Autore: Laila Brence
Kopš laika, kad kļuvu par muslimu, esmu mēģinājusi izprast konfliktu starp Rietumu pasauli un Islāmu. Vērojot Rietumu sabiedrības dinamiku pēc 9/11 notikumiem, jutu, ka konflikts nav vienkārši virspusējs – tā saknes ir meklējamas kur dziļāk.
Mana rietumnieciskā izclesme un tas, ka izvēlējos Islāmu par savu dzīvesveidu, krietnam vairumam manu paziņu šķita radikāls solis. Kad sāku nēsāt muslimu sievietēm raksturīgo galvas apklāju, kāds Amerikas latviešu draudzes mācītājs vēlējās zināt, vai esmu kļuvusi par muhamedāni. Saņemot pozitīvu atbildi, viņš ar patiesu izbrīnu balsī jautāja: "Kāpēc gan latviešu meitenei tik dīvaina izvēle?" Man uz mēles bija: "Un kāpēc gan ne?", ko gan paturēju pie sevis, lai neizklausītos pārāk skarbi. Savādi, bet daudzu savu paziņu attieksmē jutu aizspriedumus pret manu jaunizvēlēto reliģiju, lai gan viņi maz ko zināja par Islāmu un muslimiem. Kas gan bija pamatā šādai dīvainai neuzticībai un nepatikai?
Kad iepazinos ar Austrumu domātāja Muhameda Asada teoriju par aizspriedumu izcelsmi pret islāmu, radu atbildi uz mani interesējošo jautājumu. Asads vērš uzmanību uz priekšstatu par Rietumu kultūras pārākumu un apgalvo, ka aizspriedumu saknes pret Islāmu tiecas pagātnē līdz pat 11. un 12. gadsimtam – bēdīgi slaveno krusta karu laiku.
Asads sāk savus argumentus, norādot uz Rietumu civilizācijas pašiem pamatiem – "grieķiski romānisko domāšanas veidu, kas sadalīja pasauli grieķos un romiešos, no vienas puses, un barbaros, no otras" (3). Asads apgalvo, ka kopš grieķu un romiešu laikiem Rietumu domātāji ir skatījušies uz pasauli tikai no Rietumu kultūras pieredzes punkta. Pasaules vēsture bija tikai un vienīgi Rietumu civilizācijas vēsture – citas pasaules daļas tajā parādījās tikai un vienīgi tad, kad tās ietekmēja Rietumu attīstības gaitu. Tādējādi šāda šaura perspektīva radīja izkropļojumus, kas atstāja paliekošu ietekmi uz Rietumu domāšanas veidu. Ideja par kultūras pārākumu tik dziļi iesakņojās Rietumu sabiedrībā, ka pat šodienas vidusmēra rietumniekam ir grūti vērtēt pozitīvi jebko, kas ir ārpus viņa paša kultūras orbītas.
Lai gan grieķiski romāniskais domāšanas veids pieder vēsturei un starp Rietumiem un Austrumiem ir nodibinātas neskaitāmas saiknes, Asads uzskata, ka "Rietumi nav kļuvuši mazāk augstprātīgi attiecībā uz svešām kultūrām, kā tas bija grieķu un romiešu laikos – tie ir vienkārši kļuvuši vairāk toleranti" (4). Asads arī atzīmē, ka Islāms neietilpst šīs tolerances robežās – tā atzīst tikai citas Austrumu kultūras. Kāpēc? Rietumnieks, pēc Asada vārdiem, var komfortabli salīdzināt hinduisma un budisma idejas ar savējām, nepieļaujot iespēju, ka tās varētu kļūt par viņa paša. Turpretī Islāms neietilpst šajā kategorijā, jo tā filosofija un vērtības ir pietiekami tuvas rietumnieciskajām un tādējādi ielaužas rietumnieku intelektuālā komforta zonā.
Turpinot risināt savu domu pavedienu, Asads pievēršas Islāma dilemmai, sakot, ka "tas, ko šodien rietumnieki domā un jūt attiecībā uz Islāmu, sakņojas iespaidos, kas dzima krusta karu laikos" (5). Asads attiecina uz Eiropas atīstības gaitu psihoanalīzes koncepcijas, atzīmējot, ka krusta karu laiks sakrīt ar šodienas Eiropas bērnības periodu. Psihoanalītiķi apgalvo, ka "liela daļa nobriedušas personas emocionālās dzīves (vairums to šķietami neizskaidrojamo noslieču, gaumju un aizspriedumu, ko kopīgi apzīmē ar terminu rakstura iezīmes) sakņojas viņa pašos formatīvākajos gados – agrā bērnībā (..) un katra šāda [bērnības] pārdzīvojuma raksturu ietekmējošais efekts ir atkarīgs galvenokārt no tā sākotnējās intensitātes" (5).
Velkot paralēles ar psihoanalītiķu teoriju, Asads apgalvo, ka, tā kā nācijas un civilizācijas ir nekas cits kā indivīdu kopums, "arī to attīstību ietekmē agrās bērnības pārdzīvojumi" (5). Rietumu civilizācijas agrās bērnības periodu varot datēt ar pirmā gadu tūkstoša beigām – gadsimtiem īsi pirms krusta kariem, kad Eiropa sāka rast savu unikālu kultūras seju.
Asads turpina, sakot, ka "krusta kari nāca kā stiprākais kolektīvais pārdzīvojums civilizācijai, kas bija tikko sākusi sevi apzināties" (6). Kultūras vienība sāka veidoties no tā, kas iepriekš bija tikai ciltis un feodālas valstiņas, kuras kopā turēja viens vienīgs fakts – kristīgā ticība. Pāvesta Urbāna II slavenais Klermontas aicinājums (1095. gada novembrī) uz pirmo krusta karu pacēla šo kopīgo iezīmi jaunā līmenī, saliedējot dažādās nācijas vienotam mērķim – karam pret "ļauno rasi" [muslimiem], kuru rokās atradās Svētā zeme [Jeruzāleme] (6).Iepriekš nepieredzēts un kopš tā laika nepārspēts entuziasms kopā saveda karotājus no visām tā laika Eiropas zemēm, sagraujot valstu, cilšu un sabiedrības slāņu barjeras. Kāds bija tā iemesls? Reliģisks naids pret muslimiem. Tieši šajā laikā sākās apzināta Islāma ideālu un mācību izkropļošana. Kara attaisnošanai Pravietis Muhammads (s) tika nosaukts par antikristu un Islāms tika atainots kā "primitīva sensuālisma un brutālas vardarbības reliģija, kas akli pildīja rituālus tā vietā, lai attīrītu sirdi" (7).
Tādējādi Eiropas kolektīvā personība, kas reprezentēja tā laika Rietumus, tika intelektuāli saindēta pret islāma pasauli. "Krusta karu ēna lidinās pār Rietumiem līdz pat šai dienai, un visās pret Islāmu un muslimiem vērstajās reakcijās var jaust šā rēga pēdas..." (7) Tomēr es ceru, ka šis vēsturiskais rēgs ar laiku zaudēs savu ietekmi – vismaz uz tiem, kam pietiks drosmes atkāpties no vispārpieņemtās aizspriedumu normas un paskatīties Islāmam sejā.
(Citāti no: Asad, Muhammad. "The Road to Makkah")
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru