Ceļā uz paradīzi

Laila Brence, Karači Pakistānā
Pirmdiena, 10. janvāris (2011)
http://diena.lv/lv/laikraksts/762825-cela-uz-paradizi

Decembra sākumā bijām tuva ģimenes locekļa bērēs - mira vīra jaunākā brāļa Hasībudina sievas tēvs. Lai gan sēras ir sēras jebkurā pasaules malā, izpratne par nāvi un arī pašas bēru ceremonijas Pakistānā ļoti atšķiras no Latvijā ierastajām.

Pakistānā, kā musulmaņu valstī, valda uzskats, ka šīs pasaules dzīve ir tikai īslaicīgs pārbaudījums ticīgajiem pirms patiesās realitātes, kas viņiem atklāsies pēc nāves. Nāve nav nedz dzīves beigas, nedz sods nedz arī kas biedējošs. Tā ir dabīga pāreja no gaistošas realitātes mūžīgajā, kuru ticīgie var veikt bez bailēm, jo otrā pusē viņus sagaida Paradīze. Arī Elle ir realitāte, kurā nokļūs tie, kas nav centušies sekot Dieva likumiem.

Uzreiz pēc sievas tēva nāves, Hasībudins par to nekavējoties informēja radus un paziņas, lai tie varētu laikus ierasties uz bērēm. Mirušo šeit parasti apglabā vienas dienas laikā. Ierašanās uz radu un paziņu bērēm ir viens no pienākumiem kas musulmanim ir jāizpilda attiecībā uz savu brāli/māsu ticībā. Bēres ir arī pietiekams iemesls, lai bez iepriekšēja brīdinājuma lūgtu brīvdienu darba vietā, jo šādos gadījumos darba devēji gandrīz nekad neatsaka. Uz tēva bērēm nekavējoties no Saūdu Arābijas bija atlidojis arī mirušā vecākais dēls.

Kad ap pusdienlaiku ieradāmies mirušā mājās, pie dzīvokļu nama ārpusē bija uzslieta liela īrēta teltsveida nojume ar divām sadaļām: vienu vīriešiem un otru sievietēm. Uz bērēm parasti sanāk ļoti daudz cilvēku, tāpēc gandrīz vienmēr ģimenes izvēlas īrēt teltis. Mirušais atradās sieviešu pusē uz īpašām gultveida nestuvēm. Ja laukā ir karsts, tad zem šīm nestuvēm milzīgā traukā tiek palikts liels ledus gabals, kas uztur ķermeni vēsu. Mirušais ir ticis iepriekš rituāli apmazgāts un ietīts no galvas līdz kājām baltā vienkāršā audumā, kurā arī tiks apbērēts.

Vienkāršība un atturība raksturo arī visu citu bērēs notiekošo. Bēres vienmēr ir klusas. Nav vaimanāšanas, skaļas raudāšanas vai citādu ārēju sēru izpausmju, jo tās Islāmā ir aizliegtas. Nav arī noteiktas krāsas bēru apģērbam. Atraitnes un piecu meitu acis gan ir pilnas asaru, kas ir dabīga cilvēcīgo emociju izpausme un tāpēc nav liegta.

No mošejas atskan aicinājums uz pusdienlaika lūgšanām. Sieviešu pusē ienāk mirušā dēli, lai nestu viņa ķermeni nestuvēs uz mošeju, kur pusdienlaika lūgšanām sekos Džanaza - īpašas bēru lūgšanas, pēc kurām vīrieši dosies ar mirušo uz kapsētu. Pati apbērēšana arī būs ļoti vienkārša – bez bēru runām pie kapa, bez svecēm, ziediem un vainagiem. Mirušais tiks guldīts kapā un viņa seja tiks pagriezta Mekas virzienā. Vienīgais, kas iezīmēs viņa kapa vietu, būs norādes akmens ar viņa vārdu. Līdz ar guldīšanu kapā, mirušais nonāks Al-Barzakh, kas ir starpposms starp šīs pasaules dzīvi un Tiesas Dienu. Jau kapā esot, dvēsele sāk izjust vai nu Paradīzes svētlaimi vai Elles mokas, atkarībā no tā, kurp dosies pēc Tiesas Dienas.

Sēras Islāmā ilgst trīs dienas. Tikai atraitnēm ir atļauts sērot ilgāk. Šo trīs dienu laikā, aizgājēja māja būs pilna viesu. Radi, mirušā radinieku darba devēji un kaimiņi rūpēsies par to, lai mirušā mājā šo trīs dienu laikā netrūktu ēdiena, ar ko pabarot visus, kas tobrīd tur atrodas.

Pakistānā, bērnam piedzimstot, viņa austiņā tiek nolasīts Adhāns - aicinājums uz lūgšanām, kas piecreiz dienā skan no visām mošejām. Izdzirdot Adhānu, ticīgie steidzas veikt rituālo apmazgāšanos, lai laikus nokļūtu mošejā, kur jau pēc īsa brīža sāksies lūgšana. Ļaudis saka, ka mūsu šīs pasaules dzīve līdzinās tam īsajam brīdim no Adhāna līdz lūgšanu sākumam – jaundzimušā austiņā skan Adhāns, bet mirušo izvada ar lūgšanu. Cilvēkam šajā pasaulē ir dots tik vien laiks, lai attīrītos un sagatavotos patiesajai realitātei, kas sekos pēc nāves.