Ģimenes saites - svēta lieta Pakistānā

Laila Brence Karači Pakistānā
Ceturtdiena, 27. janvāris (2011)
http://diena.lv/lv/laikraksts/765119-gimenes-saites-sveta-lieta-pakistana

Jau biju sagatavojusies zvanīt mammai uz Latviju, kad iezvanījās telefons. Pēc numura displejā redzu, ka otrā galā ir vīramātes māsa – Saīdas tante. Ar saprotošu smaidu, nesu klausuli vīram, labi zinot, ka viņam jāapbruņojas ar vismaz stundu pacietības sarunai ar Saīdas tanti. Zinu, ka viņš ar cieņu uzklausīs visu, kas tantei sakrājies uz sirds, jo pietāte pret gados vecajiem ļaudīm šeit ir ikdienas norma.

Pakistānā ģimenes saites ir svēta lieta. Kad 2001. gadā braucu uz Karači, uztraucos par to, kā mani uzņems šejienes radi. „Laipni lūdzam mājās!” bija vārdi, ar kuriem mani sagaidīja vīra vecākais brālis Azīmudins, kurš pēc tēva nāves bija kļuvis par visas lielās saimes galvu. Izdzirdot viņa teikto, akmens likās noveļamies no pleciem. Veiksmīga iekļaušanās radu saimē dod stabilu pamatu, uz kura jaunā ģimene var būvēt miera un svētības pilnu dzīvi.

Lai gan Rietumu kultūras ietekmē jaunās ģimenes šodien bieži izvēlas dzīvot atsevišķi, tradicionāli šeit ir parasts dzīvot kopā lielās radu saimēs. Dēli parasti ved mājās pie vecākiem dzīvot savas sievas, kamēr meitas tiek izprecinātas pievienoties viņu vīru radu saimēm. Dzīve lielās ģimenēs ne vienmēr ir rožu dārza idille, bet arī no konfliktiem ir ko mācīties.

Īpaša vieta ģimenēs ir gados vecajiem ļaudīm, kuri bauda saimes namā cieņas pilnu statusu – svarīgu lēmumu pieņemšanā vienmēr tiek prasīts arī pēc viņu padoma. Vecumdienās viņi tiek aprūpēti un apgādāti, jo visu mūžu ir grūti strādājuši bērnu labā. Veco ļaužu nami Pakistānā nav izplatīta parādība – rūpes par vecākiem bruģē bērniem ceļu uz paradīzi un nes viņu namam vecāku svētību.

Bērni, augot lielās ģimenēs, iemācās novērtēt radu saišu svarīgumu. Tā kā vīramāte dzīvoja pie mums, mani bērni ir labi iepazinušies pat ar attālākajiem radiem, jo tie nāca vīramāti apciemot. Kad vīramātes veselība pasliktinājās, ciemiņu kļuva arvien vairāk. Reizēm šīs ciemošanās bija tik biežas, ka, dienai ejot uz beigu pusi, mēs pat centāmies uzminēt, kurš šovakar varētu atnākt, jo kādu laiciņu nav bijis redzēts. Tagad, kad vīramātes vairs nav starp mums, mēs ar vīru apzināti plānojam ciemošanos pie radiem, lai šodienas spraigajā dzīves ritmā nezaudētu šo saikni.

Par ģimenes saišu svarīgumu liecina pat plašais urdu valodas vārdu krājums dažādu radinieku apzīmēšanai. Pagāja krietns laiks, līdz apguvu radinieku īpašos nosaukumus. Ja Latvijas bērniem ir tikai vecmammas un vectēvi, tad Pakistānas bērniem ir ‘nanī’ (mātes māte), ‘nana’ (mātes tēvs), ‘dadī’ (tēva māte), ‘dada’ (tēva tēvs). Līdzīgi, mātes brālis ir ‘mamu’, mātes māsa ir ‘khala’, kamēr tēva vecākais brālis ir ‘taja’, jaunākais brālis ‘čača’, bet māsa – ‘phuppi’. Atsevišķi nosaukumi ir arī visu minēto ģimenes locekļu vīriem un sievām: ‘mamu’ sieva ir ‘mumāni’, ‘khalas’ vīrs ir ‘khalū’, bet ‘čačas’ sieva ir ‘čačī’. Šo radu rakstu labirintu varētu turpināt vēl krietni ilgi: ‘džet’ un ‘džetani’, ‘devar’ un ‘devrāni’, ‘nanand un ‘nandoi’... un nu jau pat man ir jāieskatās vīra zīmētajā shēmā, lai ko nesajauktu.

Vīra saruna ar Saīdas tanti ievilkās krietni pāri pa stundu. Saprotu, ka zvanīt mammai uz Latviju vairs nesanāks, jo viņa būs jau aizgājusi gulēt. Nāksies vien zvanīšanu atlikt uz rītu.