Līdzcietīgā, žēlsirdīgā Dieva vārdā
Bismilāhi ar-rahmāni ar-rahīm (Bismillahi ar-rahmani ar-raheem)
„Kāpēc musulmaņu sievietēm ir jāapklāj galva?” Šis ir jautājums, kuru uzdod gan musulmaņi, gan arī ne-musulmaņi. Daudzām musulmaņu sievietēm šis ir viens no lielākajiem pārbaudījumiem.
Atbilde uz šo jautājumu ir pavisam vienkārša – musulmaņu sievietes ievēro Hidžābu (galvas un ķermeņa apklāšanu) tāpēc, ka Allah ir noteicis viņām to darīt.
„Pravieti! Saki savām sievām un savām meitām un ticīgām sievietēm apvilkt viņu apsegus pāri visam ķermenim (t.i., pilnībā apklāt sevi, izņemot acis vai vienu aci, lai varētu redzēt ceļu). Tas būs labāk, jo viņas būs atpazīstamas (kā brīvas un cienījamas sievietes) un netiks traucētas.” (Korāns 33:59)
Citi sekundāri iemesli ietver pieticības un atturības prasību attiecībā gan uz vīriešiem, gan arī sievietēm. Tādējādi, abi dzimumi tiks vērtēti pēc viņu intelekta un spējām, nevis pēc izskata un seksualitātes. Kāda irāņu skolniece ir teikusi: „Mēs gribam, lai vīrieši pārtrauc mūs vērtēt kā seksa objektus, kā viņi to vienmēr ir darījuši. Mēs gribam, lai viņi pārtrauc vērot mūsu izskatu un kļūst uzmanīgi pret mūsu personību un prātu. Mēs gribam, lai viņi mūs uztver nopietni, kā vienlīdzīgas, nevis vienkārši skrien pakaļ mūsu ķermeņiem un fiziskajam izskatam.”
Musulmaņu sieviete, kura apklāj galvu, paziņo sabiedrībai par savu identitāti. Jebkurš, kas viņu redz, zinās, ka viņa ir musulmane ar labām morāles īpašībām. Daudzas musulmaņu sievietes, kas sevi apklāj, ir pilnas pašcieņas; viņas labprāt vēlas būt atpazītas kā musulmanes. Kā šķīsta, atturīga un tīra sieviete, musulmane nevēlas, lai viņas seksualitāte figurētu attiecībās ar vīriešiem. Sieviete, kura sevi apklāj, apslēpj savu seksualitāti, bet ļauj izpausties savai sievišķībai.
Gadsimtiem ilgi, musulmaņu sieviešu Hidžāba jautājums ir bijis diskusiju krustpuntā un noteikti tāds paliks arī nākotnē. Daži izglītoti cilvēki nedomā, ka šis ir diskutējams jautājums, un uzskata, ka sejas aizklāšana ir obligāta. Tomēr vairākums pieturas pie viedokļa, ka tas nav obligāti. Vēl citi pieturas pie vidējas pozīcijas, apgalvojot, ka noteikumi ir neskaidri un tādēļ atvērti individuālai izvēlei atkarībā no situācijas. Pravieša sievām bija obligāti jāaizklāj viņu sejas, lai vīrieši nedomātu par viņu seksualitāti, jo viņas bija ‘Ticīgo Mātes’*; tomēr šī prasība neattiecās uz citām sievietēm.
Vārds ‘Hidžāb’ nāk no arābu valodas vārda ‘Hidžāba,’ kas nozīmē ‘noslēpt no atklātības vai apslēpt.’ Šodien, Hidžāba konteksts ir musulmaņu sievietes atturīga sevis apklāšana. Rodas jautājums: cik lielā mērā sievietēm ir sevi jāapklāj?
„Saki ticīgiem vīriešiem vērst skatienu lejup (lai neskatītos uz aizliegtām lietām) un sargāt viņu privātās ķermeņa daļas (no nelikumīgām seksuālām attiecībām). Tas ir šķīstāk priekš viņiem. Patiesi, Allah ir Visu-Zinošs par to, ko viņi dara.
Un saki ticīgām sievietēm vērst skatienu lejup (lai neskatītos uz aizliegtām lietām) un sargāt viņu privātās ķermeņa daļas (no nelikumīgām seksuālām attiecībām), un neizrādīt savas greznumlietas, kā vien to, kas ir acīm redzams (piemēram, abas acis, lai redzētu ceļu, vai plaukstas, vai viena acs, vai tāds apģērbs kā apklājs, cimdi, galvas apklājs, priekšauts, u.tml.), un apvilkt savus apklājus pār Juyubihinna (t.i., viņu ķermeņiem, sejām, kakliem un krūtīm) un neatklāt viņu greznumlietas, kā vien viņu vīriem, ...” (Korāns, 24:30-31)
Šie Korāna panti ietver divus galvenos norādījumus: (1) sieviete nedrīkst rādīt savu skaistumu vai greznumlietas, izņemot to, kas parādās nekontrolējamu faktoru dēļ, kā piemēram vējam pūšot viņas drēbēs, un (2) galvas apklājam jābūt apvilktam tā, lai tas apklātu matus, seju un krūtis.
Islamā nav noteiktu standartu attiecībā uz apģērba stilu vai auduma tipu kāds musulmaņiem būtu jāvalkā; tomēr ir prasības, kuras ir jāievēro. Pirmā no šīm prasībām nosaka ķermeņa daļas, kurām ir jābūt apklātām.
Islamā nav noteiktu standartu attiecībā uz apģērba stilu vai auduma tipu kāds musulmaņiem būtu jāvalkā; tomēr ir prasības, kuras ir jāievēro. Pirmā no šīm prasībām nosaka ķermeņa daļas, kurām ir jābūt apklātām.
Islama likumiem ir divi noteicošie avoti: (1) Korāns, Allah atklāsme, un (2) Hadīsi jeb pravieša Muhammeda darītā un teiktā autentiski atstāsti. Viens no pravieša Hadīsiem vēsta:
Aiša* ir teikusi, ka Abu Bakra meita Asma reiz atnāca pie Allah vēstneša, ģērbusies plānās drēbēs. Viņš uzrunāja viņu, teikdams: „Ak, Asma! Kad meitene sasniedz savu menstruālo vecumu, ir nepieņemami, ka kaut kas paliek atklāts, izņemot šo un šo.” Viņš norādīja uz seju un plaukstām. (Abu Daūd)**
Otrā prasība ir vaļīgums. Apģērbam ir jābūt pietiekoši vaļīgam, lai tas neatklātu sievietes ķermeņa līnijas. Viens no ieteicamajiem veidiem, kā apslēpt ķermeņa kontūras, ir valkāt pāri pār drēbēm virsmēteli. Tomēr ja apģērbs ir pietiekami vaļīgs, tad papildus virsapģērbs nav vajadzīgs.
Trešā prasība ir biezums. Apģērbam ir jābūt tik biezam, lai tas neatklātu ādas krāsu vai ķermeņa kontūras. Pravietis Muhammeds ir teicis, ka viņa kopienas vēlākajās paaudzēs būšot sievietes, kuras būs apģērbtas, bet kailas, un kurām uz galvas būšot kaut kas, kas līdzināšoties kamieļa kuprim. (Muslim)
Vēl viens noteikums ir vispārējs cienīgs izskats. Apģērbam nav jāpievērš vīriešu uzmanība. Tam nevajag būt spilgtam un uzkrītošam, lai visi ievērotu gan apģērbu, gan sievieti.
Bez šiem, ir arī vēl citi noteikumi:
(1) Sievietes nedrīkst ģērbties tā, lai viņas izskatītos pēc vīriešiem. Ibn Abbas ir teicis: „Pravietis nolādēja vīriešus, kuri izskatās pēc sievietēm, un sievietes, kuras izskatās pēc vīriešiem.” (Bukhari)
(2) Sievietes nedrīkst ģērbties tā, lai viņu izskats līdzinātos neticīgajiem.
(3) Apģērbam ir jābūt pieklājīgam – ne pārāk lepnam, ne arī pārāk noplīsušam, lai neizplenītos nedz apkārtējo apbrīnu, nedz arī līdzcietību.
Bieži tiek aizmirsts par to, ka mūsdienu rietumnieciskais ģērbšanās stils ir jaunizgudrojums. Ja mēs pavērojam sieviešu apģērbu tikai septiņdesmit gadus atpakaļ, tad ieraugām ko līdzīgu Hidžābam. Tā laika aktīvās un bieži vien smagu darbu darošās rietumu sievietes netraucēja viņu apģērbs, kurš sastāvēja no garām kleitām un dažādu tipu galvassegām. Musulmaņu sievietes, kuras praktizē Hidžābu, neizjūt to kā nepraktisku kavēkli, kas traucētu viņu aktivitātes jebkurā dzīves jomā.
Hidžābs nav tikai apklājošs apģērbs, bet, kas ir vēl jo svarīgāk, arī uzvedība, manieres, runas un izturēšanās stils publiskās situācijās. Apģērbs ir tikai viena no indivīda izpausmēm.
Musulmaņu sieviešu apģērba pamatprasības ir attiecināmas arī uz musulmaņu vīriešiem – atšķiras tikai gradācija. Musulmaņu vīriešu pieklājības normas prasa, lai viņu ķermenis ir būtu apklāts no nabas līdz ceļgalam visu cilvēku priekšā, izņemot viņu sievas. Vīriešu apģērbs nedrīkst līdzināties sieviešu apģērbam, nedz arī tas drīkst būt apspīlēts vai provocējošs. Musulmanim ir jāģērbjas tā, lai viņš atklātu savu kā musulmaņa identitāti. Vīrieši nedrīkst nēsāt zeltu vai zīdu, kuri abi ir atļauti tikai sievietēm.
Vīriešu un sieviešu apģērba noteikumi nav domāti kā ierobežojumi, bet gan kā veids, kurā sabiedrība varētu darboties saskaņā ar Islama dzīves stilu.
* Īpašs tituls, kas tika dots visām pravieša Muhammeda sievām.
* Aiša bija viena no pravieša Muhammeda sievām. (Tulk. piez.)
** Hadīsa atstāstam parasti iekavās seko tā atstāstītāja vārds. (Tulk. piez.)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru