Laila Brence / Karači Pakistānā
Piektdiena, 20. maijs (2011)
http://www.diena.lv/lv/laikraksts/780252-erti-un-vienkarsi
Gatavojot pusdienas, dzirdu uz ielas ēzelīša blēšanu. Sāku domās minēt, kurš gan šoreiz brauc garām: veco mantu savācējs vai ūdens dzesinātāju labotājs? Atbilde ir rokā jau pēc mirkļa, kad izdzirdu ēzelīša ratos sēdošā vīra balsi, skaļrunī reklamējam savus pakalpojumus – ūdens dzesinātāju labotājs.
Karači uz māju tiek piegādātas ne tikai avīzes un pasts, bet arī vesela miriāde citu pakalpojumu. Atbraucot uz Pakistānu, sākumā nevarēju saprast, kas tur tā uz ielas bļaustās, līdz vīrs man paskaidroja, ka šādi vietējie pārdevēji piedāvā savu preci: daži lieto skaļruni, daži paļaujas uz pašu balss skanīgumu, bet vēl citiem ir zvaniņi vai pat īpašs muzikāls džingls.
Rīta agrumā, tūlīt pēc rītausmas lūgšanām, darbu sāk avīžu iznēsātāji un atkritumu savācēji. Jā, atkritumi šeit ‘paši iet prom’ no mājām – tie nav kā Latvijā jānes laukā pagalmā uz lielajām tvertnēm. Atliek tikai izlikt spaini vakarā laukā aiz vārtiem, lai no rīta to varētu iztukšot pilsētas valdes algots strādnieks, kurš atkritumus tālāk ar saviem ēzelīša ratiem nogādā uz izgāztuvi. Ērti un vienkārši.
Pirmspusdienā pagalmā savus ratus iestumj dārzeņu pārdevējs, kas skanīgā balsī piedāvā savu preci. Mājsaimnieces tad steigšus sniedzas pēc maciņiem, lai iegādātos pusdienām dārzeņus. Es parasti pie viņa neiepērkos, jo vīrs svētdienās pārnes no tirgus dārzeņus visai nedēļai. Vēl pirmspusdienā pie mūsu vārtiem ar savu motociklu un lielām kannām piestāj piena pārdevējs, no kura katru dienu pērkam litru svaiga lauku piena.
Vēlā pēcpusdienā, kad bērni ir pārnākuši no skolas un spēlējas pagalmā, klāt ir saldējuma pārdevēji uz saviem ar saldētavu aprīkotajiem divriteņiem. Pēc muzikāla džingla bērni atpazīst saldējumu firmu un skrien pie mammām pēc naudas, lai dabūtu kāroto saldumu. Pretstatā firmām, par tradicionālo vietējo saldējumu Kulfi vēsta skaļa metāla zvana skaņas. Vēl reizi nedēļā pēcpusdienā pie mums iegriežas drēbju mazgātājs, lai savāktu vīra brāļa veļu, kuru pēc nedēļas atgriež izmazgātu un izgludinātu.
Vakarpusē ar saviem ratiem garām brauc žāvēto augļu pārdevējs. Vēl, laiku pa laikam, mūs apciemo arī svaigu augļu un zivju pārdevēji, augu un puķu podu pārdevēji, popkorna, smiltīs ceptu zirņu un apcepinātu kukurūzu vālīšu pārdevēji, kā arī nažu asinātāji, kuri ne tikai asina, bet arī pārdod nažus.
Īpaši vēlos izcelt veco mantu uzpircēju, kurš ar saviem ratiem savāc no mājām teju vai visu iespējamo, sākot no vecām avīzēm un beidzot ar savu laiku nokalpojušām veļas mašīnām. Mājās atsevišķi krāju stikla taru, plastmasas pudeles, avīzes un metāla bundžas, kuras arī visas nonāk uzpircēja ratos. Uzpirkto bagātību šis vīrs tālāk pārdod īpašām šķirotavām, kur mantas tiek sašķirotas pēc izejmateriāliem. Tā, piemēram, veļas mašīnas tiek izjauktas – plastmasas daļas nonāk plastmasas kaudzēs, bet metāla daļas pie metāliem. Tālāk sašķirotie materiāli ar kravas mašīnām tiek nogādāti uz otrreizējo pārstrādi. Biju pārsteigta uzzināt, ka šī vietējā otrreizējās pārstrādes sistēma darbojas jau gadu desmitiem ilgi, kamēr Latvijā plaša mēroga atkritumu šķirošana tika ieviesta salīdzinoši nesen.
Jau atkal pie vārtiem ir zvans. Šoreiz tas ir vietējā pārtikas veikaliņa darbinieks, kurš no saviem ratiem nes manā pagalmā kartona kastes ar mūsu pasūtītajām precēm. Atliek tikai iedot veikala īpašniekam mūsu ikmēneša pārtikas un mājsaimniecības preču sarakstu, un viss vajadzīgais tiek piegādāts mums uz mājām. Jau atkal – ērti un vienkārši.
