Laila Brence | Karači Pakistānā
Pirmdiena, 29. novembris (2010)
http://diena.lv/lv/laikraksts/758329-sp … sa-drosiba
Ir gandrīz deviņi ceturtdienas vakarā. Sēžot pie datora, saņemu no vīra īsziņu, kas liek sirdij nodrebēt – pilsētā ir bijis kārtējais sprādziens un šoreiz pavisam netālu no mūsu draugu mājām. Vīrs lūdz, lai uzzvanu Sabīnei ar Absāru un uzzinu, vai ar viņiem viss kārtībā.
Pēc vairākkārtējiem neveiksmīgiem mēģinājumiem sazvanīt Sabīni uz mobilo tālruni, atmetu cerības, ka tikšu savienota. Kritiskos brīžos, pilsētas mobilie sakari ir tik noslogoti, ka pastāvīgi saņemam ‘tīkls aizņemts’ ziņojumu. Ķeros pie parastā telefona un šoreiz veiksmīgi. Jā, Sabīnes mājās valda satraukums. Visu ģimeni ir satricinājusi pamatīga sprādziena atbalss, logu stikli drebējuši, un bērni ne pa jokam nobijušies. Atvieglota uzzināt, ka ar viņiem viss kārtībā, nākamo sazvanu vīru, lai nodotu viņam ziņas un teiktu, lai nekavējoties arī pats brauc no biroja mājās. Bieži nekārtības vienā pilsētas malā izraisa pretreakciju kādā citā, kas var padarīt vīra mājupceļu nedrošu. Zinu, ka saņemšu zvanus arī no citiem radiem, jo visi pēc notikušā apzvana savējos, lai pārliecinātos, ka viņi un viņu ģimenes ir drošībā.
Slēdzu iekšā Express 24/7, vienīgo anglisko TV ziņu kanālu, kas, gluži tāpat kā pārējie vietējie kanāli, dod tiešraidi no notikumu vietas. Ekrāna lejaspusē figurē bojā gājušo un ievainoto skaits, kas ik pa brīdim nomainās, glābējiem izvelkot no gruvešiem arvien jaunus upurus. Kājās sacelti ir visi pilsētas palīdzību dienesti, un tuvējās slimnīcas pildās ar cietušajiem. Tikai rīt būs zināms galīgais upuru skaits, jo glābšanas darbi turpināsies visu nakti. Vērojot ekrānā redzamo paniku un ciešanas, asaras pašas riešas acīs. Ziņo, ka šis sprādziens ir bijis lielākais Karači vēsturē.
Iepriekšējais sprādziens bija tikai mēnesi atpakaļ pie kāda no vietējiem mauzolejiem. Tovakar Latvijas goda konsuls Pakistānā bija uzaicinājis latviešu ģimenes vakariņās, kuras sprādziena dēļ gandrīz nācās atcelt. Pēdējo gadu laikā jau ir kļuvis par paradumu vispirms ieslēgt ziņas, lai pārliecinātos, ka pilsētā viss mierīgs, pirms dodamies laukā no mājām uz pasākumu citā pilsētas malā.
Lai arī cik skumji nebūtu to atzīt, bet arvien biežāk notiekošie sprādzieni ir sākuši notrulināt pilsētas iedzīvotāju reakciju pret tiem. Ja gadus piecus atpakaļ ziņas par sprādzienu Karači bija kas ārkārtējs, kas sacēla kājās visu pilsētu, tad šodienas reakciju vairāk raksturo sāpes, nekā šoks. Sāpes par cietušo ģimenēm, par pilsētas arvien zūdošo drošību.
Arī rīt pār pilsētu pletīsies iepriekšējā vakara smagnējums. Visticamāk neskaitāmie privātveikaliņi nemaz netiks atvērti un lielākā daļā skolu būs slēgtas, kas ir parasta reakcija uz iepriekšējā dienā pilsētā notikušu sprādzienu vai citām nekārtībām. Pilsētnieki ir iemācījušies neriskēt ar savu un bērnu drošību. Veikalu īpašnieki zaudēs ienākumus, bet skolniekiem būs iekavētā viela jāatstrādā sestdienās.
Musulmaņi tic, ka, cilvēkam piedzimstot, Dievs nosaka mūsu dzīves garumu. Ja mums rīt ir lemts atstāt šo pasauli, tad veids, kā tas notiks, būs vienīgi ceļš Dieva noliktā norisei – nebūs svarīgi, vai tas būs sprādziens pilsētā vai sirdslēkme, kas mūs pārsteigs pašu gultās. Tomēr Dieva iepriekš noliktais nedzen mūs izmisumā par to, ka varam jau rīt mirt. Drīzāk otrādi - šī apziņa dod drošības sajūtu, ka nodzīvosim šai pasaulē ikkatru mums atvēlēto mirkli, jo Dievs to tā ir nolicis.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru