Laila Brence, Karači, Pakistāna
Ceturtdiena, 31. marts (2011)
http://www.diena.lv/lv/laikraksts/773657-majkalpotajas
Kad ienāku virtuvē, kur Hanifa mazgā traukus, viņa steidzas man parādīt recepti zālēm viņas jaundzimušajam dēliņam. Gluži tāpat kā vairums citu mājkalpotāju, lasīt viņa neprot, bet norāda uz zālēm vajadzīgo naudiņu un lūdz, vai nevaru izlīdzēt. Puikam esot problēmas ar vēderu - jau vairākas dienas caureja. Protams, ka nevaru atteikt.
Hanifa, tāpat kā daudzas citas nabadzīgā slāņa sievietes, ikdienas mazgā traukus, grīdu un veļu vairākās mājās, lai palīdzētu vīriem nopelnītu iztiku parasti ļoti kuplajām ģimenēm. Visbiežāk šīs ģimenes nav vietējās, bet gan iebraukušas Karači peļņā no laukiem. Tā kā telpu īrei Karači līdzekļu nav, ģimenes saceļ no mietiem un segām mājokļus gar dzelzceļu malām, pilsētas kanālu krastos un citās apbūvei neizmantojamās vietās, tādējādi veidojot veselas nelegālas kolonijas. Lai gan nekādu ērtības šādos mājokļos praktiski nav, bieži tajos ir elektrība, kas tiek meistarīgi zagta no tuvākajiem elektrības stabiem. Mājokļu un tajos esošo mantu drošību gan neviens nevar garantēt – atceros, kā savstarpēju ķildu rezultātā reiz viss vienai mājkalpotājai piederošais tika sadedzināts. Šādos gadījumos neatliek nekas cits, kā sākt visu no nulles.
Darbu Karači atrast var, jo gandrīz katra vidusmēra ģimene algo vienu vai vairākas mājkalpotājas, kas palīdz mājas sievietēm apdarīt ikdienas darbus. Kad atbraucu dzīvot uz Pakistānu, šī mājkalpotāju algošana man likās kā pilnīgi nevajadzīgi luksus tēriņi – kāpēc gan mājas sievietes pašas nevar apdarīt mājas darbus? Tomēr pieredze mani pārliecināja, ka arī es neesmu gatava ik dienas mazgāt grīdas, uz kurām diennaktī sakrājas vairāk putekļu nekā Latvija nedēļas laikā, nedz arī cīnīties ar pamatīgajiem katlu kalniem, kas ir neizbēgams rezultāts, ja gatavo vietējos ēdienus un dzīvo lielās ģimenēs. Turīgākās ģimenēs mājkalpotāju ir vairāk, jo to skaitam pievienojas arī šoferi un pavāri. Šādās mājās parasti ir pat atsevišķa mājas daļa kalpotājiem, kur tie nereti dzīvo kopā ar savām ģimenēm.
Kamēr vecāki strādā, lielākie bērni pieskata mazākos, kas nereti ietver arī brālēnus un māsīcas. Hanifai ar bērnu pieskatīšanu palīdz vecākās māsas Latifas bērni, kuri pieskata arī pašas jaunākās māsas Šāzijas atvases. Jaundzimušie parasti bieži slimo nehigiēnisko sadzīves apstākļu un tīra dzeramā ūdens trūkuma dēļ. Kad meitas paaugas, viņas nāk līdzi mātēm uz darbu, lai iemācītos, kā darbi darāmi, un sāktu pelnīt pašas. Skolā šie bērni parasti neiet, ja vien kāda labdarības organizācija nav atvērusi viņu kolonijā skoliņu, kurā mācības ir par brīvu. Pilsētas skolās, gan privātajās gan valsts, ir jārēķinās ar mācību maksu, skolas formu un grāmatu izmaksām, ko nabadzīgās ģimenes nevar atļauties. Atceros, kā savulaik Hanifas māsa Latifa darīja visu iespējamo, lai vismaz viens no viņas dēliem varētu iet pilsētas skolā un iegūt labu izglītību.
Zinu, ka Hanifas dzīve nav viegla. Mans problēmas viņas grūtību priekšā liekas tik nenozīmīgas. Bet par spīti visam, Hanifā virmo tāds neviltots dzīvesprieks, kādu arī es sev vēlētos. Kad rītos pie vārtiem viņa sveicina mani ar skanīgu „assalāmu aleikum” un sniegbaltu smaidu, liekas, ka arī manī ieplūst maza daļiņa viņas dzīvesprieka.
ceturtdiena, 2011. gada 31. marts
piektdiena, 2011. gada 18. marts
Kriketa kaislības
Laila Brence, Karači, Pakistāna
Piektdiena, 18. marts (2011)
http://www.diena.lv/lv/laikraksts/771843-kriketa-kaislibas
Jau atkal deviņgadīgais Uzers ir ienācis iekšā ar nobrāztiem ceļiem un šoreiz arī caurām biksēm. Gandrīz vai rituālā ik vakara kriketa spēlēšana pagalmā šodien ir situsi augstu vilni, par ko spriedu arī pēc spēles laikā dzirdamajiem puišeļu kliedzieniem. Viņu izkliegtā kriketa terminoloģija man ir kā Morzes ābece, bet puišeļi, kas to sāk apgūt tiklīdz iemācās sviest bumbu, to pārvalda teju vai ekspertu līmenī.
Pilsētas puišeļiem krikets ir viena no nedaudzajām izklaides iespējām brīvajā laikā. Pārapdzīvotība un nepietiekams sporta laukumu daudzums liedz lielākajai daļai vietējo bērnu aktīvi sportot, ja vien vecāki nav kāda ekskluzīva sporta kluba biedri. Kriketam nav vajadzīgs īpašs aprīkojums vai plašs laukums – puišeļi to spēlē uz sānu ieliņām, pabēgot malā, lai dotu vietu garām braucošām mašīnām.
Pagalma puišeļi nav vienīgie, kas slimo ar kriketu – to spēlē un par to fano lielākā daļa Pakistānas vīriešu. Šī sporta spēle, kas ienāca Pakistānā, tāpat kā daudzviet citur pasaulē, Lielbritānijas koloniālās ekspansijas rezultātā, ir dzinusi vietējā tautā tik dziļas saknes, ka jau sen ir pārtapusi no ‘balto cilvēku’ spēles ‘savējā’. Atceros, kā, kriketa pasaules kausam ejot, savulaik pat mana vīramāte uzticīgi sēdēja TV priekšā katras Pakistānas komandas spēles laikā. Un runa šeit neiet par tikai pāris stundām, jo kriketa spēles ilgums reizēm pārsniedz pat sešas stundas!
Pašlaik, visu marta mēnesi Šrilankā, Bangladešā un Indijā rit pasaules kriketa kausa spēles. Terorisma draudu dēļ, Pakistānā šogad spēles nenotiek. Nozīmīgāko maču laikā, ielas kļūst patukšas, jo visi, kas var, cenšas atrast vietu TV priekšā. Arī mūsmāju vīrieši Pakistānas komandas spēļu laikā sēž kā pielīmēti pie ekrāniem. Dzirdu, kā par savējo veiksmēm fano arī kaimiņi, jo pat caur sienām varu dzirdēt viņu sajūsmas kliedzienus.
Īpašu kaislību apvīts vienmēr ir Indijas-Pakistānas mačs, jo tā zemtekstā slēpjas abu nāciju ilgas būt pārākajām šajā reģionā. Konflikts abu valstu starpā sniedzas vēsturē uz 1947. gadu, kad Lielbritānija atstāja tolaik vienoto Indiju, kura pēc tam tika sadalīta Indijā un Pakistānā. Kopš tā laika, abu valstu starpā ir pastāvīgas politiskās problēmas, kuru fonā vienmēr rit sacensības arī visās citās jomās par pārākuma statusu šajā reģionā. Pat neatkarības dienas svinēšanai abas valstis ir izvēlējušās atšķirīgus datumus: Pakistāna svin četrpadsmito augustu, bet Indija - piecpadsmito. Indijas-Pakistānas kriketa mačs ir tik svarīgs, ka tā laikā pat brīnumainā kārtā tiek nodrošināta nepārtraukta elektrības padeve visā pilsētā, kas citos laikos nekādi nav iespējams. Latvieši vislabāk izpratīs šo starpnāciju sacensību garu, ja atcerēsies to sajūsmu, kāda valdīja tautā atmodas laikā, kad latviešu hokejisti uzvarēja Krievijas komandu.
Es ar kriketu vēl neesmu saslimusi. Ilgo spēles stundu laikā vienīgais, kas mani piesaista TV ekrānam, ir Čača Kriket (kriketa onkuļa) parādīšanās. Šis sirmgalvis, kuru var atpazīt pēc baltās bārdas un Pakistānas kriketa komandas simbolikas apģērbā, ir Pakistānas kriketa padomes oficiāli algots fans, kas ceļo pa pasauli kopā ar komandu, uzturot līdzjutējos spēles garu.
Piektdiena, 18. marts (2011)
http://www.diena.lv/lv/laikraksts/771843-kriketa-kaislibas
Jau atkal deviņgadīgais Uzers ir ienācis iekšā ar nobrāztiem ceļiem un šoreiz arī caurām biksēm. Gandrīz vai rituālā ik vakara kriketa spēlēšana pagalmā šodien ir situsi augstu vilni, par ko spriedu arī pēc spēles laikā dzirdamajiem puišeļu kliedzieniem. Viņu izkliegtā kriketa terminoloģija man ir kā Morzes ābece, bet puišeļi, kas to sāk apgūt tiklīdz iemācās sviest bumbu, to pārvalda teju vai ekspertu līmenī.
Pilsētas puišeļiem krikets ir viena no nedaudzajām izklaides iespējām brīvajā laikā. Pārapdzīvotība un nepietiekams sporta laukumu daudzums liedz lielākajai daļai vietējo bērnu aktīvi sportot, ja vien vecāki nav kāda ekskluzīva sporta kluba biedri. Kriketam nav vajadzīgs īpašs aprīkojums vai plašs laukums – puišeļi to spēlē uz sānu ieliņām, pabēgot malā, lai dotu vietu garām braucošām mašīnām.
Pagalma puišeļi nav vienīgie, kas slimo ar kriketu – to spēlē un par to fano lielākā daļa Pakistānas vīriešu. Šī sporta spēle, kas ienāca Pakistānā, tāpat kā daudzviet citur pasaulē, Lielbritānijas koloniālās ekspansijas rezultātā, ir dzinusi vietējā tautā tik dziļas saknes, ka jau sen ir pārtapusi no ‘balto cilvēku’ spēles ‘savējā’. Atceros, kā, kriketa pasaules kausam ejot, savulaik pat mana vīramāte uzticīgi sēdēja TV priekšā katras Pakistānas komandas spēles laikā. Un runa šeit neiet par tikai pāris stundām, jo kriketa spēles ilgums reizēm pārsniedz pat sešas stundas!
Pašlaik, visu marta mēnesi Šrilankā, Bangladešā un Indijā rit pasaules kriketa kausa spēles. Terorisma draudu dēļ, Pakistānā šogad spēles nenotiek. Nozīmīgāko maču laikā, ielas kļūst patukšas, jo visi, kas var, cenšas atrast vietu TV priekšā. Arī mūsmāju vīrieši Pakistānas komandas spēļu laikā sēž kā pielīmēti pie ekrāniem. Dzirdu, kā par savējo veiksmēm fano arī kaimiņi, jo pat caur sienām varu dzirdēt viņu sajūsmas kliedzienus.
Īpašu kaislību apvīts vienmēr ir Indijas-Pakistānas mačs, jo tā zemtekstā slēpjas abu nāciju ilgas būt pārākajām šajā reģionā. Konflikts abu valstu starpā sniedzas vēsturē uz 1947. gadu, kad Lielbritānija atstāja tolaik vienoto Indiju, kura pēc tam tika sadalīta Indijā un Pakistānā. Kopš tā laika, abu valstu starpā ir pastāvīgas politiskās problēmas, kuru fonā vienmēr rit sacensības arī visās citās jomās par pārākuma statusu šajā reģionā. Pat neatkarības dienas svinēšanai abas valstis ir izvēlējušās atšķirīgus datumus: Pakistāna svin četrpadsmito augustu, bet Indija - piecpadsmito. Indijas-Pakistānas kriketa mačs ir tik svarīgs, ka tā laikā pat brīnumainā kārtā tiek nodrošināta nepārtraukta elektrības padeve visā pilsētā, kas citos laikos nekādi nav iespējams. Latvieši vislabāk izpratīs šo starpnāciju sacensību garu, ja atcerēsies to sajūsmu, kāda valdīja tautā atmodas laikā, kad latviešu hokejisti uzvarēja Krievijas komandu.
Es ar kriketu vēl neesmu saslimusi. Ilgo spēles stundu laikā vienīgais, kas mani piesaista TV ekrānam, ir Čača Kriket (kriketa onkuļa) parādīšanās. Šis sirmgalvis, kuru var atpazīt pēc baltās bārdas un Pakistānas kriketa komandas simbolikas apģērbā, ir Pakistānas kriketa padomes oficiāli algots fans, kas ceļo pa pasauli kopā ar komandu, uzturot līdzjutējos spēles garu.
otrdiena, 2011. gada 8. marts
Asmas dzimšana
Laila Brence; Karači, Pakistānā
Pirmdiena, 7. marts (2011)
http://www.diena.lv/lv/laikraksts/770207-asmas-dzimsana
Mūsu ģimene februārī kļuva par vienu mazu dvēselīti lielāka - mums pievienojās Asma. Tūlīt pēc dzimšanas un apmazgāšanas, medmāsa nesa parādīt mazo vīram, kurš nolasīja viņas austiņā aicinājumu uz lūgšanām, kas skan no visām mošejām piecas reizes dienā. Tā mazās Asmas pirmie iespaidi šajā pasaulē iekļāva arī saiknes veidošanu ar viņas Radītāju. Bērna dzimšana ir viens no tiem īpašajiem dzīves mirkļiem, kuriem katrā tautā ir bagātīgs tradīciju klāsts. Pakistānā, kā musulmaņu valstī, šīs tradīcijas lielākoties balstās islāmā.
Latvijas radi un draugi bieži jautā, vai man nav bail dzemdēt bērnus Pakistānā, uz ko es jokojot atbildu, ka, salīdzinot šejienes dzimstību ar Latvijā esošo, Pakistānas ārstiem ir kaudzēm lielāka pieredze bērnu pieņemšanā. Visiem trim bērniem šeit piedzimstot, man reizēm pat sāka likties, ka ginekoloģes strādā kā konveijeri: katru dienu viņu trīs līdz četru stundu pieņemšanas laikā, viņu rokām cauri iziet apmēram trīsdesmit pacientes, katrai nu kurām viņas velta vidēji piecas minūtes. Mana pieredze gan neiekļāvās šajos vispārpieņemtajos standartos, jo ārzemniekiem šeit tiek veltīta īpaša uzmanība, kuras dēļ jutos slimnīcā tīri vai karaliski.
Lielākie bērni, Uzers un Hafsa, nevarēja vien sagaidīt, kad māsiņa beidzot būs mājās. Arī citi radi un draugi ar nepacietību gaidīja laiku, kad varēs nākt raudzībās. Līdzīgi kā Latvijā, arī Pakistānā, ejot raudzībās, līdzi tiek nestas dāvanas gan jaundzimušajam, gan arī māmiņai. Dāvinātas tiek gan Latvijā ierastās zīdaiņu dāvanas, gan arī vietējās tradīcijās balstītās. Vecākā gadu gājuma ļaudis joprojām izvēlas dāvināt jaundzimušā pirkstiņam piemērotu zelta gredzenu, vai iespiest zīdaiņa mazajā saujiņā salocītu naudas zīmi. Savulaik Uzers un Hafsa arī saņēma katrs savu gredzentiņu. Cerams, ka arī Asmai viens tiks.
Viesu straumēm plūstot caur māju, mēs steidzamies veikt vēl trīs lietas, kuras, saskaņā ar islāmu, ir ieteicams izdarīt pirms jaundzimušais sasniedz septiņu dienu vecumu: jādod bērnam vārds, jānoskuj zīdaiņa mati (jāaprēķina to aptuvenais svars zeltā vai sudrabā un jādod labdarībā), un jāupurē viena kaza vai aita (par zēnu - divas). Tā arī mūsmājās septītajā dienā pēc Asmas dzimšanas ieradās kaziņa, kuru pagalmā upurējām. Kaziņas gaļu sadalījām trīs daļās: vienu – radiem un draugiem, otru – labdarībai, trešo – pašiem.
Tās pašas septītās dienas vakarā, Uzers kopā ar tēti vairākas stundas braukāja apkārt pa pilsētu, dalot gaļu radiem un draugiem, līdzi dodot mazu kastīti vietējo saldumu, kas arī ir viena no pakistāniešu tradīcijām. Mājās pārbraucot, Uzers saldumu kastītes iznēsāja arī pa kaimiņu mājām, daloties arī ar viņiem jaunumos par savu mazo māsiņu. Vīrs, savukārt, bija izdalījis saldumus darba biedriem jau vairākas dienas iepriekš. Tā, uzņemot viesus un pildot tradīcijas, mūsmājās ir pagājušas pirmās nedēļas kopā ar mazo Asmu.
Pirmdiena, 7. marts (2011)
http://www.diena.lv/lv/laikraksts/770207-asmas-dzimsana
Mūsu ģimene februārī kļuva par vienu mazu dvēselīti lielāka - mums pievienojās Asma. Tūlīt pēc dzimšanas un apmazgāšanas, medmāsa nesa parādīt mazo vīram, kurš nolasīja viņas austiņā aicinājumu uz lūgšanām, kas skan no visām mošejām piecas reizes dienā. Tā mazās Asmas pirmie iespaidi šajā pasaulē iekļāva arī saiknes veidošanu ar viņas Radītāju. Bērna dzimšana ir viens no tiem īpašajiem dzīves mirkļiem, kuriem katrā tautā ir bagātīgs tradīciju klāsts. Pakistānā, kā musulmaņu valstī, šīs tradīcijas lielākoties balstās islāmā.
Latvijas radi un draugi bieži jautā, vai man nav bail dzemdēt bērnus Pakistānā, uz ko es jokojot atbildu, ka, salīdzinot šejienes dzimstību ar Latvijā esošo, Pakistānas ārstiem ir kaudzēm lielāka pieredze bērnu pieņemšanā. Visiem trim bērniem šeit piedzimstot, man reizēm pat sāka likties, ka ginekoloģes strādā kā konveijeri: katru dienu viņu trīs līdz četru stundu pieņemšanas laikā, viņu rokām cauri iziet apmēram trīsdesmit pacientes, katrai nu kurām viņas velta vidēji piecas minūtes. Mana pieredze gan neiekļāvās šajos vispārpieņemtajos standartos, jo ārzemniekiem šeit tiek veltīta īpaša uzmanība, kuras dēļ jutos slimnīcā tīri vai karaliski.
Lielākie bērni, Uzers un Hafsa, nevarēja vien sagaidīt, kad māsiņa beidzot būs mājās. Arī citi radi un draugi ar nepacietību gaidīja laiku, kad varēs nākt raudzībās. Līdzīgi kā Latvijā, arī Pakistānā, ejot raudzībās, līdzi tiek nestas dāvanas gan jaundzimušajam, gan arī māmiņai. Dāvinātas tiek gan Latvijā ierastās zīdaiņu dāvanas, gan arī vietējās tradīcijās balstītās. Vecākā gadu gājuma ļaudis joprojām izvēlas dāvināt jaundzimušā pirkstiņam piemērotu zelta gredzenu, vai iespiest zīdaiņa mazajā saujiņā salocītu naudas zīmi. Savulaik Uzers un Hafsa arī saņēma katrs savu gredzentiņu. Cerams, ka arī Asmai viens tiks.
Viesu straumēm plūstot caur māju, mēs steidzamies veikt vēl trīs lietas, kuras, saskaņā ar islāmu, ir ieteicams izdarīt pirms jaundzimušais sasniedz septiņu dienu vecumu: jādod bērnam vārds, jānoskuj zīdaiņa mati (jāaprēķina to aptuvenais svars zeltā vai sudrabā un jādod labdarībā), un jāupurē viena kaza vai aita (par zēnu - divas). Tā arī mūsmājās septītajā dienā pēc Asmas dzimšanas ieradās kaziņa, kuru pagalmā upurējām. Kaziņas gaļu sadalījām trīs daļās: vienu – radiem un draugiem, otru – labdarībai, trešo – pašiem.
Tās pašas septītās dienas vakarā, Uzers kopā ar tēti vairākas stundas braukāja apkārt pa pilsētu, dalot gaļu radiem un draugiem, līdzi dodot mazu kastīti vietējo saldumu, kas arī ir viena no pakistāniešu tradīcijām. Mājās pārbraucot, Uzers saldumu kastītes iznēsāja arī pa kaimiņu mājām, daloties arī ar viņiem jaunumos par savu mazo māsiņu. Vīrs, savukārt, bija izdalījis saldumus darba biedriem jau vairākas dienas iepriekš. Tā, uzņemot viesus un pildot tradīcijas, mūsmājās ir pagājušas pirmās nedēļas kopā ar mazo Asmu.
Abonēt:
Ziņas (Atom)