Laila Brence Karači Pakistānā
Ceturtdiena, 27. janvāris (2011)
http://diena.lv/lv/laikraksts/765119-gimenes-saites-sveta-lieta-pakistana
Jau biju sagatavojusies zvanīt mammai uz Latviju, kad iezvanījās telefons. Pēc numura displejā redzu, ka otrā galā ir vīramātes māsa – Saīdas tante. Ar saprotošu smaidu, nesu klausuli vīram, labi zinot, ka viņam jāapbruņojas ar vismaz stundu pacietības sarunai ar Saīdas tanti. Zinu, ka viņš ar cieņu uzklausīs visu, kas tantei sakrājies uz sirds, jo pietāte pret gados vecajiem ļaudīm šeit ir ikdienas norma.
Pakistānā ģimenes saites ir svēta lieta. Kad 2001. gadā braucu uz Karači, uztraucos par to, kā mani uzņems šejienes radi. „Laipni lūdzam mājās!” bija vārdi, ar kuriem mani sagaidīja vīra vecākais brālis Azīmudins, kurš pēc tēva nāves bija kļuvis par visas lielās saimes galvu. Izdzirdot viņa teikto, akmens likās noveļamies no pleciem. Veiksmīga iekļaušanās radu saimē dod stabilu pamatu, uz kura jaunā ģimene var būvēt miera un svētības pilnu dzīvi.
Lai gan Rietumu kultūras ietekmē jaunās ģimenes šodien bieži izvēlas dzīvot atsevišķi, tradicionāli šeit ir parasts dzīvot kopā lielās radu saimēs. Dēli parasti ved mājās pie vecākiem dzīvot savas sievas, kamēr meitas tiek izprecinātas pievienoties viņu vīru radu saimēm. Dzīve lielās ģimenēs ne vienmēr ir rožu dārza idille, bet arī no konfliktiem ir ko mācīties.
Īpaša vieta ģimenēs ir gados vecajiem ļaudīm, kuri bauda saimes namā cieņas pilnu statusu – svarīgu lēmumu pieņemšanā vienmēr tiek prasīts arī pēc viņu padoma. Vecumdienās viņi tiek aprūpēti un apgādāti, jo visu mūžu ir grūti strādājuši bērnu labā. Veco ļaužu nami Pakistānā nav izplatīta parādība – rūpes par vecākiem bruģē bērniem ceļu uz paradīzi un nes viņu namam vecāku svētību.
Bērni, augot lielās ģimenēs, iemācās novērtēt radu saišu svarīgumu. Tā kā vīramāte dzīvoja pie mums, mani bērni ir labi iepazinušies pat ar attālākajiem radiem, jo tie nāca vīramāti apciemot. Kad vīramātes veselība pasliktinājās, ciemiņu kļuva arvien vairāk. Reizēm šīs ciemošanās bija tik biežas, ka, dienai ejot uz beigu pusi, mēs pat centāmies uzminēt, kurš šovakar varētu atnākt, jo kādu laiciņu nav bijis redzēts. Tagad, kad vīramātes vairs nav starp mums, mēs ar vīru apzināti plānojam ciemošanos pie radiem, lai šodienas spraigajā dzīves ritmā nezaudētu šo saikni.
Par ģimenes saišu svarīgumu liecina pat plašais urdu valodas vārdu krājums dažādu radinieku apzīmēšanai. Pagāja krietns laiks, līdz apguvu radinieku īpašos nosaukumus. Ja Latvijas bērniem ir tikai vecmammas un vectēvi, tad Pakistānas bērniem ir ‘nanī’ (mātes māte), ‘nana’ (mātes tēvs), ‘dadī’ (tēva māte), ‘dada’ (tēva tēvs). Līdzīgi, mātes brālis ir ‘mamu’, mātes māsa ir ‘khala’, kamēr tēva vecākais brālis ir ‘taja’, jaunākais brālis ‘čača’, bet māsa – ‘phuppi’. Atsevišķi nosaukumi ir arī visu minēto ģimenes locekļu vīriem un sievām: ‘mamu’ sieva ir ‘mumāni’, ‘khalas’ vīrs ir ‘khalū’, bet ‘čačas’ sieva ir ‘čačī’. Šo radu rakstu labirintu varētu turpināt vēl krietni ilgi: ‘džet’ un ‘džetani’, ‘devar’ un ‘devrāni’, ‘nanand un ‘nandoi’... un nu jau pat man ir jāieskatās vīra zīmētajā shēmā, lai ko nesajauktu.
Vīra saruna ar Saīdas tanti ievilkās krietni pāri pa stundu. Saprotu, ka zvanīt mammai uz Latviju vairs nesanāks, jo viņa būs jau aizgājusi gulēt. Nāksies vien zvanīšanu atlikt uz rītu.
ceturtdiena, 2011. gada 27. janvāris
pirmdiena, 2011. gada 17. janvāris
Atskan zvans, Naimas kundze klāt!
Laila Brence, Karači Pakistānā
Pirmdiena, 17. janvāris (2011)
http://diena.lv/lv/laikraksts/763717-atskan-zvans-naimas-kundze-klat
Ir gandrīz četri pēcpusdienā, kad atskan ierastais durvju zvans. Klāt ir Naimas kundze - bērnu Korāna skolotāja. Turpmākās stundas laikā, viņa mācīs Uzeram un Hafsai lasīt Korānu arābu valodā. Pēc tam, viņa dosies pie kaimiņiem augšstāvā, kur viņu gaida vēl divi Korāna skolnieki.
Mājskolotāju un pēcskolas mācību centru bizness Pakistānā ir ļoti populārs un ienesīgs. Gandrīz katra vidusmēra ģimene algo bērniem divus privātskolotājus – vienu, kas palīdz sagatavot skolas mājasdarbus, un otru, kas māca bērniem Kurānu. Kad bērni sasniedz vidusskolas gadus, pēc skolas viņi dodas uz mācību centriem, kur skolotāji skaidro viņiem grūtāko mācību vielu. Vecākiem sanāk par visu maksāt dubultā – skolas nauda plus mājskolotāji vai mācību centra izmaksas. Atliek tikai pareizināt to visu ar lielo bērnu skaitu vietējās ģimenēs, lai saprastu, ka bērnu izglītošana šeit ir nopietna finansiāla nasta. Skolotājiem, savukārt, šī ir laba iespēja iegūt papildus ienākumus, jo viņu profesija Pakistānā ir ļoti zemu apmaksāta.
Sākumā man šī mājskolotāju un pēcskolas mācību centru kultūra likās visai dīvaina. Ja jau bērns iet skolā, kāpēc gan viņam ir vajadzīgi papildus skolotāji, kas palīdz tikt galā ar mājasdarbiem? Iepazīstos vietējo skolu sistēmu tuvāk, sapratu, ka liela daļa vecāku tieši šādu sistēmu uzskata par nepieciešamību, jo vidusmēra skolu standarts Pakistānā ir ļoti zems. Skolotāji nav kvalificēti, mācību grāmatas nav pietiekami labas. Skolēnu skaits klasē bieži vien ir tuvu četrdesmit. Katra maza privātskoliņa uzskata, ka var veidot paši savu mācību programmu. Tā visa rezultātā, skolēni bieži līdz galam neizprot mācību vielu, ja vien viņiem talkā nenāk privātskolotāji.
Mājskolotāji vai nu nāk uz mājām, vai arī bērni iet pie viņiem. Sievietes skolotājas visbiežāk izvēlas aicināt skolniekus uz savām mājām. Par mājskolotāju var kļūt gandrīz jebkurš – tam nav vajadzīgi īpaši diplomi. Ja kaimiņu tante kaut cik labi runā angliski un ir beigusi pamatskolu vai vidusskolu, viņa visticamāk brīvajā laikā piepelnās par mājskolotāju. Vīrieši šādi papildina savas ģimenes ienākumus pēc darba laika. Korāna skolotājiem gan tiek uzstādītas augstākas prasības – vecāki vēlas, lai viņiem būtu madrassas (reliģiskas skolas) izglītība.
Pēc vairākiem privātskolu sistēmā nostrādātiem gadiem, Naimas kundze, sasniedzot savus piecdesmit, izvēlējās pārtraukt darbu skolā un tā vietā piestrādāt par privātskolotāju, lai palīdzētu vīram finansiāli uzturēt lielo ģimeni. Izskolot un izdot pie vīriem sešas meitas nav joka lieta. Vecākā meita jau studē universitātē, kamēr jaunākai nav vēl pat desmit gadu. No pirmdienas līdz piektdienai, Naimas kundze ikdienas pavada vismaz sešas stundas, staigājot no mājas uz māju un palīdzot bērniem gan ar skolā uzdoto, gan arī mācot viņiem Korānu. Bieži viņa saka, ka vakaros esot ļoti nogurusi, bet skolēnu ģimenes neliekot viņu mierā – vecāki viņu ļoti gaida, jo labus mājskolotājus nav viegli atrast.
Uzera un Hafsas Korāna stunda nu ir galā. Bērni izvada skolotāju pa durvīm un paši skrien laukā pagalmā, lai līdz saulrieta lūgšanām vēl paspētu izskraidīties pa svaigu gaisu un izspēlēties ar draugiem.
Pirmdiena, 17. janvāris (2011)
http://diena.lv/lv/laikraksts/763717-atskan-zvans-naimas-kundze-klat
Ir gandrīz četri pēcpusdienā, kad atskan ierastais durvju zvans. Klāt ir Naimas kundze - bērnu Korāna skolotāja. Turpmākās stundas laikā, viņa mācīs Uzeram un Hafsai lasīt Korānu arābu valodā. Pēc tam, viņa dosies pie kaimiņiem augšstāvā, kur viņu gaida vēl divi Korāna skolnieki.
Mājskolotāju un pēcskolas mācību centru bizness Pakistānā ir ļoti populārs un ienesīgs. Gandrīz katra vidusmēra ģimene algo bērniem divus privātskolotājus – vienu, kas palīdz sagatavot skolas mājasdarbus, un otru, kas māca bērniem Kurānu. Kad bērni sasniedz vidusskolas gadus, pēc skolas viņi dodas uz mācību centriem, kur skolotāji skaidro viņiem grūtāko mācību vielu. Vecākiem sanāk par visu maksāt dubultā – skolas nauda plus mājskolotāji vai mācību centra izmaksas. Atliek tikai pareizināt to visu ar lielo bērnu skaitu vietējās ģimenēs, lai saprastu, ka bērnu izglītošana šeit ir nopietna finansiāla nasta. Skolotājiem, savukārt, šī ir laba iespēja iegūt papildus ienākumus, jo viņu profesija Pakistānā ir ļoti zemu apmaksāta.
Sākumā man šī mājskolotāju un pēcskolas mācību centru kultūra likās visai dīvaina. Ja jau bērns iet skolā, kāpēc gan viņam ir vajadzīgi papildus skolotāji, kas palīdz tikt galā ar mājasdarbiem? Iepazīstos vietējo skolu sistēmu tuvāk, sapratu, ka liela daļa vecāku tieši šādu sistēmu uzskata par nepieciešamību, jo vidusmēra skolu standarts Pakistānā ir ļoti zems. Skolotāji nav kvalificēti, mācību grāmatas nav pietiekami labas. Skolēnu skaits klasē bieži vien ir tuvu četrdesmit. Katra maza privātskoliņa uzskata, ka var veidot paši savu mācību programmu. Tā visa rezultātā, skolēni bieži līdz galam neizprot mācību vielu, ja vien viņiem talkā nenāk privātskolotāji.
Mājskolotāji vai nu nāk uz mājām, vai arī bērni iet pie viņiem. Sievietes skolotājas visbiežāk izvēlas aicināt skolniekus uz savām mājām. Par mājskolotāju var kļūt gandrīz jebkurš – tam nav vajadzīgi īpaši diplomi. Ja kaimiņu tante kaut cik labi runā angliski un ir beigusi pamatskolu vai vidusskolu, viņa visticamāk brīvajā laikā piepelnās par mājskolotāju. Vīrieši šādi papildina savas ģimenes ienākumus pēc darba laika. Korāna skolotājiem gan tiek uzstādītas augstākas prasības – vecāki vēlas, lai viņiem būtu madrassas (reliģiskas skolas) izglītība.
Pēc vairākiem privātskolu sistēmā nostrādātiem gadiem, Naimas kundze, sasniedzot savus piecdesmit, izvēlējās pārtraukt darbu skolā un tā vietā piestrādāt par privātskolotāju, lai palīdzētu vīram finansiāli uzturēt lielo ģimeni. Izskolot un izdot pie vīriem sešas meitas nav joka lieta. Vecākā meita jau studē universitātē, kamēr jaunākai nav vēl pat desmit gadu. No pirmdienas līdz piektdienai, Naimas kundze ikdienas pavada vismaz sešas stundas, staigājot no mājas uz māju un palīdzot bērniem gan ar skolā uzdoto, gan arī mācot viņiem Korānu. Bieži viņa saka, ka vakaros esot ļoti nogurusi, bet skolēnu ģimenes neliekot viņu mierā – vecāki viņu ļoti gaida, jo labus mājskolotājus nav viegli atrast.
Uzera un Hafsas Korāna stunda nu ir galā. Bērni izvada skolotāju pa durvīm un paši skrien laukā pagalmā, lai līdz saulrieta lūgšanām vēl paspētu izskraidīties pa svaigu gaisu un izspēlēties ar draugiem.
pirmdiena, 2011. gada 10. janvāris
Ceļā uz paradīzi
Laila Brence, Karači Pakistānā
Pirmdiena, 10. janvāris (2011)
http://diena.lv/lv/laikraksts/762825-cela-uz-paradizi
Decembra sākumā bijām tuva ģimenes locekļa bērēs - mira vīra jaunākā brāļa Hasībudina sievas tēvs. Lai gan sēras ir sēras jebkurā pasaules malā, izpratne par nāvi un arī pašas bēru ceremonijas Pakistānā ļoti atšķiras no Latvijā ierastajām.
Pakistānā, kā musulmaņu valstī, valda uzskats, ka šīs pasaules dzīve ir tikai īslaicīgs pārbaudījums ticīgajiem pirms patiesās realitātes, kas viņiem atklāsies pēc nāves. Nāve nav nedz dzīves beigas, nedz sods nedz arī kas biedējošs. Tā ir dabīga pāreja no gaistošas realitātes mūžīgajā, kuru ticīgie var veikt bez bailēm, jo otrā pusē viņus sagaida Paradīze. Arī Elle ir realitāte, kurā nokļūs tie, kas nav centušies sekot Dieva likumiem.
Uzreiz pēc sievas tēva nāves, Hasībudins par to nekavējoties informēja radus un paziņas, lai tie varētu laikus ierasties uz bērēm. Mirušo šeit parasti apglabā vienas dienas laikā. Ierašanās uz radu un paziņu bērēm ir viens no pienākumiem kas musulmanim ir jāizpilda attiecībā uz savu brāli/māsu ticībā. Bēres ir arī pietiekams iemesls, lai bez iepriekšēja brīdinājuma lūgtu brīvdienu darba vietā, jo šādos gadījumos darba devēji gandrīz nekad neatsaka. Uz tēva bērēm nekavējoties no Saūdu Arābijas bija atlidojis arī mirušā vecākais dēls.
Kad ap pusdienlaiku ieradāmies mirušā mājās, pie dzīvokļu nama ārpusē bija uzslieta liela īrēta teltsveida nojume ar divām sadaļām: vienu vīriešiem un otru sievietēm. Uz bērēm parasti sanāk ļoti daudz cilvēku, tāpēc gandrīz vienmēr ģimenes izvēlas īrēt teltis. Mirušais atradās sieviešu pusē uz īpašām gultveida nestuvēm. Ja laukā ir karsts, tad zem šīm nestuvēm milzīgā traukā tiek palikts liels ledus gabals, kas uztur ķermeni vēsu. Mirušais ir ticis iepriekš rituāli apmazgāts un ietīts no galvas līdz kājām baltā vienkāršā audumā, kurā arī tiks apbērēts.
Vienkāršība un atturība raksturo arī visu citu bērēs notiekošo. Bēres vienmēr ir klusas. Nav vaimanāšanas, skaļas raudāšanas vai citādu ārēju sēru izpausmju, jo tās Islāmā ir aizliegtas. Nav arī noteiktas krāsas bēru apģērbam. Atraitnes un piecu meitu acis gan ir pilnas asaru, kas ir dabīga cilvēcīgo emociju izpausme un tāpēc nav liegta.
No mošejas atskan aicinājums uz pusdienlaika lūgšanām. Sieviešu pusē ienāk mirušā dēli, lai nestu viņa ķermeni nestuvēs uz mošeju, kur pusdienlaika lūgšanām sekos Džanaza - īpašas bēru lūgšanas, pēc kurām vīrieši dosies ar mirušo uz kapsētu. Pati apbērēšana arī būs ļoti vienkārša – bez bēru runām pie kapa, bez svecēm, ziediem un vainagiem. Mirušais tiks guldīts kapā un viņa seja tiks pagriezta Mekas virzienā. Vienīgais, kas iezīmēs viņa kapa vietu, būs norādes akmens ar viņa vārdu. Līdz ar guldīšanu kapā, mirušais nonāks Al-Barzakh, kas ir starpposms starp šīs pasaules dzīvi un Tiesas Dienu. Jau kapā esot, dvēsele sāk izjust vai nu Paradīzes svētlaimi vai Elles mokas, atkarībā no tā, kurp dosies pēc Tiesas Dienas.
Sēras Islāmā ilgst trīs dienas. Tikai atraitnēm ir atļauts sērot ilgāk. Šo trīs dienu laikā, aizgājēja māja būs pilna viesu. Radi, mirušā radinieku darba devēji un kaimiņi rūpēsies par to, lai mirušā mājā šo trīs dienu laikā netrūktu ēdiena, ar ko pabarot visus, kas tobrīd tur atrodas.
Pakistānā, bērnam piedzimstot, viņa austiņā tiek nolasīts Adhāns - aicinājums uz lūgšanām, kas piecreiz dienā skan no visām mošejām. Izdzirdot Adhānu, ticīgie steidzas veikt rituālo apmazgāšanos, lai laikus nokļūtu mošejā, kur jau pēc īsa brīža sāksies lūgšana. Ļaudis saka, ka mūsu šīs pasaules dzīve līdzinās tam īsajam brīdim no Adhāna līdz lūgšanu sākumam – jaundzimušā austiņā skan Adhāns, bet mirušo izvada ar lūgšanu. Cilvēkam šajā pasaulē ir dots tik vien laiks, lai attīrītos un sagatavotos patiesajai realitātei, kas sekos pēc nāves.
Pirmdiena, 10. janvāris (2011)
http://diena.lv/lv/laikraksts/762825-cela-uz-paradizi
Decembra sākumā bijām tuva ģimenes locekļa bērēs - mira vīra jaunākā brāļa Hasībudina sievas tēvs. Lai gan sēras ir sēras jebkurā pasaules malā, izpratne par nāvi un arī pašas bēru ceremonijas Pakistānā ļoti atšķiras no Latvijā ierastajām.
Pakistānā, kā musulmaņu valstī, valda uzskats, ka šīs pasaules dzīve ir tikai īslaicīgs pārbaudījums ticīgajiem pirms patiesās realitātes, kas viņiem atklāsies pēc nāves. Nāve nav nedz dzīves beigas, nedz sods nedz arī kas biedējošs. Tā ir dabīga pāreja no gaistošas realitātes mūžīgajā, kuru ticīgie var veikt bez bailēm, jo otrā pusē viņus sagaida Paradīze. Arī Elle ir realitāte, kurā nokļūs tie, kas nav centušies sekot Dieva likumiem.
Uzreiz pēc sievas tēva nāves, Hasībudins par to nekavējoties informēja radus un paziņas, lai tie varētu laikus ierasties uz bērēm. Mirušo šeit parasti apglabā vienas dienas laikā. Ierašanās uz radu un paziņu bērēm ir viens no pienākumiem kas musulmanim ir jāizpilda attiecībā uz savu brāli/māsu ticībā. Bēres ir arī pietiekams iemesls, lai bez iepriekšēja brīdinājuma lūgtu brīvdienu darba vietā, jo šādos gadījumos darba devēji gandrīz nekad neatsaka. Uz tēva bērēm nekavējoties no Saūdu Arābijas bija atlidojis arī mirušā vecākais dēls.
Kad ap pusdienlaiku ieradāmies mirušā mājās, pie dzīvokļu nama ārpusē bija uzslieta liela īrēta teltsveida nojume ar divām sadaļām: vienu vīriešiem un otru sievietēm. Uz bērēm parasti sanāk ļoti daudz cilvēku, tāpēc gandrīz vienmēr ģimenes izvēlas īrēt teltis. Mirušais atradās sieviešu pusē uz īpašām gultveida nestuvēm. Ja laukā ir karsts, tad zem šīm nestuvēm milzīgā traukā tiek palikts liels ledus gabals, kas uztur ķermeni vēsu. Mirušais ir ticis iepriekš rituāli apmazgāts un ietīts no galvas līdz kājām baltā vienkāršā audumā, kurā arī tiks apbērēts.
Vienkāršība un atturība raksturo arī visu citu bērēs notiekošo. Bēres vienmēr ir klusas. Nav vaimanāšanas, skaļas raudāšanas vai citādu ārēju sēru izpausmju, jo tās Islāmā ir aizliegtas. Nav arī noteiktas krāsas bēru apģērbam. Atraitnes un piecu meitu acis gan ir pilnas asaru, kas ir dabīga cilvēcīgo emociju izpausme un tāpēc nav liegta.
No mošejas atskan aicinājums uz pusdienlaika lūgšanām. Sieviešu pusē ienāk mirušā dēli, lai nestu viņa ķermeni nestuvēs uz mošeju, kur pusdienlaika lūgšanām sekos Džanaza - īpašas bēru lūgšanas, pēc kurām vīrieši dosies ar mirušo uz kapsētu. Pati apbērēšana arī būs ļoti vienkārša – bez bēru runām pie kapa, bez svecēm, ziediem un vainagiem. Mirušais tiks guldīts kapā un viņa seja tiks pagriezta Mekas virzienā. Vienīgais, kas iezīmēs viņa kapa vietu, būs norādes akmens ar viņa vārdu. Līdz ar guldīšanu kapā, mirušais nonāks Al-Barzakh, kas ir starpposms starp šīs pasaules dzīvi un Tiesas Dienu. Jau kapā esot, dvēsele sāk izjust vai nu Paradīzes svētlaimi vai Elles mokas, atkarībā no tā, kurp dosies pēc Tiesas Dienas.
Sēras Islāmā ilgst trīs dienas. Tikai atraitnēm ir atļauts sērot ilgāk. Šo trīs dienu laikā, aizgājēja māja būs pilna viesu. Radi, mirušā radinieku darba devēji un kaimiņi rūpēsies par to, lai mirušā mājā šo trīs dienu laikā netrūktu ēdiena, ar ko pabarot visus, kas tobrīd tur atrodas.
Pakistānā, bērnam piedzimstot, viņa austiņā tiek nolasīts Adhāns - aicinājums uz lūgšanām, kas piecreiz dienā skan no visām mošejām. Izdzirdot Adhānu, ticīgie steidzas veikt rituālo apmazgāšanos, lai laikus nokļūtu mošejā, kur jau pēc īsa brīža sāksies lūgšana. Ļaudis saka, ka mūsu šīs pasaules dzīve līdzinās tam īsajam brīdim no Adhāna līdz lūgšanu sākumam – jaundzimušā austiņā skan Adhāns, bet mirušo izvada ar lūgšanu. Cilvēkam šajā pasaulē ir dots tik vien laiks, lai attīrītos un sagatavotos patiesajai realitātei, kas sekos pēc nāves.
pirmdiena, 2011. gada 3. janvāris
Laimīga bez Jaunā gada
Laila Brence | Karači Pakistānā
Pirmdiena, 3. janvāris (2011)
http://diena.lv/lv/laikraksts/761918-la … jauna-gada
Atceros, cik ļoti bērnībā gaidīju Jaungada svinības – laiku, kad mājās smaržoja svētku eglīte, Salavecis ar Sniegbaltīti dalīja dāvanas, pusnaktī debesis iekrāsoja salūts un pieaugušie, saskandinot šampanieša glāzes, vēlēja viens otram laimīgu Jauno Gadu.
Šodien atrodos realitāte, kurā no šiem svētkiem nav ne miņas. Laikā, kad visa pasaule satraukti gaida 2011. gada iestāšanos un gatavojas ierastajām gadu mijas svinībām, Pakistānā nekas neliecina par šo svētku tuvošanos. Nav satraukuma, nav svētku rosības. Solāro gadu maiņai šeit ir tikai formāla nozīme – bankas steidz veikt gada beigu atskaites, pie sienām parādīsies jauni kalendāri, skolēniem atkal paies laiks, kamēr pieradīs burtnīcās rakstīt jauno gadu skaitli.
Solāro gadu miju Pakistānā nesvin, jo šī kalendāra pamats balstās kristietībā. Beidzamo gadu laikā gan bagāto pilsētas rajonu lielveikalos ir šur tur parādījies pa eglei, bet ne tāpēc, ka kāds ko ļoti svinētu – vienkārši globalizācija un komercializācija pamazām sāk laist saknes arī šajā pasaules malā, spēlējoties ar pircēju prātiem, lai tie atvērtu maciņus pirkumiem. Zinu, ka pusnaktī šur tur pilsētā varēs dzirdēt šāvienus gaisā – gan ne svētku salūtu, bet vienkāršus izšāvienus no parastiem ieročiem. Tas, visticamāk, arī būs vienīgais, kas iezīmēs gadu miju.
Līdztekus solārajiem datumiem, šejienes kalendāros tiek atzīmēti arī lunārā gada mēneši un datumi, kas ir musulmaņu pieņemtā gadu skaitīšanas metode. Islāma lunārā kalendāra atskaites sākumpunkts ir pravieša Muhammada pārceļošana no Mekas uz Medīnu, kas iezīmēja musulmaņu kopienas politisko nostabilizēšanos un islāma valsts veidošanās sākumu.
Saskaņā ar islāma kalendāru, šobrīd rit 1432. gada pirmais mēnesis. Lunārais jaunais gads iestājās decembra sākumā, bet arī tas šeit netiek īpaši atzīmēts, kā vien varbūt ar kādu īsziņu, lai atgādinātu draugiem un paziņām par svētītā muharrama mēneša iestāšanos, kura laikā musulmaņi veic īpašas pielūgsmes darbības. Musulmaņu gada apritē ir tikai divi lieli svētki: Īd-ul-Fitr, kas iezīmē Ramadāna gavēņa beigas, un Īd-ul-Adha, kuros tiek svinētas svētceļojuma uz Meku beigas.
Vai man pietrūkst Jaungada svinību un citu agrāk svinēto svētku? Šodien varu viennozīmīgi atbildēt, ka nē. Tomēr bija laiks, kad, pēc atbraukšanas uz Pakistānu, manī valdīja zināms nepiepildīts tukšums: kādreiz svinētos svētkus vairs īsti neprasījās svinēt, bet jaunie – Īd svētki – vēl nebija atraduši vietu manā sirdī. Atrodoties šajā meklējumu posmā, bieži uzdevu sev jautājumus: „Kas gan ir tas, kas liek mums saukt kādus svētkus par savējiem? Kā tieši mūsos rodas tas īpašais pacilājums, ko jūtam svētkos?” Laikam ejot, izkristalizējās arī atbildes uz šiem jautājumiem – pacilājuma emocijas ienāk sirdī tad, kad ir izprasta svētku patiesā būtība. Islāma svētkos nav Rietumiem raksturīgā komerciālisma un ārišķību – nav mūzikas, nav dekorāciju, nav ballīšu un alkohola. Tā kā svētki ir saistīti ar reliģiskiem rituāliem, svētku sajūta nāk no iekšienes – to raksturo atturīgi klusināts svinīgums un cilvēku savstarpējā sirsnība, kad tie novēl viens otram priecīgus svētkus.
Pirmdiena, 3. janvāris (2011)
http://diena.lv/lv/laikraksts/761918-la … jauna-gada
Atceros, cik ļoti bērnībā gaidīju Jaungada svinības – laiku, kad mājās smaržoja svētku eglīte, Salavecis ar Sniegbaltīti dalīja dāvanas, pusnaktī debesis iekrāsoja salūts un pieaugušie, saskandinot šampanieša glāzes, vēlēja viens otram laimīgu Jauno Gadu.
Šodien atrodos realitāte, kurā no šiem svētkiem nav ne miņas. Laikā, kad visa pasaule satraukti gaida 2011. gada iestāšanos un gatavojas ierastajām gadu mijas svinībām, Pakistānā nekas neliecina par šo svētku tuvošanos. Nav satraukuma, nav svētku rosības. Solāro gadu maiņai šeit ir tikai formāla nozīme – bankas steidz veikt gada beigu atskaites, pie sienām parādīsies jauni kalendāri, skolēniem atkal paies laiks, kamēr pieradīs burtnīcās rakstīt jauno gadu skaitli.
Solāro gadu miju Pakistānā nesvin, jo šī kalendāra pamats balstās kristietībā. Beidzamo gadu laikā gan bagāto pilsētas rajonu lielveikalos ir šur tur parādījies pa eglei, bet ne tāpēc, ka kāds ko ļoti svinētu – vienkārši globalizācija un komercializācija pamazām sāk laist saknes arī šajā pasaules malā, spēlējoties ar pircēju prātiem, lai tie atvērtu maciņus pirkumiem. Zinu, ka pusnaktī šur tur pilsētā varēs dzirdēt šāvienus gaisā – gan ne svētku salūtu, bet vienkāršus izšāvienus no parastiem ieročiem. Tas, visticamāk, arī būs vienīgais, kas iezīmēs gadu miju.
Līdztekus solārajiem datumiem, šejienes kalendāros tiek atzīmēti arī lunārā gada mēneši un datumi, kas ir musulmaņu pieņemtā gadu skaitīšanas metode. Islāma lunārā kalendāra atskaites sākumpunkts ir pravieša Muhammada pārceļošana no Mekas uz Medīnu, kas iezīmēja musulmaņu kopienas politisko nostabilizēšanos un islāma valsts veidošanās sākumu.
Saskaņā ar islāma kalendāru, šobrīd rit 1432. gada pirmais mēnesis. Lunārais jaunais gads iestājās decembra sākumā, bet arī tas šeit netiek īpaši atzīmēts, kā vien varbūt ar kādu īsziņu, lai atgādinātu draugiem un paziņām par svētītā muharrama mēneša iestāšanos, kura laikā musulmaņi veic īpašas pielūgsmes darbības. Musulmaņu gada apritē ir tikai divi lieli svētki: Īd-ul-Fitr, kas iezīmē Ramadāna gavēņa beigas, un Īd-ul-Adha, kuros tiek svinētas svētceļojuma uz Meku beigas.
Vai man pietrūkst Jaungada svinību un citu agrāk svinēto svētku? Šodien varu viennozīmīgi atbildēt, ka nē. Tomēr bija laiks, kad, pēc atbraukšanas uz Pakistānu, manī valdīja zināms nepiepildīts tukšums: kādreiz svinētos svētkus vairs īsti neprasījās svinēt, bet jaunie – Īd svētki – vēl nebija atraduši vietu manā sirdī. Atrodoties šajā meklējumu posmā, bieži uzdevu sev jautājumus: „Kas gan ir tas, kas liek mums saukt kādus svētkus par savējiem? Kā tieši mūsos rodas tas īpašais pacilājums, ko jūtam svētkos?” Laikam ejot, izkristalizējās arī atbildes uz šiem jautājumiem – pacilājuma emocijas ienāk sirdī tad, kad ir izprasta svētku patiesā būtība. Islāma svētkos nav Rietumiem raksturīgā komerciālisma un ārišķību – nav mūzikas, nav dekorāciju, nav ballīšu un alkohola. Tā kā svētki ir saistīti ar reliģiskiem rituāliem, svētku sajūta nāk no iekšienes – to raksturo atturīgi klusināts svinīgums un cilvēku savstarpējā sirsnība, kad tie novēl viens otram priecīgus svētkus.
Abonēt:
Ziņas (Atom)