Autore: Laila Brence
Laikā, kad liela daļa pasaules gatavojas Ziemassvētkiem un Jaunā Gada sagaidīšanai, Pakistānā itin nekas neliecina par šo svētku tuvošanos. Nav nedz izrotātu eglīšu, nedz Ziemassvētku dziesmu, nedz arī Rietumos šajā gada laikā tik ierastā iepirkšanās drudža. Pakistānā Ziemassvētki netiek svinēti, jo islāma traktējums par Jēzu Kristu atšķiras no kristietībā pieņemtā un dzimšanas dienas kā tādas netiek atzīmētas. Savukārt solārajam Jaunajam Gadam šeit ir tikai formāla nozīme, jo musulmaņi seko lunārajam kalendāram.
Šodien Latvijā Ziemassvētki ir kļuvuši par neatņemamu gada aprites daļu, lai gan tikai pāris desmitgades atpakaļ to svinēšana bija aizliegta. Es, kā katrs kārtīgs padomijas laika bērns, labi atceros pompozo, šampanietī slīkstošo Jaunā Gada svinēšanu. Toreiz par Ziemassvētkiem es neko nezināju. Tikai pēc Padomju Savienības sabrukuma manā dzīvē ienāca šie jaunie svētki, kurus sākumā es pat savā bērna prātā nevarēju saprast kā svinēt: vai iet uz baznīcu, jeb ķekatās? Atceros, cik samocīti jutos, kad skolotāja lika man no galvas iemācīties Ziemassvētku stāstu, kuru vēlāk deklamēju kādā baznīcā. Tomēr ar laiku šie svētki kļuva par manējiem – par Kristus dzimšanas dienas svinībām, kas pildīja manu kā kristietes sirdi ar gaišumu un prieku.
Pēc islāma pieņemšanas, mans skatījums uz Jēzu Kristu mainījās un līdz ar to zuda iemesls Ziemassvētku svinēšanai. Musulmaņu gada apritē ir divi lieli svētki: Īd-ul-Fitr, kas iezīmē Ramadāna gavēņa beigas, un Īd-ul-Adha, kuros svinam svētceļojuma uz Meku beigas. Gluži tāpat, kā savulaik mācījos svinēt Ziemassvētkus, pēc atbraukšanas uz Pakistānu, mēģināju rast izpratni par Īd svētkiem. Arī šoreiz svētku sajūta neradās vienas dienas laikā – tam bija vajadzīgs laiks.
Pirmos gadus Pakistānā, decembrim iestājoties, man pietrūka Ziemassvētku sajūtas: sniega, izrotāto eglīšu, piparkūku smaržas un dāvanu dāvināšanas prieka. Bija dīvaini atrasties realitātē, kurā no šiem svētkiem nebija ne miņas. Manī valdīja zināms nepiepildīts tukšums - Ziemassvētki vēl nebija tā pa īstam mani atstājuši, kamēr Īd svētki vēl nebija atraduši vietu manā sirdī. Atrodoties šajā meklējumu posmā, bieži uzdevu sev jautājumus: „Kas gan ir tas, kas liek mums saukt kādus svētkus par savējiem? Kā tieši mūsos rodas tas īpašais pacilājums, ko jūtam svētkos?”
Atceros, kā, dēlam Uzeram paaugoties, es mēģināju viest mājās īpašu svētku sajūtu, lai viņam būtu par Īd svinēšanu mīļas atmiņas: sienas izrotājām ar baloniem, galdam tika balts galdauts, maltītes ēdām no svētku traukiem. Vēlāk sapratu, ka šīm ārišķīgajām svētku izpausmēm Pakistānā ir maz nozīmes – tās vienkārši nav nepieciešamas, jo valstī, kurā vairāk kā 90% iedzīvotāju ir musulmaņi, islāma svētkus svin gandrīz visi. Nav vajadzības radīt svētkus ar ārišķīgiem rotājumiem, jo tie paši staro tev pretī pretimnākošo sejās. Islāma svētkus raksturo atturīgi klusināts svinīgums un cilvēku savstarpējā sirsnība, kad tie svētkos dodas viens otru apciemot.
Tagad varu droši teikt, ka Īd svētki ir kļuvuši par manējiem. Ir atrastas arī atbildes uz jautājumiem, kas savulaik nodarbināja manu prātu: svētku sajūta pati atnāk pie tevis, kad esi sapratis svētku patieso būtību.
pirmdiena, 2010. gada 27. decembris
piektdiena, 2010. gada 10. decembris
Āzijas ziema
Laila Brence | Karači Pakistānā
Trešdiena, 8. decembris (2010)
http://diena.lv/lv/laikraksts/759316-azijas-ziema
Šorīt astoņgadīgais Uzers atskrēja no savas istabas un drebinoties palīda zem manas segas. Atverot acis, labpatikā pasmaidīju, jo manīju gaisā svaigumu un dzestrumu, kas atgādināja Latvijas agrīno rudeni. Beidzot, beidzot arī mūsu ziemas sezona liek par sevi manīt!
Latvijas radi gan par manis aprakstīto Karači ziemu tikai pasmīkņā. Kas nu tā par ziemu, ja decembrī pa dienu ir pāri pa +20? Atsaku, ka toties naktī ir tikai ap +10, kas šejieniešiem ir ievērības cienīgs aukstums. Jāatzīstas, ka arī man pašai sākumā likās vareni amizanti redzēt pamatīgi satuntuļotos bērnus ar ziemas cepurēm galvā, kad laukā bija tikai +15.
Lai gan Karači ziema līdzinās vēsai Latvijas vasarai, citās Pakistānas daļās ir sniegs un sals. Tikai 700 km attālajā Kvetā šobrīd ir jau zem nulles. Savukārt kalnos valsts augšdaļā sniegs turas visu gadu. Ģeogrāfiski izstieptā valsts var lepoties pat ar divām ražas sezonām, kas nodrošina vietējam tirgum vienmēr svaigus dārzeņus.
Šodien būs jāvelk laukā no skapja bērnu siltās drēbes un vecmammas dāvinātās vilnas zeķītes, bez kurām mājās nu vairs neiztikt. Šejienes ēkas ir celtas karstajai sezonai – marmora vai rotāta cementa grīdas, no cementa ķieģeļiem būvētas sienas. Nav grūti iedomāties, ka, temperatūrai laukā krītoties, gan grīdas, gan sienas rada mājās īstu ledusskapja efektu. Grīdas tiks nosiltinātas ar paklājiem, logi nomazgāti un rūpīgi aiztaisīti. Masīvie griestu ventilatori un sienās sēdošie gaisa kondicionieri jau ir apklusuši un aizmiguši ziemas miegā līdz pat marta sākumam.
Nepatīkamākā ziemas parādība ir daudzie odi, kuri vasaras karstumā nespēj izdzīvot. Šajā sezonā aktivizējas gan malārijas, gan arī tikai pāris gadus atpakaļ Pakistānā ievestie tropu drudža (dengī) odi. Arī šogad no tropu drudža jau ir mirušie – lielākoties tie, kas laicīgi nebija griezušies pēc medicīniskās palīdzības. Arī es to pāris gadus atpakaļ izslimoju.
Vēsais gadalaiks atnes sev līdzi arī zināmas izmaiņas pakistāniešu ēšanas paradumos. Man līdz šim vēl neizprastu mistisku iemeslu dēļ, ēdieni, dzērieni, dārzeņi un augļi šeit tiek iedalīti pēc to kvalitātēm ‘aukstos’ un ‘karstos’. Tā, piemēram, ja tēja un piens ir aukstas kvalitātes dzērieni, tad kafijai un zupām piemīt karsta kvalitāte; ja citrusaugļi un banāni tiek ierindoti aukstajā grupā, tad mango, rieksti un žāvēti augļi karstajā. Gudrība visā tajā ir tāda, ka vasaras sezonā tiek lietots aukstās kvalitātes uzturs, kamēr ziemā – karstās.
Kā no iepriekš teiktā var noprast, ziemas sezona dod zaļo gaismu kafijai, zupām, riekstiem un žāvētiem augļiem. Ja vasarā ciemiņiem piedāvāta kafijas tase izraisīs viņu sejās neizpratni, tad ziemā tā tiks izdzerta ar baudu. Uz ietvju malām sāk parādīties zupas mini-biznesiņi: stumjami rati ar gāzes balonu, kas uztur karstu ziemā iecienīto vistas un kukurūzas zupu. Savukārt sauso augļu un riekstu pārdevēji izliek savu preci uz lielāka izmēra ratiem. Arī viņu rīcībā ir gāzes balons, kurš gan nesilda zupas katlu, bet palielu smilšu bļodu, kurās tiek iemaisīti un apcepti zemesrieksti ar visām mizām – Uzera un Hafsas mīļākie ziemas gardumi!
Par gardumiem stāstot, arī man sagribējās kaut ko siltu. Steigšos uz virtuvi uzvārīt no Latvijas līdzi atvesto draudzenes Sigitas dāvāto zāļu tēju. Kas gan var sasildīt labāk par krūzi karstas Latvijas zāļu tējas ar medu?
Trešdiena, 8. decembris (2010)
http://diena.lv/lv/laikraksts/759316-azijas-ziema
Šorīt astoņgadīgais Uzers atskrēja no savas istabas un drebinoties palīda zem manas segas. Atverot acis, labpatikā pasmaidīju, jo manīju gaisā svaigumu un dzestrumu, kas atgādināja Latvijas agrīno rudeni. Beidzot, beidzot arī mūsu ziemas sezona liek par sevi manīt!
Latvijas radi gan par manis aprakstīto Karači ziemu tikai pasmīkņā. Kas nu tā par ziemu, ja decembrī pa dienu ir pāri pa +20? Atsaku, ka toties naktī ir tikai ap +10, kas šejieniešiem ir ievērības cienīgs aukstums. Jāatzīstas, ka arī man pašai sākumā likās vareni amizanti redzēt pamatīgi satuntuļotos bērnus ar ziemas cepurēm galvā, kad laukā bija tikai +15.
Lai gan Karači ziema līdzinās vēsai Latvijas vasarai, citās Pakistānas daļās ir sniegs un sals. Tikai 700 km attālajā Kvetā šobrīd ir jau zem nulles. Savukārt kalnos valsts augšdaļā sniegs turas visu gadu. Ģeogrāfiski izstieptā valsts var lepoties pat ar divām ražas sezonām, kas nodrošina vietējam tirgum vienmēr svaigus dārzeņus.
Šodien būs jāvelk laukā no skapja bērnu siltās drēbes un vecmammas dāvinātās vilnas zeķītes, bez kurām mājās nu vairs neiztikt. Šejienes ēkas ir celtas karstajai sezonai – marmora vai rotāta cementa grīdas, no cementa ķieģeļiem būvētas sienas. Nav grūti iedomāties, ka, temperatūrai laukā krītoties, gan grīdas, gan sienas rada mājās īstu ledusskapja efektu. Grīdas tiks nosiltinātas ar paklājiem, logi nomazgāti un rūpīgi aiztaisīti. Masīvie griestu ventilatori un sienās sēdošie gaisa kondicionieri jau ir apklusuši un aizmiguši ziemas miegā līdz pat marta sākumam.
Nepatīkamākā ziemas parādība ir daudzie odi, kuri vasaras karstumā nespēj izdzīvot. Šajā sezonā aktivizējas gan malārijas, gan arī tikai pāris gadus atpakaļ Pakistānā ievestie tropu drudža (dengī) odi. Arī šogad no tropu drudža jau ir mirušie – lielākoties tie, kas laicīgi nebija griezušies pēc medicīniskās palīdzības. Arī es to pāris gadus atpakaļ izslimoju.
Vēsais gadalaiks atnes sev līdzi arī zināmas izmaiņas pakistāniešu ēšanas paradumos. Man līdz šim vēl neizprastu mistisku iemeslu dēļ, ēdieni, dzērieni, dārzeņi un augļi šeit tiek iedalīti pēc to kvalitātēm ‘aukstos’ un ‘karstos’. Tā, piemēram, ja tēja un piens ir aukstas kvalitātes dzērieni, tad kafijai un zupām piemīt karsta kvalitāte; ja citrusaugļi un banāni tiek ierindoti aukstajā grupā, tad mango, rieksti un žāvēti augļi karstajā. Gudrība visā tajā ir tāda, ka vasaras sezonā tiek lietots aukstās kvalitātes uzturs, kamēr ziemā – karstās.
Kā no iepriekš teiktā var noprast, ziemas sezona dod zaļo gaismu kafijai, zupām, riekstiem un žāvētiem augļiem. Ja vasarā ciemiņiem piedāvāta kafijas tase izraisīs viņu sejās neizpratni, tad ziemā tā tiks izdzerta ar baudu. Uz ietvju malām sāk parādīties zupas mini-biznesiņi: stumjami rati ar gāzes balonu, kas uztur karstu ziemā iecienīto vistas un kukurūzas zupu. Savukārt sauso augļu un riekstu pārdevēji izliek savu preci uz lielāka izmēra ratiem. Arī viņu rīcībā ir gāzes balons, kurš gan nesilda zupas katlu, bet palielu smilšu bļodu, kurās tiek iemaisīti un apcepti zemesrieksti ar visām mizām – Uzera un Hafsas mīļākie ziemas gardumi!
Par gardumiem stāstot, arī man sagribējās kaut ko siltu. Steigšos uz virtuvi uzvārīt no Latvijas līdzi atvesto draudzenes Sigitas dāvāto zāļu tēju. Kas gan var sasildīt labāk par krūzi karstas Latvijas zāļu tējas ar medu?
otrdiena, 2010. gada 30. novembris
Sprādziens un zūdošā drošība
Laila Brence | Karači Pakistānā
Pirmdiena, 29. novembris (2010)
http://diena.lv/lv/laikraksts/758329-sp … sa-drosiba
Ir gandrīz deviņi ceturtdienas vakarā. Sēžot pie datora, saņemu no vīra īsziņu, kas liek sirdij nodrebēt – pilsētā ir bijis kārtējais sprādziens un šoreiz pavisam netālu no mūsu draugu mājām. Vīrs lūdz, lai uzzvanu Sabīnei ar Absāru un uzzinu, vai ar viņiem viss kārtībā.
Pēc vairākkārtējiem neveiksmīgiem mēģinājumiem sazvanīt Sabīni uz mobilo tālruni, atmetu cerības, ka tikšu savienota. Kritiskos brīžos, pilsētas mobilie sakari ir tik noslogoti, ka pastāvīgi saņemam ‘tīkls aizņemts’ ziņojumu. Ķeros pie parastā telefona un šoreiz veiksmīgi. Jā, Sabīnes mājās valda satraukums. Visu ģimeni ir satricinājusi pamatīga sprādziena atbalss, logu stikli drebējuši, un bērni ne pa jokam nobijušies. Atvieglota uzzināt, ka ar viņiem viss kārtībā, nākamo sazvanu vīru, lai nodotu viņam ziņas un teiktu, lai nekavējoties arī pats brauc no biroja mājās. Bieži nekārtības vienā pilsētas malā izraisa pretreakciju kādā citā, kas var padarīt vīra mājupceļu nedrošu. Zinu, ka saņemšu zvanus arī no citiem radiem, jo visi pēc notikušā apzvana savējos, lai pārliecinātos, ka viņi un viņu ģimenes ir drošībā.
Slēdzu iekšā Express 24/7, vienīgo anglisko TV ziņu kanālu, kas, gluži tāpat kā pārējie vietējie kanāli, dod tiešraidi no notikumu vietas. Ekrāna lejaspusē figurē bojā gājušo un ievainoto skaits, kas ik pa brīdim nomainās, glābējiem izvelkot no gruvešiem arvien jaunus upurus. Kājās sacelti ir visi pilsētas palīdzību dienesti, un tuvējās slimnīcas pildās ar cietušajiem. Tikai rīt būs zināms galīgais upuru skaits, jo glābšanas darbi turpināsies visu nakti. Vērojot ekrānā redzamo paniku un ciešanas, asaras pašas riešas acīs. Ziņo, ka šis sprādziens ir bijis lielākais Karači vēsturē.
Iepriekšējais sprādziens bija tikai mēnesi atpakaļ pie kāda no vietējiem mauzolejiem. Tovakar Latvijas goda konsuls Pakistānā bija uzaicinājis latviešu ģimenes vakariņās, kuras sprādziena dēļ gandrīz nācās atcelt. Pēdējo gadu laikā jau ir kļuvis par paradumu vispirms ieslēgt ziņas, lai pārliecinātos, ka pilsētā viss mierīgs, pirms dodamies laukā no mājām uz pasākumu citā pilsētas malā.
Lai arī cik skumji nebūtu to atzīt, bet arvien biežāk notiekošie sprādzieni ir sākuši notrulināt pilsētas iedzīvotāju reakciju pret tiem. Ja gadus piecus atpakaļ ziņas par sprādzienu Karači bija kas ārkārtējs, kas sacēla kājās visu pilsētu, tad šodienas reakciju vairāk raksturo sāpes, nekā šoks. Sāpes par cietušo ģimenēm, par pilsētas arvien zūdošo drošību.
Arī rīt pār pilsētu pletīsies iepriekšējā vakara smagnējums. Visticamāk neskaitāmie privātveikaliņi nemaz netiks atvērti un lielākā daļā skolu būs slēgtas, kas ir parasta reakcija uz iepriekšējā dienā pilsētā notikušu sprādzienu vai citām nekārtībām. Pilsētnieki ir iemācījušies neriskēt ar savu un bērnu drošību. Veikalu īpašnieki zaudēs ienākumus, bet skolniekiem būs iekavētā viela jāatstrādā sestdienās.
Musulmaņi tic, ka, cilvēkam piedzimstot, Dievs nosaka mūsu dzīves garumu. Ja mums rīt ir lemts atstāt šo pasauli, tad veids, kā tas notiks, būs vienīgi ceļš Dieva noliktā norisei – nebūs svarīgi, vai tas būs sprādziens pilsētā vai sirdslēkme, kas mūs pārsteigs pašu gultās. Tomēr Dieva iepriekš noliktais nedzen mūs izmisumā par to, ka varam jau rīt mirt. Drīzāk otrādi - šī apziņa dod drošības sajūtu, ka nodzīvosim šai pasaulē ikkatru mums atvēlēto mirkli, jo Dievs to tā ir nolicis.
Pirmdiena, 29. novembris (2010)
http://diena.lv/lv/laikraksts/758329-sp … sa-drosiba
Ir gandrīz deviņi ceturtdienas vakarā. Sēžot pie datora, saņemu no vīra īsziņu, kas liek sirdij nodrebēt – pilsētā ir bijis kārtējais sprādziens un šoreiz pavisam netālu no mūsu draugu mājām. Vīrs lūdz, lai uzzvanu Sabīnei ar Absāru un uzzinu, vai ar viņiem viss kārtībā.
Pēc vairākkārtējiem neveiksmīgiem mēģinājumiem sazvanīt Sabīni uz mobilo tālruni, atmetu cerības, ka tikšu savienota. Kritiskos brīžos, pilsētas mobilie sakari ir tik noslogoti, ka pastāvīgi saņemam ‘tīkls aizņemts’ ziņojumu. Ķeros pie parastā telefona un šoreiz veiksmīgi. Jā, Sabīnes mājās valda satraukums. Visu ģimeni ir satricinājusi pamatīga sprādziena atbalss, logu stikli drebējuši, un bērni ne pa jokam nobijušies. Atvieglota uzzināt, ka ar viņiem viss kārtībā, nākamo sazvanu vīru, lai nodotu viņam ziņas un teiktu, lai nekavējoties arī pats brauc no biroja mājās. Bieži nekārtības vienā pilsētas malā izraisa pretreakciju kādā citā, kas var padarīt vīra mājupceļu nedrošu. Zinu, ka saņemšu zvanus arī no citiem radiem, jo visi pēc notikušā apzvana savējos, lai pārliecinātos, ka viņi un viņu ģimenes ir drošībā.
Slēdzu iekšā Express 24/7, vienīgo anglisko TV ziņu kanālu, kas, gluži tāpat kā pārējie vietējie kanāli, dod tiešraidi no notikumu vietas. Ekrāna lejaspusē figurē bojā gājušo un ievainoto skaits, kas ik pa brīdim nomainās, glābējiem izvelkot no gruvešiem arvien jaunus upurus. Kājās sacelti ir visi pilsētas palīdzību dienesti, un tuvējās slimnīcas pildās ar cietušajiem. Tikai rīt būs zināms galīgais upuru skaits, jo glābšanas darbi turpināsies visu nakti. Vērojot ekrānā redzamo paniku un ciešanas, asaras pašas riešas acīs. Ziņo, ka šis sprādziens ir bijis lielākais Karači vēsturē.
Iepriekšējais sprādziens bija tikai mēnesi atpakaļ pie kāda no vietējiem mauzolejiem. Tovakar Latvijas goda konsuls Pakistānā bija uzaicinājis latviešu ģimenes vakariņās, kuras sprādziena dēļ gandrīz nācās atcelt. Pēdējo gadu laikā jau ir kļuvis par paradumu vispirms ieslēgt ziņas, lai pārliecinātos, ka pilsētā viss mierīgs, pirms dodamies laukā no mājām uz pasākumu citā pilsētas malā.
Lai arī cik skumji nebūtu to atzīt, bet arvien biežāk notiekošie sprādzieni ir sākuši notrulināt pilsētas iedzīvotāju reakciju pret tiem. Ja gadus piecus atpakaļ ziņas par sprādzienu Karači bija kas ārkārtējs, kas sacēla kājās visu pilsētu, tad šodienas reakciju vairāk raksturo sāpes, nekā šoks. Sāpes par cietušo ģimenēm, par pilsētas arvien zūdošo drošību.
Arī rīt pār pilsētu pletīsies iepriekšējā vakara smagnējums. Visticamāk neskaitāmie privātveikaliņi nemaz netiks atvērti un lielākā daļā skolu būs slēgtas, kas ir parasta reakcija uz iepriekšējā dienā pilsētā notikušu sprādzienu vai citām nekārtībām. Pilsētnieki ir iemācījušies neriskēt ar savu un bērnu drošību. Veikalu īpašnieki zaudēs ienākumus, bet skolniekiem būs iekavētā viela jāatstrādā sestdienās.
Musulmaņi tic, ka, cilvēkam piedzimstot, Dievs nosaka mūsu dzīves garumu. Ja mums rīt ir lemts atstāt šo pasauli, tad veids, kā tas notiks, būs vienīgi ceļš Dieva noliktā norisei – nebūs svarīgi, vai tas būs sprādziens pilsētā vai sirdslēkme, kas mūs pārsteigs pašu gultās. Tomēr Dieva iepriekš noliktais nedzen mūs izmisumā par to, ka varam jau rīt mirt. Drīzāk otrādi - šī apziņa dod drošības sajūtu, ka nodzīvosim šai pasaulē ikkatru mums atvēlēto mirkli, jo Dievs to tā ir nolicis.
Abonēt:
Ziņas (Atom)