Pielūgsmes koncepcija Islamā

III&E brošūru sērija; No. 5

(Izdevējs: The Institute of Islamic Information and Education (III&E))

Līdzcietīgā, žēlsirdīgā Dieva vārdā
Bismilāhi ar-rahmāni ar-rahīm (Bismillahi ar-rahmani ar-raheem)

Daudziem, tajā sakaitā arī musulmaņiem, nav pareiza priekšstata par pielūgsmes koncepciju Islamā. Vispārējā nozīmē ar pielūgsmi apzīmē tādu rituālu kā lūgšanu, gavēņa vai labdarības veikšanu. Šī ierobežotā izpratne par pielūgsmi ir tikai daļa no tā, ko pielūgsme nozīmē Islamā. Tieši tādēļ tradicionālā pielūgsmes definīcija Islamā ir visaptveroša – tajā ietilpst gandrīz viss, kas saistīts ar cilvēka darbības sfērām. Definīcija skan aptuveni šādi:

„Pielūgsme ir visaptverošs termins tam, kas Dievam tīkams cilvēka iekšējā un ārējā teiktajā un darītajā.”

Citiem vārdiem sakot, pielūgsme ir viss, ko darām vai sakām Allah labpatikas dēļ. Tas, protams, ietver gan rituālus, gan arī pārliecības, sociālās aktivitātes un personīgo devumu apkārtējo cilvēku labklājības labā.

Islams skatās uz indivīdu kopumā. Cilvēkam ir pilnībā jānodod sevi Allah rokās, gluži tāpat kā Korāns deva norādījumu to darīt pravietim Muhamedam:

„Saki (Muhamed): ‘Patiesi, mana lūgšana, mans upuris, mana dzīve un mana nāve pieder Allah;
Viņam nav partnera. Tas man ir ticis pavēlēts un es esmu pirmais no musulmaņiem.’” (6:162-163)

Ja nododam sevi kāda rokās, tad visām mūsu aktivitātēm būtu jābūt saskaņā ar tā instrukcijām, kura rokās atrodamies. Islams, kā dzīvesveids, liek saviem sekotājiem veidot visus viņu dzīves aspektus (gan reliģiskos, gan sekulāros) saskaņā ar tā mācībām. Šāds apgalvojums var likties nepierasts tiem, kas uztver reliģiju kā personiskas attiecības starp cilvēku un Dievu, kuras neiespaido cilvēka darbības ārpus reliģiskiem rituāliem.

Patiesībā Islams nevērtē augstu vienkārši rituālus, ja tie tiek izpildīti mehāniski un neastāj nekādu iespaidu uz cilvēka iekšējo dzīvi. Sekojošā pantā Korāns uzrunā ticīgos un viņu kaimiņus no Grāmatas biedru* vidus, kuri pārmeta musulmaņiem par Kiblas** (Qibla) virziena maiņu:

„Taisnums nav tajā, ka griežat (lūgšanās) savas sejas pret Austrumiem vai Rietumiem. Taisns ir tas, kurš tic Allah un Pastarajai dienai, un enģeļiem, un Grāmatai, un praviešiem; tas, kurš dod naudu, kas viņam mīļa, saviem tuviniekiem un bāreņiem, un tiem, kas ir trūkumā, un par gūstekņu izpirkumu; tas, kurš pilda lūgšanas un maksā nodokļus nabadzīgo labā; un tie, kas pilda solījumu, ja tāds ir dots, tie, kas pacietīgi dziļā nabadzībā un slimībās un neatlaidīgi kara laikos; šie ir tie, kas pierādījuši savu taisnumu un šie ir tie, kas ir dievbijīgi.” (Korāns 2:177)

Darbi, kas minēti šaja pantā, ir taisnuma izpausmes un sastāda tikai daļa no pielūgsmes. Pravietis Muhameds teica, ka ticību ir pielūgsmes pamats un ka to „veido vairāk kā sešdesmit atzari, pats augstākais no kuriem ir ticība Allah vienībai (t.i., tam, ka nav cita dieva kā vien Allah,) un pats zemākais šajā pielūgsmes skalā ir gružu un kavēkļu attīrīšana no ceļa.”

Pienācīgs un kārtīgs darbs Islamā ir daļa pielūgsmes. Pravietis ir teicis: „Ja kāds naktij iestājoties ir noguris no sava darba, Dievs piedos viņa grēkus.” Zināšanu iegūšana ir starp augstākajām pielūgsmes formām. Pravietis saviem laikabiedriem teica, ka „zināšanu iegūšana ir katra musulmaņa (reliģisks) pienākums.” Kādā citā reizē, viņš teica: „Zināšanu iegūšanas viena stunda ir labāka par septiņdesmit gadiem lūgšanu.” Sociālā pieklājība un sadarbība ir daļa pielūgsmes, ja tā tiek veikta Allah dēļ. Pravietis ir teicis: „Sagaidīt draugu ar smaidu uz lūpām ir labdarība, palīdzēt kādam uzlikt nesamo nastu uz dzīvnieka ir labdarība un piepildīt sava kaimiņa spaini ar ūdeni ir labdarība.”

Ir svarīgi atzīmēt, ka arī savu tiešo pienākumu pildīšana tiek uzskatīta par daļu pielūgsmes. Pravietis teica, ka tas, ko cilvēks maksā savas ģimenes labā, ir sava veida labdarība; cilvēks tiks par to atalgots, ja šhie līdzekļi iegūti likumīgā ceļā. Laipnība pret ģimenes locekļiem ir pielūgsmes izpausme, gluži tāpat kā ēdiena likšana sava dzīvesbiedra mutē. Pat darbības, ko mēs patiesi izbaudām, ja tās ir veiktas saskaņā ar Pravieša norādījumiem, tiek uzskatītas par pielūgsmes daļu. Pravietis teica saviem līdzgaitniekiem, ka viņi tiks atalgoti pat par seksulālajām attiecībām ar savām sievām. Līdzgaitnieki bija pārsteigti un jatāja: „Kā gan mēs tiksim atalgoti darot to, ko patiesi izbaudām?” Pravietis viņiem jautāja: „Pieņemsim, ka jūs apmierināt savas dziņas nelegāli – vai jūs nedomājat, ka tiskiet par to sodīti?” Viņi atbildēja: „Jā.” „Tādēļ,” Pravietis teica, „darot to likumīgi ar savām sievām, jūs tiksiet par to atalgoti.” Tas nozīmē, ka arī šīs ir pielūgsmes izpausmes.

Tādējādi, Islams neuzskata seksu par ko netīru, no kā būtu jāizvairās. Tas kļūst par grēku tikai tad, kad notiek ārpus laulībām.

No iepriekš minētā ir skaidrs, ka pielūgsmes koncepcija Islamā ir ļoti visaptveroša – tā ietver visas cilvēka pozitīvās darbības. Šī pielūgsmes izpratne atbilst Islama kā dzīves veida visaptverošajai dabai. Tā regulē cilvēka dzīvi visos līmeņos: individuālajā, sociālajā, ekonomiskajā, politiskajā un garīgajā. Tieši tāpēc Islams dod norādījumus pat vissīkākajās cilvēka dzīves jomās katrā no minētajiem līmeņiem. Tādējādi, sekot šiem norādījumiem nozīmē sekot Islama instrukcijām kātrā konkrētajā jomā.

Ir liels iedrošinājums apjaust, ka visas cilvēka darbības Dievs uzskata par pielūgsmes izpausmēm. No šīs apjausmas izriet, ka cilvēks ar savām darbībām tiecas pēc Allah labpatikas, vienmēr cenšoties visu veikt pēc iespējas labāk - gan tad, kad viņu kāds vēro, gan arī tad, kad viņš ir vienatnē. Bez tam, mūs vienmēr vēro pastāvīgais Uzraugs, Kurš zin itin visu, t.i., Allah.

Tas, ka izskatām ārpus-rituālo pielūgsmi Islamā vispirms, nebūt nenozīmē, ka rituālā pielūgsme ir mazāk nozīmīga. Patiesībā uz rituāliem balstītā pielūgsme, ja tā ir izpildīta no sirds, ceļ cilvēku gan morāli, gan arī garīgi un dod viņam iespēju darboties visās dzīves jomās saskaņā ar Dieva vadību. Divu iemeslu dēļ, Salā (Salah – rituālās lūgšanas (arābu val.)) ieņem visnozīmīgāko vietu pārējo rituālās pielūgsmes izpausmju vidū. Pirmkārt, rituālās lūgšanas ir ticīga cilvēka īpaša iezīme. Otrkārt, tās attur cilvēku no netikumiem un kaunpilnām darbībām, dodot viņam iespēju piecas reizes dienā tiešai saziņai ar Radītāju, kuras laikā cilvēks atjauno savu derību ar Dievu un atkārtoti meklē Viņa vadību:

„Tevi vienīgo mēs pielūdzam un pie Tevis vien mēs griežamies pēc palīdzības. Vadi mūs pa taisno ceļu.” (Korāns 1:5,6)

Patiesībā Salā ir ir pirmā īstenā ticības izpausme un galvenais pamatnosacījums ticīgā veiksmei:

„Patiesi veiksmīgi ir tie ticīgie, kas lūgšanas pilda nopietni, ar pilnu pazemību.” (Korāns 23:1-2)

Pravietis apgalvo to pašu mazliet savādākiem vārdiem. Viņš saka: „Tie, kas izpilda lūgšanas rūpīgi un laicīgi, redzēs tās kā gaismu, kā viņu ticības apliecinājumu un kā iemeslu pestīšanai Soda Dienā.”

Pēc Salā, nākamais svarīgais Islama pīlārs ir Zakā (Zakah – ziedojums nabadzīgo labā (arābu val.)). Korānā Salā un Zakā tiek lielākoties minēti kopā. Tāpat kā Salā, arī Zakā ir ticības apliecinājums, kas apstiprina to, ka Dievs ir vienīgais visa visumā esošā Īpašnieks, un ka tas, kas ir cilvēka rokās, ir viņam uzticēts no Dieva - Dievs ir cilvēku norīkojis tam par aizbildni, lai viņš ar to rīkotos tā, kā Viņš ir noteicis:

„Ticiet Dievam un Viņa vēstnesim (Muhammedam) un lietojiet to, pār ko Viņš ir padarījis jūs par aizbildņiem.” (Korāns 57:7)

Šajā ziņā Zakā ir pielūgsmes izpausme, kas tāpat kā lūgšanas tuvina ticīgo viņa Kungam.
Neatkarīgi no iepriekš minētā, Zakā ir arī veids, kā pārsadalīt turību tā, lai mazinātu atšķirības starp sabiedrības slāņiem un grupām, kas nozīmīgi vairotu sociālo stabilitāti. Attīrot bagāto dvēseles no savtīguma un nabago dvēseles no skaudības un aizvainotības pret sabiedrību, tiek apturēti tie kanāli, kas sekmē sabiedrības slāņu savstarpējo naidu, tādējādi atverot durvis brālības garam un solidaritātei. Šāda stabilitāte nebalstās tikai uz bagāto personīgajām izjūtām; tā sakņojas cieši iedibinātās tiesībās, kas, ja bagātie tās noliedz, vajadzības gadījumā var tikt realizētas ar varu.

Sijām (Siyam – gavēnis no saullēkta līdz saulrietam Rāmadāna mēneša laikā (arābu val.)) ir vēl viens Islama pīlārs. Gavēņa galvenā funkcija ir atīrīt musulmani no „iekšienes”, tāpat kā citi Šariāta (Shariah – Islama likumu krājums (arābu val.)) aspekti attīra viņu „ārēji”. Ar šīs attīrītības palīdzību, cilvēks atsaucas uz to, kas ir patiess un labs, un izvairas no tā, kas ir nepatiess un ļauns. Korāns to skaidro sekojoši:

„Jūs, kas ticiet! Jums ir noteikts ievērot gavēni, tāpat kā tas bija notiekts tiem, kas bija pirms jums, lai jūs varētu kļūt godbijīgi.” (Korāns 2:183)

Saskaņā ar kādu autentisku mutvārdu atstāstu, Pravietis esot atstāstījis šādus Allah vārdus: „Viņš pārtrauc ēšanu, dzeršanu un savu seksuālo kārību apmierināšanu Manis dēļ.” Tādējādi viņa atalgojums būs saskaņā ar Dieva lieliskajām bagātībām.

Gavēnis atmodina cilvēka sirdsapziņu un dod tai iespēju sevi pierādīt visas sabiedrības vienlaicīgā, kopīgā pieredzē, tādējādi papildus stiprinot katru indivīdu. Bez tam, vesela mēneša garumā, gavēnis dod nepieciešamo atelpu pārstrādinātajam cilvēka ķermenim. Gavēnis arī atgādina par tiem, kam trūkst dzīvei pirmās nepieciešamības lietu visa gada vai visas dzīves garumā. Tas liek cilvēkam apjaust citu mazāk veiksmīgo musulmaņu ciešanas un tādējādi sekmē viņā līdzcietību un laipnību.

Visubeidzot, mēs nonākam pie Al-Hadž (Al-Hajj – svētceļojums uz Dieva Namu Mekā (arābu val.)). Šis svarīgais Islama pīlārs demonstrē unikālu vienotību, kliedējot jebkādas atšķirības. Musulmaņi no visiem pasaules nostūriem tērpjas vienādos apģēros un atsaucas uz Hadž aicinājumu vienā balsī un vienā valodā: Labek Alahumma Labek (Labbaik Allahumma Labbaik – šeit es esmu, Kungs, lai Tev kalpotu! (arābu val.)). Hadž laikā ir noteikta strikta pašdisciplīna un paškontrole – godinātas tiek ne tikai svētās lietas, bet neaizskaramas ir arī augu un putnu dzīvības, lai itin viss varētu eksistēt drošībā:

„Un tam, kurš izturas godbijīgi pret Dieva svētajām lietām, tas būs priekš viņa labāk viņa Kunga priekšā.” (Korāns 22:30)

Un tam, kurš izturas godbijīgi pret Dieva simboliem, tas patiesi nāk no sirds dievbijības.” (Korāns 22:32)

Svētceļojums dod iespēju visu grupu, sabiedrības slāņu, organizāciju un valdību musulmaņiem ik gadus tikties milzīgā sapulcē. Šīs sapulces laiku un vietu ir nolicis viņu Viens Dievs. Katrs musulmanis ir ielūgts piedalīties. Nevienam nav tādas varas, lai kādam aizliegtu ierasties. Katram musulmanim, kurš piedalās, tiek garantēta pilna drošība un brīvība, ja vien viņš pats nepārkāpj drošības noteikumus.

Tādējādi, pielūgsme Islamā, gan rituālā, gan ārpus-rituālā, apmāca un sagatavo cilvēku tā, lai viņš par visu vairāk mīlētu savu Radītāju un šādā ceļā iegūtu nelokāmu gribu un garu izskaust no sabiedrības netaisnību un visu ļauno un padarīt Dieva vārdu dominējošu pasaulē.


* Musulmaņi tic Torai, Evaņģēlijam un Psalmiem to sākotnējā formā. Tādējādi ebreji un kristieši tiek saukti par Grāmatas (Svēto Rakstu) biedriem. (Tulk. piezīme)
** Kibla – virziens, kurā musulmaņi izpilda lūgšanas. (Tulk. piezīme)