Asmas dzimšana

Laila Brence; Karači, Pakistānā
Pirmdiena, 7. marts (2011)
http://www.diena.lv/lv/laikraksts/770207-asmas-dzimsana

Mūsu ģimene februārī kļuva par vienu mazu dvēselīti lielāka - mums pievienojās Asma. Tūlīt pēc dzimšanas un apmazgāšanas, medmāsa nesa parādīt mazo vīram, kurš nolasīja viņas austiņā aicinājumu uz lūgšanām, kas skan no visām mošejām piecas reizes dienā. Tā mazās Asmas pirmie iespaidi šajā pasaulē iekļāva arī saiknes veidošanu ar viņas Radītāju. Bērna dzimšana ir viens no tiem īpašajiem dzīves mirkļiem, kuriem katrā tautā ir bagātīgs tradīciju klāsts. Pakistānā, kā musulmaņu valstī, šīs tradīcijas lielākoties balstās islāmā.

Latvijas radi un draugi bieži jautā, vai man nav bail dzemdēt bērnus Pakistānā, uz ko es jokojot atbildu, ka, salīdzinot šejienes dzimstību ar Latvijā esošo, Pakistānas ārstiem ir kaudzēm lielāka pieredze bērnu pieņemšanā. Visiem trim bērniem šeit piedzimstot, man reizēm pat sāka likties, ka ginekoloģes strādā kā konveijeri: katru dienu viņu trīs līdz četru stundu pieņemšanas laikā, viņu rokām cauri iziet apmēram trīsdesmit pacientes, katrai nu kurām viņas velta vidēji piecas minūtes. Mana pieredze gan neiekļāvās šajos vispārpieņemtajos standartos, jo ārzemniekiem šeit tiek veltīta īpaša uzmanība, kuras dēļ jutos slimnīcā tīri vai karaliski.

Lielākie bērni, Uzers un Hafsa, nevarēja vien sagaidīt, kad māsiņa beidzot būs mājās. Arī citi radi un draugi ar nepacietību gaidīja laiku, kad varēs nākt raudzībās. Līdzīgi kā Latvijā, arī Pakistānā, ejot raudzībās, līdzi tiek nestas dāvanas gan jaundzimušajam, gan arī māmiņai. Dāvinātas tiek gan Latvijā ierastās zīdaiņu dāvanas, gan arī vietējās tradīcijās balstītās. Vecākā gadu gājuma ļaudis joprojām izvēlas dāvināt jaundzimušā pirkstiņam piemērotu zelta gredzenu, vai iespiest zīdaiņa mazajā saujiņā salocītu naudas zīmi. Savulaik Uzers un Hafsa arī saņēma katrs savu gredzentiņu. Cerams, ka arī Asmai viens tiks.

Viesu straumēm plūstot caur māju, mēs steidzamies veikt vēl trīs lietas, kuras, saskaņā ar islāmu, ir ieteicams izdarīt pirms jaundzimušais sasniedz septiņu dienu vecumu: jādod bērnam vārds, jānoskuj zīdaiņa mati (jāaprēķina to aptuvenais svars zeltā vai sudrabā un jādod labdarībā), un jāupurē viena kaza vai aita (par zēnu - divas). Tā arī mūsmājās septītajā dienā pēc Asmas dzimšanas ieradās kaziņa, kuru pagalmā upurējām. Kaziņas gaļu sadalījām trīs daļās: vienu – radiem un draugiem, otru – labdarībai, trešo – pašiem.

Tās pašas septītās dienas vakarā, Uzers kopā ar tēti vairākas stundas braukāja apkārt pa pilsētu, dalot gaļu radiem un draugiem, līdzi dodot mazu kastīti vietējo saldumu, kas arī ir viena no pakistāniešu tradīcijām. Mājās pārbraucot, Uzers saldumu kastītes iznēsāja arī pa kaimiņu mājām, daloties arī ar viņiem jaunumos par savu mazo māsiņu. Vīrs, savukārt, bija izdalījis saldumus darba biedriem jau vairākas dienas iepriekš. Tā, uzņemot viesus un pildot tradīcijas, mūsmājās ir pagājušas pirmās nedēļas kopā ar mazo Asmu.