Ticības apliecības (Šahada) priekšnosacījumi

Autors: Jamaal al-Din Zarabozo
(Šis raksts divās daļās parādījās „Al-Basheer” žurnālā, 1994. g. janv.-feb.)

· La ilaha illa-llah priekšnosacījumi – 1. daļa

Ikviens musulmanis zin, ka Paradīzes atslēga slēpjas apgalvojumā: „Nav neviena pielūgsmes cienīga kā vien Allah.” Tomēr pārāk daudz musulmaņu vienkārši paļaujas uz šo apgalvojumu, ticot, ka pēc tā izteikšanas ar viņiem nevar atgadīties nekas ļauns. Viņi domā, ka viņiem ir nodrošināta vieta Paradīzē tikai šī Šahada apgalvojuma dēļ.

Nav divu domu par to, ka vienkārši sakot: „Es liecinu, ka nav neviena pielūgsmes cienīga kā vien Allah, un es liecinu, ka Muhammeds ir Viņa kalps un vēstnesis” nepietiek glābšanas iegūšanai. Patiesībā, liekuļi mēdza izteikt šo apgalvojumu itin bieži, tomēr Allah raksturo viņus kā meļus un saka, ka tie mitīs viszemākajā Elles uguņu bezdibenī.

Daudzi zinātnieki tomēr pastāv uz to, ka šis apgalvojums, vai ticības apliecība, ir Paradīzes atslēga. Wahb ibn Munabbih reiz tika jautāts: „Vai apgalvojums ‘la ilaha illa-llah’ ir Paradīzes atslēga?” Viņš atbildēja: „Jā, bet katrai atslēgai ir robiņi. Ja tu nāc ar atslēgu, kurai ir pareizie robiņi, durvis tev atvērsies. Bet ja tev nav pareizo robiņu, durvis tev neatvērsies.” Šeit tiek norādīts uz īpašiem nosacījumiem, kas nošķirs cilvēku, kurš gūs labumu izsakot šo apgalvojumu, no tā, kurš to negūs, neskatoties uz to, cik reizes dienā viņš šo apgalvojumu izteiks.

Pirms sākam apskatīt Shahadah priekšnosacījumus, gribu minēt vēl vienu lietu. Dažiem cilvēkiem ir nosliece paņemt vienu Hadīsu vai vienu Korāna pantu un, balsoties uz šo vienu tekstu, izdarīt tādus secinājumus kā, piemēram: tas, kurš vienkārši saka: „Nav neviena Dieva kā vien Allah,” nokļūs Paradīzē. Tomēr mums ir jāsaprot, ka viss Korāns un Hadīsi papildina un skaidro viens otru. Lai rastu pareizu atbildi uz jebkuru jautājumu, ir jāaplūko visas attiecīgās Korāna norādes un Hadīsi – tikai tā ir iespējams rast patieso Islama nostāju attiecīgajā jautājumā. Tas pats attiecas arī uz Šahada priekšnosacījumiem.

Izstudējot Korāna pantus un Pravieša (lai miers ir pār viņu) Hadīsus, mēs redzam, ka ticības apliecībai (Šahada) ir septiņi, astoņi vai deviņi pēc skaita priekšnosacījumi, atkarībā no tā, kā mēs tos apskatām. Ir svarīgi, lai mēs visi būtu pārliecināti, ka izpildām dzīvē un apliecinām ticības apliecībā šos priekšnosacījumus. Mums jādara viss iespējamais, lai izpildītu šos priekšnosacījumus pirms ir par vēlu. Nav vajadzības vienkārši mācīt šos priekšnosacījumus – no tā nav itin nekāda labuma. Tā vietā, mums katram pašam ir jāpārliecinās, ka mēs izpildām šos priekšnosacījumus, lai, ar Allah žēlastību, Paradīzes durvis atvērtos ar mūsu la ilaha illa-llah atslēgu.

· La ilaha illa-llah priekšnosacījumi – 2. daļa

(1) Pirmais priekšnosacījums ir zināšanas. T.i., cilvēkam ir jābūt vispārējām pamatzināšanām par Šahadas nozīmi. Ir jāizprot, ko Šahada apliecina un ko tā noliedz. Allah Korānā saka: „Tad zini (Muhammed), ka La ilaha illallah (neviens nav pielūgsmes cienīgs, kā vien Allah), un lūdz piedošanu par saviem grēkiem.” (Korāns 47:19) Līdzīgi, Pravietis (lai miers ir pār viņu) ir teicis: „Tas, kurš mirst zinot, ka nav neviena pielūgsmes cienīga kā vien Allah, nokļūs Paradīzē.” (Muslim)

Patiesībā Šahada pati par sevi ir liecība. Kad ko liecinām, mums jāzin, kas tieši ir tas, par ko liecinām. Pats par sevi saprotams, ka liecināt par kaut ko, par ko mums nav zināšanu, ir pilnīgi nepieņemami. Allah Korānā saka: „... izņemot tos, kuri zinot apliecina patiesību.” (Korāns 43:86)

Šis priekšnosacījums noteikti izklausās visai pats par sevi saprotams. Ja kāds jums saka: „Nav cita Dieva kā vien Allah,” un tad piebilst, ka tas, ko viņš domāja ar Allah ir Jēzus, jūs noteikti nekavējoties teiksiet, ka šādai Šahadai nav pilnīgi nekādas nozīmes. Vai spējat iedomāties, ka ir pasaulē tāda musulmaņu valsts, kurā vēl pavisam nesen tika atzīmētas ikgadējas nedēļu garas svinības par godu „Jūras Dieviem”? Tajā pat laikā viņi sauc sevi par musulmaņiem un izrunā Šahada vairākas reizes dienā. Šī situācija skaidri norāda, ka viņiem nav ne jausmas par savas Šahadas nozīmi. Vai jūs domājat, ka šāda veida Šahada atvērs viņiem Paradīzes durvis?

Šodien daudz musulmaņu vēlas zināt, kāpēc mums nepieņemt sekulārismu. Viņi domā, ka sekulārismā nav nekā slikta. Daudzi no šiem musulmaņiem lūdz piecas reizes dienā un atkārtoti izrunā Šahada. Vai viņi nesaskata neko nepareizu tajā, ka būtu jāpieņem cits likumdevējs kā vien Allah? Kādu Šahadu šie cilvēki apliecina?

Visi no mums cenšas iemācīties vismaz Islama mācību pamatus – Šahadas nozīmes pamatus. Šādi, insha’Allah, mēs pareizi apliecināsim Šahada. Mēs apliecināsim taisnību tieši tā, kā to vajadzētu darīt.

(2) Otrais Šahadas priekšnosacījums ir noteiktība jeb pārliecība (Al-Yaqeen). Šis ir pretstats šaubām un nenoteiktībai. Patiesībā Islamā jebkāda veida šaubas ir pielīdzināmas neticībai jeb ticības noliegšanai (Kufr). Sirdīs mums ir jābūt pilnībā pārliecinātiem par Šahada patiesīgumu. Mūsu sirdis nedrīkst svārstīties, kad apliecinām „nav neviena pielūgsmes cienīga kā vien Allah” patiesīgumu.

Korānā Allah raksturo ticīgos kā tos, kuri tic Allah un kuru sirdis nesvārstās. Allah saka: „Tikai tie ir ticīgie, kas ir noticējuši Allah un Viņa Vēstnesim un pēcāk nešaubās, bet gan tiecas ar savu bagātību un savām dzīvēm atbalstīt Allah lietas.” (Korāns 49:15) Līdzīgi, Allah Vēstnesis (lai miers ir pār viņu) ir teicis: „Neviens nestāsies Allah priekšā, apliecinot, ka nav neviena pielūgsmes cienīga kā vien Allah un ka es esmu Allah Vēstnesi, un nešauboties par šo apgalvojumu, kā vien viņš ieies Paradīzē.” (Muslim)

Patiesi, Allah raksturo liekuļus kā tos, kuru sirdis svārstās. Piemēram, Allah saka: „Tikai tie, kas netic Allah un Pēdējai Dienai un kuru sirdīs ir šaubas, prasa tavu atļauju (būt atbrīvotiem no Jihad). Tā viņi svārstās savās šaubās.” (At-Taubah 9:45)

Daudzi Islama zinātnieki apgalvo, ka sirds slimības - jeb šaubas un aizdomīgums, ko cilvēks ielaiž savā sirdī - nodara lielāku kaitējumu cilvēka ticībai nekā iekāres un vēlmes. Iekāres un vēlmes var tikt apmierinātas, tomēr cilvēks apzināsies, ka tās ir sliktas, kontrolēs sevi, nožēlos izdarīto un atteiksies no konkrētā ļaunuma. Šaubas un aizdomīgums, no otras puses, var mist sirdī bez risinājuma, līdz cilvēks beidzot atstāj Islamu pavisam vai turpina Islamu praktizēt, lai gan patiesībā viņa sirdī nav īstas ticības.

Labākais risinājums šādām šaubām ir tiekšanās pēc zināšānām. Lielākā daļa šaubu izzudīs, ja cilvēkam būs stabilas zināšanas par Korānu un Sunnu. Mācoties un izprotot, tiks sasniegta pārliecība. Mācoties aizvien vairāk, cilvēka pārliecība kļūs stiprāka un stiprāka.

Šajā brīdī, vēlos minēt tikai vienu piemēru, kas ir saistīts ar visām tām šaubām, aizdomām un nepareiziem priekšstatiem, kuri riņķo ap Hadīsu literatūras autentiskumu. Piemēram, daži musulmaņi apgalvo, ka Hadīsi netika pierakstīti vismaz 200 gadus pēc Pravieša (lai miers ir pār viņu) nāves. Patiesi, ir musulmaņi, kuriem liekas esam daudz šaubu par Hadīsiem – uz šāda pamata, viņi āri vien noraida kādu Hadīsu. Tomēr ja mēs patiesi ieguldām laiku Hadīsu vēstures un saglabāšanas studijās, mēs nekavējoties atzīsim, ka visi šie pret Hadīsiem vērstie apgalvojumi un apvainojumi nebalstās uz neko zinātnisku. Tie ir vienkārši nepatiesi apgalvojumi, kas nāk no sātana, un kurus musulmaņi ar nepietiekamu izpratni un zināšanām ir ielaiduši savās sirdīs.
Ļaujiet man minēt vienu pēdējo lietu par noteiktības jeb pārliecības priekšnoteikumu. Kā jau es iepriekš minēju, šaubas un nepareizi priekšstati ir ļoti bīstami cilvēka ticībai. Islamā šaubas un svārstīšanās ir līdzvērtīgas atkrišanai. Tāpēc katram musulmanim ir pēc iespējas labāk jāaizsargā sevi pret šādām šaubām un jāturas tālāk no šaubu avotiem – īpaši ja tie nebalstās Islama zinātnē un cilvēkam pašam trūkst zināšanu, lai atspēkotu šādas šaubas un nepareizus pieņēmumus. Tādējādi, ja ir paziņa vai draugs (pat ja šis draugs ir musulmanis), kurš vienmēr liek šaubīties par Allah vai reliģiju, tad ir jāatturas no šī cilvēka, lai rūpētos par savas reliģijas drošību. Šodien daudz musulmaņu mācās Islamu pie orientālistiem, un dēļ viņu vājajām zināšanām par Islama mācībām, viņi ietekmējas no tukšām runām, ko šie orientālisti māca „zinātnes” vārdā.

Līdzīgi, daudz bāļu un māsu mūsdienās pavada garas stundas pie datora, darbojoties dažādās virtuālajās grupās, kurās parādās daudz apmelojumu un tukšu runu. Tas, kuram nav pietiekamu zināšanu par savu reliģiju, var viegli iespaidoties no nepareiziem apgalvojumiem un melīgiem argumentiem, ko viņš izlasa šādās grupās. Viņam būtu jāatturas no šādām lietām un jāgūst dziļākas zināšanas par Islamu no reliģiski autentiskiem avotiem.

Izņemot Allah bagātības un Viņa vadību, lielākais pretspēks, kas var sagraut šaubas un nepareizus pieņēmumus, ir stabilas zināšanas un izpratne par reliģiju. Kad cilvēkam būs zināšanas, viņu neietekmēs Islama ienaidnieku vājie argumenti un, insha’Allah, viņš būs starp tiem, kas raksturoti Korānā: „Tikai tie no Viņa kalpiem, kuriem ir zināšanas, izjūt bijību Allah priekšā.” (Korāns 35:28)

· La ilaha illa-llah priekšnosacījumi – 3. daļa

(3) Trešais Šahadas priekšnosacījums ir pieņemšana jeb piekrišana (Al-Qabool). Ja cilvēkam ir zināšanas un pārliecība attiecībā uz Šahada, tad ar mēli un sirdi ir jāpiekrīt tam, ko Šahada sevī ietver. Tas, kurš atsakās piekrist Šahada un visam, kas ar to saistīts, pat ja viņš zin, ka tā ir patiesa un ir pārliecināts par tās patiesīgumu, ir neticīgais. Šī atteikšanās piekrist ir reizēm saistīta ar lepnumu, skaudību vai citiem iemesliem. Jebkurā gadījumā, Šahada nav patiesa Šahada, ja cilvēks to nepieņem bez ierunām.

Zinātnieki aplūko šo priekšnoteikumu vispārīgi – tā, kā es to tikko minēju. Tomēr mums ir jāapzinās arī sīkāki šī priekšnoteikuma aspekti. Ticīgais piekrīt visam, kas saistīts ar Šahada. Tas nozīmē arī to, ka viņš piekrīt visam, kas rakstīts Korānā vai ko ir teicis Pravietis (lai miers ir pār viņu), un viņam nav tiesību izvēlēties to, kam ticēt un kam nē. Allah Korānā saka: „Tad jūs ticiet daļai no Rakstiem un noraidāt pārējo? Tad kāds ir atalgojums tiem no jums, kas tā dara, kā vien negods šīs pasaules dzīvē un Augšāmcelšanās Dienā viņi tiks pakļauti vissmagākajām mokām.” (Korāns 2:85)

Šis ir viens no aspektiem, kas musulmaņiem ir jāpatur prātā. Lai gan to nevar salīdzināt ar pilnīgu patiesības noliegšanu, tomēr noliedzot daļu no patiesības, kas nāk no Allah, cilvēks noliedz arī savu ticības apliecību.

Diemžēl, mūsdienās daudz musulmaņu šādi rīkojas visdažādākajās situācijās. Lai gan ne visas no šīm situācijām var tikt uzskatītas par atkrišanu, tās tomēr ir ļoti bīstamas. Piemēram, ja viņiem nepatīk kaut kas, kas ir rakstīts Korāna pantā, viņi to vienkārši izskaidro tā, kā viņiem tīk. Ja viņiem nepatīk kaut kas, kas ir apgalvots Hadīsā, viņi vienkārši paziņo, ka šis Hadīs nevar būt autentisks, lai gan nav zinātnieki šajā nozarē. Šāda izturēšanās ir pilnīgi pretēja tam, kādiem jābūt patiesiem musulmaņiem. Patiess musulmanis tic visam, kas nāk no Allah un Viņa Vēstneša (lai miers ir pār viņu). Šāda nostāja ir cieši saistīta ar viņu ticības apliecību.

(4) Ceturtais Šahadas priekšnosacījums ir padevība (jeb pakļāvība) un piekāpība (Al-Inqiyad). Šis priekšnoteikums sevī ietver Šahadas realizēšanu dzīvē caur mūsu darbiem. Patiesībā, šī ir arī vārda Islams viena no galvenajām nozīmēm – „padevība Allah gribai un pavēlēm.” Allah Korānā pavēl: „Un griezieties grēku nožēlā un paklausībā ar patiesu Ticību (Islama monoteismu) pie sava Kunga un pakļaujieties Viņam (Islamā)...” (Korāns 39:54)

Allah slavē tos, kuri savās darbībās pakļaujas Viņa pavēlēm: „Un kurš var būt labāks reliģijā, kā tas, kurš pakļauj savu seju (sevi) Allah (t.i., seko Allah reliģijai – Islama monoteismam); un viņš ir Muhsin (laba darītājs).” (Korāns 4:125)

Patiesībā, ka ticības priekšnoteikumu, Allah ir noteicis to, ka pakļaujamies Allah un Viņa sūtņa pavēlēm. Allah saka: „Bet nē, zvērot pie tava Kunga, viņiem nebūs ticības, līdz viņi padara tevi (O, Muhammed) par tiesnesi visos savos strīdos un nerod sevī pretestību pret taviem lēmumiem, un pieņem (tos) ar pilnu padevību.” (Korāns 4:65)

Diemžēl, daudzi apgalvo, ka nav saistības starp ticību un darbiem. Var pat dzirdēt vienu musulmani, sakot par otru: „Viņš ir labākais musulmanis, kādu es jebkad esmu saticis,” lai gan šis minētais cilvēks nepilda gandrīz neko, no Islamā prasītā. Šī nepareizā izpratne par ticību ir izplatījusies pa visu musulmaņu pasauli.

Patiesi, mūsu Šahadai, jeb ticības apliecībai, ir jārealizējas dzīvē caur mūsu sirdīm, mēlēm un darbiem. Mūsu sirdīs ir jābūt mīlestībai uz Allah, bijībai pret Allah un cerībai uz Viņu. Ar mēlēm mums ir jāapliecina Šahada. Ar darbiem, mums ir jārealizē dzīve tas, ko ticības apliecība no mums prasa. Ja kāds sakās esam musulmanis, tomēr nedz apliecina to ar saviem darbiem, nedz arī izprot Islamu – tāda cilvēka ticības apliecība nav nedz patiesa, nedz pareiza.

Taču tas nenozīmē, ka patiess ticīgais nekad negrēko. Patiesi, ticīgie grēko. Bet tik ilgi, kamēr viņi atzīst, ka izdarītais ir nepareizs un netbilst viņu pienākumam pakļauties Allah, tad viņi nav iznīcinājuši savu Šahada, jeb ticības apliecību. Tomēr neaizmirstiet, ka viņi joprojām ir grēcinieki.
Kāda ir nepieciešamā minimālā padevība, kas nosaka ticības robežu? Priekš zinātniekiem, kuri uzskata, ka, atstājot lūgšanas, cilvēks kļūst par neticīgo, tās ir piecas ikdienas lūgšanas. Tas, kurš nepilda vismaz piecas ikdienas lūgšanas, ir aizgājis aiz pieļaujamās darbu trūkuma robežas. Allah zin labāk.

(5) Piektais priekšnoteikums ir patiesīgums kā pretstats liekulībai un negodīgumam. Tas nozīmē, ka sakot Šahada, mēs esam godīgi - mēs to patiesi tā domājam. Attiecībā uz savu ticības apliecību, mēs nemelojam.

Pravietis (lai miers ir pār viņu) ir teicis: „Neviens neliecina, ka nav neviena pielūgsmes cienīga kā vien Allah, darot to patiesi no sirds, kā vien Allah aizliedz viņam Elles liesmas.” (Al-Bukhari, Muslim)

Mēs visi pazīstam tos, kuri sakot ticības apliecību nav godīgi. Viņi tai netic, bet vienkārši to saka, lai pasarbātu sevi vai gūtu kādu labumu no tās izteikšanas. Runa ir par liekuļiem. Allah viņus raksturo Korāna sākumā ar sekojošiem vārdiem: „Cilvēku vidū ir daži (liekuļi), kuri saka: ‘Mēs ticam Allah un Pēdējai Dienai,’ lai gan patiesībā viņi netic. Viņi (domā ka) pievils Allah un tos, kuri tic, kamēr viņi pieviļ tikai sevi, (to) neaptverot. Viņu sirdīs ir (šaubu un liekulības) slimība un Allah ir vairojis viņu slimību. Viņi saņems sāpīgas mokas, jo runāja melus.” (Korāns 2:8-10)

Pats par sevi saprotams, ka Allah Aizsaulē noraidīs to Šahadu, kuri kļūst par musulmaņiem vienkārši lai gūtu no tā labumu, nevis tāpēc, ka viņi tic Islamam. Par saviem meliem, viņi saņems sāpīgu sodu.

(6) Sestais priekšnosacījums ir skaidrība jeb neliekuļotība (Ikhlas). Kad mēs sakām Šahadu, mums tas ir jādara tikai un vienīgi Allah labā. Mēs nedrīkstam to darīt nekādu citu iemeslu dēļ. Un mēs nedrīkstam to darīt neviena cita dēļ. Tādējādi, skaidrības nozīme ir pretmets Širk, jeb partneru piedēvēšanai Allah. Mēs kļūstam un paliekam musulmaņi tikai un vienīgi Allah dēļ. Allah Korānā saka: „Pielūdziet (vienīgi) Allah, darot reliģiskas darbības/darbus neliekuļoti tikai Allah dēļ.” (Korāns 39:2) Tāpat Allah saka: „Un viņiem netika pavēlēts, kā vien pielūgt Allah un nepielūgt nevienu citu kā vien Viņu Vienīgo (atturēties piedēvēt Viņam partnerus), un pildīt As-Salat (Iqamat-as-Salat) un dot Zakat, un tā ir pareizā reliģija.” (Korāns 98:5) Pravietis (lai miers ir pār viņu) piebilda: „Allah ir aizliedzis Elles liesmām ikvienu, kurš saka: ‘Nav neviena pielūgsmes cienīga kā vien Allah,’ un to saka, vēloties Allah seju (labpatiku).” (Muslim)
Tas ir kaut kas, kas mums jāpārdomā – īpaši tiem no mums, kuri ir dzimuši un uzauguši musulmaņu gimenēs. Dziļi sevī, mums ir skaidri jāsaprot, ka esam musulmaņi tikai Allah dēļ. Mēs neesam musulmaņi mūsu vecāku, draugu, ģimenes vai musulmaņu sabiedrības dēļ. Mūsu prātos ir jābūt skaidrībai par to, ka esam musulmaņi visupirms, visubeidzot un tikai un vienīgi Allah dēļ.

Viena no zīmēm, ka esam musulmaņi Allah dēļ, ir tāda, ka mēs darām visu, ko Allah mums liek, neskatoties uz to, ko no mums vēlas vai grib citi. Tāpat kā mēs esam musulmaņi tikai un vienīgi Allah dēļ, arī visas mūsu darbības tiek darītas tikai un vienīgi Allah dēļ.

Tomēr daržreiz mēs vēlamies zināt, vai cilvēki ievēro šo priekšnoteikumu. Daži musulmaņu pasaules pārstāvji praktizē Islamu tikai tik tālu, cik tas ir pieņemams viņu ģimenēm. Ja ir kaut kas tāds Islamā, kas viņu ģimenēm nepatīk – lai gan viņu ģimenes ir musulmaņi un tāpēc viņiem patiesībā vakadzētu patikt visam Islamam – tad viņi nepraktizē to konkrēto Islama aspektu. Reizēm brālis neuzturas sieviešu sabiedrībā, un viņa sieva atturās no vīriešu sabiedrības. Tomēr atgriežoties mājās, viņi vienkārši un labprāt iziet uz kompromisiem ar reliģiju savu vecāku dēļ, jo viņu ģimenes vēlas uzturēties jauktā sabiedrībā. Šiem cilvēkiem ir sev neliekuļoti jājautā, kāpēc viņi ir musulmaņi. Vai viņi ir musulmaņi savu vecāku dēļ un tāpēc darīs visu to, kas patīk vecākiem, un nedarīs to, kas viņiem nepatīk? Jeb vai viņi ir musulmaņi Allah dēļ, un tāpēc nedarīs to, kas nav Allah tīkams, un darīs to, kas Allah tīk?

· La ilaha illa-llah priekšnosacījumi – 4. daļa

(7) Septītais priekšnosacījums ir mīlestība. Tas nozīmē, ka ticīgais mīl šo Šahadu, viņš mīl tā, kā to norāda Šahada, viņš mīl to, ko Šahada sevī ietver un ko prasa, un viņš mīl tos, kuri darbojas saskaņā ar un tiecas uz šīs Šahadas piepildījumu. Šis ir nepieciešams Šahadas noteikums. Ja cilvēks izrunā Šahadu, bet nemīl Šahadu un to, ko tā apzīmē, tad faktiski viņa ticība nav pilnīga. Tā nav patiesa ticīgā ticība. Ja viņš mīl kaut ko vairāk, nekā šo Šahadu, vai ja viņš mīl kaut ko vairāk, nekā Allah, tad viņš ir noliedzis savu Šahadu. Patiess ticīgais (tāds, kas izpilda visus Šahadas noteikumus) mīlestības ziņā nenostāda blakus Allah nevienu līdzīgu.

Allah Korānā saka: „Cilvēku vidū ir daži, kuri ņem (pielūgsmei) citus bez Allah kā (Allah) sācenšus. Viņi mīl tos tāpat, kā viņi mīl Allah. Bet tie, kas tic, mīl Allah vairāk (kā jebkuru citu).” (Korāns 2:165) Allah arī cituviet saka: „Saki: ‘Ja jūsu tēvi, dēli, brāļi, sievas, radinieki, bagātība, ko esiet guvuši, tirdzniecība, kurā baidāties zaudēt, un mītne, kas jums tīkama, ir mīļāki jums nekā Allah un Viņa Vēstnesis un tiekšanās piepildīt Viņa lietas, tad gaidiet, kamēr Allah dod Savu Spriedumu (mokas). Allah nedod vadību cilvēkiem, kur ir Al-Fasiqun (dumpīgi, nepaklausīgi Allah).’” (Korāns 9:24) Pravietis (lai miers ir pār viņu) ir teicis: „Tas, kuram ir trīs rakstura īpašības, ir sajutis ticības saldumu. [Pirmā no šīm] ir tā, ka viņš mīl Allah un Viņa Vēstnesi vairāk, nekā jebkuru citu...” (Al-Bukhari, Muslim)

Šis ir viens no svarīgākajiem Islama aspektiem, tomēr kaut kādu iemeslu dēļ, tas ir izzudis no daudzu musulmaņu dzīvēm. Viņi darbojas Islamā, it kā Islams būtu pienākums, tā vietā lai darītu lietas Allah mīlestības dēļ. Ja Allah pavēl mums ko darīt, kā piemēram apliecināt ticību, mums ir jāsaprot, ka tā ir Allah tīkama lieta un tāpēc dēļ mūsu mīlestības uz Allah, mums ir jābūt ļoti priecīgiem veikt darbības, kuras ir tīkamas Allah. Bet, kā es jau minēju, šodien daudziem, daudziem musulmaņiem trūkst šīs sajūtas.

(8) Astotais Šahadas priekšnosacījums ir tāds, ka cilvēkam, kurš izrunā Šahada, ir jānoliedz jebkurš cits pielūgsmes objekts. Lai gan tas jau ir skaidrs no ticības apliecības vārdiem, tas tomēr nešķiet skaidrs visiem, kuri izrunā ticības apliecību. Tāpēc šeit es to skaidroju sīkāk.

Sūrā Al-Baqarah, Allah mums skaidri atgādina par šo svarīgo Šahadas aspektu: Šahada nav tikai apstiprinājums, bet gan abi – gan apstiprinājums, gan negācija. Allah saka: „Un tas, kurš noliedz ticību Taghut [jebkurš vai jabkāds cits pielūgsmes objekts] un tic Allah, ir cieši pieķēries visvairāk uzticības cienīgajam, kas nekad netiks lauzts.” (Korāns 2:256) Liekas, ka Pravietis (lai miers ir pār viņu) to ir paskaidrojis vēl tiešāk: „Ja kāds saka, ka nav neviena pielūgsmes cienīga kā vien Allah un noliedz jebko citu, kas tiek pielūgts, izņemot Allah, tad viņa bagātība un asinis ir pasargātas, un viņa atskaite būs pie Allah.” (Muslim)

Lai gan šim noteikumam būtu jābūt pašam par sevi saprotamam visiem tiem, kuri izrunā Šahada vārdus, tomēr var vēl atrast musulmaņus, kuri saka Šahada un pēc tam pielūdz citas būtnes vai lietas blakus Allah. Jūs redzēsiet viņus ejam uz kapsētām un pielūdzot tos, kuri guļ kapos. Viņi izpildīs pielūgsmes rituālus nevis Allah dēļ, bet gan dēļ mirušajiem ‘svētajiem’ šajos kapos. Kādu Šahadu šie cilvēki ir apliecinājuši? Vai domājat, ka viņu Šahada ko nozīmēs Tiesas Dienā, ja viņi turpinās ticēt, ka bez Allah var pielūgt arī ko citu?

(9) Devītais Šahadas priekšnosacījums ir tāds, ka musulmanis turas pie Šahadas līdz pat nāvei. Šī ir dziļa nepieciešamība, lai Šahada jums ko nozīmētu Aizsaulē. Jūs nevarat gulēt uz lauriem par to, ko esat veikuši pagātnē. Nē, patiesi, Šahadai ir jābūt jūsu karogam līdz pat nāvei. Pravietis (lai miers ir pār viņu) ir teicis: „Cilvēks pavada daudz laika, darot darbus, kurus dara Paradīzes iemītnieku, un tad viņš beidz savus darbus ar Elles iemītnieku darbiem. Un cilvēks pavada daudz laika, darot Elles iemītnieku darbus, un tad viņš beidz savus darbus ar Paradīzes iemītnieku darbiem.” (Muslim) Kādā citā Hadīsā, Pravietis (lai miers ir pār viņu) saka: „Pie Tā, izņemot kuru nav cita Dieva, kāds no jums pilda Paradīzes darbus, līdz ir tikai plaukstas platums starp viņu un Paradīzi, un tad grāmata [priekšnoteiktais] viņu pārņem, un viņš pilda Elles iemītnieku darbus, līdz pats tur nokļūst” (Al-Bukhari, Muslim)

Allah Korānā saka: „Jūs, kas ticiet! Bijājiet Allah (darot visu, ko Viņš noteicis, un atturoties no tā, ko Viņš aizliedzis) tā, kā Viņu jābijā. [Klausiet Viņu, esiet Viņam pateicīgi un vienmēr Viņu atcerieties], un nemirstiet kā vien Islama stāvoklī [kā musulmaņi (ar pilnīgu padevību Allah)].” (Korāns 3:102)

Brāļi un māsas, šie ir Šahadas priekšnoteikumi. Šie ir tie Šahadas aspekti, kuri mums ir jāmeklē sevī un sev jājautā: „Vai mana Šahada atbilst visām šīm prasībām? Vai es to saku no sirds, godīgi un dēļ mīlestības uz Allah? Vai es to saku, balstoties uz to, ko tā tiešām nozīmē? Vai es noliedzu visus citus neīstos pielūgsmes objektus?...”

Mums ir jāuzdod šie jautājumi sev tagad – pirms mēs tiekamies ar Allah. Insha’Allah, mēs uzdosim šos jautājumus sev tagad un atradīsim, ka mums tiem ir visas pereizās atbildes. Jeb ja mēs atradīsim kādu trūkumu, tad strādāsim pie tā novēršanas. Ar Allah žēlastību, Aizsaulē mūsu Šahada kļūs par Paradīzes atslēgu, un Paradīzes vārti plaši mums atvērsies, un mēs varēsim dzīvot mūžīgi Paradīzes bagātībās, zinot, ka Allah ir ar mums apmierināts.

Tomēr jāatgādina, ka ar šo priekšnosacījumu zināšanu vien nepietiek. Patiesi, var sastapt daudz musulmaņu, kuri labi pārzin šos priekšnosacījumus, tomēr paskatoties uz viņu darbiem un uzvedību, mēs redzam, ka tas nav atstājis uz viņiem nekādu iespaidu. Tas nozīmē, ka neskatoties uz to, cik labi viņš var atskaitīt šos priekšnosacījumus, praktiski viņš tos nepilda. Aizsaulē šādas priekšnosacījumu zināšanas nedos nekādu labumu. Patiesi, viņa zināšanas liecinās pret viņu, jo viņš skaidri pārzināja priekšnosacījumus, kuri bija jāpilda, tomēr parādīja, ka viņam trūka vēlēšanās tos realizēt dzīvē.

Tauhīd kategorijas

Autors: Abu Amīna Bilal Filips (Abu Ameenah Bilal Philips)

Literāri tulkojot, Tauhīd nozīmē ‘apvienošana’ (kaut kā padarīšana par vienu) vai ‘vienības apliecināšana’ un nāk no arābu darbības vārda (uahhada), kurš nozīmē ‘vienot, apvienot vai konsolidēt.’1 Tomēr kad termins Tauhīd tiek lietots attiecībā uz Allah (Tauhīdulā2), tas nozīmē: Allah vienības īstenošana un uzturēšana visās cilvēka darbībās, kuras tieši vai netieši ir ar Viņu saistītas. Tas nozīmē ticēt, ka Allah ir Viens, bez partneriem Savā varā un Savās darbībās (Rabūbīja), Viens bez līdzības Savā esencē un atribūtos (Asmā ua Sifāt) un Viens bez sācenša Savā dievišķumā un pielūgsmē (Ulūhīja/Ebāda). Trīs minētie aspekti veido pamatu tām kategorijām, kurās Tauhīd zinātne tiek tradicionāli dalīta. Visi trīs pārklājas un ir tik neatdalāmi, ka neievērojot jebkuru vienu no šiem aspektiem, netiek izpildītas Tauhīd prasības. Kāda no minēto Tauhīd aspektu neievērošana tiek saukta par Širk (lit. dalīšana) – partneru piedēvēšana Allah, kas Islamā nozīmē elkdievību.

Trīs Tauhīd kategorijas parasti saucas sekojoši:
1. Tauhīd ar-Rabūbīja (lit. ‘kundzības vienības uzturēšana’)
2. Tauhīd al-Asmā uas-Sifāt (lit. ‘Allah vārdu un atribūtu vienības uzturēšana’)
3. Tauhīd al-Ebāda (lit. ‘Allah pielūgsmes vienības uzturēšana’)3

Tauhīd dalījumu tā sastāvdaļās neveica ne Pravietis (lai miers ir pār viņu), nedz arī viņa līdzgaitnieki, jo nebija vajadzības šādi analizēt tik pašu par sevi saprotamu ticības pamatprincipu. Tomēr sastāvdaļu pamati ir ietverti Korāna pantos, kā arī Pravieša (lai miers ir pār viņu) un viņa līdzgaitnieku skaidrojumos – tas viss lasītājam taps skaidrs, kad turpmāk šajā nodaļā katra no kategorijām tiks apskatīta sīkāk.

Nepieciešamība pēc šīs analītiskās Tauhīd principu analīzes radās, kad Islams izplatījās Ēģiptē, Bizantijā un Indijā, uzsūcot sevī šo reģionu kultūras. Tā ir dabīga parādība, ka šo zemju cilvēkiem pieņemot Islamu, viņi paturēja kādas no savām iepriekšējām pārliecībām. Kad daži no šiem jaunienācējiem Islamā sāka rakstīt un diskutēt par savām dažādajām filozofiskajām Dieva koncepcijām, radās sajukums, kas sāka apdraudēt tīro un vienkāršo Islama monoteismu. Bija arī citi, kas ārēji bija pieņēmuši Islamu, bet klusībā strādāja pie tā, lai sagrautu šo reliģiju no iekšpuses, jo nebija spējīgi to paveikt militārā ceļā. Šī grupa sāka aktīvi izplatīt masās izkropļotas idejas par Allah, ar mērķi sagraut pirmo pīlāru Īmān (ticību) un līdz ar to arī pašu Islamu.

Saskaņā ar musulmaņu vēsturnieku teikto, pirmais musulmanis, kurš sāka sludināt cilvēka brīvās gribas principu un noliegt likteni (Kadr), bija kādreizējais kristietis no Irākas vārdā Sausan. Vēlāk Sausan atgriezās pie Kristietības, pirms tam paspējot nodot šīs idejas savam skolniekam Mabad ibn Khaalid al-Juhanee no Basras. Mabad izplatīja sava skolotāja idejas, līdz 700. m.ē.4 gadā viņu sagūstīja un sodīja ar nāvi Umaijudu kalifs Abul-Malik ibn Marwaan (685.-705.).

Gados jaunākie Sahāba (Pravieša (lai miers ir pār viņu) līdzgaitnieki), kuri vēl bija dzīvi šajā laika posmā, kā piemēram Abdullah ibn Umar (mira 694. m.ē.) un Abdullah ibn Abee Awfaa (mira 705. m.ē.), ieteica nesveicināt tos, kuri noliedz Kadr, nedz arī izpildīt viņiem bēru lūgšanas. Tas nozīmē, ka viņi uzskatīja šos cilvēkus par neticīgajiem.5

Tomēr Kristietības filozofiskie argumenti par labu brīvajai gribai turpināja rast jaunus atbalstītājus. Ghailaan ibn Muslim no Damaskas mācījās pie Mabad un cīnījās par brīvo gribu, līdz viņu veda kalifa Umar ibn Abdul-Azeez (717.-720. m.ē.) priekšā. Viņš publiski atteicās no saviem apgalvojumiem, tomēr pēc kalifa nāves atsāka mācīt par brīvo gribu. Nākamais kalifs Hishaam ibn Abdul-Malik (724.-743. m.ē.) viņu apcietināja, tiesāja un sodīja ar nāvi.6

Vēl kāda vērā ņemama figūra šī strīda sakarā bija al-Jab ibn Dirham, kurš ne tikai atbalstīja brīvās gribas filosofiju, bet arī mēgināja interpretēt Korāna pantus, kas satur Allah īpašību aprakstus, saskaņā ar neoplatonisma filozofiju. Kādā brīdī al-Jab bija skolotājs Umaijudu princim Marwaan ibn Muhamad, kurš vēlāk kļuva par četrpadsmito kalfiu (744.-750. m.ē.). Savu lekciju laikā Damaskā, viņš atklāti noliedza dažus no Allah atribūtiem, kā piemēram, redzēšanu, dzirdēšanu, u.tml., līdz Umaijudu valdnieks viņu padzina.7 Viņš bēga uz Kufu, kur viņš turpināja sludināt savas idejas un vākt sekotājus, līdz viņa ķecerīgie uzskati kļuva plaši pazīstami un 736. m.ē. gadā Umaijudu valdnieks Khaalid ibn Abdillaah viņam izpildīja publisku nāves sodu. Tomēr viņa māceklis Jahm ibn Safwaan turpināja aizstāvēt skolotāja doktrīnas Tirmiz un Balakh filozofiskajās aprindās. Viņa ķecerībām izplatoties, Umaijudu valdnieks Nasr ibn Sayyaar 743. m.ē.8 gadā sodīja viņu ar nāvi.

Pirmie kalifi un zem viņiem esošie valdnieki bija tuvāki Islama principiem un tautas masu apziņa bija augstāka, jo dzīvi bija Pravieša (lai miers ir pār viņu) līdzgaitnieki un viņu mācekļi. Tādējādi, valdnieki nekavējoties atsaucās uz aicinājumu izskaust klajus ķecerus. Turpretī vēlākie Umaijudu kalifi bija korumpētāki un maz uztraucās par reliģijas lietām. Arī tautas masas mazāk interesējās par Islamu un tādējādi kļuva atvērtākas maldu idejām.

Arvien lielāks daudzums tautu pievērās Islamam, kā rezultātā tika pārņemtas arī viņu zināšanas. Ķeceru sodīšana ar nāvi vairs netika lietota ķecerības viļņa apkarošanai. Ķecerības vilnim pretī stājās musulmaņu zinātnieki, kuri ķērās pie intelektuāliem ieročiem tā apkarošanai. Viņi sistemātiski uzstājās pret dažādajām svešajām filozofijām un tcībām, tās katogorizējot un pretostādot Korānā un Sunnā balstītiem principiem. Tieši no šiem aizsardzības centieniem izauga Tauhīd zinātne ar tās precīzi definētajām kategorijām un sastāvdaļām. Vienlaicīgi noritēja specializācija arī visās citās Islama zināšanu nozarēs, gluži tāpat, kā tas ir noticis dažādās mūsdienu sekulārās zinātnes jomās. Tādējādi, studējot Tauhīd kategorijas atsevišķi un padziļināti, nedrīkst aizmirst, ka tās sastāda vienu organisku kopumu, kas pats par sevi ir pamats lielākam veselumam – Islamam.

· Tauhīd ar-Rabūbīja (kundzības vienības uzturēšana)

Šī kategorija balstās uz fundamentālu koncepciju, ka tikai Allah lika visām lietām eksistēt, kad nebija nekā; Viņš atbalsta un uztur radību bez jebkādām vajadzībām no tās puses vai pret to; Viņš ir vienīgais visuma un tā iedzīvotāju Kungs, bez jebkādiem reāliem izaicinājumiem Viņa augstākajai varai. Arābu vārds Rabūbīja ir veidots no saknes Rabb (Kungs) un tiek lietots, lai apzīmētu šo radītāja-uzturētāja īpašību. Saskaņā ar šo kategoriju, tā kā Dievs ir vienīgais reālais eksistences spēks, Viņš ir tas, Kurš deva visām lietām spēju kustēties un mainīties. Radībā nenotiek nekas, kā vien tas, kam Viņš atļauj notikt. Atzīstot šo realitāti, Pravietis Muhammeds (lai miers ir pār viņu) bieži atkārtoja šādu frāzi „La haula ua lā kuuata ilā billā” („La hawla wa laa quwwata illaa billaah”) – „nav kustības, nedz spēka, kā vienīgi tas, ko Allah vēlas.”

Rabūbīja koncepcijas pamati ir atrodami vairākos Korāna pantos. Piemēram, Allah saka:

„Allah ir visu lietu Radītājs, un Viņš ir Wakil (Aizbildnis) pār visām lietām.” (Korāns 39:62)9
„... Allah ir radījis jūs un viso ko jūs darāt/taisāt” (Korāns 37:96)10
„Un tu (Muhammed) nesviedi, kad tu sviedi, bet Allah svieda...” (Korāns 8:17)11
„Un nenotiek neviena nelaime/liksta, kā vien ar Allah atļauju (Kadr – dievišķi priekšnoteikto)...” (Korāns 64:11)12

Pravietis (lai miers ir pār viņu) tālāk skaidro šo koncepciju, sakot: „Apzinies, ka pat ja visa cilvēce sanāktu vienkopus, lai ko darītu tavā labā, viņi būtu spējīgi darīt tikai to, ko Allah jau priekš tevis bija uzrakstījis. Tāpat, ja visa cilvēce sanāktu vienkopus, lai nodarītu tev ko ļaunu, viņi būtu spējīgi nodarīt tev ļaunu tikai to, ko Allah jau priekš tevis bija uzrakstījis.”13

Tādējādi, tas, ko cilvēks uzskata par veiksmi vai neveiksmi, ir vienkārši Allah priekšnoteikti notikumi, kas ir daļa no šīs dzīves pārbaudījumiem. Notikumi seko tikai un vienīgi Allah noteiktai gaitai. Allah Korānā saka:

„Jūs, kas ticiet! Patiesi, jūsu sievu un bērnu vidū ir jūsu ienaidnieki (kas var jūs atturēt no paklausības Allah), tāpēc piesargieties no viņiem...” (Korāns 64:14)14

Tas nozīmē, ka šīs dzīves labajās lietās ir smagi pārbaudījumi mūsu ticībai Dievam. Līdzīgi arī šausmīgakajos mūsu dzīves notikumos slēpas pārbaudījumi, kā tas ir minēts sekojošā pantā:

„Un patiesi, mēs jūs pārbaudīsim ar kaut ko no bailēm, izsalkuma, bagātību, dzīves un agļu zaudēšanas, bet dodiet labas vēstis As-Sabirun (pacietīgajiem).” (Korāns 2:155)15

Dažreiz modeļi ir atpazīstami, kā piemēram cēloņa un seku attiecībās; bet citās reizēs, tie nav atpazīstami, kā piemēram gadījumā, kad šķietami labi rezultāti nāk sliktā ceļā vai slikti rezultāti labā ceļā. Dievs ir izskaidrojis, ka gudrība, kas pamatā šīm šķietamajām neregularitātēm, bieži vien ir pārāka par cilvēka tā brīža uztveri viņa ierobežoto zināšanu dēļ.

„... var būt tā, ka jums nepatīk lieta, kas ir priekš jums laba, un ka jums patīk lieta, kas ir priekš jums slikta. Allah zina, bet jūs neziniet.” (Korāns 2:216)16

Šķietami slikti notikumi cilvēka dzīvē reizēm izrādās notikuši uz labu, un šķietami labas lietas, kuras cilvēki vēlas, izrādās postošas. No tā izriet, ka cilvēka ietekmes sfēra attiecībā uz notikumiem, kas veido viņa dzīvi, ir ierobežota uz garīgu izvēli starp viņa priekšā esošiem variantiem, nevis uz viņa izvēļu reālajiem rezultātiem. Citiem vārdiem runājot, cilvēks izvēlas, bet Dievs dara. Šķietama veiksme vai neveiksme abas ir no Allah, un tās nevar ietekmēt tādi veiksmes amuleti kā zaķa kāja, četrlapu āboliņa lapa, laimīgais skaitlis, zodiaka zīme u.tml., vai tādi neveiksmes vēstneši kā 13. datums piektdienā, plīstošs spogulis, melns kaķis u.tml.

Patiesībā māņticība un ticēšana amuletu spēkam ir Širk grēka izpausme šajā Tauhīd formā. Uqbah, viens no Pravieša (lai miers ir pār viņu) līdzgaitniekiem, atstāstīja, ka reiz pie Allah vēstneša (lai miers ir pār viņu) atnāca grupa vīru, lai zvērētu viņam uzticību, un viņš pieņēma zvērestu no deviņiem, bet vienam atteica. Kad vīri jautāja, kāpēc viņš atteicās pieņemt viņu biedra zvērestu, viņš atbildēja: „Patiesi, viņš nēsā amuletu.”17 Vīrs, kurš nēsāja amuletu, iebāza roku savā mētelī, norāva amuletu, saplēsa to un tad deva zvērestu. Pravietis (lai miers ir pār viņu) tad teica: „Tas, kurš nēsā amuletu, ir izdarījis Širk.”18

Ja runā par Korāna lietojumu amuletos vai Korāna pantu nēsāšanu ķēdītēs vai somiņās lai atvairītu ļauno un piesaistītu veiksmi, tad šāda rīcība maz atškiras no tā, ko praktizē pagāni. Korānu šādi nelietoja nedz Praviets (lai miers ir pār viņu), nedz viņa laikabiedri. Pravietis (lai miers ir pār viņu) saka: „Tas, kurš ievieš Islamā jauninājumus, kas tam nepieder, saņems to noraidījumu.”19 Taisnība, ka tādas Korāna Sūras (nodaļas) kā an-Naas un al-Falaq tika īpaši atklātas, lai izdzītu ļaunos garus un lauztu lāstus, bet Pravietis (lai miers ir pār viņu) demostrēja pareizās metodes kā to darīt. Reiz, kad viņam bija uzlikts lāsts, viņš lika Alī ibn Abī Tālib recitēt abas nodaļas pantu pa pantam, un kad viņš saslima, viņš pats recitēja tās priekš sevis.20 Viņš tās nepierakstīja un nekarināja kaklā, nesēja tās uz savas rokas vai ap viduli, nedz arī teica citiem tā darīt.

· Tauhīd al-Asmā uas-Sifāt (Allah vārdu un atribūtu vienības uzturēšana)

Šī Tauhīd kategorija sastāv no pieciem galveniem aspektiem:

(1) Lai saglabātu Allah vārdu un atribūtu vienību pirmajā no aspektiem, Allah ir jāapzīmē tā, kā Viņš un Viņa Pravietis (lai miers ir pār viņu) ir Viņu raksturojuši, neizskaidrojot sīkāk Viņa vārdus un atribūtus un nedodot tiem citas nozīmes kā vien tās, kuras ir acīm redzamas. Piemēram, Korānā Allah saka, ka Viņš kļūst dusmīgs uz neticīgajiem un liekuļiem. Viņš saka:

„Un lai Viņš varētu sodīt Munafiqun (liekuļus), vīriešus un sievietes, un arī Mushrikun [pagānus], vīriešus un sievietes, kuri domā par Allah ļaunas domas. Priekš viņiem ir pazemojošas mokas, un pār viņiem ir Allah dusmas, un Viņš ir nolādējis viņus un sagatavojis priekš viņiem Elli – un patiesi tās ir no sliktākajām beigām.” (Korāns 48:6)21

Tādējādi, dusmas ir viens no Dieva atribūtiem. Ir nepareizi teikt, ka Viņa dusmām jānozīmē Viņa sodu, jo dusmas ir cilvēka vājuma izpausme un kā tādas tās neiederas Allah raksturošanai. Tas, ko Allah ir teicis, ir jāpieņem saprotot, ka Viņa dusmas nav tādas kā cilvēciskās dusmas, balstoties uz apgalvojumu: „... Nav nekā Viņam līdzīga...” (Korāns 42:11)22 Tā sauktā „racionālā” skaidrojuma procesa loģiskie rezultāti noved pie pašas Dieva eksistences noliegšanas. Allah raksturo sevi kā dzīvojošu un cilvēks arī dzīvo - tāpēc pamatojoties uz racionālistu argumentu, Dievs nedz dzīvo, nedz eksistē. Dieva atribūti un cilvēciskās īpašības ir līdzīgi tikai pēc nosaukuma, nevis pakāpes. Kad Dievam tiek piedēvēti atribūti, tie ir jāpieņem to absolūtajā nozīmē, bez cilvēciskiem trūkumiem.

(2) Otrais Tauhīd al-Asmā uas-Sifāt aspekts sevī ietver to, ka Allah ir jāraksturo tā, kā Viņš Pats sevi ir raksturojis, nepiedēvējot Viņam jaunus vārdus vai atribūtus. Piemēram, Allah nevar dot vārdu al-Ghādib (Dusmīgais), neskatoties uz to, ka Viņš ir teicis, ka Viņš dusmojas, tāpēc ka nedz Allah, nedz Viņa vēstnesis nav lietojuši šo vārdu. Šī var likties ļoti smalka detaļa, bet uz to ir jāpastāv, lai novērstu nepatiesu Dieva raksturojumu rašanos. Tas nozīmē, ka galīgajam cilvēkam nav tiesību definēt bezgalīgo radības Kungu.

(3) Trešajā Tauhīd al-Asmā uas-Sifāt aspketā Allah tiek raksturots, nepiedēvējot Viņam Viņa radības atribūtus. Piemēram, Bībelē un Torā ir rakstīts, ka Allah pavadīja pirmās sešas dienas, radot visumu, un tad septītajā dienā gulēja.23 Šī iemesla dēļ, ebreji un kristieši sestdienā vai svētdienā atpūšas – strādāšana šajā dienā tiek uzskatīta par grēku. Šāds apgalvojums piedēvē Dievam Viņa radība atribūtus. Cilvēks ir tas, kas nogurst no smaga darba un kuram ir vajadzīgs miegs, lai atgūtu spēkus.24 Vēl kādās Bībeles un Toras vietās, Dievs ir attēlots nožēlojot Savas sliktās domas tieši tāpat, kā cilvēks dara, kad viņš saprot savas kļūdas.25 Līdzīgi, apgalvojums, ka Dievs ir gars vai ka Viņam ir gars, pilnībā apgāž šo Tauhīd jomu. Nekur Korānā Allah neraksturo sevi kā garu; arī Viņa Pravietis (lai miers ir pār viņu) Hadīsos neizsaka šāda rakstura apgalvojumus. Patiesībā, Allah raksturo garu kā daļu no Savas radības.26

Svarīgākais princips, kuram jāseko attiecībā uz Allah atribūtiem, ir sekojoša Korānā definēta formula:

„... Nav nekā Viņam līdzīga; un Viņš ir Visu-Dzirdošs un Visu-Redzošs.” (Korāns 42:11)27

Dzirde un redze ir cilvēciski atribūti, bet kad tie tiek piedēveti Dievišķajai Esamībai, tiem nav līdzīgu to perfekcijā. Turpretī kad šie atribūti tiek attiecināti uz cilvēkiem, tiem ir nepieciešami auss un acs aparāti, kurus nevar piedēvēt Dievam. Cilvēks zin par Radītāju tikai to mazumu, ko Viņš ir atklājis caur Saviem praviešiem. Tādēļ cilvēks ir spiests turēties šajās šaurajās robežās. Kad cilvēks ļauj brīvu vaļu savam intelektam attiecībā uz Dieva raksturošanu, viņš ir pakļauts iespējai pieļaut kļūdas, piedēvējot Allah Viņa radības atribūtus.

Mīlot vizuālus attēlojumus, kristieši ir gleznojuši, grebuši un veidojuši neskaitāmas cilvēciskās līdzības un nosaukuši tās par Dieva attēliem. Šie attēli ir kalpujuši tam, lai masas pieņemtu Jēzus dievišķumu. Kad viņi bija pieņēmuši koncepciju par Dieva līdzību cilvēciskām būtnēm, pieņemt Jēzu kā Dievu vairs neradīja nekādas problēmas.

(4) Ceturtais Tauhīd al-Asmā uas-Sifāt askpekts prasa, lai cilvēkam netiktu dotas Allah īpašības. Piemēram, Jaunajā Derībā Pāvils ņem no Toras (Pirmā Mozus 14:18-20) Melchisedeka, Salēmas ķēniņa tēlu un dod viņam un Jēzum dieviškos atribūtus – bez sākuma vai beigām:

„1 Šis Melchisedeks, Salēmas ķēniņš, visaugstākā Dieva priesteris, sastapās ar Ābrahāmu, kad tas atgriezās no ķēniņu sakāves, un viņu svētija; 2 Viņam Ābrahāms arī piešķīra desmito tiesu no visa, viņš vispirms ir Taisnība ķēniņš (tā viņa vārds tulkojams), bet tad arī Salēmas ķēniņš, tas ir – miera ķēniņš, 3 Bez tēva, bez mātes, bez cilt raksta; viņam nav ne dienu sākuma, ne mūža gala, bet, Dieva Dēlam līdzināms, viņš paliek priesteris mūžam.”28

„5 Tāpat arī Kristus nav piesavinājies godu tikt par augsto priesteri, bet tas, kas viņam ir teicis: ‘Mans dēls tu esi, šodien es tevi esmu dzemdinājis.’ 6 Kā arī citā vietā viņš saka: ‘Tu esi priesteris mūžīgi pēc Melchisedeka kārtas.’”29

Lielākā daļā Šītu sektu (izņemot Zaidītu sektu Jemenā) ir devuši saviem ‘Imāmiem’ dievišķus atribūtus: absolūtu nekļūdīgumu,30 zināšanas par pagātni, nānotni un neredzamo, spēju mainīt likteni31 un kontroli pār radības atomiem.32 Šādi rīkojoties, viņi nostāda blakus Dievam sācenšus, kuriem piemīt Viņa unikālie atribūti un kuri, beigu beigās, kļūst par dieviem blakus Allah.

(5) Allah vārdu vienības uzturēšana nozīmē arī to, ka Allah vārdi to noteiktajā formā nevar tikt doti Viņa radībai, kā vien liekot tiem priekšā Abd, kas nozīmē ‘vergs’ vai ‘kalps’. Daudzus no Dievišķajiem vārdiem to nenoteiktajās formās, kā piemēram Raūf un Rahīm, ir atļauts lietot kā vīriešu vārdus, jo Allah ir lietojis dažus no tiem to nenoteiktajās formās attiecībā uz Pravieti (lai miers ir pār viņu):

“Patiesi, pie jums ir nācis Pravietis (lai miers ir pār viņu) no jūsu pašu vidus (t.i., kuru jūs labi pazīstiet). … attiecībā uz ticīgajiem (viņš (lai miers ir pār viņu) ir) pilns līdzcietības (Raūf), laipnuma un žēlsirdības (Rahīm).” (Korāns 9:128)

Bet ar-Raūf (Visupilnais Līdzcietības) un ar-Rahīm (Visu-Žēlsirdīgais) var lietot attiecībā uz vīriešiem tikai ja tiem priekšā ir Abd, kā Abdur-Raūf vai Abdur-Rahīm, jo to noteiktajā formā tie ietver perfekcijas līmeni, kas pieder tikai Dievam. Līdzīgi, tādi vārdi kā Abdur-Rasūl (vēstneša vergs), Abdun-Nabī (Pravieša vergs), Abdul-Husein (Huseina vergs) u.tml., kuros cilvēki sevi sauc par kāda cita bez Allah vergiem, arī ir aizliegti. Balstoties uz šo principu, Pravietis (lai miers ir pār viņu) aizliedza musulmaņiem uzrunāt tos, kas atrodas viņu kalpībā, kā Abdī (mans vergs) vai Amatī (mana vergu meitene).34

· Tauhīd al-Ebāda (Allah pielūgsmes vienības uzturēšana)

Neskatoties uz plašajiem pirmo divu Tauhīd kategoriju skaidrojumiem, ar ticēšanu tikai tiem nepietiek, lai izpildītu Islama Tauhīd prasības. Tauhīd ar-Rabūbīja un Tauhīd al-Asmā uas-Sifāt ir jāpapildina ar Tauhīd al-Ebāda, lai Tauhīd sasniegtu Isama noteikto pilnību. Šo apgalvojumu pamato fakts, ka Pats Allah ir skaidri teicis, ka Pravieša laika Mušrikūn (eldievji) apstiprināja daudzus divu pirmo Tauhīd kategoriju aspektus. Korānā Allah liek Pravietim (lai miers ir pār viņu) teikt pagāniem:

„Saki (ak, Muhammed (lai miers ir pār viņu)): ‘Kas jums dod visu no debesīm un zemes? Kam pieder dzirde un redze? Un kurš noškir dzīvo no mirušā un mirušo no dzīvā? Un kurš liek lietām notikt?’ Viņi teiks: ‘Allah.’” (Korāns 10:31)35

„Un ja tu jautāsi viņiem, kurš viņus ir radījis, viņi noteikti atbildēs: ‘Allah.’” (Korāns 43:87)36

„Un ja tu viņiem jautātu: ‘Kurš sūta lejup ūdeni (lietu) no debesīm un līdz ar to dod dzīvību zemei pēc tās nāves?’ viņi noteikti atbildēs: ‘Allah.’” (Korāns 29:63)37

Visi Mekas pagāni zināja, ka Allah ir viņu radītājs, uzturētājs, viņu Kungs un Pavēlnieks, tomēr pēc Dieva teiktā, šīs zināšanas nepadarīja viņus par musulmaņiem. Patiesībā, Allah saka:

„Un lielākā daļa no viņiem netic Allah, kā vien piedēvējot Viņam partnerus [t.i., viņi ir Mušrikūn (elkdievji)].” (Korāns 12:106)38

Mudžāhids39 šo pantu komentē sekojoši: „Viņu ticība Allah, kas atspoguļojas apgalvojumā: ‘Allah mūs radīja, uztur mūs un ņem mūsu dzīves’, neatturēja viņus pielūgt bez Allah arī citus dievus.”40 No iepriekš minētajiem pantiem ir skaidrs, ka Kufār (neticīgie) zināja par Allah augstāko varu un spēku. Patiesībā viņi pat uzticīgi veltīja Viņam dažāda veida pielūgsmes, kā piemēram Hadž, labdarību, dzīvnieku upurēšanu, zvērestus un pat lūgšanas – tad, kad viņi piedzīvoja grūtus laikus un izjuta vajadzības. Viņi pat mēdza apgalvot, ka viņi sekojot Ābrahama reliģijai. Šī apgalvojuma dēļ, Allah atklāja sekojošu pantu:

„Ābrahāms nebija nedz ebrejs, nedz kristietis, bet viņš bija patiess musulmanis Hanifa (Islama monoteisms – nepielūgt nevienu kā vien Allah) un viņš nebija no al-Mušrikūn” (Korāns 3:67)41

Daži no Mekas iedzīvotājiem pat ticēja augšāmcelšanai un sodam; vēl citi ticēja priekšnoteiktajam (Kadr). Pirms Islama laika dzeja sniedz pierādījumus šiem viņu ticējumiem. Piemēŗam, dzejnieks Zuhayr esot teicis: „Tas ir vai nu atlikts, likts grāmatā un noglabāts Soda Dienai vai steidzināts un atriebts.” Antarah esot teicis: „Ak, Ebil, kur gan tu skriesi no nāves, ja mans Kungs debesīs ir to nolēmis?”42

Neskatoties uz to, ka Mekas iedzīvotāji apliecināja Tauhīd un zināja apr Allah, Allah klasificēja viņus kā neticīgos (Kufār) un pagānus (Mušrikūn) tikai tāpēc, ka bez Allah viņi pielūdza arī vēl citus dievus.

Tādējādi, pats svarīgākais Tauhīd aspekts ir Tauhīd al-Ebāda – Allah pielūgsmes vienības uzturēšana. Visām pielūgsmes formām ir jābūt virzītām tikai uz Allah, jo tikai Viņš vienīgais ir pielūgsmes cienīgs, un šīs pielūgsmes rezultātā vienīgi Viņš var dot cilvēkiem labumu. Nav vajadzības arī ne pēc kāda starpnieka starp cilvēku un Dievu. Allah uzsver, cik nozīmīgi ir virzīt pielūgsmi tikai uz Viņu vienīgo, norādot, šis bija galvenais cilvēka radīšanas iemesls un visu praviešu nestās vēsts pamats. Allah saka:

„Un Es (Allah) neradīju džinus un cilvēkus kā vien tam, lai viņi pielūgut Mani (vienīgo).” (Korāns 51:56)43

„Un patiesi, Mēs esam sūtījuši katrai Ummai (kopienai, tautai) vēstnesi (sludinot): ‘Pielūdziet Allah (vienīgo) un izvairieties (vai turieties prom) no Taghūt (visām nepatiesām dievībām, t.i., nepielūdziet Taghūt blakus Allah).’” (Korāns 16:36)44

Pilnībā izprast radīšanas iemeslu ir pāri pār cilvēka dabiskajām spējām. Cilvēks ir galīga radīta būtne un nevar cerēt pilnībā izprast bezgalīgā Radītāja darbības. Dievs ir padarījis Sevis pielūgšanu par cilvēka dabas daļu, un Viņš sūtīja praviešus un dievišķās atklāsmes grāmatas, lai skadrotu to radīšanas iemeslu aspektu, kas ir cilvēka prātam aptverams. Kā jau iepriekš minēts, šis iemesls ir: Dieva pielūgsme (Ebāda), un galvenā praviešu nestā vēsts bija pielūgt vienīgi Dievu – Tauhīd al-Ebāda. No tā izriet, ka lielākais no grēkiem ir Širk – pielūgt citus Allah vietā vai blakus Allah. Sūrā Fātiha, kura katram musulmanim ir jārecitē lūgšanās vismaz septiņpadsmit reize dienā, ceturtais pants skan sekojoši: „Vienīgi Tevi mēs pielūdzam un vienīgi pie Tevis mēs meklējam palīdzību.” Skaidrs apgalvojums, ka visām pielūgsmes formām ir jābūt vērstām uz to Vienu, kurš var atbildēt – Allah. Pravietis Muhammeds (lai miers ir pār viņu) apstiprināja pielūgsmes vienības koncepciju, sakot: „Ja pēc kā lūdzat lūgšanā, tad lūdziet tikai no Allah, un ja jūs meklējat palīdzību, tad meklējat to tikai pie Allah.”45 Tas, ka starpnieki nav vajadzīgi, ir uzsvērts daudzos Korāna pantos, kuri runā par Allah tuvību cilvēkam. Piemēram:

„Un kad mani kalpi jautā tev (ak, Muhammed (lai miers ir pār viņu)) par Mani, tad (atbildi viņiem) Es patiesi esmu viņiem (viņiem ar Savām Zināšanām). Es atbildu uz lūdzēja lūgšanām, kad viņš sauc uz Mani (bez jebkāda starpnieka). Tāpēc ļauj viņiem Mani klausīt un Man ticēt, lai viņi būtu pareizi vadīti.” (Korāns 2:186)46

„Un patiesi Mēs esam radījuši cilvēku, un Mēs zinām, ko viņa paša dvēsele viņam čukst. Un Mēs esam viņam tuvāk (ar Mūsu Zināšanām), nekā viņa jūga vēna.” (Korāns 50:16)47

No Tauhīd al-Ebāda apstiprināšanas izriet visu citu starpnieku formu vai Allah partneru noliegšana. Ja kāds lūdz mirušos iespaidot dzīvo dzīves vai mirušo dvēseles, viņi ir piedēvējuši Allah partnerus, jo pielūgsme tiek dalīta starp Allah un Viņa radību. Pravietis Muhammeds (lai miers ir pār viņu) ir skaidri norādījis: „Lūgšana (Duā) ir pielūgsme.” Allah, Visu-Dženais un Visu-Lieliskais, ir teicis:

„[Ibrahim (Ābraham)] saki: ‘Tad jūs pielūdzat blakus Allah lietas, kuras nevar nedz jums palīdzēt, nedz arī nodarīt ļaunu.” (Korāns 21:66)49

„Patiesi, tie, uz kuriem jūs saucat blakus Allah, ir tādi paši vergi kā jūs.” (Korāns 7:194)50

Ja kāds lūdz Pravieti (lai miers ir pār viņu), tā sauktos svētos, Džinus vai eņgeļus pēc palīdzības vai lūdz viņiem aizlūgt Allah par sevi, tad tas arī ir Širk. ‘Ghaus-i-Azam’ (al-Ghawth al-A’dHam) koncepcija, ko daži piedēvē Abdul-Qaadir al-Jeelaanee,51 arī ir Širk izpausme šajā Tauhīd formā. Šis tituls nozīmē – lielākais patvēruma avots; tas, kurš ir visspējīgākais paglābt kādu no briesmām. Šāds apzīmējums pieder vienīgi Allah. Kad notiek nelaime, daži cilvēki izmantojot šo titulu griežas pie Abdul-Qaadir un meklē viņa palīdzību un aizsardzību, lai gan Allah ir teicis:

„Un ja Allah aizskar tevi ar ļaunu, neviens to nevar atcelt, kā vien Viņš.” (Korāns 6:17)52

Korānā ir teikts, ka tad, kad Mekas iedzīvotājiem tika jautāts par lūgšanām, ko viņi raida uz saviem elkiem, viņi atbildēja:

„Mēs lūdzam viņus tikai tāpēc, lai viņi varētu mūs vest tuvāk pie Allah.” (Korāns 39:3)53

Elki tika lietoti tikai kā starpnieki, tomēr Allah šo darbību dēļ sauca viņus par pagāniem. Tiem no musulmaņu vidus, kuri pastāv uz to, ka var griezties ar lūgšanām pie citiem kā vien Allah, būtu jāaizdomājas par šo faktu.

Saula no Tarsas (vēlāk saukts par Pāvilu) mācību iespaidā, kristieši dievišķoja pravieti Jēzu un virzīja savas lūgšanas pie viņa un viņa mātes. Katoļiem no kristiešu vidus ir svētie katrai dzīves situācijai, pie kuriem viņi griežas ar lūgšanām, ticot, ka šie svētie var nepastarpināti iespaidot šīs pasaules notikumus. Katoļi arī lieto savus priesterus kā starpniekus starp sevi un Allah, kļūdaini ticot, ka priesteri ir tuvāk Allah sava celibāta un dievbijības dēļ, un tāpēc Allah uzklausa viņu lūgšanas. Lielākā daļa Šītu sektu ir atvēlējušas īpašas nedēļas dienas un dienas stundas lūgšanām uz Alī, Fātimu, Hasanu un Huseinu54 – tieši savu kļūdaino uzskatu dēļ par starpnieku lomu.

Saskaņā ar Islama mācībām, pielūgsme (Ebāda) ietver sevī vairāk kā tikai gavēni, Zakā maksāšanu, Hadžu un dzīvnieku upurus. Tā ietver sevī tādas emocijas kā mīlestību, uzticēšanos un bijību, kurām visām ir sava gradācija, kam jābūt vērstai tikai uz Dievu. Allah ir runājis par šīm emocijām un brīdinājis par to pārmērību:

„Un cilvēku vidū ir daži, kuri ņem (pielūgsmei) citus blakus Allah kā (Allah) sācenšus. Viņi tos mīl tāpat, kā viņi mīl Allah. Bet tie, kas tic, mīl Allah (vairāk kā jebko citu).” (Korāns 2:165)55

„Vai jūs necīnīsieties pret tautu, kas ir lauzusi savus zvērestus (Mekas pagāni) un gatavojās izsūtīt Vēstnesi, kamēr viņi uzbruka jums pirmie? Vai jūs baidāties no viņiem? Allah ir vairāk tiesību būt bijātam, ja jūs esiet patiesi ticīgie.” (Korāns 9:13)56

„... uzticieties Allah, ja jūs esiet patiesi ticīgie.” (Korāns 5:23)57

Tā kā termins Ebāda nozīmē pilnīgu paklausību un Allah tiek uzskatīts par vienīgo patieso Likumdevēju, tādu sekulāru sistēmu ieviešana, kuras nebalstās uz dievišķo likumu (Šarīa), ir darbība, kas liecina par neticību dievišķajam likumam un ticību šādas sistēmas pareizumam. Šāda pārliecība liecina par citu pielūgšanu blakus Allah (Širk). Allah Korānā saka:

Un tie, kas nelemj saskaņā ar to, ko Allah ir atklājis, tādi ir Kāfirūn (t.i., neticīgie – mazākā gradācijā, jo viņi nedarbojas saskaņā ar Allah Likumiem).” (Korāns 5:44)58

Reiz Pravieša (lai miers ir pār viņu) līdzgaitnieks Adī ibn Hātim, kurš bija pārnācis no kristietības, dzirdēja Pravieti (lai miers ir pār viņu) recitējam Korāna pantu: „Viņi (ebreji un kristieši) ņēma savus rabīnus un mūkus par saviem kungiem blakus Allah...”59 un teica: „Patiesi, mēs nepielūdzam viņus.” Pravietis (lai miers ir pār viņu) pagriezās pret viņu un teica: „Vai viņi nepadarīja par aizliegtu (Harām) to, ko Allah bija darījis par atļautu (Halāl),60 un jūs visi to padarījāt par Harām, un vai viņi nepadarīja Halāl to, ko Allah bija padarījis par Harām,61 un jūs visi to padarījāt par Halāl?” Viņš atbildēja: „Mēs tiešām to darījām.” Tad Pravietis (lai miers ir pār viņu) teica: „Tas ir tas, kā jūs pielūdzāt viņus.”62

Tādējādi, svarīga Tauhīd al-Ebāda daļa ir realizēt dzīvē Šarīa, īpaši tajās zemēs, kurās musulmaņi ir vairākumā. Dievišķais likums ir jāievieš no jauna daudzās tā sauktajās musulmaņu valstīs, kurās valdība tagad rīkojas saskaņā ar importētām kapitālisma vai komunisma konstitūcijām, un Islama likums ir vai nu pilnībā izzudis vai arī reducēts uz dažām mazāk svarīgām jomām. Līdzīgi, musulmaņu valstis, kurās Islama likums ir tikai uz papīra, bet darbojas sekulārie likumi, arī ir jāatgriež pie Šarīa visās dzīves jomās. Ja musulmaņu valstīs Šarīa vietā tiek pieņemta Islamam neatbilstoša pārvaldes sistēma, tas ir pielīdzināms Širk un Kurf izpausmēm. Tiem, kam ir vara to mainīt, ir tas jāmaina, un tiem, kuriem nav iespējas to darīt, ir jāiestājas pret Kufr valdību un jāaicina uz Šarīa ieviešanu.

Piezīmes

1 J.M. Cowan, The Hans Wehr Dictionary of Modern Written Arabic, (Spoken Language Services Inc., New York, 3rd. ed., 1976), p.1055.
2 Vārds Tauhīd kā tāds neparādās nedz Korānā, nedz Pravieša (lai miers ir pār viņu) teiktajā (Hadīsos). Tomēr kad 9. gadā pēc Hidžras Pravietis (lai miers ir pār viņu) sūtīja Muād ibn Džabal kļūt par Jemenas valdnieku, viņš viņam teica: “Tu iesi pie kristiešiem un ebrejiem (ahl al-Kitāb), tāpēc visupirms tev ir jāaicina viņi atzīt Allah vienību (Juahidū Allah – Yuwahhidoo Allah).” (Atstāstījis Ibn Abbās un savākts al-Bukhāri (Muhammad Muhsin Khan, Sahih Al-Bukhari, (Arabic-English), (Riyadh: Maktabah ar-Riyaad al-Hadeethah, 1981), vol.9, pp. 348-9, no.469) un Muslim (Abdul Hamid Siddiq, Sahih Muslim (English Trans.), (Lahore: Sh. Muhammad Ashraf Publishers, 1987), vol.1, pp.14-5, no.27). Šajā Hadīsā Pravietis (lai miers ir pār viņu) lietoja darbības vārdu tagadnes formā, kurš ir atvasināts no lietvārda-darbības vārda Tauhīd.
3 Ibn Abil-'Ezz al-Hanafee, Sharh al-'Aqeedah at-Tahaaweeyah, p.78.
4 Ibn Hajar, Tahdheeb at-Tahdheeb, (Hydrabad, 1325-7) vol. 10, p.225.
5 'Abdul-Qaahir ibn Taahir aI-Baghdaadee, Al-Farq bain al-Firaq, (Beirut: Daar al-Ma'rifah), pp.19-20.
6 Muhammad ibn 'Abdul-Kareem ash-Shahrastaanee, Al-Milal wan-Nihal, (Beirut: Daar al-Ma'rifah, 2nd ed., 1975), vol.1, p.30.
7 Ahmad ibn Hanbal, Ar-Radd 'alaa al-Jahmeeyah, (Riyadh: Daar al-Liwaa, 1st ed., 1977), pp.41-43.
8 Muhammad ibn 'Abdul-Kareem ash-Sharastaanee, Al-Milal wan-Nihal, vol.1, p.46.
9 Sūra az-Zumar 39:62.
10 Sūra as-Saafaat 37:96.
11 Sūra al-Anfaal 8:17. Tas bija attiecībā uz brīnumainu atgadījumu, kas notika, kad Pravietis (lai miers ir pār viņu) savāca rokā nedaudz putekļu un meta to uz ienaidniekiem (Badr kaujas sākumā). Allah izdarīja tā, ka putekļi sasniedza ienaidnieku sejas, neskatoties uz lielo attālumu kādā viņi atradās.
12 Sūra at-Taghaabun 64:11.
13 Atstāstījis Ibn 'Abbaas un apkopojis at-Tirmidhee. Skatīt Ezzeddin Ibrahim and Denys Johnson - Davies, An-Nawawi's Forty Hadith, (English Trans.), (Damascus, Syria: The Holy Koran Publishing House, 1976), p.68, no.19.
14 Sūra at-Taghanbun 64:14.
15 Sūra al-Baqarah 2:155.
16 Sūra al-Baqarah, 2:216.
17 Amulets, kuru nēsā veiksmei un ļaunā atvairīšanai.
18 Apkopojis Ahmad.
19 Atstāstījis 'Aaeshah un apkopojuši al-Bukhaaree (Sahih Al-Bukhari, (Arabic - English) vol.3, p.535, no.861), Muslim (Sahih Muslim, (English Trans.) vol.3, i,. 931, no.4266 and no.4267) un Abu Daawood (Ahmad Hasan, Sunan Abu Dawud (English Trans.), (Lahore: Sh. Muhammad Ashraf Publishers, 1st. ed., 1984), vol.3, p.1294).
20 Atstāstījusi 'Aa'eshah un apkopojuši al-Bukhaaree (Sahih Al-Bukhari, (Arabic-English), vol.6, p.495, no.535) un Muslim (Sahih Muslim, (English Trans.), vol.3, p.1195, no.5439 and 5440).
21 Sūra al-Fat-h 48:6.
22 Sūra ash-Shooraa 42:11.
23 Pirmā Mozus grāmata 2:2 – „Un Dievs pabeidza septītajā dienā visus darbus, kādus Viņš bija darījis, un atpūtās septītajā dienā no visa sava darba, ko bija darījis.” - "And on the seventh day God finished his work which he had done, and he rested on the seventh day from all his work which he had done." (Holy Bible, Revised Standard Version (Nelson, 1951), p.2).
24 Allah Korānā saka tieši pretējo: „Viņu nepārņem nedz nogurums, nedz miegs” (Sūra al-Baqarah 2:255).
25 Otrā Mozus grāmata 32:14 – „Tad tam Kungam kļuva žēl tā ļaunuma, ar kuru Viņš bija savai tautai piedraudējis.” - "And the Lord repented of the evil which he thought to do to his people." (Holy Bible, Revised Standard Version),
26 Allah skaidri norāda sekojošā pantā: „Un viņi jautā tev (ak, Muhammed (lai miers ir pār viņu)) par Rūh (Garu); Saki: ‘Rūh (Gars) ir viena no lietām, zināšanas par kuru ir tikai pie mana Kunga.’” (Sūra al-Israa 17:85).
27 Sūra ash-Shooraa 42-11.
28 Vēstule ebrejiem 7:1-3, (Holy Bible, Revised Standard Version).
29 Vēstule ebrejiem 5:5-6, (Holy Bible, Revised Standard Version).
30 Muhammad Rida al-Muzaffar saka savā grāmatā Faith of Shi'a Islam, (U.S.A.: Muhammadi Trust of Great Britain and Northern Ireland, 2nd ed. 1983): „ Mēs ticam, ka tāpat kā pravietim, Imāmam ir jābūt nekļūdīgam, kas nozīmē, ka viņš nav spējīgs pieļaut kļūdas vai rīkoties nepareizi, nedz iekšēji, nedz ārēji, no savas dzimšanas līdz nāvei, nedz ar nodomu, nedz netīšām, tāpēc ka Imāmi ir Islama saglabātāji un tas atrodas viņu aizsardzībā.” (p.32). Skatīt arī Sayed Saeed Akhtar Rizvi Islam, (Teheran: A Group of Muslim Brothers, 1973), p.35.
31 AI-Muzaffar tālāk apgalvo: "Mēs apgalvojam, ka Imāmu spējas saņemt iedvesmu ir sasniegušas augstāko izcilības līmeni, un mēs sakām, ka tā ir Dievišķi-dota spēja. Tas nozīmē, ka Imāms ir spējīgs izprast informāciju par jebko, jebkur un jebkurā laikā, un viņš saprot ar šīs Dievišķi-dotās spējas palīdzību uzreiz, neizmantojot metodologisko spriešanu vai skolotāja vadību.”
32 Al-Khomeini saka: „Patiesi, Imāmam ir cieņpilns stāvoklis, dižena pakāpe, radošs kalifāts un suverinitāte un meistarība pār visiem radības atomiem.” (Aayatullah Musavi al-Khomeini, al-Hukoomah al-Islaameeyah, (Beirut: at-Talee'ah Press; Arabic ed., 1979), p.52).
33 Sūra at-Tawbah 9:128.
34 (Sunan Abu Dawud, (English Trans.), vol.3, pp. 1385-86, no.4957).
35 Sūra Yoonus 10:31.
36 Sūra az-Zukhruf 43:87.
37 Sūra al-'Ankaboot 29:63.
38 Sūra Yoosuf 12:106.
39 Mujaahid ibn Jubayr al-Makkee (642-722) bija Ibn 'Abbaas' visizcilākais skolnieks. Viņa Korāna Tafīr (komentāra) atstāstus ir apkopojis 'Abdur-Rahmaan at-Taahir un tie ir publicēti divās daļās ar virsrakstu Tafseer Mujaahid, (Islamabad: Majma' al-Buhooth).
40 Apkopojis Ibn Jareer at-Tabaree.
41 Sūra Aal'Imraan 3:67.
42 Citēts Sulaymaan ibn 'Abdul-Wahhaab's Tayseer al-'Azeez al-Hameed, (Beirut: al-Maktab al-Islaamee, 2nd., 1970), p.34.
43 Sūra adh-Dhaariyiat 51:56.
44 Sūra an-Nahl 16:36.
45 Atstāstījis Ibn 'Abbaas un apkopojis at-Tirmidhee. Skatīt An-Nawawi's Forty Hadith, (English Trans.), p.68.
46 Sūra al-Baqarah 2:186.
47 Sūra Qaaf 50:16.
48 Sunan Abu Dawud, vol.1, p.387, no.1474.
49 Sūra al-Anbiyaa 21:66.
50 Sūra al-A'raaf, 7:194.
51 Abdul-Qaadir (1077-1166) bija Hanbalītu Likumu skolas un Ribāt (klostera) direktors Bagdādē. Viņa sprediķi (apkopoti al-Fat-h ar-Rabbaane, Cairo 1302) bija stikti ortodoksāli ar dažiem mistiskiem Korāna skaidrojumiem. Ibn 'Arabee (dzimis 1165. m.ē.) paziņoja, ka viņš esot sava laika Qutb un apgalvoja, ka viņš atrodas uz augstākas pakāpes nekā pārējās būtnes, izņemot Dievu. 'Alee ibn Yousuf ash-Shattanawfee (miris 1314. m.ē.) uzrakstīja grāmatu ar nosaukumu Bahjat al-Asraar (Kaira, 1304), kurā viņš piedēvēja 'Abdul-Qaadir daudz brīnumu. Qaadireeyah Sufi orderis ir nosaukts viņa vārdā un viņu garīgās darbības un noteikumi balstās uz viņa mācībām. (Shorter Encyclopedia of Islam, pp.5-7 and 202-205).
52 Sūra al-An'aam 6:17.
53 Sūra az-Zumar 39:3.
54 Fātima bija Pravieša Muhammeda jaunākā meita, kura apprecējās ar Pravieša brālēnu Alī ibn Abī Tālib, un Hasans un Huseins bija viņu dēli.
55 Sūra al-Baqarah 2:165.
56 Sūra at-Tawbah 9:13.
57 Sūra al-Maa'idah 5:23.
58 Sūra al-Maa'idah 5:44.
59 Sūra at-Tawbah 9:31.
60 Kristiešu garīdzniecība padarīja par Harām vairāk kā vienas sievas apņemšanu un laulības ar pirmās pakāpes brālēniem un māsīcām. Romas katoļi aizliedza priesteriem precēties un aizliedza laulības šķiršanu.
61 Kristīgā baznīca padarīja par Halāl asinis, alkoholu un cūkas gaļas ēšanu. Daži no viņiem atļauj arī gleznas un statujas, kurās Dievs ir attēlots kā cilvēks.
62 Apkopojis at-Tirmidhee.

Pravietība Islamā

III&E brošūru sērija; No. 3

(Izdevējs: The Institute of Islamic Information and Education (III&E))

Līdzcietīgā, žēlsirdīgā Dieva vārdā
Bismilāhi ar-rahmāni ar-rahīm (Bismillahi ar-rahmani ar-raheem)

Tādām dievišķās atklāsmes reliģijām kā Jūdaisms un Kristietība pravietība nav sveša. Tomēr Islamā tai ir īpašs statuss un nozīme.

Islams māca, ka Allah radīja cilvēku cēlam mērķim: Viņu pielūgt un dzīvot dzīvi balstītu uz Viņa mācībām un vadību. Kā gan cilvēks var zināt savu lomu un savas eksistences mērķi, ja vien viņš nesaņem skaidras un praktiskas instrukcijas par to, ko Allah vēlas redzēt viņu darām? Šeit rodas nepieciešamība pēc pravietības. Tādējādi, no katras tautas vidus, Allah bija izvēlējies vienu vai vairākus praviešus, lai darītu zināmu cilvēkiem Savu Vēsti.

Rodas jautājums: Kā pravieši tika izvēlēti, un kuriem tika dotas tiesības uz šo augsto godu?

Pravietība ir Allah svētība un labvēlība, ko Viņš dod tiem, kam Viņš vēlas. Tomēr apkopojot vēsturisko informāciju par dažādiem vēstnešiem, var izsecināt sekojošas trīs pravieša iezīmes:

1. Savā sabiedrībā viņš ir morāli un intelektuāli labākais. Šī ir nepieciešama iezīme, jo pravieša dzīve kļūst par viņa sekotāju modeli. Viņa personībai ir jāpiesaista cilvēki viņa vēstij, nevis tie jāatbaida ar sliktām rakstura iezīmēm. Pēc vēsts saņemšanas, viņš nepieļauj kļūdas – tas nozīmē, ka viņš negrēko. Viņš var pieļaut kādu nelielu kļūdu, kuru atklāsme parasti izlabo.

2. Lai pierādītu, ka viņš nav krāpnieks, viņam ir spēja darīt brīnumus. Šie brīnumi notiek Dieva spēkā un ar Viņa atļauju un parasti pārstāv to jomu, kurā šī pravieša tautai ir īpašas dotības un kurā viņi tiek atzīti par labākajiem.

Mēs varam šo apgalvojumu ilustrēt, minot kā piemēru ievērojamākos brīnumus, kurus veikuši trīs pravieši, kas pārstāv pasaules lielākās reliģijas: Jūdaismu, Kristietību un Islamu. Mozus līdzgaitnieki lieliski pārvaldīja maģijas mākslu, tāpēc viņa lielākais veiktais brīnums bija izcilāko tā laika Ēģiptes maģijas pratēju uzveikšana. Jēzus līdzgaitnieki izcēlās ar prasmi medicīnā, tāpēc viņam dotās brīnumainās spējas bija augšāmcelt mirušos un dziedināt nedziedināmas slimības. Arābi, pravieša Muhammeda līdzgaitnieki, bija populāri ar savu daiļrunību un krāšņo dzeju, tāpēc Muhammeda lielākais brīnums bija Korāns, kuram ko līdzīgu nespēja radīt neviens arābu dzejnieks vai orators, neskatoties uz to, ka šādu izaicinājumu viņiem deva pats Korāns.

Muhammeda brīnumu raksturoja kas īpašs. Visi iepriekšējie brīnumi bija ierobežoti laikā un telpā, t.i., tos pieredzēja konkrēti cilvēki konkrētā laikā. Korāns, Muhammedam dotais brīnums, šajā ziņā atšķiras – tas ir universāls un mūžīgs. Korāna brīnumaino stilu, saturu un garīgumu ir pieredzējušas iepriekšējās paaudzes un pieredzēs arī nākamās. Šīs iezīmes joprojām var tikt pārbaudītas un tādējādi pierāda Korāna dievišķo izcelsmi.

3. Katrs no praviešiem skaidri apgalvo, ka tas, ko viņš saņem, nenāk no viņa paša bet no Dieva – cilvēces labklājībai. Viņš arī apstiprina to, kas bijis atklāts pirms viņa, un to, kas var tikt atklāts pēc viņa. Pravietis tā rīkojas, lai parādītu, ka viņš vienkārši nodod vēsti, kuru viņam ir uzticējis visas cilvēces visos laikos Viens Patiesais Dievs. Tā kā vēsts ir vienota tās būtībā un mērķī, tā nedrīkst novirzīties ne no tā, kas ticis atklāts pirms viņa, ne no tā, kas var tikt atklāts pēc viņa.

Pravieši ir vajadzīgi, lai nodotu cilvēcei Dieva norādījumus un vadību. Mums nav iespējas uzzināt, kāpēc mēs tikām radīti. Kas ar mums notiks pēc nāves? Vai pēc nāves dzīve turpinās? Vai mēs esam atbildīgi par to, kā rīkojamies? Citiem vārdiem sakot, vai ir kāds atalgojums vai sods par mūsu darbiem šajā dzīvē? Uz šiem un daudziem citiem jautājumiem par Dievu, eņģeļiem, paradīzi un elli nevar rast atbildes, ja nav atklāsmes no Radītāja un visu lietu Zinātāja. Atbildēm ir jābūt īstām un patiesām – tām ir jānāk caur indivīdiem, kuriem varam uzticēties un kurus varam cienīt. Šī iemesla dēļ vēstneši ir izredzēti laikabiedru vidū savas morālas nostājas un intelektuālo spēju dēļ.

Augstāk minēto iemeslu dēļ, musulmaņi neatzīst Bībeliskos stāstus, kas nomelno praviešus. Piemēram, Lotam dzērumā esot bijuši ārlaulības sakari ar viņa meitām; vai Dāvids esot sūtījis vienu no saviem vadoņiem tīšā nāvē, lai varētu apprecēt viņa sievu. Musulmaņi tur praviešus augstākā cieņā, nekā šie stāsti norāda. No Islama viedokļa, šie stāsti nevar būt patiesi.

Dievs atbalsta praviešus ar brīnumiem un dod viņiem norādījumu apstiprināt Viņa vēsts nepārtraukto dabu.

Kopsavilkums par praviešu vēsti cilvēcei:

· Skaidra Dieva koncepcija: Viņa atribūti, Viņa radīšana, kas ir un kas nav Viņam jāpiedēvē.
· Skaidrs priekšstats par neredzamo pasaules daļu, eņģeļiem, džiniem (gariem), Paradīzi un Elli.
· Kāpēc Dievs ir mūs radījis? Ko Viņš no mums vēlas un kāds ir atalgojums vai sods par to, ka paklausām vai nepaklausām Viņam?
· Kā pārvaldīt mūsu sabiedrību saskaņā ar Viņa gribu? Skaidras instrukcijas un likumi, kas, ja tie tiks pielietoti pareizi un godīgi, nodrošinās laimīgas un ideālas sabiedrības rašanos.

No augstāk minētā ir skaidrs, ka pravieši ir neaizvietojami. Pat šodien, kad zinātne ir augsti attīstīta, vienīgais autentiskais informācijas avots par pārdabisko pasauli ir atklāsme. Ne zinātne, ne mistiskā pieredze nespēj dot vadību šajā jomā – pirmā ir pārāk materiālistiska un ierobežota; otrā ir pārāk subjektīva un bieži maldinoša.

Rodas jautājums: Cik daudz praviešu Dievs ir sūtījis cilvēcei? Drošu ziņu par to nav. Daži musulmaņu zinātnieki min 240 tūkstošus praviešu. Mēs esam droši pārliecināti tikai par to, kas ir skaidri minēts Korānā, t.i., Dievs ir sūtījis vēstnesi (vai vairākus) katrai tautai. Tas ir viens no Dieva principiem, ka Viņš nekad nesodīs nevienu tautu, ja vien Viņš nebūs skaidri tai darījis zināmu, kas ir atļauts un kas nav. Korāns min 25 praviešu vārdus un norāda, ka ir bijuši arī citi, kuru vārdi nav minēti pravietim Muhammedam. Šajos 25 ietilpst Noass, Abrahams, Mozus, Jēzus un Muhammeds, kas ir pieci svarīgākie Dieva sūtītie vēstneši.

Īpašs Islama pravietības koncepcijas aspekts ir tas, ka musulmaņi tic un ciena visus Dieva vēstnešus – bez izņēmumiem. Tā kā visi pravieši nāca no tā paša Viena Dieva, un viņiem visiem bija viena misija (virzīt cilvēci pie Dieva), tad ir svarīgi un loģiski ticēt viņiem visiem. Dažu atzīšana un citu noraidīšana visticamāk ir saistīta ar neizpratni par pravieša lomu vai uz rasu aizspriedumiem. Musulmaņi ir vienīgie pasaulē, kuriem ticība visiem Dieva praviešiem ir viena no reliģijas pamattēzēm. Jūdaisms noliedz Jēzu Kristu un Muhammedu; Kristietība noliedz Muhammedu un patiesībā arī Mozu, jo neseko viņa likumiem. Musulmaņi atzīst viņus visus par Dieva vēstnešiem, kas nesa cilvēcei Dieva vadību. Tomēr atklāsmes, ko šie pravieši [izņemot Muhammedu] saņēma no Dieva, ir tādā vai citādā ceļā tikušas mainītas.

Korāns norāda musulmaņiem ticēt viesiem Dieva praviešiem:

„Sakiet (musulmaņi): ‘Mēs ticam Allah un tam, kas ir atklāts mums, un tam, kas tika atklāts Ibrahīmam (Ābrahamam) un (Ismaīlam) Ismailam, un Išākam (Īzakam), un Jakubam (Jēkabam), un viņu bērniem, un tam, kas tika dots Mūsam (Mozum) un Īsam (Jēzum), un tam, ko pravieši saņēma no viņu Kunga. Mēs neizceļam nevienu no viņiem pār citiem, un mēs esam atdevuši sevi padevībā Viņam.’” (Korāns 2:136)

Turpmākajos pantos Korāns turpina norādīt musulmaņiem, ka šī pārliecība ir patiesa un taisnīga. Ja citas tautas netic tam pašam, tad tās seko savām iedomām un aizspriedumiem – tās paliks Dieva ziņā. Tādējādi mēs lasām:

„Un ja viņi tic tam, kam jūs ticat, tad viņiem ir pareizā vadība. Bet ja viņi novēršas, tad viņi ir tikai opozīcijā un jums pietiks ar Allah pret viņiem. Viņš ir visa Dzirdētājs un visa Zinātājs. Šī ir Allah reliģija, un kas var būt labāks par Allah reliģiju? Un mēs esam Viņa pielūdzēji.” (Korāns 2:137-38)

Atlikuši ir vēl divi svarīgi punkti, kas jāizskata pravietības sakarā. Šie punkti attiecas uz Jēzus un Muhammeda kā praviešu lomām – viņi abi tiek bieži pārprasti.

Jēzus atainojums Korānā neapšaubāmi noraida viņa kā ‘dievības’ un ‘dievišķā dēla’ koncepcijas un rāda viņu kā vienu no izcilākajiem Dieva praviešiem. Korāns skaidri norāda, ka Jēzus dzimšana bez tēva nepadara viņu par Dieva dēlu un min šajā sakarā Ādamu, kuru arī Dievs radīja bez tēva un mātes:

„Patiesi, Jēzus līdzība Allah priekšā ir tāda pati kā Ādama līdzība. Viņš radīja viņu no putekļiem/pīšļiem, un tad Viņš teica viņam: ‘Esi!’ – un viņš bija.” (Korāns 3:59)

Arī Jēzus, tāpat kā citi pravieši, darīja brīnumus. Piemēram, viņš cēla no mirušajiem un dziedināja aklos un lepras slimniekus, taču, rādot šos brīnumus, viņš vienmēr darīja zināmu, ka tas viss nāk no Dieva. Patiesībā pārpratumi par Jēzus personību un misiju radās viņa sekotāju vidū tāpēc, ka viņa sludinātā dievišķā vēsts netika pierakstīta laikā, kamēr viņš bija šajā pasaulē – to pierakstīja aptuveni simts gadus vēlāk. Saskaņā ar Korānā teikto, viņš bija sūtīts pie Izraēla bērniem; viņš apstiprināja Mozum atklātās Toras likumību un arī atnesa labās vēstis par to, ka pēc viņa nāks beidzamais pravietis.

„Un kad Jēzus, Marijas dēls teica: ‘Izraēla bērni! Es esmu jums sūtīts Allah vēstnesis, kas apstiprina pirms manis sūtīto Toru un nes labās vēstis par pravieti, kas nāks pēc manis, kura vārds būs SLAVĒTAIS.’” (61:6)
(Lieliem burtiem ir izcelts arābu vārda ‘Ahmeds’ tulkojums, kurš ir Muhammeda vārds.)

Tomēr lielākā daļa ebreju noliedza Jēzus garīgo misiju. Viņi veidoja sazvērestību, lai nogalinātu Jēzu, un, pēc viņu domām, sita viņu krustā. Korāns atspēko šo viedokli, sakot, ka viņi nedz nogalināja, nedz sita viņu krustā – Jēzus tika pacelts augšup pie Dieva. Korānā ir pants, kurā ir norādīts, ka Jēzus atgriezīsies un ka pirms viņa nāves, visi kristieši un ebreji viņam ticēs. Arī autentiski pravieša Muhammeda teiktā atstāsti apliecina to pašu.

Pēdējais Dieva pravietis Muhammeds dzima sestajā gadsimtā Arābijā. Līdz pat četrdesmit gadu vecumam, Mekas iedzīvotāji pazina viņu tikai kā vīru ar lielisku raksturu un smalkām manierēm, kuru dēļ viņu iesauca par AL-AMĪN (uzticamo / tādu, kam var uzticēties). Arī viņš pats nezināja, ka drīz tiks iecelts par pravieti un saņems atklāsmi no Dieva. Viņš aicināja Mekas elkdievībā ieslīgušos iedzīvotājus pielūgt tikai vienu Dievu un pieņemt viņu kā Dieva pravieti. Atklāsme, ko viņš saņēma, tika saglabāta viņa dzīves laikā viņa laikabiedru atmiņās [no galvas] un arī pierakstīta uz palmu lapām, ādas, u.tml.

Tādējādi Korāns, kas ir pieejams šodien, ir tas pats, kas tika atklāts Muhammedam; ne zilbe tajā nav mainīta, jo Pats Dievs ir garantējis tā saglabāšanu. Šis Korāns sakās esam vadības grāmata visai cilvēcei visos laikos un min Muhammedu kā beidzamo Dieva pravieti.

Pielūgsmes koncepcija Islamā

III&E brošūru sērija; No. 5

(Izdevējs: The Institute of Islamic Information and Education (III&E))

Līdzcietīgā, žēlsirdīgā Dieva vārdā
Bismilāhi ar-rahmāni ar-rahīm (Bismillahi ar-rahmani ar-raheem)

Daudziem, tajā sakaitā arī musulmaņiem, nav pareiza priekšstata par pielūgsmes koncepciju Islamā. Vispārējā nozīmē ar pielūgsmi apzīmē tādu rituālu kā lūgšanu, gavēņa vai labdarības veikšanu. Šī ierobežotā izpratne par pielūgsmi ir tikai daļa no tā, ko pielūgsme nozīmē Islamā. Tieši tādēļ tradicionālā pielūgsmes definīcija Islamā ir visaptveroša – tajā ietilpst gandrīz viss, kas saistīts ar cilvēka darbības sfērām. Definīcija skan aptuveni šādi:

„Pielūgsme ir visaptverošs termins tam, kas Dievam tīkams cilvēka iekšējā un ārējā teiktajā un darītajā.”

Citiem vārdiem sakot, pielūgsme ir viss, ko darām vai sakām Allah labpatikas dēļ. Tas, protams, ietver gan rituālus, gan arī pārliecības, sociālās aktivitātes un personīgo devumu apkārtējo cilvēku labklājības labā.

Islams skatās uz indivīdu kopumā. Cilvēkam ir pilnībā jānodod sevi Allah rokās, gluži tāpat kā Korāns deva norādījumu to darīt pravietim Muhamedam:

„Saki (Muhamed): ‘Patiesi, mana lūgšana, mans upuris, mana dzīve un mana nāve pieder Allah;
Viņam nav partnera. Tas man ir ticis pavēlēts un es esmu pirmais no musulmaņiem.’” (6:162-163)

Ja nododam sevi kāda rokās, tad visām mūsu aktivitātēm būtu jābūt saskaņā ar tā instrukcijām, kura rokās atrodamies. Islams, kā dzīvesveids, liek saviem sekotājiem veidot visus viņu dzīves aspektus (gan reliģiskos, gan sekulāros) saskaņā ar tā mācībām. Šāds apgalvojums var likties nepierasts tiem, kas uztver reliģiju kā personiskas attiecības starp cilvēku un Dievu, kuras neiespaido cilvēka darbības ārpus reliģiskiem rituāliem.

Patiesībā Islams nevērtē augstu vienkārši rituālus, ja tie tiek izpildīti mehāniski un neastāj nekādu iespaidu uz cilvēka iekšējo dzīvi. Sekojošā pantā Korāns uzrunā ticīgos un viņu kaimiņus no Grāmatas biedru* vidus, kuri pārmeta musulmaņiem par Kiblas** (Qibla) virziena maiņu:

„Taisnums nav tajā, ka griežat (lūgšanās) savas sejas pret Austrumiem vai Rietumiem. Taisns ir tas, kurš tic Allah un Pastarajai dienai, un enģeļiem, un Grāmatai, un praviešiem; tas, kurš dod naudu, kas viņam mīļa, saviem tuviniekiem un bāreņiem, un tiem, kas ir trūkumā, un par gūstekņu izpirkumu; tas, kurš pilda lūgšanas un maksā nodokļus nabadzīgo labā; un tie, kas pilda solījumu, ja tāds ir dots, tie, kas pacietīgi dziļā nabadzībā un slimībās un neatlaidīgi kara laikos; šie ir tie, kas pierādījuši savu taisnumu un šie ir tie, kas ir dievbijīgi.” (Korāns 2:177)

Darbi, kas minēti šaja pantā, ir taisnuma izpausmes un sastāda tikai daļa no pielūgsmes. Pravietis Muhameds teica, ka ticību ir pielūgsmes pamats un ka to „veido vairāk kā sešdesmit atzari, pats augstākais no kuriem ir ticība Allah vienībai (t.i., tam, ka nav cita dieva kā vien Allah,) un pats zemākais šajā pielūgsmes skalā ir gružu un kavēkļu attīrīšana no ceļa.”

Pienācīgs un kārtīgs darbs Islamā ir daļa pielūgsmes. Pravietis ir teicis: „Ja kāds naktij iestājoties ir noguris no sava darba, Dievs piedos viņa grēkus.” Zināšanu iegūšana ir starp augstākajām pielūgsmes formām. Pravietis saviem laikabiedriem teica, ka „zināšanu iegūšana ir katra musulmaņa (reliģisks) pienākums.” Kādā citā reizē, viņš teica: „Zināšanu iegūšanas viena stunda ir labāka par septiņdesmit gadiem lūgšanu.” Sociālā pieklājība un sadarbība ir daļa pielūgsmes, ja tā tiek veikta Allah dēļ. Pravietis ir teicis: „Sagaidīt draugu ar smaidu uz lūpām ir labdarība, palīdzēt kādam uzlikt nesamo nastu uz dzīvnieka ir labdarība un piepildīt sava kaimiņa spaini ar ūdeni ir labdarība.”

Ir svarīgi atzīmēt, ka arī savu tiešo pienākumu pildīšana tiek uzskatīta par daļu pielūgsmes. Pravietis teica, ka tas, ko cilvēks maksā savas ģimenes labā, ir sava veida labdarība; cilvēks tiks par to atalgots, ja šhie līdzekļi iegūti likumīgā ceļā. Laipnība pret ģimenes locekļiem ir pielūgsmes izpausme, gluži tāpat kā ēdiena likšana sava dzīvesbiedra mutē. Pat darbības, ko mēs patiesi izbaudām, ja tās ir veiktas saskaņā ar Pravieša norādījumiem, tiek uzskatītas par pielūgsmes daļu. Pravietis teica saviem līdzgaitniekiem, ka viņi tiks atalgoti pat par seksulālajām attiecībām ar savām sievām. Līdzgaitnieki bija pārsteigti un jatāja: „Kā gan mēs tiksim atalgoti darot to, ko patiesi izbaudām?” Pravietis viņiem jautāja: „Pieņemsim, ka jūs apmierināt savas dziņas nelegāli – vai jūs nedomājat, ka tiskiet par to sodīti?” Viņi atbildēja: „Jā.” „Tādēļ,” Pravietis teica, „darot to likumīgi ar savām sievām, jūs tiksiet par to atalgoti.” Tas nozīmē, ka arī šīs ir pielūgsmes izpausmes.

Tādējādi, Islams neuzskata seksu par ko netīru, no kā būtu jāizvairās. Tas kļūst par grēku tikai tad, kad notiek ārpus laulībām.

No iepriekš minētā ir skaidrs, ka pielūgsmes koncepcija Islamā ir ļoti visaptveroša – tā ietver visas cilvēka pozitīvās darbības. Šī pielūgsmes izpratne atbilst Islama kā dzīves veida visaptverošajai dabai. Tā regulē cilvēka dzīvi visos līmeņos: individuālajā, sociālajā, ekonomiskajā, politiskajā un garīgajā. Tieši tāpēc Islams dod norādījumus pat vissīkākajās cilvēka dzīves jomās katrā no minētajiem līmeņiem. Tādējādi, sekot šiem norādījumiem nozīmē sekot Islama instrukcijām kātrā konkrētajā jomā.

Ir liels iedrošinājums apjaust, ka visas cilvēka darbības Dievs uzskata par pielūgsmes izpausmēm. No šīs apjausmas izriet, ka cilvēks ar savām darbībām tiecas pēc Allah labpatikas, vienmēr cenšoties visu veikt pēc iespējas labāk - gan tad, kad viņu kāds vēro, gan arī tad, kad viņš ir vienatnē. Bez tam, mūs vienmēr vēro pastāvīgais Uzraugs, Kurš zin itin visu, t.i., Allah.

Tas, ka izskatām ārpus-rituālo pielūgsmi Islamā vispirms, nebūt nenozīmē, ka rituālā pielūgsme ir mazāk nozīmīga. Patiesībā uz rituāliem balstītā pielūgsme, ja tā ir izpildīta no sirds, ceļ cilvēku gan morāli, gan arī garīgi un dod viņam iespēju darboties visās dzīves jomās saskaņā ar Dieva vadību. Divu iemeslu dēļ, Salā (Salah – rituālās lūgšanas (arābu val.)) ieņem visnozīmīgāko vietu pārējo rituālās pielūgsmes izpausmju vidū. Pirmkārt, rituālās lūgšanas ir ticīga cilvēka īpaša iezīme. Otrkārt, tās attur cilvēku no netikumiem un kaunpilnām darbībām, dodot viņam iespēju piecas reizes dienā tiešai saziņai ar Radītāju, kuras laikā cilvēks atjauno savu derību ar Dievu un atkārtoti meklē Viņa vadību:

„Tevi vienīgo mēs pielūdzam un pie Tevis vien mēs griežamies pēc palīdzības. Vadi mūs pa taisno ceļu.” (Korāns 1:5,6)

Patiesībā Salā ir ir pirmā īstenā ticības izpausme un galvenais pamatnosacījums ticīgā veiksmei:

„Patiesi veiksmīgi ir tie ticīgie, kas lūgšanas pilda nopietni, ar pilnu pazemību.” (Korāns 23:1-2)

Pravietis apgalvo to pašu mazliet savādākiem vārdiem. Viņš saka: „Tie, kas izpilda lūgšanas rūpīgi un laicīgi, redzēs tās kā gaismu, kā viņu ticības apliecinājumu un kā iemeslu pestīšanai Soda Dienā.”

Pēc Salā, nākamais svarīgais Islama pīlārs ir Zakā (Zakah – ziedojums nabadzīgo labā (arābu val.)). Korānā Salā un Zakā tiek lielākoties minēti kopā. Tāpat kā Salā, arī Zakā ir ticības apliecinājums, kas apstiprina to, ka Dievs ir vienīgais visa visumā esošā Īpašnieks, un ka tas, kas ir cilvēka rokās, ir viņam uzticēts no Dieva - Dievs ir cilvēku norīkojis tam par aizbildni, lai viņš ar to rīkotos tā, kā Viņš ir noteicis:

„Ticiet Dievam un Viņa vēstnesim (Muhammedam) un lietojiet to, pār ko Viņš ir padarījis jūs par aizbildņiem.” (Korāns 57:7)

Šajā ziņā Zakā ir pielūgsmes izpausme, kas tāpat kā lūgšanas tuvina ticīgo viņa Kungam.
Neatkarīgi no iepriekš minētā, Zakā ir arī veids, kā pārsadalīt turību tā, lai mazinātu atšķirības starp sabiedrības slāņiem un grupām, kas nozīmīgi vairotu sociālo stabilitāti. Attīrot bagāto dvēseles no savtīguma un nabago dvēseles no skaudības un aizvainotības pret sabiedrību, tiek apturēti tie kanāli, kas sekmē sabiedrības slāņu savstarpējo naidu, tādējādi atverot durvis brālības garam un solidaritātei. Šāda stabilitāte nebalstās tikai uz bagāto personīgajām izjūtām; tā sakņojas cieši iedibinātās tiesībās, kas, ja bagātie tās noliedz, vajadzības gadījumā var tikt realizētas ar varu.

Sijām (Siyam – gavēnis no saullēkta līdz saulrietam Rāmadāna mēneša laikā (arābu val.)) ir vēl viens Islama pīlārs. Gavēņa galvenā funkcija ir atīrīt musulmani no „iekšienes”, tāpat kā citi Šariāta (Shariah – Islama likumu krājums (arābu val.)) aspekti attīra viņu „ārēji”. Ar šīs attīrītības palīdzību, cilvēks atsaucas uz to, kas ir patiess un labs, un izvairas no tā, kas ir nepatiess un ļauns. Korāns to skaidro sekojoši:

„Jūs, kas ticiet! Jums ir noteikts ievērot gavēni, tāpat kā tas bija notiekts tiem, kas bija pirms jums, lai jūs varētu kļūt godbijīgi.” (Korāns 2:183)

Saskaņā ar kādu autentisku mutvārdu atstāstu, Pravietis esot atstāstījis šādus Allah vārdus: „Viņš pārtrauc ēšanu, dzeršanu un savu seksuālo kārību apmierināšanu Manis dēļ.” Tādējādi viņa atalgojums būs saskaņā ar Dieva lieliskajām bagātībām.

Gavēnis atmodina cilvēka sirdsapziņu un dod tai iespēju sevi pierādīt visas sabiedrības vienlaicīgā, kopīgā pieredzē, tādējādi papildus stiprinot katru indivīdu. Bez tam, vesela mēneša garumā, gavēnis dod nepieciešamo atelpu pārstrādinātajam cilvēka ķermenim. Gavēnis arī atgādina par tiem, kam trūkst dzīvei pirmās nepieciešamības lietu visa gada vai visas dzīves garumā. Tas liek cilvēkam apjaust citu mazāk veiksmīgo musulmaņu ciešanas un tādējādi sekmē viņā līdzcietību un laipnību.

Visubeidzot, mēs nonākam pie Al-Hadž (Al-Hajj – svētceļojums uz Dieva Namu Mekā (arābu val.)). Šis svarīgais Islama pīlārs demonstrē unikālu vienotību, kliedējot jebkādas atšķirības. Musulmaņi no visiem pasaules nostūriem tērpjas vienādos apģēros un atsaucas uz Hadž aicinājumu vienā balsī un vienā valodā: Labek Alahumma Labek (Labbaik Allahumma Labbaik – šeit es esmu, Kungs, lai Tev kalpotu! (arābu val.)). Hadž laikā ir noteikta strikta pašdisciplīna un paškontrole – godinātas tiek ne tikai svētās lietas, bet neaizskaramas ir arī augu un putnu dzīvības, lai itin viss varētu eksistēt drošībā:

„Un tam, kurš izturas godbijīgi pret Dieva svētajām lietām, tas būs priekš viņa labāk viņa Kunga priekšā.” (Korāns 22:30)

Un tam, kurš izturas godbijīgi pret Dieva simboliem, tas patiesi nāk no sirds dievbijības.” (Korāns 22:32)

Svētceļojums dod iespēju visu grupu, sabiedrības slāņu, organizāciju un valdību musulmaņiem ik gadus tikties milzīgā sapulcē. Šīs sapulces laiku un vietu ir nolicis viņu Viens Dievs. Katrs musulmanis ir ielūgts piedalīties. Nevienam nav tādas varas, lai kādam aizliegtu ierasties. Katram musulmanim, kurš piedalās, tiek garantēta pilna drošība un brīvība, ja vien viņš pats nepārkāpj drošības noteikumus.

Tādējādi, pielūgsme Islamā, gan rituālā, gan ārpus-rituālā, apmāca un sagatavo cilvēku tā, lai viņš par visu vairāk mīlētu savu Radītāju un šādā ceļā iegūtu nelokāmu gribu un garu izskaust no sabiedrības netaisnību un visu ļauno un padarīt Dieva vārdu dominējošu pasaulē.


* Musulmaņi tic Torai, Evaņģēlijam un Psalmiem to sākotnējā formā. Tādējādi ebreji un kristieši tiek saukti par Grāmatas (Svēto Rakstu) biedriem. (Tulk. piezīme)
** Kibla – virziens, kurā musulmaņi izpilda lūgšanas. (Tulk. piezīme)

Kas ir Allah?

III&E brošūru sērija; No. 2

(Izdevējs: The Institute of Islamic Information and Education (III&E))

Līdzcietīgā, žēlsirdīgā Dieva vārdā
Bismilāhi ar-rahmāni ar-rahīm (Bismillahi ar-rahmani ar-raheem)

Katrā valodā ir viens vai vairāki termini, ar kuriem tiek apzīmēts Dievs un mazākas nozīmes dievības. Tas nav tā attiecībā uz Allah. Allah ir vienīgā patiesā Dieva personiskais vārds. Nekas cits nevar saukties par Allah. Šim terminam nav ne daudzskaitļa ne dzimtes. Šīs pazīmes norāda uz tā unikālumu attiecībā pret vārdu “dievs,” kas var būt gan daudzskaitlī (dievi), gan sieviešu dzimtē (dieviete). Ir interesanti arī atzīmēt, ka Allah ir Dieva personiskais vārds aramiešu valodā, kas ir Jēzus dzimtā valoda un Arābu valodas māsas valoda.

Vienīga patiesa Dieva esamība atspoguļojas unikālā Islama konceptā. Musulmanim Allah ir Visuvarenais, Radītājs un visuma Uzturētājs, Kas nekam nelīdzinās un Kuram nav līdzīgu. Kad līdzgatnieki vaicāja pravietim Muhamedam par Allah, atbilde nāca tieši no Dieva Paša mazas Korāna nodaļas formā, kas tiek uzskatīta par Dieva vienības būtību un monoteisma motto. Šī 112. nodaļa skan sekojoši:

“Līdzcietīgā un žēlsirdīgā Dieva vārdā!
Saki: Viņš, Dievs, ir viens,Uzturētājs Dievs,Viņš nav dzemdinājis un nav dzemdēts,un Viņam līdzīga nav neviena” (112:1-4).
(Ulda Bērziņa Korāna interpretācija no arābu valodas)

Citu reliģiju pārstāvji apgalvo, ka Islamā Dievs ir nežēlīgs un cietsirdīgs – Viņš pieprasot pilnīgu paklausību un neesot mīlošs. Nekas nevar būt tālāk no patiesības kā šis apgalvojums. Vai nav pietiekami zināt, ka, izņemot vienu, visas 114 Korāna nodaļas sākas ar vārdiem: „Līdzcietīgā, žēlsirdīgā Dieva vārdā”? Pravietis Muhameds ir teicis: „Dievs ir daudz mīlošāks un laipnāks nekā māte pret savu mīļāko bērnu.”

Tomēr Dievs ir arī taisnīgs. Ļaundariem un grēciniekiem ir jāsaņem sods, un tikumīgajiem – Viņa balvas un labvēlība. Patiesībā Dieva žēlsirdības īpašība izpaužas Viņa taisnīguma īpašībā. Cilvēkiem, kas visu dzīvi cieš Viņa dēļ, un cilvēkiem, kas visu dzīvi apspiež un ekspluatē citus nav jāsaņem līdzīga attieksme no viņu Kunga. Ja viņi saņemtu līdzīgu attieksmi, tas noliegtu ticību cilvēka atbildībai aizsaulē un tādējādi noliegtu jebkādu motivāciju morālai un tikumīgai dzīvei šajā pasaulē. Sekojoši Korāna panti skaidri to ilustrē:

“Patiesi, priekš taisnajiem ir Prieka dārzi (Paradīze), viņu Kunga klātbūtnē.
Vai lai Mēs attiecamies pret ticīgajiem tāpat kā pret grēciniekiem?
Kas ir ar jums noticis? Kā jūs spriežat?” (86:34-36)

Islams liedz piedēvēt Dievam jebkādu cilvēciksu formu un atainot Viņu kā labvēlīgu konkrētiem indivīdiem vai nācijām dēļ to bagātības, varas vai rases piederības. Viņš radīja cilvēkus vienlīdzīgus. Cilvēki var izcelties un iegūt Viņa labvēlību tikai vienīgi ar tikumību un dievbijību.

Priekšstati, ka Dievs atpūtās septītajā radīšanas dienā, ka Dievs cīnījās ar kādu no saviem kareivjiem, ka Dievs ir skaudīgs un plāno sazvērestību pret cilvēci, vai ka Dievs ir iemiesojies kādā cilvēkā, Islamā tiek uzskatīti par zaimiem.

Tas, ka Allah tiek lietots kā Dieva personiskais vārds, atspoguļo Islama uzsvaru uz tīru ticību Dievam, kas ir pamatā visu Dieva vēstnešu vēstij. Tādēļ kādas citas personības vai dievības asociēšana ar Dievu Islamā tiek uzskatīta par nāvējošu grēku, kuru Dievs nekad nepiedos, neskatoties uz to, ka Viņš var piedot visus citus grēkus.

[Tas, kas ir minēts iepriekš, attiecas TIKAI uz tiem, kas mirst stāvoklī, kad viņi piedēvē Dievam partnerus. Tie, kas joprojām dzīvo, var nožēlot šo grēku un Dievs viņiem piedos, ja tāds būs Viņa prāts. – MSA, USC]

Radītājam pēc dabas ir jābut atšķirīgam no radītajām lietām, jo, ja viņš būs pēc dabas tāds kā tās, viņš būs laicīgs un tādējādi arī viņam būs nepieciešams radītājs. No tā seko, ka nekas nelīdzinās Viņam. Ja viņš nav laicīgs, tad viņam ir jābūt mūžīgam. Ja viņš ir mūžīgs, tad viņam nevar būt cēloņu. Ja ārpus viņa nav nekā, kas nodrošinātu viņa eksistenci, tas nozīmē, ka viņš ir pašpietiekams. Ja viņš savā eksistencē nav ne no kā atkarīgs, tas nozīmē, ka viņam nav beigu - tādējādi, Radītājs ir mūžīgs.

Viņš ir Pašpietiekams un Pašeksistējošs jeb, Korāna terminoloģijā izsakoties, Al-Kaijam (Al-Qayyum). Radītājās rada ne tikai liekot lietām eksistēt – Viņš tās arī uztur un pārtrauc to eksitenci - Viņš ir pirmcēlonis visam, kas ar tām notiek.

“Dievs ir visa Radītājs. Pār visu Viņš ir aizbildnis.
Viņam pieder debesu un zemes atslēgas” (39:62-63).

“Nav radības uz zemes virsas, kuras nodrošinājums nebūtu Dieva ziņā. Viņš zina tās mītni un tās glabātuvi” (11:6).

Dieva atribūti

Ja Radītājs ir mūžīgs, tad arī Viņa atribūtiem ir jābūt mūžīgiem. Viņam nebūtu ne jāzaudē, ne arī jāiegūst no jauna neviens no šiem atribūtiem. Ja tas ir tā, tad Viņa atribūti ir absolūti. Vai var būt vairāk kā viens Radītājs ar šādiem absolūtiem atribūtiem? Vai var, piemēram, eksistēt divi absolūti spēcīgi Radītāji? Pat aizdomājoties tikai uz mirkli, varam secināt, ka tas nav iespējams.
Sekojoši Korāna panti rezumē šo apgalvojumu:

„Dievs nav Sev pieņēmis nevienu dēlu, ne arī Viņam blakus ir kāds cits dievs: jo tad katrs dievs būtu paņēmis no tā, ko viņš ir radījis, un daži no tiem paceltos pāri citiem” (23:91).

„Ja uz zemes un debesīs bez Dieva būtu citi dievi, tad tie (debesis un zeme) noteikti sabruktu” (21:22).

Dieva vienība

Korāns atgādina par visu citu dievu nepatiesumu. Tiem, kas pielūdz cilvēku roku darinātas lietas, Korāns jautā:

„Vai jūs pielūdzat to, ko paši esat izgrebuši?” (37:95)

„Jeb vai jūs esat pieņēmuši Dieva priekšā citus, kas būtu jūsu aizstāvji – pat tādus, kuriem nav spēju darīt labu vai ļaunu pašiem sev?” (13:16)

Tiem, kas pielūdz debesu ķermeņus, Korāns atgādina par Ābrahama stāstu:

„Kad nakts pārklājās pār viņu, viņš ieraudzīja zvaigzni un teica: ‘Šis ir mans Kungs.’ Bet kad tā izzuda, viņš teica: ‘Man netīk tie, kas izzūd.’
Kad viņš ieraudzīja mēnesi lecam, viņš teica: ‘Šis ir mans Kungs.’ Bet kad tas izzuda, viņš teica: ‘Ja mans Kungs mani nevadīs, es patiesi būšu starp tiem, kas zaudē patieso ceļu.’
Kad viņš ieraudzīja sauli lecam, viņš teica: ‘Šis ir mans Kungs; šis ir lieliskāks.’ Bet kad tā norietēja, viņs teica: ‘Mana tauta, es patiesi atmetu to, ko jūs pielūdzat.
Esmu vērsis seju pret To, Kurš ir radījis debsis un zemi; tīras ticības cilvēks – es neesmu no elku pielūdzējiem.’” (6:76-79)

Ticīga cilvēka attieksme

Lai būtu par musulmani, t.i., nodotu sevi Dieva rokās, ir jātic Dieva vienībai – tam, ka Viņš ir vienīgais Radītājs, Saglabātājs, Uzturētājs, u.tml. Tomēr ar šo pārliecību – kas vēlāk tika nosaukta par Tauhīd Ar-Rabūbīja (Tawhid Ar-Rububiyyah) – vien nepietiek. Daudzi elku pielūdzēji zināja un ticēja, ka tikai Augstākais Dievs to visu varēja paveikt, bet tas nebija pietiekami, lai viņi kļūtu par musulmaņiem. Tauhīd Ar-Rabūbīja ir jāpievieno ar Tauhīd Al’Ulūhīja (Tawhid Al’uluhiyyah), t.i., jāatzīst faktu, ka tikai Dievs ir pielūgsmes cienīgs, un jāatturas no citu lietu vai būtņu pielūgšanas.

Sasniedzot šo atziņu par viena patiesa Dieva esamību, cilvēkam ir Viņam jātic – nedrīkst pieļaut, ka kāds mudina viņu noliegt šo patiesību.

Kad ticība ienāk cilvēka sirdī, rodas konkrēts garīgs stāvoklis, kuram seko konkrētas darbības. Kopā šis garīgais stāvoklis un darbības ir pierādījums patiesai ticībai. Pravietis ir teicis: „Ticība ir tā, kas cieši mājo sirdī un kas tiek apliecināta caur darbiem.” Galvenais no šiem garīgajiem stāvokļiem ir pateicības jūtas pret Dievu, ko var saukt par pielūgsmes (Ibāda (Ibada)) esenci.
Pateicības jūtas ir tik svarīgas, ka neticīgie tiek saukti par Kāfir (Kafir), kas nozīmē ‘tas, kurš noliedz patiesību’ un ‘tas, kurš ir nepateicīgs.’

Ticīgais mīl Dievu un ir pateicīgs par Viņa dāsnumu. Tomēr apzinoties, ka viņa labie darbi (gan garīgie, gan fiziskie) nav samērojami ar dievišķajām balvām, cilvēks vienmēr raizējas par to, lai Dievs viņu nesoda ne šai pasaulē, ne aizsaulē. Tādēļ cilvēks izjūt bijību pret Dievu, nodod sevi Viņa rokās un lielā pazemībā Viņam kalpo. Šāds garīgais stāvoklis ir iespējama tikai tad, ja cilvēks pastāvīgi apzinās Dieva klātbūtni. Tādējādi, Dieva klātbūtnes apzināšanās ir ticības dzīvības spēks, bez kura tā izbāl un izzūd.

Korāns cenšas veicināt šīs pateicības jūtas, bieži atkārtojot Dieva atribūtus. Sekojošos Korāna pantos ir minēta lielākā daļa šo atribūtu:

„Viņš ir Dievs; bez viņa citu Dievu nav. Viņš pārzina redzamo un neredzamo; Viņš ir Visžēlsirdīgais, Vislīdzcietīgais.
Viņš ir Dievs; bez viņa citu Dievu nav. Viņš ir Karalis, Vissvētais, Vismiermīlīgais, ticības Sargātājs, visa Saglabātājs, Visvarenais, Visnepārvaramais, Viscildenais. Slava Dievam pār visu, ko viņi Tam piedēvē!
Viņš ir Dievs Radītājs, Darītājs, Veidotājs. Viņam pieder visskaistākie vārdi. Viņu cildina viss, kas atrodas uz zemes un debesīs; Viņš ir Visvarenais, Visgudrais.” (59:22-24)

„Dievs! – nav cita dieva, kā vien Viņš, Dzīvais, Nemitīgais! Ne snauda pārņem Viņu, ne miegs! Viņam – viss, kas debesīs un virs zemes! Kas uzdrīkstētos aizbilst pie Viņa, kā vienīgi ar Viņa atļauju? Viņš zina, kas tiem rokās un kas [tos gaida] aiz muguras. Un neko tie nesapratīs no Viņa zinības, vien to, ko Viņš gribēs. Plats Viņa sēdeklis pār debesīm un pār zemi, un nepagurst Viņš, tās glabādams. Viņš –Visaugstais, Visdiženais!” (2:255)
(Ulda Bērziņa Korāna interpretācija no arābu valodas)

„Grāmatas tautas, neizejiet no savu reliģiju robežām un nesakiet par Dievu neko citu kā vien patiesību. Mesija, Jēzus Marijas dēls, bija tikai Dieva vēstnesis un Viņa vārds, ko Viņš nodeva Marijai, un Viņa radīts gars. Tādēļ ticiet Dievam un Viņa vēstnešiem, un nesakiet: ‘Trīs (trīsvienība).’ Atturieties – tas būs jums labākais. Dievs ir tikai viens Dievs. Slava Viņam – (Viņš ir) augstāks par to, lai viņam būtu dēls.” (4:171)