es jutos gatavs padoties.

Beidzot uzausa rītausma.

Tumšie, neatpazīstamies silueti sāka iegūt aprises. Bija tā, it kā gaisma būtu uzšķīlusi viņos dzīvību. Skats bija šausminošs. Mēs saskaitījām aptuveni 700 cilvēku, kuri bija sadzīti vecā armijas šķūnī, kas bija aptuveni 25 x 30 metrus liels. Viņi blenza uz mums ar tukšām sejām. Mēs varējām noprast, kurš bija tur atradies jau ilgi. ‘Ilgstošie’ bija novārdzināti, ar kauliem, kas spiedās cauri ādai. Dažu sejās parādījās samocīts smaids. Daži pavirzījās nostāk, lai atbrīvotu priekš mums vietu. Daži vecākie vīri sāka runāt par to, cik Pakistāna bija laba, cerot mūs uzmundrināt. Daži centās izteikt pateicību. „Šie pakistānieši droši vien ir izdarījuši priekš mums ko labu, ja jau viņi atrodas šajās šausmās.” Es jutu, ka uzminu viņu domas.

Viņi runāja par nodevību, spīdzināšanu un nāvi; par pašu urīna dzeršanu, lai atveldzētu slāpes; par vīriem, kas klusi mira no slimībām un tika izvilkti nakts vidū laukā aukstasinīgai nošaušanai.

Viņi runāja, līdz mēs vairs nespējām klausīties.

Visvairāk mani satrieca nevis fiziskās ciešanas, bet tas, ka šīm iekritušajām acīm trūka mirdzuma. Acis liecināja par bezcerību un absolūtu bezpalīdzību. Es biju redzējis karā ievaonotos, kuri bija lielākās sāpēs, bet viņu acīs staroja cerība. Šīs bija gūstekņu acis, kuriem bija maz iespējas nokļūt brīvībā un maz cerības. Todien es patiesi apjautu, ko nozīmē būt kara gūsteknim. Un ko nozīmē būt brīvam. Es atskatījos pagātnē, domājot par to, kā es nekad nebiju pateicies Allāh (swt) par brīvības svētību.

Brībība – būt spējīgam darīt to, kam tici; sasniegt; plānot; sapņot un dalīties sapņos; būt spējīgam raudāt, kad to gribi, un smieties, kad vēlies.

Tas, ko es iemācījos tajās šaumās, es nekad nespētu iemācīties visa sava mūža garumā. Pat ne vairāku mūžu garumā!

Busiņš atkal atgriezās deviņos no rīta un mūs aizveda. Mums teica, ka būs vēl viena nopratināšana. Šoreiz viņi paņēma tikai vienus roku dzelžus, ar kuriem saslēdza kopā mūsu vienas rokas. Vismaz otras rokas palika brīvas. Šoreiz mēs veiksmīgi tikām cauri, roku dzelžiem nenoklikšķot. Kā saka, krīzes apstākļos visi mācās ātri.

Kā mēs beigu beigās bijām iemācījušies, nekad nevajag cīnīties ar roku dzelžiem, kad tie tev ir uzlikti.

Un ka ir jānovērtē brīvība un jāpateicas Allāh (swt) par to, ka tā ir; un ka tā ir jālieto priekš labā darīšanas un, pāri pār visu citu, ka tai nekad nedrīkst uzlikt cenu.

Nekad!