Mājkalpotājas

Laila Brence, Karači, Pakistāna
Ceturtdiena, 31. marts (2011)
http://www.diena.lv/lv/laikraksts/773657-majkalpotajas

Kad ienāku virtuvē, kur Hanifa mazgā traukus, viņa steidzas man parādīt recepti zālēm viņas jaundzimušajam dēliņam. Gluži tāpat kā vairums citu mājkalpotāju, lasīt viņa neprot, bet norāda uz zālēm vajadzīgo naudiņu un lūdz, vai nevaru izlīdzēt. Puikam esot problēmas ar vēderu - jau vairākas dienas caureja. Protams, ka nevaru atteikt.

Hanifa, tāpat kā daudzas citas nabadzīgā slāņa sievietes, ikdienas mazgā traukus, grīdu un veļu vairākās mājās, lai palīdzētu vīriem nopelnītu iztiku parasti ļoti kuplajām ģimenēm. Visbiežāk šīs ģimenes nav vietējās, bet gan iebraukušas Karači peļņā no laukiem. Tā kā telpu īrei Karači līdzekļu nav, ģimenes saceļ no mietiem un segām mājokļus gar dzelzceļu malām, pilsētas kanālu krastos un citās apbūvei neizmantojamās vietās, tādējādi veidojot veselas nelegālas kolonijas. Lai gan nekādu ērtības šādos mājokļos praktiski nav, bieži tajos ir elektrība, kas tiek meistarīgi zagta no tuvākajiem elektrības stabiem. Mājokļu un tajos esošo mantu drošību gan neviens nevar garantēt – atceros, kā savstarpēju ķildu rezultātā reiz viss vienai mājkalpotājai piederošais tika sadedzināts. Šādos gadījumos neatliek nekas cits, kā sākt visu no nulles.

Darbu Karači atrast var, jo gandrīz katra vidusmēra ģimene algo vienu vai vairākas mājkalpotājas, kas palīdz mājas sievietēm apdarīt ikdienas darbus. Kad atbraucu dzīvot uz Pakistānu, šī mājkalpotāju algošana man likās kā pilnīgi nevajadzīgi luksus tēriņi – kāpēc gan mājas sievietes pašas nevar apdarīt mājas darbus? Tomēr pieredze mani pārliecināja, ka arī es neesmu gatava ik dienas mazgāt grīdas, uz kurām diennaktī sakrājas vairāk putekļu nekā Latvija nedēļas laikā, nedz arī cīnīties ar pamatīgajiem katlu kalniem, kas ir neizbēgams rezultāts, ja gatavo vietējos ēdienus un dzīvo lielās ģimenēs. Turīgākās ģimenēs mājkalpotāju ir vairāk, jo to skaitam pievienojas arī šoferi un pavāri. Šādās mājās parasti ir pat atsevišķa mājas daļa kalpotājiem, kur tie nereti dzīvo kopā ar savām ģimenēm.

Kamēr vecāki strādā, lielākie bērni pieskata mazākos, kas nereti ietver arī brālēnus un māsīcas. Hanifai ar bērnu pieskatīšanu palīdz vecākās māsas Latifas bērni, kuri pieskata arī pašas jaunākās māsas Šāzijas atvases. Jaundzimušie parasti bieži slimo nehigiēnisko sadzīves apstākļu un tīra dzeramā ūdens trūkuma dēļ. Kad meitas paaugas, viņas nāk līdzi mātēm uz darbu, lai iemācītos, kā darbi darāmi, un sāktu pelnīt pašas. Skolā šie bērni parasti neiet, ja vien kāda labdarības organizācija nav atvērusi viņu kolonijā skoliņu, kurā mācības ir par brīvu. Pilsētas skolās, gan privātajās gan valsts, ir jārēķinās ar mācību maksu, skolas formu un grāmatu izmaksām, ko nabadzīgās ģimenes nevar atļauties. Atceros, kā savulaik Hanifas māsa Latifa darīja visu iespējamo, lai vismaz viens no viņas dēliem varētu iet pilsētas skolā un iegūt labu izglītību.

Zinu, ka Hanifas dzīve nav viegla. Mans problēmas viņas grūtību priekšā liekas tik nenozīmīgas. Bet par spīti visam, Hanifā virmo tāds neviltots dzīvesprieks, kādu arī es sev vēlētos. Kad rītos pie vārtiem viņa sveicina mani ar skanīgu „assalāmu aleikum” un sniegbaltu smaidu, liekas, ka arī manī ieplūst maza daļiņa viņas dzīvesprieka.