Laila Brence Karači Pakistānā
Piektdiena, 15. aprīlis (2011)
http://www.diena.lv/lv/laikraksts/775871-salvar-kamiz-pasaule
Jau vairākas dienas laukā temperatūra turas ap +35ºC grādiem - ir jāsāk domāt par vasaras sezonas apģērbu. Ziemā, kad Karači valda vēsai Latvijas vasarai līdzīgs laiks, es labprāt valkāju man ierastās eiropiešu drēbes, bet vasarā tomēr ir jāizlīdzas ar vietējām, kas ir plānākas, gaisīgākas un ļauj ādai elpot pat vistveicīgākajās dienās. Blūzes un svārki nu dos vietu šalvār kamīz.
Šalvār kamīz ir tradicionāls pakistāniešu apģērbs, kas sastāv no ļoti platām, gurnos krokotām biksēm un gara krekla ar garām piedurknēm. Tā tas urdu valodā arī saucas: bikses [un] krekls (šalvār kamīz). Ziemas sezonas šalvār kamīz parasti ir no biezāka auduma, kamēr vasarai domātie no ļoti plānas vietējās kokvilnas. Tos nēsā gan vīrieši, gan sievietes. Vīriešu kamīz bieži līdzinās eiropiešu krekliem – reizēm pat ar tādu pašu krādziņu un aizpogājamām aprocēm. Savukārt sieviešu kamīz vairāk atgādina kleitas. Tā kā gan vīriešu, gan sieviešu kamīz sniedzas aptuveni līdz celim, to abos sānos ir gari šķēlumi, kas atvieglo kustības. Sieviešu šalvār kamīz neatņemama sastāvdaļa ir arī dupatta – gara, paplata taisnstūrveidīga šalle galvas apklāšanai.
Es savus šalvār kamīz pērku gatavo apģērbu veikalos. Atkarībā no kabatas biezuma, veikalu izvēle ir ļoti plaša, sākot no zemākas kvalitātes, bet lētākiem šalvār kamīz, līdz pat dizaineru veidotiem tērpiem ar uzskrūvētām cenām. Lielākā daļa Karači sieviešu gan iet citu ceļu: viņas dodas uz vietējiem audumu tirgiem, izvēlas tur sirdij tīkamus audumus un tad vai nu pašas mājās šuj savus šalvār kamīz vai arī nodod šo darbu šuvēju rokās. Šuvējveikaliņu bizness te plaukst un zeļ – tos var atrast teju vai uz katra stūra. Reizēm vairāki pat veiksmīgi sadzīvo cits citam blakus. Un interesantākais ir tas, ka 95% - 100% šuvēju šajos veikaliņos ir vīrieši!
Turīgākās Karači sievietes ar nepacietību gada ikgadējās dizaineru audumu izstādes, kas parasti notiek pavasarī, gatavojoties vasaras sezonai. Arī šobrīd pilsētā ir izstāžu laiks. Lai gan audumi šajās izstādēs ir dārgi un pasaules ekonomikas krīze liek rūpīgāk plānot pirkumus, apmeklētāju izstādēs nekad netrūkst. Šodien draudzeņu Facebook ierakstos lasīju atsauksmes par Mausummery audumu izstādē notiekošo: sieviešu tur esot vairāk kā bišu spietā – pat pie zāles durvīm esot gara rinda, jo izstādē visām nepietiekot vietas! Lai tiktu klāt audumu stendiem, ceļš esot ar karošanu jāizkaro, un ja grib samaksāt par pirkumu, tad nākas nīkt ievērības cienīgā rindā. Un runa šeit iet par ekskluzīvi dārgiem dizaineru audumiem... vai tiešām es dzīvoju nabadzīgā trešās pasaules valstī?
Pārsteidzošas ir arī vietējo apģērbu košās krāsas, izšuvumi un citi rotājumi, kas reizēm izmaksā vairāk par pašu tērpa audumu. Sievietes šeit visnotaļ zina, kā uzposties! Kad pirmoreiz pabiju vietējās kāzās, spožo spuldžu gaismā manas acis žilba no sieviešu krāšņajiem tērpiem. Līgavas tērpu rotāja bagātīgi zelta diegu izšuvumi – daudzām sievietēm līgavas tērps ir dārgākais, ko viņas jebkad uzvelk mugurā. Lai gan sākumā mani šalvār kamīz bija latviešu gaumei pieņemamās atturīgās zemes un dabas krāsās, tad tagad arī manu garderobē netrūkst košu krāsu un bagātīgu izšuvumu – arī mani ir pārņēmis vietējais krāsu trakums, kas liekas atdzīvinām ikdienas sadzīvi.
