piektdiena, 2008. gada 19. decembris

Ticības apliecības (Šahada) priekšnosacījumi

Autors: Jamaal al-Din Zarabozo
(Šis raksts divās daļās parādījās „Al-Basheer” žurnālā, 1994. g. janv.-feb.)

· La ilaha illa-llah priekšnosacījumi – 1. daļa

Ikviens musulmanis zin, ka Paradīzes atslēga slēpjas apgalvojumā: „Nav neviena pielūgsmes cienīga kā vien Allah.” Tomēr pārāk daudz musulmaņu vienkārši paļaujas uz šo apgalvojumu, ticot, ka pēc tā izteikšanas ar viņiem nevar atgadīties nekas ļauns. Viņi domā, ka viņiem ir nodrošināta vieta Paradīzē tikai šī Šahada apgalvojuma dēļ.

Nav divu domu par to, ka vienkārši sakot: „Es liecinu, ka nav neviena pielūgsmes cienīga kā vien Allah, un es liecinu, ka Muhammeds ir Viņa kalps un vēstnesis” nepietiek glābšanas iegūšanai. Patiesībā, liekuļi mēdza izteikt šo apgalvojumu itin bieži, tomēr Allah raksturo viņus kā meļus un saka, ka tie mitīs viszemākajā Elles uguņu bezdibenī.

Daudzi zinātnieki tomēr pastāv uz to, ka šis apgalvojums, vai ticības apliecība, ir Paradīzes atslēga. Wahb ibn Munabbih reiz tika jautāts: „Vai apgalvojums ‘la ilaha illa-llah’ ir Paradīzes atslēga?” Viņš atbildēja: „Jā, bet katrai atslēgai ir robiņi. Ja tu nāc ar atslēgu, kurai ir pareizie robiņi, durvis tev atvērsies. Bet ja tev nav pareizo robiņu, durvis tev neatvērsies.” Šeit tiek norādīts uz īpašiem nosacījumiem, kas nošķirs cilvēku, kurš gūs labumu izsakot šo apgalvojumu, no tā, kurš to negūs, neskatoties uz to, cik reizes dienā viņš šo apgalvojumu izteiks.

Pirms sākam apskatīt Shahadah priekšnosacījumus, gribu minēt vēl vienu lietu. Dažiem cilvēkiem ir nosliece paņemt vienu Hadīsu vai vienu Korāna pantu un, balsoties uz šo vienu tekstu, izdarīt tādus secinājumus kā, piemēram: tas, kurš vienkārši saka: „Nav neviena Dieva kā vien Allah,” nokļūs Paradīzē. Tomēr mums ir jāsaprot, ka viss Korāns un Hadīsi papildina un skaidro viens otru. Lai rastu pareizu atbildi uz jebkuru jautājumu, ir jāaplūko visas attiecīgās Korāna norādes un Hadīsi – tikai tā ir iespējams rast patieso Islama nostāju attiecīgajā jautājumā. Tas pats attiecas arī uz Šahada priekšnosacījumiem.

Izstudējot Korāna pantus un Pravieša (lai miers ir pār viņu) Hadīsus, mēs redzam, ka ticības apliecībai (Šahada) ir septiņi, astoņi vai deviņi pēc skaita priekšnosacījumi, atkarībā no tā, kā mēs tos apskatām. Ir svarīgi, lai mēs visi būtu pārliecināti, ka izpildām dzīvē un apliecinām ticības apliecībā šos priekšnosacījumus. Mums jādara viss iespējamais, lai izpildītu šos priekšnosacījumus pirms ir par vēlu. Nav vajadzības vienkārši mācīt šos priekšnosacījumus – no tā nav itin nekāda labuma. Tā vietā, mums katram pašam ir jāpārliecinās, ka mēs izpildām šos priekšnosacījumus, lai, ar Allah žēlastību, Paradīzes durvis atvērtos ar mūsu la ilaha illa-llah atslēgu.

· La ilaha illa-llah priekšnosacījumi – 2. daļa

(1) Pirmais priekšnosacījums ir zināšanas. T.i., cilvēkam ir jābūt vispārējām pamatzināšanām par Šahadas nozīmi. Ir jāizprot, ko Šahada apliecina un ko tā noliedz. Allah Korānā saka: „Tad zini (Muhammed), ka La ilaha illallah (neviens nav pielūgsmes cienīgs, kā vien Allah), un lūdz piedošanu par saviem grēkiem.” (Korāns 47:19) Līdzīgi, Pravietis (lai miers ir pār viņu) ir teicis: „Tas, kurš mirst zinot, ka nav neviena pielūgsmes cienīga kā vien Allah, nokļūs Paradīzē.” (Muslim)

Patiesībā Šahada pati par sevi ir liecība. Kad ko liecinām, mums jāzin, kas tieši ir tas, par ko liecinām. Pats par sevi saprotams, ka liecināt par kaut ko, par ko mums nav zināšanu, ir pilnīgi nepieņemami. Allah Korānā saka: „... izņemot tos, kuri zinot apliecina patiesību.” (Korāns 43:86)

Šis priekšnosacījums noteikti izklausās visai pats par sevi saprotams. Ja kāds jums saka: „Nav cita Dieva kā vien Allah,” un tad piebilst, ka tas, ko viņš domāja ar Allah ir Jēzus, jūs noteikti nekavējoties teiksiet, ka šādai Šahadai nav pilnīgi nekādas nozīmes. Vai spējat iedomāties, ka ir pasaulē tāda musulmaņu valsts, kurā vēl pavisam nesen tika atzīmētas ikgadējas nedēļu garas svinības par godu „Jūras Dieviem”? Tajā pat laikā viņi sauc sevi par musulmaņiem un izrunā Šahada vairākas reizes dienā. Šī situācija skaidri norāda, ka viņiem nav ne jausmas par savas Šahadas nozīmi. Vai jūs domājat, ka šāda veida Šahada atvērs viņiem Paradīzes durvis?

Šodien daudz musulmaņu vēlas zināt, kāpēc mums nepieņemt sekulārismu. Viņi domā, ka sekulārismā nav nekā slikta. Daudzi no šiem musulmaņiem lūdz piecas reizes dienā un atkārtoti izrunā Šahada. Vai viņi nesaskata neko nepareizu tajā, ka būtu jāpieņem cits likumdevējs kā vien Allah? Kādu Šahadu šie cilvēki apliecina?

Visi no mums cenšas iemācīties vismaz Islama mācību pamatus – Šahadas nozīmes pamatus. Šādi, insha’Allah, mēs pareizi apliecināsim Šahada. Mēs apliecināsim taisnību tieši tā, kā to vajadzētu darīt.

(2) Otrais Šahadas priekšnosacījums ir noteiktība jeb pārliecība (Al-Yaqeen). Šis ir pretstats šaubām un nenoteiktībai. Patiesībā Islamā jebkāda veida šaubas ir pielīdzināmas neticībai jeb ticības noliegšanai (Kufr). Sirdīs mums ir jābūt pilnībā pārliecinātiem par Šahada patiesīgumu. Mūsu sirdis nedrīkst svārstīties, kad apliecinām „nav neviena pielūgsmes cienīga kā vien Allah” patiesīgumu.

Korānā Allah raksturo ticīgos kā tos, kuri tic Allah un kuru sirdis nesvārstās. Allah saka: „Tikai tie ir ticīgie, kas ir noticējuši Allah un Viņa Vēstnesim un pēcāk nešaubās, bet gan tiecas ar savu bagātību un savām dzīvēm atbalstīt Allah lietas.” (Korāns 49:15) Līdzīgi, Allah Vēstnesis (lai miers ir pār viņu) ir teicis: „Neviens nestāsies Allah priekšā, apliecinot, ka nav neviena pielūgsmes cienīga kā vien Allah un ka es esmu Allah Vēstnesi, un nešauboties par šo apgalvojumu, kā vien viņš ieies Paradīzē.” (Muslim)

Patiesi, Allah raksturo liekuļus kā tos, kuru sirdis svārstās. Piemēram, Allah saka: „Tikai tie, kas netic Allah un Pēdējai Dienai un kuru sirdīs ir šaubas, prasa tavu atļauju (būt atbrīvotiem no Jihad). Tā viņi svārstās savās šaubās.” (At-Taubah 9:45)

Daudzi Islama zinātnieki apgalvo, ka sirds slimības - jeb šaubas un aizdomīgums, ko cilvēks ielaiž savā sirdī - nodara lielāku kaitējumu cilvēka ticībai nekā iekāres un vēlmes. Iekāres un vēlmes var tikt apmierinātas, tomēr cilvēks apzināsies, ka tās ir sliktas, kontrolēs sevi, nožēlos izdarīto un atteiksies no konkrētā ļaunuma. Šaubas un aizdomīgums, no otras puses, var mist sirdī bez risinājuma, līdz cilvēks beidzot atstāj Islamu pavisam vai turpina Islamu praktizēt, lai gan patiesībā viņa sirdī nav īstas ticības.

Labākais risinājums šādām šaubām ir tiekšanās pēc zināšānām. Lielākā daļa šaubu izzudīs, ja cilvēkam būs stabilas zināšanas par Korānu un Sunnu. Mācoties un izprotot, tiks sasniegta pārliecība. Mācoties aizvien vairāk, cilvēka pārliecība kļūs stiprāka un stiprāka.

Šajā brīdī, vēlos minēt tikai vienu piemēru, kas ir saistīts ar visām tām šaubām, aizdomām un nepareiziem priekšstatiem, kuri riņķo ap Hadīsu literatūras autentiskumu. Piemēram, daži musulmaņi apgalvo, ka Hadīsi netika pierakstīti vismaz 200 gadus pēc Pravieša (lai miers ir pār viņu) nāves. Patiesi, ir musulmaņi, kuriem liekas esam daudz šaubu par Hadīsiem – uz šāda pamata, viņi āri vien noraida kādu Hadīsu. Tomēr ja mēs patiesi ieguldām laiku Hadīsu vēstures un saglabāšanas studijās, mēs nekavējoties atzīsim, ka visi šie pret Hadīsiem vērstie apgalvojumi un apvainojumi nebalstās uz neko zinātnisku. Tie ir vienkārši nepatiesi apgalvojumi, kas nāk no sātana, un kurus musulmaņi ar nepietiekamu izpratni un zināšanām ir ielaiduši savās sirdīs.
Ļaujiet man minēt vienu pēdējo lietu par noteiktības jeb pārliecības priekšnoteikumu. Kā jau es iepriekš minēju, šaubas un nepareizi priekšstati ir ļoti bīstami cilvēka ticībai. Islamā šaubas un svārstīšanās ir līdzvērtīgas atkrišanai. Tāpēc katram musulmanim ir pēc iespējas labāk jāaizsargā sevi pret šādām šaubām un jāturas tālāk no šaubu avotiem – īpaši ja tie nebalstās Islama zinātnē un cilvēkam pašam trūkst zināšanu, lai atspēkotu šādas šaubas un nepareizus pieņēmumus. Tādējādi, ja ir paziņa vai draugs (pat ja šis draugs ir musulmanis), kurš vienmēr liek šaubīties par Allah vai reliģiju, tad ir jāatturas no šī cilvēka, lai rūpētos par savas reliģijas drošību. Šodien daudz musulmaņu mācās Islamu pie orientālistiem, un dēļ viņu vājajām zināšanām par Islama mācībām, viņi ietekmējas no tukšām runām, ko šie orientālisti māca „zinātnes” vārdā.

Līdzīgi, daudz bāļu un māsu mūsdienās pavada garas stundas pie datora, darbojoties dažādās virtuālajās grupās, kurās parādās daudz apmelojumu un tukšu runu. Tas, kuram nav pietiekamu zināšanu par savu reliģiju, var viegli iespaidoties no nepareiziem apgalvojumiem un melīgiem argumentiem, ko viņš izlasa šādās grupās. Viņam būtu jāatturas no šādām lietām un jāgūst dziļākas zināšanas par Islamu no reliģiski autentiskiem avotiem.

Izņemot Allah bagātības un Viņa vadību, lielākais pretspēks, kas var sagraut šaubas un nepareizus pieņēmumus, ir stabilas zināšanas un izpratne par reliģiju. Kad cilvēkam būs zināšanas, viņu neietekmēs Islama ienaidnieku vājie argumenti un, insha’Allah, viņš būs starp tiem, kas raksturoti Korānā: „Tikai tie no Viņa kalpiem, kuriem ir zināšanas, izjūt bijību Allah priekšā.” (Korāns 35:28)

· La ilaha illa-llah priekšnosacījumi – 3. daļa

(3) Trešais Šahadas priekšnosacījums ir pieņemšana jeb piekrišana (Al-Qabool). Ja cilvēkam ir zināšanas un pārliecība attiecībā uz Šahada, tad ar mēli un sirdi ir jāpiekrīt tam, ko Šahada sevī ietver. Tas, kurš atsakās piekrist Šahada un visam, kas ar to saistīts, pat ja viņš zin, ka tā ir patiesa un ir pārliecināts par tās patiesīgumu, ir neticīgais. Šī atteikšanās piekrist ir reizēm saistīta ar lepnumu, skaudību vai citiem iemesliem. Jebkurā gadījumā, Šahada nav patiesa Šahada, ja cilvēks to nepieņem bez ierunām.

Zinātnieki aplūko šo priekšnoteikumu vispārīgi – tā, kā es to tikko minēju. Tomēr mums ir jāapzinās arī sīkāki šī priekšnoteikuma aspekti. Ticīgais piekrīt visam, kas saistīts ar Šahada. Tas nozīmē arī to, ka viņš piekrīt visam, kas rakstīts Korānā vai ko ir teicis Pravietis (lai miers ir pār viņu), un viņam nav tiesību izvēlēties to, kam ticēt un kam nē. Allah Korānā saka: „Tad jūs ticiet daļai no Rakstiem un noraidāt pārējo? Tad kāds ir atalgojums tiem no jums, kas tā dara, kā vien negods šīs pasaules dzīvē un Augšāmcelšanās Dienā viņi tiks pakļauti vissmagākajām mokām.” (Korāns 2:85)

Šis ir viens no aspektiem, kas musulmaņiem ir jāpatur prātā. Lai gan to nevar salīdzināt ar pilnīgu patiesības noliegšanu, tomēr noliedzot daļu no patiesības, kas nāk no Allah, cilvēks noliedz arī savu ticības apliecību.

Diemžēl, mūsdienās daudz musulmaņu šādi rīkojas visdažādākajās situācijās. Lai gan ne visas no šīm situācijām var tikt uzskatītas par atkrišanu, tās tomēr ir ļoti bīstamas. Piemēram, ja viņiem nepatīk kaut kas, kas ir rakstīts Korāna pantā, viņi to vienkārši izskaidro tā, kā viņiem tīk. Ja viņiem nepatīk kaut kas, kas ir apgalvots Hadīsā, viņi vienkārši paziņo, ka šis Hadīs nevar būt autentisks, lai gan nav zinātnieki šajā nozarē. Šāda izturēšanās ir pilnīgi pretēja tam, kādiem jābūt patiesiem musulmaņiem. Patiess musulmanis tic visam, kas nāk no Allah un Viņa Vēstneša (lai miers ir pār viņu). Šāda nostāja ir cieši saistīta ar viņu ticības apliecību.

(4) Ceturtais Šahadas priekšnosacījums ir padevība (jeb pakļāvība) un piekāpība (Al-Inqiyad). Šis priekšnoteikums sevī ietver Šahadas realizēšanu dzīvē caur mūsu darbiem. Patiesībā, šī ir arī vārda Islams viena no galvenajām nozīmēm – „padevība Allah gribai un pavēlēm.” Allah Korānā pavēl: „Un griezieties grēku nožēlā un paklausībā ar patiesu Ticību (Islama monoteismu) pie sava Kunga un pakļaujieties Viņam (Islamā)...” (Korāns 39:54)

Allah slavē tos, kuri savās darbībās pakļaujas Viņa pavēlēm: „Un kurš var būt labāks reliģijā, kā tas, kurš pakļauj savu seju (sevi) Allah (t.i., seko Allah reliģijai – Islama monoteismam); un viņš ir Muhsin (laba darītājs).” (Korāns 4:125)

Patiesībā, ka ticības priekšnoteikumu, Allah ir noteicis to, ka pakļaujamies Allah un Viņa sūtņa pavēlēm. Allah saka: „Bet nē, zvērot pie tava Kunga, viņiem nebūs ticības, līdz viņi padara tevi (O, Muhammed) par tiesnesi visos savos strīdos un nerod sevī pretestību pret taviem lēmumiem, un pieņem (tos) ar pilnu padevību.” (Korāns 4:65)

Diemžēl, daudzi apgalvo, ka nav saistības starp ticību un darbiem. Var pat dzirdēt vienu musulmani, sakot par otru: „Viņš ir labākais musulmanis, kādu es jebkad esmu saticis,” lai gan šis minētais cilvēks nepilda gandrīz neko, no Islamā prasītā. Šī nepareizā izpratne par ticību ir izplatījusies pa visu musulmaņu pasauli.

Patiesi, mūsu Šahadai, jeb ticības apliecībai, ir jārealizējas dzīvē caur mūsu sirdīm, mēlēm un darbiem. Mūsu sirdīs ir jābūt mīlestībai uz Allah, bijībai pret Allah un cerībai uz Viņu. Ar mēlēm mums ir jāapliecina Šahada. Ar darbiem, mums ir jārealizē dzīve tas, ko ticības apliecība no mums prasa. Ja kāds sakās esam musulmanis, tomēr nedz apliecina to ar saviem darbiem, nedz arī izprot Islamu – tāda cilvēka ticības apliecība nav nedz patiesa, nedz pareiza.

Taču tas nenozīmē, ka patiess ticīgais nekad negrēko. Patiesi, ticīgie grēko. Bet tik ilgi, kamēr viņi atzīst, ka izdarītais ir nepareizs un netbilst viņu pienākumam pakļauties Allah, tad viņi nav iznīcinājuši savu Šahada, jeb ticības apliecību. Tomēr neaizmirstiet, ka viņi joprojām ir grēcinieki.
Kāda ir nepieciešamā minimālā padevība, kas nosaka ticības robežu? Priekš zinātniekiem, kuri uzskata, ka, atstājot lūgšanas, cilvēks kļūst par neticīgo, tās ir piecas ikdienas lūgšanas. Tas, kurš nepilda vismaz piecas ikdienas lūgšanas, ir aizgājis aiz pieļaujamās darbu trūkuma robežas. Allah zin labāk.

(5) Piektais priekšnoteikums ir patiesīgums kā pretstats liekulībai un negodīgumam. Tas nozīmē, ka sakot Šahada, mēs esam godīgi - mēs to patiesi tā domājam. Attiecībā uz savu ticības apliecību, mēs nemelojam.

Pravietis (lai miers ir pār viņu) ir teicis: „Neviens neliecina, ka nav neviena pielūgsmes cienīga kā vien Allah, darot to patiesi no sirds, kā vien Allah aizliedz viņam Elles liesmas.” (Al-Bukhari, Muslim)

Mēs visi pazīstam tos, kuri sakot ticības apliecību nav godīgi. Viņi tai netic, bet vienkārši to saka, lai pasarbātu sevi vai gūtu kādu labumu no tās izteikšanas. Runa ir par liekuļiem. Allah viņus raksturo Korāna sākumā ar sekojošiem vārdiem: „Cilvēku vidū ir daži (liekuļi), kuri saka: ‘Mēs ticam Allah un Pēdējai Dienai,’ lai gan patiesībā viņi netic. Viņi (domā ka) pievils Allah un tos, kuri tic, kamēr viņi pieviļ tikai sevi, (to) neaptverot. Viņu sirdīs ir (šaubu un liekulības) slimība un Allah ir vairojis viņu slimību. Viņi saņems sāpīgas mokas, jo runāja melus.” (Korāns 2:8-10)

Pats par sevi saprotams, ka Allah Aizsaulē noraidīs to Šahadu, kuri kļūst par musulmaņiem vienkārši lai gūtu no tā labumu, nevis tāpēc, ka viņi tic Islamam. Par saviem meliem, viņi saņems sāpīgu sodu.

(6) Sestais priekšnosacījums ir skaidrība jeb neliekuļotība (Ikhlas). Kad mēs sakām Šahadu, mums tas ir jādara tikai un vienīgi Allah labā. Mēs nedrīkstam to darīt nekādu citu iemeslu dēļ. Un mēs nedrīkstam to darīt neviena cita dēļ. Tādējādi, skaidrības nozīme ir pretmets Širk, jeb partneru piedēvēšanai Allah. Mēs kļūstam un paliekam musulmaņi tikai un vienīgi Allah dēļ. Allah Korānā saka: „Pielūdziet (vienīgi) Allah, darot reliģiskas darbības/darbus neliekuļoti tikai Allah dēļ.” (Korāns 39:2) Tāpat Allah saka: „Un viņiem netika pavēlēts, kā vien pielūgt Allah un nepielūgt nevienu citu kā vien Viņu Vienīgo (atturēties piedēvēt Viņam partnerus), un pildīt As-Salat (Iqamat-as-Salat) un dot Zakat, un tā ir pareizā reliģija.” (Korāns 98:5) Pravietis (lai miers ir pār viņu) piebilda: „Allah ir aizliedzis Elles liesmām ikvienu, kurš saka: ‘Nav neviena pielūgsmes cienīga kā vien Allah,’ un to saka, vēloties Allah seju (labpatiku).” (Muslim)
Tas ir kaut kas, kas mums jāpārdomā – īpaši tiem no mums, kuri ir dzimuši un uzauguši musulmaņu gimenēs. Dziļi sevī, mums ir skaidri jāsaprot, ka esam musulmaņi tikai Allah dēļ. Mēs neesam musulmaņi mūsu vecāku, draugu, ģimenes vai musulmaņu sabiedrības dēļ. Mūsu prātos ir jābūt skaidrībai par to, ka esam musulmaņi visupirms, visubeidzot un tikai un vienīgi Allah dēļ.

Viena no zīmēm, ka esam musulmaņi Allah dēļ, ir tāda, ka mēs darām visu, ko Allah mums liek, neskatoties uz to, ko no mums vēlas vai grib citi. Tāpat kā mēs esam musulmaņi tikai un vienīgi Allah dēļ, arī visas mūsu darbības tiek darītas tikai un vienīgi Allah dēļ.

Tomēr daržreiz mēs vēlamies zināt, vai cilvēki ievēro šo priekšnoteikumu. Daži musulmaņu pasaules pārstāvji praktizē Islamu tikai tik tālu, cik tas ir pieņemams viņu ģimenēm. Ja ir kaut kas tāds Islamā, kas viņu ģimenēm nepatīk – lai gan viņu ģimenes ir musulmaņi un tāpēc viņiem patiesībā vakadzētu patikt visam Islamam – tad viņi nepraktizē to konkrēto Islama aspektu. Reizēm brālis neuzturas sieviešu sabiedrībā, un viņa sieva atturās no vīriešu sabiedrības. Tomēr atgriežoties mājās, viņi vienkārši un labprāt iziet uz kompromisiem ar reliģiju savu vecāku dēļ, jo viņu ģimenes vēlas uzturēties jauktā sabiedrībā. Šiem cilvēkiem ir sev neliekuļoti jājautā, kāpēc viņi ir musulmaņi. Vai viņi ir musulmaņi savu vecāku dēļ un tāpēc darīs visu to, kas patīk vecākiem, un nedarīs to, kas viņiem nepatīk? Jeb vai viņi ir musulmaņi Allah dēļ, un tāpēc nedarīs to, kas nav Allah tīkams, un darīs to, kas Allah tīk?

· La ilaha illa-llah priekšnosacījumi – 4. daļa

(7) Septītais priekšnosacījums ir mīlestība. Tas nozīmē, ka ticīgais mīl šo Šahadu, viņš mīl tā, kā to norāda Šahada, viņš mīl to, ko Šahada sevī ietver un ko prasa, un viņš mīl tos, kuri darbojas saskaņā ar un tiecas uz šīs Šahadas piepildījumu. Šis ir nepieciešams Šahadas noteikums. Ja cilvēks izrunā Šahadu, bet nemīl Šahadu un to, ko tā apzīmē, tad faktiski viņa ticība nav pilnīga. Tā nav patiesa ticīgā ticība. Ja viņš mīl kaut ko vairāk, nekā šo Šahadu, vai ja viņš mīl kaut ko vairāk, nekā Allah, tad viņš ir noliedzis savu Šahadu. Patiess ticīgais (tāds, kas izpilda visus Šahadas noteikumus) mīlestības ziņā nenostāda blakus Allah nevienu līdzīgu.

Allah Korānā saka: „Cilvēku vidū ir daži, kuri ņem (pielūgsmei) citus bez Allah kā (Allah) sācenšus. Viņi mīl tos tāpat, kā viņi mīl Allah. Bet tie, kas tic, mīl Allah vairāk (kā jebkuru citu).” (Korāns 2:165) Allah arī cituviet saka: „Saki: ‘Ja jūsu tēvi, dēli, brāļi, sievas, radinieki, bagātība, ko esiet guvuši, tirdzniecība, kurā baidāties zaudēt, un mītne, kas jums tīkama, ir mīļāki jums nekā Allah un Viņa Vēstnesis un tiekšanās piepildīt Viņa lietas, tad gaidiet, kamēr Allah dod Savu Spriedumu (mokas). Allah nedod vadību cilvēkiem, kur ir Al-Fasiqun (dumpīgi, nepaklausīgi Allah).’” (Korāns 9:24) Pravietis (lai miers ir pār viņu) ir teicis: „Tas, kuram ir trīs rakstura īpašības, ir sajutis ticības saldumu. [Pirmā no šīm] ir tā, ka viņš mīl Allah un Viņa Vēstnesi vairāk, nekā jebkuru citu...” (Al-Bukhari, Muslim)

Šis ir viens no svarīgākajiem Islama aspektiem, tomēr kaut kādu iemeslu dēļ, tas ir izzudis no daudzu musulmaņu dzīvēm. Viņi darbojas Islamā, it kā Islams būtu pienākums, tā vietā lai darītu lietas Allah mīlestības dēļ. Ja Allah pavēl mums ko darīt, kā piemēram apliecināt ticību, mums ir jāsaprot, ka tā ir Allah tīkama lieta un tāpēc dēļ mūsu mīlestības uz Allah, mums ir jābūt ļoti priecīgiem veikt darbības, kuras ir tīkamas Allah. Bet, kā es jau minēju, šodien daudziem, daudziem musulmaņiem trūkst šīs sajūtas.

(8) Astotais Šahadas priekšnosacījums ir tāds, ka cilvēkam, kurš izrunā Šahada, ir jānoliedz jebkurš cits pielūgsmes objekts. Lai gan tas jau ir skaidrs no ticības apliecības vārdiem, tas tomēr nešķiet skaidrs visiem, kuri izrunā ticības apliecību. Tāpēc šeit es to skaidroju sīkāk.

Sūrā Al-Baqarah, Allah mums skaidri atgādina par šo svarīgo Šahadas aspektu: Šahada nav tikai apstiprinājums, bet gan abi – gan apstiprinājums, gan negācija. Allah saka: „Un tas, kurš noliedz ticību Taghut [jebkurš vai jabkāds cits pielūgsmes objekts] un tic Allah, ir cieši pieķēries visvairāk uzticības cienīgajam, kas nekad netiks lauzts.” (Korāns 2:256) Liekas, ka Pravietis (lai miers ir pār viņu) to ir paskaidrojis vēl tiešāk: „Ja kāds saka, ka nav neviena pielūgsmes cienīga kā vien Allah un noliedz jebko citu, kas tiek pielūgts, izņemot Allah, tad viņa bagātība un asinis ir pasargātas, un viņa atskaite būs pie Allah.” (Muslim)

Lai gan šim noteikumam būtu jābūt pašam par sevi saprotamam visiem tiem, kuri izrunā Šahada vārdus, tomēr var vēl atrast musulmaņus, kuri saka Šahada un pēc tam pielūdz citas būtnes vai lietas blakus Allah. Jūs redzēsiet viņus ejam uz kapsētām un pielūdzot tos, kuri guļ kapos. Viņi izpildīs pielūgsmes rituālus nevis Allah dēļ, bet gan dēļ mirušajiem ‘svētajiem’ šajos kapos. Kādu Šahadu šie cilvēki ir apliecinājuši? Vai domājat, ka viņu Šahada ko nozīmēs Tiesas Dienā, ja viņi turpinās ticēt, ka bez Allah var pielūgt arī ko citu?

(9) Devītais Šahadas priekšnosacījums ir tāds, ka musulmanis turas pie Šahadas līdz pat nāvei. Šī ir dziļa nepieciešamība, lai Šahada jums ko nozīmētu Aizsaulē. Jūs nevarat gulēt uz lauriem par to, ko esat veikuši pagātnē. Nē, patiesi, Šahadai ir jābūt jūsu karogam līdz pat nāvei. Pravietis (lai miers ir pār viņu) ir teicis: „Cilvēks pavada daudz laika, darot darbus, kurus dara Paradīzes iemītnieku, un tad viņš beidz savus darbus ar Elles iemītnieku darbiem. Un cilvēks pavada daudz laika, darot Elles iemītnieku darbus, un tad viņš beidz savus darbus ar Paradīzes iemītnieku darbiem.” (Muslim) Kādā citā Hadīsā, Pravietis (lai miers ir pār viņu) saka: „Pie Tā, izņemot kuru nav cita Dieva, kāds no jums pilda Paradīzes darbus, līdz ir tikai plaukstas platums starp viņu un Paradīzi, un tad grāmata [priekšnoteiktais] viņu pārņem, un viņš pilda Elles iemītnieku darbus, līdz pats tur nokļūst” (Al-Bukhari, Muslim)

Allah Korānā saka: „Jūs, kas ticiet! Bijājiet Allah (darot visu, ko Viņš noteicis, un atturoties no tā, ko Viņš aizliedzis) tā, kā Viņu jābijā. [Klausiet Viņu, esiet Viņam pateicīgi un vienmēr Viņu atcerieties], un nemirstiet kā vien Islama stāvoklī [kā musulmaņi (ar pilnīgu padevību Allah)].” (Korāns 3:102)

Brāļi un māsas, šie ir Šahadas priekšnoteikumi. Šie ir tie Šahadas aspekti, kuri mums ir jāmeklē sevī un sev jājautā: „Vai mana Šahada atbilst visām šīm prasībām? Vai es to saku no sirds, godīgi un dēļ mīlestības uz Allah? Vai es to saku, balstoties uz to, ko tā tiešām nozīmē? Vai es noliedzu visus citus neīstos pielūgsmes objektus?...”

Mums ir jāuzdod šie jautājumi sev tagad – pirms mēs tiekamies ar Allah. Insha’Allah, mēs uzdosim šos jautājumus sev tagad un atradīsim, ka mums tiem ir visas pereizās atbildes. Jeb ja mēs atradīsim kādu trūkumu, tad strādāsim pie tā novēršanas. Ar Allah žēlastību, Aizsaulē mūsu Šahada kļūs par Paradīzes atslēgu, un Paradīzes vārti plaši mums atvērsies, un mēs varēsim dzīvot mūžīgi Paradīzes bagātībās, zinot, ka Allah ir ar mums apmierināts.

Tomēr jāatgādina, ka ar šo priekšnosacījumu zināšanu vien nepietiek. Patiesi, var sastapt daudz musulmaņu, kuri labi pārzin šos priekšnosacījumus, tomēr paskatoties uz viņu darbiem un uzvedību, mēs redzam, ka tas nav atstājis uz viņiem nekādu iespaidu. Tas nozīmē, ka neskatoties uz to, cik labi viņš var atskaitīt šos priekšnosacījumus, praktiski viņš tos nepilda. Aizsaulē šādas priekšnosacījumu zināšanas nedos nekādu labumu. Patiesi, viņa zināšanas liecinās pret viņu, jo viņš skaidri pārzināja priekšnosacījumus, kuri bija jāpilda, tomēr parādīja, ka viņam trūka vēlēšanās tos realizēt dzīvē.

Tauhīd kategorijas

Autors: Abu Amīna Bilal Filips (Abu Ameenah Bilal Philips)

Literāri tulkojot, Tauhīd nozīmē ‘apvienošana’ (kaut kā padarīšana par vienu) vai ‘vienības apliecināšana’ un nāk no arābu darbības vārda (uahhada), kurš nozīmē ‘vienot, apvienot vai konsolidēt.’1 Tomēr kad termins Tauhīd tiek lietots attiecībā uz Allah (Tauhīdulā2), tas nozīmē: Allah vienības īstenošana un uzturēšana visās cilvēka darbībās, kuras tieši vai netieši ir ar Viņu saistītas. Tas nozīmē ticēt, ka Allah ir Viens, bez partneriem Savā varā un Savās darbībās (Rabūbīja), Viens bez līdzības Savā esencē un atribūtos (Asmā ua Sifāt) un Viens bez sācenša Savā dievišķumā un pielūgsmē (Ulūhīja/Ebāda). Trīs minētie aspekti veido pamatu tām kategorijām, kurās Tauhīd zinātne tiek tradicionāli dalīta. Visi trīs pārklājas un ir tik neatdalāmi, ka neievērojot jebkuru vienu no šiem aspektiem, netiek izpildītas Tauhīd prasības. Kāda no minēto Tauhīd aspektu neievērošana tiek saukta par Širk (lit. dalīšana) – partneru piedēvēšana Allah, kas Islamā nozīmē elkdievību.

Trīs Tauhīd kategorijas parasti saucas sekojoši:
1. Tauhīd ar-Rabūbīja (lit. ‘kundzības vienības uzturēšana’)
2. Tauhīd al-Asmā uas-Sifāt (lit. ‘Allah vārdu un atribūtu vienības uzturēšana’)
3. Tauhīd al-Ebāda (lit. ‘Allah pielūgsmes vienības uzturēšana’)3

Tauhīd dalījumu tā sastāvdaļās neveica ne Pravietis (lai miers ir pār viņu), nedz arī viņa līdzgaitnieki, jo nebija vajadzības šādi analizēt tik pašu par sevi saprotamu ticības pamatprincipu. Tomēr sastāvdaļu pamati ir ietverti Korāna pantos, kā arī Pravieša (lai miers ir pār viņu) un viņa līdzgaitnieku skaidrojumos – tas viss lasītājam taps skaidrs, kad turpmāk šajā nodaļā katra no kategorijām tiks apskatīta sīkāk.

Nepieciešamība pēc šīs analītiskās Tauhīd principu analīzes radās, kad Islams izplatījās Ēģiptē, Bizantijā un Indijā, uzsūcot sevī šo reģionu kultūras. Tā ir dabīga parādība, ka šo zemju cilvēkiem pieņemot Islamu, viņi paturēja kādas no savām iepriekšējām pārliecībām. Kad daži no šiem jaunienācējiem Islamā sāka rakstīt un diskutēt par savām dažādajām filozofiskajām Dieva koncepcijām, radās sajukums, kas sāka apdraudēt tīro un vienkāršo Islama monoteismu. Bija arī citi, kas ārēji bija pieņēmuši Islamu, bet klusībā strādāja pie tā, lai sagrautu šo reliģiju no iekšpuses, jo nebija spējīgi to paveikt militārā ceļā. Šī grupa sāka aktīvi izplatīt masās izkropļotas idejas par Allah, ar mērķi sagraut pirmo pīlāru Īmān (ticību) un līdz ar to arī pašu Islamu.

Saskaņā ar musulmaņu vēsturnieku teikto, pirmais musulmanis, kurš sāka sludināt cilvēka brīvās gribas principu un noliegt likteni (Kadr), bija kādreizējais kristietis no Irākas vārdā Sausan. Vēlāk Sausan atgriezās pie Kristietības, pirms tam paspējot nodot šīs idejas savam skolniekam Mabad ibn Khaalid al-Juhanee no Basras. Mabad izplatīja sava skolotāja idejas, līdz 700. m.ē.4 gadā viņu sagūstīja un sodīja ar nāvi Umaijudu kalifs Abul-Malik ibn Marwaan (685.-705.).

Gados jaunākie Sahāba (Pravieša (lai miers ir pār viņu) līdzgaitnieki), kuri vēl bija dzīvi šajā laika posmā, kā piemēram Abdullah ibn Umar (mira 694. m.ē.) un Abdullah ibn Abee Awfaa (mira 705. m.ē.), ieteica nesveicināt tos, kuri noliedz Kadr, nedz arī izpildīt viņiem bēru lūgšanas. Tas nozīmē, ka viņi uzskatīja šos cilvēkus par neticīgajiem.5

Tomēr Kristietības filozofiskie argumenti par labu brīvajai gribai turpināja rast jaunus atbalstītājus. Ghailaan ibn Muslim no Damaskas mācījās pie Mabad un cīnījās par brīvo gribu, līdz viņu veda kalifa Umar ibn Abdul-Azeez (717.-720. m.ē.) priekšā. Viņš publiski atteicās no saviem apgalvojumiem, tomēr pēc kalifa nāves atsāka mācīt par brīvo gribu. Nākamais kalifs Hishaam ibn Abdul-Malik (724.-743. m.ē.) viņu apcietināja, tiesāja un sodīja ar nāvi.6

Vēl kāda vērā ņemama figūra šī strīda sakarā bija al-Jab ibn Dirham, kurš ne tikai atbalstīja brīvās gribas filosofiju, bet arī mēgināja interpretēt Korāna pantus, kas satur Allah īpašību aprakstus, saskaņā ar neoplatonisma filozofiju. Kādā brīdī al-Jab bija skolotājs Umaijudu princim Marwaan ibn Muhamad, kurš vēlāk kļuva par četrpadsmito kalfiu (744.-750. m.ē.). Savu lekciju laikā Damaskā, viņš atklāti noliedza dažus no Allah atribūtiem, kā piemēram, redzēšanu, dzirdēšanu, u.tml., līdz Umaijudu valdnieks viņu padzina.7 Viņš bēga uz Kufu, kur viņš turpināja sludināt savas idejas un vākt sekotājus, līdz viņa ķecerīgie uzskati kļuva plaši pazīstami un 736. m.ē. gadā Umaijudu valdnieks Khaalid ibn Abdillaah viņam izpildīja publisku nāves sodu. Tomēr viņa māceklis Jahm ibn Safwaan turpināja aizstāvēt skolotāja doktrīnas Tirmiz un Balakh filozofiskajās aprindās. Viņa ķecerībām izplatoties, Umaijudu valdnieks Nasr ibn Sayyaar 743. m.ē.8 gadā sodīja viņu ar nāvi.

Pirmie kalifi un zem viņiem esošie valdnieki bija tuvāki Islama principiem un tautas masu apziņa bija augstāka, jo dzīvi bija Pravieša (lai miers ir pār viņu) līdzgaitnieki un viņu mācekļi. Tādējādi, valdnieki nekavējoties atsaucās uz aicinājumu izskaust klajus ķecerus. Turpretī vēlākie Umaijudu kalifi bija korumpētāki un maz uztraucās par reliģijas lietām. Arī tautas masas mazāk interesējās par Islamu un tādējādi kļuva atvērtākas maldu idejām.

Arvien lielāks daudzums tautu pievērās Islamam, kā rezultātā tika pārņemtas arī viņu zināšanas. Ķeceru sodīšana ar nāvi vairs netika lietota ķecerības viļņa apkarošanai. Ķecerības vilnim pretī stājās musulmaņu zinātnieki, kuri ķērās pie intelektuāliem ieročiem tā apkarošanai. Viņi sistemātiski uzstājās pret dažādajām svešajām filozofijām un tcībām, tās katogorizējot un pretostādot Korānā un Sunnā balstītiem principiem. Tieši no šiem aizsardzības centieniem izauga Tauhīd zinātne ar tās precīzi definētajām kategorijām un sastāvdaļām. Vienlaicīgi noritēja specializācija arī visās citās Islama zināšanu nozarēs, gluži tāpat, kā tas ir noticis dažādās mūsdienu sekulārās zinātnes jomās. Tādējādi, studējot Tauhīd kategorijas atsevišķi un padziļināti, nedrīkst aizmirst, ka tās sastāda vienu organisku kopumu, kas pats par sevi ir pamats lielākam veselumam – Islamam.

· Tauhīd ar-Rabūbīja (kundzības vienības uzturēšana)

Šī kategorija balstās uz fundamentālu koncepciju, ka tikai Allah lika visām lietām eksistēt, kad nebija nekā; Viņš atbalsta un uztur radību bez jebkādām vajadzībām no tās puses vai pret to; Viņš ir vienīgais visuma un tā iedzīvotāju Kungs, bez jebkādiem reāliem izaicinājumiem Viņa augstākajai varai. Arābu vārds Rabūbīja ir veidots no saknes Rabb (Kungs) un tiek lietots, lai apzīmētu šo radītāja-uzturētāja īpašību. Saskaņā ar šo kategoriju, tā kā Dievs ir vienīgais reālais eksistences spēks, Viņš ir tas, Kurš deva visām lietām spēju kustēties un mainīties. Radībā nenotiek nekas, kā vien tas, kam Viņš atļauj notikt. Atzīstot šo realitāti, Pravietis Muhammeds (lai miers ir pār viņu) bieži atkārtoja šādu frāzi „La haula ua lā kuuata ilā billā” („La hawla wa laa quwwata illaa billaah”) – „nav kustības, nedz spēka, kā vienīgi tas, ko Allah vēlas.”

Rabūbīja koncepcijas pamati ir atrodami vairākos Korāna pantos. Piemēram, Allah saka:

„Allah ir visu lietu Radītājs, un Viņš ir Wakil (Aizbildnis) pār visām lietām.” (Korāns 39:62)9
„... Allah ir radījis jūs un viso ko jūs darāt/taisāt” (Korāns 37:96)10
„Un tu (Muhammed) nesviedi, kad tu sviedi, bet Allah svieda...” (Korāns 8:17)11
„Un nenotiek neviena nelaime/liksta, kā vien ar Allah atļauju (Kadr – dievišķi priekšnoteikto)...” (Korāns 64:11)12

Pravietis (lai miers ir pār viņu) tālāk skaidro šo koncepciju, sakot: „Apzinies, ka pat ja visa cilvēce sanāktu vienkopus, lai ko darītu tavā labā, viņi būtu spējīgi darīt tikai to, ko Allah jau priekš tevis bija uzrakstījis. Tāpat, ja visa cilvēce sanāktu vienkopus, lai nodarītu tev ko ļaunu, viņi būtu spējīgi nodarīt tev ļaunu tikai to, ko Allah jau priekš tevis bija uzrakstījis.”13

Tādējādi, tas, ko cilvēks uzskata par veiksmi vai neveiksmi, ir vienkārši Allah priekšnoteikti notikumi, kas ir daļa no šīs dzīves pārbaudījumiem. Notikumi seko tikai un vienīgi Allah noteiktai gaitai. Allah Korānā saka:

„Jūs, kas ticiet! Patiesi, jūsu sievu un bērnu vidū ir jūsu ienaidnieki (kas var jūs atturēt no paklausības Allah), tāpēc piesargieties no viņiem...” (Korāns 64:14)14

Tas nozīmē, ka šīs dzīves labajās lietās ir smagi pārbaudījumi mūsu ticībai Dievam. Līdzīgi arī šausmīgakajos mūsu dzīves notikumos slēpas pārbaudījumi, kā tas ir minēts sekojošā pantā:

„Un patiesi, mēs jūs pārbaudīsim ar kaut ko no bailēm, izsalkuma, bagātību, dzīves un agļu zaudēšanas, bet dodiet labas vēstis As-Sabirun (pacietīgajiem).” (Korāns 2:155)15

Dažreiz modeļi ir atpazīstami, kā piemēram cēloņa un seku attiecībās; bet citās reizēs, tie nav atpazīstami, kā piemēram gadījumā, kad šķietami labi rezultāti nāk sliktā ceļā vai slikti rezultāti labā ceļā. Dievs ir izskaidrojis, ka gudrība, kas pamatā šīm šķietamajām neregularitātēm, bieži vien ir pārāka par cilvēka tā brīža uztveri viņa ierobežoto zināšanu dēļ.

„... var būt tā, ka jums nepatīk lieta, kas ir priekš jums laba, un ka jums patīk lieta, kas ir priekš jums slikta. Allah zina, bet jūs neziniet.” (Korāns 2:216)16

Šķietami slikti notikumi cilvēka dzīvē reizēm izrādās notikuši uz labu, un šķietami labas lietas, kuras cilvēki vēlas, izrādās postošas. No tā izriet, ka cilvēka ietekmes sfēra attiecībā uz notikumiem, kas veido viņa dzīvi, ir ierobežota uz garīgu izvēli starp viņa priekšā esošiem variantiem, nevis uz viņa izvēļu reālajiem rezultātiem. Citiem vārdiem runājot, cilvēks izvēlas, bet Dievs dara. Šķietama veiksme vai neveiksme abas ir no Allah, un tās nevar ietekmēt tādi veiksmes amuleti kā zaķa kāja, četrlapu āboliņa lapa, laimīgais skaitlis, zodiaka zīme u.tml., vai tādi neveiksmes vēstneši kā 13. datums piektdienā, plīstošs spogulis, melns kaķis u.tml.

Patiesībā māņticība un ticēšana amuletu spēkam ir Širk grēka izpausme šajā Tauhīd formā. Uqbah, viens no Pravieša (lai miers ir pār viņu) līdzgaitniekiem, atstāstīja, ka reiz pie Allah vēstneša (lai miers ir pār viņu) atnāca grupa vīru, lai zvērētu viņam uzticību, un viņš pieņēma zvērestu no deviņiem, bet vienam atteica. Kad vīri jautāja, kāpēc viņš atteicās pieņemt viņu biedra zvērestu, viņš atbildēja: „Patiesi, viņš nēsā amuletu.”17 Vīrs, kurš nēsāja amuletu, iebāza roku savā mētelī, norāva amuletu, saplēsa to un tad deva zvērestu. Pravietis (lai miers ir pār viņu) tad teica: „Tas, kurš nēsā amuletu, ir izdarījis Širk.”18

Ja runā par Korāna lietojumu amuletos vai Korāna pantu nēsāšanu ķēdītēs vai somiņās lai atvairītu ļauno un piesaistītu veiksmi, tad šāda rīcība maz atškiras no tā, ko praktizē pagāni. Korānu šādi nelietoja nedz Praviets (lai miers ir pār viņu), nedz viņa laikabiedri. Pravietis (lai miers ir pār viņu) saka: „Tas, kurš ievieš Islamā jauninājumus, kas tam nepieder, saņems to noraidījumu.”19 Taisnība, ka tādas Korāna Sūras (nodaļas) kā an-Naas un al-Falaq tika īpaši atklātas, lai izdzītu ļaunos garus un lauztu lāstus, bet Pravietis (lai miers ir pār viņu) demostrēja pareizās metodes kā to darīt. Reiz, kad viņam bija uzlikts lāsts, viņš lika Alī ibn Abī Tālib recitēt abas nodaļas pantu pa pantam, un kad viņš saslima, viņš pats recitēja tās priekš sevis.20 Viņš tās nepierakstīja un nekarināja kaklā, nesēja tās uz savas rokas vai ap viduli, nedz arī teica citiem tā darīt.

· Tauhīd al-Asmā uas-Sifāt (Allah vārdu un atribūtu vienības uzturēšana)

Šī Tauhīd kategorija sastāv no pieciem galveniem aspektiem:

(1) Lai saglabātu Allah vārdu un atribūtu vienību pirmajā no aspektiem, Allah ir jāapzīmē tā, kā Viņš un Viņa Pravietis (lai miers ir pār viņu) ir Viņu raksturojuši, neizskaidrojot sīkāk Viņa vārdus un atribūtus un nedodot tiem citas nozīmes kā vien tās, kuras ir acīm redzamas. Piemēram, Korānā Allah saka, ka Viņš kļūst dusmīgs uz neticīgajiem un liekuļiem. Viņš saka:

„Un lai Viņš varētu sodīt Munafiqun (liekuļus), vīriešus un sievietes, un arī Mushrikun [pagānus], vīriešus un sievietes, kuri domā par Allah ļaunas domas. Priekš viņiem ir pazemojošas mokas, un pār viņiem ir Allah dusmas, un Viņš ir nolādējis viņus un sagatavojis priekš viņiem Elli – un patiesi tās ir no sliktākajām beigām.” (Korāns 48:6)21

Tādējādi, dusmas ir viens no Dieva atribūtiem. Ir nepareizi teikt, ka Viņa dusmām jānozīmē Viņa sodu, jo dusmas ir cilvēka vājuma izpausme un kā tādas tās neiederas Allah raksturošanai. Tas, ko Allah ir teicis, ir jāpieņem saprotot, ka Viņa dusmas nav tādas kā cilvēciskās dusmas, balstoties uz apgalvojumu: „... Nav nekā Viņam līdzīga...” (Korāns 42:11)22 Tā sauktā „racionālā” skaidrojuma procesa loģiskie rezultāti noved pie pašas Dieva eksistences noliegšanas. Allah raksturo sevi kā dzīvojošu un cilvēks arī dzīvo - tāpēc pamatojoties uz racionālistu argumentu, Dievs nedz dzīvo, nedz eksistē. Dieva atribūti un cilvēciskās īpašības ir līdzīgi tikai pēc nosaukuma, nevis pakāpes. Kad Dievam tiek piedēvēti atribūti, tie ir jāpieņem to absolūtajā nozīmē, bez cilvēciskiem trūkumiem.

(2) Otrais Tauhīd al-Asmā uas-Sifāt aspekts sevī ietver to, ka Allah ir jāraksturo tā, kā Viņš Pats sevi ir raksturojis, nepiedēvējot Viņam jaunus vārdus vai atribūtus. Piemēram, Allah nevar dot vārdu al-Ghādib (Dusmīgais), neskatoties uz to, ka Viņš ir teicis, ka Viņš dusmojas, tāpēc ka nedz Allah, nedz Viņa vēstnesis nav lietojuši šo vārdu. Šī var likties ļoti smalka detaļa, bet uz to ir jāpastāv, lai novērstu nepatiesu Dieva raksturojumu rašanos. Tas nozīmē, ka galīgajam cilvēkam nav tiesību definēt bezgalīgo radības Kungu.

(3) Trešajā Tauhīd al-Asmā uas-Sifāt aspketā Allah tiek raksturots, nepiedēvējot Viņam Viņa radības atribūtus. Piemēram, Bībelē un Torā ir rakstīts, ka Allah pavadīja pirmās sešas dienas, radot visumu, un tad septītajā dienā gulēja.23 Šī iemesla dēļ, ebreji un kristieši sestdienā vai svētdienā atpūšas – strādāšana šajā dienā tiek uzskatīta par grēku. Šāds apgalvojums piedēvē Dievam Viņa radība atribūtus. Cilvēks ir tas, kas nogurst no smaga darba un kuram ir vajadzīgs miegs, lai atgūtu spēkus.24 Vēl kādās Bībeles un Toras vietās, Dievs ir attēlots nožēlojot Savas sliktās domas tieši tāpat, kā cilvēks dara, kad viņš saprot savas kļūdas.25 Līdzīgi, apgalvojums, ka Dievs ir gars vai ka Viņam ir gars, pilnībā apgāž šo Tauhīd jomu. Nekur Korānā Allah neraksturo sevi kā garu; arī Viņa Pravietis (lai miers ir pār viņu) Hadīsos neizsaka šāda rakstura apgalvojumus. Patiesībā, Allah raksturo garu kā daļu no Savas radības.26

Svarīgākais princips, kuram jāseko attiecībā uz Allah atribūtiem, ir sekojoša Korānā definēta formula:

„... Nav nekā Viņam līdzīga; un Viņš ir Visu-Dzirdošs un Visu-Redzošs.” (Korāns 42:11)27

Dzirde un redze ir cilvēciski atribūti, bet kad tie tiek piedēveti Dievišķajai Esamībai, tiem nav līdzīgu to perfekcijā. Turpretī kad šie atribūti tiek attiecināti uz cilvēkiem, tiem ir nepieciešami auss un acs aparāti, kurus nevar piedēvēt Dievam. Cilvēks zin par Radītāju tikai to mazumu, ko Viņš ir atklājis caur Saviem praviešiem. Tādēļ cilvēks ir spiests turēties šajās šaurajās robežās. Kad cilvēks ļauj brīvu vaļu savam intelektam attiecībā uz Dieva raksturošanu, viņš ir pakļauts iespējai pieļaut kļūdas, piedēvējot Allah Viņa radības atribūtus.

Mīlot vizuālus attēlojumus, kristieši ir gleznojuši, grebuši un veidojuši neskaitāmas cilvēciskās līdzības un nosaukuši tās par Dieva attēliem. Šie attēli ir kalpujuši tam, lai masas pieņemtu Jēzus dievišķumu. Kad viņi bija pieņēmuši koncepciju par Dieva līdzību cilvēciskām būtnēm, pieņemt Jēzu kā Dievu vairs neradīja nekādas problēmas.

(4) Ceturtais Tauhīd al-Asmā uas-Sifāt askpekts prasa, lai cilvēkam netiktu dotas Allah īpašības. Piemēram, Jaunajā Derībā Pāvils ņem no Toras (Pirmā Mozus 14:18-20) Melchisedeka, Salēmas ķēniņa tēlu un dod viņam un Jēzum dieviškos atribūtus – bez sākuma vai beigām:

„1 Šis Melchisedeks, Salēmas ķēniņš, visaugstākā Dieva priesteris, sastapās ar Ābrahāmu, kad tas atgriezās no ķēniņu sakāves, un viņu svētija; 2 Viņam Ābrahāms arī piešķīra desmito tiesu no visa, viņš vispirms ir Taisnība ķēniņš (tā viņa vārds tulkojams), bet tad arī Salēmas ķēniņš, tas ir – miera ķēniņš, 3 Bez tēva, bez mātes, bez cilt raksta; viņam nav ne dienu sākuma, ne mūža gala, bet, Dieva Dēlam līdzināms, viņš paliek priesteris mūžam.”28

„5 Tāpat arī Kristus nav piesavinājies godu tikt par augsto priesteri, bet tas, kas viņam ir teicis: ‘Mans dēls tu esi, šodien es tevi esmu dzemdinājis.’ 6 Kā arī citā vietā viņš saka: ‘Tu esi priesteris mūžīgi pēc Melchisedeka kārtas.’”29

Lielākā daļā Šītu sektu (izņemot Zaidītu sektu Jemenā) ir devuši saviem ‘Imāmiem’ dievišķus atribūtus: absolūtu nekļūdīgumu,30 zināšanas par pagātni, nānotni un neredzamo, spēju mainīt likteni31 un kontroli pār radības atomiem.32 Šādi rīkojoties, viņi nostāda blakus Dievam sācenšus, kuriem piemīt Viņa unikālie atribūti un kuri, beigu beigās, kļūst par dieviem blakus Allah.

(5) Allah vārdu vienības uzturēšana nozīmē arī to, ka Allah vārdi to noteiktajā formā nevar tikt doti Viņa radībai, kā vien liekot tiem priekšā Abd, kas nozīmē ‘vergs’ vai ‘kalps’. Daudzus no Dievišķajiem vārdiem to nenoteiktajās formās, kā piemēram Raūf un Rahīm, ir atļauts lietot kā vīriešu vārdus, jo Allah ir lietojis dažus no tiem to nenoteiktajās formās attiecībā uz Pravieti (lai miers ir pār viņu):

“Patiesi, pie jums ir nācis Pravietis (lai miers ir pār viņu) no jūsu pašu vidus (t.i., kuru jūs labi pazīstiet). … attiecībā uz ticīgajiem (viņš (lai miers ir pār viņu) ir) pilns līdzcietības (Raūf), laipnuma un žēlsirdības (Rahīm).” (Korāns 9:128)

Bet ar-Raūf (Visupilnais Līdzcietības) un ar-Rahīm (Visu-Žēlsirdīgais) var lietot attiecībā uz vīriešiem tikai ja tiem priekšā ir Abd, kā Abdur-Raūf vai Abdur-Rahīm, jo to noteiktajā formā tie ietver perfekcijas līmeni, kas pieder tikai Dievam. Līdzīgi, tādi vārdi kā Abdur-Rasūl (vēstneša vergs), Abdun-Nabī (Pravieša vergs), Abdul-Husein (Huseina vergs) u.tml., kuros cilvēki sevi sauc par kāda cita bez Allah vergiem, arī ir aizliegti. Balstoties uz šo principu, Pravietis (lai miers ir pār viņu) aizliedza musulmaņiem uzrunāt tos, kas atrodas viņu kalpībā, kā Abdī (mans vergs) vai Amatī (mana vergu meitene).34

· Tauhīd al-Ebāda (Allah pielūgsmes vienības uzturēšana)

Neskatoties uz plašajiem pirmo divu Tauhīd kategoriju skaidrojumiem, ar ticēšanu tikai tiem nepietiek, lai izpildītu Islama Tauhīd prasības. Tauhīd ar-Rabūbīja un Tauhīd al-Asmā uas-Sifāt ir jāpapildina ar Tauhīd al-Ebāda, lai Tauhīd sasniegtu Isama noteikto pilnību. Šo apgalvojumu pamato fakts, ka Pats Allah ir skaidri teicis, ka Pravieša laika Mušrikūn (eldievji) apstiprināja daudzus divu pirmo Tauhīd kategoriju aspektus. Korānā Allah liek Pravietim (lai miers ir pār viņu) teikt pagāniem:

„Saki (ak, Muhammed (lai miers ir pār viņu)): ‘Kas jums dod visu no debesīm un zemes? Kam pieder dzirde un redze? Un kurš noškir dzīvo no mirušā un mirušo no dzīvā? Un kurš liek lietām notikt?’ Viņi teiks: ‘Allah.’” (Korāns 10:31)35

„Un ja tu jautāsi viņiem, kurš viņus ir radījis, viņi noteikti atbildēs: ‘Allah.’” (Korāns 43:87)36

„Un ja tu viņiem jautātu: ‘Kurš sūta lejup ūdeni (lietu) no debesīm un līdz ar to dod dzīvību zemei pēc tās nāves?’ viņi noteikti atbildēs: ‘Allah.’” (Korāns 29:63)37

Visi Mekas pagāni zināja, ka Allah ir viņu radītājs, uzturētājs, viņu Kungs un Pavēlnieks, tomēr pēc Dieva teiktā, šīs zināšanas nepadarīja viņus par musulmaņiem. Patiesībā, Allah saka:

„Un lielākā daļa no viņiem netic Allah, kā vien piedēvējot Viņam partnerus [t.i., viņi ir Mušrikūn (elkdievji)].” (Korāns 12:106)38

Mudžāhids39 šo pantu komentē sekojoši: „Viņu ticība Allah, kas atspoguļojas apgalvojumā: ‘Allah mūs radīja, uztur mūs un ņem mūsu dzīves’, neatturēja viņus pielūgt bez Allah arī citus dievus.”40 No iepriekš minētajiem pantiem ir skaidrs, ka Kufār (neticīgie) zināja par Allah augstāko varu un spēku. Patiesībā viņi pat uzticīgi veltīja Viņam dažāda veida pielūgsmes, kā piemēram Hadž, labdarību, dzīvnieku upurēšanu, zvērestus un pat lūgšanas – tad, kad viņi piedzīvoja grūtus laikus un izjuta vajadzības. Viņi pat mēdza apgalvot, ka viņi sekojot Ābrahama reliģijai. Šī apgalvojuma dēļ, Allah atklāja sekojošu pantu:

„Ābrahāms nebija nedz ebrejs, nedz kristietis, bet viņš bija patiess musulmanis Hanifa (Islama monoteisms – nepielūgt nevienu kā vien Allah) un viņš nebija no al-Mušrikūn” (Korāns 3:67)41

Daži no Mekas iedzīvotājiem pat ticēja augšāmcelšanai un sodam; vēl citi ticēja priekšnoteiktajam (Kadr). Pirms Islama laika dzeja sniedz pierādījumus šiem viņu ticējumiem. Piemēŗam, dzejnieks Zuhayr esot teicis: „Tas ir vai nu atlikts, likts grāmatā un noglabāts Soda Dienai vai steidzināts un atriebts.” Antarah esot teicis: „Ak, Ebil, kur gan tu skriesi no nāves, ja mans Kungs debesīs ir to nolēmis?”42

Neskatoties uz to, ka Mekas iedzīvotāji apliecināja Tauhīd un zināja apr Allah, Allah klasificēja viņus kā neticīgos (Kufār) un pagānus (Mušrikūn) tikai tāpēc, ka bez Allah viņi pielūdza arī vēl citus dievus.

Tādējādi, pats svarīgākais Tauhīd aspekts ir Tauhīd al-Ebāda – Allah pielūgsmes vienības uzturēšana. Visām pielūgsmes formām ir jābūt virzītām tikai uz Allah, jo tikai Viņš vienīgais ir pielūgsmes cienīgs, un šīs pielūgsmes rezultātā vienīgi Viņš var dot cilvēkiem labumu. Nav vajadzības arī ne pēc kāda starpnieka starp cilvēku un Dievu. Allah uzsver, cik nozīmīgi ir virzīt pielūgsmi tikai uz Viņu vienīgo, norādot, šis bija galvenais cilvēka radīšanas iemesls un visu praviešu nestās vēsts pamats. Allah saka:

„Un Es (Allah) neradīju džinus un cilvēkus kā vien tam, lai viņi pielūgut Mani (vienīgo).” (Korāns 51:56)43

„Un patiesi, Mēs esam sūtījuši katrai Ummai (kopienai, tautai) vēstnesi (sludinot): ‘Pielūdziet Allah (vienīgo) un izvairieties (vai turieties prom) no Taghūt (visām nepatiesām dievībām, t.i., nepielūdziet Taghūt blakus Allah).’” (Korāns 16:36)44

Pilnībā izprast radīšanas iemeslu ir pāri pār cilvēka dabiskajām spējām. Cilvēks ir galīga radīta būtne un nevar cerēt pilnībā izprast bezgalīgā Radītāja darbības. Dievs ir padarījis Sevis pielūgšanu par cilvēka dabas daļu, un Viņš sūtīja praviešus un dievišķās atklāsmes grāmatas, lai skadrotu to radīšanas iemeslu aspektu, kas ir cilvēka prātam aptverams. Kā jau iepriekš minēts, šis iemesls ir: Dieva pielūgsme (Ebāda), un galvenā praviešu nestā vēsts bija pielūgt vienīgi Dievu – Tauhīd al-Ebāda. No tā izriet, ka lielākais no grēkiem ir Širk – pielūgt citus Allah vietā vai blakus Allah. Sūrā Fātiha, kura katram musulmanim ir jārecitē lūgšanās vismaz septiņpadsmit reize dienā, ceturtais pants skan sekojoši: „Vienīgi Tevi mēs pielūdzam un vienīgi pie Tevis mēs meklējam palīdzību.” Skaidrs apgalvojums, ka visām pielūgsmes formām ir jābūt vērstām uz to Vienu, kurš var atbildēt – Allah. Pravietis Muhammeds (lai miers ir pār viņu) apstiprināja pielūgsmes vienības koncepciju, sakot: „Ja pēc kā lūdzat lūgšanā, tad lūdziet tikai no Allah, un ja jūs meklējat palīdzību, tad meklējat to tikai pie Allah.”45 Tas, ka starpnieki nav vajadzīgi, ir uzsvērts daudzos Korāna pantos, kuri runā par Allah tuvību cilvēkam. Piemēram:

„Un kad mani kalpi jautā tev (ak, Muhammed (lai miers ir pār viņu)) par Mani, tad (atbildi viņiem) Es patiesi esmu viņiem (viņiem ar Savām Zināšanām). Es atbildu uz lūdzēja lūgšanām, kad viņš sauc uz Mani (bez jebkāda starpnieka). Tāpēc ļauj viņiem Mani klausīt un Man ticēt, lai viņi būtu pareizi vadīti.” (Korāns 2:186)46

„Un patiesi Mēs esam radījuši cilvēku, un Mēs zinām, ko viņa paša dvēsele viņam čukst. Un Mēs esam viņam tuvāk (ar Mūsu Zināšanām), nekā viņa jūga vēna.” (Korāns 50:16)47

No Tauhīd al-Ebāda apstiprināšanas izriet visu citu starpnieku formu vai Allah partneru noliegšana. Ja kāds lūdz mirušos iespaidot dzīvo dzīves vai mirušo dvēseles, viņi ir piedēvējuši Allah partnerus, jo pielūgsme tiek dalīta starp Allah un Viņa radību. Pravietis Muhammeds (lai miers ir pār viņu) ir skaidri norādījis: „Lūgšana (Duā) ir pielūgsme.” Allah, Visu-Dženais un Visu-Lieliskais, ir teicis:

„[Ibrahim (Ābraham)] saki: ‘Tad jūs pielūdzat blakus Allah lietas, kuras nevar nedz jums palīdzēt, nedz arī nodarīt ļaunu.” (Korāns 21:66)49

„Patiesi, tie, uz kuriem jūs saucat blakus Allah, ir tādi paši vergi kā jūs.” (Korāns 7:194)50

Ja kāds lūdz Pravieti (lai miers ir pār viņu), tā sauktos svētos, Džinus vai eņgeļus pēc palīdzības vai lūdz viņiem aizlūgt Allah par sevi, tad tas arī ir Širk. ‘Ghaus-i-Azam’ (al-Ghawth al-A’dHam) koncepcija, ko daži piedēvē Abdul-Qaadir al-Jeelaanee,51 arī ir Širk izpausme šajā Tauhīd formā. Šis tituls nozīmē – lielākais patvēruma avots; tas, kurš ir visspējīgākais paglābt kādu no briesmām. Šāds apzīmējums pieder vienīgi Allah. Kad notiek nelaime, daži cilvēki izmantojot šo titulu griežas pie Abdul-Qaadir un meklē viņa palīdzību un aizsardzību, lai gan Allah ir teicis:

„Un ja Allah aizskar tevi ar ļaunu, neviens to nevar atcelt, kā vien Viņš.” (Korāns 6:17)52

Korānā ir teikts, ka tad, kad Mekas iedzīvotājiem tika jautāts par lūgšanām, ko viņi raida uz saviem elkiem, viņi atbildēja:

„Mēs lūdzam viņus tikai tāpēc, lai viņi varētu mūs vest tuvāk pie Allah.” (Korāns 39:3)53

Elki tika lietoti tikai kā starpnieki, tomēr Allah šo darbību dēļ sauca viņus par pagāniem. Tiem no musulmaņu vidus, kuri pastāv uz to, ka var griezties ar lūgšanām pie citiem kā vien Allah, būtu jāaizdomājas par šo faktu.

Saula no Tarsas (vēlāk saukts par Pāvilu) mācību iespaidā, kristieši dievišķoja pravieti Jēzu un virzīja savas lūgšanas pie viņa un viņa mātes. Katoļiem no kristiešu vidus ir svētie katrai dzīves situācijai, pie kuriem viņi griežas ar lūgšanām, ticot, ka šie svētie var nepastarpināti iespaidot šīs pasaules notikumus. Katoļi arī lieto savus priesterus kā starpniekus starp sevi un Allah, kļūdaini ticot, ka priesteri ir tuvāk Allah sava celibāta un dievbijības dēļ, un tāpēc Allah uzklausa viņu lūgšanas. Lielākā daļa Šītu sektu ir atvēlējušas īpašas nedēļas dienas un dienas stundas lūgšanām uz Alī, Fātimu, Hasanu un Huseinu54 – tieši savu kļūdaino uzskatu dēļ par starpnieku lomu.

Saskaņā ar Islama mācībām, pielūgsme (Ebāda) ietver sevī vairāk kā tikai gavēni, Zakā maksāšanu, Hadžu un dzīvnieku upurus. Tā ietver sevī tādas emocijas kā mīlestību, uzticēšanos un bijību, kurām visām ir sava gradācija, kam jābūt vērstai tikai uz Dievu. Allah ir runājis par šīm emocijām un brīdinājis par to pārmērību:

„Un cilvēku vidū ir daži, kuri ņem (pielūgsmei) citus blakus Allah kā (Allah) sācenšus. Viņi tos mīl tāpat, kā viņi mīl Allah. Bet tie, kas tic, mīl Allah (vairāk kā jebko citu).” (Korāns 2:165)55

„Vai jūs necīnīsieties pret tautu, kas ir lauzusi savus zvērestus (Mekas pagāni) un gatavojās izsūtīt Vēstnesi, kamēr viņi uzbruka jums pirmie? Vai jūs baidāties no viņiem? Allah ir vairāk tiesību būt bijātam, ja jūs esiet patiesi ticīgie.” (Korāns 9:13)56

„... uzticieties Allah, ja jūs esiet patiesi ticīgie.” (Korāns 5:23)57

Tā kā termins Ebāda nozīmē pilnīgu paklausību un Allah tiek uzskatīts par vienīgo patieso Likumdevēju, tādu sekulāru sistēmu ieviešana, kuras nebalstās uz dievišķo likumu (Šarīa), ir darbība, kas liecina par neticību dievišķajam likumam un ticību šādas sistēmas pareizumam. Šāda pārliecība liecina par citu pielūgšanu blakus Allah (Širk). Allah Korānā saka:

Un tie, kas nelemj saskaņā ar to, ko Allah ir atklājis, tādi ir Kāfirūn (t.i., neticīgie – mazākā gradācijā, jo viņi nedarbojas saskaņā ar Allah Likumiem).” (Korāns 5:44)58

Reiz Pravieša (lai miers ir pār viņu) līdzgaitnieks Adī ibn Hātim, kurš bija pārnācis no kristietības, dzirdēja Pravieti (lai miers ir pār viņu) recitējam Korāna pantu: „Viņi (ebreji un kristieši) ņēma savus rabīnus un mūkus par saviem kungiem blakus Allah...”59 un teica: „Patiesi, mēs nepielūdzam viņus.” Pravietis (lai miers ir pār viņu) pagriezās pret viņu un teica: „Vai viņi nepadarīja par aizliegtu (Harām) to, ko Allah bija darījis par atļautu (Halāl),60 un jūs visi to padarījāt par Harām, un vai viņi nepadarīja Halāl to, ko Allah bija padarījis par Harām,61 un jūs visi to padarījāt par Halāl?” Viņš atbildēja: „Mēs tiešām to darījām.” Tad Pravietis (lai miers ir pār viņu) teica: „Tas ir tas, kā jūs pielūdzāt viņus.”62

Tādējādi, svarīga Tauhīd al-Ebāda daļa ir realizēt dzīvē Šarīa, īpaši tajās zemēs, kurās musulmaņi ir vairākumā. Dievišķais likums ir jāievieš no jauna daudzās tā sauktajās musulmaņu valstīs, kurās valdība tagad rīkojas saskaņā ar importētām kapitālisma vai komunisma konstitūcijām, un Islama likums ir vai nu pilnībā izzudis vai arī reducēts uz dažām mazāk svarīgām jomām. Līdzīgi, musulmaņu valstis, kurās Islama likums ir tikai uz papīra, bet darbojas sekulārie likumi, arī ir jāatgriež pie Šarīa visās dzīves jomās. Ja musulmaņu valstīs Šarīa vietā tiek pieņemta Islamam neatbilstoša pārvaldes sistēma, tas ir pielīdzināms Širk un Kurf izpausmēm. Tiem, kam ir vara to mainīt, ir tas jāmaina, un tiem, kuriem nav iespējas to darīt, ir jāiestājas pret Kufr valdību un jāaicina uz Šarīa ieviešanu.

Piezīmes

1 J.M. Cowan, The Hans Wehr Dictionary of Modern Written Arabic, (Spoken Language Services Inc., New York, 3rd. ed., 1976), p.1055.
2 Vārds Tauhīd kā tāds neparādās nedz Korānā, nedz Pravieša (lai miers ir pār viņu) teiktajā (Hadīsos). Tomēr kad 9. gadā pēc Hidžras Pravietis (lai miers ir pār viņu) sūtīja Muād ibn Džabal kļūt par Jemenas valdnieku, viņš viņam teica: “Tu iesi pie kristiešiem un ebrejiem (ahl al-Kitāb), tāpēc visupirms tev ir jāaicina viņi atzīt Allah vienību (Juahidū Allah – Yuwahhidoo Allah).” (Atstāstījis Ibn Abbās un savākts al-Bukhāri (Muhammad Muhsin Khan, Sahih Al-Bukhari, (Arabic-English), (Riyadh: Maktabah ar-Riyaad al-Hadeethah, 1981), vol.9, pp. 348-9, no.469) un Muslim (Abdul Hamid Siddiq, Sahih Muslim (English Trans.), (Lahore: Sh. Muhammad Ashraf Publishers, 1987), vol.1, pp.14-5, no.27). Šajā Hadīsā Pravietis (lai miers ir pār viņu) lietoja darbības vārdu tagadnes formā, kurš ir atvasināts no lietvārda-darbības vārda Tauhīd.
3 Ibn Abil-'Ezz al-Hanafee, Sharh al-'Aqeedah at-Tahaaweeyah, p.78.
4 Ibn Hajar, Tahdheeb at-Tahdheeb, (Hydrabad, 1325-7) vol. 10, p.225.
5 'Abdul-Qaahir ibn Taahir aI-Baghdaadee, Al-Farq bain al-Firaq, (Beirut: Daar al-Ma'rifah), pp.19-20.
6 Muhammad ibn 'Abdul-Kareem ash-Shahrastaanee, Al-Milal wan-Nihal, (Beirut: Daar al-Ma'rifah, 2nd ed., 1975), vol.1, p.30.
7 Ahmad ibn Hanbal, Ar-Radd 'alaa al-Jahmeeyah, (Riyadh: Daar al-Liwaa, 1st ed., 1977), pp.41-43.
8 Muhammad ibn 'Abdul-Kareem ash-Sharastaanee, Al-Milal wan-Nihal, vol.1, p.46.
9 Sūra az-Zumar 39:62.
10 Sūra as-Saafaat 37:96.
11 Sūra al-Anfaal 8:17. Tas bija attiecībā uz brīnumainu atgadījumu, kas notika, kad Pravietis (lai miers ir pār viņu) savāca rokā nedaudz putekļu un meta to uz ienaidniekiem (Badr kaujas sākumā). Allah izdarīja tā, ka putekļi sasniedza ienaidnieku sejas, neskatoties uz lielo attālumu kādā viņi atradās.
12 Sūra at-Taghaabun 64:11.
13 Atstāstījis Ibn 'Abbaas un apkopojis at-Tirmidhee. Skatīt Ezzeddin Ibrahim and Denys Johnson - Davies, An-Nawawi's Forty Hadith, (English Trans.), (Damascus, Syria: The Holy Koran Publishing House, 1976), p.68, no.19.
14 Sūra at-Taghanbun 64:14.
15 Sūra al-Baqarah 2:155.
16 Sūra al-Baqarah, 2:216.
17 Amulets, kuru nēsā veiksmei un ļaunā atvairīšanai.
18 Apkopojis Ahmad.
19 Atstāstījis 'Aaeshah un apkopojuši al-Bukhaaree (Sahih Al-Bukhari, (Arabic - English) vol.3, p.535, no.861), Muslim (Sahih Muslim, (English Trans.) vol.3, i,. 931, no.4266 and no.4267) un Abu Daawood (Ahmad Hasan, Sunan Abu Dawud (English Trans.), (Lahore: Sh. Muhammad Ashraf Publishers, 1st. ed., 1984), vol.3, p.1294).
20 Atstāstījusi 'Aa'eshah un apkopojuši al-Bukhaaree (Sahih Al-Bukhari, (Arabic-English), vol.6, p.495, no.535) un Muslim (Sahih Muslim, (English Trans.), vol.3, p.1195, no.5439 and 5440).
21 Sūra al-Fat-h 48:6.
22 Sūra ash-Shooraa 42:11.
23 Pirmā Mozus grāmata 2:2 – „Un Dievs pabeidza septītajā dienā visus darbus, kādus Viņš bija darījis, un atpūtās septītajā dienā no visa sava darba, ko bija darījis.” - "And on the seventh day God finished his work which he had done, and he rested on the seventh day from all his work which he had done." (Holy Bible, Revised Standard Version (Nelson, 1951), p.2).
24 Allah Korānā saka tieši pretējo: „Viņu nepārņem nedz nogurums, nedz miegs” (Sūra al-Baqarah 2:255).
25 Otrā Mozus grāmata 32:14 – „Tad tam Kungam kļuva žēl tā ļaunuma, ar kuru Viņš bija savai tautai piedraudējis.” - "And the Lord repented of the evil which he thought to do to his people." (Holy Bible, Revised Standard Version),
26 Allah skaidri norāda sekojošā pantā: „Un viņi jautā tev (ak, Muhammed (lai miers ir pār viņu)) par Rūh (Garu); Saki: ‘Rūh (Gars) ir viena no lietām, zināšanas par kuru ir tikai pie mana Kunga.’” (Sūra al-Israa 17:85).
27 Sūra ash-Shooraa 42-11.
28 Vēstule ebrejiem 7:1-3, (Holy Bible, Revised Standard Version).
29 Vēstule ebrejiem 5:5-6, (Holy Bible, Revised Standard Version).
30 Muhammad Rida al-Muzaffar saka savā grāmatā Faith of Shi'a Islam, (U.S.A.: Muhammadi Trust of Great Britain and Northern Ireland, 2nd ed. 1983): „ Mēs ticam, ka tāpat kā pravietim, Imāmam ir jābūt nekļūdīgam, kas nozīmē, ka viņš nav spējīgs pieļaut kļūdas vai rīkoties nepareizi, nedz iekšēji, nedz ārēji, no savas dzimšanas līdz nāvei, nedz ar nodomu, nedz netīšām, tāpēc ka Imāmi ir Islama saglabātāji un tas atrodas viņu aizsardzībā.” (p.32). Skatīt arī Sayed Saeed Akhtar Rizvi Islam, (Teheran: A Group of Muslim Brothers, 1973), p.35.
31 AI-Muzaffar tālāk apgalvo: "Mēs apgalvojam, ka Imāmu spējas saņemt iedvesmu ir sasniegušas augstāko izcilības līmeni, un mēs sakām, ka tā ir Dievišķi-dota spēja. Tas nozīmē, ka Imāms ir spējīgs izprast informāciju par jebko, jebkur un jebkurā laikā, un viņš saprot ar šīs Dievišķi-dotās spējas palīdzību uzreiz, neizmantojot metodologisko spriešanu vai skolotāja vadību.”
32 Al-Khomeini saka: „Patiesi, Imāmam ir cieņpilns stāvoklis, dižena pakāpe, radošs kalifāts un suverinitāte un meistarība pār visiem radības atomiem.” (Aayatullah Musavi al-Khomeini, al-Hukoomah al-Islaameeyah, (Beirut: at-Talee'ah Press; Arabic ed., 1979), p.52).
33 Sūra at-Tawbah 9:128.
34 (Sunan Abu Dawud, (English Trans.), vol.3, pp. 1385-86, no.4957).
35 Sūra Yoonus 10:31.
36 Sūra az-Zukhruf 43:87.
37 Sūra al-'Ankaboot 29:63.
38 Sūra Yoosuf 12:106.
39 Mujaahid ibn Jubayr al-Makkee (642-722) bija Ibn 'Abbaas' visizcilākais skolnieks. Viņa Korāna Tafīr (komentāra) atstāstus ir apkopojis 'Abdur-Rahmaan at-Taahir un tie ir publicēti divās daļās ar virsrakstu Tafseer Mujaahid, (Islamabad: Majma' al-Buhooth).
40 Apkopojis Ibn Jareer at-Tabaree.
41 Sūra Aal'Imraan 3:67.
42 Citēts Sulaymaan ibn 'Abdul-Wahhaab's Tayseer al-'Azeez al-Hameed, (Beirut: al-Maktab al-Islaamee, 2nd., 1970), p.34.
43 Sūra adh-Dhaariyiat 51:56.
44 Sūra an-Nahl 16:36.
45 Atstāstījis Ibn 'Abbaas un apkopojis at-Tirmidhee. Skatīt An-Nawawi's Forty Hadith, (English Trans.), p.68.
46 Sūra al-Baqarah 2:186.
47 Sūra Qaaf 50:16.
48 Sunan Abu Dawud, vol.1, p.387, no.1474.
49 Sūra al-Anbiyaa 21:66.
50 Sūra al-A'raaf, 7:194.
51 Abdul-Qaadir (1077-1166) bija Hanbalītu Likumu skolas un Ribāt (klostera) direktors Bagdādē. Viņa sprediķi (apkopoti al-Fat-h ar-Rabbaane, Cairo 1302) bija stikti ortodoksāli ar dažiem mistiskiem Korāna skaidrojumiem. Ibn 'Arabee (dzimis 1165. m.ē.) paziņoja, ka viņš esot sava laika Qutb un apgalvoja, ka viņš atrodas uz augstākas pakāpes nekā pārējās būtnes, izņemot Dievu. 'Alee ibn Yousuf ash-Shattanawfee (miris 1314. m.ē.) uzrakstīja grāmatu ar nosaukumu Bahjat al-Asraar (Kaira, 1304), kurā viņš piedēvēja 'Abdul-Qaadir daudz brīnumu. Qaadireeyah Sufi orderis ir nosaukts viņa vārdā un viņu garīgās darbības un noteikumi balstās uz viņa mācībām. (Shorter Encyclopedia of Islam, pp.5-7 and 202-205).
52 Sūra al-An'aam 6:17.
53 Sūra az-Zumar 39:3.
54 Fātima bija Pravieša Muhammeda jaunākā meita, kura apprecējās ar Pravieša brālēnu Alī ibn Abī Tālib, un Hasans un Huseins bija viņu dēli.
55 Sūra al-Baqarah 2:165.
56 Sūra at-Tawbah 9:13.
57 Sūra al-Maa'idah 5:23.
58 Sūra al-Maa'idah 5:44.
59 Sūra at-Tawbah 9:31.
60 Kristiešu garīdzniecība padarīja par Harām vairāk kā vienas sievas apņemšanu un laulības ar pirmās pakāpes brālēniem un māsīcām. Romas katoļi aizliedza priesteriem precēties un aizliedza laulības šķiršanu.
61 Kristīgā baznīca padarīja par Halāl asinis, alkoholu un cūkas gaļas ēšanu. Daži no viņiem atļauj arī gleznas un statujas, kurās Dievs ir attēlots kā cilvēks.
62 Apkopojis at-Tirmidhee.

Sieviešu atbrīvošana ar Islama starpniecību

(Autori: Mary Ali, Anjum Ali)

Līdzcietīgā, žēlsirdīgā Dieva vārdā
Bismilāhi ar-rahmāni ar-rahīm (Bismillahi ar-rahmani ar-raheem)

Šodien pasaulē pastāv uzskats, ka sievietes ir patiesi brīvas Rietumos un ka sieviešu atbrīvošanas kustības aizsākumi meklējami 20. gadsimtā. Patiesībā, sieviešu atbrīvošanas kustību neuzsāka sievietes – tā bija atklāsme no Dieva, kuru saņēma septītā gasimta cilvēks vārdā Muhammeds, pazīstams kā Islama pravietis. Korāns un Sunna (pravieša teiktais un darītais) ir avoti, no kuriem katra musulmaņu sieviete gūst savas tiesības un pienākumus.

1. Cilvēktiesības

Četrpadsmit gadsimtus atpakaļ, Islams padarīja sievieti vienlīdz atbildīgu Dieva priekšā par Viņa slavēšanu un pielūgsmi, neuzliekot nekādus ierobežojumus viņas morālajai attīstībai. Islams tāpat nodibināja sievietes vienlīdzību ar vīrieti attiecībā uz viņas cilvēcisko dabu. Korānā Dievs saka:

„Ak, cilvēce! Izpildiet pienākumus pret savu Kungu, kas jūs radīja no viena cilvēka (Adam - Ādama), un no viņa (Ādama), Viņš radīja viņa sievu [Hawwa - Ievu], un on viņiem abiem, Viņš radīja daudz vīriešu un sieviešu; un bijājiet Allah, caur Kuru jūs pieprasāt (savas savstarpējās tiesības), un (nelaužiet) mātes klēpja (radniecības) attiecības. Patiesi, Allah vienmēr ir jūsu Vērotājs.” (Korāns 4:1)

Tā kā gan vīrieši, gan sievietes tika radīti no vienotas essences, viņi ir vienlīdzīgi savā cilvēciskajā dabā. Sievietes nevar būt pēc dabas ļaunas (kā dažas reliģijas to apgalvo), jo tad arī vīrieši būtu ļauni. Līdzīgi, neviens no dzimumiem nevar būt pārāks, jo tas būtu pretrunā ar vienlīdzību.

2. Civiltiesības

Islamā sievietei ir izvēles un pašizpausmes pamattiesības, kas balstās uz viņas kā individuālas personības atzīšanu. Pirmkārt, viņa ir brīva izvēlēties savu reliģiju. Korānā ir teikts:

„Reliģijā nav piespiešanas. Patiesi, īstenais ceļš ir kļuvis atšķirīgs no nepatiesā ceļa.” (Korāns 2:256)

Islams iedrošina sievietes izteikt savus viedokļus un idejas. Ir daudz autentisku atstāstu no pravieša Muhammeda dzīves, kuri norāda, ka sievietes varēja uzdot jautājumus tieši viņam un izteikt savus viedokļus attiecībā uz reliģiju, ekonomiku un sociālajiem jautājumiem.

Musulmaņu sieviete pati izvēlas sev vīru un pēc laulībām patur savu uzvārdu. Musulmaņu sievietes liecība legālos strīdos ir likumīga. Patiesībā, tajās jomās, kurās sievietes ir vairāk kompetentas, viņu liecība ir noteicošā.

3. Sociālās tiesības

Pravietis Muhammeds ir teicis: „Tiekšanās pēc zināšanām ir obligāta katram musulmanim (vīrietim un sievietei).” Ar to tiek domātas zināšanas par Korānu un pravieša Sunnu, kā arī cita veida zināšanas. Gan vīriešiem, gan sievietēm piemīt spēja mācīties un izprast. Tā kā musulmaņu sieviešu pienākums ir iedrošināt labo un noliegt slikto visās dzīves jomās, tad viņām ir nepieciešama attiecīga izglītība, lai varētu pildīt šo pienākumu saskaņā ar saviem dabīgajiem talantiem un interesēm.

Mājas uzturēšana, vīra atbalstīšana un bērnu iznēsāšana, audzināšana un skološana ir pirmāras un ļoti agstu vērtētas sievietes lomas, tomēr ja viņai ir spējas strādāt ārpus mājas par labu sabiedrībai, sieviete drīkst to darīt, ja vien viņas ģimenes saistības tiek izpildītas.

Islams atzīst un novērtē dabīgās vīriešu un sieviešu atšķirības, neskatoties uz viņu vienlīdzību. Dažas aktivitātes ir vairāk piemērotas vīriešiem, bet citas – sievietēm. Šis fakts nekādā ziņā nemazina nedz vienu vai otru centienus, nedz arī sasniegtos rezultātus. Dievs vienlīdzīgi atalgos abus dzimumus par viņu darbu, lai gan tai nav noteikti jābūt vienai un tai pašai aktivitātei.

Attiecībā uz mātes stāvokli, pravietis Muhammeds ir teicis: „Debesis (Paradīze) atrodas zem mātes kājām.” Tas nozīmē, ka sabiedrības veiksmes pamatā ir mātes, kuras to izaudzinājušas. Pirmā un lielākā ietekme uz cilvēka dzīvi ir drošības sajūtai, mīlestībai un audzināšanai, ko viņš saņem no mātes. Tādēļ sievietei ir jābūt izglītotai un apzinīgai, lai kļūtu par prasmīgu māti.

4. Politiskās tiesības

1400 gadus atpakaļ, Dievs deva sievietēm balss tiesības. Sieviete drīkst piedalīties politikā un izteikt savu viedokli attiecībā uz jebkuru sabiedrisko jautājumu. Viens no Korānā minētajiem piemēriem (60:12) ir sekojošs: Muhammedam tiek teikts, ka ja ticīgas sievietes nāk pie viņa un zvēr savu uzticību Islamam, viņam ir jāpieņem viņu zvērests. Ar to sievietēm tika dotas tiesības izvēlēties savu līderi un publiski to apliecināt. Visubeidzot, Islams neliedz sievietēm atrasties svarīgās valdības pozīcijās. Abdur-Rahmāns Ibn Aufs (Abrur-Ranman Ibn Auf) konsultējās ar daudzām sievietēm, pirms viņš ieteica Usmānu Ibn Affanu (Uthman Ibn Affan) kalifa pozīcijai.

5. Ekonomikas tiesības

Korānā ir teikts: „Pie Tā, Kas radījis vīrieti un sievieti. Patiesi, jūsu centieni un darbības ir dažādas (pēc mērķa un nozīmes).” (92:3-4)

Šajos pantos, Dievs paziņo, ka Viņš ir radījis vīriešus un sievietes, lai tie atšķirtos viens no otra gan viņu lomās, gan arī funkcijās un prasmēs. Gluži tāpat kā sabiedrībā, kur valda darba dalījums, arī ģimenē katram tās loceklim ir dažādi pienākumi. Vispārīgi runājot, Islams atbalsta pieņēmumu, ka sievietēm ir uzticēta aprūpētājas loma, bet vīriešiem – aizbildņa loma. Tādēļ sievietēm ir dotas tiesības saņemt finansiālu atbalstu. Korānā ir teikts:

„Vīrieši ir sieviešu aizsargātāji un uzturētāji, tāpēc ka Allah ir licis vienam no viņiem būt pārākam par otru, un tāpēc ka viņi izdod savus līdzekļus (viņu uzturēšanai).” (4:34)

Tā kā vīriešiem ir dota lielāka finansiālā atbildība un aizbildņa loma, viņiem ir jānodrošina sievietes ne tikai ar finansiālu atbalstu, bet arī ar fizisku aizsardzību, laipnību un cieņu.
Musulmaņu sievietei ir dota privilēģija pelnīt naudu, būt par īpašumu īpašnieci, tiesības slēgt legālus kontraktus un rīkoties ar visiem saviem īpašumiem tā, kā viņa to vēlas. Viņai var piederēt pašai savs bizness, un nevienam nav nekādu tiesību uz viņas pelnīto, pat ne viņas vīram. Korānā ir teikts:

„Un nekārojiet pēc tām lietām, kurās Allah ir licis vieniem no jums būt pārākiem par citiem. Vīrieši saņems atalgojumu par to, ko viņi pelna, (un tāpat) sievietes saņems atalgojumu par to, ko viņas pelna. Un lūdziet Allah pēc Viņa bagātībām. Patiesi, Allah ir vienmēr visa Zinātājs.” (4:32)

Sieviete saņem mantojumu no saviem radiniekiem. Korānā ir teikts:

„Vīrieši saņem daļu un sievietes saņem daļu no tā, ko atstāj viņu vecāki un tuvākie radinieki, neatkarīgi no tā, vai īpašums ir liels vai mazs – likumīgu daļu.” (4:7)

6. Sievas tiesības

Korānā ir teikts: „Un starp Viņa zīmēm ir šī, ka Viņš radīja priekš jums sievas no jūsu vidus, lai jūs rastu viņās mieru, un Viņš ir licis jūsu starpā mīlestību un žēlsirdību. Patiesi, tajā ir zīmes cilvēkiem, kuri grimst pārdomās.” (30:21)

Tādējādi, laulības ir ne tikai fiziska un emocionāla nepieciešamība, bet zīme no Dieva! Tās ir attiecības, kurās valda savstarpējas tiesības un pienākumi, kas balstītās uz dievišķiem notiekumiem. Dievs radīja vīrieti un sievieti kā papildinājumu vienu otram, un Korānā Viņš ir devis likumu sistēmu, kas nodrošina harmoniskas attiecības starp abiem dzimumiem.
„... Viņas ir jūsu Libas [kermeņa apklājs, apsegs, vai Sakan (t.i., jūs baudāt dzīvi ar viņām)], un jūs esiet tas pats priekš viņām.” (Korāns 2:187)

Apģērbs dod fizisku aizsardzību un apklāj ķermeņa skaistumu un trūkumus. Vīram un sievai ir tādas pašas funkcijas – viņi aizsargā viens otru, apslēpj trūkumus un papildina otra laulātā īpašības.

Lai veicinātu mīlestību un drošību, kas nāk līdz ar laulībām, musulmaņu sievietēm ir dotas vairākas tiesības. Pirmā no sievas tiesībām ir saņemt Mahr – dāvanu no vīra, kas ir daļa no laulību līguma un nepieciešama, lai laulības būtu likumīgas.

Otrā no sievas tiesībām ir nodrošinājums. Neatkarīgi no viņas īpašumā esošās turības, vīram ir jānodrošina viņa ar ēdienu, pajumti un apģērbu. Tomēr viņš netiek spiests izdot vairāk, kā viņš spēj, un viņa sievai nav tiesību uzstādīt nepamatotas prasības. Korānā ir teikts:

„Lai bagātais izdod saskaņā ar saviem līdzekļiem; un cilvēks, kura līdzekļi ir ierobežoti, lai izdod saskaņā ar to, ko Allah ir viņam devis. Allah neliek nevienam nastu lielāku ar to, ko Viņš tam ir devis.” (65:7)

Dievs mums saka, ka vīrieši ir sieviešu aizbildņi un ka viņiem ir dota vadība pār ģimeni. Viņa pienākums paklausīt Dievam ietver ģimenes virzīšanu uz paklausību Dievam vienmēr un visur.
Sievas tiesības tiecas tālāk par materiālām vajadzībām. Viņai ir tiesības uz laipnu attieksmi. Pravietis Muhammeds ir teicis: „Visperfektākais ticīgais ir tas, kurš ir labākais pēc uzvedības. Un vislabākie no jums ir tie, kas ir vislabākie pret savām sievām.” Dievs mums saka, ka Viņš radīja dzīvesbiedrus un lika viņu starpā mīlestību, žēlsirdību un mieru.

Gan vīriešiem, gan sievietēm ir nepieciešams līdzgaitnieks sabiedrībai un seksuālajām vajadzībām – laulības ir izveidotas šo nepieciešamību realizēšanai. Ja viens no laulātajiem neizpilda šīs saistības pret otru, rodas kārdinājums to piepildījumu meklēt kur citur.

7. Sievas pienākumi

Līdz ar tiesībām nāk arī atbildība. Tādējādi, sievām ir noteikti pienākumi attiecībā pret vīriem. Korānā ir teikts:

„...taisnas sievietes ir patiesi paklausīgas (Allah un savu vīru priekšā), un vīru prombūtnes laikā sargā, ko Allah ir licis viņām sargāt (t.i., savu šķīstību un vīru īpašumus).” (4:34)

Sievai ir jāglabā vīra noslēpumi un viņu laulības privātums. Sieva nedrīkst izpaust intīmas lietas vai trūkumus, kas darītu vīram negodu, un tāpat arī viņam ir jāsargā sievas gods.

Sievai ir jāsargā arī vīra īpašumi. Viņai ir jārūpējas par vīra mājas un īpašumu drošību pret zādzībām un bojājumiem, cik vien tas ir viņas spēkos. Viņai ir gudri jāpārvalda mājas sadzīve, lai nerastos zaudējumi vai veltīga izšķiešana. Viņa nedrīkst ielaist mājās nevienu, kas nav vīram tīkams, nedz arī radīt izdevumus, kuriem vīrs nepiekrīt.

Musulmaņu sievietei ir jāsadarbojas ar vīru. Tomēr viņa nedrīkst sadarboties ar vīru, kurš nepaklausa Dievam. Viņai nav jāizpilda vīra lūgumi, ja viņš liek darīt ko nelikumīgu. Vīrs nedrīkst savtīgi izmantot savu sievu – viņam jābūt uzmanīgam pret sievas vajadzībām un viņas laimes priekšnoteikumiem.

8. Nobeigums

Korānā ir teikts:
„Ja Allah un Viņa Vēstnesis [Muhammeds] ir devuši spriedumu, tad ticīgajam, vīrietim vai sievietei, nav nekādas izvēles attiecībā uz viņu lēmumu. Un tas, kurš nepaklausa Allah un Viņa Vēstnesi, ir patiesi nonācis nepārprotamā kļūdā.” (33:36)

1400 gadu atpakaļ, musulmaņu sievietei tika dota loma, pienākumi un tiesības, kuru šodien vairākumam sieviešu joprojām nav – pat Rietumos. Šie noteikumi ir Dieva doti un veidoti, lai uzturētu līdzsvaru sabiedrībā; kas šķiet netaisni vai nepietiekami vienā vietā, tiek kompensēts un izskaidrots citā. Islams ir absolūts un pilnvērtīgs dzīves veids.

Hidžāba jautājums: apspiešana vai atbrīvošana

Līdzcietīgā, žēlsirdīgā Dieva vārdā
Bismilāhi ar-rahmāni ar-rahīm (Bismillahi ar-rahmani ar-raheem)

„Kāpēc musulmaņu sievietēm ir jāapklāj galva?” Šis ir jautājums, kuru uzdod gan musulmaņi, gan arī ne-musulmaņi. Daudzām musulmaņu sievietēm šis ir viens no lielākajiem pārbaudījumiem.

Atbilde uz šo jautājumu ir pavisam vienkārša – musulmaņu sievietes ievēro Hidžābu (galvas un ķermeņa apklāšanu) tāpēc, ka Allah ir noteicis viņām to darīt.

„Pravieti! Saki savām sievām un savām meitām un ticīgām sievietēm apvilkt viņu apsegus pāri visam ķermenim (t.i., pilnībā apklāt sevi, izņemot acis vai vienu aci, lai varētu redzēt ceļu). Tas būs labāk, jo viņas būs atpazīstamas (kā brīvas un cienījamas sievietes) un netiks traucētas.” (Korāns 33:59)

Citi sekundāri iemesli ietver pieticības un atturības prasību attiecībā gan uz vīriešiem, gan arī sievietēm. Tādējādi, abi dzimumi tiks vērtēti pēc viņu intelekta un spējām, nevis pēc izskata un seksualitātes. Kāda irāņu skolniece ir teikusi: „Mēs gribam, lai vīrieši pārtrauc mūs vērtēt kā seksa objektus, kā viņi to vienmēr ir darījuši. Mēs gribam, lai viņi pārtrauc vērot mūsu izskatu un kļūst uzmanīgi pret mūsu personību un prātu. Mēs gribam, lai viņi mūs uztver nopietni, kā vienlīdzīgas, nevis vienkārši skrien pakaļ mūsu ķermeņiem un fiziskajam izskatam.”

Musulmaņu sieviete, kura apklāj galvu, paziņo sabiedrībai par savu identitāti. Jebkurš, kas viņu redz, zinās, ka viņa ir musulmane ar labām morāles īpašībām. Daudzas musulmaņu sievietes, kas sevi apklāj, ir pilnas pašcieņas; viņas labprāt vēlas būt atpazītas kā musulmanes. Kā šķīsta, atturīga un tīra sieviete, musulmane nevēlas, lai viņas seksualitāte figurētu attiecībās ar vīriešiem. Sieviete, kura sevi apklāj, apslēpj savu seksualitāti, bet ļauj izpausties savai sievišķībai.

Gadsimtiem ilgi, musulmaņu sieviešu Hidžāba jautājums ir bijis diskusiju krustpuntā un noteikti tāds paliks arī nākotnē. Daži izglītoti cilvēki nedomā, ka šis ir diskutējams jautājums, un uzskata, ka sejas aizklāšana ir obligāta. Tomēr vairākums pieturas pie viedokļa, ka tas nav obligāti. Vēl citi pieturas pie vidējas pozīcijas, apgalvojot, ka noteikumi ir neskaidri un tādēļ atvērti individuālai izvēlei atkarībā no situācijas. Pravieša sievām bija obligāti jāaizklāj viņu sejas, lai vīrieši nedomātu par viņu seksualitāti, jo viņas bija ‘Ticīgo Mātes’*; tomēr šī prasība neattiecās uz citām sievietēm.

Vārds ‘Hidžāb’ nāk no arābu valodas vārda ‘Hidžāba,’ kas nozīmē ‘noslēpt no atklātības vai apslēpt.’ Šodien, Hidžāba konteksts ir musulmaņu sievietes atturīga sevis apklāšana. Rodas jautājums: cik lielā mērā sievietēm ir sevi jāapklāj?

„Saki ticīgiem vīriešiem vērst skatienu lejup (lai neskatītos uz aizliegtām lietām) un sargāt viņu privātās ķermeņa daļas (no nelikumīgām seksuālām attiecībām). Tas ir šķīstāk priekš viņiem. Patiesi, Allah ir Visu-Zinošs par to, ko viņi dara.
Un saki ticīgām sievietēm vērst skatienu lejup (lai neskatītos uz aizliegtām lietām) un sargāt viņu privātās ķermeņa daļas (no nelikumīgām seksuālām attiecībām), un neizrādīt savas greznumlietas, kā vien to, kas ir acīm redzams (piemēram, abas acis, lai redzētu ceļu, vai plaukstas, vai viena acs, vai tāds apģērbs kā apklājs, cimdi, galvas apklājs, priekšauts, u.tml.), un apvilkt savus apklājus pār Juyubihinna (t.i., viņu ķermeņiem, sejām, kakliem un krūtīm) un neatklāt viņu greznumlietas, kā vien viņu vīriem, ...” (Korāns, 24:30-31)

Šie Korāna panti ietver divus galvenos norādījumus: (1) sieviete nedrīkst rādīt savu skaistumu vai greznumlietas, izņemot to, kas parādās nekontrolējamu faktoru dēļ, kā piemēram vējam pūšot viņas drēbēs, un (2) galvas apklājam jābūt apvilktam tā, lai tas apklātu matus, seju un krūtis.

Islamā nav noteiktu standartu attiecībā uz apģērba stilu vai auduma tipu kāds musulmaņiem būtu jāvalkā; tomēr ir prasības, kuras ir jāievēro. Pirmā no šīm prasībām nosaka ķermeņa daļas, kurām ir jābūt apklātām.

Islamā nav noteiktu standartu attiecībā uz apģērba stilu vai auduma tipu kāds musulmaņiem būtu jāvalkā; tomēr ir prasības, kuras ir jāievēro. Pirmā no šīm prasībām nosaka ķermeņa daļas, kurām ir jābūt apklātām.

Islama likumiem ir divi noteicošie avoti: (1) Korāns, Allah atklāsme, un (2) Hadīsi jeb pravieša Muhammeda darītā un teiktā autentiski atstāsti. Viens no pravieša Hadīsiem vēsta:

Aiša* ir teikusi, ka Abu Bakra meita Asma reiz atnāca pie Allah vēstneša, ģērbusies plānās drēbēs. Viņš uzrunāja viņu, teikdams: „Ak, Asma! Kad meitene sasniedz savu menstruālo vecumu, ir nepieņemami, ka kaut kas paliek atklāts, izņemot šo un šo.” Viņš norādīja uz seju un plaukstām. (Abu Daūd)**

Otrā prasība ir vaļīgums. Apģērbam ir jābūt pietiekoši vaļīgam, lai tas neatklātu sievietes ķermeņa līnijas. Viens no ieteicamajiem veidiem, kā apslēpt ķermeņa kontūras, ir valkāt pāri pār drēbēm virsmēteli. Tomēr ja apģērbs ir pietiekami vaļīgs, tad papildus virsapģērbs nav vajadzīgs.

Trešā prasība ir biezums. Apģērbam ir jābūt tik biezam, lai tas neatklātu ādas krāsu vai ķermeņa kontūras. Pravietis Muhammeds ir teicis, ka viņa kopienas vēlākajās paaudzēs būšot sievietes, kuras būs apģērbtas, bet kailas, un kurām uz galvas būšot kaut kas, kas līdzināšoties kamieļa kuprim. (Muslim)

Vēl viens noteikums ir vispārējs cienīgs izskats. Apģērbam nav jāpievērš vīriešu uzmanība. Tam nevajag būt spilgtam un uzkrītošam, lai visi ievērotu gan apģērbu, gan sievieti.

Bez šiem, ir arī vēl citi noteikumi:
(1) Sievietes nedrīkst ģērbties tā, lai viņas izskatītos pēc vīriešiem. Ibn Abbas ir teicis: „Pravietis nolādēja vīriešus, kuri izskatās pēc sievietēm, un sievietes, kuras izskatās pēc vīriešiem.” (Bukhari)
(2) Sievietes nedrīkst ģērbties tā, lai viņu izskats līdzinātos neticīgajiem.
(3) Apģērbam ir jābūt pieklājīgam – ne pārāk lepnam, ne arī pārāk noplīsušam, lai neizplenītos nedz apkārtējo apbrīnu, nedz arī līdzcietību.

Bieži tiek aizmirsts par to, ka mūsdienu rietumnieciskais ģērbšanās stils ir jaunizgudrojums. Ja mēs pavērojam sieviešu apģērbu tikai septiņdesmit gadus atpakaļ, tad ieraugām ko līdzīgu Hidžābam. Tā laika aktīvās un bieži vien smagu darbu darošās rietumu sievietes netraucēja viņu apģērbs, kurš sastāvēja no garām kleitām un dažādu tipu galvassegām. Musulmaņu sievietes, kuras praktizē Hidžābu, neizjūt to kā nepraktisku kavēkli, kas traucētu viņu aktivitātes jebkurā dzīves jomā.

Hidžābs nav tikai apklājošs apģērbs, bet, kas ir vēl jo svarīgāk, arī uzvedība, manieres, runas un izturēšanās stils publiskās situācijās. Apģērbs ir tikai viena no indivīda izpausmēm.

Musulmaņu sieviešu apģērba pamatprasības ir attiecināmas arī uz musulmaņu vīriešiem – atšķiras tikai gradācija. Musulmaņu vīriešu pieklājības normas prasa, lai viņu ķermenis ir būtu apklāts no nabas līdz ceļgalam visu cilvēku priekšā, izņemot viņu sievas. Vīriešu apģērbs nedrīkst līdzināties sieviešu apģērbam, nedz arī tas drīkst būt apspīlēts vai provocējošs. Musulmanim ir jāģērbjas tā, lai viņš atklātu savu kā musulmaņa identitāti. Vīrieši nedrīkst nēsāt zeltu vai zīdu, kuri abi ir atļauti tikai sievietēm.

Vīriešu un sieviešu apģērba noteikumi nav domāti kā ierobežojumi, bet gan kā veids, kurā sabiedrība varētu darboties saskaņā ar Islama dzīves stilu.

* Īpašs tituls, kas tika dots visām pravieša Muhammeda sievām.
* Aiša bija viena no pravieša Muhammeda sievām. (Tulk. piez.)
** Hadīsa atstāstam parasti iekavās seko tā atstāstītāja vārds. (Tulk. piez.)