Autore: Mariam E.
Vairākus gadus atpakaļ, es dzirdēju stāstu, kuram pienāktos tikt uzrakstītam zelta burtiem. Tā es arī izdarīju – es to tūlīt pat pierakstīju. Lai gan ne zelta burtiem, tā nozīme priekš manis bija valdzinošāka par zeltu.
Es dzirdēju šo stāstu no rumāņu brāļa Muhammeda, kurš bija uzaicināts piedalīties programmā Kayfa Aslamt (Kā tu pieņēmi Islāmu?) kādas muslimu valsts Kurāna radio stacijā.
1992. gadā Muhammeds viesojās Bosnijā un, redzot turiens cilvēku situāciju, nolēma doties kājām ‘miera tūrē’ kā viņš to pats nosauca.
Kādu nakti, ceļojot kopā ar sievu, viņš nonāca mazā Turcijas ciematiņā. Meklējot moteli vai kādu mājvietu, kur pavadīt nakti, viņš satika kādu ciemata iedzīvotāju un lūdza viņam pēc informācijas. Vīrs atbildēja, ka šāda moteļa ciematā nav, un ar dažu angļu vārdu palīdzību un Muhammeda ļoti ierobežotajām turku valodas zināšanām, viņš uzaicināja Muhammedu pavadīt nakti viņa mājās.
Redzot, ka nav citas izvēles, Muhammeds piekrita, lai gan viņi mazliet bijās šī svešinieka, kurš bija branga auguma vīrs ar garu bārdu. Kā gan viņš varēja zināt, ka šis vīrs, kura viņš bijās, būs tas, kas izmainīs viņa dzīvi.
Līdzko viņi ieradās vīra mājās, Muhammeds un viņa sieva bija atviegloti redzēt, ka tur mita arī viņa ģimene: ap astoņdesmit gadu veca vecmāte, māte un pieci bērni, tuvu viens notram pēc vecuma. Ģimene pagatavoja viņiem vakariņas, kuras viņš raksturoja kā vienkāršas, bet garšīgas. Tad viņiem tika pateikts, ka viņi gulēšot šajā istabā, bet vīrs ar ģimeni citā.
Agri nākamajā rītā, Muhammeds ar sievu pamodās, lai pateiktos laipnajai ģimenei un turpinātu savu ceļojumu. (Paturiet prātā, ka Muhammeds toreiz vēl nebija muslims.)
Par milzīgu izbrīnu, viņi atklāja, ka māja sastāvēja tikai no tās vienas istabas, kur viņš ar sievu bija gulējuši, kamēr vecā sieviete, vīrs, viņa sieva un pieci bērni visi bija gulējuši ārā zem koka. Bija novemberis, un laukā bija ļoti auksts.
Ārkārtīgi šokēts par vīra rīcību, Muhammeds jautāja: „Vai tu esi traks?”
Vīrs, kurš knapi spēja ar viņu sarunāties, atbildēja: „Nē, es esmu muslims.”
Šie vārdi izgāja Muhammedam cauri kā elektriskais šoks. Viņš nekad nespēja aizmirst šī vīra rīcību.
Viņš sāka interesēties par Islāmu, jo viņa priekšstati par to bija ļoti kļūdaini, un par lasīja Kurānu. Viņš pabija Sīrijā, Jordānā un Ēģiptē, kur viņš turpināja Kurāna un Hadīsu studijas.
Kad radio raidījuma vadītājs viņam jautāja, kad viņš pieņēma Islāmu, viņš atbildēja, ka sirdī viņš bija muslims kopš tā brīža, kad vīrs bija atbildējis: „Es esmu muslims.” Bet oficiāli viņš un viņa sieva pateica ticības apliecību (Šahadu) Ēģiptē, divus mēnešus pēc tikšanās ar to turku vīru.
Pēc atriešanāš savā dzimtajā valstī Rumānijā, viņa ģimene uzņēma viņu ar dusmām un noraidījumu. Atceroties turku vīra rīcību, viņš nolēma, ka sprediķošanai nav nozīmes. Viņš parādīja savai ģimenei Islāma skaistumu caur savu rīcību. Vēlāk tie, kuri bija vissīvākie viņa pretinieki, bija pirmie, kas pieņēma Islāmu.
Šodien, paskatoties mums apkārt, mēs redzam, cik daudzi maldinoši sašaurina cilvēku skaistumu tikai un vienīgi uz viņu fizisko izskatu. Islāms tam nepiekrīt; tikai cilvēku rakstura un uzvedības krāšņums var padarīt viņus patiesi pievilcīgus. Tas nodrošina viņiem īpašu statusu ne tikai citu acīs, bet arī pēcnāves dzīvē, kur tiek apsolīti īpaši atalgojumi.
Pravietis Muhammeds (saas) ir teicis: „Mīļākais un tuvākais man no jūsu vidus Augšāmcelšanās Dienā būs tas, kas būs labākais pēc uzvedības.” (Bukhārī)
Indivīds, kas ievēro morāles normas un kuram rūp labs raksturs, ir kā dāvana sabiedrībai. Šāda cilvēka klātbūtnē citi jūtas apmierināti – viņi viņam uzticas, viņu apbrīno un tiecas kļūt tādi, kā viņš. Kamēr citi mums apkārt uzstāda savus skaistuma ‘piemērus’, mums ir jābūt tiem, kas apžilbina apkārtējos ar savu morālo stāju. Un kamēr citi atkailina savus ķermeņus, cerot nopelnīt titulus skaistuma sacensībās, mums ir sevi jātērpj godīguma, žēlsirdības, atturības, drosmes, pacietības, padevības un pieticības drēbēs. Jo mūsu sacensības ir savādākas: mēs tiecamies būt vislabākie tā, kā to saviem vārdiem ir raksturojis Pravietis Muhammeds (saas): „Ticīgo vidū visperfektākais cilvēks ir tas, kas ir vislabākais pēc uzvedības.” (Ahmads un Abū Daūds)
Mēs gribējām uzrakstīt turku vīra stāstu zelta burtiem dēļ īpašā statusa, kas šim minerālam ir cilvēku acīs tā spīduma dēļ. Bet laba rakstura spīdums aizēno visas citas nepilnības. Pravietis Muhammeds (saas) ir teicis: „Patiesi, cilvēks ar savu labo raksturu sasniegs tā statusu, kurš stāv naktī (lūgšanās) un gavē dienas laikā.” (Al-Albanī savā As-silsila Saheeha ir to klasificējis kā Sāhi)
Patiesi, īsts skaistums vienmēr uzliks tev galvā kroni. Bet tev nav jāgaida, kad kāds to tur uzliks.
Avots: http://muslimmatters.org/2010/05/25/defining-beauty-when-true-beauty-is-%e2%80%98crazy%e2%80%99/
Rāda ziņas ar etiķeti Literāra atkāpe. Rādīt visas ziņas
Rāda ziņas ar etiķeti Literāra atkāpe. Rādīt visas ziņas
sestdiena, 2010. gada 10. jūlijs
otrdiena, 2009. gada 25. augusts
Par grēku un piedošanu
Autore: K. Ali
www.hibamagazine.com
Viņi teica: mūsu Kungs! Mēs esam nodarījuši sev pāri. Ja Tu mums nepiedosi un nedosi mums Savu žēlastību, mēs patiesi būsim zaudētāji.” (Al-A’raf, 7:23)
"They said: Our Lord! We have wronged ourselves. If You forgive us not, and bestow not upon us Your Mercy, we shall certainly be of the losers." (Al-A’raf, 7:23)
Es satiku viņu mazītiņas divistabu mājeles priekšā, kaut kādā Dievs-vien-zin nomalē, kur rēgojās kaudzes puvušu atkritumu un plastmasas pudeļu. Viņai bija stipra, rozā seja un viņa smaržoja pēc ziepēm. Ziepēm un, kaut kāda iemesla dēļ es to neatpazinu, muskusa.
Mūsu tikšanās bija pavisam nejauša. Man bija deviņpadsmit un es vadīju auto pirmo reizi bez instruktora. Mašīna saplīsa nekurienes vidū un man nācas zvanīt uz mājām. Brālis teicās atbraukt man pakaļ pēc stundas; laukā bija neciešams karstums. Man slāpa, un tas atspoguļojās manā sejā. Es atspēru vaļā durvis un izrāpos laukā. Apkārt esošā dvinga un mušas man tūlīt uzdzina nelabumu, un es nostūmu cepuri lejup uz pieres, vēlēdamās, kaut tas viņas atbaidītu.
Tieši tad es viņu satiku.
Viņa bija dārzā, glītajā dārziņā, kas ieskāva viņas mazītiņo divistabu mājeli no manis pa labi. Es viņu ieraudzīju, viņa ieraudzīja mani, un es nekavējoties novērsu skatienu. Pēc pus minūtes, viņa pienāca man klāt. Viņai rokās bija paplāte un uz paplātes – glāze ūdens.
„Iedzer, meitiņ,” viņa teica, tuvinot man glāzi.
„Nē, paldies,” es atteicu mazliet noraidoši. Es jutu slāpes bet nebiju tik izslāpusi, lai kristu tik zemu: pieņemtu glāzi ūdens no noskrandušas sievietes, kad ar naudu, kas bija man kabatā, es varēju nopirkt duci Pepsi pudeļu. Līdz tādam degradācijas līmenim es patiešām pat sapņos nespēju iedomāties krist.
„Es redzēju karu, kad biju jaunāka,” viņa klusi atbildēja.
„Ak tā,” es atteicu, prom aizgriežoties. Nepatika manā tonī tagad bija jau daudz jūtamāka, un es necentos to slēpt. Temperatūrai kāpjot un smeldzīgajai saulei dedzinot manu galvu, es ne par mata tiesu nebiju gatava klausīties fanātiskus stāstus, kas likās tūlīt plūdīs no šīs vecās, sirmās sievietes, kura smaržoja pēc ziepēm.
Ziepēm un, kaut kāda iemesla dēļ es to neatpazinu, muskusa.
Viņa nepievērsa manai nepatikai ne mazāko uzmanību. Pavisam mierīgi, viņa turpināja. „Tur bija daudz cilvēku,” es dzirdēju viņu sakām. „Cilvēku cauršautu ar ložmetējiem, cilvēku ar lauztiem kauliem, izmežģītiem kakliem, ieplēstiem galvaskausiem. Es toreiz dzīvoju labāk un varēju piedāvāt viņiem labākas lietas. Bet vai zini, meitiņ? Viņi to nevēlējās. Viņi atteicās dzert manu viskiju. Viņi gribēja ūdeni.”
Es paskatījos augšup, izbrīnīta. Likās, ka viņa ir tādā kā transā.
„Vai atceries, kā Allāhs radīja Ādamu?” viņa jautāja. Kam jautāja? Es joprojām brīnījos, es nespēju nebrīnīties – es biju pārliecināta, ka viņa nejautāja man. „Viņš radīja viņu kā pārāku radījumu, un tad Viņš lika eņģeļiem zemoties viņa priekšā. Viņi visi to izdarīja, vai ne?”
Vārdi automātiski nāca pār manām lūpam: „Sātans to neizdarīja.”
„Jā, viņš to neizdarīja,” viņa piekrita. Viņa atgriezās savā dārziņā un nosēdās tā vidū. Tas bija skaists dārziņš, visticamāk, ka vienīgais skaistais zemes gabaliņs kilometriem tālu. Viņā sāka dzert ūdeni, kuru bija atnesusi priekš manis, lēnām, vienmērīgiem malkiem, pirms viņa atkal pacēla acis uz mani. „Viņš to nedarīja, un viņš grēkoja,” viņa turpināja. Viņas balss tagad kļuva skaļāka. „Vai tu zini to stāstu? Vai zini, kā Ādams un Ieva tika padzīti no Paradīzes?”
Es pamāju, ar sausu kaklu.
Viņa pasmaidīja. „Jā, arī es to reiz lasīju. Divreiz, varbūt. Varbūt vairāk. Viņš kārdināja Ādamu un Ieva, tas Sātans. Viņš kārdināja, un viņi ēda aizliegto augli. Vai zini, uz ko tas norāda? Vai zini?”
Es papurināju galvu. Viņa atkal pasmaidīja. „Tu zini gan,” viņa man teica. „Mēs visi to zinām. Tas norāda uz to, kas mēs esam; uz to, kas ir viņš – kas ir Sātans. Tas norāda, ka mēs esam cilvēki – kļūdīties ir cilvēcīgi. Cilvēka instinktu daļa ir arī vājība – vājība, kas liek viņam piekāpties grēcīgu kārdinājumu priekšā. Un daļa Sātana instinktu ir ļaunums – ļaunums, kas noved viņu pie noliegšanas un lepnuma; ļaunums, kas Paradīzē lika viņam iezīmēt ļauna darīšanas misijas sākumu. Vai tu zini, uz ko vēl tas norāda? Vai zini?”
Es atkal papurināju galvu, un viņa atkal pasmaidīja. „Tu zini gan,” viņa atkārtoja. „Mēs visi to zinām. Tas norāda, ka Allāhs ir mīlestība, un ka Viņa dabā ir piedošana – tīra, skaista un spēcīga. Jo kad Ādams un Ieva raudāja, kad viņi lūdzās, Viņš piedeva abiem Saviem radījumiem.”
Es tagad klusēju. Viņa to neievēroja vai, visticamāk, ievēroja un ignorēja. „Mēs dzīvē izdarām tik daudz grēku,” viņa teica. Es viņu dzirdēju it kā no tālienes, ļoti liela attāluma. „Un kad mums tiek piedāvāta Dieva svētība vietā, kurā mēs to vismazāk gaidām, mēs to noliedzam, jo mēs gribam kaut ko labāku, kaut ko lielāku. Mēs nevēlamies mazu, mēs vēlamies lielu – lielais mūs kārdina, jo tajā ir tik daudz spozmes. Mazs liekas vājāks, tik ļoti vājāks. Un Viņš mums piedod.”
Es redzēju sevi zemojamies, redzēju sevi sniezamies pēc tagad pustukšās ūdens glāzes. Ūdens bija dzidrs, vēss un salds – nekad nebiju baudījusi līdzīgu ūdeni – un es to dzēru aizgūtnēm. Es atkal paskatījos uz veco, sirmo sievieti, un viņa man pasmaidīja. Viņa smaržoja pēc ziepēm un, kāda iemesla dēļ, kuru es tagad zināju, muskusa.
Pēkšņi, tas degradācijas līmenis, kurā es nekad pat nesapņoju krist, kļuva par augšupceļu. Debesis bija es, un es biju debesis.
www.hibamagazine.com
Viņi teica: mūsu Kungs! Mēs esam nodarījuši sev pāri. Ja Tu mums nepiedosi un nedosi mums Savu žēlastību, mēs patiesi būsim zaudētāji.” (Al-A’raf, 7:23)
"They said: Our Lord! We have wronged ourselves. If You forgive us not, and bestow not upon us Your Mercy, we shall certainly be of the losers." (Al-A’raf, 7:23)
Es satiku viņu mazītiņas divistabu mājeles priekšā, kaut kādā Dievs-vien-zin nomalē, kur rēgojās kaudzes puvušu atkritumu un plastmasas pudeļu. Viņai bija stipra, rozā seja un viņa smaržoja pēc ziepēm. Ziepēm un, kaut kāda iemesla dēļ es to neatpazinu, muskusa.
Mūsu tikšanās bija pavisam nejauša. Man bija deviņpadsmit un es vadīju auto pirmo reizi bez instruktora. Mašīna saplīsa nekurienes vidū un man nācas zvanīt uz mājām. Brālis teicās atbraukt man pakaļ pēc stundas; laukā bija neciešams karstums. Man slāpa, un tas atspoguļojās manā sejā. Es atspēru vaļā durvis un izrāpos laukā. Apkārt esošā dvinga un mušas man tūlīt uzdzina nelabumu, un es nostūmu cepuri lejup uz pieres, vēlēdamās, kaut tas viņas atbaidītu.
Tieši tad es viņu satiku.
Viņa bija dārzā, glītajā dārziņā, kas ieskāva viņas mazītiņo divistabu mājeli no manis pa labi. Es viņu ieraudzīju, viņa ieraudzīja mani, un es nekavējoties novērsu skatienu. Pēc pus minūtes, viņa pienāca man klāt. Viņai rokās bija paplāte un uz paplātes – glāze ūdens.
„Iedzer, meitiņ,” viņa teica, tuvinot man glāzi.
„Nē, paldies,” es atteicu mazliet noraidoši. Es jutu slāpes bet nebiju tik izslāpusi, lai kristu tik zemu: pieņemtu glāzi ūdens no noskrandušas sievietes, kad ar naudu, kas bija man kabatā, es varēju nopirkt duci Pepsi pudeļu. Līdz tādam degradācijas līmenim es patiešām pat sapņos nespēju iedomāties krist.
„Es redzēju karu, kad biju jaunāka,” viņa klusi atbildēja.
„Ak tā,” es atteicu, prom aizgriežoties. Nepatika manā tonī tagad bija jau daudz jūtamāka, un es necentos to slēpt. Temperatūrai kāpjot un smeldzīgajai saulei dedzinot manu galvu, es ne par mata tiesu nebiju gatava klausīties fanātiskus stāstus, kas likās tūlīt plūdīs no šīs vecās, sirmās sievietes, kura smaržoja pēc ziepēm.
Ziepēm un, kaut kāda iemesla dēļ es to neatpazinu, muskusa.
Viņa nepievērsa manai nepatikai ne mazāko uzmanību. Pavisam mierīgi, viņa turpināja. „Tur bija daudz cilvēku,” es dzirdēju viņu sakām. „Cilvēku cauršautu ar ložmetējiem, cilvēku ar lauztiem kauliem, izmežģītiem kakliem, ieplēstiem galvaskausiem. Es toreiz dzīvoju labāk un varēju piedāvāt viņiem labākas lietas. Bet vai zini, meitiņ? Viņi to nevēlējās. Viņi atteicās dzert manu viskiju. Viņi gribēja ūdeni.”
Es paskatījos augšup, izbrīnīta. Likās, ka viņa ir tādā kā transā.
„Vai atceries, kā Allāhs radīja Ādamu?” viņa jautāja. Kam jautāja? Es joprojām brīnījos, es nespēju nebrīnīties – es biju pārliecināta, ka viņa nejautāja man. „Viņš radīja viņu kā pārāku radījumu, un tad Viņš lika eņģeļiem zemoties viņa priekšā. Viņi visi to izdarīja, vai ne?”
Vārdi automātiski nāca pār manām lūpam: „Sātans to neizdarīja.”
„Jā, viņš to neizdarīja,” viņa piekrita. Viņa atgriezās savā dārziņā un nosēdās tā vidū. Tas bija skaists dārziņš, visticamāk, ka vienīgais skaistais zemes gabaliņs kilometriem tālu. Viņā sāka dzert ūdeni, kuru bija atnesusi priekš manis, lēnām, vienmērīgiem malkiem, pirms viņa atkal pacēla acis uz mani. „Viņš to nedarīja, un viņš grēkoja,” viņa turpināja. Viņas balss tagad kļuva skaļāka. „Vai tu zini to stāstu? Vai zini, kā Ādams un Ieva tika padzīti no Paradīzes?”
Es pamāju, ar sausu kaklu.
Viņa pasmaidīja. „Jā, arī es to reiz lasīju. Divreiz, varbūt. Varbūt vairāk. Viņš kārdināja Ādamu un Ieva, tas Sātans. Viņš kārdināja, un viņi ēda aizliegto augli. Vai zini, uz ko tas norāda? Vai zini?”
Es papurināju galvu. Viņa atkal pasmaidīja. „Tu zini gan,” viņa man teica. „Mēs visi to zinām. Tas norāda uz to, kas mēs esam; uz to, kas ir viņš – kas ir Sātans. Tas norāda, ka mēs esam cilvēki – kļūdīties ir cilvēcīgi. Cilvēka instinktu daļa ir arī vājība – vājība, kas liek viņam piekāpties grēcīgu kārdinājumu priekšā. Un daļa Sātana instinktu ir ļaunums – ļaunums, kas noved viņu pie noliegšanas un lepnuma; ļaunums, kas Paradīzē lika viņam iezīmēt ļauna darīšanas misijas sākumu. Vai tu zini, uz ko vēl tas norāda? Vai zini?”
Es atkal papurināju galvu, un viņa atkal pasmaidīja. „Tu zini gan,” viņa atkārtoja. „Mēs visi to zinām. Tas norāda, ka Allāhs ir mīlestība, un ka Viņa dabā ir piedošana – tīra, skaista un spēcīga. Jo kad Ādams un Ieva raudāja, kad viņi lūdzās, Viņš piedeva abiem Saviem radījumiem.”
Es tagad klusēju. Viņa to neievēroja vai, visticamāk, ievēroja un ignorēja. „Mēs dzīvē izdarām tik daudz grēku,” viņa teica. Es viņu dzirdēju it kā no tālienes, ļoti liela attāluma. „Un kad mums tiek piedāvāta Dieva svētība vietā, kurā mēs to vismazāk gaidām, mēs to noliedzam, jo mēs gribam kaut ko labāku, kaut ko lielāku. Mēs nevēlamies mazu, mēs vēlamies lielu – lielais mūs kārdina, jo tajā ir tik daudz spozmes. Mazs liekas vājāks, tik ļoti vājāks. Un Viņš mums piedod.”
Es redzēju sevi zemojamies, redzēju sevi sniezamies pēc tagad pustukšās ūdens glāzes. Ūdens bija dzidrs, vēss un salds – nekad nebiju baudījusi līdzīgu ūdeni – un es to dzēru aizgūtnēm. Es atkal paskatījos uz veco, sirmo sievieti, un viņa man pasmaidīja. Viņa smaržoja pēc ziepēm un, kāda iemesla dēļ, kuru es tagad zināju, muskusa.
Pēkšņi, tas degradācijas līmenis, kurā es nekad pat nesapņoju krist, kļuva par augšupceļu. Debesis bija es, un es biju debesis.
sestdiena, 2008. gada 11. oktobris
Ogļu grozs
Reiz Afganistānas kalnos dzīvoja vecs vīrs ar savu mazdēlu. Katru dienu agri no rīta vectēvs sēdēja pie virtuves galda un lasīja Korānu.
Mazdēls ļoti vēlējās līdzināties vectēvam, tāpēc centās atdarināt itin visu, ko viņš darīja. Kādu dienu, mazdēls jautāja vectēvam: „Vectēv, es mēģinu lasīt Korānu gluži tāpat kā tu, bet es neko nesaprotu. Un pat to, ko es saprotu, es aizmirstu tiklīdz aizveru grāmatu. Kāds gan ir labums no Korāna lasīšanas?”
Beidzot likt krāsnī ogles, vectēvs atbildēja: „Ņem šo ogļu grozu un atnes man no upes grozu ūdens.” Zēns izdarīja, kā vectēvs bija licis, tomēr pirms viņš paspēja atgriezties mājās, viss ūdens bija no groza iztecējis.
Vectēvs smejoties teica: „Nākamreiz kustini kājas ātrāk,” un sūtīja mazdēlu ar grozu atpakaļ pie upes, lai mēģinātu vēlreiz. Šoreiz zēns skrēja ātrāk, bet jau atkal grozs bija tukš, pirms viņš tika līdz mājām. Aizelsies viņš teica vectēvam, ka ūdeni grozā atnest vienkārši nav iespējams, un griezās apkārt, lai meklētu spaini.
Vecais vīrs teica: „Es negribu spaini ūdens. Es gribu grozu ūdens. Tu vienkārši necenties pietiekami labi,” un viņš izgāja laukā no mājas, lai vērotu, kā zēns mēģina vēlreiz.
Zēns zināja, ka tas nav iespējams, bet viņš gribēja vectēvam parādīt, ka pat tad, ja viņš skrietu cik vien ātri var, ūdens iztecētu no groza, pirms viņš sasniedz mājas. Zēns atkal iegremdēja grozu upē un skrēja cik spēka, bet kad viņš atgriezās pie vectēva, grozs atkal bija tukšs.
Atkal aizelsies, viņš teica: „Redzi, vectēv, tas ir bezcerīgi!”
„Tātad tu domā, ka tas ir bezcerīgi?” jautāja vecais vīrs. „Paskaties uz grozu.” Zēns paskatījās uz grozu un pirmo reizi pamanīja, ka grozs bija kļuvis citāds. Tas vairs nebija netīrais vecais ogļu grozs... tas bija kļuvis nevainojami tīrs gan no iekšpuses, gan no ārpuses.
„Mazdēl, tagad tu redzi, kas notiek, kad tu lasi Korānu. Tu varbūt nesaproti un neatceries visu, ko lasi, bet tas, ko tu lasi, izmaina tevi gan no iekšpuses, gan no ārpuses. Tieši tā Allah strādā mūsu dzīvēs.”
Mazdēls ļoti vēlējās līdzināties vectēvam, tāpēc centās atdarināt itin visu, ko viņš darīja. Kādu dienu, mazdēls jautāja vectēvam: „Vectēv, es mēģinu lasīt Korānu gluži tāpat kā tu, bet es neko nesaprotu. Un pat to, ko es saprotu, es aizmirstu tiklīdz aizveru grāmatu. Kāds gan ir labums no Korāna lasīšanas?”
Beidzot likt krāsnī ogles, vectēvs atbildēja: „Ņem šo ogļu grozu un atnes man no upes grozu ūdens.” Zēns izdarīja, kā vectēvs bija licis, tomēr pirms viņš paspēja atgriezties mājās, viss ūdens bija no groza iztecējis.
Vectēvs smejoties teica: „Nākamreiz kustini kājas ātrāk,” un sūtīja mazdēlu ar grozu atpakaļ pie upes, lai mēģinātu vēlreiz. Šoreiz zēns skrēja ātrāk, bet jau atkal grozs bija tukš, pirms viņš tika līdz mājām. Aizelsies viņš teica vectēvam, ka ūdeni grozā atnest vienkārši nav iespējams, un griezās apkārt, lai meklētu spaini.
Vecais vīrs teica: „Es negribu spaini ūdens. Es gribu grozu ūdens. Tu vienkārši necenties pietiekami labi,” un viņš izgāja laukā no mājas, lai vērotu, kā zēns mēģina vēlreiz.
Zēns zināja, ka tas nav iespējams, bet viņš gribēja vectēvam parādīt, ka pat tad, ja viņš skrietu cik vien ātri var, ūdens iztecētu no groza, pirms viņš sasniedz mājas. Zēns atkal iegremdēja grozu upē un skrēja cik spēka, bet kad viņš atgriezās pie vectēva, grozs atkal bija tukšs.
Atkal aizelsies, viņš teica: „Redzi, vectēv, tas ir bezcerīgi!”
„Tātad tu domā, ka tas ir bezcerīgi?” jautāja vecais vīrs. „Paskaties uz grozu.” Zēns paskatījās uz grozu un pirmo reizi pamanīja, ka grozs bija kļuvis citāds. Tas vairs nebija netīrais vecais ogļu grozs... tas bija kļuvis nevainojami tīrs gan no iekšpuses, gan no ārpuses.
„Mazdēl, tagad tu redzi, kas notiek, kad tu lasi Korānu. Tu varbūt nesaproti un neatceries visu, ko lasi, bet tas, ko tu lasi, izmaina tevi gan no iekšpuses, gan no ārpuses. Tieši tā Allah strādā mūsu dzīvēs.”
trešdiena, 2008. gada 23. jūlijs
Mani Īd-ul-Aza svētki Karači
Rīt ir Īd-ul-Aza svētki. Pagalmā rosās vīra mātes kaziņa, ko viņa nopirka svētku upurēšanai. Arī no apkārtējām mājām skan dzīvnieku balsis – pilsētā ir saplūdušas kazas un govis, kas laukos tiek īpaši audzētas Īd svētku upurēšanai. Nedēļā pirms svētkiem, gan privātmāju pagalmos, gan pie daudzdzīvokļu augstceltnēm ir manāmas svētkiem greznotās kazas un govis – košas kalarotas, hennas zīmējumi uz mugurām un pierēm, kājas tērptas skanošās „rokassprādzēs”. Pakistānā Īd-ul-Aza bieži tiek dēvēta par „Bakarah Eid”, kas tulkojumā no urdu valodas nozīmē „kazu Īd”.
Īd-ul-Aza ir vieni no diviem musulmaņu gada aprites lielākajiem svētkiem, kas iezīmē svētceļojuma uz Meku beigas. Ik gadus tūkstošiem musulmaņu no visas pasaules veic svētceļojumu uz Kābu Mekā, lai izpildītu vienu no ticības pamatpīlāriem. Personiskā līmenī, svētceļojumam ir garīgi attīroša un ajaunojoša nozīme – to veicot, ticīgajam tiek noņemta no pleciem grēku nasta un viņa sirds pildās ar atsvaidzinātu ticību visuvarenajam Dievam, pasaules Radītājam. Vispārējā līmenī, svētceļojums godina pravieša Ābrahama piemiņu – viņa gatavību ticībā upurēt Dievam savu dēlu, ko Dievs atalgoja, ļaujot viņam dēla vietā upurēt dzīvnieku. Īd svētkos upurētie dzīvnieki atgādina par šo vēsturisko notikumu.
Noguruši no kaziņu barošanas un pieskatīšanas, bērni jau ir gultās, lai agri no rīta varētu piecelties uz Īd svētku lūgšanām. Īd rītā, mošejas pildās ar svētku drānās tērptām ģimenēm. Pirms došanās uz lūgšanām, apēdīsim pāris dateles, kas ir saskaņā ar pravieša Muhammeda tradīciju; brokastosim mājās pārnākot.
Sievietēm un mazākajiem bērniem mošejā parasti ir atvēlēta īpaša lūgšanu vieta, kas ir atdalīta ar starpsienu no vīriešu lūgšanu zāles. Lūgšanām un svētku sprediķim beidzoties, apkārtējie viens otru apskauj un novēl „Eid Mubarak!”, kas tulkojumā no arābu valodas nozīmē „Priecīgus Īd svētkus!” Bērniem tūlīt pēc lūgšanām tiek saldumi, ko sievietes nes līdzi uz mošeju, lai dalītu svētku lūgšanās esošajiem bērniem.
Mājās pārnākot, brokastosim un gatavosimies kaziņas upurēšanai. Bērniem gan šajā sakarā parasti ir dalītas jūtas, jo viņi labprātāk kaziņu vēl kādu laiku mājās paturētu. Tomēr galu galā kopīgi nolemjam, ka kaziņai būs labāk pie Dieva, nekā pie mums.
Upurēšanas darbam parasti tiek algoti profesionāļi, kas to dara ātri un kvalitatīvi. Pagāšgad vīra mātes kaziņu upurēja viens no viņas vecākajiem dēliem, bet šogad arī mēs esam pieaicinājuši profesionālu upurētāju. Vīra māte nolasīs īpašu upurēšanas lūgšanu, pēc kuras viņas kaziņa dosies uz „labākiem ganību laukiem.” Atlikušā dienas daļa paies gaļas griezšanā un šķirošanā. Jau nedēļu iepriekš tukšoju ledusskapi un saldētavu, lai būtu pietiekami vietas Īd gaļai.
Mēs ar vīru šogad esam izvēlējušies neveikt upurēšanu mājās, bet gan uzticēt to mošejai. Mošejā var iegādāties upurējamo dzīvnieku daļas. Kad dzīvnieks būs upurēts, vīrs aizbrauks pakaļ mums īpaši iesaiņotajai gaļai.
Upurējamā dzīvnieka gaļa parasti tiek sadalīta trīs daļās – viena daļa tiek dota nabadzīgajiem, viena daļa izdalīta radu, draugu un kaimiņu vidū, un viena daļa paliek mājās pašiem ēšanai. Bērniem jo īpaši patīk braukt ciemos pie radiem un draugiem, lai nodotu viņiem atliktās gaļas paciņas. Šogad bērni cītīgi strādāja arī pie Īd apsveikumu kartiņu gatavošanas – būs prieks tās nodot adresātiem!
Īpašas ir arī Īd svētku maltītes – ikkatrā musulmaņu mājā galdā tiek celta gaļa. Pakistānā pirmajā svētku dienā tradicionāli tiek gatavota svaigu dzīvnieka aknu un liesas mērce, kas garšo vienkārši debešķīgi. Arī es to rīt gatavošu. Otrs iecienītākais Īd svētku ēdiens ir dzīvnieka kāju zupa, kas šeit tradicionāli saucas „Paye” – tā mūsmājās būs Īd svētku otrās dienas ēdienkartē. Gan aknu mērce, gan kāju zupa ir ļoti treknas un bagātīgas. Holesterīns, protams, uzšaus debesīs, bet vienreiz gadā šādu greznību var atļauties.
Svētku dienas vakarā, mūsu māja parasti ir pilna ar viesiem. Viena no jaukākajām un sirsnīgākajām Īd svētku tradīcijām ir radu un draugu apciemošana, lai novēlētu viņiem „Eid Mubarak!” Pat visattālākie radi atrod Īd svētkos laiku, lai apciemotu viens otru. Ģimens saites Islamā tiek ļoti augstu vērtētas - ģimenes pavarda svētums ir viens no lielākajiem dārgumiem. Tā kā vīra māte dzīvo pie mums, tad radu straumes parasti plūst uz mūsu mājām – gan viņas brāļi un māsas, gan arī viņas dēli ar ģimenēm.
Īd svētku dienās pilsēta pildās ar īpašu gaišuma noskaņu. Ielās redzamas jaunās svētku drānās tērptas ģimenes, kas dodas apciemot radus. Pat pilsētas transporta vadītāji ir uzposušies svētkiem. Jau pavisam drīz no Mekas mājās atgriezīsies arī svētceļnieki, kas vairos pilsētas starojumu ar to īpašo mierpilno gaišumu, kas plūst no sirds tad, kad dvēsele nometas ceļos Pasaules Radītāja priekšā, liecinot: „Dievs, es esmu tava.”
Rīt ir Īd-ul-Aza svētki. Pagalmā rosās vīra mātes kaziņa, ko viņa nopirka svētku upurēšanai. Arī no apkārtējām mājām skan dzīvnieku balsis – pilsētā ir saplūdušas kazas un govis, kas laukos tiek īpaši audzētas Īd svētku upurēšanai. Nedēļā pirms svētkiem, gan privātmāju pagalmos, gan pie daudzdzīvokļu augstceltnēm ir manāmas svētkiem greznotās kazas un govis – košas kalarotas, hennas zīmējumi uz mugurām un pierēm, kājas tērptas skanošās „rokassprādzēs”. Pakistānā Īd-ul-Aza bieži tiek dēvēta par „Bakarah Eid”, kas tulkojumā no urdu valodas nozīmē „kazu Īd”.
Īd-ul-Aza ir vieni no diviem musulmaņu gada aprites lielākajiem svētkiem, kas iezīmē svētceļojuma uz Meku beigas. Ik gadus tūkstošiem musulmaņu no visas pasaules veic svētceļojumu uz Kābu Mekā, lai izpildītu vienu no ticības pamatpīlāriem. Personiskā līmenī, svētceļojumam ir garīgi attīroša un ajaunojoša nozīme – to veicot, ticīgajam tiek noņemta no pleciem grēku nasta un viņa sirds pildās ar atsvaidzinātu ticību visuvarenajam Dievam, pasaules Radītājam. Vispārējā līmenī, svētceļojums godina pravieša Ābrahama piemiņu – viņa gatavību ticībā upurēt Dievam savu dēlu, ko Dievs atalgoja, ļaujot viņam dēla vietā upurēt dzīvnieku. Īd svētkos upurētie dzīvnieki atgādina par šo vēsturisko notikumu.
Noguruši no kaziņu barošanas un pieskatīšanas, bērni jau ir gultās, lai agri no rīta varētu piecelties uz Īd svētku lūgšanām. Īd rītā, mošejas pildās ar svētku drānās tērptām ģimenēm. Pirms došanās uz lūgšanām, apēdīsim pāris dateles, kas ir saskaņā ar pravieša Muhammeda tradīciju; brokastosim mājās pārnākot.
Sievietēm un mazākajiem bērniem mošejā parasti ir atvēlēta īpaša lūgšanu vieta, kas ir atdalīta ar starpsienu no vīriešu lūgšanu zāles. Lūgšanām un svētku sprediķim beidzoties, apkārtējie viens otru apskauj un novēl „Eid Mubarak!”, kas tulkojumā no arābu valodas nozīmē „Priecīgus Īd svētkus!” Bērniem tūlīt pēc lūgšanām tiek saldumi, ko sievietes nes līdzi uz mošeju, lai dalītu svētku lūgšanās esošajiem bērniem.
Mājās pārnākot, brokastosim un gatavosimies kaziņas upurēšanai. Bērniem gan šajā sakarā parasti ir dalītas jūtas, jo viņi labprātāk kaziņu vēl kādu laiku mājās paturētu. Tomēr galu galā kopīgi nolemjam, ka kaziņai būs labāk pie Dieva, nekā pie mums.
Upurēšanas darbam parasti tiek algoti profesionāļi, kas to dara ātri un kvalitatīvi. Pagāšgad vīra mātes kaziņu upurēja viens no viņas vecākajiem dēliem, bet šogad arī mēs esam pieaicinājuši profesionālu upurētāju. Vīra māte nolasīs īpašu upurēšanas lūgšanu, pēc kuras viņas kaziņa dosies uz „labākiem ganību laukiem.” Atlikušā dienas daļa paies gaļas griezšanā un šķirošanā. Jau nedēļu iepriekš tukšoju ledusskapi un saldētavu, lai būtu pietiekami vietas Īd gaļai.
Mēs ar vīru šogad esam izvēlējušies neveikt upurēšanu mājās, bet gan uzticēt to mošejai. Mošejā var iegādāties upurējamo dzīvnieku daļas. Kad dzīvnieks būs upurēts, vīrs aizbrauks pakaļ mums īpaši iesaiņotajai gaļai.
Upurējamā dzīvnieka gaļa parasti tiek sadalīta trīs daļās – viena daļa tiek dota nabadzīgajiem, viena daļa izdalīta radu, draugu un kaimiņu vidū, un viena daļa paliek mājās pašiem ēšanai. Bērniem jo īpaši patīk braukt ciemos pie radiem un draugiem, lai nodotu viņiem atliktās gaļas paciņas. Šogad bērni cītīgi strādāja arī pie Īd apsveikumu kartiņu gatavošanas – būs prieks tās nodot adresātiem!
Īpašas ir arī Īd svētku maltītes – ikkatrā musulmaņu mājā galdā tiek celta gaļa. Pakistānā pirmajā svētku dienā tradicionāli tiek gatavota svaigu dzīvnieka aknu un liesas mērce, kas garšo vienkārši debešķīgi. Arī es to rīt gatavošu. Otrs iecienītākais Īd svētku ēdiens ir dzīvnieka kāju zupa, kas šeit tradicionāli saucas „Paye” – tā mūsmājās būs Īd svētku otrās dienas ēdienkartē. Gan aknu mērce, gan kāju zupa ir ļoti treknas un bagātīgas. Holesterīns, protams, uzšaus debesīs, bet vienreiz gadā šādu greznību var atļauties.
Svētku dienas vakarā, mūsu māja parasti ir pilna ar viesiem. Viena no jaukākajām un sirsnīgākajām Īd svētku tradīcijām ir radu un draugu apciemošana, lai novēlētu viņiem „Eid Mubarak!” Pat visattālākie radi atrod Īd svētkos laiku, lai apciemotu viens otru. Ģimens saites Islamā tiek ļoti augstu vērtētas - ģimenes pavarda svētums ir viens no lielākajiem dārgumiem. Tā kā vīra māte dzīvo pie mums, tad radu straumes parasti plūst uz mūsu mājām – gan viņas brāļi un māsas, gan arī viņas dēli ar ģimenēm.
Īd svētku dienās pilsēta pildās ar īpašu gaišuma noskaņu. Ielās redzamas jaunās svētku drānās tērptas ģimenes, kas dodas apciemot radus. Pat pilsētas transporta vadītāji ir uzposušies svētkiem. Jau pavisam drīz no Mekas mājās atgriezīsies arī svētceļnieki, kas vairos pilsētas starojumu ar to īpašo mierpilno gaišumu, kas plūst no sirds tad, kad dvēsele nometas ceļos Pasaules Radītāja priekšā, liecinot: „Dievs, es esmu tava.”
Abonēt:
Ziņas (Atom)