Laila Brence, Karāči
"Diena" / 17-10-2011
Bērni, Uzers ar Hafsu, nepacietīgi drūzmējas pie datora, jo abi grib ekrānā redzēt tēti, kuram nu ir noskūti mati, kā apliecinājums tam, ka viņš ir veicis umru (mazo svētceļojumu). Attēls interneta kamerā izsauc bērnos pamatīgu smieklu šalti! Un kā gan ne, ja no tēva melnā, biezā matu ērkuļa nav vairs ne miņas – seju rotā bārda vien.
Vīrs ir devies uz Meku, lai veiktu hadžu (lielo svētceļojumu), kas ir katra musulmaņa pienākums kaut reizi dzīvē, ja viņi to var finansiāli un fiziski atļauties. Pretstatā mazajam svētceļojumam, jeb umrai, kuru var veikt jebkurā laikā, hadžu veic noteiktā islāma lunārā kalendāra mēnesī. Uz hadža laiku, Mekā kopā sanāk musulmaņu svētceļnieku no visiem zemeslodes nostūriem. Katrs ir atstājis savas mājas, lai vienotā Dievlūdzēju straumē izpildītu senos rituālus, kas atbrīvos no grēku nastas un garīgi atjaunos dvēseli.
Daļa Pakistānas svētceļnieku jau ir Mekā, kamēr citi tur ieradīsies tikai pavisam īsi pirms hadža sākuma. Pakistānas valdība un ceļojumu aģentūras piedāvā pakistāniešiem dažādas hadža paketes, kuru cenu nosaka ceļojuma ilgums un Mekā nodrošinātais komforta līmenis. Lai gan pats hadžs ilgst mazāk nekā nedēļu, vīrs izvēlējās vienu no ilgākajām paketēm – uz četrdesmit dienām. Pārējā laikā, viņš veiks mazo svētceļojumu, nodosies personiskām lūgšanām un Dieva pielūgsmei, kā arī apskatīs vēsturiskas vietas Saūdu Arābijā. Svētceļojums ir arī ideāls laiks, lai izrautos no ikdienas rutīnas, izvērtētu līdz šim dzīvē sasniegto un nospraustu mērķus nākotnei.
Gatavošanās svētceļojumam sākās jau mēnesi pirms došanās ceļā. Kopā ar citiem viņa grupas svētceļniekiem, vīrs katru nedēļas nogali gāja uz kursiem, kuros mācījās, kā pareizi veikt nepieciešamos rituālus un kas vēl svētceļojuma laikā ir jāievēro. Nācās apmeklēt arī ārstu, lai saņemtu prasītās potes un īpašas receptes zālēm, kuras vīrs lieto, jo bez receptēm tās līdzi ņemt nav atļauts. Tāpat bija jāsarūpē arī līdzi ņemamie apģērbi visām četrdesmit dienām, jo drēbju mazgāšanas pakalpojumi Mekā esot dārgāki, nekā jauna apģērba iegāde Pakistānā! Visa mēneša garumā, vīrs bija saplānojis laiku arī radu apciemošanai, lai pirms došanās ceļā personīgi no viņiem atvadītos.
Ceļojumu aģentūra nodrošina svētceļniekus ne tikai ar vajadzīgo informāciju, bet arī ar svētceļojumam nepieciešamajām lietām: mugursoma, soma apaviem, maciņš dokumentiem un biļetēm, termoss ūdenim, lūgšanu grāmatiņas un svētceļojuma rituālu literatūra, kabatas formāta Korāns un ihrāms vīriešiem. Ihrāms ir īpašs apģērbs, ko visi svētceļnieki vīrieši nēsā hadža laikā – tas sastāv no diviem baltiem, nešūtiem audekla gabaliem, kurus svētceļnieki aptin sev apkārt. Fakts, ka visi svētceļnieki ir tērpti vienādi, nojauc sociālo slāņu barjeras – visi ir Dieva priekšā vienādi, visi ir ieradušies Mekā ar mērķi pielūgt vienīgo Dievu. Bez visas citas bagāžas, vīrs līdzi uz Meku aizveda arī vairākas lapas ar aizlūgumu lūgumiem no radiem un draugiem - Mekā lūgšanām ir lielāks spēks.
Hadžam tuvojoties, visas Pakistānas lidostas ir svētceļnieku pilnas. Aviokompānijas organizē īpašus reisus daudzo svētceļnieku transportēšanai. Pat pases pārbaudes punktos tiek veidotas īpašas svētceļnieku rindas. PIA(Pakistānas starptautiskā aviolīnija) vien ik dienas veic desmit svētceļnieku reisus no septiņām lielākajām valsts pilsētām, atvēlot tikai svētceļnieku reisiem septiņas lidmašīnas un kopumā plānojot transportēt 109,000 pakistāniešu svētceļnieku.
pirmdiena, 2011. gada 17. oktobris
ceturtdiena, 2011. gada 1. septembris
Vakariņas mašīnā
Laila Brence, Karāči
"Diena" / 01-09-2011
Ēdināšanas iestāžu bizness Karači plaukst un zeļ par spīti tam, ka Pakistāna ir trešās pasaules valsts. Ja neko citu atļauties nevar, tad vismaz labi paēst gribas. Jāatzīst, ka grūti ir stāties pretī pakistāniešu ēdienu vilinājumam, jo vietējā virtuve tiešām ir gardēžu paradīze. Bieži citur pasaulē izkaisītos pakistāniešus uz mājām atpakaļ velk tieši ilgas pēc kārtīga birjani (plova) vai čiken tikka (ar garšvielām grilēta vista).
Mūsu ģimene parasti ēd ārpus mājas nedēļas nogalēs. Lai gan vīram pēc smagas darba nedēļas gribas pabūt vairāk mājās un ēst ko garšīgu mājās gatavotu, bērnu plus manas balss kvorums tomēr viņu izbalso, nodrošinot vismaz vienu reizi vakariņas ārpus mājas. Galu galā, arī man gribas brīvdienās brīvāk uzelpot - pāris stundu ilga stāvēšana uz grādiem +50 uzkarsētā virtuvē gluži neasociējas ar atpūtu.
Iespējas vakariņot Karači ir ļoti plašas. Naudīgākie var sēdēt ekskluzīvos uz ūdens izvirzītos restorānos Arābijas jūras krastā, bet vienkāršākie ļaudis var tīri labi pavakariņot ēstuvītēs, kuru plastmasas galdiņi un krēsli ir izlikti turpat uz trotuāra ieskrietuvīšu priekšā. Populāri ir ķīniešu restorāni, kuru īpašnieki ne reti ir paši ķīnieši, jo Ķīna jau tepat kaimiņos vien ir. Savukārt eiropiešu virtuvi var baudīt lielo viesnīcu restorānos, kas piedāvājumu pielāgo tur bieži dzīvojošo ārzemju klientu gaumei. Ir Karači arī ātro uzkodu ēstuves: amerikāniskās McDonald’s, Pizza Hut, Domino’s, KFC un Subway, kā arī dažādas vietējās picu un burgeru ķēdes. Tomēr jāatzīst, ka kārtīgu vakariņu meklējumos lielais vairums tautas tomēr dod priekšroku vietējiem ēdieniem, īpaši ploviem un dažādajiem grilējumiem, kas, manuprāt, ir tik garšīgi kā nekur citur pasaulē. Ārzemju viesiem iesaku izbaudīt austrumu garšu un eksotiku tādos populāros Karači restorānos kā grilēto gardumu karalī Bar-B-Q Tonight un ar senatnīgo pagātni tematiski veidotajā Lal Qila.
Mūsu ģimenei patīk vakariņot kopā ar radiem vai draugiem. Varianti šādos gadījumos parasti ir divi: dodamies vakariņās laukā visi kopā vai nopērkam vakariņas un ēdam pie kāda mājās. Katram no variantiem ir savi plusi un mīnusi. Ja vakariņojam laukā, tad grilējumi būs ugunīgi karsti un sulīgi, bērni varēs papriecāties restorānos bieži esošajos rotaļu laukumos, bet nāksies gan pieciest lielos pūļus un samērā augsto trokšņu līmeni. Sēžot laukā, jārēķinās, protams, ir arī ar Karači karstumu. Turpretī izvēloties ēst mājās, bērni nebūs jāpieskata, paši varēsim netraucēti sarunāties, bet ēdiens gan vairs nebūs kā tikko gatavots. Bieži vedam vakariņas mājās, jo tad arī sievietes jūtas ērtāk – sejas aizklājus valkājošās musulmanes tos var noņemt un ērti baudīt vakariņas citu sieviešu sabiedrībā.
Īpaši mums patīk vakariņot kopā ar otru pus-latvisko Karači ģimeni Lieni, Imrānu un viņu dēliņu Zeinu – tā ir lieliska iespēja ne vien garšīgi paēst, bet arī mums ar Lieni palocīt mēles latviešu valodā. Tomēr ja sadomājam pavakariņot vieni paši, tad visbiežāk izvēlamies mūsu tik iecienītos Eaton restorāna grilētas vistas rullīšus. Apstājoties Eaton stāvlaukumā, mums klāt pieskrien pie ēstuves laukā dežūrējošie viesmīļi, kas apkalpo mašīnās sēdošos klientus – arī šis ir populārs veids, kā vakariņot Karači. Jau pēc minūtēm desmit mūsu smaržīgie vistas rullīši ir klāt – notiesājam tos turpat mašīnā sēžot!
"Diena" / 01-09-2011
Ēdināšanas iestāžu bizness Karači plaukst un zeļ par spīti tam, ka Pakistāna ir trešās pasaules valsts. Ja neko citu atļauties nevar, tad vismaz labi paēst gribas. Jāatzīst, ka grūti ir stāties pretī pakistāniešu ēdienu vilinājumam, jo vietējā virtuve tiešām ir gardēžu paradīze. Bieži citur pasaulē izkaisītos pakistāniešus uz mājām atpakaļ velk tieši ilgas pēc kārtīga birjani (plova) vai čiken tikka (ar garšvielām grilēta vista).
Mūsu ģimene parasti ēd ārpus mājas nedēļas nogalēs. Lai gan vīram pēc smagas darba nedēļas gribas pabūt vairāk mājās un ēst ko garšīgu mājās gatavotu, bērnu plus manas balss kvorums tomēr viņu izbalso, nodrošinot vismaz vienu reizi vakariņas ārpus mājas. Galu galā, arī man gribas brīvdienās brīvāk uzelpot - pāris stundu ilga stāvēšana uz grādiem +50 uzkarsētā virtuvē gluži neasociējas ar atpūtu.
Iespējas vakariņot Karači ir ļoti plašas. Naudīgākie var sēdēt ekskluzīvos uz ūdens izvirzītos restorānos Arābijas jūras krastā, bet vienkāršākie ļaudis var tīri labi pavakariņot ēstuvītēs, kuru plastmasas galdiņi un krēsli ir izlikti turpat uz trotuāra ieskrietuvīšu priekšā. Populāri ir ķīniešu restorāni, kuru īpašnieki ne reti ir paši ķīnieši, jo Ķīna jau tepat kaimiņos vien ir. Savukārt eiropiešu virtuvi var baudīt lielo viesnīcu restorānos, kas piedāvājumu pielāgo tur bieži dzīvojošo ārzemju klientu gaumei. Ir Karači arī ātro uzkodu ēstuves: amerikāniskās McDonald’s, Pizza Hut, Domino’s, KFC un Subway, kā arī dažādas vietējās picu un burgeru ķēdes. Tomēr jāatzīst, ka kārtīgu vakariņu meklējumos lielais vairums tautas tomēr dod priekšroku vietējiem ēdieniem, īpaši ploviem un dažādajiem grilējumiem, kas, manuprāt, ir tik garšīgi kā nekur citur pasaulē. Ārzemju viesiem iesaku izbaudīt austrumu garšu un eksotiku tādos populāros Karači restorānos kā grilēto gardumu karalī Bar-B-Q Tonight un ar senatnīgo pagātni tematiski veidotajā Lal Qila.
Mūsu ģimenei patīk vakariņot kopā ar radiem vai draugiem. Varianti šādos gadījumos parasti ir divi: dodamies vakariņās laukā visi kopā vai nopērkam vakariņas un ēdam pie kāda mājās. Katram no variantiem ir savi plusi un mīnusi. Ja vakariņojam laukā, tad grilējumi būs ugunīgi karsti un sulīgi, bērni varēs papriecāties restorānos bieži esošajos rotaļu laukumos, bet nāksies gan pieciest lielos pūļus un samērā augsto trokšņu līmeni. Sēžot laukā, jārēķinās, protams, ir arī ar Karači karstumu. Turpretī izvēloties ēst mājās, bērni nebūs jāpieskata, paši varēsim netraucēti sarunāties, bet ēdiens gan vairs nebūs kā tikko gatavots. Bieži vedam vakariņas mājās, jo tad arī sievietes jūtas ērtāk – sejas aizklājus valkājošās musulmanes tos var noņemt un ērti baudīt vakariņas citu sieviešu sabiedrībā.
Īpaši mums patīk vakariņot kopā ar otru pus-latvisko Karači ģimeni Lieni, Imrānu un viņu dēliņu Zeinu – tā ir lieliska iespēja ne vien garšīgi paēst, bet arī mums ar Lieni palocīt mēles latviešu valodā. Tomēr ja sadomājam pavakariņot vieni paši, tad visbiežāk izvēlamies mūsu tik iecienītos Eaton restorāna grilētas vistas rullīšus. Apstājoties Eaton stāvlaukumā, mums klāt pieskrien pie ēstuves laukā dežūrējošie viesmīļi, kas apkalpo mašīnās sēdošos klientus – arī šis ir populārs veids, kā vakariņot Karači. Jau pēc minūtēm desmit mūsu smaržīgie vistas rullīši ir klāt – notiesājam tos turpat mašīnā sēžot!
trešdiena, 2011. gada 10. augusts
Pakistāna runā
Laila Brence Karāči, speciāli Ir 10.augusts 13:00
http://www.ir.lv/2011/8/10/pakistana-runa
Pēdējā laikā Pakistāna arvien biežāk tiek raksturota kā valsts, kas palīdz auklēt terorismu, it īpaši pēc tam, kad izrādījās, ka tieši šajā zemē piecus gadus slēpās Osama bin Ladens. Ko par to visu domā paši pakistānieši?
Dzīvojot šeit jau desmito gadu, nevaru nepiekrist, ka drošības situācija Pakistānā ir kļuvusi nestabilāka. Tomēr vai velns tiešām ir tik melns, kā to mālē? Vai Pakistāna tiešām ir terorisma draudu pilna? Nolēmu aptaujāt savus paziņas, kas pārstāv vietējās sabiedrības izglītotā vidusslāņa augstāko pusi un eliti, un negaidīti saskāros ar nevēlēšanos runāt. Daļa atteicās paust savu viedokli, lai neliktu uz spēles savu un ģimenes drošību. Citi atklāti atzinās, ka ir tik lielā mērā vīlušies apkārt notiekošajā, ka viņiem pat vairs nav ko teikt. Vēl daži nopūtās, ka nemaz nezina, ko domāt, jo preses teiktajam uzticēties nevar.
Tomēr saujiņa cilvēku dalījās savās domās un izrādījās, ka viņiem ir gana ko teikt.
Viss sākās Afganistānā
Meklējot atbildi uz šodienas notikumiem, Saifudīns Šeiha kungs, apdrošināšanas kompānijas administrācijas galva, norāda, ka ir jāatgriežas reģiona vēsturē –1970.gadu beigās, kad Padomju Savienība iebruka Afganistānā. Ar Saūda Arābijas finansiālo atbalstu karā iesaistījās arī Pakistāna, jo labi apzinājās, ka pēc veiksmīgas Afganistānas ieņemšanas, nākamais PSRS mērķis būs tieši viņi.
80.gadu sākumā uz Pakistānu sāka plūst mudžahedi (musulmaņu kaujinieki) no arābu valstīm, lai no šīs puses šķērsotu Afganistānas robežu. Vienlaikus karam netieši pieslēdzās arī ASV, nodrošinot mudžahedus ar finansiālo atbalstu un munīciju, tādējādi cerot novājināt PSRS.
Pēc Padomju Savienības sabrukuma 80.gadu beigās, gan Amerikas, gan arī Pakistānas mērķi bija sasniegti. Karš it kā bija beidzies, tomēr Pakistāna turpināja izjust tā sekas: masīvās afgāņu kara bēgļu straumes kļuva par nelegāliem imigrantiem, turklāt Pakistānā palika arī mudžahedi, jo neviena valsts neuzņēmās viņu rehabilitēšanu. Paralēli tam Afganistānā sākās pilsoņu karš, sāka plaukt heroīna eksports un bez darba un iztikas palikušās masas atrada glābiņu ekstrēmās organizācijās.
«Osamas bin Ladena stāsts» sākās 90.gados, turpina Saifudīns Šeiha kungs, «kad par supervaru kļuvusī Amerika sāka mest acis uz arābu valstu bagātībām. Džordžs Bušs iebruka Irākā un, aizbildinoties ar arābu zemju glābšanas misiju, izvietoja kara bāzes Saūda Arābijā. Tomēr amerikāņu acīmredzamā labvēlība pret Izraēlu, nevis arābiem, sāka radīt plaisas kādreizējo Afganistānas kara sabiedroto starpā un drīz pārvērta viņus ienaidniekos.»
Kas īsti notika 2001.gada 11.septembrī, visticamāk, paliks miglā tīts, uzskata Saifudīns. Taču pēc šī terorisma akta ASV ieguva iemeslu iebrukt Afganistānā, lai sagūstītu Osamu bin Ladenu, kurš bija uzņēmies atbildību par notikušo.
Uz sadarbību pret terorismu amerikāņi «piespieda» arī Pakistānu. Izvēles nebija, jo kā vēstīja prezidenta Buša slavenā frāze: «Ja jūs neesiet ar mums, tad jūs esiet pret mums.»
Pakistānas valdība sadarbojās itin visā, bet amerikāņu prasības turpināja pieaugt. Līdz pat šim brīdim ASV un NATO izmanto Pakistānas teritoriju degvielas un pārtikas tranzītam: ik dienas no Karači ostas uz robežpilsētām Pešāvaru un Kvetu dodas 300 smagās mašīnas, lai nogādātu kravas saviem spēkiem Afganistānā. «70% no viņu kopējā nodrošinājuma nonāk caur Pakistānu! Amerikai ir arī kara bāzes Pakistānā. Un ko Pakistāna no tā visa ir guvusi?» retoriski jautā Saifudīns. (Šā gada jūnijā publiskotā ziņojumā ASV Kongresam, saskaitīts, ka pēdējos gados amerikāņu finansiālais atbalsts Pakistānai ir nemitīgi palielinājies un pērn sasniedza 4 500 000 000 dolārus – red.) Tomēr «valstī iekšā pumpētā nauda nevar atdot dzīvības tiem 34000 nevainīgajiem cilvēkiem, kas gājuši bojā Talibana un al-Qaeda kaujinieku uzbrukumos Pakistānā, uzskata Saifudīns.
«Amerikai un Pakistānai ir noruna, ka tās dalīsies informācijā. Tomēr Osamas bin Ladena nogalināšanas operācijas laikā ASV nelegāli šķērsoja Pakistānas robežu, lai nospēlētu drāmu, kas patiesībā nebija nekas cits kā uzbrukums Pakistānas suverenitātei. Nav nekādas garantijas, ka tas neatkārtosies. Amerikas acis modri vēro Pakistānas kodolieroču drošību, kas, nonākot teroristu rokās, var kļūt par vērā ņemamu draudu. Savukārt Amerikas pašas briestošais sprādziens ir viņu ekonomika, kas karājas teju vai mata galā.» Savu vēsturisko ieskatu Saifudīns Šeiha kungs beidz ar smaidu sakot: «Viss ir tikai laika jautājums – atombumba mūsu kabatā vai [ekonomiskais] caurums ASV kabatā. Redzēsim, kas sprāgs pirmais.»
Cunami vaininieks būs Osama
Politika vienmēr dod tautai vielu jaunām anekdotēm un Osamas bin Ladena nāve nav izņēmums – tā kā viņš tika apbērēts Arābijas jūrā, tad nākamā cunami vaininieks būšot tieši viņš. Cits joks: Osama pats esot sazvanījis CIP, jo vairs nevarēja izturēt piecus gadus ilgo dzīvi ar trīs sievām bez iespējas iziet ārpus mājas sienām.
Taču liekot jokus pie malas, anekdošu zemteksti pauž pakistāniešu vidū plaši izplatītu pieņēmumu, ka Osama tika vainots ne tikai par to, ko viņš izdarīja, bet arī vairumu ar viņu nesaistītu lietu.
Tāpēc bin Ladena nāve Pakistānā netika uztverta viennozīmīgi. Reakcijas spektrs bija plašs: no atklātām svinībām līdz pat bēru aizlūgumiem smagā zaudējuma dēļ. Tomēr lielākā daļa pakistāniešu atrodas kaut kur pa vidu. Daži skeptiski nogroza galvas, jo uzskata, ka Osamas personība ir safabricēts mīts. Citi piekrīt versijai, ka viņš esot miris jau vairākus gadus iepriekš Tora Bora kalnos. Bet pa visu esošais vairākums samērā vienprātīgi nopūšas, ka vispār nezina ko domāt, jo mūsdienās mediju teiktajam ticēt esot grūti.
Naurīna Akīla, vietējās ziņu aģentūras žurnāliste, atzīstas, ka ziņa par Osamas nāvi 2.maijā viņai nāca kā atvieglojums. Viņa ir pārliecināta, ka bin Ladens ir vainojams daudzos pasaulē notikušos teroraktos. Galu galā, viņš taču pats uzņēmās par tiem atbildību.
Naurīnas vīrs piebilst: ja bin Ladens tiešām bija vainīgs visos viņam piedēvētajos noziegumos, tad labi vien ir, ka viņu nogalināja.
Naurīna atceras, ka todien ziņu aģentūrā daudzu sejās bija milzīgi smaidi un apkārt skanēja apsveikumi. Tomēr fakts, ka Osama bin Ladens tika nogalināts Pakistānā, esot šokējis visus – tās nebija labas ziņas. Sekas jau esot jūtamas. Pakistāna tagad esot kā zem lupas. «Visa pasaule vērš uz mums, mūsu valdību un mūsu drošības aģentūrām aizdomu pilnus skatienus. Mēs tiekam brīdināti par turpmākiem reidiem. Mūsu valsts suverenitāte ir apdraudēta. Nākotnē uz Pakistānu tiks izdarīts liels spiediens.»
Savukārt Sabīne Mustafa, programmatūru inženiere, netic, ka Osama tika nogalināts tieši 2.maijā. Viņasprāt, drāma tika veiksmīgi inscenēta, lai realizētu ASV tik bieži beidzamajos gados pielietoto politiku – «ienākam un sagrābjam resursus». Varbūt bin Ladens tika nogalināts jau gadus iepriekš, varbūt viņš pat nekad netika atrasts, vai varbūt viņš ir joprojām dzīvs. Sabīne vienkārši neuzskata, ka Osama ir reāls drauds, ja viņu salīdzina, piemēram, ar ASV, Pakistānas vai Izraēlas armijām. «Talibāns un al-Qaeda ir pagrīdes grupas, kas izmanto izdevību uzņemties atbildību par tādiem milzīgiem notikumiem kā 11.septembris, kas ir pašas ASV un Izraēlas kopdarbs.» Esot baisi pat iedomāties, ja nākamais amerikāņu militārā uzbrukuma mērķis būs Pakistāna. «Amerikai jau ir Pakistānā divas karabāzes un osta, caur kuru viņi var transportēt visu, ko sirds vēlas. Viņi kontrolē mūsu gaisa telpu.»
Arī Rana Khāna, musulmaņu ģimenes žurnāla redaktore, atsakās ticēt medijos teiktajam par bin Ladena nāvi. Viņasprāt, vienīgais cilvēks, kas no šīs drāmas kaut ko gūs, būs Baraks Obama, kuram gribas uzvarēt nākamajās ASV prezidenta vēlēšanās. «Pakistānas statusu bin Ladena nāve neietekmē,» Rana atzīst, «jo mēs tāpat jau esam samaksājuši visaugstāko cenu šajā karā pret teroru. ASV 11.septembra notikumos zaudēja gandrīz 3000 cilvēku, bet Pakistāna kā Amerikas sabiedrotā [terora aktos] ir zaudējusi 34000 nevainīgu iedzīvotāju un 5000 kareivju.» Interesants esot fakts, ka neviens no 11.septembra notikumos iesaistītajiem teroristiem nebija pakistānietis. «Tad kāpēc mēs esam ievilkti šajā karā?» jautā Rana.
Politisko dinastiju puvuma smaka
Tajā pašā laikā Rana atzīst, ka vislielākā problēma ir pašas Pakistānas valdība, kas nepārstāv tautu un nespēj aizsargāt iedzīvotāju interese. Valdība ir marionetes, kas izceļas vienīgi ar korumpētību. «Vidusmēra pakistānieši labprātāk redzētu viņus mirušus, nekā valsts priekšgalā. Tieši šobrīd tautas naids pret valdību sit visaugstāko vilni.»
Rana uzskata, ka Pakistānas politikai ir vajadzīgi svaigi cilvēki, kas ievēlēti godīgā ceļā, nevis dinastijas, kuru pārstāvji iemanījušies nomanīt cits citu. Arī pašreizējais prezidents Asifs Ali Zardari ir uzbraucis valsts priekšgalā, sēdēdams terorista nogalinātas sievas Benazīras Bhuto ģimenes vilcienā. «Mēs esam spējīga un inteliģenta tauta, kas ir izdzīvojusi visdažādākajās grūtībās. Tomēr iespējams mums ir vajadzīga revolūcija, lai tiktu galā ar pašreizējo režīmu,» saka Rana. Lai gan vēlēšanas notiek it kā demokrātiskā ceļā un tajās piedalās ārvalstu novērotāji, iznākumu gandrīz vienmēr var jau iepriekš paredzēt – valdošās partijas atrod ceļus kā panākt sev vēlamo balsojumu. Tauta baidās atklāti iestāties pret šīm partijām, jo cilvēku dzīvībām politiķu acīs ir maz nozīmes. Nav neierasti dzirdēt, kā vienas partijas biedri apšauj sāncenšus. «Kāda runa šādos apstākļos var būt par demokrātiski ievēlētiem deputātiem?»
Pakistānas politisko slepkavību saraksts patiešām ir garš.
2007.gada decembrī divas nedēļas pirms vēlēšanām bumbas sprādziena tika nogalināta populārākā opozīcijas kandidāte un bijusī premjere Benazīra Bhuto.
2008.gada oktobrī pašnāvnieks saspridzināja valdošajā koalīcijā esošās Avami tautas partijas līderi Ašfandjaru Vali Khānu.
2010.gada augustā tika nošauts Sindu provinces valdošajā koalīcijā esošās Muttahida Qaumi kustības politiķis Raza Haiders.
Nākamajā mēnesī Londonā tika nogalināts tur trimdā dzīvojošais Muttahida Qaumi kustības dibinātājs Imrans Farūks.
Šā gada janvārī miesassargs nošāva politiski ietekmīgākās Pundžabas provinces gubernatoru Salmanu Tasīri
Šā gada 2.martā ceļā uz darbu tika nošauts Pakistānas minoritāšu ministrs un vienīgais kristietis valdībā Šābazs Bhati.
Maijā pie savām mājām galvaspilsētā tika nolaupīts un divas dienas vēlāk atrasts miris populārs žurnālists Salīms Šāzāds, kas pirms tam bija publicējis rakstu par al-Qaeda iefiltrēšanos Pakistānas izlūkdienestā
Mūsu mājas
Raksturojot pašreizējo drošības situāciju, žurnāliste Naurīna atzīst, ka viņas ģimene kopumā jūtas drošībā, ja neskaita dažus nesen Karači notikušos incidentus, kas izraisa bažas. Godīgi sakot, pilsētnieki pat vairs neuztraucas par sprādzieniem un teroraktiem – dzīve iet uz priekšu.
«Nākamajā dienā pēc teroristu uzbrukuma militārās aviācijas bāzei Mehran (22.maijā sprādzienā gāja bojā 10 karavīri), mēs visi ieradāmies darbā, sekojot ikdienas rutīnai,» saka Naurīna. Vienīgais, kas varot reāli apdraudēt pakistāniešu dzīvības, ir uz ielām notiekošās apšaudes un nemieri – tie gan ir biedējoši.
Sabīne papildina: Pakistāna ir milzīga valsts, bet «medijos tiek izcelti un pārspīlēti tikai mūsu sabiedrības negatīvie aspekti. Mēs taču šeit dzīvojam, turklāt komfortabli. Protams, jūtam līdzi ģimenēm, kas cietušas. Skumji, ka netiek ievērotas cilvēktiesības. Tomēr pat tas viss ir tikai smilšu grauds tuksnesī. Mēs neuztraucamies par savu drošību.»
Saifudīns Šeiha kungs savukārt, jautā: «Kur gan citur pasaulē pakistānieši lai dodas? Arābu valstīs valda nemieri, ASV un Eiropas ekonomikas ir tuvu kraham, toties Pakistānai ir spožas attīstības izredzes. Tāpat nekur citur pasaulē sabiedrība neesot tik veselīga kā Pakistānā – šeit ir ciešas ģimenes saites, nav alkohola un azartspēļu problēmu. Arī viņš ar savu ģimeni Pakistānā jūtoties droši.»
Kopsavelkot iepriekš minēto, var secināt, ka pakistānieši paši tomēr neuzskata savu valsti par tik lielu terorisma draudu, kā tiek atainots Rietumu presē. Lai gan drošības situācija pēdējo gadu laikā ir mainījusies uz negatīvo pusi, iedzīvotāji ir adaptējušies un viņu dzīves ritmu tas lielākoties neiespaido.
Lai gan teroristu uzbrukumi valstī notiek, milzīgās teritorijas dēļ, tās vienā daļā notiekošais neatstāj gandrīz nekādu iespaidu uz drošību citās - pat Karači pilsētas ietvaros, kas ir viena no Āzijas lielākajām metropolēm ar 15 miljoniem iedzīvotāju. Sprādzieni vai grautiņi vienā rajonā neapdraud iedzīvotāju drošību citos.
No malas tas var likties mulsinoši. Tomēr dzīvojot Karači, es pati labi saprotu, kāpēc tas ir tā. Pirms gadiem pieciem sprādziens Karači bija kas ārkārtējs, kas sacēla kājās visu pilsētu, savukārt šodienas reakciju vairāk raksturo sāpes par nevainīgajiem upuriem, nekā šoks. Sprādzienu arvien biežākā intensitāte ir notrulinājusi cilvēku uztveri. Tā gluži nav vienaldzība, bet gan adaptēšanās skarbās realitātes priekšā.
Arī es, pēc desmit Pakistānā pavadītiem gadiem, piekrītu, ka situācija valstī vairs nav tik stabila kā iepriekš. Mana ģimene Karači jūtamies droši, jo dzīvojam tālu no problemātiskajiem rajoniem. Ja pilsētā notiek nemieri, tad reizēm gan nākas atcelt plānus viesoties pie radiem vai draugiem.
Tomēr kopumā pēdējo gadu laikā dzīves līmenis Karači ir gājis uz augšu – pilsēta, kas ir valsts biznesa centrs, kļuvusi sakoptāka un modernāka. Jāsaka gan, tā stipri atšķiras no pārējās valsts.
Vēl pēdējo gadu laikā esmu novērojusi, ka iedzīvotāji sāk nopietnāk praktizēt reliģiju, īpaši jaunā paaudze. Ir pastiprināta interese par dažādām lekcijām un Korāna studijām. Ielās ir arvien vairāk sieviešu, kas apklāj sevi atbilstoši islāma vadlīnijām. Tomēr šo tendenci nevar uzskatīt par faktoru, kas vairotu terorisma draudus. Islāms ir miermīlīga reliģija, un tie, kas to praktizē nopietni, nekad nekritīs terorisma lamatās.
Vairāk par Pakistānas kultūru un valstī notiekošo Lailas Brences blogā www.islams-latviski.blogspot.com
Pakistānas Islāma Republika
1947. gadā ieguva neatkarību no Britu impērijas.
1956. gadā proklamēta par pirmo islāma republiku pasaulē.
Valsts valoda: urdu valoda
Galvaspilsēta: Islāmābāda
Lielākā pilsēta: Karači
Platība: 796 095 km2
Iedzīvotāji: 170 miljoni
Reliģija: 95% musulmaņi, 5% citi (lielākoties kristieši, hinduisti)
Vai atbalstāt operāciju Osamas bin Ladena nogalināšanai?
10% atbalstu
63% neatbalstu
27% nezinu
Osamas bin Ladena nāve ir laba vai slikta ziņa?
14% laba
55% slikta
31% nezinu
ASV tēls pakistāniešu acīs
12% pozitīvs
73% negatīvs
15% nezinu
ASV uztveru kā…
6% partneri
73% ienaidnieku
9% ne vienu, ne otru
12% nezinu
Lielākais Pakistānas drauds
57% Indija
19% Taliban
5% al-Qaeda
3% visi trīs
6% neviens
10% nezinu
Amerikāņu domnīcas Pew Research Center aptauja šā gada maijā
http://www.ir.lv/2011/8/10/pakistana-runa
Pēdējā laikā Pakistāna arvien biežāk tiek raksturota kā valsts, kas palīdz auklēt terorismu, it īpaši pēc tam, kad izrādījās, ka tieši šajā zemē piecus gadus slēpās Osama bin Ladens. Ko par to visu domā paši pakistānieši?
Dzīvojot šeit jau desmito gadu, nevaru nepiekrist, ka drošības situācija Pakistānā ir kļuvusi nestabilāka. Tomēr vai velns tiešām ir tik melns, kā to mālē? Vai Pakistāna tiešām ir terorisma draudu pilna? Nolēmu aptaujāt savus paziņas, kas pārstāv vietējās sabiedrības izglītotā vidusslāņa augstāko pusi un eliti, un negaidīti saskāros ar nevēlēšanos runāt. Daļa atteicās paust savu viedokli, lai neliktu uz spēles savu un ģimenes drošību. Citi atklāti atzinās, ka ir tik lielā mērā vīlušies apkārt notiekošajā, ka viņiem pat vairs nav ko teikt. Vēl daži nopūtās, ka nemaz nezina, ko domāt, jo preses teiktajam uzticēties nevar.
Tomēr saujiņa cilvēku dalījās savās domās un izrādījās, ka viņiem ir gana ko teikt.
Viss sākās Afganistānā
Meklējot atbildi uz šodienas notikumiem, Saifudīns Šeiha kungs, apdrošināšanas kompānijas administrācijas galva, norāda, ka ir jāatgriežas reģiona vēsturē –1970.gadu beigās, kad Padomju Savienība iebruka Afganistānā. Ar Saūda Arābijas finansiālo atbalstu karā iesaistījās arī Pakistāna, jo labi apzinājās, ka pēc veiksmīgas Afganistānas ieņemšanas, nākamais PSRS mērķis būs tieši viņi.
80.gadu sākumā uz Pakistānu sāka plūst mudžahedi (musulmaņu kaujinieki) no arābu valstīm, lai no šīs puses šķērsotu Afganistānas robežu. Vienlaikus karam netieši pieslēdzās arī ASV, nodrošinot mudžahedus ar finansiālo atbalstu un munīciju, tādējādi cerot novājināt PSRS.
Pēc Padomju Savienības sabrukuma 80.gadu beigās, gan Amerikas, gan arī Pakistānas mērķi bija sasniegti. Karš it kā bija beidzies, tomēr Pakistāna turpināja izjust tā sekas: masīvās afgāņu kara bēgļu straumes kļuva par nelegāliem imigrantiem, turklāt Pakistānā palika arī mudžahedi, jo neviena valsts neuzņēmās viņu rehabilitēšanu. Paralēli tam Afganistānā sākās pilsoņu karš, sāka plaukt heroīna eksports un bez darba un iztikas palikušās masas atrada glābiņu ekstrēmās organizācijās.
«Osamas bin Ladena stāsts» sākās 90.gados, turpina Saifudīns Šeiha kungs, «kad par supervaru kļuvusī Amerika sāka mest acis uz arābu valstu bagātībām. Džordžs Bušs iebruka Irākā un, aizbildinoties ar arābu zemju glābšanas misiju, izvietoja kara bāzes Saūda Arābijā. Tomēr amerikāņu acīmredzamā labvēlība pret Izraēlu, nevis arābiem, sāka radīt plaisas kādreizējo Afganistānas kara sabiedroto starpā un drīz pārvērta viņus ienaidniekos.»
Kas īsti notika 2001.gada 11.septembrī, visticamāk, paliks miglā tīts, uzskata Saifudīns. Taču pēc šī terorisma akta ASV ieguva iemeslu iebrukt Afganistānā, lai sagūstītu Osamu bin Ladenu, kurš bija uzņēmies atbildību par notikušo.
Uz sadarbību pret terorismu amerikāņi «piespieda» arī Pakistānu. Izvēles nebija, jo kā vēstīja prezidenta Buša slavenā frāze: «Ja jūs neesiet ar mums, tad jūs esiet pret mums.»
Pakistānas valdība sadarbojās itin visā, bet amerikāņu prasības turpināja pieaugt. Līdz pat šim brīdim ASV un NATO izmanto Pakistānas teritoriju degvielas un pārtikas tranzītam: ik dienas no Karači ostas uz robežpilsētām Pešāvaru un Kvetu dodas 300 smagās mašīnas, lai nogādātu kravas saviem spēkiem Afganistānā. «70% no viņu kopējā nodrošinājuma nonāk caur Pakistānu! Amerikai ir arī kara bāzes Pakistānā. Un ko Pakistāna no tā visa ir guvusi?» retoriski jautā Saifudīns. (Šā gada jūnijā publiskotā ziņojumā ASV Kongresam, saskaitīts, ka pēdējos gados amerikāņu finansiālais atbalsts Pakistānai ir nemitīgi palielinājies un pērn sasniedza 4 500 000 000 dolārus – red.) Tomēr «valstī iekšā pumpētā nauda nevar atdot dzīvības tiem 34000 nevainīgajiem cilvēkiem, kas gājuši bojā Talibana un al-Qaeda kaujinieku uzbrukumos Pakistānā, uzskata Saifudīns.
«Amerikai un Pakistānai ir noruna, ka tās dalīsies informācijā. Tomēr Osamas bin Ladena nogalināšanas operācijas laikā ASV nelegāli šķērsoja Pakistānas robežu, lai nospēlētu drāmu, kas patiesībā nebija nekas cits kā uzbrukums Pakistānas suverenitātei. Nav nekādas garantijas, ka tas neatkārtosies. Amerikas acis modri vēro Pakistānas kodolieroču drošību, kas, nonākot teroristu rokās, var kļūt par vērā ņemamu draudu. Savukārt Amerikas pašas briestošais sprādziens ir viņu ekonomika, kas karājas teju vai mata galā.» Savu vēsturisko ieskatu Saifudīns Šeiha kungs beidz ar smaidu sakot: «Viss ir tikai laika jautājums – atombumba mūsu kabatā vai [ekonomiskais] caurums ASV kabatā. Redzēsim, kas sprāgs pirmais.»
Cunami vaininieks būs Osama
Politika vienmēr dod tautai vielu jaunām anekdotēm un Osamas bin Ladena nāve nav izņēmums – tā kā viņš tika apbērēts Arābijas jūrā, tad nākamā cunami vaininieks būšot tieši viņš. Cits joks: Osama pats esot sazvanījis CIP, jo vairs nevarēja izturēt piecus gadus ilgo dzīvi ar trīs sievām bez iespējas iziet ārpus mājas sienām.
Taču liekot jokus pie malas, anekdošu zemteksti pauž pakistāniešu vidū plaši izplatītu pieņēmumu, ka Osama tika vainots ne tikai par to, ko viņš izdarīja, bet arī vairumu ar viņu nesaistītu lietu.
Tāpēc bin Ladena nāve Pakistānā netika uztverta viennozīmīgi. Reakcijas spektrs bija plašs: no atklātām svinībām līdz pat bēru aizlūgumiem smagā zaudējuma dēļ. Tomēr lielākā daļa pakistāniešu atrodas kaut kur pa vidu. Daži skeptiski nogroza galvas, jo uzskata, ka Osamas personība ir safabricēts mīts. Citi piekrīt versijai, ka viņš esot miris jau vairākus gadus iepriekš Tora Bora kalnos. Bet pa visu esošais vairākums samērā vienprātīgi nopūšas, ka vispār nezina ko domāt, jo mūsdienās mediju teiktajam ticēt esot grūti.
Naurīna Akīla, vietējās ziņu aģentūras žurnāliste, atzīstas, ka ziņa par Osamas nāvi 2.maijā viņai nāca kā atvieglojums. Viņa ir pārliecināta, ka bin Ladens ir vainojams daudzos pasaulē notikušos teroraktos. Galu galā, viņš taču pats uzņēmās par tiem atbildību.
Naurīnas vīrs piebilst: ja bin Ladens tiešām bija vainīgs visos viņam piedēvētajos noziegumos, tad labi vien ir, ka viņu nogalināja.
Naurīna atceras, ka todien ziņu aģentūrā daudzu sejās bija milzīgi smaidi un apkārt skanēja apsveikumi. Tomēr fakts, ka Osama bin Ladens tika nogalināts Pakistānā, esot šokējis visus – tās nebija labas ziņas. Sekas jau esot jūtamas. Pakistāna tagad esot kā zem lupas. «Visa pasaule vērš uz mums, mūsu valdību un mūsu drošības aģentūrām aizdomu pilnus skatienus. Mēs tiekam brīdināti par turpmākiem reidiem. Mūsu valsts suverenitāte ir apdraudēta. Nākotnē uz Pakistānu tiks izdarīts liels spiediens.»
Savukārt Sabīne Mustafa, programmatūru inženiere, netic, ka Osama tika nogalināts tieši 2.maijā. Viņasprāt, drāma tika veiksmīgi inscenēta, lai realizētu ASV tik bieži beidzamajos gados pielietoto politiku – «ienākam un sagrābjam resursus». Varbūt bin Ladens tika nogalināts jau gadus iepriekš, varbūt viņš pat nekad netika atrasts, vai varbūt viņš ir joprojām dzīvs. Sabīne vienkārši neuzskata, ka Osama ir reāls drauds, ja viņu salīdzina, piemēram, ar ASV, Pakistānas vai Izraēlas armijām. «Talibāns un al-Qaeda ir pagrīdes grupas, kas izmanto izdevību uzņemties atbildību par tādiem milzīgiem notikumiem kā 11.septembris, kas ir pašas ASV un Izraēlas kopdarbs.» Esot baisi pat iedomāties, ja nākamais amerikāņu militārā uzbrukuma mērķis būs Pakistāna. «Amerikai jau ir Pakistānā divas karabāzes un osta, caur kuru viņi var transportēt visu, ko sirds vēlas. Viņi kontrolē mūsu gaisa telpu.»
Arī Rana Khāna, musulmaņu ģimenes žurnāla redaktore, atsakās ticēt medijos teiktajam par bin Ladena nāvi. Viņasprāt, vienīgais cilvēks, kas no šīs drāmas kaut ko gūs, būs Baraks Obama, kuram gribas uzvarēt nākamajās ASV prezidenta vēlēšanās. «Pakistānas statusu bin Ladena nāve neietekmē,» Rana atzīst, «jo mēs tāpat jau esam samaksājuši visaugstāko cenu šajā karā pret teroru. ASV 11.septembra notikumos zaudēja gandrīz 3000 cilvēku, bet Pakistāna kā Amerikas sabiedrotā [terora aktos] ir zaudējusi 34000 nevainīgu iedzīvotāju un 5000 kareivju.» Interesants esot fakts, ka neviens no 11.septembra notikumos iesaistītajiem teroristiem nebija pakistānietis. «Tad kāpēc mēs esam ievilkti šajā karā?» jautā Rana.
Politisko dinastiju puvuma smaka
Tajā pašā laikā Rana atzīst, ka vislielākā problēma ir pašas Pakistānas valdība, kas nepārstāv tautu un nespēj aizsargāt iedzīvotāju interese. Valdība ir marionetes, kas izceļas vienīgi ar korumpētību. «Vidusmēra pakistānieši labprātāk redzētu viņus mirušus, nekā valsts priekšgalā. Tieši šobrīd tautas naids pret valdību sit visaugstāko vilni.»
Rana uzskata, ka Pakistānas politikai ir vajadzīgi svaigi cilvēki, kas ievēlēti godīgā ceļā, nevis dinastijas, kuru pārstāvji iemanījušies nomanīt cits citu. Arī pašreizējais prezidents Asifs Ali Zardari ir uzbraucis valsts priekšgalā, sēdēdams terorista nogalinātas sievas Benazīras Bhuto ģimenes vilcienā. «Mēs esam spējīga un inteliģenta tauta, kas ir izdzīvojusi visdažādākajās grūtībās. Tomēr iespējams mums ir vajadzīga revolūcija, lai tiktu galā ar pašreizējo režīmu,» saka Rana. Lai gan vēlēšanas notiek it kā demokrātiskā ceļā un tajās piedalās ārvalstu novērotāji, iznākumu gandrīz vienmēr var jau iepriekš paredzēt – valdošās partijas atrod ceļus kā panākt sev vēlamo balsojumu. Tauta baidās atklāti iestāties pret šīm partijām, jo cilvēku dzīvībām politiķu acīs ir maz nozīmes. Nav neierasti dzirdēt, kā vienas partijas biedri apšauj sāncenšus. «Kāda runa šādos apstākļos var būt par demokrātiski ievēlētiem deputātiem?»
Pakistānas politisko slepkavību saraksts patiešām ir garš.
2007.gada decembrī divas nedēļas pirms vēlēšanām bumbas sprādziena tika nogalināta populārākā opozīcijas kandidāte un bijusī premjere Benazīra Bhuto.
2008.gada oktobrī pašnāvnieks saspridzināja valdošajā koalīcijā esošās Avami tautas partijas līderi Ašfandjaru Vali Khānu.
2010.gada augustā tika nošauts Sindu provinces valdošajā koalīcijā esošās Muttahida Qaumi kustības politiķis Raza Haiders.
Nākamajā mēnesī Londonā tika nogalināts tur trimdā dzīvojošais Muttahida Qaumi kustības dibinātājs Imrans Farūks.
Šā gada janvārī miesassargs nošāva politiski ietekmīgākās Pundžabas provinces gubernatoru Salmanu Tasīri
Šā gada 2.martā ceļā uz darbu tika nošauts Pakistānas minoritāšu ministrs un vienīgais kristietis valdībā Šābazs Bhati.
Maijā pie savām mājām galvaspilsētā tika nolaupīts un divas dienas vēlāk atrasts miris populārs žurnālists Salīms Šāzāds, kas pirms tam bija publicējis rakstu par al-Qaeda iefiltrēšanos Pakistānas izlūkdienestā
Mūsu mājas
Raksturojot pašreizējo drošības situāciju, žurnāliste Naurīna atzīst, ka viņas ģimene kopumā jūtas drošībā, ja neskaita dažus nesen Karači notikušos incidentus, kas izraisa bažas. Godīgi sakot, pilsētnieki pat vairs neuztraucas par sprādzieniem un teroraktiem – dzīve iet uz priekšu.
«Nākamajā dienā pēc teroristu uzbrukuma militārās aviācijas bāzei Mehran (22.maijā sprādzienā gāja bojā 10 karavīri), mēs visi ieradāmies darbā, sekojot ikdienas rutīnai,» saka Naurīna. Vienīgais, kas varot reāli apdraudēt pakistāniešu dzīvības, ir uz ielām notiekošās apšaudes un nemieri – tie gan ir biedējoši.
Sabīne papildina: Pakistāna ir milzīga valsts, bet «medijos tiek izcelti un pārspīlēti tikai mūsu sabiedrības negatīvie aspekti. Mēs taču šeit dzīvojam, turklāt komfortabli. Protams, jūtam līdzi ģimenēm, kas cietušas. Skumji, ka netiek ievērotas cilvēktiesības. Tomēr pat tas viss ir tikai smilšu grauds tuksnesī. Mēs neuztraucamies par savu drošību.»
Saifudīns Šeiha kungs savukārt, jautā: «Kur gan citur pasaulē pakistānieši lai dodas? Arābu valstīs valda nemieri, ASV un Eiropas ekonomikas ir tuvu kraham, toties Pakistānai ir spožas attīstības izredzes. Tāpat nekur citur pasaulē sabiedrība neesot tik veselīga kā Pakistānā – šeit ir ciešas ģimenes saites, nav alkohola un azartspēļu problēmu. Arī viņš ar savu ģimeni Pakistānā jūtoties droši.»
Kopsavelkot iepriekš minēto, var secināt, ka pakistānieši paši tomēr neuzskata savu valsti par tik lielu terorisma draudu, kā tiek atainots Rietumu presē. Lai gan drošības situācija pēdējo gadu laikā ir mainījusies uz negatīvo pusi, iedzīvotāji ir adaptējušies un viņu dzīves ritmu tas lielākoties neiespaido.
Lai gan teroristu uzbrukumi valstī notiek, milzīgās teritorijas dēļ, tās vienā daļā notiekošais neatstāj gandrīz nekādu iespaidu uz drošību citās - pat Karači pilsētas ietvaros, kas ir viena no Āzijas lielākajām metropolēm ar 15 miljoniem iedzīvotāju. Sprādzieni vai grautiņi vienā rajonā neapdraud iedzīvotāju drošību citos.
No malas tas var likties mulsinoši. Tomēr dzīvojot Karači, es pati labi saprotu, kāpēc tas ir tā. Pirms gadiem pieciem sprādziens Karači bija kas ārkārtējs, kas sacēla kājās visu pilsētu, savukārt šodienas reakciju vairāk raksturo sāpes par nevainīgajiem upuriem, nekā šoks. Sprādzienu arvien biežākā intensitāte ir notrulinājusi cilvēku uztveri. Tā gluži nav vienaldzība, bet gan adaptēšanās skarbās realitātes priekšā.
Arī es, pēc desmit Pakistānā pavadītiem gadiem, piekrītu, ka situācija valstī vairs nav tik stabila kā iepriekš. Mana ģimene Karači jūtamies droši, jo dzīvojam tālu no problemātiskajiem rajoniem. Ja pilsētā notiek nemieri, tad reizēm gan nākas atcelt plānus viesoties pie radiem vai draugiem.
Tomēr kopumā pēdējo gadu laikā dzīves līmenis Karači ir gājis uz augšu – pilsēta, kas ir valsts biznesa centrs, kļuvusi sakoptāka un modernāka. Jāsaka gan, tā stipri atšķiras no pārējās valsts.
Vēl pēdējo gadu laikā esmu novērojusi, ka iedzīvotāji sāk nopietnāk praktizēt reliģiju, īpaši jaunā paaudze. Ir pastiprināta interese par dažādām lekcijām un Korāna studijām. Ielās ir arvien vairāk sieviešu, kas apklāj sevi atbilstoši islāma vadlīnijām. Tomēr šo tendenci nevar uzskatīt par faktoru, kas vairotu terorisma draudus. Islāms ir miermīlīga reliģija, un tie, kas to praktizē nopietni, nekad nekritīs terorisma lamatās.
Vairāk par Pakistānas kultūru un valstī notiekošo Lailas Brences blogā www.islams-latviski.blogspot.com
Pakistānas Islāma Republika
1947. gadā ieguva neatkarību no Britu impērijas.
1956. gadā proklamēta par pirmo islāma republiku pasaulē.
Valsts valoda: urdu valoda
Galvaspilsēta: Islāmābāda
Lielākā pilsēta: Karači
Platība: 796 095 km2
Iedzīvotāji: 170 miljoni
Reliģija: 95% musulmaņi, 5% citi (lielākoties kristieši, hinduisti)
Vai atbalstāt operāciju Osamas bin Ladena nogalināšanai?
10% atbalstu
63% neatbalstu
27% nezinu
Osamas bin Ladena nāve ir laba vai slikta ziņa?
14% laba
55% slikta
31% nezinu
ASV tēls pakistāniešu acīs
12% pozitīvs
73% negatīvs
15% nezinu
ASV uztveru kā…
6% partneri
73% ienaidnieku
9% ne vienu, ne otru
12% nezinu
Lielākais Pakistānas drauds
57% Indija
19% Taliban
5% al-Qaeda
3% visi trīs
6% neviens
10% nezinu
Amerikāņu domnīcas Pew Research Center aptauja šā gada maijā
ceturtdiena, 2011. gada 14. jūlijs
Šausmas uz ielas
Laila Brence | Karači, Pakistāna
Ceturtdiena, 14. jūlijs (2011)
"Diena"
Ir nedēļas nogale un mēs kā parasti ar ģimeni dodamies apciemot radus. Iesēžos ar bērniem mašīnā – gaidam tik tēti, kas ir mūsu šoferis. Lai gan arī man ir autovadītāja tiesības, pati pie stūres Karači vēl neesmu sēdusies. Latvijā esot, vīrs bez bažām baudīja pasažiera godu, ļaudams man stūrēt, jo man uzticas. Tomēr Karači viņš neļauj man sēsties pie stūres. „Ne jau Tevī ir vaina,” viņš saka, „bet tajos citos, kas ir uz ceļa.” Labi saprotu, ko viņš ar to domā, jo šoferi Karači ir ļoti pārgalvīgi un bieži neievēro nekādus satiksmes noteikumus. Ārzemniekiem noteikti iesaku nedoties Karači ielu satiksmē bez nervu zālēm kabatā!
Kad 2000. gada janvārī pirmo reizi iznācu no Karači lidostas un iesēdos vīra automašīnā, biju no sirds pateicīga Dievam, ka, nonākot galapunktā, no tās izkāpu joprojām dzīva. Pieradusi pie Latvijas un citviet Rietumos esošās ielu satiksmes sakārtotības, es biju krietni vien nepatīkami pārsteigta par Karači ielu haosu un skaļumu. Tāda nu šeit ir pilsētas satiksmes realitāte – šoferi brauc ātri, bieži neievēro braukšanas joslas un pie signāliem apstājoties atstāj tik vien pāris centimetrus starp sevi un apkārtējām mašīnām. Drošības jostas praktiski lietotas netiek, pagrieziena signāla ieslēgšana tiek uzskatīta par nevajadzību apgrūtinājumu un braukšana pa vienvirziena ielu pretējā virzienā nav nekas neierasts. Gavenais ka tiek, kur vajag, un ātri! Es jau vienmēr smejos, ka ja es izbrauktu Karači ielās un pieklājīgi stāvētu ar ieslēgtu pagrieziena signālu pārbraukšanai pāri pretējai joslai, tad nostāvētu tur droši vien pusi dienas, jo neviens nepalaistu. Braukšanai Karači ielās ir vajadzīga zināma deva nekaunības.
Ielu satiksmes dalībnieku saime ir ļoti raiba. Kā jau visur citur pasaulē, pilsētas rajona turīguma līmenis nosaka automašīnu izmērus. Bagātie brauc milzu ‘pilīs’, bet nabadzīgākie tādos auto, kas knapi turas kopā. Nabadzīgākajos rajonos gan ir vairāk motociklu – tik daudz, ka reizēm pat liekas, ka tie skrien ap mašīnām kā pārceļojošs skudru pūznis. Ārzemniekus parasti krietni šokē arī šejienes motociklu ‘ietilpīgums’ – uz tiem sēž ne tikai vadītājs, bet arī visa viņa ģimene: tēvam priekšā parasti uztupināts kāds mazāks bērns, kas uz vakarpusi turpat saldi uz benzīnbākas snauž, aiz muguras vēl divas atvases, bet cieši saspiesto rindu noslēdz mamma, kura vienmēr sēž ar abām kājām uz vienu pusi, klēpī turot pašu mazāko bēbi.
Izmēru ziņā, rikša ieņem vietu transporta līdzekļu rindā tūlīt pēc motocikla. Rikša ir savdabīga vietējā taksometra versija ar trīs riepām (vienu priekšā un divām aizmugurē), vietu autovadītājam un divām sēdvietām viņam aiz muguras. Tā kā rikšai nav durvju un tās nevar sasniegt lielu braukšanas ātrumu, tās ir īpaši iecienītas sieviešu vidū kā drošāks aizvietotājs tradicionālajam taksometram. Ja nu kas atgadās, tad pasažieres var vienkārši izlēkt no rikšas laukā.
Ievērības cienīgi ir arī pilsētas autobusi – tik raibus un krāsainus neesmu redzējusi nekur citur pasaulē! Katrs autobuss šeit ir mākslas darbs, kas ir izdaiļots ar krāsainiem rakstiem no vienas vietas. Arī pasažieru izvietojums autobusos ir savdabīgs: sievietes un bērni kāpj iekšā tikai pa priekšejām durvīm, bet vīrieši tikai pa aizmugurējām, un tad arī attiecīgi autobusos tāpat atdalīti sēž. Gluži kā rikšām, arī autobusiem durvju nav – tajās parasti ‘karājas’ biļešu pārdevēji, kuriem bieži iekšā vienkārši nav vietas. Pašās pārblīvētākajās stundās, autobusi vadā pasažierus pat uz jumtiem, kur tie uzrāpjas pa šaurām trepītēm, kas stiepjas pāri autobusa aizmugurējam logam. Reizēm man sirds nodreb, skatoties uz šiem autobusiem, jo arī to šoferi ir ārkārtīgi pārgalvīgi. Bieži viņi rīko ātruma sacensības pilsētas ielās – kurš pirmais nokļūs līdz nākamajai pieturai, lai uzņemtu pasažierus.
Jāatzīs tomēr, ka par spīti ielās joprojām valdošajam haosam, beidzamo gadu laikā Karači satiksme ir mainījusies uz labo pusi ielu uzlabojumu dēļ. Brauktuvju kvalitāte ir stipri stipri gājusi uz augšu un krustojumos ir sacelts daudz tiltu un apakšzemes izbrauktuvju, kas palīdz satiksmei labāk kustēties uz priekšu sastrēgumstundās. Tādējādi pati garākā Karači iela Shara-e-Faisal ir izveidota par ‘zaļo koridoru’ teju vai 20 kilometru garumā bez neviena luksofora.
Ja nu jums gadījumā ir apnikušas Eiropas kārtīgās ielas un prasās pēc ekstrēmākām izjūtām, droši brauciet vasaras atvaļinājumā ciemos uz Karači un izbaudiet mūsu haosu!
Ceturtdiena, 14. jūlijs (2011)
"Diena"
Ir nedēļas nogale un mēs kā parasti ar ģimeni dodamies apciemot radus. Iesēžos ar bērniem mašīnā – gaidam tik tēti, kas ir mūsu šoferis. Lai gan arī man ir autovadītāja tiesības, pati pie stūres Karači vēl neesmu sēdusies. Latvijā esot, vīrs bez bažām baudīja pasažiera godu, ļaudams man stūrēt, jo man uzticas. Tomēr Karači viņš neļauj man sēsties pie stūres. „Ne jau Tevī ir vaina,” viņš saka, „bet tajos citos, kas ir uz ceļa.” Labi saprotu, ko viņš ar to domā, jo šoferi Karači ir ļoti pārgalvīgi un bieži neievēro nekādus satiksmes noteikumus. Ārzemniekiem noteikti iesaku nedoties Karači ielu satiksmē bez nervu zālēm kabatā!
Kad 2000. gada janvārī pirmo reizi iznācu no Karači lidostas un iesēdos vīra automašīnā, biju no sirds pateicīga Dievam, ka, nonākot galapunktā, no tās izkāpu joprojām dzīva. Pieradusi pie Latvijas un citviet Rietumos esošās ielu satiksmes sakārtotības, es biju krietni vien nepatīkami pārsteigta par Karači ielu haosu un skaļumu. Tāda nu šeit ir pilsētas satiksmes realitāte – šoferi brauc ātri, bieži neievēro braukšanas joslas un pie signāliem apstājoties atstāj tik vien pāris centimetrus starp sevi un apkārtējām mašīnām. Drošības jostas praktiski lietotas netiek, pagrieziena signāla ieslēgšana tiek uzskatīta par nevajadzību apgrūtinājumu un braukšana pa vienvirziena ielu pretējā virzienā nav nekas neierasts. Gavenais ka tiek, kur vajag, un ātri! Es jau vienmēr smejos, ka ja es izbrauktu Karači ielās un pieklājīgi stāvētu ar ieslēgtu pagrieziena signālu pārbraukšanai pāri pretējai joslai, tad nostāvētu tur droši vien pusi dienas, jo neviens nepalaistu. Braukšanai Karači ielās ir vajadzīga zināma deva nekaunības.
Ielu satiksmes dalībnieku saime ir ļoti raiba. Kā jau visur citur pasaulē, pilsētas rajona turīguma līmenis nosaka automašīnu izmērus. Bagātie brauc milzu ‘pilīs’, bet nabadzīgākie tādos auto, kas knapi turas kopā. Nabadzīgākajos rajonos gan ir vairāk motociklu – tik daudz, ka reizēm pat liekas, ka tie skrien ap mašīnām kā pārceļojošs skudru pūznis. Ārzemniekus parasti krietni šokē arī šejienes motociklu ‘ietilpīgums’ – uz tiem sēž ne tikai vadītājs, bet arī visa viņa ģimene: tēvam priekšā parasti uztupināts kāds mazāks bērns, kas uz vakarpusi turpat saldi uz benzīnbākas snauž, aiz muguras vēl divas atvases, bet cieši saspiesto rindu noslēdz mamma, kura vienmēr sēž ar abām kājām uz vienu pusi, klēpī turot pašu mazāko bēbi.
Izmēru ziņā, rikša ieņem vietu transporta līdzekļu rindā tūlīt pēc motocikla. Rikša ir savdabīga vietējā taksometra versija ar trīs riepām (vienu priekšā un divām aizmugurē), vietu autovadītājam un divām sēdvietām viņam aiz muguras. Tā kā rikšai nav durvju un tās nevar sasniegt lielu braukšanas ātrumu, tās ir īpaši iecienītas sieviešu vidū kā drošāks aizvietotājs tradicionālajam taksometram. Ja nu kas atgadās, tad pasažieres var vienkārši izlēkt no rikšas laukā.
Ievērības cienīgi ir arī pilsētas autobusi – tik raibus un krāsainus neesmu redzējusi nekur citur pasaulē! Katrs autobuss šeit ir mākslas darbs, kas ir izdaiļots ar krāsainiem rakstiem no vienas vietas. Arī pasažieru izvietojums autobusos ir savdabīgs: sievietes un bērni kāpj iekšā tikai pa priekšejām durvīm, bet vīrieši tikai pa aizmugurējām, un tad arī attiecīgi autobusos tāpat atdalīti sēž. Gluži kā rikšām, arī autobusiem durvju nav – tajās parasti ‘karājas’ biļešu pārdevēji, kuriem bieži iekšā vienkārši nav vietas. Pašās pārblīvētākajās stundās, autobusi vadā pasažierus pat uz jumtiem, kur tie uzrāpjas pa šaurām trepītēm, kas stiepjas pāri autobusa aizmugurējam logam. Reizēm man sirds nodreb, skatoties uz šiem autobusiem, jo arī to šoferi ir ārkārtīgi pārgalvīgi. Bieži viņi rīko ātruma sacensības pilsētas ielās – kurš pirmais nokļūs līdz nākamajai pieturai, lai uzņemtu pasažierus.
Jāatzīs tomēr, ka par spīti ielās joprojām valdošajam haosam, beidzamo gadu laikā Karači satiksme ir mainījusies uz labo pusi ielu uzlabojumu dēļ. Brauktuvju kvalitāte ir stipri stipri gājusi uz augšu un krustojumos ir sacelts daudz tiltu un apakšzemes izbrauktuvju, kas palīdz satiksmei labāk kustēties uz priekšu sastrēgumstundās. Tādējādi pati garākā Karači iela Shara-e-Faisal ir izveidota par ‘zaļo koridoru’ teju vai 20 kilometru garumā bez neviena luksofora.
Ja nu jums gadījumā ir apnikušas Eiropas kārtīgās ielas un prasās pēc ekstrēmākām izjūtām, droši brauciet vasaras atvaļinājumā ciemos uz Karači un izbaudiet mūsu haosu!
piektdiena, 2011. gada 20. maijs
Ērti un vienkārši
Laila Brence / Karači Pakistānā
Piektdiena, 20. maijs (2011)
http://www.diena.lv/lv/laikraksts/780252-erti-un-vienkarsi
Gatavojot pusdienas, dzirdu uz ielas ēzelīša blēšanu. Sāku domās minēt, kurš gan šoreiz brauc garām: veco mantu savācējs vai ūdens dzesinātāju labotājs? Atbilde ir rokā jau pēc mirkļa, kad izdzirdu ēzelīša ratos sēdošā vīra balsi, skaļrunī reklamējam savus pakalpojumus – ūdens dzesinātāju labotājs.
Karači uz māju tiek piegādātas ne tikai avīzes un pasts, bet arī vesela miriāde citu pakalpojumu. Atbraucot uz Pakistānu, sākumā nevarēju saprast, kas tur tā uz ielas bļaustās, līdz vīrs man paskaidroja, ka šādi vietējie pārdevēji piedāvā savu preci: daži lieto skaļruni, daži paļaujas uz pašu balss skanīgumu, bet vēl citiem ir zvaniņi vai pat īpašs muzikāls džingls.
Rīta agrumā, tūlīt pēc rītausmas lūgšanām, darbu sāk avīžu iznēsātāji un atkritumu savācēji. Jā, atkritumi šeit ‘paši iet prom’ no mājām – tie nav kā Latvijā jānes laukā pagalmā uz lielajām tvertnēm. Atliek tikai izlikt spaini vakarā laukā aiz vārtiem, lai no rīta to varētu iztukšot pilsētas valdes algots strādnieks, kurš atkritumus tālāk ar saviem ēzelīša ratiem nogādā uz izgāztuvi. Ērti un vienkārši.
Pirmspusdienā pagalmā savus ratus iestumj dārzeņu pārdevējs, kas skanīgā balsī piedāvā savu preci. Mājsaimnieces tad steigšus sniedzas pēc maciņiem, lai iegādātos pusdienām dārzeņus. Es parasti pie viņa neiepērkos, jo vīrs svētdienās pārnes no tirgus dārzeņus visai nedēļai. Vēl pirmspusdienā pie mūsu vārtiem ar savu motociklu un lielām kannām piestāj piena pārdevējs, no kura katru dienu pērkam litru svaiga lauku piena.
Vēlā pēcpusdienā, kad bērni ir pārnākuši no skolas un spēlējas pagalmā, klāt ir saldējuma pārdevēji uz saviem ar saldētavu aprīkotajiem divriteņiem. Pēc muzikāla džingla bērni atpazīst saldējumu firmu un skrien pie mammām pēc naudas, lai dabūtu kāroto saldumu. Pretstatā firmām, par tradicionālo vietējo saldējumu Kulfi vēsta skaļa metāla zvana skaņas. Vēl reizi nedēļā pēcpusdienā pie mums iegriežas drēbju mazgātājs, lai savāktu vīra brāļa veļu, kuru pēc nedēļas atgriež izmazgātu un izgludinātu.
Vakarpusē ar saviem ratiem garām brauc žāvēto augļu pārdevējs. Vēl, laiku pa laikam, mūs apciemo arī svaigu augļu un zivju pārdevēji, augu un puķu podu pārdevēji, popkorna, smiltīs ceptu zirņu un apcepinātu kukurūzu vālīšu pārdevēji, kā arī nažu asinātāji, kuri ne tikai asina, bet arī pārdod nažus.
Īpaši vēlos izcelt veco mantu uzpircēju, kurš ar saviem ratiem savāc no mājām teju vai visu iespējamo, sākot no vecām avīzēm un beidzot ar savu laiku nokalpojušām veļas mašīnām. Mājās atsevišķi krāju stikla taru, plastmasas pudeles, avīzes un metāla bundžas, kuras arī visas nonāk uzpircēja ratos. Uzpirkto bagātību šis vīrs tālāk pārdod īpašām šķirotavām, kur mantas tiek sašķirotas pēc izejmateriāliem. Tā, piemēram, veļas mašīnas tiek izjauktas – plastmasas daļas nonāk plastmasas kaudzēs, bet metāla daļas pie metāliem. Tālāk sašķirotie materiāli ar kravas mašīnām tiek nogādāti uz otrreizējo pārstrādi. Biju pārsteigta uzzināt, ka šī vietējā otrreizējās pārstrādes sistēma darbojas jau gadu desmitiem ilgi, kamēr Latvijā plaša mēroga atkritumu šķirošana tika ieviesta salīdzinoši nesen.
Jau atkal pie vārtiem ir zvans. Šoreiz tas ir vietējā pārtikas veikaliņa darbinieks, kurš no saviem ratiem nes manā pagalmā kartona kastes ar mūsu pasūtītajām precēm. Atliek tikai iedot veikala īpašniekam mūsu ikmēneša pārtikas un mājsaimniecības preču sarakstu, un viss vajadzīgais tiek piegādāts mums uz mājām. Jau atkal – ērti un vienkārši.
Piektdiena, 20. maijs (2011)
http://www.diena.lv/lv/laikraksts/780252-erti-un-vienkarsi
Gatavojot pusdienas, dzirdu uz ielas ēzelīša blēšanu. Sāku domās minēt, kurš gan šoreiz brauc garām: veco mantu savācējs vai ūdens dzesinātāju labotājs? Atbilde ir rokā jau pēc mirkļa, kad izdzirdu ēzelīša ratos sēdošā vīra balsi, skaļrunī reklamējam savus pakalpojumus – ūdens dzesinātāju labotājs.
Karači uz māju tiek piegādātas ne tikai avīzes un pasts, bet arī vesela miriāde citu pakalpojumu. Atbraucot uz Pakistānu, sākumā nevarēju saprast, kas tur tā uz ielas bļaustās, līdz vīrs man paskaidroja, ka šādi vietējie pārdevēji piedāvā savu preci: daži lieto skaļruni, daži paļaujas uz pašu balss skanīgumu, bet vēl citiem ir zvaniņi vai pat īpašs muzikāls džingls.
Rīta agrumā, tūlīt pēc rītausmas lūgšanām, darbu sāk avīžu iznēsātāji un atkritumu savācēji. Jā, atkritumi šeit ‘paši iet prom’ no mājām – tie nav kā Latvijā jānes laukā pagalmā uz lielajām tvertnēm. Atliek tikai izlikt spaini vakarā laukā aiz vārtiem, lai no rīta to varētu iztukšot pilsētas valdes algots strādnieks, kurš atkritumus tālāk ar saviem ēzelīša ratiem nogādā uz izgāztuvi. Ērti un vienkārši.
Pirmspusdienā pagalmā savus ratus iestumj dārzeņu pārdevējs, kas skanīgā balsī piedāvā savu preci. Mājsaimnieces tad steigšus sniedzas pēc maciņiem, lai iegādātos pusdienām dārzeņus. Es parasti pie viņa neiepērkos, jo vīrs svētdienās pārnes no tirgus dārzeņus visai nedēļai. Vēl pirmspusdienā pie mūsu vārtiem ar savu motociklu un lielām kannām piestāj piena pārdevējs, no kura katru dienu pērkam litru svaiga lauku piena.
Vēlā pēcpusdienā, kad bērni ir pārnākuši no skolas un spēlējas pagalmā, klāt ir saldējuma pārdevēji uz saviem ar saldētavu aprīkotajiem divriteņiem. Pēc muzikāla džingla bērni atpazīst saldējumu firmu un skrien pie mammām pēc naudas, lai dabūtu kāroto saldumu. Pretstatā firmām, par tradicionālo vietējo saldējumu Kulfi vēsta skaļa metāla zvana skaņas. Vēl reizi nedēļā pēcpusdienā pie mums iegriežas drēbju mazgātājs, lai savāktu vīra brāļa veļu, kuru pēc nedēļas atgriež izmazgātu un izgludinātu.
Vakarpusē ar saviem ratiem garām brauc žāvēto augļu pārdevējs. Vēl, laiku pa laikam, mūs apciemo arī svaigu augļu un zivju pārdevēji, augu un puķu podu pārdevēji, popkorna, smiltīs ceptu zirņu un apcepinātu kukurūzu vālīšu pārdevēji, kā arī nažu asinātāji, kuri ne tikai asina, bet arī pārdod nažus.
Īpaši vēlos izcelt veco mantu uzpircēju, kurš ar saviem ratiem savāc no mājām teju vai visu iespējamo, sākot no vecām avīzēm un beidzot ar savu laiku nokalpojušām veļas mašīnām. Mājās atsevišķi krāju stikla taru, plastmasas pudeles, avīzes un metāla bundžas, kuras arī visas nonāk uzpircēja ratos. Uzpirkto bagātību šis vīrs tālāk pārdod īpašām šķirotavām, kur mantas tiek sašķirotas pēc izejmateriāliem. Tā, piemēram, veļas mašīnas tiek izjauktas – plastmasas daļas nonāk plastmasas kaudzēs, bet metāla daļas pie metāliem. Tālāk sašķirotie materiāli ar kravas mašīnām tiek nogādāti uz otrreizējo pārstrādi. Biju pārsteigta uzzināt, ka šī vietējā otrreizējās pārstrādes sistēma darbojas jau gadu desmitiem ilgi, kamēr Latvijā plaša mēroga atkritumu šķirošana tika ieviesta salīdzinoši nesen.
Jau atkal pie vārtiem ir zvans. Šoreiz tas ir vietējā pārtikas veikaliņa darbinieks, kurš no saviem ratiem nes manā pagalmā kartona kastes ar mūsu pasūtītajām precēm. Atliek tikai iedot veikala īpašniekam mūsu ikmēneša pārtikas un mājsaimniecības preču sarakstu, un viss vajadzīgais tiek piegādāts mums uz mājām. Jau atkal – ērti un vienkārši.
piektdiena, 2011. gada 15. aprīlis
Šalvār kamīz pasaulē
Laila Brence Karači Pakistānā
Piektdiena, 15. aprīlis (2011)
http://www.diena.lv/lv/laikraksts/775871-salvar-kamiz-pasaule
Jau vairākas dienas laukā temperatūra turas ap +35ºC grādiem - ir jāsāk domāt par vasaras sezonas apģērbu. Ziemā, kad Karači valda vēsai Latvijas vasarai līdzīgs laiks, es labprāt valkāju man ierastās eiropiešu drēbes, bet vasarā tomēr ir jāizlīdzas ar vietējām, kas ir plānākas, gaisīgākas un ļauj ādai elpot pat vistveicīgākajās dienās. Blūzes un svārki nu dos vietu šalvār kamīz.
Šalvār kamīz ir tradicionāls pakistāniešu apģērbs, kas sastāv no ļoti platām, gurnos krokotām biksēm un gara krekla ar garām piedurknēm. Tā tas urdu valodā arī saucas: bikses [un] krekls (šalvār kamīz). Ziemas sezonas šalvār kamīz parasti ir no biezāka auduma, kamēr vasarai domātie no ļoti plānas vietējās kokvilnas. Tos nēsā gan vīrieši, gan sievietes. Vīriešu kamīz bieži līdzinās eiropiešu krekliem – reizēm pat ar tādu pašu krādziņu un aizpogājamām aprocēm. Savukārt sieviešu kamīz vairāk atgādina kleitas. Tā kā gan vīriešu, gan sieviešu kamīz sniedzas aptuveni līdz celim, to abos sānos ir gari šķēlumi, kas atvieglo kustības. Sieviešu šalvār kamīz neatņemama sastāvdaļa ir arī dupatta – gara, paplata taisnstūrveidīga šalle galvas apklāšanai.
Es savus šalvār kamīz pērku gatavo apģērbu veikalos. Atkarībā no kabatas biezuma, veikalu izvēle ir ļoti plaša, sākot no zemākas kvalitātes, bet lētākiem šalvār kamīz, līdz pat dizaineru veidotiem tērpiem ar uzskrūvētām cenām. Lielākā daļa Karači sieviešu gan iet citu ceļu: viņas dodas uz vietējiem audumu tirgiem, izvēlas tur sirdij tīkamus audumus un tad vai nu pašas mājās šuj savus šalvār kamīz vai arī nodod šo darbu šuvēju rokās. Šuvējveikaliņu bizness te plaukst un zeļ – tos var atrast teju vai uz katra stūra. Reizēm vairāki pat veiksmīgi sadzīvo cits citam blakus. Un interesantākais ir tas, ka 95% - 100% šuvēju šajos veikaliņos ir vīrieši!
Turīgākās Karači sievietes ar nepacietību gada ikgadējās dizaineru audumu izstādes, kas parasti notiek pavasarī, gatavojoties vasaras sezonai. Arī šobrīd pilsētā ir izstāžu laiks. Lai gan audumi šajās izstādēs ir dārgi un pasaules ekonomikas krīze liek rūpīgāk plānot pirkumus, apmeklētāju izstādēs nekad netrūkst. Šodien draudzeņu Facebook ierakstos lasīju atsauksmes par Mausummery audumu izstādē notiekošo: sieviešu tur esot vairāk kā bišu spietā – pat pie zāles durvīm esot gara rinda, jo izstādē visām nepietiekot vietas! Lai tiktu klāt audumu stendiem, ceļš esot ar karošanu jāizkaro, un ja grib samaksāt par pirkumu, tad nākas nīkt ievērības cienīgā rindā. Un runa šeit iet par ekskluzīvi dārgiem dizaineru audumiem... vai tiešām es dzīvoju nabadzīgā trešās pasaules valstī?
Pārsteidzošas ir arī vietējo apģērbu košās krāsas, izšuvumi un citi rotājumi, kas reizēm izmaksā vairāk par pašu tērpa audumu. Sievietes šeit visnotaļ zina, kā uzposties! Kad pirmoreiz pabiju vietējās kāzās, spožo spuldžu gaismā manas acis žilba no sieviešu krāšņajiem tērpiem. Līgavas tērpu rotāja bagātīgi zelta diegu izšuvumi – daudzām sievietēm līgavas tērps ir dārgākais, ko viņas jebkad uzvelk mugurā. Lai gan sākumā mani šalvār kamīz bija latviešu gaumei pieņemamās atturīgās zemes un dabas krāsās, tad tagad arī manu garderobē netrūkst košu krāsu un bagātīgu izšuvumu – arī mani ir pārņēmis vietējais krāsu trakums, kas liekas atdzīvinām ikdienas sadzīvi.
Piektdiena, 15. aprīlis (2011)
http://www.diena.lv/lv/laikraksts/775871-salvar-kamiz-pasaule
Jau vairākas dienas laukā temperatūra turas ap +35ºC grādiem - ir jāsāk domāt par vasaras sezonas apģērbu. Ziemā, kad Karači valda vēsai Latvijas vasarai līdzīgs laiks, es labprāt valkāju man ierastās eiropiešu drēbes, bet vasarā tomēr ir jāizlīdzas ar vietējām, kas ir plānākas, gaisīgākas un ļauj ādai elpot pat vistveicīgākajās dienās. Blūzes un svārki nu dos vietu šalvār kamīz.
Šalvār kamīz ir tradicionāls pakistāniešu apģērbs, kas sastāv no ļoti platām, gurnos krokotām biksēm un gara krekla ar garām piedurknēm. Tā tas urdu valodā arī saucas: bikses [un] krekls (šalvār kamīz). Ziemas sezonas šalvār kamīz parasti ir no biezāka auduma, kamēr vasarai domātie no ļoti plānas vietējās kokvilnas. Tos nēsā gan vīrieši, gan sievietes. Vīriešu kamīz bieži līdzinās eiropiešu krekliem – reizēm pat ar tādu pašu krādziņu un aizpogājamām aprocēm. Savukārt sieviešu kamīz vairāk atgādina kleitas. Tā kā gan vīriešu, gan sieviešu kamīz sniedzas aptuveni līdz celim, to abos sānos ir gari šķēlumi, kas atvieglo kustības. Sieviešu šalvār kamīz neatņemama sastāvdaļa ir arī dupatta – gara, paplata taisnstūrveidīga šalle galvas apklāšanai.
Es savus šalvār kamīz pērku gatavo apģērbu veikalos. Atkarībā no kabatas biezuma, veikalu izvēle ir ļoti plaša, sākot no zemākas kvalitātes, bet lētākiem šalvār kamīz, līdz pat dizaineru veidotiem tērpiem ar uzskrūvētām cenām. Lielākā daļa Karači sieviešu gan iet citu ceļu: viņas dodas uz vietējiem audumu tirgiem, izvēlas tur sirdij tīkamus audumus un tad vai nu pašas mājās šuj savus šalvār kamīz vai arī nodod šo darbu šuvēju rokās. Šuvējveikaliņu bizness te plaukst un zeļ – tos var atrast teju vai uz katra stūra. Reizēm vairāki pat veiksmīgi sadzīvo cits citam blakus. Un interesantākais ir tas, ka 95% - 100% šuvēju šajos veikaliņos ir vīrieši!
Turīgākās Karači sievietes ar nepacietību gada ikgadējās dizaineru audumu izstādes, kas parasti notiek pavasarī, gatavojoties vasaras sezonai. Arī šobrīd pilsētā ir izstāžu laiks. Lai gan audumi šajās izstādēs ir dārgi un pasaules ekonomikas krīze liek rūpīgāk plānot pirkumus, apmeklētāju izstādēs nekad netrūkst. Šodien draudzeņu Facebook ierakstos lasīju atsauksmes par Mausummery audumu izstādē notiekošo: sieviešu tur esot vairāk kā bišu spietā – pat pie zāles durvīm esot gara rinda, jo izstādē visām nepietiekot vietas! Lai tiktu klāt audumu stendiem, ceļš esot ar karošanu jāizkaro, un ja grib samaksāt par pirkumu, tad nākas nīkt ievērības cienīgā rindā. Un runa šeit iet par ekskluzīvi dārgiem dizaineru audumiem... vai tiešām es dzīvoju nabadzīgā trešās pasaules valstī?
Pārsteidzošas ir arī vietējo apģērbu košās krāsas, izšuvumi un citi rotājumi, kas reizēm izmaksā vairāk par pašu tērpa audumu. Sievietes šeit visnotaļ zina, kā uzposties! Kad pirmoreiz pabiju vietējās kāzās, spožo spuldžu gaismā manas acis žilba no sieviešu krāšņajiem tērpiem. Līgavas tērpu rotāja bagātīgi zelta diegu izšuvumi – daudzām sievietēm līgavas tērps ir dārgākais, ko viņas jebkad uzvelk mugurā. Lai gan sākumā mani šalvār kamīz bija latviešu gaumei pieņemamās atturīgās zemes un dabas krāsās, tad tagad arī manu garderobē netrūkst košu krāsu un bagātīgu izšuvumu – arī mani ir pārņēmis vietējais krāsu trakums, kas liekas atdzīvinām ikdienas sadzīvi.
ceturtdiena, 2011. gada 31. marts
Mājkalpotājas
Laila Brence, Karači, Pakistāna
Ceturtdiena, 31. marts (2011)
http://www.diena.lv/lv/laikraksts/773657-majkalpotajas
Kad ienāku virtuvē, kur Hanifa mazgā traukus, viņa steidzas man parādīt recepti zālēm viņas jaundzimušajam dēliņam. Gluži tāpat kā vairums citu mājkalpotāju, lasīt viņa neprot, bet norāda uz zālēm vajadzīgo naudiņu un lūdz, vai nevaru izlīdzēt. Puikam esot problēmas ar vēderu - jau vairākas dienas caureja. Protams, ka nevaru atteikt.
Hanifa, tāpat kā daudzas citas nabadzīgā slāņa sievietes, ikdienas mazgā traukus, grīdu un veļu vairākās mājās, lai palīdzētu vīriem nopelnītu iztiku parasti ļoti kuplajām ģimenēm. Visbiežāk šīs ģimenes nav vietējās, bet gan iebraukušas Karači peļņā no laukiem. Tā kā telpu īrei Karači līdzekļu nav, ģimenes saceļ no mietiem un segām mājokļus gar dzelzceļu malām, pilsētas kanālu krastos un citās apbūvei neizmantojamās vietās, tādējādi veidojot veselas nelegālas kolonijas. Lai gan nekādu ērtības šādos mājokļos praktiski nav, bieži tajos ir elektrība, kas tiek meistarīgi zagta no tuvākajiem elektrības stabiem. Mājokļu un tajos esošo mantu drošību gan neviens nevar garantēt – atceros, kā savstarpēju ķildu rezultātā reiz viss vienai mājkalpotājai piederošais tika sadedzināts. Šādos gadījumos neatliek nekas cits, kā sākt visu no nulles.
Darbu Karači atrast var, jo gandrīz katra vidusmēra ģimene algo vienu vai vairākas mājkalpotājas, kas palīdz mājas sievietēm apdarīt ikdienas darbus. Kad atbraucu dzīvot uz Pakistānu, šī mājkalpotāju algošana man likās kā pilnīgi nevajadzīgi luksus tēriņi – kāpēc gan mājas sievietes pašas nevar apdarīt mājas darbus? Tomēr pieredze mani pārliecināja, ka arī es neesmu gatava ik dienas mazgāt grīdas, uz kurām diennaktī sakrājas vairāk putekļu nekā Latvija nedēļas laikā, nedz arī cīnīties ar pamatīgajiem katlu kalniem, kas ir neizbēgams rezultāts, ja gatavo vietējos ēdienus un dzīvo lielās ģimenēs. Turīgākās ģimenēs mājkalpotāju ir vairāk, jo to skaitam pievienojas arī šoferi un pavāri. Šādās mājās parasti ir pat atsevišķa mājas daļa kalpotājiem, kur tie nereti dzīvo kopā ar savām ģimenēm.
Kamēr vecāki strādā, lielākie bērni pieskata mazākos, kas nereti ietver arī brālēnus un māsīcas. Hanifai ar bērnu pieskatīšanu palīdz vecākās māsas Latifas bērni, kuri pieskata arī pašas jaunākās māsas Šāzijas atvases. Jaundzimušie parasti bieži slimo nehigiēnisko sadzīves apstākļu un tīra dzeramā ūdens trūkuma dēļ. Kad meitas paaugas, viņas nāk līdzi mātēm uz darbu, lai iemācītos, kā darbi darāmi, un sāktu pelnīt pašas. Skolā šie bērni parasti neiet, ja vien kāda labdarības organizācija nav atvērusi viņu kolonijā skoliņu, kurā mācības ir par brīvu. Pilsētas skolās, gan privātajās gan valsts, ir jārēķinās ar mācību maksu, skolas formu un grāmatu izmaksām, ko nabadzīgās ģimenes nevar atļauties. Atceros, kā savulaik Hanifas māsa Latifa darīja visu iespējamo, lai vismaz viens no viņas dēliem varētu iet pilsētas skolā un iegūt labu izglītību.
Zinu, ka Hanifas dzīve nav viegla. Mans problēmas viņas grūtību priekšā liekas tik nenozīmīgas. Bet par spīti visam, Hanifā virmo tāds neviltots dzīvesprieks, kādu arī es sev vēlētos. Kad rītos pie vārtiem viņa sveicina mani ar skanīgu „assalāmu aleikum” un sniegbaltu smaidu, liekas, ka arī manī ieplūst maza daļiņa viņas dzīvesprieka.
Ceturtdiena, 31. marts (2011)
http://www.diena.lv/lv/laikraksts/773657-majkalpotajas
Kad ienāku virtuvē, kur Hanifa mazgā traukus, viņa steidzas man parādīt recepti zālēm viņas jaundzimušajam dēliņam. Gluži tāpat kā vairums citu mājkalpotāju, lasīt viņa neprot, bet norāda uz zālēm vajadzīgo naudiņu un lūdz, vai nevaru izlīdzēt. Puikam esot problēmas ar vēderu - jau vairākas dienas caureja. Protams, ka nevaru atteikt.
Hanifa, tāpat kā daudzas citas nabadzīgā slāņa sievietes, ikdienas mazgā traukus, grīdu un veļu vairākās mājās, lai palīdzētu vīriem nopelnītu iztiku parasti ļoti kuplajām ģimenēm. Visbiežāk šīs ģimenes nav vietējās, bet gan iebraukušas Karači peļņā no laukiem. Tā kā telpu īrei Karači līdzekļu nav, ģimenes saceļ no mietiem un segām mājokļus gar dzelzceļu malām, pilsētas kanālu krastos un citās apbūvei neizmantojamās vietās, tādējādi veidojot veselas nelegālas kolonijas. Lai gan nekādu ērtības šādos mājokļos praktiski nav, bieži tajos ir elektrība, kas tiek meistarīgi zagta no tuvākajiem elektrības stabiem. Mājokļu un tajos esošo mantu drošību gan neviens nevar garantēt – atceros, kā savstarpēju ķildu rezultātā reiz viss vienai mājkalpotājai piederošais tika sadedzināts. Šādos gadījumos neatliek nekas cits, kā sākt visu no nulles.
Darbu Karači atrast var, jo gandrīz katra vidusmēra ģimene algo vienu vai vairākas mājkalpotājas, kas palīdz mājas sievietēm apdarīt ikdienas darbus. Kad atbraucu dzīvot uz Pakistānu, šī mājkalpotāju algošana man likās kā pilnīgi nevajadzīgi luksus tēriņi – kāpēc gan mājas sievietes pašas nevar apdarīt mājas darbus? Tomēr pieredze mani pārliecināja, ka arī es neesmu gatava ik dienas mazgāt grīdas, uz kurām diennaktī sakrājas vairāk putekļu nekā Latvija nedēļas laikā, nedz arī cīnīties ar pamatīgajiem katlu kalniem, kas ir neizbēgams rezultāts, ja gatavo vietējos ēdienus un dzīvo lielās ģimenēs. Turīgākās ģimenēs mājkalpotāju ir vairāk, jo to skaitam pievienojas arī šoferi un pavāri. Šādās mājās parasti ir pat atsevišķa mājas daļa kalpotājiem, kur tie nereti dzīvo kopā ar savām ģimenēm.
Kamēr vecāki strādā, lielākie bērni pieskata mazākos, kas nereti ietver arī brālēnus un māsīcas. Hanifai ar bērnu pieskatīšanu palīdz vecākās māsas Latifas bērni, kuri pieskata arī pašas jaunākās māsas Šāzijas atvases. Jaundzimušie parasti bieži slimo nehigiēnisko sadzīves apstākļu un tīra dzeramā ūdens trūkuma dēļ. Kad meitas paaugas, viņas nāk līdzi mātēm uz darbu, lai iemācītos, kā darbi darāmi, un sāktu pelnīt pašas. Skolā šie bērni parasti neiet, ja vien kāda labdarības organizācija nav atvērusi viņu kolonijā skoliņu, kurā mācības ir par brīvu. Pilsētas skolās, gan privātajās gan valsts, ir jārēķinās ar mācību maksu, skolas formu un grāmatu izmaksām, ko nabadzīgās ģimenes nevar atļauties. Atceros, kā savulaik Hanifas māsa Latifa darīja visu iespējamo, lai vismaz viens no viņas dēliem varētu iet pilsētas skolā un iegūt labu izglītību.
Zinu, ka Hanifas dzīve nav viegla. Mans problēmas viņas grūtību priekšā liekas tik nenozīmīgas. Bet par spīti visam, Hanifā virmo tāds neviltots dzīvesprieks, kādu arī es sev vēlētos. Kad rītos pie vārtiem viņa sveicina mani ar skanīgu „assalāmu aleikum” un sniegbaltu smaidu, liekas, ka arī manī ieplūst maza daļiņa viņas dzīvesprieka.
piektdiena, 2011. gada 18. marts
Kriketa kaislības
Laila Brence, Karači, Pakistāna
Piektdiena, 18. marts (2011)
http://www.diena.lv/lv/laikraksts/771843-kriketa-kaislibas
Jau atkal deviņgadīgais Uzers ir ienācis iekšā ar nobrāztiem ceļiem un šoreiz arī caurām biksēm. Gandrīz vai rituālā ik vakara kriketa spēlēšana pagalmā šodien ir situsi augstu vilni, par ko spriedu arī pēc spēles laikā dzirdamajiem puišeļu kliedzieniem. Viņu izkliegtā kriketa terminoloģija man ir kā Morzes ābece, bet puišeļi, kas to sāk apgūt tiklīdz iemācās sviest bumbu, to pārvalda teju vai ekspertu līmenī.
Pilsētas puišeļiem krikets ir viena no nedaudzajām izklaides iespējām brīvajā laikā. Pārapdzīvotība un nepietiekams sporta laukumu daudzums liedz lielākajai daļai vietējo bērnu aktīvi sportot, ja vien vecāki nav kāda ekskluzīva sporta kluba biedri. Kriketam nav vajadzīgs īpašs aprīkojums vai plašs laukums – puišeļi to spēlē uz sānu ieliņām, pabēgot malā, lai dotu vietu garām braucošām mašīnām.
Pagalma puišeļi nav vienīgie, kas slimo ar kriketu – to spēlē un par to fano lielākā daļa Pakistānas vīriešu. Šī sporta spēle, kas ienāca Pakistānā, tāpat kā daudzviet citur pasaulē, Lielbritānijas koloniālās ekspansijas rezultātā, ir dzinusi vietējā tautā tik dziļas saknes, ka jau sen ir pārtapusi no ‘balto cilvēku’ spēles ‘savējā’. Atceros, kā, kriketa pasaules kausam ejot, savulaik pat mana vīramāte uzticīgi sēdēja TV priekšā katras Pakistānas komandas spēles laikā. Un runa šeit neiet par tikai pāris stundām, jo kriketa spēles ilgums reizēm pārsniedz pat sešas stundas!
Pašlaik, visu marta mēnesi Šrilankā, Bangladešā un Indijā rit pasaules kriketa kausa spēles. Terorisma draudu dēļ, Pakistānā šogad spēles nenotiek. Nozīmīgāko maču laikā, ielas kļūst patukšas, jo visi, kas var, cenšas atrast vietu TV priekšā. Arī mūsmāju vīrieši Pakistānas komandas spēļu laikā sēž kā pielīmēti pie ekrāniem. Dzirdu, kā par savējo veiksmēm fano arī kaimiņi, jo pat caur sienām varu dzirdēt viņu sajūsmas kliedzienus.
Īpašu kaislību apvīts vienmēr ir Indijas-Pakistānas mačs, jo tā zemtekstā slēpjas abu nāciju ilgas būt pārākajām šajā reģionā. Konflikts abu valstu starpā sniedzas vēsturē uz 1947. gadu, kad Lielbritānija atstāja tolaik vienoto Indiju, kura pēc tam tika sadalīta Indijā un Pakistānā. Kopš tā laika, abu valstu starpā ir pastāvīgas politiskās problēmas, kuru fonā vienmēr rit sacensības arī visās citās jomās par pārākuma statusu šajā reģionā. Pat neatkarības dienas svinēšanai abas valstis ir izvēlējušās atšķirīgus datumus: Pakistāna svin četrpadsmito augustu, bet Indija - piecpadsmito. Indijas-Pakistānas kriketa mačs ir tik svarīgs, ka tā laikā pat brīnumainā kārtā tiek nodrošināta nepārtraukta elektrības padeve visā pilsētā, kas citos laikos nekādi nav iespējams. Latvieši vislabāk izpratīs šo starpnāciju sacensību garu, ja atcerēsies to sajūsmu, kāda valdīja tautā atmodas laikā, kad latviešu hokejisti uzvarēja Krievijas komandu.
Es ar kriketu vēl neesmu saslimusi. Ilgo spēles stundu laikā vienīgais, kas mani piesaista TV ekrānam, ir Čača Kriket (kriketa onkuļa) parādīšanās. Šis sirmgalvis, kuru var atpazīt pēc baltās bārdas un Pakistānas kriketa komandas simbolikas apģērbā, ir Pakistānas kriketa padomes oficiāli algots fans, kas ceļo pa pasauli kopā ar komandu, uzturot līdzjutējos spēles garu.
Piektdiena, 18. marts (2011)
http://www.diena.lv/lv/laikraksts/771843-kriketa-kaislibas
Jau atkal deviņgadīgais Uzers ir ienācis iekšā ar nobrāztiem ceļiem un šoreiz arī caurām biksēm. Gandrīz vai rituālā ik vakara kriketa spēlēšana pagalmā šodien ir situsi augstu vilni, par ko spriedu arī pēc spēles laikā dzirdamajiem puišeļu kliedzieniem. Viņu izkliegtā kriketa terminoloģija man ir kā Morzes ābece, bet puišeļi, kas to sāk apgūt tiklīdz iemācās sviest bumbu, to pārvalda teju vai ekspertu līmenī.
Pilsētas puišeļiem krikets ir viena no nedaudzajām izklaides iespējām brīvajā laikā. Pārapdzīvotība un nepietiekams sporta laukumu daudzums liedz lielākajai daļai vietējo bērnu aktīvi sportot, ja vien vecāki nav kāda ekskluzīva sporta kluba biedri. Kriketam nav vajadzīgs īpašs aprīkojums vai plašs laukums – puišeļi to spēlē uz sānu ieliņām, pabēgot malā, lai dotu vietu garām braucošām mašīnām.
Pagalma puišeļi nav vienīgie, kas slimo ar kriketu – to spēlē un par to fano lielākā daļa Pakistānas vīriešu. Šī sporta spēle, kas ienāca Pakistānā, tāpat kā daudzviet citur pasaulē, Lielbritānijas koloniālās ekspansijas rezultātā, ir dzinusi vietējā tautā tik dziļas saknes, ka jau sen ir pārtapusi no ‘balto cilvēku’ spēles ‘savējā’. Atceros, kā, kriketa pasaules kausam ejot, savulaik pat mana vīramāte uzticīgi sēdēja TV priekšā katras Pakistānas komandas spēles laikā. Un runa šeit neiet par tikai pāris stundām, jo kriketa spēles ilgums reizēm pārsniedz pat sešas stundas!
Pašlaik, visu marta mēnesi Šrilankā, Bangladešā un Indijā rit pasaules kriketa kausa spēles. Terorisma draudu dēļ, Pakistānā šogad spēles nenotiek. Nozīmīgāko maču laikā, ielas kļūst patukšas, jo visi, kas var, cenšas atrast vietu TV priekšā. Arī mūsmāju vīrieši Pakistānas komandas spēļu laikā sēž kā pielīmēti pie ekrāniem. Dzirdu, kā par savējo veiksmēm fano arī kaimiņi, jo pat caur sienām varu dzirdēt viņu sajūsmas kliedzienus.
Īpašu kaislību apvīts vienmēr ir Indijas-Pakistānas mačs, jo tā zemtekstā slēpjas abu nāciju ilgas būt pārākajām šajā reģionā. Konflikts abu valstu starpā sniedzas vēsturē uz 1947. gadu, kad Lielbritānija atstāja tolaik vienoto Indiju, kura pēc tam tika sadalīta Indijā un Pakistānā. Kopš tā laika, abu valstu starpā ir pastāvīgas politiskās problēmas, kuru fonā vienmēr rit sacensības arī visās citās jomās par pārākuma statusu šajā reģionā. Pat neatkarības dienas svinēšanai abas valstis ir izvēlējušās atšķirīgus datumus: Pakistāna svin četrpadsmito augustu, bet Indija - piecpadsmito. Indijas-Pakistānas kriketa mačs ir tik svarīgs, ka tā laikā pat brīnumainā kārtā tiek nodrošināta nepārtraukta elektrības padeve visā pilsētā, kas citos laikos nekādi nav iespējams. Latvieši vislabāk izpratīs šo starpnāciju sacensību garu, ja atcerēsies to sajūsmu, kāda valdīja tautā atmodas laikā, kad latviešu hokejisti uzvarēja Krievijas komandu.
Es ar kriketu vēl neesmu saslimusi. Ilgo spēles stundu laikā vienīgais, kas mani piesaista TV ekrānam, ir Čača Kriket (kriketa onkuļa) parādīšanās. Šis sirmgalvis, kuru var atpazīt pēc baltās bārdas un Pakistānas kriketa komandas simbolikas apģērbā, ir Pakistānas kriketa padomes oficiāli algots fans, kas ceļo pa pasauli kopā ar komandu, uzturot līdzjutējos spēles garu.
otrdiena, 2011. gada 8. marts
Asmas dzimšana
Laila Brence; Karači, Pakistānā
Pirmdiena, 7. marts (2011)
http://www.diena.lv/lv/laikraksts/770207-asmas-dzimsana
Mūsu ģimene februārī kļuva par vienu mazu dvēselīti lielāka - mums pievienojās Asma. Tūlīt pēc dzimšanas un apmazgāšanas, medmāsa nesa parādīt mazo vīram, kurš nolasīja viņas austiņā aicinājumu uz lūgšanām, kas skan no visām mošejām piecas reizes dienā. Tā mazās Asmas pirmie iespaidi šajā pasaulē iekļāva arī saiknes veidošanu ar viņas Radītāju. Bērna dzimšana ir viens no tiem īpašajiem dzīves mirkļiem, kuriem katrā tautā ir bagātīgs tradīciju klāsts. Pakistānā, kā musulmaņu valstī, šīs tradīcijas lielākoties balstās islāmā.
Latvijas radi un draugi bieži jautā, vai man nav bail dzemdēt bērnus Pakistānā, uz ko es jokojot atbildu, ka, salīdzinot šejienes dzimstību ar Latvijā esošo, Pakistānas ārstiem ir kaudzēm lielāka pieredze bērnu pieņemšanā. Visiem trim bērniem šeit piedzimstot, man reizēm pat sāka likties, ka ginekoloģes strādā kā konveijeri: katru dienu viņu trīs līdz četru stundu pieņemšanas laikā, viņu rokām cauri iziet apmēram trīsdesmit pacientes, katrai nu kurām viņas velta vidēji piecas minūtes. Mana pieredze gan neiekļāvās šajos vispārpieņemtajos standartos, jo ārzemniekiem šeit tiek veltīta īpaša uzmanība, kuras dēļ jutos slimnīcā tīri vai karaliski.
Lielākie bērni, Uzers un Hafsa, nevarēja vien sagaidīt, kad māsiņa beidzot būs mājās. Arī citi radi un draugi ar nepacietību gaidīja laiku, kad varēs nākt raudzībās. Līdzīgi kā Latvijā, arī Pakistānā, ejot raudzībās, līdzi tiek nestas dāvanas gan jaundzimušajam, gan arī māmiņai. Dāvinātas tiek gan Latvijā ierastās zīdaiņu dāvanas, gan arī vietējās tradīcijās balstītās. Vecākā gadu gājuma ļaudis joprojām izvēlas dāvināt jaundzimušā pirkstiņam piemērotu zelta gredzenu, vai iespiest zīdaiņa mazajā saujiņā salocītu naudas zīmi. Savulaik Uzers un Hafsa arī saņēma katrs savu gredzentiņu. Cerams, ka arī Asmai viens tiks.
Viesu straumēm plūstot caur māju, mēs steidzamies veikt vēl trīs lietas, kuras, saskaņā ar islāmu, ir ieteicams izdarīt pirms jaundzimušais sasniedz septiņu dienu vecumu: jādod bērnam vārds, jānoskuj zīdaiņa mati (jāaprēķina to aptuvenais svars zeltā vai sudrabā un jādod labdarībā), un jāupurē viena kaza vai aita (par zēnu - divas). Tā arī mūsmājās septītajā dienā pēc Asmas dzimšanas ieradās kaziņa, kuru pagalmā upurējām. Kaziņas gaļu sadalījām trīs daļās: vienu – radiem un draugiem, otru – labdarībai, trešo – pašiem.
Tās pašas septītās dienas vakarā, Uzers kopā ar tēti vairākas stundas braukāja apkārt pa pilsētu, dalot gaļu radiem un draugiem, līdzi dodot mazu kastīti vietējo saldumu, kas arī ir viena no pakistāniešu tradīcijām. Mājās pārbraucot, Uzers saldumu kastītes iznēsāja arī pa kaimiņu mājām, daloties arī ar viņiem jaunumos par savu mazo māsiņu. Vīrs, savukārt, bija izdalījis saldumus darba biedriem jau vairākas dienas iepriekš. Tā, uzņemot viesus un pildot tradīcijas, mūsmājās ir pagājušas pirmās nedēļas kopā ar mazo Asmu.
Pirmdiena, 7. marts (2011)
http://www.diena.lv/lv/laikraksts/770207-asmas-dzimsana
Mūsu ģimene februārī kļuva par vienu mazu dvēselīti lielāka - mums pievienojās Asma. Tūlīt pēc dzimšanas un apmazgāšanas, medmāsa nesa parādīt mazo vīram, kurš nolasīja viņas austiņā aicinājumu uz lūgšanām, kas skan no visām mošejām piecas reizes dienā. Tā mazās Asmas pirmie iespaidi šajā pasaulē iekļāva arī saiknes veidošanu ar viņas Radītāju. Bērna dzimšana ir viens no tiem īpašajiem dzīves mirkļiem, kuriem katrā tautā ir bagātīgs tradīciju klāsts. Pakistānā, kā musulmaņu valstī, šīs tradīcijas lielākoties balstās islāmā.
Latvijas radi un draugi bieži jautā, vai man nav bail dzemdēt bērnus Pakistānā, uz ko es jokojot atbildu, ka, salīdzinot šejienes dzimstību ar Latvijā esošo, Pakistānas ārstiem ir kaudzēm lielāka pieredze bērnu pieņemšanā. Visiem trim bērniem šeit piedzimstot, man reizēm pat sāka likties, ka ginekoloģes strādā kā konveijeri: katru dienu viņu trīs līdz četru stundu pieņemšanas laikā, viņu rokām cauri iziet apmēram trīsdesmit pacientes, katrai nu kurām viņas velta vidēji piecas minūtes. Mana pieredze gan neiekļāvās šajos vispārpieņemtajos standartos, jo ārzemniekiem šeit tiek veltīta īpaša uzmanība, kuras dēļ jutos slimnīcā tīri vai karaliski.
Lielākie bērni, Uzers un Hafsa, nevarēja vien sagaidīt, kad māsiņa beidzot būs mājās. Arī citi radi un draugi ar nepacietību gaidīja laiku, kad varēs nākt raudzībās. Līdzīgi kā Latvijā, arī Pakistānā, ejot raudzībās, līdzi tiek nestas dāvanas gan jaundzimušajam, gan arī māmiņai. Dāvinātas tiek gan Latvijā ierastās zīdaiņu dāvanas, gan arī vietējās tradīcijās balstītās. Vecākā gadu gājuma ļaudis joprojām izvēlas dāvināt jaundzimušā pirkstiņam piemērotu zelta gredzenu, vai iespiest zīdaiņa mazajā saujiņā salocītu naudas zīmi. Savulaik Uzers un Hafsa arī saņēma katrs savu gredzentiņu. Cerams, ka arī Asmai viens tiks.
Viesu straumēm plūstot caur māju, mēs steidzamies veikt vēl trīs lietas, kuras, saskaņā ar islāmu, ir ieteicams izdarīt pirms jaundzimušais sasniedz septiņu dienu vecumu: jādod bērnam vārds, jānoskuj zīdaiņa mati (jāaprēķina to aptuvenais svars zeltā vai sudrabā un jādod labdarībā), un jāupurē viena kaza vai aita (par zēnu - divas). Tā arī mūsmājās septītajā dienā pēc Asmas dzimšanas ieradās kaziņa, kuru pagalmā upurējām. Kaziņas gaļu sadalījām trīs daļās: vienu – radiem un draugiem, otru – labdarībai, trešo – pašiem.
Tās pašas septītās dienas vakarā, Uzers kopā ar tēti vairākas stundas braukāja apkārt pa pilsētu, dalot gaļu radiem un draugiem, līdzi dodot mazu kastīti vietējo saldumu, kas arī ir viena no pakistāniešu tradīcijām. Mājās pārbraucot, Uzers saldumu kastītes iznēsāja arī pa kaimiņu mājām, daloties arī ar viņiem jaunumos par savu mazo māsiņu. Vīrs, savukārt, bija izdalījis saldumus darba biedriem jau vairākas dienas iepriekš. Tā, uzņemot viesus un pildot tradīcijas, mūsmājās ir pagājušas pirmās nedēļas kopā ar mazo Asmu.
ceturtdiena, 2011. gada 24. februāris
Lietus svētki
Laila Brence, Karači, Pakistāna
Ceturtdiena, 24. februāris (2011)
http://www.diena.lv/lv/laikraksts/768766-lietus-svinibas
Šorīt, gatavojot brokastis, mani pārsteidza negaidīts lietus. Negaidīts, jo Karači ziemas laikā parasti nelīst - musonu lieti šeit ir tikai vasaras mēnešos. Bērni, izdzirdot lielo lāšu sišanos pret asfaltu, tūlīt bija laukā no gultām un virtuvē iekšā, lai izlūgtos kārtējo reizi iet un izmērcēties lietū. Nācās gan viņus apbēdināt, jo ziemas vēsajā gaisā viņi var ātri vien apaukstēties.
Vasarā izmirkšana lietū līdz pēdējai vīlītei ir viena no Karači bērnu lielākajām izpriecām, jo tas ne vien atveldzē no sezonas spiedīgā karstuma, bet arī dod iespēju pamatīgi izskrieties pa peļķēm. Un bērni nav vienīgie – balkonos un uz māju jumtiem var manīt arī mammas ar tētiem un citus ģimenes locekļus, kas ir tikpat priecīgi kā bērni par no debesīm līstošo svētību.
Man, augušai Latvijas zaļajā dabā un nokrišņu pārpilnībā, lietus ir gandrīz vienmēr saistījies ar rudenīgu pelēcību un drēgnumu – sezonu, kad Latvijā līst visvairāk. Ir jau, protams, arī Latvijā piedzīvotas sausas vasaras, kad lietus nolīšana kļūst par ilgi gaidītu svētību. Tomēr svētība, par kādu lietus tiek uzskatīts Pakistānā, liekas esam daudz dziļāka un emocionāli piesātinātāka. Ja latviešiem sausākas vasaras laikā lietus nes atvieglojuma sajūtu, ka beidzot mazdārziņi vairs nebūs jālaista un uz mauriņiem parādīsies svaiga zālīte, tad pakistānieši, lietum atnākot, neviltoti un vaļsirdīgi par to priecājas: bērni skrien pa peļķēm, pieaugušie mirkst lietū un pateicas Dievam par doto svētību, bet mājas sievietes rosās pa virtuvi, gatavojot tradicionālās pakoras – eļļas peldē ceptus gardumus, ar ko vietējie svin lietus atnākšanu.
Sākumā šī sajūsma par lietu man likās nedaudz uzspēlēta. Tomēr pēc Karači sausajā klimatā pavadītajiem gadiem, tagad arī es kā mazs bērns priecājos par katru lietu, arī es skrienu uz virtuvi gatavot pakoras. Grūti ir ielikt vārdos to dvēseli veldzējošo sajūtu, kad pēc vairākiem sausiem mēnešiem beidzot sāk līt. Atdzīvojas ne tikai cilvēki, bet arī visa pilsēta: koki un krūmi, atbrīvojušies no biezās putekļu kārtas, ir spilgti zaļi; ielas tiek noskalotas tīras un pat virs pilsētas gulošais smogs uz laiku liekas izzūdam.
Ja latvieši pēc lietus bauda svaigi zaļās zāles un lapu smaržu, tad pakistānieši priecājas par īpašo aromātu, kas rodas, lietum sajaucoties ar putekļiem. Vietējie dzejnieki ir apdziedājuši gan lietu, gan šo īpašo mitro putekļu aromātu neskaitāmās dzejas rindās – visbiežāk romantiskās mīlestības vārsmās. Tie, kam nav svešas indiešu filmas, viegli sapratīs par ko ir runa, jo neviens mīlnieku duets nekad neizpaliek bez lietū filmētām ainām.
Mani bērni nevar vien sagaidīt vasaru, kad atkal brauksim ciemos pie Latvijas vecmammas. Uzers ar Hafsu ir sajūsmā par Latvijā tik bieži sastopamo ‘labo laiku’, kad debesis ir pilnas melnu mākoņu, zibeņu un lietus. Tad, apbruņojušies ar lietussargiem, viņi skrien laukā meklēt tumšāko debess pamali, jo labi zina, ka tieši tur var meklēt pēc Pakistānā tik reti sastopamās varavīksnes.
Ceturtdiena, 24. februāris (2011)
http://www.diena.lv/lv/laikraksts/768766-lietus-svinibas
Šorīt, gatavojot brokastis, mani pārsteidza negaidīts lietus. Negaidīts, jo Karači ziemas laikā parasti nelīst - musonu lieti šeit ir tikai vasaras mēnešos. Bērni, izdzirdot lielo lāšu sišanos pret asfaltu, tūlīt bija laukā no gultām un virtuvē iekšā, lai izlūgtos kārtējo reizi iet un izmērcēties lietū. Nācās gan viņus apbēdināt, jo ziemas vēsajā gaisā viņi var ātri vien apaukstēties.
Vasarā izmirkšana lietū līdz pēdējai vīlītei ir viena no Karači bērnu lielākajām izpriecām, jo tas ne vien atveldzē no sezonas spiedīgā karstuma, bet arī dod iespēju pamatīgi izskrieties pa peļķēm. Un bērni nav vienīgie – balkonos un uz māju jumtiem var manīt arī mammas ar tētiem un citus ģimenes locekļus, kas ir tikpat priecīgi kā bērni par no debesīm līstošo svētību.
Man, augušai Latvijas zaļajā dabā un nokrišņu pārpilnībā, lietus ir gandrīz vienmēr saistījies ar rudenīgu pelēcību un drēgnumu – sezonu, kad Latvijā līst visvairāk. Ir jau, protams, arī Latvijā piedzīvotas sausas vasaras, kad lietus nolīšana kļūst par ilgi gaidītu svētību. Tomēr svētība, par kādu lietus tiek uzskatīts Pakistānā, liekas esam daudz dziļāka un emocionāli piesātinātāka. Ja latviešiem sausākas vasaras laikā lietus nes atvieglojuma sajūtu, ka beidzot mazdārziņi vairs nebūs jālaista un uz mauriņiem parādīsies svaiga zālīte, tad pakistānieši, lietum atnākot, neviltoti un vaļsirdīgi par to priecājas: bērni skrien pa peļķēm, pieaugušie mirkst lietū un pateicas Dievam par doto svētību, bet mājas sievietes rosās pa virtuvi, gatavojot tradicionālās pakoras – eļļas peldē ceptus gardumus, ar ko vietējie svin lietus atnākšanu.
Sākumā šī sajūsma par lietu man likās nedaudz uzspēlēta. Tomēr pēc Karači sausajā klimatā pavadītajiem gadiem, tagad arī es kā mazs bērns priecājos par katru lietu, arī es skrienu uz virtuvi gatavot pakoras. Grūti ir ielikt vārdos to dvēseli veldzējošo sajūtu, kad pēc vairākiem sausiem mēnešiem beidzot sāk līt. Atdzīvojas ne tikai cilvēki, bet arī visa pilsēta: koki un krūmi, atbrīvojušies no biezās putekļu kārtas, ir spilgti zaļi; ielas tiek noskalotas tīras un pat virs pilsētas gulošais smogs uz laiku liekas izzūdam.
Ja latvieši pēc lietus bauda svaigi zaļās zāles un lapu smaržu, tad pakistānieši priecājas par īpašo aromātu, kas rodas, lietum sajaucoties ar putekļiem. Vietējie dzejnieki ir apdziedājuši gan lietu, gan šo īpašo mitro putekļu aromātu neskaitāmās dzejas rindās – visbiežāk romantiskās mīlestības vārsmās. Tie, kam nav svešas indiešu filmas, viegli sapratīs par ko ir runa, jo neviens mīlnieku duets nekad neizpaliek bez lietū filmētām ainām.
Mani bērni nevar vien sagaidīt vasaru, kad atkal brauksim ciemos pie Latvijas vecmammas. Uzers ar Hafsu ir sajūsmā par Latvijā tik bieži sastopamo ‘labo laiku’, kad debesis ir pilnas melnu mākoņu, zibeņu un lietus. Tad, apbruņojušies ar lietussargiem, viņi skrien laukā meklēt tumšāko debess pamali, jo labi zina, ka tieši tur var meklēt pēc Pakistānā tik reti sastopamās varavīksnes.
trešdiena, 2011. gada 9. februāris
Paslīdēt uz ķirzakas
Laila Brence Karači Pakistānā
Pirmdiena, 7. februāris (2011)
http://diena.lv/lv/laikraksts/766477-paslidet-uz-kirzakas
Svētdienas rītā ar bērniem bijām tirdziņā, kur ilgi viņus nevarēju dabūt nost no būrīša ar mākslīgi koši sakrāsotiem cālīšiem. Kad no cālīšiem tikām prom, iestrēgām pie baltu trusīšu krātiņa, kurus, „man noteikti bija jānopērk!” Protams, ka nenopirku. Un nav jau arī vajadzības, jo mūsmājās nekad netrūkst izklaižu ar dažāda izmēra un sugu vietējām radībām.
Gluži kā Latvijas pilsētās, arī Karači ir daudz baložu. Ir arī kovārņi, vārnas, papagaiļi un pat vanagi, kuriem patīk sēdēt palmu augstākajos zaros. Pa ziemu uz Karači atlaižas daudz gājputnu no Krievijas – agros rītos dzirdam neskaitāmu putnu treļļus. Kaimiņi, savukārt, savās mājās tur vairākus pāvus, kurus šad tad redzam lepni pastaigājamies pa māju norobežojošo sienu.
Baloži mūsmājās mitinās uz nedaudz izvirzītās ārsienas starp pirmo un otro stāvu, kur vij ligzdas ap tur esošajiem gaisa kondicionieriem. Reizēm liekas, ka olu dēšanas sezona ilgst teju vai visu gadu, jo „baložu abortus”, kā tos smejoties saucam, jeb no ligzdām izgrūstas sašķīdušas olas manām mājas aizmugurē ļoti bieži. Reiz viena baložmāte iedēja četras olas uz zemes esošā kastē – bērniem tā bija lieliska iespēja izsekot, kā viņa tās perē un kā izšķiļas mazie balodēni.
Nesen, karinot uz šņores žāvēties veļu mājas aizmugurē, pamanīju uz durvju stenderes kaut ko aizdomīgu. Pieejot tuvāk, atklāju, ka tas ir milzu sienāzis – kādus 8-10 cm garš! Tūlīt saucu bērnus skatīties, kamēr vēl nav aizbēdzis. Nospriedām, ka laikam ir sienāžu dzimtas vectēvs vai vecmamma, jo kustējās pavisam lēni. Droši vien tas bija viens no tiem milzu siseņiem, kas reizēm, baros klejojot, izpaužas kā siseņu sērga, noēdot ceļā visu, kas pagadās.
Vēl mūsmājās reizēm manām triju šķiru grauzējus: žurkas un pāris šķirņu pelītes. Žurkas, kas ceļo pa māju notekūdeņu ejām, ir ļoti nekaunīgas – lai tiktu pie ēdamā, nekautrējas grauzt caurumus koka durvīs un pat rakt ejas zem durvju stenderēm. Vienugad žurkas bija tik nešpetnas, ka sāka nākt mājā iekšā pat pa mūsu zemo tualešu podu ejām! Reiz pat veļas mašīnai vannas istabā strādājot viena pabāza galvu laukā no poda, paskatījās man acīs un tūlīt ienira atpakaļ!
Virtuves zonu ir iecienījušas dažāda izmēra skudriņas, kuras aktīvi uzdarbojas gan tikai siltākajos mēnešos. Ir vienmēr jāuzmanās, lai nekur nepaliktu ēdiena kripatiņas un lai cukura, ievārījumu un medus trauki būtu cieši noslēgti. Turpat virtuvē pa reizei manu arī prusakus – gan tādus kā Latvijā, gan arī vietējos milzeņus, kas ir 5 cm lieli. Kad pirmo reizi šos vietējos milžus ieraudzīju, tīri vai nobijos, jo nezināju, ko ar tiem iesākt. Kā tik lielus var vispār nosist? Radi par mani uzjautrinājās, kad virtuvē prusakus lūdzos, lai iet prom, jo neuzdrošinājos tiem pieskarties. Nu jau esmu iemācījusies tikt ar šiem galā un vienkārši neļauju šai sērgai mūsu virtuvē iemesties.
Durvju stenderes un logu rāmji ir termītu mājvietas. Viņu celtnes vērojam, kad mazgājam logus, vai kad pārkrāsojam stenderes, jo tad tās pēkšķi zem mūsu pirkstiem sabrūk. Reizēm termīti sabūvē veselus dzīvojamos masīvus, bet reizēm uzdarbojas ļoti viltīgi, izēdot caurumus durvju stenderēs zem krāsas kārtas tik slēpti, ka tikai vēlāk tos atklājam.
Vēl mūsmājas apciemo nekaitīgas ķirzaciņas, kas gan vietējiem ļoti nepatīk. Paradumi ķirzakām reizēm ir dīvaini – tās nesmādē sēdēt pat uz ieslēgtām spuldzēm! Reiz vienu šādu ķirzaku ar bērniem apbrīnojām kā rentgenattēlā, jo spuldzes gaisma spīdēja cauri tās mīkstajām ķermeņa daļām. Citreiz man gadījās nejauši uz kaut kā paslīdēt. Sāku gandrīz uz bērniem dusmoties, ka atkal izlējuši uz grīdas ūdeni. Bet tad pamanīju, ka tas nav vis ūdens, bet gan nu jau beigta ķirzaka!
Tā nu mēs jautri sadzīvojam ar visu mūsu krietno mošķu saimi. Nav jau tik traki, kā lasot var izlikties, jo minētie „mājdzīvnieki” apciemo mūs tikai laiku pa laikam.
****************
Ienāciet latvieshu muslimu forumā un paskatieties bildes klāt shim rakstiņam:
http://forum.islammuslim.lv/viewtopic.php?pid=28286#p28286
Pirmdiena, 7. februāris (2011)
http://diena.lv/lv/laikraksts/766477-paslidet-uz-kirzakas
Svētdienas rītā ar bērniem bijām tirdziņā, kur ilgi viņus nevarēju dabūt nost no būrīša ar mākslīgi koši sakrāsotiem cālīšiem. Kad no cālīšiem tikām prom, iestrēgām pie baltu trusīšu krātiņa, kurus, „man noteikti bija jānopērk!” Protams, ka nenopirku. Un nav jau arī vajadzības, jo mūsmājās nekad netrūkst izklaižu ar dažāda izmēra un sugu vietējām radībām.
Gluži kā Latvijas pilsētās, arī Karači ir daudz baložu. Ir arī kovārņi, vārnas, papagaiļi un pat vanagi, kuriem patīk sēdēt palmu augstākajos zaros. Pa ziemu uz Karači atlaižas daudz gājputnu no Krievijas – agros rītos dzirdam neskaitāmu putnu treļļus. Kaimiņi, savukārt, savās mājās tur vairākus pāvus, kurus šad tad redzam lepni pastaigājamies pa māju norobežojošo sienu.
Baloži mūsmājās mitinās uz nedaudz izvirzītās ārsienas starp pirmo un otro stāvu, kur vij ligzdas ap tur esošajiem gaisa kondicionieriem. Reizēm liekas, ka olu dēšanas sezona ilgst teju vai visu gadu, jo „baložu abortus”, kā tos smejoties saucam, jeb no ligzdām izgrūstas sašķīdušas olas manām mājas aizmugurē ļoti bieži. Reiz viena baložmāte iedēja četras olas uz zemes esošā kastē – bērniem tā bija lieliska iespēja izsekot, kā viņa tās perē un kā izšķiļas mazie balodēni.
Nesen, karinot uz šņores žāvēties veļu mājas aizmugurē, pamanīju uz durvju stenderes kaut ko aizdomīgu. Pieejot tuvāk, atklāju, ka tas ir milzu sienāzis – kādus 8-10 cm garš! Tūlīt saucu bērnus skatīties, kamēr vēl nav aizbēdzis. Nospriedām, ka laikam ir sienāžu dzimtas vectēvs vai vecmamma, jo kustējās pavisam lēni. Droši vien tas bija viens no tiem milzu siseņiem, kas reizēm, baros klejojot, izpaužas kā siseņu sērga, noēdot ceļā visu, kas pagadās.
Vēl mūsmājās reizēm manām triju šķiru grauzējus: žurkas un pāris šķirņu pelītes. Žurkas, kas ceļo pa māju notekūdeņu ejām, ir ļoti nekaunīgas – lai tiktu pie ēdamā, nekautrējas grauzt caurumus koka durvīs un pat rakt ejas zem durvju stenderēm. Vienugad žurkas bija tik nešpetnas, ka sāka nākt mājā iekšā pat pa mūsu zemo tualešu podu ejām! Reiz pat veļas mašīnai vannas istabā strādājot viena pabāza galvu laukā no poda, paskatījās man acīs un tūlīt ienira atpakaļ!
Virtuves zonu ir iecienījušas dažāda izmēra skudriņas, kuras aktīvi uzdarbojas gan tikai siltākajos mēnešos. Ir vienmēr jāuzmanās, lai nekur nepaliktu ēdiena kripatiņas un lai cukura, ievārījumu un medus trauki būtu cieši noslēgti. Turpat virtuvē pa reizei manu arī prusakus – gan tādus kā Latvijā, gan arī vietējos milzeņus, kas ir 5 cm lieli. Kad pirmo reizi šos vietējos milžus ieraudzīju, tīri vai nobijos, jo nezināju, ko ar tiem iesākt. Kā tik lielus var vispār nosist? Radi par mani uzjautrinājās, kad virtuvē prusakus lūdzos, lai iet prom, jo neuzdrošinājos tiem pieskarties. Nu jau esmu iemācījusies tikt ar šiem galā un vienkārši neļauju šai sērgai mūsu virtuvē iemesties.
Durvju stenderes un logu rāmji ir termītu mājvietas. Viņu celtnes vērojam, kad mazgājam logus, vai kad pārkrāsojam stenderes, jo tad tās pēkšķi zem mūsu pirkstiem sabrūk. Reizēm termīti sabūvē veselus dzīvojamos masīvus, bet reizēm uzdarbojas ļoti viltīgi, izēdot caurumus durvju stenderēs zem krāsas kārtas tik slēpti, ka tikai vēlāk tos atklājam.
Vēl mūsmājas apciemo nekaitīgas ķirzaciņas, kas gan vietējiem ļoti nepatīk. Paradumi ķirzakām reizēm ir dīvaini – tās nesmādē sēdēt pat uz ieslēgtām spuldzēm! Reiz vienu šādu ķirzaku ar bērniem apbrīnojām kā rentgenattēlā, jo spuldzes gaisma spīdēja cauri tās mīkstajām ķermeņa daļām. Citreiz man gadījās nejauši uz kaut kā paslīdēt. Sāku gandrīz uz bērniem dusmoties, ka atkal izlējuši uz grīdas ūdeni. Bet tad pamanīju, ka tas nav vis ūdens, bet gan nu jau beigta ķirzaka!
Tā nu mēs jautri sadzīvojam ar visu mūsu krietno mošķu saimi. Nav jau tik traki, kā lasot var izlikties, jo minētie „mājdzīvnieki” apciemo mūs tikai laiku pa laikam.
****************
Ienāciet latvieshu muslimu forumā un paskatieties bildes klāt shim rakstiņam:
http://forum.islammuslim.lv/viewtopic.php?pid=28286#p28286
ceturtdiena, 2011. gada 27. janvāris
Ģimenes saites - svēta lieta Pakistānā
Laila Brence Karači Pakistānā
Ceturtdiena, 27. janvāris (2011)
http://diena.lv/lv/laikraksts/765119-gimenes-saites-sveta-lieta-pakistana
Jau biju sagatavojusies zvanīt mammai uz Latviju, kad iezvanījās telefons. Pēc numura displejā redzu, ka otrā galā ir vīramātes māsa – Saīdas tante. Ar saprotošu smaidu, nesu klausuli vīram, labi zinot, ka viņam jāapbruņojas ar vismaz stundu pacietības sarunai ar Saīdas tanti. Zinu, ka viņš ar cieņu uzklausīs visu, kas tantei sakrājies uz sirds, jo pietāte pret gados vecajiem ļaudīm šeit ir ikdienas norma.
Pakistānā ģimenes saites ir svēta lieta. Kad 2001. gadā braucu uz Karači, uztraucos par to, kā mani uzņems šejienes radi. „Laipni lūdzam mājās!” bija vārdi, ar kuriem mani sagaidīja vīra vecākais brālis Azīmudins, kurš pēc tēva nāves bija kļuvis par visas lielās saimes galvu. Izdzirdot viņa teikto, akmens likās noveļamies no pleciem. Veiksmīga iekļaušanās radu saimē dod stabilu pamatu, uz kura jaunā ģimene var būvēt miera un svētības pilnu dzīvi.
Lai gan Rietumu kultūras ietekmē jaunās ģimenes šodien bieži izvēlas dzīvot atsevišķi, tradicionāli šeit ir parasts dzīvot kopā lielās radu saimēs. Dēli parasti ved mājās pie vecākiem dzīvot savas sievas, kamēr meitas tiek izprecinātas pievienoties viņu vīru radu saimēm. Dzīve lielās ģimenēs ne vienmēr ir rožu dārza idille, bet arī no konfliktiem ir ko mācīties.
Īpaša vieta ģimenēs ir gados vecajiem ļaudīm, kuri bauda saimes namā cieņas pilnu statusu – svarīgu lēmumu pieņemšanā vienmēr tiek prasīts arī pēc viņu padoma. Vecumdienās viņi tiek aprūpēti un apgādāti, jo visu mūžu ir grūti strādājuši bērnu labā. Veco ļaužu nami Pakistānā nav izplatīta parādība – rūpes par vecākiem bruģē bērniem ceļu uz paradīzi un nes viņu namam vecāku svētību.
Bērni, augot lielās ģimenēs, iemācās novērtēt radu saišu svarīgumu. Tā kā vīramāte dzīvoja pie mums, mani bērni ir labi iepazinušies pat ar attālākajiem radiem, jo tie nāca vīramāti apciemot. Kad vīramātes veselība pasliktinājās, ciemiņu kļuva arvien vairāk. Reizēm šīs ciemošanās bija tik biežas, ka, dienai ejot uz beigu pusi, mēs pat centāmies uzminēt, kurš šovakar varētu atnākt, jo kādu laiciņu nav bijis redzēts. Tagad, kad vīramātes vairs nav starp mums, mēs ar vīru apzināti plānojam ciemošanos pie radiem, lai šodienas spraigajā dzīves ritmā nezaudētu šo saikni.
Par ģimenes saišu svarīgumu liecina pat plašais urdu valodas vārdu krājums dažādu radinieku apzīmēšanai. Pagāja krietns laiks, līdz apguvu radinieku īpašos nosaukumus. Ja Latvijas bērniem ir tikai vecmammas un vectēvi, tad Pakistānas bērniem ir ‘nanī’ (mātes māte), ‘nana’ (mātes tēvs), ‘dadī’ (tēva māte), ‘dada’ (tēva tēvs). Līdzīgi, mātes brālis ir ‘mamu’, mātes māsa ir ‘khala’, kamēr tēva vecākais brālis ir ‘taja’, jaunākais brālis ‘čača’, bet māsa – ‘phuppi’. Atsevišķi nosaukumi ir arī visu minēto ģimenes locekļu vīriem un sievām: ‘mamu’ sieva ir ‘mumāni’, ‘khalas’ vīrs ir ‘khalū’, bet ‘čačas’ sieva ir ‘čačī’. Šo radu rakstu labirintu varētu turpināt vēl krietni ilgi: ‘džet’ un ‘džetani’, ‘devar’ un ‘devrāni’, ‘nanand un ‘nandoi’... un nu jau pat man ir jāieskatās vīra zīmētajā shēmā, lai ko nesajauktu.
Vīra saruna ar Saīdas tanti ievilkās krietni pāri pa stundu. Saprotu, ka zvanīt mammai uz Latviju vairs nesanāks, jo viņa būs jau aizgājusi gulēt. Nāksies vien zvanīšanu atlikt uz rītu.
Ceturtdiena, 27. janvāris (2011)
http://diena.lv/lv/laikraksts/765119-gimenes-saites-sveta-lieta-pakistana
Jau biju sagatavojusies zvanīt mammai uz Latviju, kad iezvanījās telefons. Pēc numura displejā redzu, ka otrā galā ir vīramātes māsa – Saīdas tante. Ar saprotošu smaidu, nesu klausuli vīram, labi zinot, ka viņam jāapbruņojas ar vismaz stundu pacietības sarunai ar Saīdas tanti. Zinu, ka viņš ar cieņu uzklausīs visu, kas tantei sakrājies uz sirds, jo pietāte pret gados vecajiem ļaudīm šeit ir ikdienas norma.
Pakistānā ģimenes saites ir svēta lieta. Kad 2001. gadā braucu uz Karači, uztraucos par to, kā mani uzņems šejienes radi. „Laipni lūdzam mājās!” bija vārdi, ar kuriem mani sagaidīja vīra vecākais brālis Azīmudins, kurš pēc tēva nāves bija kļuvis par visas lielās saimes galvu. Izdzirdot viņa teikto, akmens likās noveļamies no pleciem. Veiksmīga iekļaušanās radu saimē dod stabilu pamatu, uz kura jaunā ģimene var būvēt miera un svētības pilnu dzīvi.
Lai gan Rietumu kultūras ietekmē jaunās ģimenes šodien bieži izvēlas dzīvot atsevišķi, tradicionāli šeit ir parasts dzīvot kopā lielās radu saimēs. Dēli parasti ved mājās pie vecākiem dzīvot savas sievas, kamēr meitas tiek izprecinātas pievienoties viņu vīru radu saimēm. Dzīve lielās ģimenēs ne vienmēr ir rožu dārza idille, bet arī no konfliktiem ir ko mācīties.
Īpaša vieta ģimenēs ir gados vecajiem ļaudīm, kuri bauda saimes namā cieņas pilnu statusu – svarīgu lēmumu pieņemšanā vienmēr tiek prasīts arī pēc viņu padoma. Vecumdienās viņi tiek aprūpēti un apgādāti, jo visu mūžu ir grūti strādājuši bērnu labā. Veco ļaužu nami Pakistānā nav izplatīta parādība – rūpes par vecākiem bruģē bērniem ceļu uz paradīzi un nes viņu namam vecāku svētību.
Bērni, augot lielās ģimenēs, iemācās novērtēt radu saišu svarīgumu. Tā kā vīramāte dzīvoja pie mums, mani bērni ir labi iepazinušies pat ar attālākajiem radiem, jo tie nāca vīramāti apciemot. Kad vīramātes veselība pasliktinājās, ciemiņu kļuva arvien vairāk. Reizēm šīs ciemošanās bija tik biežas, ka, dienai ejot uz beigu pusi, mēs pat centāmies uzminēt, kurš šovakar varētu atnākt, jo kādu laiciņu nav bijis redzēts. Tagad, kad vīramātes vairs nav starp mums, mēs ar vīru apzināti plānojam ciemošanos pie radiem, lai šodienas spraigajā dzīves ritmā nezaudētu šo saikni.
Par ģimenes saišu svarīgumu liecina pat plašais urdu valodas vārdu krājums dažādu radinieku apzīmēšanai. Pagāja krietns laiks, līdz apguvu radinieku īpašos nosaukumus. Ja Latvijas bērniem ir tikai vecmammas un vectēvi, tad Pakistānas bērniem ir ‘nanī’ (mātes māte), ‘nana’ (mātes tēvs), ‘dadī’ (tēva māte), ‘dada’ (tēva tēvs). Līdzīgi, mātes brālis ir ‘mamu’, mātes māsa ir ‘khala’, kamēr tēva vecākais brālis ir ‘taja’, jaunākais brālis ‘čača’, bet māsa – ‘phuppi’. Atsevišķi nosaukumi ir arī visu minēto ģimenes locekļu vīriem un sievām: ‘mamu’ sieva ir ‘mumāni’, ‘khalas’ vīrs ir ‘khalū’, bet ‘čačas’ sieva ir ‘čačī’. Šo radu rakstu labirintu varētu turpināt vēl krietni ilgi: ‘džet’ un ‘džetani’, ‘devar’ un ‘devrāni’, ‘nanand un ‘nandoi’... un nu jau pat man ir jāieskatās vīra zīmētajā shēmā, lai ko nesajauktu.
Vīra saruna ar Saīdas tanti ievilkās krietni pāri pa stundu. Saprotu, ka zvanīt mammai uz Latviju vairs nesanāks, jo viņa būs jau aizgājusi gulēt. Nāksies vien zvanīšanu atlikt uz rītu.
pirmdiena, 2011. gada 17. janvāris
Atskan zvans, Naimas kundze klāt!
Laila Brence, Karači Pakistānā
Pirmdiena, 17. janvāris (2011)
http://diena.lv/lv/laikraksts/763717-atskan-zvans-naimas-kundze-klat
Ir gandrīz četri pēcpusdienā, kad atskan ierastais durvju zvans. Klāt ir Naimas kundze - bērnu Korāna skolotāja. Turpmākās stundas laikā, viņa mācīs Uzeram un Hafsai lasīt Korānu arābu valodā. Pēc tam, viņa dosies pie kaimiņiem augšstāvā, kur viņu gaida vēl divi Korāna skolnieki.
Mājskolotāju un pēcskolas mācību centru bizness Pakistānā ir ļoti populārs un ienesīgs. Gandrīz katra vidusmēra ģimene algo bērniem divus privātskolotājus – vienu, kas palīdz sagatavot skolas mājasdarbus, un otru, kas māca bērniem Kurānu. Kad bērni sasniedz vidusskolas gadus, pēc skolas viņi dodas uz mācību centriem, kur skolotāji skaidro viņiem grūtāko mācību vielu. Vecākiem sanāk par visu maksāt dubultā – skolas nauda plus mājskolotāji vai mācību centra izmaksas. Atliek tikai pareizināt to visu ar lielo bērnu skaitu vietējās ģimenēs, lai saprastu, ka bērnu izglītošana šeit ir nopietna finansiāla nasta. Skolotājiem, savukārt, šī ir laba iespēja iegūt papildus ienākumus, jo viņu profesija Pakistānā ir ļoti zemu apmaksāta.
Sākumā man šī mājskolotāju un pēcskolas mācību centru kultūra likās visai dīvaina. Ja jau bērns iet skolā, kāpēc gan viņam ir vajadzīgi papildus skolotāji, kas palīdz tikt galā ar mājasdarbiem? Iepazīstos vietējo skolu sistēmu tuvāk, sapratu, ka liela daļa vecāku tieši šādu sistēmu uzskata par nepieciešamību, jo vidusmēra skolu standarts Pakistānā ir ļoti zems. Skolotāji nav kvalificēti, mācību grāmatas nav pietiekami labas. Skolēnu skaits klasē bieži vien ir tuvu četrdesmit. Katra maza privātskoliņa uzskata, ka var veidot paši savu mācību programmu. Tā visa rezultātā, skolēni bieži līdz galam neizprot mācību vielu, ja vien viņiem talkā nenāk privātskolotāji.
Mājskolotāji vai nu nāk uz mājām, vai arī bērni iet pie viņiem. Sievietes skolotājas visbiežāk izvēlas aicināt skolniekus uz savām mājām. Par mājskolotāju var kļūt gandrīz jebkurš – tam nav vajadzīgi īpaši diplomi. Ja kaimiņu tante kaut cik labi runā angliski un ir beigusi pamatskolu vai vidusskolu, viņa visticamāk brīvajā laikā piepelnās par mājskolotāju. Vīrieši šādi papildina savas ģimenes ienākumus pēc darba laika. Korāna skolotājiem gan tiek uzstādītas augstākas prasības – vecāki vēlas, lai viņiem būtu madrassas (reliģiskas skolas) izglītība.
Pēc vairākiem privātskolu sistēmā nostrādātiem gadiem, Naimas kundze, sasniedzot savus piecdesmit, izvēlējās pārtraukt darbu skolā un tā vietā piestrādāt par privātskolotāju, lai palīdzētu vīram finansiāli uzturēt lielo ģimeni. Izskolot un izdot pie vīriem sešas meitas nav joka lieta. Vecākā meita jau studē universitātē, kamēr jaunākai nav vēl pat desmit gadu. No pirmdienas līdz piektdienai, Naimas kundze ikdienas pavada vismaz sešas stundas, staigājot no mājas uz māju un palīdzot bērniem gan ar skolā uzdoto, gan arī mācot viņiem Korānu. Bieži viņa saka, ka vakaros esot ļoti nogurusi, bet skolēnu ģimenes neliekot viņu mierā – vecāki viņu ļoti gaida, jo labus mājskolotājus nav viegli atrast.
Uzera un Hafsas Korāna stunda nu ir galā. Bērni izvada skolotāju pa durvīm un paši skrien laukā pagalmā, lai līdz saulrieta lūgšanām vēl paspētu izskraidīties pa svaigu gaisu un izspēlēties ar draugiem.
Pirmdiena, 17. janvāris (2011)
http://diena.lv/lv/laikraksts/763717-atskan-zvans-naimas-kundze-klat
Ir gandrīz četri pēcpusdienā, kad atskan ierastais durvju zvans. Klāt ir Naimas kundze - bērnu Korāna skolotāja. Turpmākās stundas laikā, viņa mācīs Uzeram un Hafsai lasīt Korānu arābu valodā. Pēc tam, viņa dosies pie kaimiņiem augšstāvā, kur viņu gaida vēl divi Korāna skolnieki.
Mājskolotāju un pēcskolas mācību centru bizness Pakistānā ir ļoti populārs un ienesīgs. Gandrīz katra vidusmēra ģimene algo bērniem divus privātskolotājus – vienu, kas palīdz sagatavot skolas mājasdarbus, un otru, kas māca bērniem Kurānu. Kad bērni sasniedz vidusskolas gadus, pēc skolas viņi dodas uz mācību centriem, kur skolotāji skaidro viņiem grūtāko mācību vielu. Vecākiem sanāk par visu maksāt dubultā – skolas nauda plus mājskolotāji vai mācību centra izmaksas. Atliek tikai pareizināt to visu ar lielo bērnu skaitu vietējās ģimenēs, lai saprastu, ka bērnu izglītošana šeit ir nopietna finansiāla nasta. Skolotājiem, savukārt, šī ir laba iespēja iegūt papildus ienākumus, jo viņu profesija Pakistānā ir ļoti zemu apmaksāta.
Sākumā man šī mājskolotāju un pēcskolas mācību centru kultūra likās visai dīvaina. Ja jau bērns iet skolā, kāpēc gan viņam ir vajadzīgi papildus skolotāji, kas palīdz tikt galā ar mājasdarbiem? Iepazīstos vietējo skolu sistēmu tuvāk, sapratu, ka liela daļa vecāku tieši šādu sistēmu uzskata par nepieciešamību, jo vidusmēra skolu standarts Pakistānā ir ļoti zems. Skolotāji nav kvalificēti, mācību grāmatas nav pietiekami labas. Skolēnu skaits klasē bieži vien ir tuvu četrdesmit. Katra maza privātskoliņa uzskata, ka var veidot paši savu mācību programmu. Tā visa rezultātā, skolēni bieži līdz galam neizprot mācību vielu, ja vien viņiem talkā nenāk privātskolotāji.
Mājskolotāji vai nu nāk uz mājām, vai arī bērni iet pie viņiem. Sievietes skolotājas visbiežāk izvēlas aicināt skolniekus uz savām mājām. Par mājskolotāju var kļūt gandrīz jebkurš – tam nav vajadzīgi īpaši diplomi. Ja kaimiņu tante kaut cik labi runā angliski un ir beigusi pamatskolu vai vidusskolu, viņa visticamāk brīvajā laikā piepelnās par mājskolotāju. Vīrieši šādi papildina savas ģimenes ienākumus pēc darba laika. Korāna skolotājiem gan tiek uzstādītas augstākas prasības – vecāki vēlas, lai viņiem būtu madrassas (reliģiskas skolas) izglītība.
Pēc vairākiem privātskolu sistēmā nostrādātiem gadiem, Naimas kundze, sasniedzot savus piecdesmit, izvēlējās pārtraukt darbu skolā un tā vietā piestrādāt par privātskolotāju, lai palīdzētu vīram finansiāli uzturēt lielo ģimeni. Izskolot un izdot pie vīriem sešas meitas nav joka lieta. Vecākā meita jau studē universitātē, kamēr jaunākai nav vēl pat desmit gadu. No pirmdienas līdz piektdienai, Naimas kundze ikdienas pavada vismaz sešas stundas, staigājot no mājas uz māju un palīdzot bērniem gan ar skolā uzdoto, gan arī mācot viņiem Korānu. Bieži viņa saka, ka vakaros esot ļoti nogurusi, bet skolēnu ģimenes neliekot viņu mierā – vecāki viņu ļoti gaida, jo labus mājskolotājus nav viegli atrast.
Uzera un Hafsas Korāna stunda nu ir galā. Bērni izvada skolotāju pa durvīm un paši skrien laukā pagalmā, lai līdz saulrieta lūgšanām vēl paspētu izskraidīties pa svaigu gaisu un izspēlēties ar draugiem.
pirmdiena, 2011. gada 10. janvāris
Ceļā uz paradīzi
Laila Brence, Karači Pakistānā
Pirmdiena, 10. janvāris (2011)
http://diena.lv/lv/laikraksts/762825-cela-uz-paradizi
Decembra sākumā bijām tuva ģimenes locekļa bērēs - mira vīra jaunākā brāļa Hasībudina sievas tēvs. Lai gan sēras ir sēras jebkurā pasaules malā, izpratne par nāvi un arī pašas bēru ceremonijas Pakistānā ļoti atšķiras no Latvijā ierastajām.
Pakistānā, kā musulmaņu valstī, valda uzskats, ka šīs pasaules dzīve ir tikai īslaicīgs pārbaudījums ticīgajiem pirms patiesās realitātes, kas viņiem atklāsies pēc nāves. Nāve nav nedz dzīves beigas, nedz sods nedz arī kas biedējošs. Tā ir dabīga pāreja no gaistošas realitātes mūžīgajā, kuru ticīgie var veikt bez bailēm, jo otrā pusē viņus sagaida Paradīze. Arī Elle ir realitāte, kurā nokļūs tie, kas nav centušies sekot Dieva likumiem.
Uzreiz pēc sievas tēva nāves, Hasībudins par to nekavējoties informēja radus un paziņas, lai tie varētu laikus ierasties uz bērēm. Mirušo šeit parasti apglabā vienas dienas laikā. Ierašanās uz radu un paziņu bērēm ir viens no pienākumiem kas musulmanim ir jāizpilda attiecībā uz savu brāli/māsu ticībā. Bēres ir arī pietiekams iemesls, lai bez iepriekšēja brīdinājuma lūgtu brīvdienu darba vietā, jo šādos gadījumos darba devēji gandrīz nekad neatsaka. Uz tēva bērēm nekavējoties no Saūdu Arābijas bija atlidojis arī mirušā vecākais dēls.
Kad ap pusdienlaiku ieradāmies mirušā mājās, pie dzīvokļu nama ārpusē bija uzslieta liela īrēta teltsveida nojume ar divām sadaļām: vienu vīriešiem un otru sievietēm. Uz bērēm parasti sanāk ļoti daudz cilvēku, tāpēc gandrīz vienmēr ģimenes izvēlas īrēt teltis. Mirušais atradās sieviešu pusē uz īpašām gultveida nestuvēm. Ja laukā ir karsts, tad zem šīm nestuvēm milzīgā traukā tiek palikts liels ledus gabals, kas uztur ķermeni vēsu. Mirušais ir ticis iepriekš rituāli apmazgāts un ietīts no galvas līdz kājām baltā vienkāršā audumā, kurā arī tiks apbērēts.
Vienkāršība un atturība raksturo arī visu citu bērēs notiekošo. Bēres vienmēr ir klusas. Nav vaimanāšanas, skaļas raudāšanas vai citādu ārēju sēru izpausmju, jo tās Islāmā ir aizliegtas. Nav arī noteiktas krāsas bēru apģērbam. Atraitnes un piecu meitu acis gan ir pilnas asaru, kas ir dabīga cilvēcīgo emociju izpausme un tāpēc nav liegta.
No mošejas atskan aicinājums uz pusdienlaika lūgšanām. Sieviešu pusē ienāk mirušā dēli, lai nestu viņa ķermeni nestuvēs uz mošeju, kur pusdienlaika lūgšanām sekos Džanaza - īpašas bēru lūgšanas, pēc kurām vīrieši dosies ar mirušo uz kapsētu. Pati apbērēšana arī būs ļoti vienkārša – bez bēru runām pie kapa, bez svecēm, ziediem un vainagiem. Mirušais tiks guldīts kapā un viņa seja tiks pagriezta Mekas virzienā. Vienīgais, kas iezīmēs viņa kapa vietu, būs norādes akmens ar viņa vārdu. Līdz ar guldīšanu kapā, mirušais nonāks Al-Barzakh, kas ir starpposms starp šīs pasaules dzīvi un Tiesas Dienu. Jau kapā esot, dvēsele sāk izjust vai nu Paradīzes svētlaimi vai Elles mokas, atkarībā no tā, kurp dosies pēc Tiesas Dienas.
Sēras Islāmā ilgst trīs dienas. Tikai atraitnēm ir atļauts sērot ilgāk. Šo trīs dienu laikā, aizgājēja māja būs pilna viesu. Radi, mirušā radinieku darba devēji un kaimiņi rūpēsies par to, lai mirušā mājā šo trīs dienu laikā netrūktu ēdiena, ar ko pabarot visus, kas tobrīd tur atrodas.
Pakistānā, bērnam piedzimstot, viņa austiņā tiek nolasīts Adhāns - aicinājums uz lūgšanām, kas piecreiz dienā skan no visām mošejām. Izdzirdot Adhānu, ticīgie steidzas veikt rituālo apmazgāšanos, lai laikus nokļūtu mošejā, kur jau pēc īsa brīža sāksies lūgšana. Ļaudis saka, ka mūsu šīs pasaules dzīve līdzinās tam īsajam brīdim no Adhāna līdz lūgšanu sākumam – jaundzimušā austiņā skan Adhāns, bet mirušo izvada ar lūgšanu. Cilvēkam šajā pasaulē ir dots tik vien laiks, lai attīrītos un sagatavotos patiesajai realitātei, kas sekos pēc nāves.
Pirmdiena, 10. janvāris (2011)
http://diena.lv/lv/laikraksts/762825-cela-uz-paradizi
Decembra sākumā bijām tuva ģimenes locekļa bērēs - mira vīra jaunākā brāļa Hasībudina sievas tēvs. Lai gan sēras ir sēras jebkurā pasaules malā, izpratne par nāvi un arī pašas bēru ceremonijas Pakistānā ļoti atšķiras no Latvijā ierastajām.
Pakistānā, kā musulmaņu valstī, valda uzskats, ka šīs pasaules dzīve ir tikai īslaicīgs pārbaudījums ticīgajiem pirms patiesās realitātes, kas viņiem atklāsies pēc nāves. Nāve nav nedz dzīves beigas, nedz sods nedz arī kas biedējošs. Tā ir dabīga pāreja no gaistošas realitātes mūžīgajā, kuru ticīgie var veikt bez bailēm, jo otrā pusē viņus sagaida Paradīze. Arī Elle ir realitāte, kurā nokļūs tie, kas nav centušies sekot Dieva likumiem.
Uzreiz pēc sievas tēva nāves, Hasībudins par to nekavējoties informēja radus un paziņas, lai tie varētu laikus ierasties uz bērēm. Mirušo šeit parasti apglabā vienas dienas laikā. Ierašanās uz radu un paziņu bērēm ir viens no pienākumiem kas musulmanim ir jāizpilda attiecībā uz savu brāli/māsu ticībā. Bēres ir arī pietiekams iemesls, lai bez iepriekšēja brīdinājuma lūgtu brīvdienu darba vietā, jo šādos gadījumos darba devēji gandrīz nekad neatsaka. Uz tēva bērēm nekavējoties no Saūdu Arābijas bija atlidojis arī mirušā vecākais dēls.
Kad ap pusdienlaiku ieradāmies mirušā mājās, pie dzīvokļu nama ārpusē bija uzslieta liela īrēta teltsveida nojume ar divām sadaļām: vienu vīriešiem un otru sievietēm. Uz bērēm parasti sanāk ļoti daudz cilvēku, tāpēc gandrīz vienmēr ģimenes izvēlas īrēt teltis. Mirušais atradās sieviešu pusē uz īpašām gultveida nestuvēm. Ja laukā ir karsts, tad zem šīm nestuvēm milzīgā traukā tiek palikts liels ledus gabals, kas uztur ķermeni vēsu. Mirušais ir ticis iepriekš rituāli apmazgāts un ietīts no galvas līdz kājām baltā vienkāršā audumā, kurā arī tiks apbērēts.
Vienkāršība un atturība raksturo arī visu citu bērēs notiekošo. Bēres vienmēr ir klusas. Nav vaimanāšanas, skaļas raudāšanas vai citādu ārēju sēru izpausmju, jo tās Islāmā ir aizliegtas. Nav arī noteiktas krāsas bēru apģērbam. Atraitnes un piecu meitu acis gan ir pilnas asaru, kas ir dabīga cilvēcīgo emociju izpausme un tāpēc nav liegta.
No mošejas atskan aicinājums uz pusdienlaika lūgšanām. Sieviešu pusē ienāk mirušā dēli, lai nestu viņa ķermeni nestuvēs uz mošeju, kur pusdienlaika lūgšanām sekos Džanaza - īpašas bēru lūgšanas, pēc kurām vīrieši dosies ar mirušo uz kapsētu. Pati apbērēšana arī būs ļoti vienkārša – bez bēru runām pie kapa, bez svecēm, ziediem un vainagiem. Mirušais tiks guldīts kapā un viņa seja tiks pagriezta Mekas virzienā. Vienīgais, kas iezīmēs viņa kapa vietu, būs norādes akmens ar viņa vārdu. Līdz ar guldīšanu kapā, mirušais nonāks Al-Barzakh, kas ir starpposms starp šīs pasaules dzīvi un Tiesas Dienu. Jau kapā esot, dvēsele sāk izjust vai nu Paradīzes svētlaimi vai Elles mokas, atkarībā no tā, kurp dosies pēc Tiesas Dienas.
Sēras Islāmā ilgst trīs dienas. Tikai atraitnēm ir atļauts sērot ilgāk. Šo trīs dienu laikā, aizgājēja māja būs pilna viesu. Radi, mirušā radinieku darba devēji un kaimiņi rūpēsies par to, lai mirušā mājā šo trīs dienu laikā netrūktu ēdiena, ar ko pabarot visus, kas tobrīd tur atrodas.
Pakistānā, bērnam piedzimstot, viņa austiņā tiek nolasīts Adhāns - aicinājums uz lūgšanām, kas piecreiz dienā skan no visām mošejām. Izdzirdot Adhānu, ticīgie steidzas veikt rituālo apmazgāšanos, lai laikus nokļūtu mošejā, kur jau pēc īsa brīža sāksies lūgšana. Ļaudis saka, ka mūsu šīs pasaules dzīve līdzinās tam īsajam brīdim no Adhāna līdz lūgšanu sākumam – jaundzimušā austiņā skan Adhāns, bet mirušo izvada ar lūgšanu. Cilvēkam šajā pasaulē ir dots tik vien laiks, lai attīrītos un sagatavotos patiesajai realitātei, kas sekos pēc nāves.
pirmdiena, 2011. gada 3. janvāris
Laimīga bez Jaunā gada
Laila Brence | Karači Pakistānā
Pirmdiena, 3. janvāris (2011)
http://diena.lv/lv/laikraksts/761918-la … jauna-gada
Atceros, cik ļoti bērnībā gaidīju Jaungada svinības – laiku, kad mājās smaržoja svētku eglīte, Salavecis ar Sniegbaltīti dalīja dāvanas, pusnaktī debesis iekrāsoja salūts un pieaugušie, saskandinot šampanieša glāzes, vēlēja viens otram laimīgu Jauno Gadu.
Šodien atrodos realitāte, kurā no šiem svētkiem nav ne miņas. Laikā, kad visa pasaule satraukti gaida 2011. gada iestāšanos un gatavojas ierastajām gadu mijas svinībām, Pakistānā nekas neliecina par šo svētku tuvošanos. Nav satraukuma, nav svētku rosības. Solāro gadu maiņai šeit ir tikai formāla nozīme – bankas steidz veikt gada beigu atskaites, pie sienām parādīsies jauni kalendāri, skolēniem atkal paies laiks, kamēr pieradīs burtnīcās rakstīt jauno gadu skaitli.
Solāro gadu miju Pakistānā nesvin, jo šī kalendāra pamats balstās kristietībā. Beidzamo gadu laikā gan bagāto pilsētas rajonu lielveikalos ir šur tur parādījies pa eglei, bet ne tāpēc, ka kāds ko ļoti svinētu – vienkārši globalizācija un komercializācija pamazām sāk laist saknes arī šajā pasaules malā, spēlējoties ar pircēju prātiem, lai tie atvērtu maciņus pirkumiem. Zinu, ka pusnaktī šur tur pilsētā varēs dzirdēt šāvienus gaisā – gan ne svētku salūtu, bet vienkāršus izšāvienus no parastiem ieročiem. Tas, visticamāk, arī būs vienīgais, kas iezīmēs gadu miju.
Līdztekus solārajiem datumiem, šejienes kalendāros tiek atzīmēti arī lunārā gada mēneši un datumi, kas ir musulmaņu pieņemtā gadu skaitīšanas metode. Islāma lunārā kalendāra atskaites sākumpunkts ir pravieša Muhammada pārceļošana no Mekas uz Medīnu, kas iezīmēja musulmaņu kopienas politisko nostabilizēšanos un islāma valsts veidošanās sākumu.
Saskaņā ar islāma kalendāru, šobrīd rit 1432. gada pirmais mēnesis. Lunārais jaunais gads iestājās decembra sākumā, bet arī tas šeit netiek īpaši atzīmēts, kā vien varbūt ar kādu īsziņu, lai atgādinātu draugiem un paziņām par svētītā muharrama mēneša iestāšanos, kura laikā musulmaņi veic īpašas pielūgsmes darbības. Musulmaņu gada apritē ir tikai divi lieli svētki: Īd-ul-Fitr, kas iezīmē Ramadāna gavēņa beigas, un Īd-ul-Adha, kuros tiek svinētas svētceļojuma uz Meku beigas.
Vai man pietrūkst Jaungada svinību un citu agrāk svinēto svētku? Šodien varu viennozīmīgi atbildēt, ka nē. Tomēr bija laiks, kad, pēc atbraukšanas uz Pakistānu, manī valdīja zināms nepiepildīts tukšums: kādreiz svinētos svētkus vairs īsti neprasījās svinēt, bet jaunie – Īd svētki – vēl nebija atraduši vietu manā sirdī. Atrodoties šajā meklējumu posmā, bieži uzdevu sev jautājumus: „Kas gan ir tas, kas liek mums saukt kādus svētkus par savējiem? Kā tieši mūsos rodas tas īpašais pacilājums, ko jūtam svētkos?” Laikam ejot, izkristalizējās arī atbildes uz šiem jautājumiem – pacilājuma emocijas ienāk sirdī tad, kad ir izprasta svētku patiesā būtība. Islāma svētkos nav Rietumiem raksturīgā komerciālisma un ārišķību – nav mūzikas, nav dekorāciju, nav ballīšu un alkohola. Tā kā svētki ir saistīti ar reliģiskiem rituāliem, svētku sajūta nāk no iekšienes – to raksturo atturīgi klusināts svinīgums un cilvēku savstarpējā sirsnība, kad tie novēl viens otram priecīgus svētkus.
Pirmdiena, 3. janvāris (2011)
http://diena.lv/lv/laikraksts/761918-la … jauna-gada
Atceros, cik ļoti bērnībā gaidīju Jaungada svinības – laiku, kad mājās smaržoja svētku eglīte, Salavecis ar Sniegbaltīti dalīja dāvanas, pusnaktī debesis iekrāsoja salūts un pieaugušie, saskandinot šampanieša glāzes, vēlēja viens otram laimīgu Jauno Gadu.
Šodien atrodos realitāte, kurā no šiem svētkiem nav ne miņas. Laikā, kad visa pasaule satraukti gaida 2011. gada iestāšanos un gatavojas ierastajām gadu mijas svinībām, Pakistānā nekas neliecina par šo svētku tuvošanos. Nav satraukuma, nav svētku rosības. Solāro gadu maiņai šeit ir tikai formāla nozīme – bankas steidz veikt gada beigu atskaites, pie sienām parādīsies jauni kalendāri, skolēniem atkal paies laiks, kamēr pieradīs burtnīcās rakstīt jauno gadu skaitli.
Solāro gadu miju Pakistānā nesvin, jo šī kalendāra pamats balstās kristietībā. Beidzamo gadu laikā gan bagāto pilsētas rajonu lielveikalos ir šur tur parādījies pa eglei, bet ne tāpēc, ka kāds ko ļoti svinētu – vienkārši globalizācija un komercializācija pamazām sāk laist saknes arī šajā pasaules malā, spēlējoties ar pircēju prātiem, lai tie atvērtu maciņus pirkumiem. Zinu, ka pusnaktī šur tur pilsētā varēs dzirdēt šāvienus gaisā – gan ne svētku salūtu, bet vienkāršus izšāvienus no parastiem ieročiem. Tas, visticamāk, arī būs vienīgais, kas iezīmēs gadu miju.
Līdztekus solārajiem datumiem, šejienes kalendāros tiek atzīmēti arī lunārā gada mēneši un datumi, kas ir musulmaņu pieņemtā gadu skaitīšanas metode. Islāma lunārā kalendāra atskaites sākumpunkts ir pravieša Muhammada pārceļošana no Mekas uz Medīnu, kas iezīmēja musulmaņu kopienas politisko nostabilizēšanos un islāma valsts veidošanās sākumu.
Saskaņā ar islāma kalendāru, šobrīd rit 1432. gada pirmais mēnesis. Lunārais jaunais gads iestājās decembra sākumā, bet arī tas šeit netiek īpaši atzīmēts, kā vien varbūt ar kādu īsziņu, lai atgādinātu draugiem un paziņām par svētītā muharrama mēneša iestāšanos, kura laikā musulmaņi veic īpašas pielūgsmes darbības. Musulmaņu gada apritē ir tikai divi lieli svētki: Īd-ul-Fitr, kas iezīmē Ramadāna gavēņa beigas, un Īd-ul-Adha, kuros tiek svinētas svētceļojuma uz Meku beigas.
Vai man pietrūkst Jaungada svinību un citu agrāk svinēto svētku? Šodien varu viennozīmīgi atbildēt, ka nē. Tomēr bija laiks, kad, pēc atbraukšanas uz Pakistānu, manī valdīja zināms nepiepildīts tukšums: kādreiz svinētos svētkus vairs īsti neprasījās svinēt, bet jaunie – Īd svētki – vēl nebija atraduši vietu manā sirdī. Atrodoties šajā meklējumu posmā, bieži uzdevu sev jautājumus: „Kas gan ir tas, kas liek mums saukt kādus svētkus par savējiem? Kā tieši mūsos rodas tas īpašais pacilājums, ko jūtam svētkos?” Laikam ejot, izkristalizējās arī atbildes uz šiem jautājumiem – pacilājuma emocijas ienāk sirdī tad, kad ir izprasta svētku patiesā būtība. Islāma svētkos nav Rietumiem raksturīgā komerciālisma un ārišķību – nav mūzikas, nav dekorāciju, nav ballīšu un alkohola. Tā kā svētki ir saistīti ar reliģiskiem rituāliem, svētku sajūta nāk no iekšienes – to raksturo atturīgi klusināts svinīgums un cilvēku savstarpējā sirsnība, kad tie novēl viens otram priecīgus svētkus.
Abonēt:
Ziņas (Atom)