Autore: Krista Brēmere
O, The Oprah Magazine | 2010. gada 27. maijs
Deviņus gadus atpakaļ, es dejoju ar savu jaunpiedzimušo meitiņu apkārt pa mūsu Ziemeļkarolīnas dzīvojamo istabu, skanot Brīviem esot… tev un man, kas ir septiņdesmito gadu bērnu klasika, kuras tekstus par iecietību un dzimumu vienlīdzību es biju iemācījusies no galvas jau bērnībā, augot Kalifornijā. Mans Lībijā dzimušais vīrs Ismaīls sēdēja ar viņu stundām ilgi mūsu stiklotajā verandā, šūpojoties šurpu turpu čīkstošā metāla šūpuļkrēslā un dziedot viņai vecas arābu tautasdziesmas. Viņš aizveda viņu pie muslimu šeikha, kurš noskaitīja viņas mazajā, samtainajā austiņā lūgšanu par ilgu mūžu. Viņai bija espresso kafijas krāsas acis un biezas melnas skropstas gluži kā tēvam. Vasaras karstajā saulē, viņas maigi brūnā āda ātri iekrāsojās tumša. Mēs nosaucām viņu par Āliju, kas arābu valodā nozīmē ‘godā celtā’, un vienojāmies audzināt viņu tā, lai viņa pati varētu izvēlēties, kas tieši viņai ir tuvākais no mūsu krasi atšķirīgajām kultūrām un ģimeņu saknēm.
Dziļi sirdī es jutos apmierināta ar šo vienošanos. Es biju pārliecināta, ka viņa izvēlēsies manu ērto amerikāņu dzīvesveidu, nevis vīra pieticīgi vienkāršo muslimu audzināšanu. Ismaīla vecāki dzīvo druknā akmeņu mājā, lejup pa līkumotu zemes ceļa aleju ārpus Tripoli. Tās sienas ir tukšas, izņemot kokā gravētus Kurāna pantus; tās grīdas ir tukšas, izņemot plānos matračus, kas naktī tiek lietoti gulēšanai. Mani vecāki dzīvo plašā Santa Fē villā ar garāžu trīs automašīnām, simtiem TV kanālu platekrāna televizorā, organisku pārtiku ledusskapī un pilnu skapi rotaļlietu mazbērniem. Es iedomājos Āliju baudām iepirkšanās tūres Whole Foods (organiskas, dabīgas pārtikas veikals) un dāvanu kaudzes zem Ziemassvētku eglītes, vienlaikus pilnībā novērtējot arābu valodas melodiskumu, Ismaīla gatavoto ar medu piesūcināto baklavu (arābu gardumu) un sarežģītos hennas zīmējumus, kurus Ālijas tante zīmēja uz viņas kājām, kad ciemojāmies Lībijā. Ne reizi es nebiju viņu iedomājusies izvēloties galvassegas, kuras muslimu meitenes nēsāja kā atturības un pieticības apliecinājumu.
Pagājušo vasaru mēs svinējām Ramadāna beigas kopā ar muslimu kopienu stāvvietā aiz vietējās masdžidas. Bērni lēkāja pa piepūšamajām bērnu atrakcijām, kamēr vecāki sēdēja turpat netālu zem nojumes, dzenājot prom mušas no vistas mērču traukiem, zeltainiem rīsiem un baklavas.
Kopā ar Āliju mēs gājām cauri tirgotāju rindām, kuri piedāvāja pirkt lūgšanu paklājiņus, hennas zīmējumus un muslimu apģērbu. Kad mēs nonācām pie galda ar galvassegām, Ālija pagriezās pret mani, lūdzot: „Mammu, vai es drīkstu nopirkt vienu, lūdzu?”
Viņa pāršķirstīja glīti salocīto galvassegu kaudzītes, kamēr pārdevēja – melnā tērpta afrikāņu izcelsmes sieviete – vēroja viņu ar platu smaidu sejā. Nesen es ievēroju, kā Ālija ar apbrīnu skatījās uz sava vecuma muslimu meitenēm. Man klusībā bija viņu žēl, jo viņas nēsāja garus svārkus un piedurknes pat viskarstākajās vasaras dienās. Manis pašas skaistākās bērnības atmiņas saistījās ar ādas atkailināšanu saulē, zāli, kas spraucās starp baso kāju pirkstiem, skrienot pa mauriņu mājas priekšā cauri zāles laistītāju strūklām; brišanu Aidaho upes ledainajā ūdenī uzlocītos šortos, lai noķertu manu pirmo foreli; sērfošanu pa smaragdzaļajiem viļņiem Havaju salu krastmalā. Bet Ālija apskauda šīs meitenes un lūdza man nopirkt viņām līdzīgas drēbes. Un tagad arī galvassegu.
Agrāk, es aizbildinājos ar to, ka galvassegas nebija viegli pieejamas mūsu vietējā iepirkšanās centrā; bet nu viņa tur stāvēja, piedāvājot samaksāt pati savus desmit dolārus par mežzaļo mākslīgā zīda galvassegu, ko viņa turēja rokās. Es sāku šūpot galvu, neapšaubāmi norādot uz ‘nē’, bet pieķēru sevi, atceroties, ko biju apsolījusi Ismaīlam. Un tā, sakostiem zobiem, es to nopirku, pieņemot, ka par to tiks drīz aizmirsts.
Pēcpusdienā, kad es taisījos uz pārtikas veikalu, Ālija sauca no savas istabas, ka arī viņa gribot iet līdzi.
Pēc brīža viņa parādījās kāpņu galā – vai, pareizāk sakot, parādījās puse no viņas. No vidukļa lejup, viņa bija mana meita: krosenēs, spilgtās zeķēs un mazliet ceļos padilušos džinsos. Bet no vidukļa augšup, šī meitene bija svešiniece. Viņas spilgto, apaļīgo seju ieskāva tumša auduma telts kā mēnesi naksnīgās debesis.
„Vai tu iesi ģērbusies šādi?” es jautāju.
„Jā-a,” viņa lēnām atbildēja, tonī, kuru, runājot ar mani, nesen bija sākusi lietot, kad es norādīju uz acīmredzamo.
Pa ceļam uz veikalu, es zagšus viņu vēroju atpakaļskata spogulī. Viņa skatījās laukā pa logu, izskatoties tik atturīga un vēsa, it kā viņa būtu augsta ranga muslimu amatpersona, kas viesojas mūsu mazajā dienvidu pilsētiņā, un es – tikai viņas šoferis. Es sakodu lūpas. Es gribēju viņai teikt, lai novelk galvassegu, pirms mēs kāpjam laukā no mašīnas, bet nespēju izdomāt iemeslu, kāpēc, kā vien tāpēc, ka tas lika celties manam asinsspiedienam. Es vienmēr biju Āliju iedrošinājusi paust viņas individualitāti un turēties pretī vienaudžu ietekmēm, bet šobrīd es jutos tik bikla un klaustrofobijas pārņemta, it kā man pašai galvā būtu galvassega.
Food Lion stāvvietā vasaras karstais gaiss smacēja manu ādu. Es uzsēju augšā pār manu kaklu krītošos mitros matus, bet Āliju karstums likās netraucējam. Mēs noteikti izskatījāmies kā nesaderīgs pāris: gara auguma blondīne džinsos un topiņā, kurai pie rokas iet četras pēdas maza muslima. Es pievilku meitu sev tuvāk, un manu atkailināto roku ādu sāka durstīt adatiņas – ne tik daudz aizsarg instinktu dēļ, kā dēļ ledaini aukstās gaisa šalts, kas mūs apņēma, ienākot veikalā.
Mums manevrējot ar iepirkumu ratiem pa veikala ejām, pircēji skatījās uz mums tā, it kā mēs būtu kā mīkla, kurai viņi nespēj rast risinājumu, ātri nolaizdami acis, kad tās sastapās ar manējām. Produkcijas ejā, sieviete, kas sniedzās pēc ābola, vēroja mani ar pārmērīgi spilgtu un gādīgu smaidu, it kā sakot: „Es atbalstu daudzveidību un man nav pilnīgi nekas pret tavu bērnu.” Viņa izskatījās tik vaļsirdīga, tik ļoti ieinteresēta likt man justies labi, ka es pēkšņi sapratu, kā jūtas vecāki, kuru bērniem ir acīmredzami fiziski defekti, un kuriem nākas saskarties ar nevēlamiem pārāk ieinteresētu svešinieku uzmanības apliecinājumiem. Pie kases, gados veca dienvidu sieviete sakļāva savas kaulainās plaukstas un lēni noliecās pār Āliju. „Ak, vai, ak, vai,” vārdus stiepjot, viņa noteica, nošūpojot neticībā galvu. „Tu izskaties vienkārši apburoši!” Mana meita pieklājīgi pasmaidīja un tad pagriezās pret mani, lūdzot pēc košļājamās gumijas.
Nākamo dienu laikā, Ālija nēsāja savu galvassegu virs pidžamas pie brokastu galda, uz muslimu sapulcēm, kur viņai pāri lija komplimentu plūdi, un uz parku, kur citas mātes, ar kurām es sarunājos, sēžot uz soliņa, vispār izvairījās to pieminēt.
Vēlāk tonedēļ vietējā baseinā es vēroju meiteni, kas bija tikai dažus gadus vecāka par Āliju, spēlējam galda tenisu ar viņas vecuma zēnu. Viņa bija iestrēgusi tajā neveiklajā teritorijā starp bērnību un pusaudžu gadiem – šauri gurni, tievas kājas, tikko manāmi augošas krūtis – un viņai mugurā bija stringu peldkostīms. Viņas pretiniekam mugurā bija plats T-krekls un vaļīgas pusbikses, kas sniedzās pāri viņa ceļiem. Kad viņš trieca bumbiņu uz viņas pusi, viņa metās to atsist, vienlaikus ar otru roku cenšoties noturēt vietā slidenās peldkostīma lencītes. Es gribēju piedāvāt viņai dvieli, ko apsiet ap gurniem, lai viņa varētu nodoties sacensībām un izjust prieku, ko nes nevainojami atsita bumbiņa. Bija acīmredzams, kāpēc šajā spēlē viņa tiek sakauta: viņas gandrīz kailais ķermenis pārņēma visu viņas uzmanību. Un viņas sāpīgajā izteiksmē es atpazinu to pazīstamo kauna un satraukuma izjūtu, kuru jutu, kad pirmo reizi uzvilku bikini.
Četrpadsmit gadu vecumā, es traucos pa vidusskolas gaiteņiem kā vāvere satiksmes vidū: glābjoties pie sienām, mainot virzienu straumes vidū, meklējot pēc patvēruma. Tad ziemas brīvlaikā es devos uz Losandželosu, apciemot tanti Mēriju. Mērija kolekcionēja nāriņas, turēja goda vietā uz kumodes melnbaltu viņas garmatainā indiešu guru bildi un iepirkās mazītiņā veselīgas pārtikas veikalā, kas oda pēc pačūlijas un zemesriekstu sviesta. Viņa aizveda mani uz Venēcijas pludmali, kur no ielas tirgoņa es nopirku lētu bikini.
Apreibusi no domām par gaidāmo neiedomājami spilgto pēcpusdienu, es domāju, ka spēšu kļūt par citu cilvēku – spīdoša un lepna kā ieeļļotie muskuļainie vīrieši zālienā, atbrīvota un nepiespiesta kā hipiji, kas laiskojās uz trotuāra ar vīraka kociņiem aizbāztiem aiz auss. Pludmales tualetē ar smilšainu cementa grīdu, es uzģērbu savu jauno atsevišķo peldkostīmu.
Uz mana baltā apaļīgā vēdera parādījās zosāda un gludie matiņi uz manām kājām saslējās stāvus – es jutos tik jēla un atkailināta kā bruņurupucis, kas izvilkts no bruņām. Kad es atstāju tualeti, vīriešu skatieni likās mani pienaglojam uz vietas pat tad, kad es vienkārši gāju viņiem garām.
Par spīti savādai un arvien pieaugošai kauna izjūtai, mani piesaistīja viņu vīpsnājošās sejas; es iedomājos, ka caur viņu divdomīgajām sejas izteiksmēm es atskārtu kādu vitāli svarīgu atklāsmi par manī esošo mistēriju. Ko gan šie vīrieši manī redzēja – kas bija šis dīvainais spēks, kas plūda mūsu vidū, šī ātri mainīgā straume, kas vienā brīdī lika man justies spēka pilnai un jau nākamajā neaprakstāmi ievainojamai?
Es iedomājos Āliju pēc pāris gadiem nēsājam stringu bikini. Tad es iedomājos viņu tērptu muslimu apģērbā. Bija grūti saprast, kurš tēls mani satrauca vairāk. Tad es atcerējos, ko kāda sūfiju muslimu draudzene man bija teikusi: sūfiji tic, ka mūsu būtība staro ārpus mūsu fiziskajiem ķermeņiem – ka mūs ieskauj tāda kā enerģētiskā otrā āda, kas ir ārkārtīgi jūtīga un caurlaidīga pret ikvienu, ko satiekam. Viņa teica, ka muslimu vīrieši un sievietes nēsā atturīgu apģērbu, lai pasargātu šo enerģētiski piesātināto zonu starp viņiem un pasauli.
Uzaugot septiņdesmito gadu Kalifornijas dienvidos, es biju iemācījusies, ka sieviešu brīvība citu lietu vidū nozīmēja to, ka viņas nēsā mazāk drēbju, un ka sievietes var būt jebkādas – un joprojām izskatīties labi bikini. Fiziskās brīvības izpētīšana bija manas pašatklāsmes procesa svarīga sastāvdaļa, tomēr šī pieredze bija prasījusi savu cenu.
Kopš tās dienas Venēcijas pludmalē, es esmu pavadījusi gadus, mācoties peldēt valdzinājumu vētrainajās straumēs – vēloties būt iekārotai, pretojoties uzbāzīgiem uzmanības apliecinājumiem, pētot manis pašas ilgu noslēpumainos dziļumus. Es pavadīju neskaitāmas stundas, pētot spogulī savu attēlu – to apbrīnojot, ienīstot to, minot, ko citi par to domā – un dažreiz man likās, ka ja es to pašu nerimstošo vērošanu vērstu citā virzienā, tad es būtu kļuvusi apgaismota, būtu uzrakstījusi romānu vai vismaz atradusi, kā pašai izaudzēt savu organisko dārzeņu dārziņu.
Kādā nesenas sestdienas rītā, pārpildītā lielveikala uzlaikošanas sadaļā, es mērīju dizaineru džinsus, kopā ar koledžas meitenēm augstpapēdenēs, jaunām māmiņām ar ratiņos iesprostotiem nemierīgiem bēbjiem un sievietēm brieduma gados ar drūmi sakniebtām uzkrāsotām lūpām. Viena pēc otras mēs devāmies uzlaikošanas kabīnēs, pēc tam stājoties rindā, lai pēc kārtas kāptu uz spilgti izgaismotā pjedestāla, kuru ieskāva spoguļi, paceļot gurnus, ievelkot vēderus un staipot kaklus, lai apskatītu aizmuguri.
Kad pienāca mana kārta, sirds krūtīs likās esam tikpat cieši iežņaugta kā manas kājas džinsos. Dienasgaismas lampu spilgtumā, mana seja izskatījās savilkta, un es pēkšķi jutu pilnīgu spēku izsīkumu dēļ gadiem, ko biju pavadījusi neatlaidīgi dzenoties pēc sevis pilnveidošanas, vienlaikus velkot sev pakaļ smagu paškritikas kravu.
Savā pašreizējā dzīves stadijā, Ālija bija pārņemta ar viņai apkārt esošo pasauli – nevis ar to, ko viņa redz spogulī. Pagājušajā vasarā, kad viņa stāvēja Blue Ridge Parkway nacionālajā parkā un vēroja tālumā esošo kalnu zili-melnās aprises, kuru virsotnes bija ietītas pūkainos mākoņos, viņai aizrāvās elpa. „Šis ir pats skaistākais, ko es jebkad esmu redzējusi,” viņa nočukstēja. Viņas plaši ieplestās acis bija kā spogulis visam tam skaistumam, un viņa stāvēja tik klusi, ka saplūda ar sulīgo ainavu, līdz mēs beidzot iztraucējām viņas sapņainumu, pavelkot viņu aiz rokas un ievelkot atpakaļ mašīnā.
Skolā ir citādāk. Viņas ceturtajā klasē, meitenes jau ir atklājušas saikni starp apģērbu un popularitāti. Kādas nedēļas atpakaļ, viņai dusmās pacēlās balss, stāstot man par kādu klasesbiedreni, kura bija ierindojusi visas klases meitenes pēc tā, cik stilīgas viņas bija.
Tobrīd es sapratu, ka, lai gan fiziskā atklātība bija mani konkrētos veidos atbrīvojusi, Ālija varēja atklāt pavisam citu brīvību, izvēloties sevi apklāt.
Man nav ne jausmas, cik ilga būs Ālijas interese par muslimu apģērbu. Ja viņa izvēlēsies pieņemt Islāmu, es ticu, ka reliģija dos viņai iecietību, pazemību un taisnīguma izjūtu – tā, kā tas bija noticis ar viņas tēvu. Un tā kā manī valda stipra vēlēšanās viņu pasargāt, es uztraukšos arī par to, ka šī izvēle varētu padarīt dzīvi viņas pašas valstī grūtu. Nesen viņa iemācījās no galvas Fātihu (Kurāna pirmo sūru), un tagad viņa uzstāj, lai tēvs viņai iemācītu arābu valodu. Tāpat viņa kļūst par veiklu kalnu riteņbraucēju, kas brauc kopā ar mani pa meža takām, dubļiem šļakstot uz viņas kāju lieliem, kad viņa traucas cauri kalnu upītēm.
Kādu dienu, kad es aizvedu viņu uz skolu, tā vietā, lai ātri brauktu prom no apmales, kā to vienmēr daru, es vēroju, kā viņa iegāja bērnu pūlī, saliekusies zem mugursomas svara, it kā viņa ietu pret vētru. Viņa virzījās uz priekšu mērķtiecīgi un tik savrupi, kas ļoti atšķīrās no tā, kāda es biju viņas vecumā. Un es atkal sapratu, cik liels noslēpums viņa ir priekš manis. Viņu tādu nepadara tikai viņas galvassega; tas ir viņas intereses trūkums par to, ko citi par viņu padomās. Tās ir neskartās Helovīna konfektes viņas atvilktnē, kamēr es bērnībā biju kā apsēsta ar saldumiem. Tas ir fakts, ka viņa labprātāk ieslīgst grāmatās nekā okeānā – viņa tik ļoti iegrimst lasīšanā, ka pat nedzird mani viņu saucam no blakus istabas.
Es vēroju, kā viņa nometās uz ceļiem pie skolas ieejas un izvilka glīti salocītu auduma gabalu no mugursomas priekškabatas, kur citi bērni glabā košļenes vai lūpu spīdumu. Tad viņa uzlika to galvā, un viņas pleci pazuda zem tās kā zem kapuces, ko viņas jaunākais brālis nēsā, kad iedomājas sevi kā supervaroni.
Braucot prom no apmales, es iedomājos, ka šai galvassegai piemīt maģiskas spējas pasargāt viņas bezgalīgo iztēli, aso uztveri un neviltoto labestību. Es iedomājos, ka tā pasargā viņu, ceļojot caur to spoguļiem pildīto māju, kurā iestrēgst tik daudz jaunu pusaudžu meiteņu, saudzē viņu no neapmierinātības, kas mēdz pielipt par spīti pieaugošajām izvēles iespējām, un dod drošu patvērumu, viņai lidojot nākotnē, kuru es varu tikai iztēloties.
Avots: http://www.oprah.com/spirit/Choosing-to-Wear-the-Muslim-Headscarf
Rāda ziņas ar etiķeti Sieviete. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti Sieviete. Rādīt visas ziņas
svētdiena, 2010. gada 7. novembris
pirmdiena, 2010. gada 23. augusts
Muslimu sievietes un modernisms
Autore: Laila Brence
Modernisma vieta Islāmā ir strīdiem apvīts jautājums, kas bieži sadala muslimus tajos, kas uzskata, ka modernisms un Islāms ir nesavienojami, un tajos, kas uzstāj, ka muslimiem ir jātiecas uz modernismu, ja viņi vēlas izdzīvot mūsdienu pasaulē.
Būdama muslimu sieviete, arī es saskaros ar šo pašu modernisma jautājumu. Tomēr man, kā Islāmu pieņēmušai muslimai, šis jautājums paver jaunas dimensijas, jo es ienācu Islāmā tieši no šī paša Rietumu modernisma.
Pirms pievēršamies modernisma un muslimu sieviešu dilemmai, vispirms ir jādefinē, kas modernisms ir. Sabiedrībai kopumā, modernisms nozīmē progresu, tehnoloģijas attīstību, sekulārisma tendenču pieaugumu un uzsvaru uz prātu un brīvo gribu. Sievietēm modernisms dod vienlīdzību un atbrīvošanu.
Rietumu sievietēm atbrīvošana un vienlīdzība nozīmē to, ka viņām ir tādas pašas sociālās, juridiskās un personiskās tiesības kā vīriešiem. Pirmās modernās Rietumu sievietes vēsture sniedzas atpakaļ 1920-ajos gados, kad ASV sievietes ieguva tiesības piedalīties vēlēšanās, nostiprināja savu klātieni sabiedrībā un pamazām sāka uzdrošināties darīt to, par ko viņu mātes savulaik pat neuzdrošinājās runāt. Šajos gados, amerikāņu sievietes (kuras bija attīstības ziņā priekšā eiropietēm) atklāja savu seksualitāti un sāka pieprasīt tādas pašas brīvības kā vīrieši izvēlēties viņu personiskos ieradumus, to skaitā smēķēšanu, alkohola lietošanu, dejošanu un pat tiem laikiem izaicinošu apģērbu valkāšanu.
Ko modernisms var piedāvāt muslimu sievietēm? Praktiski to pašu – atbrīvošanu un vienlīdzību. Kā tas ir iespējams? Modernisms nav obligāti jādefinē tikai un vienīgi no Rietumu perspektīvas. Patiesībā, sieviešu atbrīvošanas kustība neaizsākās deviņpadsmitā gadsimta beigās, kā uz to uzstāj Rietumu vēsturnieki. Tās saknes tiecas septītajā gadsimtā – laikā, kad dzīvoja un sludināja Pravietis Muhammads (s). Daudzas muslimu sievietes nezin, ka Islāms vienādoja viņu status kā līdzvērtīgu vīriešiem jau gandrīz 1400 gadus atpakaļ – Kurāns skaidri norāda, ka vīrieši un sievietes ir vienlīdzīgi visā, ko viņi dara (sūra An-Nahl, 16:97; sūra Al-Ahzab, 33:35). Tomēr ir svarīgi izprast to, kādas atšķirības Islāmā ir starp vīrieti un sievieti.
„Sievietes tiesības un pienākumi ir vienlīdzīgi ar vīrieša, bet tie nav identiski. Vienlīdzība un vienādība ir divas pavisam atšķirīgas lietas. Šī atšķirība ir saprotama, jo vīrietis un sieviete nav identiski, bet gan radīti vienlīdzīgi. Vienlīdzība ir vēlama un taisnīga, kamēr vienādība nē. Paturot prātā šo atšķirību, nav iespējams iedomāties, ka sieviete varētu būt kas zemāks par vīrieti. Nav pamata apgalvot, ka viņa ir mazāk svarīga kā viņš, tikai tāpēc, ka viņas tiesības nav identiski vienādas ar vīrieša tiesībām. Ja sievietes statuss būtu identisks ar vīrieša statusu, tad viņa vienkārši būtu viņa dublikāts, kas viņa nav. Fakts, ka Islāms dod sievietei vienlīdzīgas tiesības – bet ne identiskas – pierāda, ka viņai tiek pievērsta adekvāta uzmanība un ka tiek atzīta viņas neatkarīgā personība.” (Abdul-Ati)
Es personīgi domāju, ka muslimu sievietes patiesā atbrīvošana slēpjas tajā, ka viņa atzīst šīs pasaules nepastāvīgumu un galīgumu – tikai pēc nāves mēs tiksimies ar Allāhu (swt) un ieraudzīsim patieso dzīves realitāti. Šī intelektuālā brīvība paceļ muslimu sievietes pāri pasaulīgajām ‘tiesībām’ par kurām Rietumu sievietes tik sīvi cīnās – mēs padodamies tikai un vienīgi Allāham (swt) un Viņa likumiem. Tādējādi, ar pilnīgu iekšēju mieru mēs varam baudīt vienlīdzību ar vīriešiem, kuru Allāhs (swt) mums ir devis, netiecoties būt vienādām ar viņiem.
Avots: http://www.hibamagazine.com/index.php?option=com_content&task=view&id=363&Itemid=125
Modernisma vieta Islāmā ir strīdiem apvīts jautājums, kas bieži sadala muslimus tajos, kas uzskata, ka modernisms un Islāms ir nesavienojami, un tajos, kas uzstāj, ka muslimiem ir jātiecas uz modernismu, ja viņi vēlas izdzīvot mūsdienu pasaulē.
Būdama muslimu sieviete, arī es saskaros ar šo pašu modernisma jautājumu. Tomēr man, kā Islāmu pieņēmušai muslimai, šis jautājums paver jaunas dimensijas, jo es ienācu Islāmā tieši no šī paša Rietumu modernisma.
Pirms pievēršamies modernisma un muslimu sieviešu dilemmai, vispirms ir jādefinē, kas modernisms ir. Sabiedrībai kopumā, modernisms nozīmē progresu, tehnoloģijas attīstību, sekulārisma tendenču pieaugumu un uzsvaru uz prātu un brīvo gribu. Sievietēm modernisms dod vienlīdzību un atbrīvošanu.
Rietumu sievietēm atbrīvošana un vienlīdzība nozīmē to, ka viņām ir tādas pašas sociālās, juridiskās un personiskās tiesības kā vīriešiem. Pirmās modernās Rietumu sievietes vēsture sniedzas atpakaļ 1920-ajos gados, kad ASV sievietes ieguva tiesības piedalīties vēlēšanās, nostiprināja savu klātieni sabiedrībā un pamazām sāka uzdrošināties darīt to, par ko viņu mātes savulaik pat neuzdrošinājās runāt. Šajos gados, amerikāņu sievietes (kuras bija attīstības ziņā priekšā eiropietēm) atklāja savu seksualitāti un sāka pieprasīt tādas pašas brīvības kā vīrieši izvēlēties viņu personiskos ieradumus, to skaitā smēķēšanu, alkohola lietošanu, dejošanu un pat tiem laikiem izaicinošu apģērbu valkāšanu.
Ko modernisms var piedāvāt muslimu sievietēm? Praktiski to pašu – atbrīvošanu un vienlīdzību. Kā tas ir iespējams? Modernisms nav obligāti jādefinē tikai un vienīgi no Rietumu perspektīvas. Patiesībā, sieviešu atbrīvošanas kustība neaizsākās deviņpadsmitā gadsimta beigās, kā uz to uzstāj Rietumu vēsturnieki. Tās saknes tiecas septītajā gadsimtā – laikā, kad dzīvoja un sludināja Pravietis Muhammads (s). Daudzas muslimu sievietes nezin, ka Islāms vienādoja viņu status kā līdzvērtīgu vīriešiem jau gandrīz 1400 gadus atpakaļ – Kurāns skaidri norāda, ka vīrieši un sievietes ir vienlīdzīgi visā, ko viņi dara (sūra An-Nahl, 16:97; sūra Al-Ahzab, 33:35). Tomēr ir svarīgi izprast to, kādas atšķirības Islāmā ir starp vīrieti un sievieti.
„Sievietes tiesības un pienākumi ir vienlīdzīgi ar vīrieša, bet tie nav identiski. Vienlīdzība un vienādība ir divas pavisam atšķirīgas lietas. Šī atšķirība ir saprotama, jo vīrietis un sieviete nav identiski, bet gan radīti vienlīdzīgi. Vienlīdzība ir vēlama un taisnīga, kamēr vienādība nē. Paturot prātā šo atšķirību, nav iespējams iedomāties, ka sieviete varētu būt kas zemāks par vīrieti. Nav pamata apgalvot, ka viņa ir mazāk svarīga kā viņš, tikai tāpēc, ka viņas tiesības nav identiski vienādas ar vīrieša tiesībām. Ja sievietes statuss būtu identisks ar vīrieša statusu, tad viņa vienkārši būtu viņa dublikāts, kas viņa nav. Fakts, ka Islāms dod sievietei vienlīdzīgas tiesības – bet ne identiskas – pierāda, ka viņai tiek pievērsta adekvāta uzmanība un ka tiek atzīta viņas neatkarīgā personība.” (Abdul-Ati)
Es personīgi domāju, ka muslimu sievietes patiesā atbrīvošana slēpjas tajā, ka viņa atzīst šīs pasaules nepastāvīgumu un galīgumu – tikai pēc nāves mēs tiksimies ar Allāhu (swt) un ieraudzīsim patieso dzīves realitāti. Šī intelektuālā brīvība paceļ muslimu sievietes pāri pasaulīgajām ‘tiesībām’ par kurām Rietumu sievietes tik sīvi cīnās – mēs padodamies tikai un vienīgi Allāham (swt) un Viņa likumiem. Tādējādi, ar pilnīgu iekšēju mieru mēs varam baudīt vienlīdzību ar vīriešiem, kuru Allāhs (swt) mums ir devis, netiecoties būt vienādām ar viņiem.
Avots: http://www.hibamagazine.com/index.php?option=com_content&task=view&id=363&Itemid=125
otrdiena, 2010. gada 4. maijs
Kāpēc aizklājs pār manu seju ir kā pliķis Jūsējā, Sarkozi kungs?
Autore: Sadaf Farooqui
Bismillā (Dieva vārdā)
“Burka nav reliģiska problēma – tas ir brīvības un sieviešu pašcieņas jautājums. Tā nav vis reliģisks simbols, bet gan pakalpības un pazemojuma zīme. Es gribu svinīgi paziņot, ka burkai Francijā nav vietas. Mūsu valstī, mēs nevaram pieņemt, ka sievietes tiek ieslodzītas aiz aizklāja, nogrieztas no jebkādas sabiedriskās dzīves un ka viņām tiek atņemta jebkāda identitāte. Tā nav mūsu izpratne par brīvību.” Nikolas Sarkozi
Jau atkal. Pēc nemieriem, kurus izraisīja Jack Straw 2006. gada komentāri, vēl viena Eiropā plaši pazīstama politiķa ļoti publisks paziņojums ir nostādījis muslimu kopienu globālā pretreakcijas pozīcijā. Attiecībā uz milzīgo atbalstu, ko Sarkozi komentāri ir guvuši gan no ne-muslimiem, gan no pasaulīgi orientētiem muslimiem, ir tiešām kauns, pārsteidzoši šokējošs kauns, ka ļaudis, kas sakās esam ‘brīvības’ un ‘vienlīdzības’ čempioni, atbalsta jebkāda veida aizliegumus attiecībā uz indivīda apģērba izvēli.
Ko gan tas maina, vai sieviete izvēlas nēsāt burku kultūras faktoru vai reliģijas iespadā? Viņa izdara apzinātu izvēli šādi ģērbties. Novērotāju pieņēmums, ka viņa ir tikusi piespiesta to valkāt, ir vienkārši pārākais naivums un liecina par liekulīgām raizēm. Bez tam, ja burka ir ierobežojoša un izolējoša, vai tad tā nav valkātāja privilēģija? Kopš kura laika sieviete ‘nedrīkst’ izvēlēties nebūt vīriešu vidū vai nestaigāt brīvi apkārt, sevi neapklājot? Ja tā ir viņas izvēle uzturēties lielākoties mājās, lielākoties neidentificētai un apklātai, kāpēc gan mēs nevaram likt viņu mierā?
Droši vien neapvainošanās par to, ka sievas kailfoto tiek izsolīti par tūkstošiem dolāru vēsta par ‘brīvību’, atbrīvošanu un pièce de résistance: sievietes ‘godu’? Kopš kura laika tiek uzskatīts par ‘godu’ nolobīt sievietei apģērbu un padarīt viņas ķermeni par patēriņa preci, uz kuru visa pasaule blenztu un kuru apbrīnotu kā mākslas darbu? Bet ja nu sieviete izvēlas darīt pilnīgi pretējo, t.i. nēsāt apģērba slāņus, kas vīriešiem nepārprotami paziņo: „rokas nost!”, „acis prom!” un bisubeidzot „piembremzē!” Vai tā ir „pakalpības un pazemojuma” zīme? Subhānallā!
Britu muslima Saira Khan, kura 2006. gadā ļoti aktīvi izteicās par burkas jautājumu (http://www.timesonline.co.uk/tol/comment/columnists/guest_contributors/article665918.ece) un vairākkārt atkārtoja savu nostāju šogad (http://www.dailymail.co.uk/debate/article-1195052/Why-I-British-Muslim-woman-want-burkha-banned-streets.html) pēc Nikolasa Sarkozi komentāriem, apgalvo, ka vienreiz burku ir izmēģinājusi un jutusi, ka tā ir „visdrausmīgākā pieredze. Tā ierobežoja to, kā es gāju, ko es redzēju un kā es mijiedarbojos ar pasauli. Tā atņēma man personību. Es jutos atsvešināta un izstumta. Tajā bija karsti un neērti, un es nevarēju redzēt, kas notiek man aiz muguras, nevarēju uzsmaidīt apkārtējiem vai dot rokas spiedienu.”
Ir daudz sieviešu apģērbu, kas ir vienlīdz (pat ja ne vairāk) neērti, bet sievietes tos tomēr nēsā, vai ne tā? Vai nu tā ir bezgaumīgu eņģeļspārniņu, uzkrītoši spilgtas apakšveļas un milzīgu zābaku pretīgā kombinācija, kuru pārbadināti kaulainās tā saucamās modes ‘ikonas’, fotokamerām plaiksnījot, cienīgā gaitā izrāda uz mēles (kur gan ir sieviešu goda čempioni? ak, atvainojiet, viņi taču droši vien ir pārāk nosiekalojušies, lai varētu parunāt!), vai apsējus atgādinošās dizaineru kleitas, kurās publiskos pasākumos iespīlējas ar fizisko izskatu apsēstās slavenības, vai garie auduma ruļļi, kurus austrumu sievietes ikdienas pedantiski loka apkārt saviem vidukļiem, klāt pievelkot grūti-par-blūzi-nosaucamo lupatiņu, lai rosītos ikdienas mājas darbos šajā tradicionālajā sārī, sievietes gadsimtiem ilgi ir mocījušās, paciešot neērtības, lai varētu nēsāt sevis izvēlētos apģērbus. Ticiet man, nēsāt garu virsmēteli uz brīva, ērta apģērba un apsiet auduma gabaliņu ap seju ir tiešām daudz vieglāk nekā vilkt virsū vīriešu dizaineru modes namu radītos apģērbus sievietēm, kuru mērķis ir iegrūst mūs neprātīgos, naudu izšķiedošos mazumtirdzniecības terapijas izpriecu braucienos. Šķiet, ka lai gan Saira Khan uzvilka burku, lai piedalītos televīzijas programmā, pirms tās apģērbšanas, viņa aizmirsa nojaukt savā prātā aizspriedumu un nicinājuma sienas.
Kad kāds, vai nu tādi muslimi kā Saira Khan, vai tādi pasaulē pazīstami līderi kā Nikolass Sarkozi, apgalvo, ka viņiem ir problēmas ar to, ka sievietes pilnībā sevi apklāj reliģiskā apģērbā, problēma patiesībā slēpjas viņu pašu iekšējās neskaidrībās attiecībā uz muslimu reliģiju, Islāma identitāti un asimilāciju svešā sabiedrībā pasaulīgu labumu dēļ. Viņiem nerūp, ka vīrieši apspiež sievietes reliģijas vārdā, ka viņas ir fiziski ierobežotas kustēties vai piedalīties publiskās aktivitātēs, ka apģērba slāņi viņas sociāli izolē, vai ka viņas nav ‘vienlīdzīgas’ un ‘brīvas’ darīt sabiedrībā ko vien vēlas. Viņi ir neizpratnē par to, kā sievietes var neatlaidīgi nēsāt apģērbu, kuru viņi ir izvēlējušies nomest vai atsakās valkāt.
Patiesībā tas ir kā pliķis sejā redzēt muslimu sievietes, kurām ir tā saucamā brīvība novilkt burkas un staigāt apkārt tajā valstī nēsātajā apģērbā, izvēloties to nedarīt; kurām ir likumīga un sociāla brīvība būt vīriešu vidū, dot rokasspiedienus un jokot, izvēloties to nedarīt; kurām ir iespēja izmantot viņu sievišķīgo seksualitāti, lai gūtu pasaulīgus labumus, izvēloties to nedarīt. Nezinot, ko iesākt, viņi raksta emocionālus rakstus un veic pārmērīgi greznus paziņojumus par tā saucamo vienlīdzību, brīvību, godu un sieviešu atbrīvošanu, jo viņi vienkārši nespēj iedomāties, kāpēc lai pie pilna prāta esoša sieviete izvēlētos tā ģērbties.
Un tomēr ar katru gadu arvien vairāk un vairāk izglītotu, brīvu un liberāli domājošu sieviešu izvēlas tā ģērbties. Sievietes, kuras ir uzaugušas ballīšu, iedzeršanas, randiņu un gadījuma dzimumattiecību kultūrā. Strādājošas sievietes ar aktīviem dzīvesveidiem, karjerām un naudu. Sievietes ar mīlošām ģimenēm, vīriem un/vai bērniem. Vai nav vērts aizdomāties, kāpēc sieviete atteiktos no tā visa, lai uzvilktu apģērbu, kuru pasaule uzstājīgi grib aizliegt?
Es nēsāju burku jau vairākus gadus un šajā laikā esmu iepazinusies ar ar daudzām izglītotām, pašpārliecinātām un dievbijīgām muslimām, kuras ģērbjas tieši tāpat, vai nu viņas atrastos Austrumos vai Rietumos. Lai gan ir taisnība, ka mēs apzināti izvēlējamies nēsāt šo apģērbu, ir jāpiezīmē, ka lēmums to valkāt nav tā grūtākā lieta. Grūtākais ir pastāvīgi saskarties ar skepticismu, slēptu pretestību atklātu naidīgumu, ko citi muslimi – jā, muslimi – izrāda pret mums atkal un atkal, redzot mūs sabiedrībā šādi ģērbtas. Maza daļa šo muslimu, diemžēl, ir arī tās atturīgi ģērbtās māsas, kuras pašas valkā hidžābu, ar kurām mēs tiekamies viesībās un kāzās, un kuras nespēj saprast, kāpēc mēs joprojām neesam atteikušās no sejas aizsegšanas. Reizēm viņas kritizē arī burku, jo, viņu vārdiem sakot, gluži kā uz to pastāv ne-muslimi, uz tās nēsāšanu nav nekādu norādījumu Kurānā; jeb arī viņas izvairās no tās nēsāšanas, uzskatot par pietiekamiem zinātnieku un juristu apgalvojumus, kuri uzsver, ka burka nav obligāta. Ir daudz neobligātu lietu, kuras muslimi dara, lai iegūtu Allāha labvēlību – tātad vai šis var būt par pamatojumu?
Mēs nevēlamies uzspiest citām muslimu sievietēm mūsu izvēli valkāt burkas; tomēr mēs būtu ļoti pateicīgas, ja mūs liktu mierā un ļautu mums valkāt to, ko mēs esam izvēlējušās.
Un, lūdzu, nežēlojiet mūs. Žēlojiet ar ārējo izskatu apsēstās pusaudzes ar ēšanas traucējumiem, kuras staigā pa pludmali knapi apģērbtas, raizēdamās par to, vai saule neizceļ viņu celulītu un vai pasaule neieraudzīs viņu ķermeņos jebkādu nepilnību.
Avots: "Why is a flap on my face, a slap in yours, Mr. Sarkozy?" by Sadaf Farooqui
http://muslimmatters.org/2009/07/01/why-is-the-flap-on-my-face-a-slap-in-yours-mr-sarkozy/
Bismillā (Dieva vārdā)
“Burka nav reliģiska problēma – tas ir brīvības un sieviešu pašcieņas jautājums. Tā nav vis reliģisks simbols, bet gan pakalpības un pazemojuma zīme. Es gribu svinīgi paziņot, ka burkai Francijā nav vietas. Mūsu valstī, mēs nevaram pieņemt, ka sievietes tiek ieslodzītas aiz aizklāja, nogrieztas no jebkādas sabiedriskās dzīves un ka viņām tiek atņemta jebkāda identitāte. Tā nav mūsu izpratne par brīvību.” Nikolas Sarkozi
Jau atkal. Pēc nemieriem, kurus izraisīja Jack Straw 2006. gada komentāri, vēl viena Eiropā plaši pazīstama politiķa ļoti publisks paziņojums ir nostādījis muslimu kopienu globālā pretreakcijas pozīcijā. Attiecībā uz milzīgo atbalstu, ko Sarkozi komentāri ir guvuši gan no ne-muslimiem, gan no pasaulīgi orientētiem muslimiem, ir tiešām kauns, pārsteidzoši šokējošs kauns, ka ļaudis, kas sakās esam ‘brīvības’ un ‘vienlīdzības’ čempioni, atbalsta jebkāda veida aizliegumus attiecībā uz indivīda apģērba izvēli.
Ko gan tas maina, vai sieviete izvēlas nēsāt burku kultūras faktoru vai reliģijas iespadā? Viņa izdara apzinātu izvēli šādi ģērbties. Novērotāju pieņēmums, ka viņa ir tikusi piespiesta to valkāt, ir vienkārši pārākais naivums un liecina par liekulīgām raizēm. Bez tam, ja burka ir ierobežojoša un izolējoša, vai tad tā nav valkātāja privilēģija? Kopš kura laika sieviete ‘nedrīkst’ izvēlēties nebūt vīriešu vidū vai nestaigāt brīvi apkārt, sevi neapklājot? Ja tā ir viņas izvēle uzturēties lielākoties mājās, lielākoties neidentificētai un apklātai, kāpēc gan mēs nevaram likt viņu mierā?
Droši vien neapvainošanās par to, ka sievas kailfoto tiek izsolīti par tūkstošiem dolāru vēsta par ‘brīvību’, atbrīvošanu un pièce de résistance: sievietes ‘godu’? Kopš kura laika tiek uzskatīts par ‘godu’ nolobīt sievietei apģērbu un padarīt viņas ķermeni par patēriņa preci, uz kuru visa pasaule blenztu un kuru apbrīnotu kā mākslas darbu? Bet ja nu sieviete izvēlas darīt pilnīgi pretējo, t.i. nēsāt apģērba slāņus, kas vīriešiem nepārprotami paziņo: „rokas nost!”, „acis prom!” un bisubeidzot „piembremzē!” Vai tā ir „pakalpības un pazemojuma” zīme? Subhānallā!
Britu muslima Saira Khan, kura 2006. gadā ļoti aktīvi izteicās par burkas jautājumu (http://www.timesonline.co.uk/tol/comment/columnists/guest_contributors/article665918.ece) un vairākkārt atkārtoja savu nostāju šogad (http://www.dailymail.co.uk/debate/article-1195052/Why-I-British-Muslim-woman-want-burkha-banned-streets.html) pēc Nikolasa Sarkozi komentāriem, apgalvo, ka vienreiz burku ir izmēģinājusi un jutusi, ka tā ir „visdrausmīgākā pieredze. Tā ierobežoja to, kā es gāju, ko es redzēju un kā es mijiedarbojos ar pasauli. Tā atņēma man personību. Es jutos atsvešināta un izstumta. Tajā bija karsti un neērti, un es nevarēju redzēt, kas notiek man aiz muguras, nevarēju uzsmaidīt apkārtējiem vai dot rokas spiedienu.”
Ir daudz sieviešu apģērbu, kas ir vienlīdz (pat ja ne vairāk) neērti, bet sievietes tos tomēr nēsā, vai ne tā? Vai nu tā ir bezgaumīgu eņģeļspārniņu, uzkrītoši spilgtas apakšveļas un milzīgu zābaku pretīgā kombinācija, kuru pārbadināti kaulainās tā saucamās modes ‘ikonas’, fotokamerām plaiksnījot, cienīgā gaitā izrāda uz mēles (kur gan ir sieviešu goda čempioni? ak, atvainojiet, viņi taču droši vien ir pārāk nosiekalojušies, lai varētu parunāt!), vai apsējus atgādinošās dizaineru kleitas, kurās publiskos pasākumos iespīlējas ar fizisko izskatu apsēstās slavenības, vai garie auduma ruļļi, kurus austrumu sievietes ikdienas pedantiski loka apkārt saviem vidukļiem, klāt pievelkot grūti-par-blūzi-nosaucamo lupatiņu, lai rosītos ikdienas mājas darbos šajā tradicionālajā sārī, sievietes gadsimtiem ilgi ir mocījušās, paciešot neērtības, lai varētu nēsāt sevis izvēlētos apģērbus. Ticiet man, nēsāt garu virsmēteli uz brīva, ērta apģērba un apsiet auduma gabaliņu ap seju ir tiešām daudz vieglāk nekā vilkt virsū vīriešu dizaineru modes namu radītos apģērbus sievietēm, kuru mērķis ir iegrūst mūs neprātīgos, naudu izšķiedošos mazumtirdzniecības terapijas izpriecu braucienos. Šķiet, ka lai gan Saira Khan uzvilka burku, lai piedalītos televīzijas programmā, pirms tās apģērbšanas, viņa aizmirsa nojaukt savā prātā aizspriedumu un nicinājuma sienas.
Kad kāds, vai nu tādi muslimi kā Saira Khan, vai tādi pasaulē pazīstami līderi kā Nikolass Sarkozi, apgalvo, ka viņiem ir problēmas ar to, ka sievietes pilnībā sevi apklāj reliģiskā apģērbā, problēma patiesībā slēpjas viņu pašu iekšējās neskaidrībās attiecībā uz muslimu reliģiju, Islāma identitāti un asimilāciju svešā sabiedrībā pasaulīgu labumu dēļ. Viņiem nerūp, ka vīrieši apspiež sievietes reliģijas vārdā, ka viņas ir fiziski ierobežotas kustēties vai piedalīties publiskās aktivitātēs, ka apģērba slāņi viņas sociāli izolē, vai ka viņas nav ‘vienlīdzīgas’ un ‘brīvas’ darīt sabiedrībā ko vien vēlas. Viņi ir neizpratnē par to, kā sievietes var neatlaidīgi nēsāt apģērbu, kuru viņi ir izvēlējušies nomest vai atsakās valkāt.
Patiesībā tas ir kā pliķis sejā redzēt muslimu sievietes, kurām ir tā saucamā brīvība novilkt burkas un staigāt apkārt tajā valstī nēsātajā apģērbā, izvēloties to nedarīt; kurām ir likumīga un sociāla brīvība būt vīriešu vidū, dot rokasspiedienus un jokot, izvēloties to nedarīt; kurām ir iespēja izmantot viņu sievišķīgo seksualitāti, lai gūtu pasaulīgus labumus, izvēloties to nedarīt. Nezinot, ko iesākt, viņi raksta emocionālus rakstus un veic pārmērīgi greznus paziņojumus par tā saucamo vienlīdzību, brīvību, godu un sieviešu atbrīvošanu, jo viņi vienkārši nespēj iedomāties, kāpēc lai pie pilna prāta esoša sieviete izvēlētos tā ģērbties.
Un tomēr ar katru gadu arvien vairāk un vairāk izglītotu, brīvu un liberāli domājošu sieviešu izvēlas tā ģērbties. Sievietes, kuras ir uzaugušas ballīšu, iedzeršanas, randiņu un gadījuma dzimumattiecību kultūrā. Strādājošas sievietes ar aktīviem dzīvesveidiem, karjerām un naudu. Sievietes ar mīlošām ģimenēm, vīriem un/vai bērniem. Vai nav vērts aizdomāties, kāpēc sieviete atteiktos no tā visa, lai uzvilktu apģērbu, kuru pasaule uzstājīgi grib aizliegt?
Es nēsāju burku jau vairākus gadus un šajā laikā esmu iepazinusies ar ar daudzām izglītotām, pašpārliecinātām un dievbijīgām muslimām, kuras ģērbjas tieši tāpat, vai nu viņas atrastos Austrumos vai Rietumos. Lai gan ir taisnība, ka mēs apzināti izvēlējamies nēsāt šo apģērbu, ir jāpiezīmē, ka lēmums to valkāt nav tā grūtākā lieta. Grūtākais ir pastāvīgi saskarties ar skepticismu, slēptu pretestību atklātu naidīgumu, ko citi muslimi – jā, muslimi – izrāda pret mums atkal un atkal, redzot mūs sabiedrībā šādi ģērbtas. Maza daļa šo muslimu, diemžēl, ir arī tās atturīgi ģērbtās māsas, kuras pašas valkā hidžābu, ar kurām mēs tiekamies viesībās un kāzās, un kuras nespēj saprast, kāpēc mēs joprojām neesam atteikušās no sejas aizsegšanas. Reizēm viņas kritizē arī burku, jo, viņu vārdiem sakot, gluži kā uz to pastāv ne-muslimi, uz tās nēsāšanu nav nekādu norādījumu Kurānā; jeb arī viņas izvairās no tās nēsāšanas, uzskatot par pietiekamiem zinātnieku un juristu apgalvojumus, kuri uzsver, ka burka nav obligāta. Ir daudz neobligātu lietu, kuras muslimi dara, lai iegūtu Allāha labvēlību – tātad vai šis var būt par pamatojumu?
Mēs nevēlamies uzspiest citām muslimu sievietēm mūsu izvēli valkāt burkas; tomēr mēs būtu ļoti pateicīgas, ja mūs liktu mierā un ļautu mums valkāt to, ko mēs esam izvēlējušās.
Un, lūdzu, nežēlojiet mūs. Žēlojiet ar ārējo izskatu apsēstās pusaudzes ar ēšanas traucējumiem, kuras staigā pa pludmali knapi apģērbtas, raizēdamās par to, vai saule neizceļ viņu celulītu un vai pasaule neieraudzīs viņu ķermeņos jebkādu nepilnību.
Avots: "Why is a flap on my face, a slap in yours, Mr. Sarkozy?" by Sadaf Farooqui
http://muslimmatters.org/2009/07/01/why-is-the-flap-on-my-face-a-slap-in-yours-mr-sarkozy/
piektdiena, 2008. gada 19. decembris
Sieviešu atbrīvošana ar Islama starpniecību
(Autori: Mary Ali, Anjum Ali)
Līdzcietīgā, žēlsirdīgā Dieva vārdā
Bismilāhi ar-rahmāni ar-rahīm (Bismillahi ar-rahmani ar-raheem)
Šodien pasaulē pastāv uzskats, ka sievietes ir patiesi brīvas Rietumos un ka sieviešu atbrīvošanas kustības aizsākumi meklējami 20. gadsimtā. Patiesībā, sieviešu atbrīvošanas kustību neuzsāka sievietes – tā bija atklāsme no Dieva, kuru saņēma septītā gasimta cilvēks vārdā Muhammeds, pazīstams kā Islama pravietis. Korāns un Sunna (pravieša teiktais un darītais) ir avoti, no kuriem katra musulmaņu sieviete gūst savas tiesības un pienākumus.
1. Cilvēktiesības
Četrpadsmit gadsimtus atpakaļ, Islams padarīja sievieti vienlīdz atbildīgu Dieva priekšā par Viņa slavēšanu un pielūgsmi, neuzliekot nekādus ierobežojumus viņas morālajai attīstībai. Islams tāpat nodibināja sievietes vienlīdzību ar vīrieti attiecībā uz viņas cilvēcisko dabu. Korānā Dievs saka:
„Ak, cilvēce! Izpildiet pienākumus pret savu Kungu, kas jūs radīja no viena cilvēka (Adam - Ādama), un no viņa (Ādama), Viņš radīja viņa sievu [Hawwa - Ievu], un on viņiem abiem, Viņš radīja daudz vīriešu un sieviešu; un bijājiet Allah, caur Kuru jūs pieprasāt (savas savstarpējās tiesības), un (nelaužiet) mātes klēpja (radniecības) attiecības. Patiesi, Allah vienmēr ir jūsu Vērotājs.” (Korāns 4:1)
Tā kā gan vīrieši, gan sievietes tika radīti no vienotas essences, viņi ir vienlīdzīgi savā cilvēciskajā dabā. Sievietes nevar būt pēc dabas ļaunas (kā dažas reliģijas to apgalvo), jo tad arī vīrieši būtu ļauni. Līdzīgi, neviens no dzimumiem nevar būt pārāks, jo tas būtu pretrunā ar vienlīdzību.
2. Civiltiesības
Islamā sievietei ir izvēles un pašizpausmes pamattiesības, kas balstās uz viņas kā individuālas personības atzīšanu. Pirmkārt, viņa ir brīva izvēlēties savu reliģiju. Korānā ir teikts:
„Reliģijā nav piespiešanas. Patiesi, īstenais ceļš ir kļuvis atšķirīgs no nepatiesā ceļa.” (Korāns 2:256)
Islams iedrošina sievietes izteikt savus viedokļus un idejas. Ir daudz autentisku atstāstu no pravieša Muhammeda dzīves, kuri norāda, ka sievietes varēja uzdot jautājumus tieši viņam un izteikt savus viedokļus attiecībā uz reliģiju, ekonomiku un sociālajiem jautājumiem.
Musulmaņu sieviete pati izvēlas sev vīru un pēc laulībām patur savu uzvārdu. Musulmaņu sievietes liecība legālos strīdos ir likumīga. Patiesībā, tajās jomās, kurās sievietes ir vairāk kompetentas, viņu liecība ir noteicošā.
3. Sociālās tiesības
Pravietis Muhammeds ir teicis: „Tiekšanās pēc zināšanām ir obligāta katram musulmanim (vīrietim un sievietei).” Ar to tiek domātas zināšanas par Korānu un pravieša Sunnu, kā arī cita veida zināšanas. Gan vīriešiem, gan sievietēm piemīt spēja mācīties un izprast. Tā kā musulmaņu sieviešu pienākums ir iedrošināt labo un noliegt slikto visās dzīves jomās, tad viņām ir nepieciešama attiecīga izglītība, lai varētu pildīt šo pienākumu saskaņā ar saviem dabīgajiem talantiem un interesēm.
Mājas uzturēšana, vīra atbalstīšana un bērnu iznēsāšana, audzināšana un skološana ir pirmāras un ļoti agstu vērtētas sievietes lomas, tomēr ja viņai ir spējas strādāt ārpus mājas par labu sabiedrībai, sieviete drīkst to darīt, ja vien viņas ģimenes saistības tiek izpildītas.
Islams atzīst un novērtē dabīgās vīriešu un sieviešu atšķirības, neskatoties uz viņu vienlīdzību. Dažas aktivitātes ir vairāk piemērotas vīriešiem, bet citas – sievietēm. Šis fakts nekādā ziņā nemazina nedz vienu vai otru centienus, nedz arī sasniegtos rezultātus. Dievs vienlīdzīgi atalgos abus dzimumus par viņu darbu, lai gan tai nav noteikti jābūt vienai un tai pašai aktivitātei.
Attiecībā uz mātes stāvokli, pravietis Muhammeds ir teicis: „Debesis (Paradīze) atrodas zem mātes kājām.” Tas nozīmē, ka sabiedrības veiksmes pamatā ir mātes, kuras to izaudzinājušas. Pirmā un lielākā ietekme uz cilvēka dzīvi ir drošības sajūtai, mīlestībai un audzināšanai, ko viņš saņem no mātes. Tādēļ sievietei ir jābūt izglītotai un apzinīgai, lai kļūtu par prasmīgu māti.
4. Politiskās tiesības
1400 gadus atpakaļ, Dievs deva sievietēm balss tiesības. Sieviete drīkst piedalīties politikā un izteikt savu viedokli attiecībā uz jebkuru sabiedrisko jautājumu. Viens no Korānā minētajiem piemēriem (60:12) ir sekojošs: Muhammedam tiek teikts, ka ja ticīgas sievietes nāk pie viņa un zvēr savu uzticību Islamam, viņam ir jāpieņem viņu zvērests. Ar to sievietēm tika dotas tiesības izvēlēties savu līderi un publiski to apliecināt. Visubeidzot, Islams neliedz sievietēm atrasties svarīgās valdības pozīcijās. Abdur-Rahmāns Ibn Aufs (Abrur-Ranman Ibn Auf) konsultējās ar daudzām sievietēm, pirms viņš ieteica Usmānu Ibn Affanu (Uthman Ibn Affan) kalifa pozīcijai.
5. Ekonomikas tiesības
Korānā ir teikts: „Pie Tā, Kas radījis vīrieti un sievieti. Patiesi, jūsu centieni un darbības ir dažādas (pēc mērķa un nozīmes).” (92:3-4)
Šajos pantos, Dievs paziņo, ka Viņš ir radījis vīriešus un sievietes, lai tie atšķirtos viens no otra gan viņu lomās, gan arī funkcijās un prasmēs. Gluži tāpat kā sabiedrībā, kur valda darba dalījums, arī ģimenē katram tās loceklim ir dažādi pienākumi. Vispārīgi runājot, Islams atbalsta pieņēmumu, ka sievietēm ir uzticēta aprūpētājas loma, bet vīriešiem – aizbildņa loma. Tādēļ sievietēm ir dotas tiesības saņemt finansiālu atbalstu. Korānā ir teikts:
„Vīrieši ir sieviešu aizsargātāji un uzturētāji, tāpēc ka Allah ir licis vienam no viņiem būt pārākam par otru, un tāpēc ka viņi izdod savus līdzekļus (viņu uzturēšanai).” (4:34)
Tā kā vīriešiem ir dota lielāka finansiālā atbildība un aizbildņa loma, viņiem ir jānodrošina sievietes ne tikai ar finansiālu atbalstu, bet arī ar fizisku aizsardzību, laipnību un cieņu.
Musulmaņu sievietei ir dota privilēģija pelnīt naudu, būt par īpašumu īpašnieci, tiesības slēgt legālus kontraktus un rīkoties ar visiem saviem īpašumiem tā, kā viņa to vēlas. Viņai var piederēt pašai savs bizness, un nevienam nav nekādu tiesību uz viņas pelnīto, pat ne viņas vīram. Korānā ir teikts:
„Un nekārojiet pēc tām lietām, kurās Allah ir licis vieniem no jums būt pārākiem par citiem. Vīrieši saņems atalgojumu par to, ko viņi pelna, (un tāpat) sievietes saņems atalgojumu par to, ko viņas pelna. Un lūdziet Allah pēc Viņa bagātībām. Patiesi, Allah ir vienmēr visa Zinātājs.” (4:32)
Sieviete saņem mantojumu no saviem radiniekiem. Korānā ir teikts:
„Vīrieši saņem daļu un sievietes saņem daļu no tā, ko atstāj viņu vecāki un tuvākie radinieki, neatkarīgi no tā, vai īpašums ir liels vai mazs – likumīgu daļu.” (4:7)
6. Sievas tiesības
Korānā ir teikts: „Un starp Viņa zīmēm ir šī, ka Viņš radīja priekš jums sievas no jūsu vidus, lai jūs rastu viņās mieru, un Viņš ir licis jūsu starpā mīlestību un žēlsirdību. Patiesi, tajā ir zīmes cilvēkiem, kuri grimst pārdomās.” (30:21)
Tādējādi, laulības ir ne tikai fiziska un emocionāla nepieciešamība, bet zīme no Dieva! Tās ir attiecības, kurās valda savstarpējas tiesības un pienākumi, kas balstītās uz dievišķiem notiekumiem. Dievs radīja vīrieti un sievieti kā papildinājumu vienu otram, un Korānā Viņš ir devis likumu sistēmu, kas nodrošina harmoniskas attiecības starp abiem dzimumiem.
„... Viņas ir jūsu Libas [kermeņa apklājs, apsegs, vai Sakan (t.i., jūs baudāt dzīvi ar viņām)], un jūs esiet tas pats priekš viņām.” (Korāns 2:187)
Apģērbs dod fizisku aizsardzību un apklāj ķermeņa skaistumu un trūkumus. Vīram un sievai ir tādas pašas funkcijas – viņi aizsargā viens otru, apslēpj trūkumus un papildina otra laulātā īpašības.
Lai veicinātu mīlestību un drošību, kas nāk līdz ar laulībām, musulmaņu sievietēm ir dotas vairākas tiesības. Pirmā no sievas tiesībām ir saņemt Mahr – dāvanu no vīra, kas ir daļa no laulību līguma un nepieciešama, lai laulības būtu likumīgas.
Otrā no sievas tiesībām ir nodrošinājums. Neatkarīgi no viņas īpašumā esošās turības, vīram ir jānodrošina viņa ar ēdienu, pajumti un apģērbu. Tomēr viņš netiek spiests izdot vairāk, kā viņš spēj, un viņa sievai nav tiesību uzstādīt nepamatotas prasības. Korānā ir teikts:
„Lai bagātais izdod saskaņā ar saviem līdzekļiem; un cilvēks, kura līdzekļi ir ierobežoti, lai izdod saskaņā ar to, ko Allah ir viņam devis. Allah neliek nevienam nastu lielāku ar to, ko Viņš tam ir devis.” (65:7)
Dievs mums saka, ka vīrieši ir sieviešu aizbildņi un ka viņiem ir dota vadība pār ģimeni. Viņa pienākums paklausīt Dievam ietver ģimenes virzīšanu uz paklausību Dievam vienmēr un visur.
Sievas tiesības tiecas tālāk par materiālām vajadzībām. Viņai ir tiesības uz laipnu attieksmi. Pravietis Muhammeds ir teicis: „Visperfektākais ticīgais ir tas, kurš ir labākais pēc uzvedības. Un vislabākie no jums ir tie, kas ir vislabākie pret savām sievām.” Dievs mums saka, ka Viņš radīja dzīvesbiedrus un lika viņu starpā mīlestību, žēlsirdību un mieru.
Gan vīriešiem, gan sievietēm ir nepieciešams līdzgaitnieks sabiedrībai un seksuālajām vajadzībām – laulības ir izveidotas šo nepieciešamību realizēšanai. Ja viens no laulātajiem neizpilda šīs saistības pret otru, rodas kārdinājums to piepildījumu meklēt kur citur.
7. Sievas pienākumi
Līdz ar tiesībām nāk arī atbildība. Tādējādi, sievām ir noteikti pienākumi attiecībā pret vīriem. Korānā ir teikts:
„...taisnas sievietes ir patiesi paklausīgas (Allah un savu vīru priekšā), un vīru prombūtnes laikā sargā, ko Allah ir licis viņām sargāt (t.i., savu šķīstību un vīru īpašumus).” (4:34)
Sievai ir jāglabā vīra noslēpumi un viņu laulības privātums. Sieva nedrīkst izpaust intīmas lietas vai trūkumus, kas darītu vīram negodu, un tāpat arī viņam ir jāsargā sievas gods.
Sievai ir jāsargā arī vīra īpašumi. Viņai ir jārūpējas par vīra mājas un īpašumu drošību pret zādzībām un bojājumiem, cik vien tas ir viņas spēkos. Viņai ir gudri jāpārvalda mājas sadzīve, lai nerastos zaudējumi vai veltīga izšķiešana. Viņa nedrīkst ielaist mājās nevienu, kas nav vīram tīkams, nedz arī radīt izdevumus, kuriem vīrs nepiekrīt.
Musulmaņu sievietei ir jāsadarbojas ar vīru. Tomēr viņa nedrīkst sadarboties ar vīru, kurš nepaklausa Dievam. Viņai nav jāizpilda vīra lūgumi, ja viņš liek darīt ko nelikumīgu. Vīrs nedrīkst savtīgi izmantot savu sievu – viņam jābūt uzmanīgam pret sievas vajadzībām un viņas laimes priekšnoteikumiem.
8. Nobeigums
Korānā ir teikts:
„Ja Allah un Viņa Vēstnesis [Muhammeds] ir devuši spriedumu, tad ticīgajam, vīrietim vai sievietei, nav nekādas izvēles attiecībā uz viņu lēmumu. Un tas, kurš nepaklausa Allah un Viņa Vēstnesi, ir patiesi nonācis nepārprotamā kļūdā.” (33:36)
1400 gadu atpakaļ, musulmaņu sievietei tika dota loma, pienākumi un tiesības, kuru šodien vairākumam sieviešu joprojām nav – pat Rietumos. Šie noteikumi ir Dieva doti un veidoti, lai uzturētu līdzsvaru sabiedrībā; kas šķiet netaisni vai nepietiekami vienā vietā, tiek kompensēts un izskaidrots citā. Islams ir absolūts un pilnvērtīgs dzīves veids.
Līdzcietīgā, žēlsirdīgā Dieva vārdā
Bismilāhi ar-rahmāni ar-rahīm (Bismillahi ar-rahmani ar-raheem)
Šodien pasaulē pastāv uzskats, ka sievietes ir patiesi brīvas Rietumos un ka sieviešu atbrīvošanas kustības aizsākumi meklējami 20. gadsimtā. Patiesībā, sieviešu atbrīvošanas kustību neuzsāka sievietes – tā bija atklāsme no Dieva, kuru saņēma septītā gasimta cilvēks vārdā Muhammeds, pazīstams kā Islama pravietis. Korāns un Sunna (pravieša teiktais un darītais) ir avoti, no kuriem katra musulmaņu sieviete gūst savas tiesības un pienākumus.
1. Cilvēktiesības
Četrpadsmit gadsimtus atpakaļ, Islams padarīja sievieti vienlīdz atbildīgu Dieva priekšā par Viņa slavēšanu un pielūgsmi, neuzliekot nekādus ierobežojumus viņas morālajai attīstībai. Islams tāpat nodibināja sievietes vienlīdzību ar vīrieti attiecībā uz viņas cilvēcisko dabu. Korānā Dievs saka:
„Ak, cilvēce! Izpildiet pienākumus pret savu Kungu, kas jūs radīja no viena cilvēka (Adam - Ādama), un no viņa (Ādama), Viņš radīja viņa sievu [Hawwa - Ievu], un on viņiem abiem, Viņš radīja daudz vīriešu un sieviešu; un bijājiet Allah, caur Kuru jūs pieprasāt (savas savstarpējās tiesības), un (nelaužiet) mātes klēpja (radniecības) attiecības. Patiesi, Allah vienmēr ir jūsu Vērotājs.” (Korāns 4:1)
Tā kā gan vīrieši, gan sievietes tika radīti no vienotas essences, viņi ir vienlīdzīgi savā cilvēciskajā dabā. Sievietes nevar būt pēc dabas ļaunas (kā dažas reliģijas to apgalvo), jo tad arī vīrieši būtu ļauni. Līdzīgi, neviens no dzimumiem nevar būt pārāks, jo tas būtu pretrunā ar vienlīdzību.
2. Civiltiesības
Islamā sievietei ir izvēles un pašizpausmes pamattiesības, kas balstās uz viņas kā individuālas personības atzīšanu. Pirmkārt, viņa ir brīva izvēlēties savu reliģiju. Korānā ir teikts:
„Reliģijā nav piespiešanas. Patiesi, īstenais ceļš ir kļuvis atšķirīgs no nepatiesā ceļa.” (Korāns 2:256)
Islams iedrošina sievietes izteikt savus viedokļus un idejas. Ir daudz autentisku atstāstu no pravieša Muhammeda dzīves, kuri norāda, ka sievietes varēja uzdot jautājumus tieši viņam un izteikt savus viedokļus attiecībā uz reliģiju, ekonomiku un sociālajiem jautājumiem.
Musulmaņu sieviete pati izvēlas sev vīru un pēc laulībām patur savu uzvārdu. Musulmaņu sievietes liecība legālos strīdos ir likumīga. Patiesībā, tajās jomās, kurās sievietes ir vairāk kompetentas, viņu liecība ir noteicošā.
3. Sociālās tiesības
Pravietis Muhammeds ir teicis: „Tiekšanās pēc zināšanām ir obligāta katram musulmanim (vīrietim un sievietei).” Ar to tiek domātas zināšanas par Korānu un pravieša Sunnu, kā arī cita veida zināšanas. Gan vīriešiem, gan sievietēm piemīt spēja mācīties un izprast. Tā kā musulmaņu sieviešu pienākums ir iedrošināt labo un noliegt slikto visās dzīves jomās, tad viņām ir nepieciešama attiecīga izglītība, lai varētu pildīt šo pienākumu saskaņā ar saviem dabīgajiem talantiem un interesēm.
Mājas uzturēšana, vīra atbalstīšana un bērnu iznēsāšana, audzināšana un skološana ir pirmāras un ļoti agstu vērtētas sievietes lomas, tomēr ja viņai ir spējas strādāt ārpus mājas par labu sabiedrībai, sieviete drīkst to darīt, ja vien viņas ģimenes saistības tiek izpildītas.
Islams atzīst un novērtē dabīgās vīriešu un sieviešu atšķirības, neskatoties uz viņu vienlīdzību. Dažas aktivitātes ir vairāk piemērotas vīriešiem, bet citas – sievietēm. Šis fakts nekādā ziņā nemazina nedz vienu vai otru centienus, nedz arī sasniegtos rezultātus. Dievs vienlīdzīgi atalgos abus dzimumus par viņu darbu, lai gan tai nav noteikti jābūt vienai un tai pašai aktivitātei.
Attiecībā uz mātes stāvokli, pravietis Muhammeds ir teicis: „Debesis (Paradīze) atrodas zem mātes kājām.” Tas nozīmē, ka sabiedrības veiksmes pamatā ir mātes, kuras to izaudzinājušas. Pirmā un lielākā ietekme uz cilvēka dzīvi ir drošības sajūtai, mīlestībai un audzināšanai, ko viņš saņem no mātes. Tādēļ sievietei ir jābūt izglītotai un apzinīgai, lai kļūtu par prasmīgu māti.
4. Politiskās tiesības
1400 gadus atpakaļ, Dievs deva sievietēm balss tiesības. Sieviete drīkst piedalīties politikā un izteikt savu viedokli attiecībā uz jebkuru sabiedrisko jautājumu. Viens no Korānā minētajiem piemēriem (60:12) ir sekojošs: Muhammedam tiek teikts, ka ja ticīgas sievietes nāk pie viņa un zvēr savu uzticību Islamam, viņam ir jāpieņem viņu zvērests. Ar to sievietēm tika dotas tiesības izvēlēties savu līderi un publiski to apliecināt. Visubeidzot, Islams neliedz sievietēm atrasties svarīgās valdības pozīcijās. Abdur-Rahmāns Ibn Aufs (Abrur-Ranman Ibn Auf) konsultējās ar daudzām sievietēm, pirms viņš ieteica Usmānu Ibn Affanu (Uthman Ibn Affan) kalifa pozīcijai.
5. Ekonomikas tiesības
Korānā ir teikts: „Pie Tā, Kas radījis vīrieti un sievieti. Patiesi, jūsu centieni un darbības ir dažādas (pēc mērķa un nozīmes).” (92:3-4)
Šajos pantos, Dievs paziņo, ka Viņš ir radījis vīriešus un sievietes, lai tie atšķirtos viens no otra gan viņu lomās, gan arī funkcijās un prasmēs. Gluži tāpat kā sabiedrībā, kur valda darba dalījums, arī ģimenē katram tās loceklim ir dažādi pienākumi. Vispārīgi runājot, Islams atbalsta pieņēmumu, ka sievietēm ir uzticēta aprūpētājas loma, bet vīriešiem – aizbildņa loma. Tādēļ sievietēm ir dotas tiesības saņemt finansiālu atbalstu. Korānā ir teikts:
„Vīrieši ir sieviešu aizsargātāji un uzturētāji, tāpēc ka Allah ir licis vienam no viņiem būt pārākam par otru, un tāpēc ka viņi izdod savus līdzekļus (viņu uzturēšanai).” (4:34)
Tā kā vīriešiem ir dota lielāka finansiālā atbildība un aizbildņa loma, viņiem ir jānodrošina sievietes ne tikai ar finansiālu atbalstu, bet arī ar fizisku aizsardzību, laipnību un cieņu.
Musulmaņu sievietei ir dota privilēģija pelnīt naudu, būt par īpašumu īpašnieci, tiesības slēgt legālus kontraktus un rīkoties ar visiem saviem īpašumiem tā, kā viņa to vēlas. Viņai var piederēt pašai savs bizness, un nevienam nav nekādu tiesību uz viņas pelnīto, pat ne viņas vīram. Korānā ir teikts:
„Un nekārojiet pēc tām lietām, kurās Allah ir licis vieniem no jums būt pārākiem par citiem. Vīrieši saņems atalgojumu par to, ko viņi pelna, (un tāpat) sievietes saņems atalgojumu par to, ko viņas pelna. Un lūdziet Allah pēc Viņa bagātībām. Patiesi, Allah ir vienmēr visa Zinātājs.” (4:32)
Sieviete saņem mantojumu no saviem radiniekiem. Korānā ir teikts:
„Vīrieši saņem daļu un sievietes saņem daļu no tā, ko atstāj viņu vecāki un tuvākie radinieki, neatkarīgi no tā, vai īpašums ir liels vai mazs – likumīgu daļu.” (4:7)
6. Sievas tiesības
Korānā ir teikts: „Un starp Viņa zīmēm ir šī, ka Viņš radīja priekš jums sievas no jūsu vidus, lai jūs rastu viņās mieru, un Viņš ir licis jūsu starpā mīlestību un žēlsirdību. Patiesi, tajā ir zīmes cilvēkiem, kuri grimst pārdomās.” (30:21)
Tādējādi, laulības ir ne tikai fiziska un emocionāla nepieciešamība, bet zīme no Dieva! Tās ir attiecības, kurās valda savstarpējas tiesības un pienākumi, kas balstītās uz dievišķiem notiekumiem. Dievs radīja vīrieti un sievieti kā papildinājumu vienu otram, un Korānā Viņš ir devis likumu sistēmu, kas nodrošina harmoniskas attiecības starp abiem dzimumiem.
„... Viņas ir jūsu Libas [kermeņa apklājs, apsegs, vai Sakan (t.i., jūs baudāt dzīvi ar viņām)], un jūs esiet tas pats priekš viņām.” (Korāns 2:187)
Apģērbs dod fizisku aizsardzību un apklāj ķermeņa skaistumu un trūkumus. Vīram un sievai ir tādas pašas funkcijas – viņi aizsargā viens otru, apslēpj trūkumus un papildina otra laulātā īpašības.
Lai veicinātu mīlestību un drošību, kas nāk līdz ar laulībām, musulmaņu sievietēm ir dotas vairākas tiesības. Pirmā no sievas tiesībām ir saņemt Mahr – dāvanu no vīra, kas ir daļa no laulību līguma un nepieciešama, lai laulības būtu likumīgas.
Otrā no sievas tiesībām ir nodrošinājums. Neatkarīgi no viņas īpašumā esošās turības, vīram ir jānodrošina viņa ar ēdienu, pajumti un apģērbu. Tomēr viņš netiek spiests izdot vairāk, kā viņš spēj, un viņa sievai nav tiesību uzstādīt nepamatotas prasības. Korānā ir teikts:
„Lai bagātais izdod saskaņā ar saviem līdzekļiem; un cilvēks, kura līdzekļi ir ierobežoti, lai izdod saskaņā ar to, ko Allah ir viņam devis. Allah neliek nevienam nastu lielāku ar to, ko Viņš tam ir devis.” (65:7)
Dievs mums saka, ka vīrieši ir sieviešu aizbildņi un ka viņiem ir dota vadība pār ģimeni. Viņa pienākums paklausīt Dievam ietver ģimenes virzīšanu uz paklausību Dievam vienmēr un visur.
Sievas tiesības tiecas tālāk par materiālām vajadzībām. Viņai ir tiesības uz laipnu attieksmi. Pravietis Muhammeds ir teicis: „Visperfektākais ticīgais ir tas, kurš ir labākais pēc uzvedības. Un vislabākie no jums ir tie, kas ir vislabākie pret savām sievām.” Dievs mums saka, ka Viņš radīja dzīvesbiedrus un lika viņu starpā mīlestību, žēlsirdību un mieru.
Gan vīriešiem, gan sievietēm ir nepieciešams līdzgaitnieks sabiedrībai un seksuālajām vajadzībām – laulības ir izveidotas šo nepieciešamību realizēšanai. Ja viens no laulātajiem neizpilda šīs saistības pret otru, rodas kārdinājums to piepildījumu meklēt kur citur.
7. Sievas pienākumi
Līdz ar tiesībām nāk arī atbildība. Tādējādi, sievām ir noteikti pienākumi attiecībā pret vīriem. Korānā ir teikts:
„...taisnas sievietes ir patiesi paklausīgas (Allah un savu vīru priekšā), un vīru prombūtnes laikā sargā, ko Allah ir licis viņām sargāt (t.i., savu šķīstību un vīru īpašumus).” (4:34)
Sievai ir jāglabā vīra noslēpumi un viņu laulības privātums. Sieva nedrīkst izpaust intīmas lietas vai trūkumus, kas darītu vīram negodu, un tāpat arī viņam ir jāsargā sievas gods.
Sievai ir jāsargā arī vīra īpašumi. Viņai ir jārūpējas par vīra mājas un īpašumu drošību pret zādzībām un bojājumiem, cik vien tas ir viņas spēkos. Viņai ir gudri jāpārvalda mājas sadzīve, lai nerastos zaudējumi vai veltīga izšķiešana. Viņa nedrīkst ielaist mājās nevienu, kas nav vīram tīkams, nedz arī radīt izdevumus, kuriem vīrs nepiekrīt.
Musulmaņu sievietei ir jāsadarbojas ar vīru. Tomēr viņa nedrīkst sadarboties ar vīru, kurš nepaklausa Dievam. Viņai nav jāizpilda vīra lūgumi, ja viņš liek darīt ko nelikumīgu. Vīrs nedrīkst savtīgi izmantot savu sievu – viņam jābūt uzmanīgam pret sievas vajadzībām un viņas laimes priekšnoteikumiem.
8. Nobeigums
Korānā ir teikts:
„Ja Allah un Viņa Vēstnesis [Muhammeds] ir devuši spriedumu, tad ticīgajam, vīrietim vai sievietei, nav nekādas izvēles attiecībā uz viņu lēmumu. Un tas, kurš nepaklausa Allah un Viņa Vēstnesi, ir patiesi nonācis nepārprotamā kļūdā.” (33:36)
1400 gadu atpakaļ, musulmaņu sievietei tika dota loma, pienākumi un tiesības, kuru šodien vairākumam sieviešu joprojām nav – pat Rietumos. Šie noteikumi ir Dieva doti un veidoti, lai uzturētu līdzsvaru sabiedrībā; kas šķiet netaisni vai nepietiekami vienā vietā, tiek kompensēts un izskaidrots citā. Islams ir absolūts un pilnvērtīgs dzīves veids.
Hidžāba jautājums: apspiešana vai atbrīvošana
Līdzcietīgā, žēlsirdīgā Dieva vārdā
Bismilāhi ar-rahmāni ar-rahīm (Bismillahi ar-rahmani ar-raheem)
„Kāpēc musulmaņu sievietēm ir jāapklāj galva?” Šis ir jautājums, kuru uzdod gan musulmaņi, gan arī ne-musulmaņi. Daudzām musulmaņu sievietēm šis ir viens no lielākajiem pārbaudījumiem.
Atbilde uz šo jautājumu ir pavisam vienkārša – musulmaņu sievietes ievēro Hidžābu (galvas un ķermeņa apklāšanu) tāpēc, ka Allah ir noteicis viņām to darīt.
„Pravieti! Saki savām sievām un savām meitām un ticīgām sievietēm apvilkt viņu apsegus pāri visam ķermenim (t.i., pilnībā apklāt sevi, izņemot acis vai vienu aci, lai varētu redzēt ceļu). Tas būs labāk, jo viņas būs atpazīstamas (kā brīvas un cienījamas sievietes) un netiks traucētas.” (Korāns 33:59)
Citi sekundāri iemesli ietver pieticības un atturības prasību attiecībā gan uz vīriešiem, gan arī sievietēm. Tādējādi, abi dzimumi tiks vērtēti pēc viņu intelekta un spējām, nevis pēc izskata un seksualitātes. Kāda irāņu skolniece ir teikusi: „Mēs gribam, lai vīrieši pārtrauc mūs vērtēt kā seksa objektus, kā viņi to vienmēr ir darījuši. Mēs gribam, lai viņi pārtrauc vērot mūsu izskatu un kļūst uzmanīgi pret mūsu personību un prātu. Mēs gribam, lai viņi mūs uztver nopietni, kā vienlīdzīgas, nevis vienkārši skrien pakaļ mūsu ķermeņiem un fiziskajam izskatam.”
Musulmaņu sieviete, kura apklāj galvu, paziņo sabiedrībai par savu identitāti. Jebkurš, kas viņu redz, zinās, ka viņa ir musulmane ar labām morāles īpašībām. Daudzas musulmaņu sievietes, kas sevi apklāj, ir pilnas pašcieņas; viņas labprāt vēlas būt atpazītas kā musulmanes. Kā šķīsta, atturīga un tīra sieviete, musulmane nevēlas, lai viņas seksualitāte figurētu attiecībās ar vīriešiem. Sieviete, kura sevi apklāj, apslēpj savu seksualitāti, bet ļauj izpausties savai sievišķībai.
Gadsimtiem ilgi, musulmaņu sieviešu Hidžāba jautājums ir bijis diskusiju krustpuntā un noteikti tāds paliks arī nākotnē. Daži izglītoti cilvēki nedomā, ka šis ir diskutējams jautājums, un uzskata, ka sejas aizklāšana ir obligāta. Tomēr vairākums pieturas pie viedokļa, ka tas nav obligāti. Vēl citi pieturas pie vidējas pozīcijas, apgalvojot, ka noteikumi ir neskaidri un tādēļ atvērti individuālai izvēlei atkarībā no situācijas. Pravieša sievām bija obligāti jāaizklāj viņu sejas, lai vīrieši nedomātu par viņu seksualitāti, jo viņas bija ‘Ticīgo Mātes’*; tomēr šī prasība neattiecās uz citām sievietēm.
Vārds ‘Hidžāb’ nāk no arābu valodas vārda ‘Hidžāba,’ kas nozīmē ‘noslēpt no atklātības vai apslēpt.’ Šodien, Hidžāba konteksts ir musulmaņu sievietes atturīga sevis apklāšana. Rodas jautājums: cik lielā mērā sievietēm ir sevi jāapklāj?
„Saki ticīgiem vīriešiem vērst skatienu lejup (lai neskatītos uz aizliegtām lietām) un sargāt viņu privātās ķermeņa daļas (no nelikumīgām seksuālām attiecībām). Tas ir šķīstāk priekš viņiem. Patiesi, Allah ir Visu-Zinošs par to, ko viņi dara.
Un saki ticīgām sievietēm vērst skatienu lejup (lai neskatītos uz aizliegtām lietām) un sargāt viņu privātās ķermeņa daļas (no nelikumīgām seksuālām attiecībām), un neizrādīt savas greznumlietas, kā vien to, kas ir acīm redzams (piemēram, abas acis, lai redzētu ceļu, vai plaukstas, vai viena acs, vai tāds apģērbs kā apklājs, cimdi, galvas apklājs, priekšauts, u.tml.), un apvilkt savus apklājus pār Juyubihinna (t.i., viņu ķermeņiem, sejām, kakliem un krūtīm) un neatklāt viņu greznumlietas, kā vien viņu vīriem, ...” (Korāns, 24:30-31)
Šie Korāna panti ietver divus galvenos norādījumus: (1) sieviete nedrīkst rādīt savu skaistumu vai greznumlietas, izņemot to, kas parādās nekontrolējamu faktoru dēļ, kā piemēram vējam pūšot viņas drēbēs, un (2) galvas apklājam jābūt apvilktam tā, lai tas apklātu matus, seju un krūtis.
Islamā nav noteiktu standartu attiecībā uz apģērba stilu vai auduma tipu kāds musulmaņiem būtu jāvalkā; tomēr ir prasības, kuras ir jāievēro. Pirmā no šīm prasībām nosaka ķermeņa daļas, kurām ir jābūt apklātām.
Islamā nav noteiktu standartu attiecībā uz apģērba stilu vai auduma tipu kāds musulmaņiem būtu jāvalkā; tomēr ir prasības, kuras ir jāievēro. Pirmā no šīm prasībām nosaka ķermeņa daļas, kurām ir jābūt apklātām.
Islama likumiem ir divi noteicošie avoti: (1) Korāns, Allah atklāsme, un (2) Hadīsi jeb pravieša Muhammeda darītā un teiktā autentiski atstāsti. Viens no pravieša Hadīsiem vēsta:
Aiša* ir teikusi, ka Abu Bakra meita Asma reiz atnāca pie Allah vēstneša, ģērbusies plānās drēbēs. Viņš uzrunāja viņu, teikdams: „Ak, Asma! Kad meitene sasniedz savu menstruālo vecumu, ir nepieņemami, ka kaut kas paliek atklāts, izņemot šo un šo.” Viņš norādīja uz seju un plaukstām. (Abu Daūd)**
Otrā prasība ir vaļīgums. Apģērbam ir jābūt pietiekoši vaļīgam, lai tas neatklātu sievietes ķermeņa līnijas. Viens no ieteicamajiem veidiem, kā apslēpt ķermeņa kontūras, ir valkāt pāri pār drēbēm virsmēteli. Tomēr ja apģērbs ir pietiekami vaļīgs, tad papildus virsapģērbs nav vajadzīgs.
Trešā prasība ir biezums. Apģērbam ir jābūt tik biezam, lai tas neatklātu ādas krāsu vai ķermeņa kontūras. Pravietis Muhammeds ir teicis, ka viņa kopienas vēlākajās paaudzēs būšot sievietes, kuras būs apģērbtas, bet kailas, un kurām uz galvas būšot kaut kas, kas līdzināšoties kamieļa kuprim. (Muslim)
Vēl viens noteikums ir vispārējs cienīgs izskats. Apģērbam nav jāpievērš vīriešu uzmanība. Tam nevajag būt spilgtam un uzkrītošam, lai visi ievērotu gan apģērbu, gan sievieti.
Bez šiem, ir arī vēl citi noteikumi:
(1) Sievietes nedrīkst ģērbties tā, lai viņas izskatītos pēc vīriešiem. Ibn Abbas ir teicis: „Pravietis nolādēja vīriešus, kuri izskatās pēc sievietēm, un sievietes, kuras izskatās pēc vīriešiem.” (Bukhari)
(2) Sievietes nedrīkst ģērbties tā, lai viņu izskats līdzinātos neticīgajiem.
(3) Apģērbam ir jābūt pieklājīgam – ne pārāk lepnam, ne arī pārāk noplīsušam, lai neizplenītos nedz apkārtējo apbrīnu, nedz arī līdzcietību.
Bieži tiek aizmirsts par to, ka mūsdienu rietumnieciskais ģērbšanās stils ir jaunizgudrojums. Ja mēs pavērojam sieviešu apģērbu tikai septiņdesmit gadus atpakaļ, tad ieraugām ko līdzīgu Hidžābam. Tā laika aktīvās un bieži vien smagu darbu darošās rietumu sievietes netraucēja viņu apģērbs, kurš sastāvēja no garām kleitām un dažādu tipu galvassegām. Musulmaņu sievietes, kuras praktizē Hidžābu, neizjūt to kā nepraktisku kavēkli, kas traucētu viņu aktivitātes jebkurā dzīves jomā.
Hidžābs nav tikai apklājošs apģērbs, bet, kas ir vēl jo svarīgāk, arī uzvedība, manieres, runas un izturēšanās stils publiskās situācijās. Apģērbs ir tikai viena no indivīda izpausmēm.
Musulmaņu sieviešu apģērba pamatprasības ir attiecināmas arī uz musulmaņu vīriešiem – atšķiras tikai gradācija. Musulmaņu vīriešu pieklājības normas prasa, lai viņu ķermenis ir būtu apklāts no nabas līdz ceļgalam visu cilvēku priekšā, izņemot viņu sievas. Vīriešu apģērbs nedrīkst līdzināties sieviešu apģērbam, nedz arī tas drīkst būt apspīlēts vai provocējošs. Musulmanim ir jāģērbjas tā, lai viņš atklātu savu kā musulmaņa identitāti. Vīrieši nedrīkst nēsāt zeltu vai zīdu, kuri abi ir atļauti tikai sievietēm.
Vīriešu un sieviešu apģērba noteikumi nav domāti kā ierobežojumi, bet gan kā veids, kurā sabiedrība varētu darboties saskaņā ar Islama dzīves stilu.
* Īpašs tituls, kas tika dots visām pravieša Muhammeda sievām.
* Aiša bija viena no pravieša Muhammeda sievām. (Tulk. piez.)
** Hadīsa atstāstam parasti iekavās seko tā atstāstītāja vārds. (Tulk. piez.)
Bismilāhi ar-rahmāni ar-rahīm (Bismillahi ar-rahmani ar-raheem)
„Kāpēc musulmaņu sievietēm ir jāapklāj galva?” Šis ir jautājums, kuru uzdod gan musulmaņi, gan arī ne-musulmaņi. Daudzām musulmaņu sievietēm šis ir viens no lielākajiem pārbaudījumiem.
Atbilde uz šo jautājumu ir pavisam vienkārša – musulmaņu sievietes ievēro Hidžābu (galvas un ķermeņa apklāšanu) tāpēc, ka Allah ir noteicis viņām to darīt.
„Pravieti! Saki savām sievām un savām meitām un ticīgām sievietēm apvilkt viņu apsegus pāri visam ķermenim (t.i., pilnībā apklāt sevi, izņemot acis vai vienu aci, lai varētu redzēt ceļu). Tas būs labāk, jo viņas būs atpazīstamas (kā brīvas un cienījamas sievietes) un netiks traucētas.” (Korāns 33:59)
Citi sekundāri iemesli ietver pieticības un atturības prasību attiecībā gan uz vīriešiem, gan arī sievietēm. Tādējādi, abi dzimumi tiks vērtēti pēc viņu intelekta un spējām, nevis pēc izskata un seksualitātes. Kāda irāņu skolniece ir teikusi: „Mēs gribam, lai vīrieši pārtrauc mūs vērtēt kā seksa objektus, kā viņi to vienmēr ir darījuši. Mēs gribam, lai viņi pārtrauc vērot mūsu izskatu un kļūst uzmanīgi pret mūsu personību un prātu. Mēs gribam, lai viņi mūs uztver nopietni, kā vienlīdzīgas, nevis vienkārši skrien pakaļ mūsu ķermeņiem un fiziskajam izskatam.”
Musulmaņu sieviete, kura apklāj galvu, paziņo sabiedrībai par savu identitāti. Jebkurš, kas viņu redz, zinās, ka viņa ir musulmane ar labām morāles īpašībām. Daudzas musulmaņu sievietes, kas sevi apklāj, ir pilnas pašcieņas; viņas labprāt vēlas būt atpazītas kā musulmanes. Kā šķīsta, atturīga un tīra sieviete, musulmane nevēlas, lai viņas seksualitāte figurētu attiecībās ar vīriešiem. Sieviete, kura sevi apklāj, apslēpj savu seksualitāti, bet ļauj izpausties savai sievišķībai.
Gadsimtiem ilgi, musulmaņu sieviešu Hidžāba jautājums ir bijis diskusiju krustpuntā un noteikti tāds paliks arī nākotnē. Daži izglītoti cilvēki nedomā, ka šis ir diskutējams jautājums, un uzskata, ka sejas aizklāšana ir obligāta. Tomēr vairākums pieturas pie viedokļa, ka tas nav obligāti. Vēl citi pieturas pie vidējas pozīcijas, apgalvojot, ka noteikumi ir neskaidri un tādēļ atvērti individuālai izvēlei atkarībā no situācijas. Pravieša sievām bija obligāti jāaizklāj viņu sejas, lai vīrieši nedomātu par viņu seksualitāti, jo viņas bija ‘Ticīgo Mātes’*; tomēr šī prasība neattiecās uz citām sievietēm.
Vārds ‘Hidžāb’ nāk no arābu valodas vārda ‘Hidžāba,’ kas nozīmē ‘noslēpt no atklātības vai apslēpt.’ Šodien, Hidžāba konteksts ir musulmaņu sievietes atturīga sevis apklāšana. Rodas jautājums: cik lielā mērā sievietēm ir sevi jāapklāj?
„Saki ticīgiem vīriešiem vērst skatienu lejup (lai neskatītos uz aizliegtām lietām) un sargāt viņu privātās ķermeņa daļas (no nelikumīgām seksuālām attiecībām). Tas ir šķīstāk priekš viņiem. Patiesi, Allah ir Visu-Zinošs par to, ko viņi dara.
Un saki ticīgām sievietēm vērst skatienu lejup (lai neskatītos uz aizliegtām lietām) un sargāt viņu privātās ķermeņa daļas (no nelikumīgām seksuālām attiecībām), un neizrādīt savas greznumlietas, kā vien to, kas ir acīm redzams (piemēram, abas acis, lai redzētu ceļu, vai plaukstas, vai viena acs, vai tāds apģērbs kā apklājs, cimdi, galvas apklājs, priekšauts, u.tml.), un apvilkt savus apklājus pār Juyubihinna (t.i., viņu ķermeņiem, sejām, kakliem un krūtīm) un neatklāt viņu greznumlietas, kā vien viņu vīriem, ...” (Korāns, 24:30-31)
Šie Korāna panti ietver divus galvenos norādījumus: (1) sieviete nedrīkst rādīt savu skaistumu vai greznumlietas, izņemot to, kas parādās nekontrolējamu faktoru dēļ, kā piemēram vējam pūšot viņas drēbēs, un (2) galvas apklājam jābūt apvilktam tā, lai tas apklātu matus, seju un krūtis.
Islamā nav noteiktu standartu attiecībā uz apģērba stilu vai auduma tipu kāds musulmaņiem būtu jāvalkā; tomēr ir prasības, kuras ir jāievēro. Pirmā no šīm prasībām nosaka ķermeņa daļas, kurām ir jābūt apklātām.
Islamā nav noteiktu standartu attiecībā uz apģērba stilu vai auduma tipu kāds musulmaņiem būtu jāvalkā; tomēr ir prasības, kuras ir jāievēro. Pirmā no šīm prasībām nosaka ķermeņa daļas, kurām ir jābūt apklātām.
Islama likumiem ir divi noteicošie avoti: (1) Korāns, Allah atklāsme, un (2) Hadīsi jeb pravieša Muhammeda darītā un teiktā autentiski atstāsti. Viens no pravieša Hadīsiem vēsta:
Aiša* ir teikusi, ka Abu Bakra meita Asma reiz atnāca pie Allah vēstneša, ģērbusies plānās drēbēs. Viņš uzrunāja viņu, teikdams: „Ak, Asma! Kad meitene sasniedz savu menstruālo vecumu, ir nepieņemami, ka kaut kas paliek atklāts, izņemot šo un šo.” Viņš norādīja uz seju un plaukstām. (Abu Daūd)**
Otrā prasība ir vaļīgums. Apģērbam ir jābūt pietiekoši vaļīgam, lai tas neatklātu sievietes ķermeņa līnijas. Viens no ieteicamajiem veidiem, kā apslēpt ķermeņa kontūras, ir valkāt pāri pār drēbēm virsmēteli. Tomēr ja apģērbs ir pietiekami vaļīgs, tad papildus virsapģērbs nav vajadzīgs.
Trešā prasība ir biezums. Apģērbam ir jābūt tik biezam, lai tas neatklātu ādas krāsu vai ķermeņa kontūras. Pravietis Muhammeds ir teicis, ka viņa kopienas vēlākajās paaudzēs būšot sievietes, kuras būs apģērbtas, bet kailas, un kurām uz galvas būšot kaut kas, kas līdzināšoties kamieļa kuprim. (Muslim)
Vēl viens noteikums ir vispārējs cienīgs izskats. Apģērbam nav jāpievērš vīriešu uzmanība. Tam nevajag būt spilgtam un uzkrītošam, lai visi ievērotu gan apģērbu, gan sievieti.
Bez šiem, ir arī vēl citi noteikumi:
(1) Sievietes nedrīkst ģērbties tā, lai viņas izskatītos pēc vīriešiem. Ibn Abbas ir teicis: „Pravietis nolādēja vīriešus, kuri izskatās pēc sievietēm, un sievietes, kuras izskatās pēc vīriešiem.” (Bukhari)
(2) Sievietes nedrīkst ģērbties tā, lai viņu izskats līdzinātos neticīgajiem.
(3) Apģērbam ir jābūt pieklājīgam – ne pārāk lepnam, ne arī pārāk noplīsušam, lai neizplenītos nedz apkārtējo apbrīnu, nedz arī līdzcietību.
Bieži tiek aizmirsts par to, ka mūsdienu rietumnieciskais ģērbšanās stils ir jaunizgudrojums. Ja mēs pavērojam sieviešu apģērbu tikai septiņdesmit gadus atpakaļ, tad ieraugām ko līdzīgu Hidžābam. Tā laika aktīvās un bieži vien smagu darbu darošās rietumu sievietes netraucēja viņu apģērbs, kurš sastāvēja no garām kleitām un dažādu tipu galvassegām. Musulmaņu sievietes, kuras praktizē Hidžābu, neizjūt to kā nepraktisku kavēkli, kas traucētu viņu aktivitātes jebkurā dzīves jomā.
Hidžābs nav tikai apklājošs apģērbs, bet, kas ir vēl jo svarīgāk, arī uzvedība, manieres, runas un izturēšanās stils publiskās situācijās. Apģērbs ir tikai viena no indivīda izpausmēm.
Musulmaņu sieviešu apģērba pamatprasības ir attiecināmas arī uz musulmaņu vīriešiem – atšķiras tikai gradācija. Musulmaņu vīriešu pieklājības normas prasa, lai viņu ķermenis ir būtu apklāts no nabas līdz ceļgalam visu cilvēku priekšā, izņemot viņu sievas. Vīriešu apģērbs nedrīkst līdzināties sieviešu apģērbam, nedz arī tas drīkst būt apspīlēts vai provocējošs. Musulmanim ir jāģērbjas tā, lai viņš atklātu savu kā musulmaņa identitāti. Vīrieši nedrīkst nēsāt zeltu vai zīdu, kuri abi ir atļauti tikai sievietēm.
Vīriešu un sieviešu apģērba noteikumi nav domāti kā ierobežojumi, bet gan kā veids, kurā sabiedrība varētu darboties saskaņā ar Islama dzīves stilu.
* Īpašs tituls, kas tika dots visām pravieša Muhammeda sievām.
* Aiša bija viena no pravieša Muhammeda sievām. (Tulk. piez.)
** Hadīsa atstāstam parasti iekavās seko tā atstāstītāja vārds. (Tulk. piez.)
piektdiena, 2008. gada 7. novembris
Ir dzirdamas viņas raudas...
(Fragments no runas, kuru Mariam-Yvonne Ridley teica Lahore (Pakistānā) 2008. gada oktobrī.)
Pirmo reizi es ierados Pakistānā septiņus gadus atpakaļ, tūlīt pēc briesmīgajiem 9/11 notikumiem. Tas bija jaunas, baismīgas ēras sākums – laiks, kad Džordžs Bušs teica: „Jūs esiet kopā vai nu ar mani, vai ar teroristiem.” Viņa karš pret teroru radīja Kubas sprostus – Guantanamo Bay, kur simtiem mūsu brāļu tika kā vergi pārdoti amerikāņiem.Šī iemesla dēļ,
Londonā tika dibināta starptautiska organizācia ar nosaukumu „Sprostā ieslodzītie” („Cage Prisoners”). Tās darbība sākotnēji centrējās ap Guatanamo ieslodzīto brāļu spīdzināšanu – sāpi visas cilvēces sejā. Es kļuvu par vienu no „Sprostā ieslodzīto” patronesēm un strādāju pie tā, lai panāktu taisnīgumu mūsu brāļiem Isāmā.
Nekad pat savos pārdrošākajos sapņos es nespēju noticēt, ka arī māsas cietīs šajā karā pret teroru. Nekad pat savos vistumšākajos murgos es nespēju iedomāties, ka viņas tiks nežēlīgi izvarotas un spīdzinātas – bet viņas tika.
Piecus gadus atpakaļ, kad „Sprostā ieslodzītie” pirmo reizi lika mēdijiem priekšā noslēpumaino Āfias Sidiki (Dr. Afia Siddiqui) pazušanu, neviens mūsos neklausījās. Tikai daži no mums ticēja, ka Buša administrācija patiešām bija spējīga sankcionēt mātes un trīs bērnu nolaupīšanu.
Es zinu, jo es biju viena no tiem, kuri šaubījās. Manas domas mainījās pēc ceļojuma uz Guantanamo 2008. gada sākumā. Nezin kādu neizskaidrojamu iemeslu dēļ, amerikāņi piekrita dot man un producentam Deividam Milleram (David Miller) iepriekš nepieredzētu pieeju pasaules visslavenākajam cietumam. Un kas ir vēl pārsteidzošāk, viņi pat izlaida mūs laukā.
Viens no pirmajiem cilvēkiem, kurus intervēju pēc atgriešanāš no Guantanamo, bija brālis Moazams Begs (Moazzam Begg) – britu ieslodzītais, kurš tā saucamās ‘civilizētās amerikāņu armijas’ rokās izgāja cauri neaprakstāmām šausmām. „Bagram,” viņš teica, „bija daudz sliktāk nekā jebkas Guantanamo. Vai ziniet, ka četri arābu brāļi izbēga no Bagram 2005. gada jūlijā? Kad viņi tika prom no tā elles cauruma, viens no brāļiem sniedza interviju, lai runātu par kādu konkrētu ieslodzīto.”
Šis ieslodzītais bija sieviete, kuru Moazzam Begg dzirdēja kliedzam visu cauru nakti, katru nakti… bez izņēmuma. Kad arābu brālis viņu ieraudzīja, viņš teica, ka viņa patiesi bija zaudējusi saprātu. Bargamas suņi bija viņu izvarojuši, zākājuši un visādi citādi ‘lietojuši’ bez jebkādas žēlastības. Viņas stāvoklis bija tik nožēlojams, ka Bagramā ieslodzītie vīrieši pieteica bada streiku.
Neatklājot mūsu avotus, mēs drīz noskaidrojām, ka Bagramā ieslodzītā sieviete ir reģistrēta ASV inteliģences dienesta dokumentos kā Ieslodzītā 650. Jūlijā es ierados Pakistānā, lai lūgtu pēc palīdzības. Es griezos pie medijiem ar lūgumu palīdzēt pieprasīt Ieslodzītās 650 atbrīvošanu.
Lielbritānijā, lords Nazirs Ahmeds (Lord Nazir Ahmed) atsaucās uz manu lūgumu palīdzēt. Viņš ne tikai iesniedza Britu valdībai neskaitāmus tiešus jautājumus, bet arī sacēla kājās Pakistānas mēdijus Londonā, paziņojot, ka ja Ieslodzītā 650 netikšot atbrīvota, tad viņš un es došoties pie Bagramas vārtiem, lai pieprasītu viņas atbrīvošanu.
Nenovēršami, visi sāka domāt, ka Ieslodzītā 650 ir Āfia Sidiki. Sāka birt viskutelīgākie jautājumi, kad uz mūsu preses konferenci ieradās vairāk kā simts mediju. Tika izdalīts „Sprostā ieslodzīto” ziņojums, kas deva plašāku informāciju par Pakistānā pazudušajiem.
Tad, pēkšņi, Āfia Sidiki parādījās tā, it kā burvju mākslinieks būtu izvilcis no cepures trusi – viņa parādījās apdullušā un nesakarīgā stāvoklī ārpus Gardezas pārvaldnieka ofisiem Afganistānā PIECUS gadus pēc viņas pazušanas no Karači. Un, pēc FBI teiktā, viņas rokas somiņā bija sprāgstvielu sastāvdaļas un vairāku Ņujorkas slavenāko vietu fotogrāfijas. Kādas muļķības un kā FBI uzdrošinās šādi apvainot mūsu inteliģenci!
Es jums pastāstīšu vēl ko, kas liks asinīm jūsu dzīslās sastingt. Amerikāņi ir tagad atzinuši, ka Bagramas Pelēkā Lēdija tiešām eksistē. Afia Sidiki NAV Ieslodzītā 650 – tā ir Bagramas Pelēkā Lēdija. Mēs joprojām nezinām, kas šī Ieslodzītā 650 ir. Mēs nezinām, kur viņa ir, un mēs nezinām, cik daudz citu pakistāniešu sieviešu tiek turētas ieslodzījumā kā sieviešu kārtas ienaidnieka karotāji – tā viņas sauc Pentagonā.
Es griežos ar lūgumu pie ikkatra no jums kā jūsu māsa Islāmā – palīdziet man atrast Ieslodzīto 650! Ja jūs klusēsiet, es varbūt viņu nekad neatradīšu. Ir pienācis laiks, kad Pakistānas tauti ir jāatgriež cieņa pret šo valsti. Jūs variet uzstādīt notiekumus. Jūs variet veikt pārmaiņas. Jūs variet tikt vaļā no puspuvušajiem politiķiem un viņu divdomīgajām runām. Tie, kuru rokās ir vara, liekas spēcīgi tikai tāpēc, ka viņi mēģina turēt jūs uz ceļiem. Ceļieties kājās un neklanieties neviena cita priekšā kā vien Allah (swt). Kad tauta vada, tad līderi sekos.
Pirmo reizi es ierados Pakistānā septiņus gadus atpakaļ, tūlīt pēc briesmīgajiem 9/11 notikumiem. Tas bija jaunas, baismīgas ēras sākums – laiks, kad Džordžs Bušs teica: „Jūs esiet kopā vai nu ar mani, vai ar teroristiem.” Viņa karš pret teroru radīja Kubas sprostus – Guantanamo Bay, kur simtiem mūsu brāļu tika kā vergi pārdoti amerikāņiem.Šī iemesla dēļ,
Londonā tika dibināta starptautiska organizācia ar nosaukumu „Sprostā ieslodzītie” („Cage Prisoners”). Tās darbība sākotnēji centrējās ap Guatanamo ieslodzīto brāļu spīdzināšanu – sāpi visas cilvēces sejā. Es kļuvu par vienu no „Sprostā ieslodzīto” patronesēm un strādāju pie tā, lai panāktu taisnīgumu mūsu brāļiem Isāmā.
Nekad pat savos pārdrošākajos sapņos es nespēju noticēt, ka arī māsas cietīs šajā karā pret teroru. Nekad pat savos vistumšākajos murgos es nespēju iedomāties, ka viņas tiks nežēlīgi izvarotas un spīdzinātas – bet viņas tika.
Piecus gadus atpakaļ, kad „Sprostā ieslodzītie” pirmo reizi lika mēdijiem priekšā noslēpumaino Āfias Sidiki (Dr. Afia Siddiqui) pazušanu, neviens mūsos neklausījās. Tikai daži no mums ticēja, ka Buša administrācija patiešām bija spējīga sankcionēt mātes un trīs bērnu nolaupīšanu.
Es zinu, jo es biju viena no tiem, kuri šaubījās. Manas domas mainījās pēc ceļojuma uz Guantanamo 2008. gada sākumā. Nezin kādu neizskaidrojamu iemeslu dēļ, amerikāņi piekrita dot man un producentam Deividam Milleram (David Miller) iepriekš nepieredzētu pieeju pasaules visslavenākajam cietumam. Un kas ir vēl pārsteidzošāk, viņi pat izlaida mūs laukā.
Viens no pirmajiem cilvēkiem, kurus intervēju pēc atgriešanāš no Guantanamo, bija brālis Moazams Begs (Moazzam Begg) – britu ieslodzītais, kurš tā saucamās ‘civilizētās amerikāņu armijas’ rokās izgāja cauri neaprakstāmām šausmām. „Bagram,” viņš teica, „bija daudz sliktāk nekā jebkas Guantanamo. Vai ziniet, ka četri arābu brāļi izbēga no Bagram 2005. gada jūlijā? Kad viņi tika prom no tā elles cauruma, viens no brāļiem sniedza interviju, lai runātu par kādu konkrētu ieslodzīto.”
Šis ieslodzītais bija sieviete, kuru Moazzam Begg dzirdēja kliedzam visu cauru nakti, katru nakti… bez izņēmuma. Kad arābu brālis viņu ieraudzīja, viņš teica, ka viņa patiesi bija zaudējusi saprātu. Bargamas suņi bija viņu izvarojuši, zākājuši un visādi citādi ‘lietojuši’ bez jebkādas žēlastības. Viņas stāvoklis bija tik nožēlojams, ka Bagramā ieslodzītie vīrieši pieteica bada streiku.
Neatklājot mūsu avotus, mēs drīz noskaidrojām, ka Bagramā ieslodzītā sieviete ir reģistrēta ASV inteliģences dienesta dokumentos kā Ieslodzītā 650. Jūlijā es ierados Pakistānā, lai lūgtu pēc palīdzības. Es griezos pie medijiem ar lūgumu palīdzēt pieprasīt Ieslodzītās 650 atbrīvošanu.
Lielbritānijā, lords Nazirs Ahmeds (Lord Nazir Ahmed) atsaucās uz manu lūgumu palīdzēt. Viņš ne tikai iesniedza Britu valdībai neskaitāmus tiešus jautājumus, bet arī sacēla kājās Pakistānas mēdijus Londonā, paziņojot, ka ja Ieslodzītā 650 netikšot atbrīvota, tad viņš un es došoties pie Bagramas vārtiem, lai pieprasītu viņas atbrīvošanu.
Nenovēršami, visi sāka domāt, ka Ieslodzītā 650 ir Āfia Sidiki. Sāka birt viskutelīgākie jautājumi, kad uz mūsu preses konferenci ieradās vairāk kā simts mediju. Tika izdalīts „Sprostā ieslodzīto” ziņojums, kas deva plašāku informāciju par Pakistānā pazudušajiem.
Tad, pēkšņi, Āfia Sidiki parādījās tā, it kā burvju mākslinieks būtu izvilcis no cepures trusi – viņa parādījās apdullušā un nesakarīgā stāvoklī ārpus Gardezas pārvaldnieka ofisiem Afganistānā PIECUS gadus pēc viņas pazušanas no Karači. Un, pēc FBI teiktā, viņas rokas somiņā bija sprāgstvielu sastāvdaļas un vairāku Ņujorkas slavenāko vietu fotogrāfijas. Kādas muļķības un kā FBI uzdrošinās šādi apvainot mūsu inteliģenci!
Es jums pastāstīšu vēl ko, kas liks asinīm jūsu dzīslās sastingt. Amerikāņi ir tagad atzinuši, ka Bagramas Pelēkā Lēdija tiešām eksistē. Afia Sidiki NAV Ieslodzītā 650 – tā ir Bagramas Pelēkā Lēdija. Mēs joprojām nezinām, kas šī Ieslodzītā 650 ir. Mēs nezinām, kur viņa ir, un mēs nezinām, cik daudz citu pakistāniešu sieviešu tiek turētas ieslodzījumā kā sieviešu kārtas ienaidnieka karotāji – tā viņas sauc Pentagonā.
Es griežos ar lūgumu pie ikkatra no jums kā jūsu māsa Islāmā – palīdziet man atrast Ieslodzīto 650! Ja jūs klusēsiet, es varbūt viņu nekad neatradīšu. Ir pienācis laiks, kad Pakistānas tauti ir jāatgriež cieņa pret šo valsti. Jūs variet uzstādīt notiekumus. Jūs variet veikt pārmaiņas. Jūs variet tikt vaļā no puspuvušajiem politiķiem un viņu divdomīgajām runām. Tie, kuru rokās ir vara, liekas spēcīgi tikai tāpēc, ka viņi mēģina turēt jūs uz ceļiem. Ceļieties kājās un neklanieties neviena cita priekšā kā vien Allah (swt). Kad tauta vada, tad līderi sekos.
sestdiena, 2008. gada 11. oktobris
Neredzamā sieviete
Itin viss sāka tapt skaidrs: tukšie skatieni, reakcijas trūkums, tas, kā viens no bērniem ienāk istabā, kad es runāju pa telefonu, un prasa, lai es viņu aizvedu uz veikalu. Man caur prātu skrien: “Vai tad tu neredzi, ka es runāju pa telefonu?” Protams, ka viņš neredz. Es esmu neredzama.
Ir dienas, kad es esmu nekas vairāk kā vien roku pāris: “Vai tu vari salabot? Vai tu vari aizsiet? Vai tu vari atvērt?” Ir dienas, kad es pat neesmu cilvēks. Es esmu pulkstenis, kam pajautāt: “Cik ir pulkstenis?” Es esmu TV programma, kas var atbildēt: “Kur var atrast Disneja kanālu?” Es biju pārliecināta, ka šīs bija tās pašas rokas, kuras reiz turēja grāmatas, acis, kuras lasīja vēsturi un prāts, kas skolu pabeidza ar goda rakstu… bet nu tie visi ir kā bez pēdām zuduši kāpostu zupā un pankūkās.
Kādā sestdienā es vakariņoju kopā ar draudzenēm, svinot Aišas atgriešanos no Ēģiptes. Viņa bija tikko pārradusies no brīnišķīga ceļojuma un nevarēja vien beigt stāstīt vēl un vēl par vietām, ko bija redzējusi, un viesnīcām, kurās bija nakšņojusi. Es sēdēju un pētīju pārējo draudzeņu sakopto ārieni. Nevarēju atturēties nesalīdzinot ar sevi… man palika sevis žēl.
Mani nemazgātie mati bija saņemti aizmugurē zirgastē, un es pat baiļojos, ka tie tiešām ož pēc kāpostu zupas. Es jutos patiesi nožēlojami, kad pēkšņi Aiša man pievērsās ar skaisti iesaiņotu dāvanu: “Es to atvedu priekš tevis.” Tā bija grāmata par muslimu pasaules izcilākajām mošejām.
Es nevarēju īsti izprast, kāpēc viņa man to dāvina, līdz izlasīju novēlējumu: “Manai draudzenei, kuru apbrīnoju par krāšņumu, ko viņa ceļ, kad neviens neredz.”
Turpmākajās dienās es lasīju (nē, vienkārši riju!) šo grāmatu. Lasot, es atklāju četras patiesības, kas izmainīja manu dzīvi:
• Neviens nevar pateikt, kurš ir uzcēlis šīs izcilās mošejas – mūsu rīcībā nav celtnieku vārdu.
• Šie celtnieki atdeva savas dzīves darbam, kuru viņi nekad neredzēja pabeigtu.
• Viņi deva lielus upurus, bet negaidīja atalgojumu.
• Viņu darba kaismi uzturēja viņu ticība, ka Allah acis redz itin visu.
Kāda leģenda grāmatā vēstīja par bagātnieku, kurš reiz atnāca apskatīt mošeju tās celšanas laikā. Viņš redzēja, kā kāds amatnieks sijas baļķī gravē Korāna Ajātu. Viņš izbrīnīti amatniekam vaicāja: “Kāpēc tu pavadi tik daudz laika gravējot Ajātu sijas baļķī, kuru apklās jumts? Neviens to tāpat nekad neredzēs.” Amatnieks atbildēja: “Tāpēc, ka Allah redz.”
Es aizvēru grāmatu, sajūtot, ka iztrūkstošais gabals ir atradis savu vietu. Bija tā, it kā es dzirdētu, ka Allah man čukst: “Es tevi redzu. Es redzu, kā tu ik dienas uzupurējies, pat tad, kad neviens cits to nemana. Neviens laipns vārds, neviena sapīta bize, neviena uzsmērēta sviestmaize nav priekš Manis par mazu, lai es to nepamatītu un nepasmaidītu. Tu cel izcilu mošeju, bet šobrīd tu vēl neredzi, kāda tā būs.”
Reizēm mana neredzamība man liekas kā nasta. Bet tā nav slimība, kas izdzēš manu dzīvi. Tā ir pretlīdzeklis manai egoisma sērgai. Tā ir kā zāles pret manu stipro, stūrgalvīgo pašlepnumu. Es turos uz pareizā ceļa, kad iedomājos sevi kā lielisku celtnieku.
Godīgi runājot, es negribu, ka mans dēls teiktu saviem draugiem, kurus uzaicinājis ciemos Īd svētkos: “Mana mamma šorīt cēlās piecos no rīta, uzcepa mums visiem brokastīs magoņmaizītes, izgludināja svētku drēbes, utt.” Tas nozīmētu, ka es ceļu pieminekli pati sev. Es vienkārši gribu, lai viņš uzaicina draugus ciemos un varbūt saka: “Jums patiks mūsmājās.”
Kā mātes, mēs ceļam brīnišķīgas mošejas. Mūs nevar redzēt, ja mēs to darām pareizi. Un ir ļoti ticams, ka kādu dienu pasaule apbrīnos ne tikai to, ko mēs esam uzcēlušas, bet arī to skaistumu, kas nācis pasaulē caur neredzamu sieviešu pašuzupurēšanos.
Ir dienas, kad es esmu nekas vairāk kā vien roku pāris: “Vai tu vari salabot? Vai tu vari aizsiet? Vai tu vari atvērt?” Ir dienas, kad es pat neesmu cilvēks. Es esmu pulkstenis, kam pajautāt: “Cik ir pulkstenis?” Es esmu TV programma, kas var atbildēt: “Kur var atrast Disneja kanālu?” Es biju pārliecināta, ka šīs bija tās pašas rokas, kuras reiz turēja grāmatas, acis, kuras lasīja vēsturi un prāts, kas skolu pabeidza ar goda rakstu… bet nu tie visi ir kā bez pēdām zuduši kāpostu zupā un pankūkās.
Kādā sestdienā es vakariņoju kopā ar draudzenēm, svinot Aišas atgriešanos no Ēģiptes. Viņa bija tikko pārradusies no brīnišķīga ceļojuma un nevarēja vien beigt stāstīt vēl un vēl par vietām, ko bija redzējusi, un viesnīcām, kurās bija nakšņojusi. Es sēdēju un pētīju pārējo draudzeņu sakopto ārieni. Nevarēju atturēties nesalīdzinot ar sevi… man palika sevis žēl.
Mani nemazgātie mati bija saņemti aizmugurē zirgastē, un es pat baiļojos, ka tie tiešām ož pēc kāpostu zupas. Es jutos patiesi nožēlojami, kad pēkšņi Aiša man pievērsās ar skaisti iesaiņotu dāvanu: “Es to atvedu priekš tevis.” Tā bija grāmata par muslimu pasaules izcilākajām mošejām.
Es nevarēju īsti izprast, kāpēc viņa man to dāvina, līdz izlasīju novēlējumu: “Manai draudzenei, kuru apbrīnoju par krāšņumu, ko viņa ceļ, kad neviens neredz.”
Turpmākajās dienās es lasīju (nē, vienkārši riju!) šo grāmatu. Lasot, es atklāju četras patiesības, kas izmainīja manu dzīvi:
• Neviens nevar pateikt, kurš ir uzcēlis šīs izcilās mošejas – mūsu rīcībā nav celtnieku vārdu.
• Šie celtnieki atdeva savas dzīves darbam, kuru viņi nekad neredzēja pabeigtu.
• Viņi deva lielus upurus, bet negaidīja atalgojumu.
• Viņu darba kaismi uzturēja viņu ticība, ka Allah acis redz itin visu.
Kāda leģenda grāmatā vēstīja par bagātnieku, kurš reiz atnāca apskatīt mošeju tās celšanas laikā. Viņš redzēja, kā kāds amatnieks sijas baļķī gravē Korāna Ajātu. Viņš izbrīnīti amatniekam vaicāja: “Kāpēc tu pavadi tik daudz laika gravējot Ajātu sijas baļķī, kuru apklās jumts? Neviens to tāpat nekad neredzēs.” Amatnieks atbildēja: “Tāpēc, ka Allah redz.”
Es aizvēru grāmatu, sajūtot, ka iztrūkstošais gabals ir atradis savu vietu. Bija tā, it kā es dzirdētu, ka Allah man čukst: “Es tevi redzu. Es redzu, kā tu ik dienas uzupurējies, pat tad, kad neviens cits to nemana. Neviens laipns vārds, neviena sapīta bize, neviena uzsmērēta sviestmaize nav priekš Manis par mazu, lai es to nepamatītu un nepasmaidītu. Tu cel izcilu mošeju, bet šobrīd tu vēl neredzi, kāda tā būs.”
Reizēm mana neredzamība man liekas kā nasta. Bet tā nav slimība, kas izdzēš manu dzīvi. Tā ir pretlīdzeklis manai egoisma sērgai. Tā ir kā zāles pret manu stipro, stūrgalvīgo pašlepnumu. Es turos uz pareizā ceļa, kad iedomājos sevi kā lielisku celtnieku.
Godīgi runājot, es negribu, ka mans dēls teiktu saviem draugiem, kurus uzaicinājis ciemos Īd svētkos: “Mana mamma šorīt cēlās piecos no rīta, uzcepa mums visiem brokastīs magoņmaizītes, izgludināja svētku drēbes, utt.” Tas nozīmētu, ka es ceļu pieminekli pati sev. Es vienkārši gribu, lai viņš uzaicina draugus ciemos un varbūt saka: “Jums patiks mūsmājās.”
Kā mātes, mēs ceļam brīnišķīgas mošejas. Mūs nevar redzēt, ja mēs to darām pareizi. Un ir ļoti ticams, ka kādu dienu pasaule apbrīnos ne tikai to, ko mēs esam uzcēlušas, bet arī to skaistumu, kas nācis pasaulē caur neredzamu sieviešu pašuzupurēšanos.
Abonēt:
Ziņas (Atom)