Ticības apliecības (Šahada) priekšnosacījumi

Autors: Jamaal al-Din Zarabozo
(Šis raksts divās daļās parādījās „Al-Basheer” žurnālā, 1994. g. janv.-feb.)

· La ilaha illa-llah priekšnosacījumi – 1. daļa

Ikviens musulmanis zin, ka Paradīzes atslēga slēpjas apgalvojumā: „Nav neviena pielūgsmes cienīga kā vien Allah.” Tomēr pārāk daudz musulmaņu vienkārši paļaujas uz šo apgalvojumu, ticot, ka pēc tā izteikšanas ar viņiem nevar atgadīties nekas ļauns. Viņi domā, ka viņiem ir nodrošināta vieta Paradīzē tikai šī Šahada apgalvojuma dēļ.

Nav divu domu par to, ka vienkārši sakot: „Es liecinu, ka nav neviena pielūgsmes cienīga kā vien Allah, un es liecinu, ka Muhammeds ir Viņa kalps un vēstnesis” nepietiek glābšanas iegūšanai. Patiesībā, liekuļi mēdza izteikt šo apgalvojumu itin bieži, tomēr Allah raksturo viņus kā meļus un saka, ka tie mitīs viszemākajā Elles uguņu bezdibenī.

Daudzi zinātnieki tomēr pastāv uz to, ka šis apgalvojums, vai ticības apliecība, ir Paradīzes atslēga. Wahb ibn Munabbih reiz tika jautāts: „Vai apgalvojums ‘la ilaha illa-llah’ ir Paradīzes atslēga?” Viņš atbildēja: „Jā, bet katrai atslēgai ir robiņi. Ja tu nāc ar atslēgu, kurai ir pareizie robiņi, durvis tev atvērsies. Bet ja tev nav pareizo robiņu, durvis tev neatvērsies.” Šeit tiek norādīts uz īpašiem nosacījumiem, kas nošķirs cilvēku, kurš gūs labumu izsakot šo apgalvojumu, no tā, kurš to negūs, neskatoties uz to, cik reizes dienā viņš šo apgalvojumu izteiks.

Pirms sākam apskatīt Shahadah priekšnosacījumus, gribu minēt vēl vienu lietu. Dažiem cilvēkiem ir nosliece paņemt vienu Hadīsu vai vienu Korāna pantu un, balsoties uz šo vienu tekstu, izdarīt tādus secinājumus kā, piemēram: tas, kurš vienkārši saka: „Nav neviena Dieva kā vien Allah,” nokļūs Paradīzē. Tomēr mums ir jāsaprot, ka viss Korāns un Hadīsi papildina un skaidro viens otru. Lai rastu pareizu atbildi uz jebkuru jautājumu, ir jāaplūko visas attiecīgās Korāna norādes un Hadīsi – tikai tā ir iespējams rast patieso Islama nostāju attiecīgajā jautājumā. Tas pats attiecas arī uz Šahada priekšnosacījumiem.

Izstudējot Korāna pantus un Pravieša (lai miers ir pār viņu) Hadīsus, mēs redzam, ka ticības apliecībai (Šahada) ir septiņi, astoņi vai deviņi pēc skaita priekšnosacījumi, atkarībā no tā, kā mēs tos apskatām. Ir svarīgi, lai mēs visi būtu pārliecināti, ka izpildām dzīvē un apliecinām ticības apliecībā šos priekšnosacījumus. Mums jādara viss iespējamais, lai izpildītu šos priekšnosacījumus pirms ir par vēlu. Nav vajadzības vienkārši mācīt šos priekšnosacījumus – no tā nav itin nekāda labuma. Tā vietā, mums katram pašam ir jāpārliecinās, ka mēs izpildām šos priekšnosacījumus, lai, ar Allah žēlastību, Paradīzes durvis atvērtos ar mūsu la ilaha illa-llah atslēgu.

· La ilaha illa-llah priekšnosacījumi – 2. daļa

(1) Pirmais priekšnosacījums ir zināšanas. T.i., cilvēkam ir jābūt vispārējām pamatzināšanām par Šahadas nozīmi. Ir jāizprot, ko Šahada apliecina un ko tā noliedz. Allah Korānā saka: „Tad zini (Muhammed), ka La ilaha illallah (neviens nav pielūgsmes cienīgs, kā vien Allah), un lūdz piedošanu par saviem grēkiem.” (Korāns 47:19) Līdzīgi, Pravietis (lai miers ir pār viņu) ir teicis: „Tas, kurš mirst zinot, ka nav neviena pielūgsmes cienīga kā vien Allah, nokļūs Paradīzē.” (Muslim)

Patiesībā Šahada pati par sevi ir liecība. Kad ko liecinām, mums jāzin, kas tieši ir tas, par ko liecinām. Pats par sevi saprotams, ka liecināt par kaut ko, par ko mums nav zināšanu, ir pilnīgi nepieņemami. Allah Korānā saka: „... izņemot tos, kuri zinot apliecina patiesību.” (Korāns 43:86)

Šis priekšnosacījums noteikti izklausās visai pats par sevi saprotams. Ja kāds jums saka: „Nav cita Dieva kā vien Allah,” un tad piebilst, ka tas, ko viņš domāja ar Allah ir Jēzus, jūs noteikti nekavējoties teiksiet, ka šādai Šahadai nav pilnīgi nekādas nozīmes. Vai spējat iedomāties, ka ir pasaulē tāda musulmaņu valsts, kurā vēl pavisam nesen tika atzīmētas ikgadējas nedēļu garas svinības par godu „Jūras Dieviem”? Tajā pat laikā viņi sauc sevi par musulmaņiem un izrunā Šahada vairākas reizes dienā. Šī situācija skaidri norāda, ka viņiem nav ne jausmas par savas Šahadas nozīmi. Vai jūs domājat, ka šāda veida Šahada atvērs viņiem Paradīzes durvis?

Šodien daudz musulmaņu vēlas zināt, kāpēc mums nepieņemt sekulārismu. Viņi domā, ka sekulārismā nav nekā slikta. Daudzi no šiem musulmaņiem lūdz piecas reizes dienā un atkārtoti izrunā Šahada. Vai viņi nesaskata neko nepareizu tajā, ka būtu jāpieņem cits likumdevējs kā vien Allah? Kādu Šahadu šie cilvēki apliecina?

Visi no mums cenšas iemācīties vismaz Islama mācību pamatus – Šahadas nozīmes pamatus. Šādi, insha’Allah, mēs pareizi apliecināsim Šahada. Mēs apliecināsim taisnību tieši tā, kā to vajadzētu darīt.

(2) Otrais Šahadas priekšnosacījums ir noteiktība jeb pārliecība (Al-Yaqeen). Šis ir pretstats šaubām un nenoteiktībai. Patiesībā Islamā jebkāda veida šaubas ir pielīdzināmas neticībai jeb ticības noliegšanai (Kufr). Sirdīs mums ir jābūt pilnībā pārliecinātiem par Šahada patiesīgumu. Mūsu sirdis nedrīkst svārstīties, kad apliecinām „nav neviena pielūgsmes cienīga kā vien Allah” patiesīgumu.

Korānā Allah raksturo ticīgos kā tos, kuri tic Allah un kuru sirdis nesvārstās. Allah saka: „Tikai tie ir ticīgie, kas ir noticējuši Allah un Viņa Vēstnesim un pēcāk nešaubās, bet gan tiecas ar savu bagātību un savām dzīvēm atbalstīt Allah lietas.” (Korāns 49:15) Līdzīgi, Allah Vēstnesis (lai miers ir pār viņu) ir teicis: „Neviens nestāsies Allah priekšā, apliecinot, ka nav neviena pielūgsmes cienīga kā vien Allah un ka es esmu Allah Vēstnesi, un nešauboties par šo apgalvojumu, kā vien viņš ieies Paradīzē.” (Muslim)

Patiesi, Allah raksturo liekuļus kā tos, kuru sirdis svārstās. Piemēram, Allah saka: „Tikai tie, kas netic Allah un Pēdējai Dienai un kuru sirdīs ir šaubas, prasa tavu atļauju (būt atbrīvotiem no Jihad). Tā viņi svārstās savās šaubās.” (At-Taubah 9:45)

Daudzi Islama zinātnieki apgalvo, ka sirds slimības - jeb šaubas un aizdomīgums, ko cilvēks ielaiž savā sirdī - nodara lielāku kaitējumu cilvēka ticībai nekā iekāres un vēlmes. Iekāres un vēlmes var tikt apmierinātas, tomēr cilvēks apzināsies, ka tās ir sliktas, kontrolēs sevi, nožēlos izdarīto un atteiksies no konkrētā ļaunuma. Šaubas un aizdomīgums, no otras puses, var mist sirdī bez risinājuma, līdz cilvēks beidzot atstāj Islamu pavisam vai turpina Islamu praktizēt, lai gan patiesībā viņa sirdī nav īstas ticības.

Labākais risinājums šādām šaubām ir tiekšanās pēc zināšānām. Lielākā daļa šaubu izzudīs, ja cilvēkam būs stabilas zināšanas par Korānu un Sunnu. Mācoties un izprotot, tiks sasniegta pārliecība. Mācoties aizvien vairāk, cilvēka pārliecība kļūs stiprāka un stiprāka.

Šajā brīdī, vēlos minēt tikai vienu piemēru, kas ir saistīts ar visām tām šaubām, aizdomām un nepareiziem priekšstatiem, kuri riņķo ap Hadīsu literatūras autentiskumu. Piemēram, daži musulmaņi apgalvo, ka Hadīsi netika pierakstīti vismaz 200 gadus pēc Pravieša (lai miers ir pār viņu) nāves. Patiesi, ir musulmaņi, kuriem liekas esam daudz šaubu par Hadīsiem – uz šāda pamata, viņi āri vien noraida kādu Hadīsu. Tomēr ja mēs patiesi ieguldām laiku Hadīsu vēstures un saglabāšanas studijās, mēs nekavējoties atzīsim, ka visi šie pret Hadīsiem vērstie apgalvojumi un apvainojumi nebalstās uz neko zinātnisku. Tie ir vienkārši nepatiesi apgalvojumi, kas nāk no sātana, un kurus musulmaņi ar nepietiekamu izpratni un zināšanām ir ielaiduši savās sirdīs.
Ļaujiet man minēt vienu pēdējo lietu par noteiktības jeb pārliecības priekšnoteikumu. Kā jau es iepriekš minēju, šaubas un nepareizi priekšstati ir ļoti bīstami cilvēka ticībai. Islamā šaubas un svārstīšanās ir līdzvērtīgas atkrišanai. Tāpēc katram musulmanim ir pēc iespējas labāk jāaizsargā sevi pret šādām šaubām un jāturas tālāk no šaubu avotiem – īpaši ja tie nebalstās Islama zinātnē un cilvēkam pašam trūkst zināšanu, lai atspēkotu šādas šaubas un nepareizus pieņēmumus. Tādējādi, ja ir paziņa vai draugs (pat ja šis draugs ir musulmanis), kurš vienmēr liek šaubīties par Allah vai reliģiju, tad ir jāatturas no šī cilvēka, lai rūpētos par savas reliģijas drošību. Šodien daudz musulmaņu mācās Islamu pie orientālistiem, un dēļ viņu vājajām zināšanām par Islama mācībām, viņi ietekmējas no tukšām runām, ko šie orientālisti māca „zinātnes” vārdā.

Līdzīgi, daudz bāļu un māsu mūsdienās pavada garas stundas pie datora, darbojoties dažādās virtuālajās grupās, kurās parādās daudz apmelojumu un tukšu runu. Tas, kuram nav pietiekamu zināšanu par savu reliģiju, var viegli iespaidoties no nepareiziem apgalvojumiem un melīgiem argumentiem, ko viņš izlasa šādās grupās. Viņam būtu jāatturas no šādām lietām un jāgūst dziļākas zināšanas par Islamu no reliģiski autentiskiem avotiem.

Izņemot Allah bagātības un Viņa vadību, lielākais pretspēks, kas var sagraut šaubas un nepareizus pieņēmumus, ir stabilas zināšanas un izpratne par reliģiju. Kad cilvēkam būs zināšanas, viņu neietekmēs Islama ienaidnieku vājie argumenti un, insha’Allah, viņš būs starp tiem, kas raksturoti Korānā: „Tikai tie no Viņa kalpiem, kuriem ir zināšanas, izjūt bijību Allah priekšā.” (Korāns 35:28)

· La ilaha illa-llah priekšnosacījumi – 3. daļa

(3) Trešais Šahadas priekšnosacījums ir pieņemšana jeb piekrišana (Al-Qabool). Ja cilvēkam ir zināšanas un pārliecība attiecībā uz Šahada, tad ar mēli un sirdi ir jāpiekrīt tam, ko Šahada sevī ietver. Tas, kurš atsakās piekrist Šahada un visam, kas ar to saistīts, pat ja viņš zin, ka tā ir patiesa un ir pārliecināts par tās patiesīgumu, ir neticīgais. Šī atteikšanās piekrist ir reizēm saistīta ar lepnumu, skaudību vai citiem iemesliem. Jebkurā gadījumā, Šahada nav patiesa Šahada, ja cilvēks to nepieņem bez ierunām.

Zinātnieki aplūko šo priekšnoteikumu vispārīgi – tā, kā es to tikko minēju. Tomēr mums ir jāapzinās arī sīkāki šī priekšnoteikuma aspekti. Ticīgais piekrīt visam, kas saistīts ar Šahada. Tas nozīmē arī to, ka viņš piekrīt visam, kas rakstīts Korānā vai ko ir teicis Pravietis (lai miers ir pār viņu), un viņam nav tiesību izvēlēties to, kam ticēt un kam nē. Allah Korānā saka: „Tad jūs ticiet daļai no Rakstiem un noraidāt pārējo? Tad kāds ir atalgojums tiem no jums, kas tā dara, kā vien negods šīs pasaules dzīvē un Augšāmcelšanās Dienā viņi tiks pakļauti vissmagākajām mokām.” (Korāns 2:85)

Šis ir viens no aspektiem, kas musulmaņiem ir jāpatur prātā. Lai gan to nevar salīdzināt ar pilnīgu patiesības noliegšanu, tomēr noliedzot daļu no patiesības, kas nāk no Allah, cilvēks noliedz arī savu ticības apliecību.

Diemžēl, mūsdienās daudz musulmaņu šādi rīkojas visdažādākajās situācijās. Lai gan ne visas no šīm situācijām var tikt uzskatītas par atkrišanu, tās tomēr ir ļoti bīstamas. Piemēram, ja viņiem nepatīk kaut kas, kas ir rakstīts Korāna pantā, viņi to vienkārši izskaidro tā, kā viņiem tīk. Ja viņiem nepatīk kaut kas, kas ir apgalvots Hadīsā, viņi vienkārši paziņo, ka šis Hadīs nevar būt autentisks, lai gan nav zinātnieki šajā nozarē. Šāda izturēšanās ir pilnīgi pretēja tam, kādiem jābūt patiesiem musulmaņiem. Patiess musulmanis tic visam, kas nāk no Allah un Viņa Vēstneša (lai miers ir pār viņu). Šāda nostāja ir cieši saistīta ar viņu ticības apliecību.

(4) Ceturtais Šahadas priekšnosacījums ir padevība (jeb pakļāvība) un piekāpība (Al-Inqiyad). Šis priekšnoteikums sevī ietver Šahadas realizēšanu dzīvē caur mūsu darbiem. Patiesībā, šī ir arī vārda Islams viena no galvenajām nozīmēm – „padevība Allah gribai un pavēlēm.” Allah Korānā pavēl: „Un griezieties grēku nožēlā un paklausībā ar patiesu Ticību (Islama monoteismu) pie sava Kunga un pakļaujieties Viņam (Islamā)...” (Korāns 39:54)

Allah slavē tos, kuri savās darbībās pakļaujas Viņa pavēlēm: „Un kurš var būt labāks reliģijā, kā tas, kurš pakļauj savu seju (sevi) Allah (t.i., seko Allah reliģijai – Islama monoteismam); un viņš ir Muhsin (laba darītājs).” (Korāns 4:125)

Patiesībā, ka ticības priekšnoteikumu, Allah ir noteicis to, ka pakļaujamies Allah un Viņa sūtņa pavēlēm. Allah saka: „Bet nē, zvērot pie tava Kunga, viņiem nebūs ticības, līdz viņi padara tevi (O, Muhammed) par tiesnesi visos savos strīdos un nerod sevī pretestību pret taviem lēmumiem, un pieņem (tos) ar pilnu padevību.” (Korāns 4:65)

Diemžēl, daudzi apgalvo, ka nav saistības starp ticību un darbiem. Var pat dzirdēt vienu musulmani, sakot par otru: „Viņš ir labākais musulmanis, kādu es jebkad esmu saticis,” lai gan šis minētais cilvēks nepilda gandrīz neko, no Islamā prasītā. Šī nepareizā izpratne par ticību ir izplatījusies pa visu musulmaņu pasauli.

Patiesi, mūsu Šahadai, jeb ticības apliecībai, ir jārealizējas dzīvē caur mūsu sirdīm, mēlēm un darbiem. Mūsu sirdīs ir jābūt mīlestībai uz Allah, bijībai pret Allah un cerībai uz Viņu. Ar mēlēm mums ir jāapliecina Šahada. Ar darbiem, mums ir jārealizē dzīve tas, ko ticības apliecība no mums prasa. Ja kāds sakās esam musulmanis, tomēr nedz apliecina to ar saviem darbiem, nedz arī izprot Islamu – tāda cilvēka ticības apliecība nav nedz patiesa, nedz pareiza.

Taču tas nenozīmē, ka patiess ticīgais nekad negrēko. Patiesi, ticīgie grēko. Bet tik ilgi, kamēr viņi atzīst, ka izdarītais ir nepareizs un netbilst viņu pienākumam pakļauties Allah, tad viņi nav iznīcinājuši savu Šahada, jeb ticības apliecību. Tomēr neaizmirstiet, ka viņi joprojām ir grēcinieki.
Kāda ir nepieciešamā minimālā padevība, kas nosaka ticības robežu? Priekš zinātniekiem, kuri uzskata, ka, atstājot lūgšanas, cilvēks kļūst par neticīgo, tās ir piecas ikdienas lūgšanas. Tas, kurš nepilda vismaz piecas ikdienas lūgšanas, ir aizgājis aiz pieļaujamās darbu trūkuma robežas. Allah zin labāk.

(5) Piektais priekšnoteikums ir patiesīgums kā pretstats liekulībai un negodīgumam. Tas nozīmē, ka sakot Šahada, mēs esam godīgi - mēs to patiesi tā domājam. Attiecībā uz savu ticības apliecību, mēs nemelojam.

Pravietis (lai miers ir pār viņu) ir teicis: „Neviens neliecina, ka nav neviena pielūgsmes cienīga kā vien Allah, darot to patiesi no sirds, kā vien Allah aizliedz viņam Elles liesmas.” (Al-Bukhari, Muslim)

Mēs visi pazīstam tos, kuri sakot ticības apliecību nav godīgi. Viņi tai netic, bet vienkārši to saka, lai pasarbātu sevi vai gūtu kādu labumu no tās izteikšanas. Runa ir par liekuļiem. Allah viņus raksturo Korāna sākumā ar sekojošiem vārdiem: „Cilvēku vidū ir daži (liekuļi), kuri saka: ‘Mēs ticam Allah un Pēdējai Dienai,’ lai gan patiesībā viņi netic. Viņi (domā ka) pievils Allah un tos, kuri tic, kamēr viņi pieviļ tikai sevi, (to) neaptverot. Viņu sirdīs ir (šaubu un liekulības) slimība un Allah ir vairojis viņu slimību. Viņi saņems sāpīgas mokas, jo runāja melus.” (Korāns 2:8-10)

Pats par sevi saprotams, ka Allah Aizsaulē noraidīs to Šahadu, kuri kļūst par musulmaņiem vienkārši lai gūtu no tā labumu, nevis tāpēc, ka viņi tic Islamam. Par saviem meliem, viņi saņems sāpīgu sodu.

(6) Sestais priekšnosacījums ir skaidrība jeb neliekuļotība (Ikhlas). Kad mēs sakām Šahadu, mums tas ir jādara tikai un vienīgi Allah labā. Mēs nedrīkstam to darīt nekādu citu iemeslu dēļ. Un mēs nedrīkstam to darīt neviena cita dēļ. Tādējādi, skaidrības nozīme ir pretmets Širk, jeb partneru piedēvēšanai Allah. Mēs kļūstam un paliekam musulmaņi tikai un vienīgi Allah dēļ. Allah Korānā saka: „Pielūdziet (vienīgi) Allah, darot reliģiskas darbības/darbus neliekuļoti tikai Allah dēļ.” (Korāns 39:2) Tāpat Allah saka: „Un viņiem netika pavēlēts, kā vien pielūgt Allah un nepielūgt nevienu citu kā vien Viņu Vienīgo (atturēties piedēvēt Viņam partnerus), un pildīt As-Salat (Iqamat-as-Salat) un dot Zakat, un tā ir pareizā reliģija.” (Korāns 98:5) Pravietis (lai miers ir pār viņu) piebilda: „Allah ir aizliedzis Elles liesmām ikvienu, kurš saka: ‘Nav neviena pielūgsmes cienīga kā vien Allah,’ un to saka, vēloties Allah seju (labpatiku).” (Muslim)
Tas ir kaut kas, kas mums jāpārdomā – īpaši tiem no mums, kuri ir dzimuši un uzauguši musulmaņu gimenēs. Dziļi sevī, mums ir skaidri jāsaprot, ka esam musulmaņi tikai Allah dēļ. Mēs neesam musulmaņi mūsu vecāku, draugu, ģimenes vai musulmaņu sabiedrības dēļ. Mūsu prātos ir jābūt skaidrībai par to, ka esam musulmaņi visupirms, visubeidzot un tikai un vienīgi Allah dēļ.

Viena no zīmēm, ka esam musulmaņi Allah dēļ, ir tāda, ka mēs darām visu, ko Allah mums liek, neskatoties uz to, ko no mums vēlas vai grib citi. Tāpat kā mēs esam musulmaņi tikai un vienīgi Allah dēļ, arī visas mūsu darbības tiek darītas tikai un vienīgi Allah dēļ.

Tomēr daržreiz mēs vēlamies zināt, vai cilvēki ievēro šo priekšnoteikumu. Daži musulmaņu pasaules pārstāvji praktizē Islamu tikai tik tālu, cik tas ir pieņemams viņu ģimenēm. Ja ir kaut kas tāds Islamā, kas viņu ģimenēm nepatīk – lai gan viņu ģimenes ir musulmaņi un tāpēc viņiem patiesībā vakadzētu patikt visam Islamam – tad viņi nepraktizē to konkrēto Islama aspektu. Reizēm brālis neuzturas sieviešu sabiedrībā, un viņa sieva atturās no vīriešu sabiedrības. Tomēr atgriežoties mājās, viņi vienkārši un labprāt iziet uz kompromisiem ar reliģiju savu vecāku dēļ, jo viņu ģimenes vēlas uzturēties jauktā sabiedrībā. Šiem cilvēkiem ir sev neliekuļoti jājautā, kāpēc viņi ir musulmaņi. Vai viņi ir musulmaņi savu vecāku dēļ un tāpēc darīs visu to, kas patīk vecākiem, un nedarīs to, kas viņiem nepatīk? Jeb vai viņi ir musulmaņi Allah dēļ, un tāpēc nedarīs to, kas nav Allah tīkams, un darīs to, kas Allah tīk?

· La ilaha illa-llah priekšnosacījumi – 4. daļa

(7) Septītais priekšnosacījums ir mīlestība. Tas nozīmē, ka ticīgais mīl šo Šahadu, viņš mīl tā, kā to norāda Šahada, viņš mīl to, ko Šahada sevī ietver un ko prasa, un viņš mīl tos, kuri darbojas saskaņā ar un tiecas uz šīs Šahadas piepildījumu. Šis ir nepieciešams Šahadas noteikums. Ja cilvēks izrunā Šahadu, bet nemīl Šahadu un to, ko tā apzīmē, tad faktiski viņa ticība nav pilnīga. Tā nav patiesa ticīgā ticība. Ja viņš mīl kaut ko vairāk, nekā šo Šahadu, vai ja viņš mīl kaut ko vairāk, nekā Allah, tad viņš ir noliedzis savu Šahadu. Patiess ticīgais (tāds, kas izpilda visus Šahadas noteikumus) mīlestības ziņā nenostāda blakus Allah nevienu līdzīgu.

Allah Korānā saka: „Cilvēku vidū ir daži, kuri ņem (pielūgsmei) citus bez Allah kā (Allah) sācenšus. Viņi mīl tos tāpat, kā viņi mīl Allah. Bet tie, kas tic, mīl Allah vairāk (kā jebkuru citu).” (Korāns 2:165) Allah arī cituviet saka: „Saki: ‘Ja jūsu tēvi, dēli, brāļi, sievas, radinieki, bagātība, ko esiet guvuši, tirdzniecība, kurā baidāties zaudēt, un mītne, kas jums tīkama, ir mīļāki jums nekā Allah un Viņa Vēstnesis un tiekšanās piepildīt Viņa lietas, tad gaidiet, kamēr Allah dod Savu Spriedumu (mokas). Allah nedod vadību cilvēkiem, kur ir Al-Fasiqun (dumpīgi, nepaklausīgi Allah).’” (Korāns 9:24) Pravietis (lai miers ir pār viņu) ir teicis: „Tas, kuram ir trīs rakstura īpašības, ir sajutis ticības saldumu. [Pirmā no šīm] ir tā, ka viņš mīl Allah un Viņa Vēstnesi vairāk, nekā jebkuru citu...” (Al-Bukhari, Muslim)

Šis ir viens no svarīgākajiem Islama aspektiem, tomēr kaut kādu iemeslu dēļ, tas ir izzudis no daudzu musulmaņu dzīvēm. Viņi darbojas Islamā, it kā Islams būtu pienākums, tā vietā lai darītu lietas Allah mīlestības dēļ. Ja Allah pavēl mums ko darīt, kā piemēram apliecināt ticību, mums ir jāsaprot, ka tā ir Allah tīkama lieta un tāpēc dēļ mūsu mīlestības uz Allah, mums ir jābūt ļoti priecīgiem veikt darbības, kuras ir tīkamas Allah. Bet, kā es jau minēju, šodien daudziem, daudziem musulmaņiem trūkst šīs sajūtas.

(8) Astotais Šahadas priekšnosacījums ir tāds, ka cilvēkam, kurš izrunā Šahada, ir jānoliedz jebkurš cits pielūgsmes objekts. Lai gan tas jau ir skaidrs no ticības apliecības vārdiem, tas tomēr nešķiet skaidrs visiem, kuri izrunā ticības apliecību. Tāpēc šeit es to skaidroju sīkāk.

Sūrā Al-Baqarah, Allah mums skaidri atgādina par šo svarīgo Šahadas aspektu: Šahada nav tikai apstiprinājums, bet gan abi – gan apstiprinājums, gan negācija. Allah saka: „Un tas, kurš noliedz ticību Taghut [jebkurš vai jabkāds cits pielūgsmes objekts] un tic Allah, ir cieši pieķēries visvairāk uzticības cienīgajam, kas nekad netiks lauzts.” (Korāns 2:256) Liekas, ka Pravietis (lai miers ir pār viņu) to ir paskaidrojis vēl tiešāk: „Ja kāds saka, ka nav neviena pielūgsmes cienīga kā vien Allah un noliedz jebko citu, kas tiek pielūgts, izņemot Allah, tad viņa bagātība un asinis ir pasargātas, un viņa atskaite būs pie Allah.” (Muslim)

Lai gan šim noteikumam būtu jābūt pašam par sevi saprotamam visiem tiem, kuri izrunā Šahada vārdus, tomēr var vēl atrast musulmaņus, kuri saka Šahada un pēc tam pielūdz citas būtnes vai lietas blakus Allah. Jūs redzēsiet viņus ejam uz kapsētām un pielūdzot tos, kuri guļ kapos. Viņi izpildīs pielūgsmes rituālus nevis Allah dēļ, bet gan dēļ mirušajiem ‘svētajiem’ šajos kapos. Kādu Šahadu šie cilvēki ir apliecinājuši? Vai domājat, ka viņu Šahada ko nozīmēs Tiesas Dienā, ja viņi turpinās ticēt, ka bez Allah var pielūgt arī ko citu?

(9) Devītais Šahadas priekšnosacījums ir tāds, ka musulmanis turas pie Šahadas līdz pat nāvei. Šī ir dziļa nepieciešamība, lai Šahada jums ko nozīmētu Aizsaulē. Jūs nevarat gulēt uz lauriem par to, ko esat veikuši pagātnē. Nē, patiesi, Šahadai ir jābūt jūsu karogam līdz pat nāvei. Pravietis (lai miers ir pār viņu) ir teicis: „Cilvēks pavada daudz laika, darot darbus, kurus dara Paradīzes iemītnieku, un tad viņš beidz savus darbus ar Elles iemītnieku darbiem. Un cilvēks pavada daudz laika, darot Elles iemītnieku darbus, un tad viņš beidz savus darbus ar Paradīzes iemītnieku darbiem.” (Muslim) Kādā citā Hadīsā, Pravietis (lai miers ir pār viņu) saka: „Pie Tā, izņemot kuru nav cita Dieva, kāds no jums pilda Paradīzes darbus, līdz ir tikai plaukstas platums starp viņu un Paradīzi, un tad grāmata [priekšnoteiktais] viņu pārņem, un viņš pilda Elles iemītnieku darbus, līdz pats tur nokļūst” (Al-Bukhari, Muslim)

Allah Korānā saka: „Jūs, kas ticiet! Bijājiet Allah (darot visu, ko Viņš noteicis, un atturoties no tā, ko Viņš aizliedzis) tā, kā Viņu jābijā. [Klausiet Viņu, esiet Viņam pateicīgi un vienmēr Viņu atcerieties], un nemirstiet kā vien Islama stāvoklī [kā musulmaņi (ar pilnīgu padevību Allah)].” (Korāns 3:102)

Brāļi un māsas, šie ir Šahadas priekšnoteikumi. Šie ir tie Šahadas aspekti, kuri mums ir jāmeklē sevī un sev jājautā: „Vai mana Šahada atbilst visām šīm prasībām? Vai es to saku no sirds, godīgi un dēļ mīlestības uz Allah? Vai es to saku, balstoties uz to, ko tā tiešām nozīmē? Vai es noliedzu visus citus neīstos pielūgsmes objektus?...”

Mums ir jāuzdod šie jautājumi sev tagad – pirms mēs tiekamies ar Allah. Insha’Allah, mēs uzdosim šos jautājumus sev tagad un atradīsim, ka mums tiem ir visas pereizās atbildes. Jeb ja mēs atradīsim kādu trūkumu, tad strādāsim pie tā novēršanas. Ar Allah žēlastību, Aizsaulē mūsu Šahada kļūs par Paradīzes atslēgu, un Paradīzes vārti plaši mums atvērsies, un mēs varēsim dzīvot mūžīgi Paradīzes bagātībās, zinot, ka Allah ir ar mums apmierināts.

Tomēr jāatgādina, ka ar šo priekšnosacījumu zināšanu vien nepietiek. Patiesi, var sastapt daudz musulmaņu, kuri labi pārzin šos priekšnosacījumus, tomēr paskatoties uz viņu darbiem un uzvedību, mēs redzam, ka tas nav atstājis uz viņiem nekādu iespaidu. Tas nozīmē, ka neskatoties uz to, cik labi viņš var atskaitīt šos priekšnosacījumus, praktiski viņš tos nepilda. Aizsaulē šādas priekšnosacījumu zināšanas nedos nekādu labumu. Patiesi, viņa zināšanas liecinās pret viņu, jo viņš skaidri pārzināja priekšnosacījumus, kuri bija jāpilda, tomēr parādīja, ka viņam trūka vēlēšanās tos realizēt dzīvē.