Laila Brence Karači Pakistānā
Piektdiena, 15. aprīlis (2011)
http://www.diena.lv/lv/laikraksts/775871-salvar-kamiz-pasaule
Jau vairākas dienas laukā temperatūra turas ap +35ºC grādiem - ir jāsāk domāt par vasaras sezonas apģērbu. Ziemā, kad Karači valda vēsai Latvijas vasarai līdzīgs laiks, es labprāt valkāju man ierastās eiropiešu drēbes, bet vasarā tomēr ir jāizlīdzas ar vietējām, kas ir plānākas, gaisīgākas un ļauj ādai elpot pat vistveicīgākajās dienās. Blūzes un svārki nu dos vietu šalvār kamīz.
Šalvār kamīz ir tradicionāls pakistāniešu apģērbs, kas sastāv no ļoti platām, gurnos krokotām biksēm un gara krekla ar garām piedurknēm. Tā tas urdu valodā arī saucas: bikses [un] krekls (šalvār kamīz). Ziemas sezonas šalvār kamīz parasti ir no biezāka auduma, kamēr vasarai domātie no ļoti plānas vietējās kokvilnas. Tos nēsā gan vīrieši, gan sievietes. Vīriešu kamīz bieži līdzinās eiropiešu krekliem – reizēm pat ar tādu pašu krādziņu un aizpogājamām aprocēm. Savukārt sieviešu kamīz vairāk atgādina kleitas. Tā kā gan vīriešu, gan sieviešu kamīz sniedzas aptuveni līdz celim, to abos sānos ir gari šķēlumi, kas atvieglo kustības. Sieviešu šalvār kamīz neatņemama sastāvdaļa ir arī dupatta – gara, paplata taisnstūrveidīga šalle galvas apklāšanai.
Es savus šalvār kamīz pērku gatavo apģērbu veikalos. Atkarībā no kabatas biezuma, veikalu izvēle ir ļoti plaša, sākot no zemākas kvalitātes, bet lētākiem šalvār kamīz, līdz pat dizaineru veidotiem tērpiem ar uzskrūvētām cenām. Lielākā daļa Karači sieviešu gan iet citu ceļu: viņas dodas uz vietējiem audumu tirgiem, izvēlas tur sirdij tīkamus audumus un tad vai nu pašas mājās šuj savus šalvār kamīz vai arī nodod šo darbu šuvēju rokās. Šuvējveikaliņu bizness te plaukst un zeļ – tos var atrast teju vai uz katra stūra. Reizēm vairāki pat veiksmīgi sadzīvo cits citam blakus. Un interesantākais ir tas, ka 95% - 100% šuvēju šajos veikaliņos ir vīrieši!
Turīgākās Karači sievietes ar nepacietību gada ikgadējās dizaineru audumu izstādes, kas parasti notiek pavasarī, gatavojoties vasaras sezonai. Arī šobrīd pilsētā ir izstāžu laiks. Lai gan audumi šajās izstādēs ir dārgi un pasaules ekonomikas krīze liek rūpīgāk plānot pirkumus, apmeklētāju izstādēs nekad netrūkst. Šodien draudzeņu Facebook ierakstos lasīju atsauksmes par Mausummery audumu izstādē notiekošo: sieviešu tur esot vairāk kā bišu spietā – pat pie zāles durvīm esot gara rinda, jo izstādē visām nepietiekot vietas! Lai tiktu klāt audumu stendiem, ceļš esot ar karošanu jāizkaro, un ja grib samaksāt par pirkumu, tad nākas nīkt ievērības cienīgā rindā. Un runa šeit iet par ekskluzīvi dārgiem dizaineru audumiem... vai tiešām es dzīvoju nabadzīgā trešās pasaules valstī?
Pārsteidzošas ir arī vietējo apģērbu košās krāsas, izšuvumi un citi rotājumi, kas reizēm izmaksā vairāk par pašu tērpa audumu. Sievietes šeit visnotaļ zina, kā uzposties! Kad pirmoreiz pabiju vietējās kāzās, spožo spuldžu gaismā manas acis žilba no sieviešu krāšņajiem tērpiem. Līgavas tērpu rotāja bagātīgi zelta diegu izšuvumi – daudzām sievietēm līgavas tērps ir dārgākais, ko viņas jebkad uzvelk mugurā. Lai gan sākumā mani šalvār kamīz bija latviešu gaumei pieņemamās atturīgās zemes un dabas krāsās, tad tagad arī manu garderobē netrūkst košu krāsu un bagātīgu izšuvumu – arī mani ir pārņēmis vietējais krāsu trakums, kas liekas atdzīvinām ikdienas sadzīvi.
piektdiena, 2011. gada 15. aprīlis
ceturtdiena, 2011. gada 31. marts
Mājkalpotājas
Laila Brence, Karači, Pakistāna
Ceturtdiena, 31. marts (2011)
http://www.diena.lv/lv/laikraksts/773657-majkalpotajas
Kad ienāku virtuvē, kur Hanifa mazgā traukus, viņa steidzas man parādīt recepti zālēm viņas jaundzimušajam dēliņam. Gluži tāpat kā vairums citu mājkalpotāju, lasīt viņa neprot, bet norāda uz zālēm vajadzīgo naudiņu un lūdz, vai nevaru izlīdzēt. Puikam esot problēmas ar vēderu - jau vairākas dienas caureja. Protams, ka nevaru atteikt.
Hanifa, tāpat kā daudzas citas nabadzīgā slāņa sievietes, ikdienas mazgā traukus, grīdu un veļu vairākās mājās, lai palīdzētu vīriem nopelnītu iztiku parasti ļoti kuplajām ģimenēm. Visbiežāk šīs ģimenes nav vietējās, bet gan iebraukušas Karači peļņā no laukiem. Tā kā telpu īrei Karači līdzekļu nav, ģimenes saceļ no mietiem un segām mājokļus gar dzelzceļu malām, pilsētas kanālu krastos un citās apbūvei neizmantojamās vietās, tādējādi veidojot veselas nelegālas kolonijas. Lai gan nekādu ērtības šādos mājokļos praktiski nav, bieži tajos ir elektrība, kas tiek meistarīgi zagta no tuvākajiem elektrības stabiem. Mājokļu un tajos esošo mantu drošību gan neviens nevar garantēt – atceros, kā savstarpēju ķildu rezultātā reiz viss vienai mājkalpotājai piederošais tika sadedzināts. Šādos gadījumos neatliek nekas cits, kā sākt visu no nulles.
Darbu Karači atrast var, jo gandrīz katra vidusmēra ģimene algo vienu vai vairākas mājkalpotājas, kas palīdz mājas sievietēm apdarīt ikdienas darbus. Kad atbraucu dzīvot uz Pakistānu, šī mājkalpotāju algošana man likās kā pilnīgi nevajadzīgi luksus tēriņi – kāpēc gan mājas sievietes pašas nevar apdarīt mājas darbus? Tomēr pieredze mani pārliecināja, ka arī es neesmu gatava ik dienas mazgāt grīdas, uz kurām diennaktī sakrājas vairāk putekļu nekā Latvija nedēļas laikā, nedz arī cīnīties ar pamatīgajiem katlu kalniem, kas ir neizbēgams rezultāts, ja gatavo vietējos ēdienus un dzīvo lielās ģimenēs. Turīgākās ģimenēs mājkalpotāju ir vairāk, jo to skaitam pievienojas arī šoferi un pavāri. Šādās mājās parasti ir pat atsevišķa mājas daļa kalpotājiem, kur tie nereti dzīvo kopā ar savām ģimenēm.
Kamēr vecāki strādā, lielākie bērni pieskata mazākos, kas nereti ietver arī brālēnus un māsīcas. Hanifai ar bērnu pieskatīšanu palīdz vecākās māsas Latifas bērni, kuri pieskata arī pašas jaunākās māsas Šāzijas atvases. Jaundzimušie parasti bieži slimo nehigiēnisko sadzīves apstākļu un tīra dzeramā ūdens trūkuma dēļ. Kad meitas paaugas, viņas nāk līdzi mātēm uz darbu, lai iemācītos, kā darbi darāmi, un sāktu pelnīt pašas. Skolā šie bērni parasti neiet, ja vien kāda labdarības organizācija nav atvērusi viņu kolonijā skoliņu, kurā mācības ir par brīvu. Pilsētas skolās, gan privātajās gan valsts, ir jārēķinās ar mācību maksu, skolas formu un grāmatu izmaksām, ko nabadzīgās ģimenes nevar atļauties. Atceros, kā savulaik Hanifas māsa Latifa darīja visu iespējamo, lai vismaz viens no viņas dēliem varētu iet pilsētas skolā un iegūt labu izglītību.
Zinu, ka Hanifas dzīve nav viegla. Mans problēmas viņas grūtību priekšā liekas tik nenozīmīgas. Bet par spīti visam, Hanifā virmo tāds neviltots dzīvesprieks, kādu arī es sev vēlētos. Kad rītos pie vārtiem viņa sveicina mani ar skanīgu „assalāmu aleikum” un sniegbaltu smaidu, liekas, ka arī manī ieplūst maza daļiņa viņas dzīvesprieka.
Ceturtdiena, 31. marts (2011)
http://www.diena.lv/lv/laikraksts/773657-majkalpotajas
Kad ienāku virtuvē, kur Hanifa mazgā traukus, viņa steidzas man parādīt recepti zālēm viņas jaundzimušajam dēliņam. Gluži tāpat kā vairums citu mājkalpotāju, lasīt viņa neprot, bet norāda uz zālēm vajadzīgo naudiņu un lūdz, vai nevaru izlīdzēt. Puikam esot problēmas ar vēderu - jau vairākas dienas caureja. Protams, ka nevaru atteikt.
Hanifa, tāpat kā daudzas citas nabadzīgā slāņa sievietes, ikdienas mazgā traukus, grīdu un veļu vairākās mājās, lai palīdzētu vīriem nopelnītu iztiku parasti ļoti kuplajām ģimenēm. Visbiežāk šīs ģimenes nav vietējās, bet gan iebraukušas Karači peļņā no laukiem. Tā kā telpu īrei Karači līdzekļu nav, ģimenes saceļ no mietiem un segām mājokļus gar dzelzceļu malām, pilsētas kanālu krastos un citās apbūvei neizmantojamās vietās, tādējādi veidojot veselas nelegālas kolonijas. Lai gan nekādu ērtības šādos mājokļos praktiski nav, bieži tajos ir elektrība, kas tiek meistarīgi zagta no tuvākajiem elektrības stabiem. Mājokļu un tajos esošo mantu drošību gan neviens nevar garantēt – atceros, kā savstarpēju ķildu rezultātā reiz viss vienai mājkalpotājai piederošais tika sadedzināts. Šādos gadījumos neatliek nekas cits, kā sākt visu no nulles.
Darbu Karači atrast var, jo gandrīz katra vidusmēra ģimene algo vienu vai vairākas mājkalpotājas, kas palīdz mājas sievietēm apdarīt ikdienas darbus. Kad atbraucu dzīvot uz Pakistānu, šī mājkalpotāju algošana man likās kā pilnīgi nevajadzīgi luksus tēriņi – kāpēc gan mājas sievietes pašas nevar apdarīt mājas darbus? Tomēr pieredze mani pārliecināja, ka arī es neesmu gatava ik dienas mazgāt grīdas, uz kurām diennaktī sakrājas vairāk putekļu nekā Latvija nedēļas laikā, nedz arī cīnīties ar pamatīgajiem katlu kalniem, kas ir neizbēgams rezultāts, ja gatavo vietējos ēdienus un dzīvo lielās ģimenēs. Turīgākās ģimenēs mājkalpotāju ir vairāk, jo to skaitam pievienojas arī šoferi un pavāri. Šādās mājās parasti ir pat atsevišķa mājas daļa kalpotājiem, kur tie nereti dzīvo kopā ar savām ģimenēm.
Kamēr vecāki strādā, lielākie bērni pieskata mazākos, kas nereti ietver arī brālēnus un māsīcas. Hanifai ar bērnu pieskatīšanu palīdz vecākās māsas Latifas bērni, kuri pieskata arī pašas jaunākās māsas Šāzijas atvases. Jaundzimušie parasti bieži slimo nehigiēnisko sadzīves apstākļu un tīra dzeramā ūdens trūkuma dēļ. Kad meitas paaugas, viņas nāk līdzi mātēm uz darbu, lai iemācītos, kā darbi darāmi, un sāktu pelnīt pašas. Skolā šie bērni parasti neiet, ja vien kāda labdarības organizācija nav atvērusi viņu kolonijā skoliņu, kurā mācības ir par brīvu. Pilsētas skolās, gan privātajās gan valsts, ir jārēķinās ar mācību maksu, skolas formu un grāmatu izmaksām, ko nabadzīgās ģimenes nevar atļauties. Atceros, kā savulaik Hanifas māsa Latifa darīja visu iespējamo, lai vismaz viens no viņas dēliem varētu iet pilsētas skolā un iegūt labu izglītību.
Zinu, ka Hanifas dzīve nav viegla. Mans problēmas viņas grūtību priekšā liekas tik nenozīmīgas. Bet par spīti visam, Hanifā virmo tāds neviltots dzīvesprieks, kādu arī es sev vēlētos. Kad rītos pie vārtiem viņa sveicina mani ar skanīgu „assalāmu aleikum” un sniegbaltu smaidu, liekas, ka arī manī ieplūst maza daļiņa viņas dzīvesprieka.
piektdiena, 2011. gada 18. marts
Kriketa kaislības
Laila Brence, Karači, Pakistāna
Piektdiena, 18. marts (2011)
http://www.diena.lv/lv/laikraksts/771843-kriketa-kaislibas
Jau atkal deviņgadīgais Uzers ir ienācis iekšā ar nobrāztiem ceļiem un šoreiz arī caurām biksēm. Gandrīz vai rituālā ik vakara kriketa spēlēšana pagalmā šodien ir situsi augstu vilni, par ko spriedu arī pēc spēles laikā dzirdamajiem puišeļu kliedzieniem. Viņu izkliegtā kriketa terminoloģija man ir kā Morzes ābece, bet puišeļi, kas to sāk apgūt tiklīdz iemācās sviest bumbu, to pārvalda teju vai ekspertu līmenī.
Pilsētas puišeļiem krikets ir viena no nedaudzajām izklaides iespējām brīvajā laikā. Pārapdzīvotība un nepietiekams sporta laukumu daudzums liedz lielākajai daļai vietējo bērnu aktīvi sportot, ja vien vecāki nav kāda ekskluzīva sporta kluba biedri. Kriketam nav vajadzīgs īpašs aprīkojums vai plašs laukums – puišeļi to spēlē uz sānu ieliņām, pabēgot malā, lai dotu vietu garām braucošām mašīnām.
Pagalma puišeļi nav vienīgie, kas slimo ar kriketu – to spēlē un par to fano lielākā daļa Pakistānas vīriešu. Šī sporta spēle, kas ienāca Pakistānā, tāpat kā daudzviet citur pasaulē, Lielbritānijas koloniālās ekspansijas rezultātā, ir dzinusi vietējā tautā tik dziļas saknes, ka jau sen ir pārtapusi no ‘balto cilvēku’ spēles ‘savējā’. Atceros, kā, kriketa pasaules kausam ejot, savulaik pat mana vīramāte uzticīgi sēdēja TV priekšā katras Pakistānas komandas spēles laikā. Un runa šeit neiet par tikai pāris stundām, jo kriketa spēles ilgums reizēm pārsniedz pat sešas stundas!
Pašlaik, visu marta mēnesi Šrilankā, Bangladešā un Indijā rit pasaules kriketa kausa spēles. Terorisma draudu dēļ, Pakistānā šogad spēles nenotiek. Nozīmīgāko maču laikā, ielas kļūst patukšas, jo visi, kas var, cenšas atrast vietu TV priekšā. Arī mūsmāju vīrieši Pakistānas komandas spēļu laikā sēž kā pielīmēti pie ekrāniem. Dzirdu, kā par savējo veiksmēm fano arī kaimiņi, jo pat caur sienām varu dzirdēt viņu sajūsmas kliedzienus.
Īpašu kaislību apvīts vienmēr ir Indijas-Pakistānas mačs, jo tā zemtekstā slēpjas abu nāciju ilgas būt pārākajām šajā reģionā. Konflikts abu valstu starpā sniedzas vēsturē uz 1947. gadu, kad Lielbritānija atstāja tolaik vienoto Indiju, kura pēc tam tika sadalīta Indijā un Pakistānā. Kopš tā laika, abu valstu starpā ir pastāvīgas politiskās problēmas, kuru fonā vienmēr rit sacensības arī visās citās jomās par pārākuma statusu šajā reģionā. Pat neatkarības dienas svinēšanai abas valstis ir izvēlējušās atšķirīgus datumus: Pakistāna svin četrpadsmito augustu, bet Indija - piecpadsmito. Indijas-Pakistānas kriketa mačs ir tik svarīgs, ka tā laikā pat brīnumainā kārtā tiek nodrošināta nepārtraukta elektrības padeve visā pilsētā, kas citos laikos nekādi nav iespējams. Latvieši vislabāk izpratīs šo starpnāciju sacensību garu, ja atcerēsies to sajūsmu, kāda valdīja tautā atmodas laikā, kad latviešu hokejisti uzvarēja Krievijas komandu.
Es ar kriketu vēl neesmu saslimusi. Ilgo spēles stundu laikā vienīgais, kas mani piesaista TV ekrānam, ir Čača Kriket (kriketa onkuļa) parādīšanās. Šis sirmgalvis, kuru var atpazīt pēc baltās bārdas un Pakistānas kriketa komandas simbolikas apģērbā, ir Pakistānas kriketa padomes oficiāli algots fans, kas ceļo pa pasauli kopā ar komandu, uzturot līdzjutējos spēles garu.
Piektdiena, 18. marts (2011)
http://www.diena.lv/lv/laikraksts/771843-kriketa-kaislibas
Jau atkal deviņgadīgais Uzers ir ienācis iekšā ar nobrāztiem ceļiem un šoreiz arī caurām biksēm. Gandrīz vai rituālā ik vakara kriketa spēlēšana pagalmā šodien ir situsi augstu vilni, par ko spriedu arī pēc spēles laikā dzirdamajiem puišeļu kliedzieniem. Viņu izkliegtā kriketa terminoloģija man ir kā Morzes ābece, bet puišeļi, kas to sāk apgūt tiklīdz iemācās sviest bumbu, to pārvalda teju vai ekspertu līmenī.
Pilsētas puišeļiem krikets ir viena no nedaudzajām izklaides iespējām brīvajā laikā. Pārapdzīvotība un nepietiekams sporta laukumu daudzums liedz lielākajai daļai vietējo bērnu aktīvi sportot, ja vien vecāki nav kāda ekskluzīva sporta kluba biedri. Kriketam nav vajadzīgs īpašs aprīkojums vai plašs laukums – puišeļi to spēlē uz sānu ieliņām, pabēgot malā, lai dotu vietu garām braucošām mašīnām.
Pagalma puišeļi nav vienīgie, kas slimo ar kriketu – to spēlē un par to fano lielākā daļa Pakistānas vīriešu. Šī sporta spēle, kas ienāca Pakistānā, tāpat kā daudzviet citur pasaulē, Lielbritānijas koloniālās ekspansijas rezultātā, ir dzinusi vietējā tautā tik dziļas saknes, ka jau sen ir pārtapusi no ‘balto cilvēku’ spēles ‘savējā’. Atceros, kā, kriketa pasaules kausam ejot, savulaik pat mana vīramāte uzticīgi sēdēja TV priekšā katras Pakistānas komandas spēles laikā. Un runa šeit neiet par tikai pāris stundām, jo kriketa spēles ilgums reizēm pārsniedz pat sešas stundas!
Pašlaik, visu marta mēnesi Šrilankā, Bangladešā un Indijā rit pasaules kriketa kausa spēles. Terorisma draudu dēļ, Pakistānā šogad spēles nenotiek. Nozīmīgāko maču laikā, ielas kļūst patukšas, jo visi, kas var, cenšas atrast vietu TV priekšā. Arī mūsmāju vīrieši Pakistānas komandas spēļu laikā sēž kā pielīmēti pie ekrāniem. Dzirdu, kā par savējo veiksmēm fano arī kaimiņi, jo pat caur sienām varu dzirdēt viņu sajūsmas kliedzienus.
Īpašu kaislību apvīts vienmēr ir Indijas-Pakistānas mačs, jo tā zemtekstā slēpjas abu nāciju ilgas būt pārākajām šajā reģionā. Konflikts abu valstu starpā sniedzas vēsturē uz 1947. gadu, kad Lielbritānija atstāja tolaik vienoto Indiju, kura pēc tam tika sadalīta Indijā un Pakistānā. Kopš tā laika, abu valstu starpā ir pastāvīgas politiskās problēmas, kuru fonā vienmēr rit sacensības arī visās citās jomās par pārākuma statusu šajā reģionā. Pat neatkarības dienas svinēšanai abas valstis ir izvēlējušās atšķirīgus datumus: Pakistāna svin četrpadsmito augustu, bet Indija - piecpadsmito. Indijas-Pakistānas kriketa mačs ir tik svarīgs, ka tā laikā pat brīnumainā kārtā tiek nodrošināta nepārtraukta elektrības padeve visā pilsētā, kas citos laikos nekādi nav iespējams. Latvieši vislabāk izpratīs šo starpnāciju sacensību garu, ja atcerēsies to sajūsmu, kāda valdīja tautā atmodas laikā, kad latviešu hokejisti uzvarēja Krievijas komandu.
Es ar kriketu vēl neesmu saslimusi. Ilgo spēles stundu laikā vienīgais, kas mani piesaista TV ekrānam, ir Čača Kriket (kriketa onkuļa) parādīšanās. Šis sirmgalvis, kuru var atpazīt pēc baltās bārdas un Pakistānas kriketa komandas simbolikas apģērbā, ir Pakistānas kriketa padomes oficiāli algots fans, kas ceļo pa pasauli kopā ar komandu, uzturot līdzjutējos spēles garu.
Abonēt:
Ziņas (Atom)