Brīvība

(Fragments no Suleman Ahmer grāmatas "The Embattled Innocence: Reflections of a Muslim Relief Worker" - no nodaļas par Balkāniem)

1997. gada janvāris

Bija 1993. gada 16. jūlija pusdivi naktī. Nopratināšanas sesija bija beigusies. „Laiks gulēt,” komandieris noteica. „Kāds lielisks apgalvojums,” es nodomāju.

Pēc gandrīz četrām roku dzelžos pavadītām stundām, mūsu rokas bija kļuvušas nejūtīgas. Mēs bijām tikko iemācījušies, ka ar roku dzelžiem nekad nevajag cīkstēties. Tie ‘noklikšķ’ un kļūst ciešāki. Pirms mēs ieradāmies uz nopratināšanu, manējie bija noklikšķējuši divreiz. Nezinu, kā bija ar Abbasu.

Paldies Dievam, ‘sesija’ bija beigusies labi. Izpratne par to, kas ir labi, bija vienkārša: nav lauztu kaulu un asiņu. Atpakaļbrauciens bija vienmuļš, izņemot faktu, ka mēs atkal busiņā bijām uz vēdera un saslēgti tajos sasodītajos roku dzelžos. Kareivis, kas brauca kopā ar šoferi, pa reizei uzspīdināja mūsu sejās bateriju, lai pārliecinātos, ka mums nav padomā kas drošsirdīgs.

Prombraucot mēs dzirdējām horvātu artilēriju apšaudām desmit kilometrus attālo austrumu Mostaru.

Kaut gan mums pietrūka Mostaras, mēs radām mieru tajā, ka lai gan nodalīti telpā, mēs bijām beidzot vienoti ar Mostaru sāpēs, kuras pārcietām horvātu dēļ. Diemžēl mūsu sāpes nespēja mazināt viņējās.

Beidzot busiņš apstājās. Mūsu pašu busiņš, kas tika sagūstīts kopā ar mums septiņpadsmit dienas atpakaļ, kad mēs nogriezāmies pa nepareizo ceļu, nonākot nodevīgajā HVO (Bosnijas horvātu militantu) teritorijā. Šis bija klasisks piemērs tam, kā nepareizi cilvēki (muslimi, par kuriem bija zināms, ka viņi piegādā palīdzību muslimiem Mostarā) nonāk nepareizā laikā (muslimu-horvātu kara karstumā) nepareizā vietā (HVO kontrolētajā zonā uz dienvidaustrumiem no Mostaras).

Bija tumšs un traucējoši kluss. Nakts bija auksta, piesātināta ar Bosnijas augsnes smago smaržu. No sadragātas automašīnas parādījās kāds kareivis. Mums noņēma roku dzelžus un aizveda uz šķūni. Es pamanīju, ka tam nebija logu – tikai restotas atveres pie paša jumta. Apsargs atvēra slīdošas dzelzs durvis ar bultu un bez liekām ceremonijām iegrūda mūs iekšā. Kā jau bija ierasts, es biju gaidījis sitienu pa muguru. Šķiet, ka viņš bija pārāk samiegojies. Vai varbūt viņš jau bija pietiekami šodien izvingrinājis savas rokas.

Mēs nokļuvām piķa tumsā, turēdami viens otru pie rokas. Ko tagad? Interesanti, cik gan reižu mums bija nācies uzdot šo jautājum pēdējo nedēļu laikā. Mani atkal pārņēma savā varā bailes. Es sevi mierināju ar domu, ka es taču tāpat nekad nebiju bijis ļoti drosmīgs. Mani pārsteidza tas, cik daudz dažādu formu un šaušalīgu veidolu bailes spēja pieņemt; vēl kaut kas, ko pievienoju to lietu sarakstam, kuras iemācījos, esot gūstā.

Pēc piecām minūtēm, ko pavadījām, nomierinot trakojošos nervus, mēs sākām sprīdi pa sprīdim kustēties uz priekšu. Mana kāja atdūrās pret kādu uz grīdas, un bija dzirdams sāpīgs vaids. Tad mēs ar neiedomājamu spēku apjautām šokējošo realitāti! Kas mums bija šķitis kā izsvaidīta pa grīdu masa, bija cilvēki – elpojošas, stenošas, klepojošas būtnes. Tur viņu bija simtiem, noklājot esošās telpas katru centimetru. Gaiss bija smags no viņu elpām. Beidzot mēs atskārtām realitāti - mēs bijām nonākuši bēdīgi slavenajā horvātu pārvaldītajā Čaplinas koncentrācijas nometnē.

Mēs abi atradām pie durvīm nedaudz vietas, gandrīz par maz, lai viens cilvēks apsēstos. Nakts atlikušo daļu mēs pārmaiņus tur sēdējām. Mēs bijām izsalkuši, noguruši un pārsaluši. Tas bija viens no tiem brīžiem, kad tu vēlies, ka tas viss būtu tikai sapnis, un ja tu pietiekami stipri to vēlētos, tu varētu pamosties. Es jutos gatavs padoties.

Beidzot uzausa rītausma.

Tumšie, neatpazīstamies silueti sāka iegūt aprises. Bija tā, it kā gaisma būtu uzšķīlusi viņos dzīvību. Skats bija šausminošs. Mēs saskaitījām aptuveni 700 cilvēku, kuri bija sadzīti vecā armijas šķūnī, kas bija aptuveni 25 x 30 metrus liels. Viņi blenza uz mums ar tukšām sejām. Mēs varējām noprast, kurš bija tur atradies jau ilgi. ‘Ilgstošie’ bija novārdzināti, ar kauliem, kas spiedās cauri ādai. Dažu sejās parādījās samocīts smaids. Daži pavirzījās nostāk, lai atbrīvotu priekš mums vietu. Daži vecākie vīri sāka runāt par to, cik Pakistāna bija laba, cerot mūs uzmundrināt. Daži centās izteikt pateicību. „Šie pakistānieši droši vien ir izdarījuši priekš mums ko labu, ja jau viņi atrodas šajās šausmās.” Es jutu, ka uzminu viņu domas.

Viņi runāja par nodevību, spīdzināšanu un nāvi; par pašu urīna dzeršanu, lai atveldzētu slāpes; par vīriem, kas klusi mira no slimībām un tika izvilkti nakts vidū laukā aukstasinīgai nošaušanai.

Viņi runāja, līdz mēs vairs nespējām klausīties.

Visvairāk mani satrieca nevis fiziskās ciešanas, bet tas, ka šīm iekritušajām acīm trūka mirdzuma. Acis liecināja par bezcerību un absolūtu bezpalīdzību. Es biju redzējis karā ievaonotos, kuri bija lielākās sāpēs, bet viņu acīs staroja cerība. Šīs bija gūstekņu acis, kuriem bija maz iespējas nokļūt brīvībā un maz cerības. Todien es patiesi apjautu, ko nozīmē būt kara gūsteknim. Un ko nozīmē būt brīvam. Es atskatījos pagātnē, domājot par to, kā es nekad nebiju pateicies Allāh (swt) par brīvības svētību.

Brībība – būt spējīgam darīt to, kam tici; sasniegt; plānot; sapņot un dalīties sapņos; būt spējīgam raudāt, kad to gribi, un smieties, kad vēlies.

Tas, ko es iemācījos tajās šaumās, es nekad nespētu iemācīties visa sava mūža garumā. Pat ne vairāku mūžu garumā!

Busiņš atkal atgriezās deviņos no rīta un mūs aizveda. Mums teica, ka būs vēl viena nopratināšana. Šoreiz viņi paņēma tikai vienus roku dzelžus, ar kuriem saslēdza kopā mūsu vienas rokas. Vismaz otras rokas palika brīvas. Šoreiz mēs veiksmīgi tikām cauri, roku dzelžiem nenoklikšķot. Kā saka, krīzes apstākļos visi mācās ātri.

Kā mēs beigu beigās bijām iemācījušies, nekad nevajag cīnīties ar roku dzelžiem, kad tie tev ir uzlikti.

Un ka ir jānovērtē brīvība un jāpateicas Allāh (swt) par to, ka tā ir; un ka tā ir jālieto priekš labā darīšanas un, pāri pār visu citu, ka tai nekad nedrīkst uzlikt cenu.

Nekad!