Astoņi pamatnoteikumi zakāt-ul-fitr maksāšanai

Autors: Muhammad Alshareef (http://www.PostRamadan.com)

Kas ir zakāt-ul-fitr? Zakāt-ul-fitr ir labdarības maksājums, ko muslimi veic Ramadāna beigās. Sekojošs hadīss nosaka šī maksājuma obligātumu:

„Ibn ‘Umars ir atstāstījis, ka Pravietis Muhammads (s) padarīja zakāt-ul-fitr maksājumu par obligātu katram vergam, brīvam cilvēkam, vīrietim, sievietei, jaunam un vecam muslimu vidū; viens sā (mērvienība, kas ir aptuveni četru kopā saliktu plaukstu apjomā) žāvētu dateļu vai viens sā miežu.” (Sāhī Bukhari, vol. 2, p. 339, no. 579)

Labāku izpratni par Zakātu-ul-fitr var gūt no sekojoša raksta:
http://en.wikipedia.org/wiki/Zakat_al-fitr

Pirmais: Maksāšana pirms Īd lūgšanas
Ir muslimi, kas iet uz Īd lūgšanām un iemet naudu ziedojumu kastē, domādami, ka tādējādi ir samaksājuši savu zakat-ul-fitr. Nē, zakāt-ul-fitr (kas ir maksājams ar pārtiku, nevis naudā) ir jābūt grūtībās nonākušas ģimenes rokās PIRMS Īd lūgšanas. Ja kāds dodas uz Īd lūgšanu un veic maksājumu tikai tad, ir GARANTĒTS, ka viņa nauda nenonāks vajadzīgajās rokās laicīgi. Tādējādi muslims grēko, jo nav laikus samaksājis savu zakāt-ul-fitr. Lai Allāhs mums piedod.

Otrais: Naudas sūtīšana pa pastu uz citu valsti
Pamatprincips ir tāds pats kā iepriekš: zakāt-ul-fitr (pārtikai) ir jānonāk trūkumcietēju rokās PIRMS Īd lūgšanas. Nevar sūtīt naudu pa pastu, ja tā nonāks trūkumcietēju rokās tikai pēc Īd lūgšanas.

Bet ja ir iespējams panākt, ka, sūtot pa pastu, zakāt-ul-fitr nonāk vajadzīgajās rokās pirms Īd lūgšanas notiek konkrētajā reģionā, tad, inša Allāh, tas ir atļauts.

Trešais: Nemaksāšana
Jā, zakāt-ul-fitr nemaksāšana ir HARĀM. VISIEM ir jāmaksā zakāt-ul-fitr – katram mājas iemītniekam. Tātad ja jūsu mājās ir astoņi iemītnieki, zakāt-ul-fitr ir jāmaksā astoņas reizes, pat ja pats jaunākais iemītnieks ir tikai dažas dienas vecs.

Ceturtais: Zakāt-ul-fitr jaukšana ar zakāt-ul-māl
Mēs runājam par zakāt-ul-fitr (paturot prātā Ramadānu). Zakāt-ul-māl (māl burtiski tulkojot no arābu valodas nozīmē ‘bagātība’) ir zakāt maksājums naudā – tas ir maksājams jebkurā gada laikā, atkarībā no tā, kad tas kļūst obligāts.

Piektais: Maksāšana naudā, nevis pārtikā
Lai gan ir Islāma zinātnieki, kas ir atļāvuši veikt maksājumu naudā, nevis pārtikā, zakāt-ul-fitr gars ir dot pārtiku, NEVIS naudu, kopienas trūkumcietējiem.

Abu Saīd al-Khudrī, Pravieša Muhammada (s) līdzgaitnieks, teica: „Pravieša (s) laikā, mēs to (zakāt-ul-fitr) mēdzām maksāt kā vienu sā pārtikas, žāvētu dateļu, miežu, rozīņu vai žāvēta siera.” (Bukhari, vol. 2, p. 340, no. 582)

Sestais: Zakāt-ul-fitr došana labdarības celtniecības projektam
Daži muslimi kļūdās un dod viņu zakāt-ul-fitr kādam labdarības celtniecības projektam: piemēram, masdžidas vai Islāma skolas celtniecībai. Šajā jautājumā Islāma zinātnieku viedokļi atšķiras, bet ir pietiekami minēt, ka zakāt-ul-fitr gars ir pārliecināties par to, ka trūkumcietējiem ir pietiekami pārtikas Īd svētkos. Visi astoņi Kurānā minētie zakāt saņēmēji ir CILVĒKI, nevis ‘celtniecības projekti’.

Septītais: Zakāt-ul-fitr maksāšana ne-muslimiem
Labdarību var dot gan muslimiem, gan ne-muslimiem. Tomēr zakāt-ul-fitr labdarība ir domāta tikai un vienīgi trūkumā nonākušiem MUSLIMIEM. Tādējādi, muslims nevar maksāt zakāt-ul-fitr jebkuram trūkumcietējam uz ielas. Viņiem var dot ‘parasto’ labdarību, nevis zakāt-ul-fitr.

Astotais: Izdalīšanas aizkavēšana
Reizēm masdžidas savāc zakāt-ul-fitr naudu un noliek to bankā. Tā nesasniedz trūkumcietējus mēnešiem ilgi. Vispareizāk ir nekavējoties maksāt zakāt-ul-fitr tiklīdz tā maksāšana kļūst par obligātu.

Rietumu pasaule un Islāms

Autore: Laila Brence

Kopš laika, kad kļuvu par muslimu, esmu mēģinājusi izprast konfliktu starp Rietumu pasauli un Islāmu. Vērojot Rietumu sabiedrības dinamiku pēc 9/11 notikumiem, jutu, ka konflikts nav vienkārši virspusējs – tā saknes ir meklējamas kur dziļāk.

Mana rietumnieciskā izclesme un tas, ka izvēlējos Islāmu par savu dzīvesveidu, krietnam vairumam manu paziņu šķita radikāls solis. Kad sāku nēsāt muslimu sievietēm raksturīgo galvas apklāju, kāds Amerikas latviešu draudzes mācītājs vēlējās zināt, vai esmu kļuvusi par muhamedāni. Saņemot pozitīvu atbildi, viņš ar patiesu izbrīnu balsī jautāja: "Kāpēc gan latviešu meitenei tik dīvaina izvēle?" Man uz mēles bija: "Un kāpēc gan ne?", ko gan paturēju pie sevis, lai neizklausītos pārāk skarbi. Savādi, bet daudzu savu paziņu attieksmē jutu aizspriedumus pret manu jaunizvēlēto reliģiju, lai gan viņi maz ko zināja par Islāmu un muslimiem. Kas gan bija pamatā šādai dīvainai neuzticībai un nepatikai?

Kad iepazinos ar Austrumu domātāja Muhameda Asada teoriju par aizspriedumu izcelsmi pret islāmu, radu atbildi uz mani interesējošo jautājumu. Asads vērš uzmanību uz priekšstatu par Rietumu kultūras pārākumu un apgalvo, ka aizspriedumu saknes pret Islāmu tiecas pagātnē līdz pat 11. un 12. gadsimtam – bēdīgi slaveno krusta karu laiku.

Asads sāk savus argumentus, norādot uz Rietumu civilizācijas pašiem pamatiem – "grieķiski romānisko domāšanas veidu, kas sadalīja pasauli grieķos un romiešos, no vienas puses, un barbaros, no otras" (3). Asads apgalvo, ka kopš grieķu un romiešu laikiem Rietumu domātāji ir skatījušies uz pasauli tikai no Rietumu kultūras pieredzes punkta. Pasaules vēsture bija tikai un vienīgi Rietumu civilizācijas vēsture – citas pasaules daļas tajā parādījās tikai un vienīgi tad, kad tās ietekmēja Rietumu attīstības gaitu. Tādējādi šāda šaura perspektīva radīja izkropļojumus, kas atstāja paliekošu ietekmi uz Rietumu domāšanas veidu. Ideja par kultūras pārākumu tik dziļi iesakņojās Rietumu sabiedrībā, ka pat šodienas vidusmēra rietumniekam ir grūti vērtēt pozitīvi jebko, kas ir ārpus viņa paša kultūras orbītas.

Lai gan grieķiski romāniskais domāšanas veids pieder vēsturei un starp Rietumiem un Austrumiem ir nodibinātas neskaitāmas saiknes, Asads uzskata, ka "Rietumi nav kļuvuši mazāk augstprātīgi attiecībā uz svešām kultūrām, kā tas bija grieķu un romiešu laikos – tie ir vienkārši kļuvuši vairāk toleranti" (4). Asads arī atzīmē, ka Islāms neietilpst šīs tolerances robežās – tā atzīst tikai citas Austrumu kultūras. Kāpēc? Rietumnieks, pēc Asada vārdiem, var komfortabli salīdzināt hinduisma un budisma idejas ar savējām, nepieļaujot iespēju, ka tās varētu kļūt par viņa paša. Turpretī Islāms neietilpst šajā kategorijā, jo tā filosofija un vērtības ir pietiekami tuvas rietumnieciskajām un tādējādi ielaužas rietumnieku intelektuālā komforta zonā.

Turpinot risināt savu domu pavedienu, Asads pievēršas Islāma dilemmai, sakot, ka "tas, ko šodien rietumnieki domā un jūt attiecībā uz Islāmu, sakņojas iespaidos, kas dzima krusta karu laikos" (5). Asads attiecina uz Eiropas atīstības gaitu psihoanalīzes koncepcijas, atzīmējot, ka krusta karu laiks sakrīt ar šodienas Eiropas bērnības periodu. Psihoanalītiķi apgalvo, ka "liela daļa nobriedušas personas emocionālās dzīves (vairums to šķietami neizskaidrojamo noslieču, gaumju un aizspriedumu, ko kopīgi apzīmē ar terminu rakstura iezīmes) sakņojas viņa pašos formatīvākajos gados – agrā bērnībā (..) un katra šāda [bērnības] pārdzīvojuma raksturu ietekmējošais efekts ir atkarīgs galvenokārt no tā sākotnējās intensitātes" (5).

Velkot paralēles ar psihoanalītiķu teoriju, Asads apgalvo, ka, tā kā nācijas un civilizācijas ir nekas cits kā indivīdu kopums, "arī to attīstību ietekmē agrās bērnības pārdzīvojumi" (5). Rietumu civilizācijas agrās bērnības periodu varot datēt ar pirmā gadu tūkstoša beigām – gadsimtiem īsi pirms krusta kariem, kad Eiropa sāka rast savu unikālu kultūras seju.

Asads turpina, sakot, ka "krusta kari nāca kā stiprākais kolektīvais pārdzīvojums civilizācijai, kas bija tikko sākusi sevi apzināties" (6). Kultūras vienība sāka veidoties no tā, kas iepriekš bija tikai ciltis un feodālas valstiņas, kuras kopā turēja viens vienīgs fakts – kristīgā ticība. Pāvesta Urbāna II slavenais Klermontas aicinājums (1095. gada novembrī) uz pirmo krusta karu pacēla šo kopīgo iezīmi jaunā līmenī, saliedējot dažādās nācijas vienotam mērķim – karam pret "ļauno rasi" [muslimiem], kuru rokās atradās Svētā zeme [Jeruzāleme] (6).Iepriekš nepieredzēts un kopš tā laika nepārspēts entuziasms kopā saveda karotājus no visām tā laika Eiropas zemēm, sagraujot valstu, cilšu un sabiedrības slāņu barjeras. Kāds bija tā iemesls? Reliģisks naids pret muslimiem. Tieši šajā laikā sākās apzināta Islāma ideālu un mācību izkropļošana. Kara attaisnošanai Pravietis Muhammads (s) tika nosaukts par antikristu un Islāms tika atainots kā "primitīva sensuālisma un brutālas vardarbības reliģija, kas akli pildīja rituālus tā vietā, lai attīrītu sirdi" (7).

Tādējādi Eiropas kolektīvā personība, kas reprezentēja tā laika Rietumus, tika intelektuāli saindēta pret islāma pasauli. "Krusta karu ēna lidinās pār Rietumiem līdz pat šai dienai, un visās pret Islāmu un muslimiem vērstajās reakcijās var jaust šā rēga pēdas..." (7) Tomēr es ceru, ka šis vēsturiskais rēgs ar laiku zaudēs savu ietekmi – vismaz uz tiem, kam pietiks drosmes atkāpties no vispārpieņemtās aizspriedumu normas un paskatīties Islāmam sejā.

(Citāti no: Asad, Muhammad. "The Road to Makkah")

Itikāfs: pamestā Sunna

Autore: Sumaira Dada

Lielākajai daļai muslimu, Ramadāns ir svētku laiks. Atceros, kā mans brālis lūdzās vecākiem, lai ļauj viņam pavadīt nakti vietējā masdžidā, kur viņa draugi veica Itikāfu. Esot prom no vecāku acīm, viņi plānoja jautri pavadīt laiku. Tā kā viņi bija bērni, viņiem var piedot to, ka uztvēra Itikāfu kā iespēju jautri pavadīt laiku. Tomēr ir nožēlojami redzēt pieaugušos ievērojam Itikāfu, neizprotot šī pielūgsmes veida nopietnību. Vēl jo vairāk, daudzi ir vienkārši pametuši šo Sunnu. Ar šo rakstu mēs ceram iedrošināt muslimus ievērot Itikāfu un izskaidrot nepareizos pieņēmumus, kas viņus varbūt attur no šīs Sunnas praktizēšanas.

Itikāfs Kurānā un Hadīsos

‘Itikāfs’ nozīmē atrasties masdžidā, lai pielūgtu Allāhu. Allāhs to ir licis ievērot Kurānā, un tā ir arī Pravieša (saas) Sunna. Kurānā Allāhs saka: „...un Mēs pavēlējām Ibrāhīmam (Ābrahamam) un Ismaīlam (Išmaelam), lai viņi šķīsta Manu Namu (Kābu Mekā) priekš tiem, kas iet tam apkārt vai paliek tajā (Itikāfā), vai liecas vai krīt uz ceļiem (lūgšanā).” (Kurāns, 2:125)

Daudzi hadīsi mums vēsta, ka arī Pravietis (saas) ievēroja Itikāfu. Saskaņā ar Pravieša sievas Aišas atstāstīto hadīsu, Pravietis (saas) mēdza praktizēt Itikāfu pēdējo desmit Ramadāna dienu laikā, līdz Allāhs paņēma viņa dvēseli. Viņa sievas ievēroja Itikāfu arī pēc viņa nāves. (Bukhārī un Muslims)

Kāds ir Itikāfa mērķis?

Viens no vispārākajiem šīs pielūgsmes formas mērķiem ir meklēt Spēka Nakti (Lailat al-Kodr), kas iekrīt vienā no nepāra naktīm pēdējo desmit Ramadāna dienu laikā. Tas ir arī laiks, lai tuvotos Allāham caur lūgšanām (Solā), Kurāna lasīšanu un Zikr (pielūgsmes) veikšanu.

Kad mēs varam ievērot Itikāfu?

Labākais laiks Itikāfam ir pēdējas desmit Ramadāna dienas. No Abū Hureiras hadīsa mēs zinām, ka Allāha Vēstnesis (saas) ievēroja Itikāfu desmit dienas katrā Ramadānā, un gadā, kad viņš mira, viņš veica Itikāfu divdesmit dienas. (Bukhārī) Tomēr ir arī pierādīts, ka Pravietis (saas) to ievēroja desmit dienas Šavvāla mēnesī. (Bukhārī) Tāpēc Itikāfu drīkst veikt gada jebkurā laikā. Lai ievērotu Itikāfu, nav jāatrodas gavēņa stāvoklī.

Itikāfa garums

Islāma zinātnieku domas par Itikāfa garumu dalās, svārstoties no viena brīža līdz vienai dienai. To var pamatot ar Pravieša (saas) hadīsu, kurā viņš atļāva Umaram ievērot Itikāfu masdžidā Al-Haram vienas nakts garumā, lai viņš piepildītu zvērestu. (Bukhārī)

Maksimālais dienu skaits, kad Pravietis (saas) ievēroja Itikāfu, bija trīsdesmit. Mēs par to uzzinām no hadīsa, kuru atstāstījis Abū Saīd al-Khudri: „Allāha Vēstnesis (saas) ievēroja Itikāfu pirmo desmit Ramadāna dienu laikā; tad viņš veica Itikāfu vidējās desmit dienās mazā teltī, kuras durvju priekšā bija niedru paklājs.Viņš paņēma paklāju rokās un pacēla to nost. Tad viņš izbāza laukā galvu un runāja ar cilvēkiem, un viņi nāca viņam tuvu klāt. Viņš teica: ‘Es veicu Itikāfu pirmo desmit dienu laikā, meklējot šo nakti; tad es veicu Itikāfu vidējo desmit dienu laikā. Tad kāds pie manis atnāca un teica, ka ir pēdējās desmit dienas, tāpēc tas, kurš vēlas ievērot Itikāfu, ļaujiet viņam to darīt.’” (Muslims)

Kur lai ievēro Itikāfu?

Saskaņā ar Islāma zinātnieku viedokli, Itikāfu drīkst ievērot tikai masdžidā, kur notiek kopīgās lūgšanas, jo Allāhs ir teicis: „Un atturieties no dzimumattiecībām ar viņām (jūsu sievām), kamēr esiet Itikāfā (t.i., atrodoties masdžidā, lai pildītu lūgšanas un atstātu pasaulīgās aktivitātes) masdžidā.” (Kurāns, 2:187). Atrašanās masdžidā atdala cilvēku no pasaulīgajām aktivitātēm un ļauj koncentrēties uz pielūgsmi.

Arī sievietēm Itikāfs ir jāveic masdžidā. Tomēr sieviešu gadījumā nav nepieciešams, lai masdžidā tiktu noturētas kopīgās lūgšanas, jo sievietēm nav obligāti jāveic lūgšanas kopā ar citiem. Saskaņā ar šeiha Muhammeda ibn Sālih al-Uthaimīna teikto, sieviete var veikt Itikāfu tikai tad, ja nav Fitnas (kārdinājuma) iespējas, kā tas notiek masdžidā al-Harām, jo tur nav atsevišķas vietas sievietēm.

Pārtraukums Itikāfa laikā

Saskaņā ar Pravieša sievas Aišas teikto, „Mutakifa (cilvēks, kas ievēro Itikāfu) Sunna ir neapmeklēt slimos, nepiedalīties bērēs, neaizskart sievu vai nestāties ar viņu intīmās attiecībās un neiet laukā citu iemeslu dēļ kā vien to, kas ir neizbēgami.” (Abū Daūds) Ibn Kudama saka, ka dēļ visa, bez kā viņš nevar iztikt un ko nevar izdarīt masdžidā, Mutakifs drīkst iziet. Tas neanulē viņa Itikāfu, ja vien viņš nepatērē pārāk daudz laika tā veikšanai. Tātad viņam ir atļauts atstāt masdžidu ēdiena, dzēriena un dabisko vajadzību dēļ.

Kā sievietes veic Itikāfu?

Sievietes veic Itikāfu tāpat kā vīrieši. Tomēr precētām sievietēm Itikāfa izpildei ir nepieciešama vīra atļauja. Ir zināms, ka Aiša (Pravieša sieva) lūdza Pravietim (saas) atļauju veikt Itikāvu un viņš deva tam atļauju; tad Hafsa (Pravieša sieva) lūdza Aišai palūgt atļauju viņas vārdā un Aiša to izdarīja. (Bukhārī)

Itikāfs: pamestā Sunna

Ar nožēlu ir jāpiezīmē, ka šodien daudz muslimu ir atstājuši šo Sunnu. Liekas, ka mums ir grūti nodalīt sevi no pasaules pat uz īsu laiku. Ir pienācis laiks apsvērt mūsu centienus pēc Paradīzes un izvērtēt mūsu ticības stiprumu.

Avots: www.hibamagazine.com

Dzīve pēc nāves

III&E brošūru sērija; No. 4 (Izdevējs: The Institute of Islamic Information and Education (III&E))

Jautājums par to, vai pēc nāves dzīve turpinās, neietilpst zinātnes sfērā, jo zinātne nodarbojas tikai ar datu klasifikāciju un analīzi. Bez tam, cilvēks nodarbojas ar zinātnisko izpēti tās modernajā izpratnē tikai dažu gadsimtus, kamēr pēcnāves dzīves koncepcija ir pazīstama kopš neatminamiem laikiem.

Visi Dieva pravieši aicināja savas tautas pielūgt Dievu un ticēt dzīvei pēc nāves. Viņi tik ļoti uzsvēra ticību pēcnāves dzīvei, ka pat mazākās šaubas par to nozīmēja Dieva noliegšanu un padarīja visas pārējās ticības koncepcijas nenozīmīgas. Fakts, ka visi Dieva pravieši ir aplūkojuši šo metafizisko jautājumu tik pārliecinoši un viennozīmīgi, lai gan viņus ir šķīruši pat gadu tūkstoši, pierāda, ka zināšanu avots par viņu sludināto dzīvi pēc nāves ir vienots, t.i., dievišķā atklāsme. Mēs zinām arī to, ka šie Dieva pravieši sastapās ar lielu pretestību no savu tautu puses, galvenokārt jautājumā par dzīvi pēc nāves, jo viņu tautas to uzskatīja par neiespējamu. Tomēr neskatoties uz pretestību, pravieši ieguva daudz patiesu sekotāju.

Rodas jautājums: kas lika šiem sekotājiem atstāt vispāratzītus ticējumus, tradīcijas un viņu tēvu tēvu paražas, neskatoties uz risku pilnībā atsvešināties no viņu pašu kopienas? Atbilde ir vienkārša: viņi izmantoja savas prāta un sirds spējas un atskārta patiesību. Vai viņi nonāca pie patiesības ar uztveres apziņas starpniecību? Nē, jo pēcnāves dzīves realitāti nav iespējams pārbaudīt caur uztveri.

Patiesībā, bez uztveres apziņas, Dievs ir devis cilvēkam arī racionālo, estētisko un morālo apziņu. Šī ir tā apziņa, kas vada cilvēku attiecībā uz realitātēm, kuras nevar pārbaudīt ar empīriskajām sajūtām. Tieši tāpēc visi Dieva pravieši, aicinot ticēt Dievam un dzīvei pēc nāves, vēršas pie cilvēka estētiskās, morālās un racionālās apziņas. Piemēram, kad Mekas elku pielūdzēji noliedza pēcnāves dzīves iespējamību, Kurāns atklāja viņu nostājas nepamatotību, izvirzot ļoti loģiskus un racionālus argumentus:

„Un viņš stāsta Mums līdzību, aizmirstot par sevis paša radīšanu. Viņš saka: ‘Kas dos dzīvību šiem kauliem pēc tam, kad tie būs sapuvuši un kļuvuši par putekļiem?’
Saki (Muhammed): ‘Viņš dos tiem dzīvību, Kurš tos radīja pirmo reizi! Un Viņš ir visas radīšanas Zinātājs.’
Viņš, Kas rada priekš jums uguni no zaļa koka, kad jūs to iekurat.
Vai Viņš, Kas radījis debesis un zemi, nav spējīgs radīt tiem līdzīgu? Jā, patiesi! Viņš ir Visu-Zinošais Augstākais Radītājs.” (Kurāns, 36:78-81)

Citā reizē, Kurāns skaidri saka, ka neticīgajiem nav pamatotu iemeslu noliegt dzīvi pēc nāves. Šie viņu iemesli balstoties uz varbūtību:

„Un viņi saka: ‘Nav nekā cita kā vien mūsu šīs pasaules dzīve; mēs mirstam un mēs dzīvojam, un mūs neiznīcina nekas cits kā vien laiks. Un viņiem nav par to zināšanu: viņi vienkārši pieņem varbūtību.
Un kad viņiem tiek lasīti Mūsu Skaidrie Panti, viņiem nav citu iebildumu kā vien sacīt: ‘Atgrieziet mūsu (mirušos) tēvus, ja jūs runājat patiesību!’” (Kurāns, 45:24-25)

Dievs patiesi augšāmcels visus mirušos, tomēr Viņam attiecībā uz to ir pašam savs plāns. Pienāks diena, kad viss universs tiks iznīcināts un mirušie tiks augšāmcelti, lai stātos Dieva priekšā. Tā diena būs sākums dzīvei, kas nekad nebeigsies. Tajā dienā Dievs atalgos katru cilvēku saskaņā ar viņa vai viņas labajiem vai ļaunajiem darbiem.

Korāna sniegtais skaidrojums par pēcnāves dzīves nepieciešamību ir tāds, kādu to pieprasa cilvēka morālā apziņa. Patiesībā, ja pēc nāves nav dzīves, tad pati ticība Dievam kļūst nevajadzīga; pat ja kāds ticētu Dievam, tad tas būtu netaisnīgs un vienaldzīgs Dievs, kas pēc cilvēka radīšanas nerūpētos par viņa likteni. Dievs ir patiesi taisnīgs. Viņš sodīs tirānus, kas pastrādājuši neskaitāmus noziegumus – nogalinājuši simtus nevainīgu cilvēku, demoralizējuši sabiedrību, padarījuši neskaitāmus cilvēkus par savu iegribu vergiem, utt. Tā kā cilvēka dzīve šajā pasaulē ir ļoti īsa un arī pati fiziskā realitāte nav mūžīga, tad šeit nav iespējami soda mēri vai atalgojumi, kas pilnībā atsvērtu cilvēka ļaunos vai cēlos darbus. Kurāns ļoti uzsvērti apgalvo, ka Soda Dienai ir jānāk, un Dievs lems par katras dvēseles likteni saskaņā ar viņa vai viņas darbiem:

„Tie, kas netic, saka: ‘Tā Stunda pār mums nenāks.’ Saki: ‘Jā, saskaņā ar manu Dievu, neredzamā Visu-Zinātāju, tā nāks pār jums. Pat ne atoma (vai mazas skudras) svars, ne arī kas par to mazāks vai lielāks, neizpaliek no Viņa ne debesīs, ne uz zemes – viss ir ierakstīts Skaidrā Grāmatā (Al-Lauh Al-Mahfuz).’
Lai Viņš varētu atlīdzināt tiem, kas tic (Allah vienībai – Islama monoteismam) un dara labus darbus. Priekš viņiem ir piedošana un Rizq Karim (bagātīgs nodrošinājums, t.i., Paradīze).
Bet tie, kas iet pret Mūsu Ayat (pierādījumiem, pantiem, mācībām, zīmēm, atklāsmēm, u.tml.), lai tos sagrautu – priekš tiem būs baismīgi sāpīgas mocības.” (Kurāns, 34:3-5)

Augšāmcelšanas Diena būs tā diena, kad Dieva taisnīguma un žēlastības atribūti izpaudīsies to pilnībā. Dievs izlies Savu žēlastību pār tiem, kas pasaulīgajā dzīvē cieta Viņa dēļ, ticot, ka viņus sagaida mūžīga svētlaime. Bet tie, kas ļaunprātīgi izmantoja Dieva bagātības, nerūpējoties par pēcnāves dzīvi, būs visnotaļ nožēlojamā stāvoklī. Salīdzinot viņus, Kurāns saka:

„Vai viņš, kuram Mēs devām lielisku solījumu (Paradīzi) – kuru viņš atradīs patiesu – ir tāds kā viņš, kuram Mēs likām baudīt (šīs) pasaules dzīves greznību; tad, Augšāmcelšanās Dienā, viņš būs starp tiem, kas tiks saukti Dieva priekšā (lai saņemtu sodu Elles liesmās)?” (Kurāns, 28:61)

Kurāns tāpat apgalvo, ka šīs pasaules dzīve ir sagatavošanās mūžīgajai dzīvei pēc nāves. Tie, kas to noliedz, kļūst par savu kaismju un vēlmju vergiem, apsmejot tos, kuri ir tikumīgi un apzinās Dieva esamību. Šādi cilvēki apzinās savus maldus tikai nāves brīdī un vēlas, kaut viņiem būtu dota vēl viena iespēja šai pasaulē, bet ir jau par vēlu. Sekojošos pantos, Kurāns salīdzina viņu nožēlojamo stāvokli pirms nāves un šausmas, ko viņi piedzīvos Soda Dienā, ar mūžīgo svētlaimi, kas garantēta patiesiem ticīgajiem:

„Līdz tad, kad nāve nāk pār vienu no viņiem (tiem, kas piedēvē Allah partnerus), viņš saka: ‘Mans Kungs! Sūti mani atpakaļ,
Lai es varētu labot to, kas palicis aiz manis!’ NĒ! Tas ir tikai vārds, ko viņš izrunā; un aiz viņiem ir Bazrakh (barjera) līdz tai dienai, kad viņi tiks augšāmcelti.
Tad, kad Trompete tiks pūsta, tajā dienā ne viņu starpā būs radniecība, nedz arī viņi lūgs viens par otru.
Tad tie, kuru (labo darbu) svari ir smagi, būs veiksminieki.
Un tie, kuru (labo darbu) svari ir viegli, pazaudēs paši sevi – tie mitīs Ellē.
Uguns dedzinās viņu sejas, un tur viņi viebsies izspiestām (izkropļotām) lūpām.”
(Kurāns, 23:99-104)

Ticība dzīvei pēc nāves ne tikai garantē veiksmi Aizsaulē, bet arī piepilda šīs pasaules dzīvi ar mieru un laimi, padarot cilvēku atbildīgu par viņa darbībām.

Ņemsim kā piemēru Arābijas iedzīvotājus. Azartspēles, vīns, cilšu savstarpējās nesaskaņas, laupīšana un nogalināšana bija viņu raksturīgākās iezīmes tad, kad viņi neticēja dzīvei pēc nāves. Bet tiklīdz viņi pieņēma ticību Vienam Dievam un pēcnāves dzīvei, viņi kļuva par visdisciplinētāko tautu pasaulē. Viņi atstāja savus netikumus, palīdzēja viens otram grūtos brīžos un atrisināja visas savas nesaskaņas taisnīguma un vienlīdzības vadīti. Līdzīgi, pēcnāves dzīves noliegšanai ir sekas ne tikai Aizsaulē, bet arī šajā pasaulē. Kad kāda tauta kopumā to noliedz, viņu sabiedrība pagrimst un piesātinās ar ļaunumu, līdz beidzot tā tiek iznīcināta. Kurāns min kā piemērus Āda (Aad), Tamūda (Thamud) un Firona* (Fir’aun) tautu briesmīgo galu:

„Thamūda un Āda tautas noliedza Qari’ah (Soda Stundas nākšanu)!
Thamūda tauta tika iznīcināta ar šaušalīgu kliedzienu,
Āda tauta tika iznīcināta ar baismīgi plosošos vēju,
Kuru Allah lika pār viņiem septiņas naktis un astoņas dienas pēc kārtas, tā, ka varēja redzēt apkārt mētājamies iznīcinātus cilvēkus, it kā viņi būtu tukši zemē nokritušu dateļpalmu stumbri!
Vai jūs redzat kādas viņu paliekas?
Un Firons, un tie, kas bija pirms viņa, un iznīcinātās pilsētas [Lūta** (Lut) tautas pilsētas] ieslīga grēkos.
Un viņi nepaklausīja sava Kunga vēstnesim, tāpēc Viņš sagrāba viņus briesmīgā sodā.
Patiesi, kad ūdeņi pacēlās pāri pār savām robežām [Nūa*** (Nuh) plūdi], Mēs nesām jūs (cilvēci) peldošā kuģī [kuru uzcēla Nūa],
Lai Mēs varētu padarīt to (Nūas kuģi) jums par mācību, kuru uzklausītu dzirdīgas ausis.
Tad, kad Trompete tiks pūsta vienā pūtienā (pirmajā),
Un zeme un kalni tiks izkustināti no savām vietām un sagrauti vienā grāvienā,
Tad, tajā Dienā nāks (lielais) notikums.
Un debesis tiks sašķeltas gabalos, jo tajā Dienā tās (debesis) būs trauslas un tiks saplēstas.
Tad tas, kuram viņa Grāmata**** tiks dota labajā rokā, teiks: ‘Šeit – lasiet manu grāmatu!
Es patiesi ticēju, ka man būs jāatskaitās!’
Viņš būs patīkamā dzīvē,
Diženā Paradīzē,
Augļu ķekari būs zemu un pa rokai.
Atviegloti ēd un dzer par to, ko esi sūtījis pirms sevis aizgājušās dienās!
Bet tas, kuram viņa Grāmata tiks dota kreisajā rokā, teiks: ‘Es vēlos, kaut man nebūtu tikusi dota mana Grāmata,
Un kaut es nekad nebūtu zinājis par savu atskaitīšanos!
Kaut šis būtu mans gals (nāve)!
Mana bagātība nav man palīdzējusi;
Manas spējas (un iemesli sevis aizstāvēšanai) nav ar mani.’”
(Kurāns, 69:4-16, 19-29)

Tādējādi eksistē ļoti pārliecinoši argumenti ticēt dzīvei pēc nāves.
· Pirmkārt, visi Dieva pravieši ir aicinājuši savas tautas tai ticēt.
· Otrkārt, kad vien sabiedrība ir balstījusies uz šo ticējumu, tā ir bijusi visideālākā un vismiermīlīgākā sabiedrība, bez sociāliem un morāliem ļaunumiem.
· Treškārt, vēsture liecina, ka kad vien šo ticējumu kolektīvi ir noraidījusi kāda tauta, neskatoties uz atkārtotiem pravieša brīdinājumiem, Dievs ir sodījis šo tautu kopumā pat šajā pasaulē.
· Ceturtkārt, morālās, estētiskās un racionālās cilvēka spējas atbalsta pēcnāves dzīves iespējamību.
· Piektkārt, Dieva taisnīguma un žēlastības atribūtiem nav jēgas, ja pēc nāves dzīve neturpinās.
________________________
* Fir’aun (arābu val.) – Pharaoh (angļu val.) – Faraons (latv. val.). (Tulkotāja piez.)
** Lut (arābu val.) – Lot (angļu val.) – Lots (latv. val.). (Tulkotāja piez.)
*** Nuh (arābu val.) – Noah (angļu val.) – Noass (latv. va.). (Tulkotāja piez.)
**** Katra cilvēka visi labie un ļaunie darbi dzīves garumā tiek pierakstīti viņa Grāmatā. Šī Grāmata Soda Dienā kalpos par atskaites punktu, lai izsvērtu cilvēka labo un ļauno darbu samēru. (Tulkotāja piez.)

Islāma morāles sistēma

III&E brošūru sērija; No. 6

(Izdevējs: The Institute of Islamic Information and Education (III&E))
Tulkots ar izdevēja atļauju. Tulkojuma pārpublicēšanas atļaujai rakstiet: laila.brence@yahoo.com

Līdzcietīgā, žēlsirdīgā Dieva vārdā
Bismilāhi ar-rahmāni ar-rahīm (Bismillahi ar-rahmani ar-raheem)

Islams ir noteicis universālas pamattiesības cilvēcei kā kopumam, kas ir jāievēro un jāciena jebkuros apstākļos. Šo tiesību realizēšanai, Islams sniedz ne tikai legālas garantijas, bet arī ļoti efektīvu morālo sistēmu. Tādējādi, Islamā jebkas, kas veicina indivīda vai sabiedrības labklājību, ir morāli labs, un jebkas, kas kaitē, ir morāli slikts. Islams tik ļoti akcentē Dieva un līdzcilvēku mīlestību, ka tas brīdina attiecībā uz ieslīgšanu formālismā. Korānā mēs lasām:

„Taisnums nav tajā, ka griežat (lūgšanās) savas sejas pret Austrumiem vai Rietumiem. Taisns ir tas, kurš tic Allah un Pastarajai dienai, un enģeļiem, un Grāmatai, un praviešiem; tas, kurš dod naudu, kas viņam mīļa, saviem tuviniekiem un bāreņiem, un tiem, kas ir trūkumā, un par gūstekņu izpirkumu; tas, kurš pilda lūgšanas un maksā nodokļus nabadzīgo labā; un tie, kas pilda solījumu, ja tāds ir dots, tie, kas pacietīgi dziļā nabadzībā un slimībās un neatlaidīgi kara laikos; šie ir tie, kas pierādījuši savu taisnumu un šie ir tie, kas ir dievbijīgi.” (Korāns 2:177)

Šie panti skaisti ataino taisna un diebijīga cilvēka būtību – viņam ir jāievēro noteikumi, bet tajā pašā laikā jāpatur prātā mīlestība uz Dievu un līdzcilvēkiem.

Mums tiek doti četri noteikumi:
(1) mūsu ticībai ir jābūt patiesai,
(2) mums ir jābūt gataviem to realizēt labdarībā pret līdzcilvēkiem,
(3) mums ir jābūt labiem pilsoņiem, kas atbalsta sociālās organizācijas, un
(4) mūsu pašu dvēselēm ir jābūt stiprām un nelokāmām jebkuros apstākļos.

Šis ir tas standarts, pēc kura konkrēta uzvedība tiek vērtēta un klasificēta kā laba vai slikta. Šis vērtēšanas standarts ir kā kodols, ap kuru jāvijas visam morālo uzvedību kopumam. Pirms jebkādu morālo likumu uzstādīšanas, Islams cenšas katra cilvēka sirdī cieši iesakņot pārliecību par to, ka viņa atskaites punkts ir Dievs, Kurš viņu redz vienmēr un visur. Ir iespējams paslēpties no visas pasaules, bet ne no Viņa. Var krāpt un maldināt visus, bet ne Dievu. Ir iespējams izsprukt no jebkurara cita tvēriena, bet ne no Dieva.

Tādējādi, uzstādot Dieva labpatikas iegūšanu par cilvēka dzīves mērķi, Islams sniedz augstāko iespējamo morāles standartu, kas paver bezgalīgas iespējas cilvēces morālajai evolūcijai. Definējot Dievišķo atklāsmi kā primāro zināšanu avotu, Islams padara morāles standartus stabilus un paliekošus, pieļaujot saprātīgu nišu jaunievedumiem un adaptācijām, bet ne perversitātei, pārliekām variācijām, atomistiskam relatīvismam vai morāles nepastāvībai. Islams padara mīlestību uz Dievu un bijību Viņa priekšā par spēku, kas mudina cilvēku paklausīt morāles likumiem bez jebkāda ārēja spiediena. Ticot Dievam un Soda Dienai, cilvēks nopietni, patiesi un no visas sirds un dvēseles pieņem morālas uzvedības likumus.

Islams noliedz nepatiesu oriģinalitātes un jaunievedumu izjūtu – tas nedz nes jaunus tikumus, nedz arī mēģina noniecināt labi pazīstamu morāles normu svarīgumu. Islams nedz piedēvē pārlieku svarīgumu kādām morāles normām, nedz arī atstāj citas nepamatoti novārtā. Tas apkopo visus plaši pazīstamos tikumus un, balstoties uz līdzsvara un proporciju izjūtu, nozīmē katram no tiem piemērotu vietu un funkciju vispārējā dzīves shēmā. Islams paplašina cilvēka individuālās un kolektīvās dzīves apjomu – mājas saistības, uzvedību sabiedrībā un aktivitātes politikas, ekonomikas, likumdošanas, izglītības un sociālajās jomās. Tas aptver cilvēka dzīvi no mājas līdz sabiedrībai, no ēdamistabas līdz kara laukam un pamiera noslēgšanai; burtiski, no šūpuļa līdz kapam. Morāles principi tiek universāli un vispārēji pielietoti visās dzīves sfērās. Islams dod morāles rokās vadības grožus un pārliecinās, lai sadzīvi regulētu nevis savtīgas vēlmes un nožēlojamas interese, bet gan morāles normas.

Islams nosaka priekš cilvēka tādu dzīves sistēmu, kura balstās uz visu, kas labs, un kurā nav ļaunā. Tas aicina cilvēkus ne tikai praktizēt morālu uzvedību, bet arī nostiprināt tikumus un atbrīvoties no netikumiem, veicināt labo un izskaust slikto. Islams vēlas, lai valdītu sirdsapziņas spriedums un lai tikumība netiktu noniecināta kā zemāka par ļauno. Tie, kas atsaucas uz šo aicinājumu, pulcējas vienkopus un saņem vārdu ‘musulmanis/-e.’ Vienīgais mērķis, kas vada šīs vienotās kopienas (Ummah – arābu val.) veidošanos, ir tāds, ka tā organizēti cenšas nostiprināt un realizēt labo un apslāpēt un izskaust ļauno.

Turpinājumā sekos īss apskats par Islama morāles mācības pamatiem - musulmaņa personisko morālo uzvedību un viņa sociālajiem pienākumiem.

· DIEVBIJĪBA

Šo īpašību Korāns min kā augstāko:

„Patiesi, visgodājamākais no jūsu vidus Dieva priekšā ir tas (ticīgais), kuram ir At-Taqwa [t.i., viņš ir viens no Muttaqun (dievbijīgajiem).” (Korāns 49:13)

Korāns atkārtoti akcentē tādas morālās vērtības kā pazemību, pieticību, kaismju un vēlmju kontrolēšanu, patiesīgumu, godīgumu, pacietību, nelokāmību un doto solījumu pildīšanu. Korānā mēs lasām:

„Allah mīl As-Sabirun (pacietīgos).” (Korāns 3:146)

„Un steidzieties uz priekšu pa to ceļu, (kas ved uz) jūsu Kunga doto piedošanu, un uz Paradīzi tik platu kā debesis un zeme, sagatavotu priekš Al-Muttaqun (dievbijīgajiem).
Tie, kas dod labdarībai (Allah mērķiem) bagātībā un nabadzībā, kas apspiež savas dusmas, un kas piedod citiem; patiesi, Allah mīl Al-Muhsinun (tos, kas dara labu).” (Korāns 3:133-134)

„Mans dēls! Pildi As-Salat (lūgšanas), aicini (cilvēkus) uz Al-Ma’ruf (Islama monoteismu un visu, kas ir labs) un aizliedz (cilvēkiem) Al-Munkar (t.i., neticēšanu Allah vienotībai, visa veida politeismu un visu kas ir ļauns un slikts), un pacietīgi panes visu, kas ar tevi notiek. Patiesi, šie ir daži svarīgākie baušļi (kurus Allah ir pavēlējis).
Un nenovērs lepnumā seju no cilvēkiem, nedz arī nekaunīgi staigā pa zemes virsu. Patiesi, Allah nepatīk lepnie un tie, kas lielās.
Un esi mērens (neizrādi nekaunību) savā gaitā un pazemini savu balsi. Patiesi, visraupjākā no visām balsīm ir ēzeļu blēšana.” (Korāns 31:17-19)

Izdarot kopsavilkumu par musulmaņa morālo uzvedību, Pravietis Muhammeds ir teicis:

„Mans Uzturētājs ir devis man deviņas pavēles: būt dievbijīgam gan privātajā dzīvē, gan sabiedrībā; runāt taisni, gan dusmās, gan labpatikā; būt mērenam gan nabadzībā, gan bagātībā; atjaunot draudzību ar tiem, kuri to ar mani lauzuši; dot tam, kurš man atsaka; ka manai klusēšanai jābūt piepildītai ar domām; ka manam skatienam jābūt par pamācību; un ka man jāpavēl tas, kas ir labs un pareizs.”

· SOCIĀLIE PIENĀKUMI

Islama mācības attiecībā uz sociālajiem pienākumiem balstās uz laipnību un citu cilvēku interešu ievērošanu. Tā kā vispārēja pavēle ievērot laipnību visticamāk tiktu ignorēta konkrētās situācijās, Islams uzsver īpašas laipnības izpausmes un nosaka dažādu attiecību saistību pienākumus un tiesības. Pieaugošas secības attiecību lokā, mūsu pirmā atbildība ir mūsu tiešā ģimene – vecāki, vīrs vai sieva un bērni; pēc tam – citi radinieki, kaimiņi, draugi un paziņas, bāreņi un atraitnes, kopienas trūcīgie, mūsu musulmaņu līdzgaitnieki, visa cilvēce un dzīvnieki.

(1) Vecāki
Islams īpaši uzsver vecāku cienīšanu un rūpēšanos par viņiem, kas ir katra musulmaņa svarīga ticības izpausme.

„Un jūsu Kungs ir nolicis, ka jūs nepielūdzat nevienu citu, kā vien Viņu. Un ka jūs paklausāt savus vecākus un esiet laipni pret viņiem. Ja viens no viņiem vai viņi abi piedzīvo vecumu jūsu dzīves laikā, nesakiet viņiem pat vienu necieņas vārdu, nedz arī kliedziet uz viņiem, bet uzrunājiet viņus ar cieņu.
Un esiet viņu priekšā padevīgi un pazemīgi un sakiet: ‘Mans Kungs! Izlej pār viņiem Savu Žēlastību, jo viņi mani audzināja, kad es biju mazs.’” (Korāns 17:23-24)

(2) Citi radinieki

„Un dodiet radiniekam to, kas viņam pienākas, un Miskin (trūcīgajam) un ceļavīram. Bet neizšķiediet velti (savu bagātību) tā, kā to dara izšķērdētājs.” (Korāns 17:26)

(3) Kaimiņi

Pravietis Muhammeds ir teicis:
„Tas nav ticīgais, kurš pieēd pilnu vēderu, kamēr viņa blakus esošais kaimiņš cieš no bada” un
„Tas nav ticīgais, kura kaimiņš nav pasargāts no viņa aizvainojošās uzvedības.”

Patiesībā, Korāns un Sunna nosaka, ka musulmanim jābūt morāli atbildīgam ne tikai par saviem vecākiem, radiem un kaimiņiem, bet arī par visu cilvēci, dzīvniekiem, kokiem un augiem. Piemēram: ir aizliegts nogalināt dzīvniekus un putnus medījuma dēļ. Līdzīgi, ir aizliegts cirst kokus un lauzt augus, kas nes augļus, ja vien tas netiek darīts spiedošas vajadzības dēļ.
Tādējādi, balstoties uz morāles pamatiezīmēm, Islams būvē augstāku morāles sistēmu, ar kuras palīdzību cilvēce var sasniegt savu pilnīgāko potenciālu. Islams šķīsta dvēseli no paštaisna egoisma, tirānijas, izvirtības un disciplīnas trūkuma. Tas rada dievbijīgus cilvēkus, kas ir uzticīgi saviem ideāliem, ievēro pietāti, atturību un disciplīnu un neielaižas kompromisos ar nepatiesību. Tas mudina morālās atbildības jūtas un veicina paškontroles spējas. Islams rada laipnību, devību, žēlastību, līdzcietību, mieru, patiesu labvēlību, ārkārtīgu godīgumu un patiesīgumu pret visu radību visās situācijās. Tas lolo cēlas īpašības, no kurām var sagaidīt tikai un vienīgi labu.

Kas ir teikts par pravieti Muhammedu

III&E brošūru sērija; No. 12

(Izdevējs: The Institute of Islamic Information and Education (III&E))

Līdzcietīgā, žēlsirdīgā Dieva vārdā
Bismilāhi ar-rahmāni ar-rahīm (Bismillahi ar-rahmani ar-raheem)

Krusta Karu gadsimtu laikā pret pravieti Muhammedu tika izgudroti dažādi apmelojumi. Tomēr līdz ar modernā laikmeta sākumu, kas atšķiras ar iecietību pret reliģijām un domas brīvību, ir vērojamas lielas izmaiņas tajā, kā rietumu autori ataino viņa dzīvi un raksturu. Raksta beigu daļā citētie ne-musulmaņu autoru izteikumi par pravieti Muhammedu apstiprina šo apgalvojumu.

Tomēr Rietumiem vēl ir jāsper solis uz priekšu, lai atklātu izcilāko realitāti par Muhammedu – to, ka viņš ir patiess un beidzamais Dieva pravietis cilvēcei. Neskatoties uz Rietumu sabiedrības apgaismotību un augsto attīstības līmeni, līdz šim tomēr tā nav veikusi patiesus un objektīvus centienus izprast Muhammeda pravieša misiju. Ir dīvaini, ka tik ļoti augsta cieņa ir izrādīta Muhammedam par viņa godīgumu un sasniegumiem, bet viņa apgalvojumi attiecībā uz viņa kā Dieva pravieša misiju ir tikuši gan tieši, gan arī netieši noraidīti. Tieši šeit ir jāieklausās sirdsbalsī un jāpārvērtē tā saucamā objektivitāte. Turpmāk sekos pravieša Muhammeda dzīves spilgtāko faktu uzskaitījums, lai sekmētu brīva no aizspriedumiem, loģiska un objektīva lēmuma pieņemšanu attiecībā uz viņa pravieša misiju.

Līdz pat četrdesmit gadu vecumam, Muhammeds nebija pazīstams kā valstvīrs, sludinātājs vai orators. Viņu nekad neredzēja diskutējam par metafiziku, ētiku, likumdošanu, politiku, ekonomiku vai socioloģiju. Viņam bez šaubām bija lielisks raksturs, patīkamas manieres un augsts kultūras līmenis. Tomēr viņā nebija nekā tāda tik dziļi satriecoša un tik radikāli neparasta, lai līdzgaitnieki nākotnē sagaidītu no viņa ko izcilu un revolucionāru. Bet kad Muhammeds iznāca laukā no Alas (Hiras ala) ar jaunu vēsti, viņš bija pilnīgi izmainīts. Vai ir iespējams, ka cilvēks ar iepriekš minētajā īpašībām pēkšņi pārvērstos ‘krāpniekā,’ kas pasludina sevi par Allah pravieti, tādējādi izaicinot uz sevi savu laikabiedru dusmas? Rodas jautājums: kādu iemeslu dēļ viņš pacieta visas grūtības? Viņa tauta piedāvāja atzīt viņu par karali, ja vien viņš beigtu sludināt savu reliģiju. Tomēr Muhammeds atteicās pieņemt viņu vilinošos piedāvājumus un turpināja vienpersoniski sludināt savu reliģiju, neskatoties uz dažādiem apvainojumiem, sociālo boikotu un pat fizisku iespaidošanu no viņa paša tautas puses. Dieva atbalsts, viņa paša stiprā apņemšanās izplatīt Allah vēsti un viņa dziļā ticība tam, ka galu galā Islams kļūs par cilvēces vienīgo dzīvesveidu, bija tie, kas palīdzēja Muhammedam stāvēt kā kalnam pretī visiem pretspēkiem un sazvērestībām viņu iznīcināt. Turklāt ja viņš būtu nācis ar nodomu konkurēt pret Kristietību un Jūdaismu, vai tad viņš būtu padarījis ticību Jēzum Kristum, Mozum un citiem Dieva praviešiem par reliģijas pamattēzi, bez kuras neviens nevar būt par musulmani?

Vai tas nav neapstrīdams pierādījums Muhammeda pravieša misijai, ka par spīti tam, ka viņš bija lasīt-rakstīt nepratējs un četrdesmit gadus dzīvoja ļoti normālu un klusu dzīvi, tad, kad viņš sāka sludināt savu vēsti, visa Arābija stāvēja no brīnumiem kā zemē iemieta, jo to bija apbūrusi viņa daiļrunība un retorika? Viņa sludinātais bija tik nepārspējams, ka vesels leģions visizsmalcinātāko arābu dzejnieku, sludinātāju un oratoru nespēja radīt neko tam līdzīgu. Kā gan viņš varēja izteikt Korānā esošās zinātniskas dabas patiesības, kuras tajā laikā neviens cilvēks pat nespēja ar prātu aptvert?

Un visubeidzot – kāpēc gan viņš dzīvoja tik smagu dzīvi pat pēc tam, kad bija ieguvis varu un kļuvis par autoritāti? Vienkārši aizdomājieties par vārdiem, kurus viņš teica pirms nāves: „Mēs, pravieši, neesam pārmantojami. Viss, ko mēs atstājam, ir labdarībai.”

Muhammeds ir pēdējais posms to praviešu ķēdē, kas kopš cilvēces pirmsākumiem uz šīs planētas tika sūtīti dažādos laikos dažādās zemēs. Ielūkojieties sekojošos Rietumu autoru izteikumos:

„Ja mērķa izcilums, līdzekļu pieticīgums un apbrīnojami rezultāti ir trīs kritēriji cilvēka ģēnija noteikšanai, tad kurš gan var iedrošināties salīdzīnāt jebkuru modernā laikmenta izcilāko vīru ar Muhammedu? Visplašāk pazīstamie vīri radīja tikai ieročus, likumus un impērijas. Ja viņi ko radīja, tad tā bija tikai materiālistiskā vara, kas bieži sadrupa viņu pašu acu priekšā. Šis cilvēks vadīja ne tikai armijas, likumdošanas, impērijas, tautas un dinastijas, bet arī miljonus cilvēku vienā trešajā daļā no tolaik apdzīvotās pasaules; pat vēl vairāk, viņš izkustināja altārus, dievus, reliģijas, idejas, ticējumus un dvēseles... viņa atturība pēc uzvarām, viņa ambīcijas, kas bija pilnībā pakļautas vienai idejai, nevis impērijas radīšanai; viņa nebeidzamās lūgšanas, viņa mistiskās sarunas ar Dievu, viņa nāve un viņa triumfs pēc nāves; tas viss liecina nevis par ķecerību, bet gan par stingru pārliecību, kas deva viņam spēku atjaunot dogmu. Šī dogma sastāvēja no divām daļām: Dieva vienības un Dieva nemateriāliskums; pirmā stāsta par to, kas ir Dievs, un otrā stāsta par to, kas Dievs nav; viena apgāž ar zobenu viltus dievības, otra aizsāk ar vārdiem jaunu domu.

Filozofs, orators, apustulis, likumdevējs, karavīrs, ideju iekarotājs, nacionālo dogmu atjaunotājs, kas pārstāv bezattēlu kultu; divdesmit pasaulīgu impēriju un vienas garīgās imperijas dibinātājs – tas ir Muhammeds. Attiecībā uz visiem standartiem, pēc kuriem cilvēka izcilība var tikt mērota, mēs varam jautāt – vai ir kāds par viņu izcilāks cilvēks?”
Lamartine, HISTOIRE DE LA TURQUIE, Paris, 1854, II sējums, 276. -277. lpp.

„Mūsu izbrīnu pelna nevis viņa reliģijas izplatīšanās, bet gan tās nemainīgums – tas pats tīrais un nevainojamais veidols, ko viņš iegreba Mekā un Medinā, ir saglabājies pēc divpadsmit gadsimtu ilgām indiešu, āfrikāņu un turku prozelītu Korāna revolūcijām... Muhammedāņi ir atturējušies no kārdinājuma reducēt savas ticības un pielūgsmes objektu līdz cilvēka sajūtu un iztēles līmenim. ‘Es ticu Vienam Dievam, un Muhammeds ir Dieva apustulis’ ir vienkārša un nemainīga Islama ticības apliecība. Dievības intelektuālais tēls nekad nav ticis degradēts līdz acīm tveramam elkam; praviešiem izrādītā cieņa nekad nav pārkāpusi cilvēcisko tikumu mēru, un viņa dzīvē realizētais paraugs ir saturējis viņa mācekļu pateicību prāta un reliģijas robežās.”
(Edward Gibbon and Simon Ocklay, HISTORY OF THE SARACEN EMPIRE, London, 1870, p. 54)

„Viņš bija Cēzars un Pāvests vienā; tomēr viņš bija Pāvests bez Pāvesta izlikšanās, Cēzars bez Cēzara leģioniem: bez pastāvīgas armijas, bez miesassarga, bez pils, bez noteiktiem valsts ienākumiem; ja jebkad kādam cilvēkam būtu tiesības teikt, ka viņš valdīja dievišķi iecelts, tad tas būtu Muhammeds, jo viņa rokās bija visa vara bez tās instrumentiem un bez tās atbalstiem.”
(Bosworth Smith, MOHAMMAD AND MOHAMMADANISM, London, 1874, p. 92)

„Nevienam, kurš ir studējis izcilā Arābijas Pravieša dzīvi un raksturu un zina, kā viņš mācīja un dzīvoja, nav iespējams just neko citu kā cieņu pret šo vareno Pravieti – vienu no izcilākajiem Visuaugstā vēstnešiem. Un lai gan tajā, ko jums stāstīšu, būs daudz kā pazīstama, tomēr es pati, kad to pārlasu, jūtu jaunu apbrīnu, jaunu cieņu attiecībā uz šo vareno arābu skolotāju.”
(Annie Besant, THE LIFE AND TEACHINGS OF MUHAMMAD, Madras, 1932, p. 4)

„Viņa gatavība paciest vajāšanas savas ticības dēļ, to vīru, kas viņam ticēja un respektēja viņu kā līderi, augsti morālie raksturi, un viņa galīgo sasniegumu izcilums – visi liecina par viņa fundamentālo godīgumu. Pieņēmums, ka Muhammeds ir ķeceris, rada vairāk problēmu nekā atrisina. Bez tam, neviena no izcilām vēsturiskām personībām nav Rietumos tik nepietiekami novērtēta kā Muhammeds.”
(W. Montgomery Watt, MOHAMMAD AT MECCA, Oxford, 1953, p. 52)

„Muhammeds, iedvesmotais vīrs, kurš kļuva par Islama pamatlicēju, dzima 570. gadā kādā arābu ciltī, kas pielūdza elkus. Kļūstot par bāreni tūlīt pēc dzimšanas, viņš vienmēr īpaši gādāja par nabagajiem un grūtībās nonākušajiem, par atraitnēm un bāreņiem, par vergiem un apspiestajiem. Jau divdesmit gadu vecumā viņš bija veiksmīgs tirgonis un drīz kļuva par kādas bagātas atraitnes kamieļu karavānu vadītāju. Kad viņš sasniedza divdesmit piecu gadu vecumu, viņa darba devēja, atzīstot viņa nopelnus, piedāvāja viņam stāties laulībā. Lai gan viņa bija piecpadsmit gadus vecāka, viņš stājās laulībā un bija uzticīgs vīrs līdz pat viņas dzīves beigām.

Gandrīz tāpat kā visi lielākie pravieši pirms viņa, Muhammeds, apjaušot savu neatbilstību, jutās bikls kļūt par Dieva vārda izplatītāju. Bet eņģelis pavēlēja: ‘Lasi!’ Cik mums ir zināms, Muhammeds neprata ne lasīt, ne rakstīt, bet viņš sāka diktēt Dieva iedvesmotus vārdus, kuri drīz radikāli pārveidoja lielu zemeslodes daļu: ‘Ir tikai viens Dievs.’

Itin visā Muhammeds bija absolūti praktisks. Kad viņa mīļotais dēls Ibrahīms mira, iestājās saules aptumsums, un drīz sāka izplatīties baumas par Dieva personisku līdzjūtību. Atbildot uz to, Muhammeds esot paziņojis: ‘Saules aptumsums ir dabas parādība. Ir muļķīgi saistīt šādas lietas ar cilvēka nāvi vai dzimšanu.’

Pēc Muhammeda paša nāves, tika veikti centieni viņu dievišķot, bet vīrs, kurš kļuva par viņa administratīvo pēcnācēju, darīja galu šai histērijai ar vienu no cēlākajām runām reliģijas vēsturē: ‘Ja jūsu vidū ir kāds, kurš pielūdza Muhammedu, tad viņš ir miris. Bet ja jūs pielūdzāt Dievu, Viņš ir nemirstīgs.’”
(James A. Michener, "ISLAM: THE MISUNDERSTOOD RELIGION," in READER'S DIGEST (American edition), May 1955, p. 68-70)

„Mana izvēle likt Muhammedu pasaules visietkmīgāko cilvēku saraksta priekšgalā varbūt pārsteigs dažus lasītājus, kamēr citi to apšaubīs; bet viņš bija vienīgais cilvēks vēsturē, kurš bija pilnīgi veiksmīgs gan reliģiskajā, gan sekulārajā līmenī.”
(Michael H. Hart, THE 100: A RANKING OF THE MOST INFLUENTIAL PERSONS IN HISTORY, New York: Hart Publishing Company, Inc., 1978, p. 33)