Reiz Afganistānas kalnos dzīvoja vecs vīrs ar savu mazdēlu. Katru dienu agri no rīta vectēvs sēdēja pie virtuves galda un lasīja Korānu.
Mazdēls ļoti vēlējās līdzināties vectēvam, tāpēc centās atdarināt itin visu, ko viņš darīja. Kādu dienu, mazdēls jautāja vectēvam: „Vectēv, es mēģinu lasīt Korānu gluži tāpat kā tu, bet es neko nesaprotu. Un pat to, ko es saprotu, es aizmirstu tiklīdz aizveru grāmatu. Kāds gan ir labums no Korāna lasīšanas?”
Beidzot likt krāsnī ogles, vectēvs atbildēja: „Ņem šo ogļu grozu un atnes man no upes grozu ūdens.” Zēns izdarīja, kā vectēvs bija licis, tomēr pirms viņš paspēja atgriezties mājās, viss ūdens bija no groza iztecējis.
Vectēvs smejoties teica: „Nākamreiz kustini kājas ātrāk,” un sūtīja mazdēlu ar grozu atpakaļ pie upes, lai mēģinātu vēlreiz. Šoreiz zēns skrēja ātrāk, bet jau atkal grozs bija tukš, pirms viņš tika līdz mājām. Aizelsies viņš teica vectēvam, ka ūdeni grozā atnest vienkārši nav iespējams, un griezās apkārt, lai meklētu spaini.
Vecais vīrs teica: „Es negribu spaini ūdens. Es gribu grozu ūdens. Tu vienkārši necenties pietiekami labi,” un viņš izgāja laukā no mājas, lai vērotu, kā zēns mēģina vēlreiz.
Zēns zināja, ka tas nav iespējams, bet viņš gribēja vectēvam parādīt, ka pat tad, ja viņš skrietu cik vien ātri var, ūdens iztecētu no groza, pirms viņš sasniedz mājas. Zēns atkal iegremdēja grozu upē un skrēja cik spēka, bet kad viņš atgriezās pie vectēva, grozs atkal bija tukšs.
Atkal aizelsies, viņš teica: „Redzi, vectēv, tas ir bezcerīgi!”
„Tātad tu domā, ka tas ir bezcerīgi?” jautāja vecais vīrs. „Paskaties uz grozu.” Zēns paskatījās uz grozu un pirmo reizi pamanīja, ka grozs bija kļuvis citāds. Tas vairs nebija netīrais vecais ogļu grozs... tas bija kļuvis nevainojami tīrs gan no iekšpuses, gan no ārpuses.
„Mazdēl, tagad tu redzi, kas notiek, kad tu lasi Korānu. Tu varbūt nesaproti un neatceries visu, ko lasi, bet tas, ko tu lasi, izmaina tevi gan no iekšpuses, gan no ārpuses. Tieši tā Allah strādā mūsu dzīvēs.”
Mazdēls ļoti vēlējās līdzināties vectēvam, tāpēc centās atdarināt itin visu, ko viņš darīja. Kādu dienu, mazdēls jautāja vectēvam: „Vectēv, es mēģinu lasīt Korānu gluži tāpat kā tu, bet es neko nesaprotu. Un pat to, ko es saprotu, es aizmirstu tiklīdz aizveru grāmatu. Kāds gan ir labums no Korāna lasīšanas?”
Beidzot likt krāsnī ogles, vectēvs atbildēja: „Ņem šo ogļu grozu un atnes man no upes grozu ūdens.” Zēns izdarīja, kā vectēvs bija licis, tomēr pirms viņš paspēja atgriezties mājās, viss ūdens bija no groza iztecējis.
Vectēvs smejoties teica: „Nākamreiz kustini kājas ātrāk,” un sūtīja mazdēlu ar grozu atpakaļ pie upes, lai mēģinātu vēlreiz. Šoreiz zēns skrēja ātrāk, bet jau atkal grozs bija tukš, pirms viņš tika līdz mājām. Aizelsies viņš teica vectēvam, ka ūdeni grozā atnest vienkārši nav iespējams, un griezās apkārt, lai meklētu spaini.
Vecais vīrs teica: „Es negribu spaini ūdens. Es gribu grozu ūdens. Tu vienkārši necenties pietiekami labi,” un viņš izgāja laukā no mājas, lai vērotu, kā zēns mēģina vēlreiz.
Zēns zināja, ka tas nav iespējams, bet viņš gribēja vectēvam parādīt, ka pat tad, ja viņš skrietu cik vien ātri var, ūdens iztecētu no groza, pirms viņš sasniedz mājas. Zēns atkal iegremdēja grozu upē un skrēja cik spēka, bet kad viņš atgriezās pie vectēva, grozs atkal bija tukšs.
Atkal aizelsies, viņš teica: „Redzi, vectēv, tas ir bezcerīgi!”
„Tātad tu domā, ka tas ir bezcerīgi?” jautāja vecais vīrs. „Paskaties uz grozu.” Zēns paskatījās uz grozu un pirmo reizi pamanīja, ka grozs bija kļuvis citāds. Tas vairs nebija netīrais vecais ogļu grozs... tas bija kļuvis nevainojami tīrs gan no iekšpuses, gan no ārpuses.
„Mazdēl, tagad tu redzi, kas notiek, kad tu lasi Korānu. Tu varbūt nesaproti un neatceries visu, ko lasi, bet tas, ko tu lasi, izmaina tevi gan no iekšpuses, gan no ārpuses. Tieši tā Allah strādā mūsu dzīvēs.”
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru