Kas ir teikts par pravieti Muhammedu

III&E brošūru sērija; No. 12

(Izdevējs: The Institute of Islamic Information and Education (III&E))

Līdzcietīgā, žēlsirdīgā Dieva vārdā
Bismilāhi ar-rahmāni ar-rahīm (Bismillahi ar-rahmani ar-raheem)

Krusta Karu gadsimtu laikā pret pravieti Muhammedu tika izgudroti dažādi apmelojumi. Tomēr līdz ar modernā laikmeta sākumu, kas atšķiras ar iecietību pret reliģijām un domas brīvību, ir vērojamas lielas izmaiņas tajā, kā rietumu autori ataino viņa dzīvi un raksturu. Raksta beigu daļā citētie ne-musulmaņu autoru izteikumi par pravieti Muhammedu apstiprina šo apgalvojumu.

Tomēr Rietumiem vēl ir jāsper solis uz priekšu, lai atklātu izcilāko realitāti par Muhammedu – to, ka viņš ir patiess un beidzamais Dieva pravietis cilvēcei. Neskatoties uz Rietumu sabiedrības apgaismotību un augsto attīstības līmeni, līdz šim tomēr tā nav veikusi patiesus un objektīvus centienus izprast Muhammeda pravieša misiju. Ir dīvaini, ka tik ļoti augsta cieņa ir izrādīta Muhammedam par viņa godīgumu un sasniegumiem, bet viņa apgalvojumi attiecībā uz viņa kā Dieva pravieša misiju ir tikuši gan tieši, gan arī netieši noraidīti. Tieši šeit ir jāieklausās sirdsbalsī un jāpārvērtē tā saucamā objektivitāte. Turpmāk sekos pravieša Muhammeda dzīves spilgtāko faktu uzskaitījums, lai sekmētu brīva no aizspriedumiem, loģiska un objektīva lēmuma pieņemšanu attiecībā uz viņa pravieša misiju.

Līdz pat četrdesmit gadu vecumam, Muhammeds nebija pazīstams kā valstvīrs, sludinātājs vai orators. Viņu nekad neredzēja diskutējam par metafiziku, ētiku, likumdošanu, politiku, ekonomiku vai socioloģiju. Viņam bez šaubām bija lielisks raksturs, patīkamas manieres un augsts kultūras līmenis. Tomēr viņā nebija nekā tāda tik dziļi satriecoša un tik radikāli neparasta, lai līdzgaitnieki nākotnē sagaidītu no viņa ko izcilu un revolucionāru. Bet kad Muhammeds iznāca laukā no Alas (Hiras ala) ar jaunu vēsti, viņš bija pilnīgi izmainīts. Vai ir iespējams, ka cilvēks ar iepriekš minētajā īpašībām pēkšņi pārvērstos ‘krāpniekā,’ kas pasludina sevi par Allah pravieti, tādējādi izaicinot uz sevi savu laikabiedru dusmas? Rodas jautājums: kādu iemeslu dēļ viņš pacieta visas grūtības? Viņa tauta piedāvāja atzīt viņu par karali, ja vien viņš beigtu sludināt savu reliģiju. Tomēr Muhammeds atteicās pieņemt viņu vilinošos piedāvājumus un turpināja vienpersoniski sludināt savu reliģiju, neskatoties uz dažādiem apvainojumiem, sociālo boikotu un pat fizisku iespaidošanu no viņa paša tautas puses. Dieva atbalsts, viņa paša stiprā apņemšanās izplatīt Allah vēsti un viņa dziļā ticība tam, ka galu galā Islams kļūs par cilvēces vienīgo dzīvesveidu, bija tie, kas palīdzēja Muhammedam stāvēt kā kalnam pretī visiem pretspēkiem un sazvērestībām viņu iznīcināt. Turklāt ja viņš būtu nācis ar nodomu konkurēt pret Kristietību un Jūdaismu, vai tad viņš būtu padarījis ticību Jēzum Kristum, Mozum un citiem Dieva praviešiem par reliģijas pamattēzi, bez kuras neviens nevar būt par musulmani?

Vai tas nav neapstrīdams pierādījums Muhammeda pravieša misijai, ka par spīti tam, ka viņš bija lasīt-rakstīt nepratējs un četrdesmit gadus dzīvoja ļoti normālu un klusu dzīvi, tad, kad viņš sāka sludināt savu vēsti, visa Arābija stāvēja no brīnumiem kā zemē iemieta, jo to bija apbūrusi viņa daiļrunība un retorika? Viņa sludinātais bija tik nepārspējams, ka vesels leģions visizsmalcinātāko arābu dzejnieku, sludinātāju un oratoru nespēja radīt neko tam līdzīgu. Kā gan viņš varēja izteikt Korānā esošās zinātniskas dabas patiesības, kuras tajā laikā neviens cilvēks pat nespēja ar prātu aptvert?

Un visubeidzot – kāpēc gan viņš dzīvoja tik smagu dzīvi pat pēc tam, kad bija ieguvis varu un kļuvis par autoritāti? Vienkārši aizdomājieties par vārdiem, kurus viņš teica pirms nāves: „Mēs, pravieši, neesam pārmantojami. Viss, ko mēs atstājam, ir labdarībai.”

Muhammeds ir pēdējais posms to praviešu ķēdē, kas kopš cilvēces pirmsākumiem uz šīs planētas tika sūtīti dažādos laikos dažādās zemēs. Ielūkojieties sekojošos Rietumu autoru izteikumos:

„Ja mērķa izcilums, līdzekļu pieticīgums un apbrīnojami rezultāti ir trīs kritēriji cilvēka ģēnija noteikšanai, tad kurš gan var iedrošināties salīdzīnāt jebkuru modernā laikmenta izcilāko vīru ar Muhammedu? Visplašāk pazīstamie vīri radīja tikai ieročus, likumus un impērijas. Ja viņi ko radīja, tad tā bija tikai materiālistiskā vara, kas bieži sadrupa viņu pašu acu priekšā. Šis cilvēks vadīja ne tikai armijas, likumdošanas, impērijas, tautas un dinastijas, bet arī miljonus cilvēku vienā trešajā daļā no tolaik apdzīvotās pasaules; pat vēl vairāk, viņš izkustināja altārus, dievus, reliģijas, idejas, ticējumus un dvēseles... viņa atturība pēc uzvarām, viņa ambīcijas, kas bija pilnībā pakļautas vienai idejai, nevis impērijas radīšanai; viņa nebeidzamās lūgšanas, viņa mistiskās sarunas ar Dievu, viņa nāve un viņa triumfs pēc nāves; tas viss liecina nevis par ķecerību, bet gan par stingru pārliecību, kas deva viņam spēku atjaunot dogmu. Šī dogma sastāvēja no divām daļām: Dieva vienības un Dieva nemateriāliskums; pirmā stāsta par to, kas ir Dievs, un otrā stāsta par to, kas Dievs nav; viena apgāž ar zobenu viltus dievības, otra aizsāk ar vārdiem jaunu domu.

Filozofs, orators, apustulis, likumdevējs, karavīrs, ideju iekarotājs, nacionālo dogmu atjaunotājs, kas pārstāv bezattēlu kultu; divdesmit pasaulīgu impēriju un vienas garīgās imperijas dibinātājs – tas ir Muhammeds. Attiecībā uz visiem standartiem, pēc kuriem cilvēka izcilība var tikt mērota, mēs varam jautāt – vai ir kāds par viņu izcilāks cilvēks?”
Lamartine, HISTOIRE DE LA TURQUIE, Paris, 1854, II sējums, 276. -277. lpp.

„Mūsu izbrīnu pelna nevis viņa reliģijas izplatīšanās, bet gan tās nemainīgums – tas pats tīrais un nevainojamais veidols, ko viņš iegreba Mekā un Medinā, ir saglabājies pēc divpadsmit gadsimtu ilgām indiešu, āfrikāņu un turku prozelītu Korāna revolūcijām... Muhammedāņi ir atturējušies no kārdinājuma reducēt savas ticības un pielūgsmes objektu līdz cilvēka sajūtu un iztēles līmenim. ‘Es ticu Vienam Dievam, un Muhammeds ir Dieva apustulis’ ir vienkārša un nemainīga Islama ticības apliecība. Dievības intelektuālais tēls nekad nav ticis degradēts līdz acīm tveramam elkam; praviešiem izrādītā cieņa nekad nav pārkāpusi cilvēcisko tikumu mēru, un viņa dzīvē realizētais paraugs ir saturējis viņa mācekļu pateicību prāta un reliģijas robežās.”
(Edward Gibbon and Simon Ocklay, HISTORY OF THE SARACEN EMPIRE, London, 1870, p. 54)

„Viņš bija Cēzars un Pāvests vienā; tomēr viņš bija Pāvests bez Pāvesta izlikšanās, Cēzars bez Cēzara leģioniem: bez pastāvīgas armijas, bez miesassarga, bez pils, bez noteiktiem valsts ienākumiem; ja jebkad kādam cilvēkam būtu tiesības teikt, ka viņš valdīja dievišķi iecelts, tad tas būtu Muhammeds, jo viņa rokās bija visa vara bez tās instrumentiem un bez tās atbalstiem.”
(Bosworth Smith, MOHAMMAD AND MOHAMMADANISM, London, 1874, p. 92)

„Nevienam, kurš ir studējis izcilā Arābijas Pravieša dzīvi un raksturu un zina, kā viņš mācīja un dzīvoja, nav iespējams just neko citu kā cieņu pret šo vareno Pravieti – vienu no izcilākajiem Visuaugstā vēstnešiem. Un lai gan tajā, ko jums stāstīšu, būs daudz kā pazīstama, tomēr es pati, kad to pārlasu, jūtu jaunu apbrīnu, jaunu cieņu attiecībā uz šo vareno arābu skolotāju.”
(Annie Besant, THE LIFE AND TEACHINGS OF MUHAMMAD, Madras, 1932, p. 4)

„Viņa gatavība paciest vajāšanas savas ticības dēļ, to vīru, kas viņam ticēja un respektēja viņu kā līderi, augsti morālie raksturi, un viņa galīgo sasniegumu izcilums – visi liecina par viņa fundamentālo godīgumu. Pieņēmums, ka Muhammeds ir ķeceris, rada vairāk problēmu nekā atrisina. Bez tam, neviena no izcilām vēsturiskām personībām nav Rietumos tik nepietiekami novērtēta kā Muhammeds.”
(W. Montgomery Watt, MOHAMMAD AT MECCA, Oxford, 1953, p. 52)

„Muhammeds, iedvesmotais vīrs, kurš kļuva par Islama pamatlicēju, dzima 570. gadā kādā arābu ciltī, kas pielūdza elkus. Kļūstot par bāreni tūlīt pēc dzimšanas, viņš vienmēr īpaši gādāja par nabagajiem un grūtībās nonākušajiem, par atraitnēm un bāreņiem, par vergiem un apspiestajiem. Jau divdesmit gadu vecumā viņš bija veiksmīgs tirgonis un drīz kļuva par kādas bagātas atraitnes kamieļu karavānu vadītāju. Kad viņš sasniedza divdesmit piecu gadu vecumu, viņa darba devēja, atzīstot viņa nopelnus, piedāvāja viņam stāties laulībā. Lai gan viņa bija piecpadsmit gadus vecāka, viņš stājās laulībā un bija uzticīgs vīrs līdz pat viņas dzīves beigām.

Gandrīz tāpat kā visi lielākie pravieši pirms viņa, Muhammeds, apjaušot savu neatbilstību, jutās bikls kļūt par Dieva vārda izplatītāju. Bet eņģelis pavēlēja: ‘Lasi!’ Cik mums ir zināms, Muhammeds neprata ne lasīt, ne rakstīt, bet viņš sāka diktēt Dieva iedvesmotus vārdus, kuri drīz radikāli pārveidoja lielu zemeslodes daļu: ‘Ir tikai viens Dievs.’

Itin visā Muhammeds bija absolūti praktisks. Kad viņa mīļotais dēls Ibrahīms mira, iestājās saules aptumsums, un drīz sāka izplatīties baumas par Dieva personisku līdzjūtību. Atbildot uz to, Muhammeds esot paziņojis: ‘Saules aptumsums ir dabas parādība. Ir muļķīgi saistīt šādas lietas ar cilvēka nāvi vai dzimšanu.’

Pēc Muhammeda paša nāves, tika veikti centieni viņu dievišķot, bet vīrs, kurš kļuva par viņa administratīvo pēcnācēju, darīja galu šai histērijai ar vienu no cēlākajām runām reliģijas vēsturē: ‘Ja jūsu vidū ir kāds, kurš pielūdza Muhammedu, tad viņš ir miris. Bet ja jūs pielūdzāt Dievu, Viņš ir nemirstīgs.’”
(James A. Michener, "ISLAM: THE MISUNDERSTOOD RELIGION," in READER'S DIGEST (American edition), May 1955, p. 68-70)

„Mana izvēle likt Muhammedu pasaules visietkmīgāko cilvēku saraksta priekšgalā varbūt pārsteigs dažus lasītājus, kamēr citi to apšaubīs; bet viņš bija vienīgais cilvēks vēsturē, kurš bija pilnīgi veiksmīgs gan reliģiskajā, gan sekulārajā līmenī.”
(Michael H. Hart, THE 100: A RANKING OF THE MOST INFLUENTIAL PERSONS IN HISTORY, New York: Hart Publishing Company, Inc., 1978, p. 33)

Pravietība Islamā

III&E brošūru sērija; No. 3

(Izdevējs: The Institute of Islamic Information and Education (III&E))

Līdzcietīgā, žēlsirdīgā Dieva vārdā
Bismilāhi ar-rahmāni ar-rahīm (Bismillahi ar-rahmani ar-raheem)

Tādām dievišķās atklāsmes reliģijām kā Jūdaisms un Kristietība pravietība nav sveša. Tomēr Islamā tai ir īpašs statuss un nozīme.

Islams māca, ka Allah radīja cilvēku cēlam mērķim: Viņu pielūgt un dzīvot dzīvi balstītu uz Viņa mācībām un vadību. Kā gan cilvēks var zināt savu lomu un savas eksistences mērķi, ja vien viņš nesaņem skaidras un praktiskas instrukcijas par to, ko Allah vēlas redzēt viņu darām? Šeit rodas nepieciešamība pēc pravietības. Tādējādi, no katras tautas vidus, Allah bija izvēlējies vienu vai vairākus praviešus, lai darītu zināmu cilvēkiem Savu Vēsti.

Rodas jautājums: Kā pravieši tika izvēlēti, un kuriem tika dotas tiesības uz šo augsto godu?

Pravietība ir Allah svētība un labvēlība, ko Viņš dod tiem, kam Viņš vēlas. Tomēr apkopojot vēsturisko informāciju par dažādiem vēstnešiem, var izsecināt sekojošas trīs pravieša iezīmes:

1. Savā sabiedrībā viņš ir morāli un intelektuāli labākais. Šī ir nepieciešama iezīme, jo pravieša dzīve kļūst par viņa sekotāju modeli. Viņa personībai ir jāpiesaista cilvēki viņa vēstij, nevis tie jāatbaida ar sliktām rakstura iezīmēm. Pēc vēsts saņemšanas, viņš nepieļauj kļūdas – tas nozīmē, ka viņš negrēko. Viņš var pieļaut kādu nelielu kļūdu, kuru atklāsme parasti izlabo.

2. Lai pierādītu, ka viņš nav krāpnieks, viņam ir spēja darīt brīnumus. Šie brīnumi notiek Dieva spēkā un ar Viņa atļauju un parasti pārstāv to jomu, kurā šī pravieša tautai ir īpašas dotības un kurā viņi tiek atzīti par labākajiem.

Mēs varam šo apgalvojumu ilustrēt, minot kā piemēru ievērojamākos brīnumus, kurus veikuši trīs pravieši, kas pārstāv pasaules lielākās reliģijas: Jūdaismu, Kristietību un Islamu. Mozus līdzgaitnieki lieliski pārvaldīja maģijas mākslu, tāpēc viņa lielākais veiktais brīnums bija izcilāko tā laika Ēģiptes maģijas pratēju uzveikšana. Jēzus līdzgaitnieki izcēlās ar prasmi medicīnā, tāpēc viņam dotās brīnumainās spējas bija augšāmcelt mirušos un dziedināt nedziedināmas slimības. Arābi, pravieša Muhammeda līdzgaitnieki, bija populāri ar savu daiļrunību un krāšņo dzeju, tāpēc Muhammeda lielākais brīnums bija Korāns, kuram ko līdzīgu nespēja radīt neviens arābu dzejnieks vai orators, neskatoties uz to, ka šādu izaicinājumu viņiem deva pats Korāns.

Muhammeda brīnumu raksturoja kas īpašs. Visi iepriekšējie brīnumi bija ierobežoti laikā un telpā, t.i., tos pieredzēja konkrēti cilvēki konkrētā laikā. Korāns, Muhammedam dotais brīnums, šajā ziņā atšķiras – tas ir universāls un mūžīgs. Korāna brīnumaino stilu, saturu un garīgumu ir pieredzējušas iepriekšējās paaudzes un pieredzēs arī nākamās. Šīs iezīmes joprojām var tikt pārbaudītas un tādējādi pierāda Korāna dievišķo izcelsmi.

3. Katrs no praviešiem skaidri apgalvo, ka tas, ko viņš saņem, nenāk no viņa paša bet no Dieva – cilvēces labklājībai. Viņš arī apstiprina to, kas bijis atklāts pirms viņa, un to, kas var tikt atklāts pēc viņa. Pravietis tā rīkojas, lai parādītu, ka viņš vienkārši nodod vēsti, kuru viņam ir uzticējis visas cilvēces visos laikos Viens Patiesais Dievs. Tā kā vēsts ir vienota tās būtībā un mērķī, tā nedrīkst novirzīties ne no tā, kas ticis atklāts pirms viņa, ne no tā, kas var tikt atklāts pēc viņa.

Pravieši ir vajadzīgi, lai nodotu cilvēcei Dieva norādījumus un vadību. Mums nav iespējas uzzināt, kāpēc mēs tikām radīti. Kas ar mums notiks pēc nāves? Vai pēc nāves dzīve turpinās? Vai mēs esam atbildīgi par to, kā rīkojamies? Citiem vārdiem sakot, vai ir kāds atalgojums vai sods par mūsu darbiem šajā dzīvē? Uz šiem un daudziem citiem jautājumiem par Dievu, eņģeļiem, paradīzi un elli nevar rast atbildes, ja nav atklāsmes no Radītāja un visu lietu Zinātāja. Atbildēm ir jābūt īstām un patiesām – tām ir jānāk caur indivīdiem, kuriem varam uzticēties un kurus varam cienīt. Šī iemesla dēļ vēstneši ir izredzēti laikabiedru vidū savas morālas nostājas un intelektuālo spēju dēļ.

Augstāk minēto iemeslu dēļ, musulmaņi neatzīst Bībeliskos stāstus, kas nomelno praviešus. Piemēram, Lotam dzērumā esot bijuši ārlaulības sakari ar viņa meitām; vai Dāvids esot sūtījis vienu no saviem vadoņiem tīšā nāvē, lai varētu apprecēt viņa sievu. Musulmaņi tur praviešus augstākā cieņā, nekā šie stāsti norāda. No Islama viedokļa, šie stāsti nevar būt patiesi.

Dievs atbalsta praviešus ar brīnumiem un dod viņiem norādījumu apstiprināt Viņa vēsts nepārtraukto dabu.

Kopsavilkums par praviešu vēsti cilvēcei:

· Skaidra Dieva koncepcija: Viņa atribūti, Viņa radīšana, kas ir un kas nav Viņam jāpiedēvē.
· Skaidrs priekšstats par neredzamo pasaules daļu, eņģeļiem, džiniem (gariem), Paradīzi un Elli.
· Kāpēc Dievs ir mūs radījis? Ko Viņš no mums vēlas un kāds ir atalgojums vai sods par to, ka paklausām vai nepaklausām Viņam?
· Kā pārvaldīt mūsu sabiedrību saskaņā ar Viņa gribu? Skaidras instrukcijas un likumi, kas, ja tie tiks pielietoti pareizi un godīgi, nodrošinās laimīgas un ideālas sabiedrības rašanos.

No augstāk minētā ir skaidrs, ka pravieši ir neaizvietojami. Pat šodien, kad zinātne ir augsti attīstīta, vienīgais autentiskais informācijas avots par pārdabisko pasauli ir atklāsme. Ne zinātne, ne mistiskā pieredze nespēj dot vadību šajā jomā – pirmā ir pārāk materiālistiska un ierobežota; otrā ir pārāk subjektīva un bieži maldinoša.

Rodas jautājums: Cik daudz praviešu Dievs ir sūtījis cilvēcei? Drošu ziņu par to nav. Daži musulmaņu zinātnieki min 240 tūkstošus praviešu. Mēs esam droši pārliecināti tikai par to, kas ir skaidri minēts Korānā, t.i., Dievs ir sūtījis vēstnesi (vai vairākus) katrai tautai. Tas ir viens no Dieva principiem, ka Viņš nekad nesodīs nevienu tautu, ja vien Viņš nebūs skaidri tai darījis zināmu, kas ir atļauts un kas nav. Korāns min 25 praviešu vārdus un norāda, ka ir bijuši arī citi, kuru vārdi nav minēti pravietim Muhammedam. Šajos 25 ietilpst Noass, Abrahams, Mozus, Jēzus un Muhammeds, kas ir pieci svarīgākie Dieva sūtītie vēstneši.

Īpašs Islama pravietības koncepcijas aspekts ir tas, ka musulmaņi tic un ciena visus Dieva vēstnešus – bez izņēmumiem. Tā kā visi pravieši nāca no tā paša Viena Dieva, un viņiem visiem bija viena misija (virzīt cilvēci pie Dieva), tad ir svarīgi un loģiski ticēt viņiem visiem. Dažu atzīšana un citu noraidīšana visticamāk ir saistīta ar neizpratni par pravieša lomu vai uz rasu aizspriedumiem. Musulmaņi ir vienīgie pasaulē, kuriem ticība visiem Dieva praviešiem ir viena no reliģijas pamattēzēm. Jūdaisms noliedz Jēzu Kristu un Muhammedu; Kristietība noliedz Muhammedu un patiesībā arī Mozu, jo neseko viņa likumiem. Musulmaņi atzīst viņus visus par Dieva vēstnešiem, kas nesa cilvēcei Dieva vadību. Tomēr atklāsmes, ko šie pravieši [izņemot Muhammedu] saņēma no Dieva, ir tādā vai citādā ceļā tikušas mainītas.

Korāns norāda musulmaņiem ticēt viesiem Dieva praviešiem:

„Sakiet (musulmaņi): ‘Mēs ticam Allah un tam, kas ir atklāts mums, un tam, kas tika atklāts Ibrahīmam (Ābrahamam) un (Ismaīlam) Ismailam, un Išākam (Īzakam), un Jakubam (Jēkabam), un viņu bērniem, un tam, kas tika dots Mūsam (Mozum) un Īsam (Jēzum), un tam, ko pravieši saņēma no viņu Kunga. Mēs neizceļam nevienu no viņiem pār citiem, un mēs esam atdevuši sevi padevībā Viņam.’” (Korāns 2:136)

Turpmākajos pantos Korāns turpina norādīt musulmaņiem, ka šī pārliecība ir patiesa un taisnīga. Ja citas tautas netic tam pašam, tad tās seko savām iedomām un aizspriedumiem – tās paliks Dieva ziņā. Tādējādi mēs lasām:

„Un ja viņi tic tam, kam jūs ticat, tad viņiem ir pareizā vadība. Bet ja viņi novēršas, tad viņi ir tikai opozīcijā un jums pietiks ar Allah pret viņiem. Viņš ir visa Dzirdētājs un visa Zinātājs. Šī ir Allah reliģija, un kas var būt labāks par Allah reliģiju? Un mēs esam Viņa pielūdzēji.” (Korāns 2:137-38)

Atlikuši ir vēl divi svarīgi punkti, kas jāizskata pravietības sakarā. Šie punkti attiecas uz Jēzus un Muhammeda kā praviešu lomām – viņi abi tiek bieži pārprasti.

Jēzus atainojums Korānā neapšaubāmi noraida viņa kā ‘dievības’ un ‘dievišķā dēla’ koncepcijas un rāda viņu kā vienu no izcilākajiem Dieva praviešiem. Korāns skaidri norāda, ka Jēzus dzimšana bez tēva nepadara viņu par Dieva dēlu un min šajā sakarā Ādamu, kuru arī Dievs radīja bez tēva un mātes:

„Patiesi, Jēzus līdzība Allah priekšā ir tāda pati kā Ādama līdzība. Viņš radīja viņu no putekļiem/pīšļiem, un tad Viņš teica viņam: ‘Esi!’ – un viņš bija.” (Korāns 3:59)

Arī Jēzus, tāpat kā citi pravieši, darīja brīnumus. Piemēram, viņš cēla no mirušajiem un dziedināja aklos un lepras slimniekus, taču, rādot šos brīnumus, viņš vienmēr darīja zināmu, ka tas viss nāk no Dieva. Patiesībā pārpratumi par Jēzus personību un misiju radās viņa sekotāju vidū tāpēc, ka viņa sludinātā dievišķā vēsts netika pierakstīta laikā, kamēr viņš bija šajā pasaulē – to pierakstīja aptuveni simts gadus vēlāk. Saskaņā ar Korānā teikto, viņš bija sūtīts pie Izraēla bērniem; viņš apstiprināja Mozum atklātās Toras likumību un arī atnesa labās vēstis par to, ka pēc viņa nāks beidzamais pravietis.

„Un kad Jēzus, Marijas dēls teica: ‘Izraēla bērni! Es esmu jums sūtīts Allah vēstnesis, kas apstiprina pirms manis sūtīto Toru un nes labās vēstis par pravieti, kas nāks pēc manis, kura vārds būs SLAVĒTAIS.’” (61:6)
(Lieliem burtiem ir izcelts arābu vārda ‘Ahmeds’ tulkojums, kurš ir Muhammeda vārds.)

Tomēr lielākā daļa ebreju noliedza Jēzus garīgo misiju. Viņi veidoja sazvērestību, lai nogalinātu Jēzu, un, pēc viņu domām, sita viņu krustā. Korāns atspēko šo viedokli, sakot, ka viņi nedz nogalināja, nedz sita viņu krustā – Jēzus tika pacelts augšup pie Dieva. Korānā ir pants, kurā ir norādīts, ka Jēzus atgriezīsies un ka pirms viņa nāves, visi kristieši un ebreji viņam ticēs. Arī autentiski pravieša Muhammeda teiktā atstāsti apliecina to pašu.

Pēdējais Dieva pravietis Muhammeds dzima sestajā gadsimtā Arābijā. Līdz pat četrdesmit gadu vecumam, Mekas iedzīvotāji pazina viņu tikai kā vīru ar lielisku raksturu un smalkām manierēm, kuru dēļ viņu iesauca par AL-AMĪN (uzticamo / tādu, kam var uzticēties). Arī viņš pats nezināja, ka drīz tiks iecelts par pravieti un saņems atklāsmi no Dieva. Viņš aicināja Mekas elkdievībā ieslīgušos iedzīvotājus pielūgt tikai vienu Dievu un pieņemt viņu kā Dieva pravieti. Atklāsme, ko viņš saņēma, tika saglabāta viņa dzīves laikā viņa laikabiedru atmiņās [no galvas] un arī pierakstīta uz palmu lapām, ādas, u.tml.

Tādējādi Korāns, kas ir pieejams šodien, ir tas pats, kas tika atklāts Muhammedam; ne zilbe tajā nav mainīta, jo Pats Dievs ir garantējis tā saglabāšanu. Šis Korāns sakās esam vadības grāmata visai cilvēcei visos laikos un min Muhammedu kā beidzamo Dieva pravieti.

Pielūgsmes koncepcija Islamā

III&E brošūru sērija; No. 5

(Izdevējs: The Institute of Islamic Information and Education (III&E))

Līdzcietīgā, žēlsirdīgā Dieva vārdā
Bismilāhi ar-rahmāni ar-rahīm (Bismillahi ar-rahmani ar-raheem)

Daudziem, tajā sakaitā arī musulmaņiem, nav pareiza priekšstata par pielūgsmes koncepciju Islamā. Vispārējā nozīmē ar pielūgsmi apzīmē tādu rituālu kā lūgšanu, gavēņa vai labdarības veikšanu. Šī ierobežotā izpratne par pielūgsmi ir tikai daļa no tā, ko pielūgsme nozīmē Islamā. Tieši tādēļ tradicionālā pielūgsmes definīcija Islamā ir visaptveroša – tajā ietilpst gandrīz viss, kas saistīts ar cilvēka darbības sfērām. Definīcija skan aptuveni šādi:

„Pielūgsme ir visaptverošs termins tam, kas Dievam tīkams cilvēka iekšējā un ārējā teiktajā un darītajā.”

Citiem vārdiem sakot, pielūgsme ir viss, ko darām vai sakām Allah labpatikas dēļ. Tas, protams, ietver gan rituālus, gan arī pārliecības, sociālās aktivitātes un personīgo devumu apkārtējo cilvēku labklājības labā.

Islams skatās uz indivīdu kopumā. Cilvēkam ir pilnībā jānodod sevi Allah rokās, gluži tāpat kā Korāns deva norādījumu to darīt pravietim Muhamedam:

„Saki (Muhamed): ‘Patiesi, mana lūgšana, mans upuris, mana dzīve un mana nāve pieder Allah;
Viņam nav partnera. Tas man ir ticis pavēlēts un es esmu pirmais no musulmaņiem.’” (6:162-163)

Ja nododam sevi kāda rokās, tad visām mūsu aktivitātēm būtu jābūt saskaņā ar tā instrukcijām, kura rokās atrodamies. Islams, kā dzīvesveids, liek saviem sekotājiem veidot visus viņu dzīves aspektus (gan reliģiskos, gan sekulāros) saskaņā ar tā mācībām. Šāds apgalvojums var likties nepierasts tiem, kas uztver reliģiju kā personiskas attiecības starp cilvēku un Dievu, kuras neiespaido cilvēka darbības ārpus reliģiskiem rituāliem.

Patiesībā Islams nevērtē augstu vienkārši rituālus, ja tie tiek izpildīti mehāniski un neastāj nekādu iespaidu uz cilvēka iekšējo dzīvi. Sekojošā pantā Korāns uzrunā ticīgos un viņu kaimiņus no Grāmatas biedru* vidus, kuri pārmeta musulmaņiem par Kiblas** (Qibla) virziena maiņu:

„Taisnums nav tajā, ka griežat (lūgšanās) savas sejas pret Austrumiem vai Rietumiem. Taisns ir tas, kurš tic Allah un Pastarajai dienai, un enģeļiem, un Grāmatai, un praviešiem; tas, kurš dod naudu, kas viņam mīļa, saviem tuviniekiem un bāreņiem, un tiem, kas ir trūkumā, un par gūstekņu izpirkumu; tas, kurš pilda lūgšanas un maksā nodokļus nabadzīgo labā; un tie, kas pilda solījumu, ja tāds ir dots, tie, kas pacietīgi dziļā nabadzībā un slimībās un neatlaidīgi kara laikos; šie ir tie, kas pierādījuši savu taisnumu un šie ir tie, kas ir dievbijīgi.” (Korāns 2:177)

Darbi, kas minēti šaja pantā, ir taisnuma izpausmes un sastāda tikai daļa no pielūgsmes. Pravietis Muhameds teica, ka ticību ir pielūgsmes pamats un ka to „veido vairāk kā sešdesmit atzari, pats augstākais no kuriem ir ticība Allah vienībai (t.i., tam, ka nav cita dieva kā vien Allah,) un pats zemākais šajā pielūgsmes skalā ir gružu un kavēkļu attīrīšana no ceļa.”

Pienācīgs un kārtīgs darbs Islamā ir daļa pielūgsmes. Pravietis ir teicis: „Ja kāds naktij iestājoties ir noguris no sava darba, Dievs piedos viņa grēkus.” Zināšanu iegūšana ir starp augstākajām pielūgsmes formām. Pravietis saviem laikabiedriem teica, ka „zināšanu iegūšana ir katra musulmaņa (reliģisks) pienākums.” Kādā citā reizē, viņš teica: „Zināšanu iegūšanas viena stunda ir labāka par septiņdesmit gadiem lūgšanu.” Sociālā pieklājība un sadarbība ir daļa pielūgsmes, ja tā tiek veikta Allah dēļ. Pravietis ir teicis: „Sagaidīt draugu ar smaidu uz lūpām ir labdarība, palīdzēt kādam uzlikt nesamo nastu uz dzīvnieka ir labdarība un piepildīt sava kaimiņa spaini ar ūdeni ir labdarība.”

Ir svarīgi atzīmēt, ka arī savu tiešo pienākumu pildīšana tiek uzskatīta par daļu pielūgsmes. Pravietis teica, ka tas, ko cilvēks maksā savas ģimenes labā, ir sava veida labdarība; cilvēks tiks par to atalgots, ja šhie līdzekļi iegūti likumīgā ceļā. Laipnība pret ģimenes locekļiem ir pielūgsmes izpausme, gluži tāpat kā ēdiena likšana sava dzīvesbiedra mutē. Pat darbības, ko mēs patiesi izbaudām, ja tās ir veiktas saskaņā ar Pravieša norādījumiem, tiek uzskatītas par pielūgsmes daļu. Pravietis teica saviem līdzgaitniekiem, ka viņi tiks atalgoti pat par seksulālajām attiecībām ar savām sievām. Līdzgaitnieki bija pārsteigti un jatāja: „Kā gan mēs tiksim atalgoti darot to, ko patiesi izbaudām?” Pravietis viņiem jautāja: „Pieņemsim, ka jūs apmierināt savas dziņas nelegāli – vai jūs nedomājat, ka tiskiet par to sodīti?” Viņi atbildēja: „Jā.” „Tādēļ,” Pravietis teica, „darot to likumīgi ar savām sievām, jūs tiksiet par to atalgoti.” Tas nozīmē, ka arī šīs ir pielūgsmes izpausmes.

Tādējādi, Islams neuzskata seksu par ko netīru, no kā būtu jāizvairās. Tas kļūst par grēku tikai tad, kad notiek ārpus laulībām.

No iepriekš minētā ir skaidrs, ka pielūgsmes koncepcija Islamā ir ļoti visaptveroša – tā ietver visas cilvēka pozitīvās darbības. Šī pielūgsmes izpratne atbilst Islama kā dzīves veida visaptverošajai dabai. Tā regulē cilvēka dzīvi visos līmeņos: individuālajā, sociālajā, ekonomiskajā, politiskajā un garīgajā. Tieši tāpēc Islams dod norādījumus pat vissīkākajās cilvēka dzīves jomās katrā no minētajiem līmeņiem. Tādējādi, sekot šiem norādījumiem nozīmē sekot Islama instrukcijām kātrā konkrētajā jomā.

Ir liels iedrošinājums apjaust, ka visas cilvēka darbības Dievs uzskata par pielūgsmes izpausmēm. No šīs apjausmas izriet, ka cilvēks ar savām darbībām tiecas pēc Allah labpatikas, vienmēr cenšoties visu veikt pēc iespējas labāk - gan tad, kad viņu kāds vēro, gan arī tad, kad viņš ir vienatnē. Bez tam, mūs vienmēr vēro pastāvīgais Uzraugs, Kurš zin itin visu, t.i., Allah.

Tas, ka izskatām ārpus-rituālo pielūgsmi Islamā vispirms, nebūt nenozīmē, ka rituālā pielūgsme ir mazāk nozīmīga. Patiesībā uz rituāliem balstītā pielūgsme, ja tā ir izpildīta no sirds, ceļ cilvēku gan morāli, gan arī garīgi un dod viņam iespēju darboties visās dzīves jomās saskaņā ar Dieva vadību. Divu iemeslu dēļ, Salā (Salah – rituālās lūgšanas (arābu val.)) ieņem visnozīmīgāko vietu pārējo rituālās pielūgsmes izpausmju vidū. Pirmkārt, rituālās lūgšanas ir ticīga cilvēka īpaša iezīme. Otrkārt, tās attur cilvēku no netikumiem un kaunpilnām darbībām, dodot viņam iespēju piecas reizes dienā tiešai saziņai ar Radītāju, kuras laikā cilvēks atjauno savu derību ar Dievu un atkārtoti meklē Viņa vadību:

„Tevi vienīgo mēs pielūdzam un pie Tevis vien mēs griežamies pēc palīdzības. Vadi mūs pa taisno ceļu.” (Korāns 1:5,6)

Patiesībā Salā ir ir pirmā īstenā ticības izpausme un galvenais pamatnosacījums ticīgā veiksmei:

„Patiesi veiksmīgi ir tie ticīgie, kas lūgšanas pilda nopietni, ar pilnu pazemību.” (Korāns 23:1-2)

Pravietis apgalvo to pašu mazliet savādākiem vārdiem. Viņš saka: „Tie, kas izpilda lūgšanas rūpīgi un laicīgi, redzēs tās kā gaismu, kā viņu ticības apliecinājumu un kā iemeslu pestīšanai Soda Dienā.”

Pēc Salā, nākamais svarīgais Islama pīlārs ir Zakā (Zakah – ziedojums nabadzīgo labā (arābu val.)). Korānā Salā un Zakā tiek lielākoties minēti kopā. Tāpat kā Salā, arī Zakā ir ticības apliecinājums, kas apstiprina to, ka Dievs ir vienīgais visa visumā esošā Īpašnieks, un ka tas, kas ir cilvēka rokās, ir viņam uzticēts no Dieva - Dievs ir cilvēku norīkojis tam par aizbildni, lai viņš ar to rīkotos tā, kā Viņš ir noteicis:

„Ticiet Dievam un Viņa vēstnesim (Muhammedam) un lietojiet to, pār ko Viņš ir padarījis jūs par aizbildņiem.” (Korāns 57:7)

Šajā ziņā Zakā ir pielūgsmes izpausme, kas tāpat kā lūgšanas tuvina ticīgo viņa Kungam.
Neatkarīgi no iepriekš minētā, Zakā ir arī veids, kā pārsadalīt turību tā, lai mazinātu atšķirības starp sabiedrības slāņiem un grupām, kas nozīmīgi vairotu sociālo stabilitāti. Attīrot bagāto dvēseles no savtīguma un nabago dvēseles no skaudības un aizvainotības pret sabiedrību, tiek apturēti tie kanāli, kas sekmē sabiedrības slāņu savstarpējo naidu, tādējādi atverot durvis brālības garam un solidaritātei. Šāda stabilitāte nebalstās tikai uz bagāto personīgajām izjūtām; tā sakņojas cieši iedibinātās tiesībās, kas, ja bagātie tās noliedz, vajadzības gadījumā var tikt realizētas ar varu.

Sijām (Siyam – gavēnis no saullēkta līdz saulrietam Rāmadāna mēneša laikā (arābu val.)) ir vēl viens Islama pīlārs. Gavēņa galvenā funkcija ir atīrīt musulmani no „iekšienes”, tāpat kā citi Šariāta (Shariah – Islama likumu krājums (arābu val.)) aspekti attīra viņu „ārēji”. Ar šīs attīrītības palīdzību, cilvēks atsaucas uz to, kas ir patiess un labs, un izvairas no tā, kas ir nepatiess un ļauns. Korāns to skaidro sekojoši:

„Jūs, kas ticiet! Jums ir noteikts ievērot gavēni, tāpat kā tas bija notiekts tiem, kas bija pirms jums, lai jūs varētu kļūt godbijīgi.” (Korāns 2:183)

Saskaņā ar kādu autentisku mutvārdu atstāstu, Pravietis esot atstāstījis šādus Allah vārdus: „Viņš pārtrauc ēšanu, dzeršanu un savu seksuālo kārību apmierināšanu Manis dēļ.” Tādējādi viņa atalgojums būs saskaņā ar Dieva lieliskajām bagātībām.

Gavēnis atmodina cilvēka sirdsapziņu un dod tai iespēju sevi pierādīt visas sabiedrības vienlaicīgā, kopīgā pieredzē, tādējādi papildus stiprinot katru indivīdu. Bez tam, vesela mēneša garumā, gavēnis dod nepieciešamo atelpu pārstrādinātajam cilvēka ķermenim. Gavēnis arī atgādina par tiem, kam trūkst dzīvei pirmās nepieciešamības lietu visa gada vai visas dzīves garumā. Tas liek cilvēkam apjaust citu mazāk veiksmīgo musulmaņu ciešanas un tādējādi sekmē viņā līdzcietību un laipnību.

Visubeidzot, mēs nonākam pie Al-Hadž (Al-Hajj – svētceļojums uz Dieva Namu Mekā (arābu val.)). Šis svarīgais Islama pīlārs demonstrē unikālu vienotību, kliedējot jebkādas atšķirības. Musulmaņi no visiem pasaules nostūriem tērpjas vienādos apģēros un atsaucas uz Hadž aicinājumu vienā balsī un vienā valodā: Labek Alahumma Labek (Labbaik Allahumma Labbaik – šeit es esmu, Kungs, lai Tev kalpotu! (arābu val.)). Hadž laikā ir noteikta strikta pašdisciplīna un paškontrole – godinātas tiek ne tikai svētās lietas, bet neaizskaramas ir arī augu un putnu dzīvības, lai itin viss varētu eksistēt drošībā:

„Un tam, kurš izturas godbijīgi pret Dieva svētajām lietām, tas būs priekš viņa labāk viņa Kunga priekšā.” (Korāns 22:30)

Un tam, kurš izturas godbijīgi pret Dieva simboliem, tas patiesi nāk no sirds dievbijības.” (Korāns 22:32)

Svētceļojums dod iespēju visu grupu, sabiedrības slāņu, organizāciju un valdību musulmaņiem ik gadus tikties milzīgā sapulcē. Šīs sapulces laiku un vietu ir nolicis viņu Viens Dievs. Katrs musulmanis ir ielūgts piedalīties. Nevienam nav tādas varas, lai kādam aizliegtu ierasties. Katram musulmanim, kurš piedalās, tiek garantēta pilna drošība un brīvība, ja vien viņš pats nepārkāpj drošības noteikumus.

Tādējādi, pielūgsme Islamā, gan rituālā, gan ārpus-rituālā, apmāca un sagatavo cilvēku tā, lai viņš par visu vairāk mīlētu savu Radītāju un šādā ceļā iegūtu nelokāmu gribu un garu izskaust no sabiedrības netaisnību un visu ļauno un padarīt Dieva vārdu dominējošu pasaulē.


* Musulmaņi tic Torai, Evaņģēlijam un Psalmiem to sākotnējā formā. Tādējādi ebreji un kristieši tiek saukti par Grāmatas (Svēto Rakstu) biedriem. (Tulk. piezīme)
** Kibla – virziens, kurā musulmaņi izpilda lūgšanas. (Tulk. piezīme)

Kas ir Allah?

III&E brošūru sērija; No. 2

(Izdevējs: The Institute of Islamic Information and Education (III&E))

Līdzcietīgā, žēlsirdīgā Dieva vārdā
Bismilāhi ar-rahmāni ar-rahīm (Bismillahi ar-rahmani ar-raheem)

Katrā valodā ir viens vai vairāki termini, ar kuriem tiek apzīmēts Dievs un mazākas nozīmes dievības. Tas nav tā attiecībā uz Allah. Allah ir vienīgā patiesā Dieva personiskais vārds. Nekas cits nevar saukties par Allah. Šim terminam nav ne daudzskaitļa ne dzimtes. Šīs pazīmes norāda uz tā unikālumu attiecībā pret vārdu “dievs,” kas var būt gan daudzskaitlī (dievi), gan sieviešu dzimtē (dieviete). Ir interesanti arī atzīmēt, ka Allah ir Dieva personiskais vārds aramiešu valodā, kas ir Jēzus dzimtā valoda un Arābu valodas māsas valoda.

Vienīga patiesa Dieva esamība atspoguļojas unikālā Islama konceptā. Musulmanim Allah ir Visuvarenais, Radītājs un visuma Uzturētājs, Kas nekam nelīdzinās un Kuram nav līdzīgu. Kad līdzgatnieki vaicāja pravietim Muhamedam par Allah, atbilde nāca tieši no Dieva Paša mazas Korāna nodaļas formā, kas tiek uzskatīta par Dieva vienības būtību un monoteisma motto. Šī 112. nodaļa skan sekojoši:

“Līdzcietīgā un žēlsirdīgā Dieva vārdā!
Saki: Viņš, Dievs, ir viens,Uzturētājs Dievs,Viņš nav dzemdinājis un nav dzemdēts,un Viņam līdzīga nav neviena” (112:1-4).
(Ulda Bērziņa Korāna interpretācija no arābu valodas)

Citu reliģiju pārstāvji apgalvo, ka Islamā Dievs ir nežēlīgs un cietsirdīgs – Viņš pieprasot pilnīgu paklausību un neesot mīlošs. Nekas nevar būt tālāk no patiesības kā šis apgalvojums. Vai nav pietiekami zināt, ka, izņemot vienu, visas 114 Korāna nodaļas sākas ar vārdiem: „Līdzcietīgā, žēlsirdīgā Dieva vārdā”? Pravietis Muhameds ir teicis: „Dievs ir daudz mīlošāks un laipnāks nekā māte pret savu mīļāko bērnu.”

Tomēr Dievs ir arī taisnīgs. Ļaundariem un grēciniekiem ir jāsaņem sods, un tikumīgajiem – Viņa balvas un labvēlība. Patiesībā Dieva žēlsirdības īpašība izpaužas Viņa taisnīguma īpašībā. Cilvēkiem, kas visu dzīvi cieš Viņa dēļ, un cilvēkiem, kas visu dzīvi apspiež un ekspluatē citus nav jāsaņem līdzīga attieksme no viņu Kunga. Ja viņi saņemtu līdzīgu attieksmi, tas noliegtu ticību cilvēka atbildībai aizsaulē un tādējādi noliegtu jebkādu motivāciju morālai un tikumīgai dzīvei šajā pasaulē. Sekojoši Korāna panti skaidri to ilustrē:

“Patiesi, priekš taisnajiem ir Prieka dārzi (Paradīze), viņu Kunga klātbūtnē.
Vai lai Mēs attiecamies pret ticīgajiem tāpat kā pret grēciniekiem?
Kas ir ar jums noticis? Kā jūs spriežat?” (86:34-36)

Islams liedz piedēvēt Dievam jebkādu cilvēciksu formu un atainot Viņu kā labvēlīgu konkrētiem indivīdiem vai nācijām dēļ to bagātības, varas vai rases piederības. Viņš radīja cilvēkus vienlīdzīgus. Cilvēki var izcelties un iegūt Viņa labvēlību tikai vienīgi ar tikumību un dievbijību.

Priekšstati, ka Dievs atpūtās septītajā radīšanas dienā, ka Dievs cīnījās ar kādu no saviem kareivjiem, ka Dievs ir skaudīgs un plāno sazvērestību pret cilvēci, vai ka Dievs ir iemiesojies kādā cilvēkā, Islamā tiek uzskatīti par zaimiem.

Tas, ka Allah tiek lietots kā Dieva personiskais vārds, atspoguļo Islama uzsvaru uz tīru ticību Dievam, kas ir pamatā visu Dieva vēstnešu vēstij. Tādēļ kādas citas personības vai dievības asociēšana ar Dievu Islamā tiek uzskatīta par nāvējošu grēku, kuru Dievs nekad nepiedos, neskatoties uz to, ka Viņš var piedot visus citus grēkus.

[Tas, kas ir minēts iepriekš, attiecas TIKAI uz tiem, kas mirst stāvoklī, kad viņi piedēvē Dievam partnerus. Tie, kas joprojām dzīvo, var nožēlot šo grēku un Dievs viņiem piedos, ja tāds būs Viņa prāts. – MSA, USC]

Radītājam pēc dabas ir jābut atšķirīgam no radītajām lietām, jo, ja viņš būs pēc dabas tāds kā tās, viņš būs laicīgs un tādējādi arī viņam būs nepieciešams radītājs. No tā seko, ka nekas nelīdzinās Viņam. Ja viņš nav laicīgs, tad viņam ir jābūt mūžīgam. Ja viņš ir mūžīgs, tad viņam nevar būt cēloņu. Ja ārpus viņa nav nekā, kas nodrošinātu viņa eksistenci, tas nozīmē, ka viņš ir pašpietiekams. Ja viņš savā eksistencē nav ne no kā atkarīgs, tas nozīmē, ka viņam nav beigu - tādējādi, Radītājs ir mūžīgs.

Viņš ir Pašpietiekams un Pašeksistējošs jeb, Korāna terminoloģijā izsakoties, Al-Kaijam (Al-Qayyum). Radītājās rada ne tikai liekot lietām eksistēt – Viņš tās arī uztur un pārtrauc to eksitenci - Viņš ir pirmcēlonis visam, kas ar tām notiek.

“Dievs ir visa Radītājs. Pār visu Viņš ir aizbildnis.
Viņam pieder debesu un zemes atslēgas” (39:62-63).

“Nav radības uz zemes virsas, kuras nodrošinājums nebūtu Dieva ziņā. Viņš zina tās mītni un tās glabātuvi” (11:6).

Dieva atribūti

Ja Radītājs ir mūžīgs, tad arī Viņa atribūtiem ir jābūt mūžīgiem. Viņam nebūtu ne jāzaudē, ne arī jāiegūst no jauna neviens no šiem atribūtiem. Ja tas ir tā, tad Viņa atribūti ir absolūti. Vai var būt vairāk kā viens Radītājs ar šādiem absolūtiem atribūtiem? Vai var, piemēram, eksistēt divi absolūti spēcīgi Radītāji? Pat aizdomājoties tikai uz mirkli, varam secināt, ka tas nav iespējams.
Sekojoši Korāna panti rezumē šo apgalvojumu:

„Dievs nav Sev pieņēmis nevienu dēlu, ne arī Viņam blakus ir kāds cits dievs: jo tad katrs dievs būtu paņēmis no tā, ko viņš ir radījis, un daži no tiem paceltos pāri citiem” (23:91).

„Ja uz zemes un debesīs bez Dieva būtu citi dievi, tad tie (debesis un zeme) noteikti sabruktu” (21:22).

Dieva vienība

Korāns atgādina par visu citu dievu nepatiesumu. Tiem, kas pielūdz cilvēku roku darinātas lietas, Korāns jautā:

„Vai jūs pielūdzat to, ko paši esat izgrebuši?” (37:95)

„Jeb vai jūs esat pieņēmuši Dieva priekšā citus, kas būtu jūsu aizstāvji – pat tādus, kuriem nav spēju darīt labu vai ļaunu pašiem sev?” (13:16)

Tiem, kas pielūdz debesu ķermeņus, Korāns atgādina par Ābrahama stāstu:

„Kad nakts pārklājās pār viņu, viņš ieraudzīja zvaigzni un teica: ‘Šis ir mans Kungs.’ Bet kad tā izzuda, viņš teica: ‘Man netīk tie, kas izzūd.’
Kad viņš ieraudzīja mēnesi lecam, viņš teica: ‘Šis ir mans Kungs.’ Bet kad tas izzuda, viņš teica: ‘Ja mans Kungs mani nevadīs, es patiesi būšu starp tiem, kas zaudē patieso ceļu.’
Kad viņš ieraudzīja sauli lecam, viņš teica: ‘Šis ir mans Kungs; šis ir lieliskāks.’ Bet kad tā norietēja, viņs teica: ‘Mana tauta, es patiesi atmetu to, ko jūs pielūdzat.
Esmu vērsis seju pret To, Kurš ir radījis debsis un zemi; tīras ticības cilvēks – es neesmu no elku pielūdzējiem.’” (6:76-79)

Ticīga cilvēka attieksme

Lai būtu par musulmani, t.i., nodotu sevi Dieva rokās, ir jātic Dieva vienībai – tam, ka Viņš ir vienīgais Radītājs, Saglabātājs, Uzturētājs, u.tml. Tomēr ar šo pārliecību – kas vēlāk tika nosaukta par Tauhīd Ar-Rabūbīja (Tawhid Ar-Rububiyyah) – vien nepietiek. Daudzi elku pielūdzēji zināja un ticēja, ka tikai Augstākais Dievs to visu varēja paveikt, bet tas nebija pietiekami, lai viņi kļūtu par musulmaņiem. Tauhīd Ar-Rabūbīja ir jāpievieno ar Tauhīd Al’Ulūhīja (Tawhid Al’uluhiyyah), t.i., jāatzīst faktu, ka tikai Dievs ir pielūgsmes cienīgs, un jāatturas no citu lietu vai būtņu pielūgšanas.

Sasniedzot šo atziņu par viena patiesa Dieva esamību, cilvēkam ir Viņam jātic – nedrīkst pieļaut, ka kāds mudina viņu noliegt šo patiesību.

Kad ticība ienāk cilvēka sirdī, rodas konkrēts garīgs stāvoklis, kuram seko konkrētas darbības. Kopā šis garīgais stāvoklis un darbības ir pierādījums patiesai ticībai. Pravietis ir teicis: „Ticība ir tā, kas cieši mājo sirdī un kas tiek apliecināta caur darbiem.” Galvenais no šiem garīgajiem stāvokļiem ir pateicības jūtas pret Dievu, ko var saukt par pielūgsmes (Ibāda (Ibada)) esenci.
Pateicības jūtas ir tik svarīgas, ka neticīgie tiek saukti par Kāfir (Kafir), kas nozīmē ‘tas, kurš noliedz patiesību’ un ‘tas, kurš ir nepateicīgs.’

Ticīgais mīl Dievu un ir pateicīgs par Viņa dāsnumu. Tomēr apzinoties, ka viņa labie darbi (gan garīgie, gan fiziskie) nav samērojami ar dievišķajām balvām, cilvēks vienmēr raizējas par to, lai Dievs viņu nesoda ne šai pasaulē, ne aizsaulē. Tādēļ cilvēks izjūt bijību pret Dievu, nodod sevi Viņa rokās un lielā pazemībā Viņam kalpo. Šāds garīgais stāvoklis ir iespējama tikai tad, ja cilvēks pastāvīgi apzinās Dieva klātbūtni. Tādējādi, Dieva klātbūtnes apzināšanās ir ticības dzīvības spēks, bez kura tā izbāl un izzūd.

Korāns cenšas veicināt šīs pateicības jūtas, bieži atkārtojot Dieva atribūtus. Sekojošos Korāna pantos ir minēta lielākā daļa šo atribūtu:

„Viņš ir Dievs; bez viņa citu Dievu nav. Viņš pārzina redzamo un neredzamo; Viņš ir Visžēlsirdīgais, Vislīdzcietīgais.
Viņš ir Dievs; bez viņa citu Dievu nav. Viņš ir Karalis, Vissvētais, Vismiermīlīgais, ticības Sargātājs, visa Saglabātājs, Visvarenais, Visnepārvaramais, Viscildenais. Slava Dievam pār visu, ko viņi Tam piedēvē!
Viņš ir Dievs Radītājs, Darītājs, Veidotājs. Viņam pieder visskaistākie vārdi. Viņu cildina viss, kas atrodas uz zemes un debesīs; Viņš ir Visvarenais, Visgudrais.” (59:22-24)

„Dievs! – nav cita dieva, kā vien Viņš, Dzīvais, Nemitīgais! Ne snauda pārņem Viņu, ne miegs! Viņam – viss, kas debesīs un virs zemes! Kas uzdrīkstētos aizbilst pie Viņa, kā vienīgi ar Viņa atļauju? Viņš zina, kas tiem rokās un kas [tos gaida] aiz muguras. Un neko tie nesapratīs no Viņa zinības, vien to, ko Viņš gribēs. Plats Viņa sēdeklis pār debesīm un pār zemi, un nepagurst Viņš, tās glabādams. Viņš –Visaugstais, Visdiženais!” (2:255)
(Ulda Bērziņa Korāna interpretācija no arābu valodas)

„Grāmatas tautas, neizejiet no savu reliģiju robežām un nesakiet par Dievu neko citu kā vien patiesību. Mesija, Jēzus Marijas dēls, bija tikai Dieva vēstnesis un Viņa vārds, ko Viņš nodeva Marijai, un Viņa radīts gars. Tādēļ ticiet Dievam un Viņa vēstnešiem, un nesakiet: ‘Trīs (trīsvienība).’ Atturieties – tas būs jums labākais. Dievs ir tikai viens Dievs. Slava Viņam – (Viņš ir) augstāks par to, lai viņam būtu dēls.” (4:171)