Līdzcietīgā, žēlsirdīgā Dieva vārdā
Bismilāhi ar-rahmāni ar-rahīm (Bismillahi ar-rahmani ar-raheem)
Katrā valodā ir viens vai vairāki termini, ar kuriem tiek apzīmēts Dievs un mazākas nozīmes dievības. Tas nav tā attiecībā uz Allah. Allah ir vienīgā patiesā Dieva personiskais vārds. Nekas cits nevar saukties par Allah. Šim terminam nav ne daudzskaitļa ne dzimtes. Šīs pazīmes norāda uz tā unikālumu attiecībā pret vārdu “dievs,” kas var būt gan daudzskaitlī (dievi), gan sieviešu dzimtē (dieviete). Ir interesanti arī atzīmēt, ka Allah ir Dieva personiskais vārds aramiešu valodā, kas ir Jēzus dzimtā valoda un Arābu valodas māsas valoda.
Vienīga patiesa Dieva esamība atspoguļojas unikālā Islama konceptā. Musulmanim Allah ir Visuvarenais, Radītājs un visuma Uzturētājs, Kas nekam nelīdzinās un Kuram nav līdzīgu. Kad līdzgatnieki vaicāja pravietim Muhamedam par Allah, atbilde nāca tieši no Dieva Paša mazas Korāna nodaļas formā, kas tiek uzskatīta par Dieva vienības būtību un monoteisma motto. Šī 112. nodaļa skan sekojoši:
“Līdzcietīgā un žēlsirdīgā Dieva vārdā!
Saki: Viņš, Dievs, ir viens,Uzturētājs Dievs,Viņš nav dzemdinājis un nav dzemdēts,un Viņam līdzīga nav neviena” (112:1-4).
(Ulda Bērziņa Korāna interpretācija no arābu valodas)
Citu reliģiju pārstāvji apgalvo, ka Islamā Dievs ir nežēlīgs un cietsirdīgs – Viņš pieprasot pilnīgu paklausību un neesot mīlošs. Nekas nevar būt tālāk no patiesības kā šis apgalvojums. Vai nav pietiekami zināt, ka, izņemot vienu, visas 114 Korāna nodaļas sākas ar vārdiem: „Līdzcietīgā, žēlsirdīgā Dieva vārdā”? Pravietis Muhameds ir teicis: „Dievs ir daudz mīlošāks un laipnāks nekā māte pret savu mīļāko bērnu.”
Tomēr Dievs ir arī taisnīgs. Ļaundariem un grēciniekiem ir jāsaņem sods, un tikumīgajiem – Viņa balvas un labvēlība. Patiesībā Dieva žēlsirdības īpašība izpaužas Viņa taisnīguma īpašībā. Cilvēkiem, kas visu dzīvi cieš Viņa dēļ, un cilvēkiem, kas visu dzīvi apspiež un ekspluatē citus nav jāsaņem līdzīga attieksme no viņu Kunga. Ja viņi saņemtu līdzīgu attieksmi, tas noliegtu ticību cilvēka atbildībai aizsaulē un tādējādi noliegtu jebkādu motivāciju morālai un tikumīgai dzīvei šajā pasaulē. Sekojoši Korāna panti skaidri to ilustrē:
“Patiesi, priekš taisnajiem ir Prieka dārzi (Paradīze), viņu Kunga klātbūtnē.
Vai lai Mēs attiecamies pret ticīgajiem tāpat kā pret grēciniekiem?
Kas ir ar jums noticis? Kā jūs spriežat?” (86:34-36)
Islams liedz piedēvēt Dievam jebkādu cilvēciksu formu un atainot Viņu kā labvēlīgu konkrētiem indivīdiem vai nācijām dēļ to bagātības, varas vai rases piederības. Viņš radīja cilvēkus vienlīdzīgus. Cilvēki var izcelties un iegūt Viņa labvēlību tikai vienīgi ar tikumību un dievbijību.
Priekšstati, ka Dievs atpūtās septītajā radīšanas dienā, ka Dievs cīnījās ar kādu no saviem kareivjiem, ka Dievs ir skaudīgs un plāno sazvērestību pret cilvēci, vai ka Dievs ir iemiesojies kādā cilvēkā, Islamā tiek uzskatīti par zaimiem.
Tas, ka Allah tiek lietots kā Dieva personiskais vārds, atspoguļo Islama uzsvaru uz tīru ticību Dievam, kas ir pamatā visu Dieva vēstnešu vēstij. Tādēļ kādas citas personības vai dievības asociēšana ar Dievu Islamā tiek uzskatīta par nāvējošu grēku, kuru Dievs nekad nepiedos, neskatoties uz to, ka Viņš var piedot visus citus grēkus.
[Tas, kas ir minēts iepriekš, attiecas TIKAI uz tiem, kas mirst stāvoklī, kad viņi piedēvē Dievam partnerus. Tie, kas joprojām dzīvo, var nožēlot šo grēku un Dievs viņiem piedos, ja tāds būs Viņa prāts. – MSA, USC]
Radītājam pēc dabas ir jābut atšķirīgam no radītajām lietām, jo, ja viņš būs pēc dabas tāds kā tās, viņš būs laicīgs un tādējādi arī viņam būs nepieciešams radītājs. No tā seko, ka nekas nelīdzinās Viņam. Ja viņš nav laicīgs, tad viņam ir jābūt mūžīgam. Ja viņš ir mūžīgs, tad viņam nevar būt cēloņu. Ja ārpus viņa nav nekā, kas nodrošinātu viņa eksistenci, tas nozīmē, ka viņš ir pašpietiekams. Ja viņš savā eksistencē nav ne no kā atkarīgs, tas nozīmē, ka viņam nav beigu - tādējādi, Radītājs ir mūžīgs.
Viņš ir Pašpietiekams un Pašeksistējošs jeb, Korāna terminoloģijā izsakoties, Al-Kaijam (Al-Qayyum). Radītājās rada ne tikai liekot lietām eksistēt – Viņš tās arī uztur un pārtrauc to eksitenci - Viņš ir pirmcēlonis visam, kas ar tām notiek.
“Dievs ir visa Radītājs. Pār visu Viņš ir aizbildnis.
Viņam pieder debesu un zemes atslēgas” (39:62-63).
“Nav radības uz zemes virsas, kuras nodrošinājums nebūtu Dieva ziņā. Viņš zina tās mītni un tās glabātuvi” (11:6).
Dieva atribūti
Ja Radītājs ir mūžīgs, tad arī Viņa atribūtiem ir jābūt mūžīgiem. Viņam nebūtu ne jāzaudē, ne arī jāiegūst no jauna neviens no šiem atribūtiem. Ja tas ir tā, tad Viņa atribūti ir absolūti. Vai var būt vairāk kā viens Radītājs ar šādiem absolūtiem atribūtiem? Vai var, piemēram, eksistēt divi absolūti spēcīgi Radītāji? Pat aizdomājoties tikai uz mirkli, varam secināt, ka tas nav iespējams.
Sekojoši Korāna panti rezumē šo apgalvojumu:
„Dievs nav Sev pieņēmis nevienu dēlu, ne arī Viņam blakus ir kāds cits dievs: jo tad katrs dievs būtu paņēmis no tā, ko viņš ir radījis, un daži no tiem paceltos pāri citiem” (23:91).
„Ja uz zemes un debesīs bez Dieva būtu citi dievi, tad tie (debesis un zeme) noteikti sabruktu” (21:22).
Dieva vienība
Korāns atgādina par visu citu dievu nepatiesumu. Tiem, kas pielūdz cilvēku roku darinātas lietas, Korāns jautā:
„Vai jūs pielūdzat to, ko paši esat izgrebuši?” (37:95)
„Jeb vai jūs esat pieņēmuši Dieva priekšā citus, kas būtu jūsu aizstāvji – pat tādus, kuriem nav spēju darīt labu vai ļaunu pašiem sev?” (13:16)
Tiem, kas pielūdz debesu ķermeņus, Korāns atgādina par Ābrahama stāstu:
„Kad nakts pārklājās pār viņu, viņš ieraudzīja zvaigzni un teica: ‘Šis ir mans Kungs.’ Bet kad tā izzuda, viņš teica: ‘Man netīk tie, kas izzūd.’
Kad viņš ieraudzīja mēnesi lecam, viņš teica: ‘Šis ir mans Kungs.’ Bet kad tas izzuda, viņš teica: ‘Ja mans Kungs mani nevadīs, es patiesi būšu starp tiem, kas zaudē patieso ceļu.’
Kad viņš ieraudzīja sauli lecam, viņš teica: ‘Šis ir mans Kungs; šis ir lieliskāks.’ Bet kad tā norietēja, viņs teica: ‘Mana tauta, es patiesi atmetu to, ko jūs pielūdzat.
Esmu vērsis seju pret To, Kurš ir radījis debsis un zemi; tīras ticības cilvēks – es neesmu no elku pielūdzējiem.’” (6:76-79)
Ticīga cilvēka attieksme
Lai būtu par musulmani, t.i., nodotu sevi Dieva rokās, ir jātic Dieva vienībai – tam, ka Viņš ir vienīgais Radītājs, Saglabātājs, Uzturētājs, u.tml. Tomēr ar šo pārliecību – kas vēlāk tika nosaukta par Tauhīd Ar-Rabūbīja (Tawhid Ar-Rububiyyah) – vien nepietiek. Daudzi elku pielūdzēji zināja un ticēja, ka tikai Augstākais Dievs to visu varēja paveikt, bet tas nebija pietiekami, lai viņi kļūtu par musulmaņiem. Tauhīd Ar-Rabūbīja ir jāpievieno ar Tauhīd Al’Ulūhīja (Tawhid Al’uluhiyyah), t.i., jāatzīst faktu, ka tikai Dievs ir pielūgsmes cienīgs, un jāatturas no citu lietu vai būtņu pielūgšanas.
Sasniedzot šo atziņu par viena patiesa Dieva esamību, cilvēkam ir Viņam jātic – nedrīkst pieļaut, ka kāds mudina viņu noliegt šo patiesību.
Kad ticība ienāk cilvēka sirdī, rodas konkrēts garīgs stāvoklis, kuram seko konkrētas darbības. Kopā šis garīgais stāvoklis un darbības ir pierādījums patiesai ticībai. Pravietis ir teicis: „Ticība ir tā, kas cieši mājo sirdī un kas tiek apliecināta caur darbiem.” Galvenais no šiem garīgajiem stāvokļiem ir pateicības jūtas pret Dievu, ko var saukt par pielūgsmes (Ibāda (Ibada)) esenci.
Pateicības jūtas ir tik svarīgas, ka neticīgie tiek saukti par Kāfir (Kafir), kas nozīmē ‘tas, kurš noliedz patiesību’ un ‘tas, kurš ir nepateicīgs.’
Ticīgais mīl Dievu un ir pateicīgs par Viņa dāsnumu. Tomēr apzinoties, ka viņa labie darbi (gan garīgie, gan fiziskie) nav samērojami ar dievišķajām balvām, cilvēks vienmēr raizējas par to, lai Dievs viņu nesoda ne šai pasaulē, ne aizsaulē. Tādēļ cilvēks izjūt bijību pret Dievu, nodod sevi Viņa rokās un lielā pazemībā Viņam kalpo. Šāds garīgais stāvoklis ir iespējama tikai tad, ja cilvēks pastāvīgi apzinās Dieva klātbūtni. Tādējādi, Dieva klātbūtnes apzināšanās ir ticības dzīvības spēks, bez kura tā izbāl un izzūd.
Korāns cenšas veicināt šīs pateicības jūtas, bieži atkārtojot Dieva atribūtus. Sekojošos Korāna pantos ir minēta lielākā daļa šo atribūtu:
„Viņš ir Dievs; bez viņa citu Dievu nav. Viņš pārzina redzamo un neredzamo; Viņš ir Visžēlsirdīgais, Vislīdzcietīgais.
Viņš ir Dievs; bez viņa citu Dievu nav. Viņš ir Karalis, Vissvētais, Vismiermīlīgais, ticības Sargātājs, visa Saglabātājs, Visvarenais, Visnepārvaramais, Viscildenais. Slava Dievam pār visu, ko viņi Tam piedēvē!
Viņš ir Dievs Radītājs, Darītājs, Veidotājs. Viņam pieder visskaistākie vārdi. Viņu cildina viss, kas atrodas uz zemes un debesīs; Viņš ir Visvarenais, Visgudrais.” (59:22-24)
„Dievs! – nav cita dieva, kā vien Viņš, Dzīvais, Nemitīgais! Ne snauda pārņem Viņu, ne miegs! Viņam – viss, kas debesīs un virs zemes! Kas uzdrīkstētos aizbilst pie Viņa, kā vienīgi ar Viņa atļauju? Viņš zina, kas tiem rokās un kas [tos gaida] aiz muguras. Un neko tie nesapratīs no Viņa zinības, vien to, ko Viņš gribēs. Plats Viņa sēdeklis pār debesīm un pār zemi, un nepagurst Viņš, tās glabādams. Viņš –Visaugstais, Visdiženais!” (2:255)
(Ulda Bērziņa Korāna interpretācija no arābu valodas)
„Grāmatas tautas, neizejiet no savu reliģiju robežām un nesakiet par Dievu neko citu kā vien patiesību. Mesija, Jēzus Marijas dēls, bija tikai Dieva vēstnesis un Viņa vārds, ko Viņš nodeva Marijai, un Viņa radīts gars. Tādēļ ticiet Dievam un Viņa vēstnešiem, un nesakiet: ‘Trīs (trīsvienība).’ Atturieties – tas būs jums labākais. Dievs ir tikai viens Dievs. Slava Viņam – (Viņš ir) augstāks par to, lai viņam būtu dēls.” (4:171)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru