Laila Brence / Karači Pakistānā
Piektdiena, 20. maijs (2011)
http://www.diena.lv/lv/laikraksts/780252-erti-un-vienkarsi
Gatavojot pusdienas, dzirdu uz ielas ēzelīša blēšanu. Sāku domās minēt, kurš gan šoreiz brauc garām: veco mantu savācējs vai ūdens dzesinātāju labotājs? Atbilde ir rokā jau pēc mirkļa, kad izdzirdu ēzelīša ratos sēdošā vīra balsi, skaļrunī reklamējam savus pakalpojumus – ūdens dzesinātāju labotājs.
Karači uz māju tiek piegādātas ne tikai avīzes un pasts, bet arī vesela miriāde citu pakalpojumu. Atbraucot uz Pakistānu, sākumā nevarēju saprast, kas tur tā uz ielas bļaustās, līdz vīrs man paskaidroja, ka šādi vietējie pārdevēji piedāvā savu preci: daži lieto skaļruni, daži paļaujas uz pašu balss skanīgumu, bet vēl citiem ir zvaniņi vai pat īpašs muzikāls džingls.
Rīta agrumā, tūlīt pēc rītausmas lūgšanām, darbu sāk avīžu iznēsātāji un atkritumu savācēji. Jā, atkritumi šeit ‘paši iet prom’ no mājām – tie nav kā Latvijā jānes laukā pagalmā uz lielajām tvertnēm. Atliek tikai izlikt spaini vakarā laukā aiz vārtiem, lai no rīta to varētu iztukšot pilsētas valdes algots strādnieks, kurš atkritumus tālāk ar saviem ēzelīša ratiem nogādā uz izgāztuvi. Ērti un vienkārši.
Pirmspusdienā pagalmā savus ratus iestumj dārzeņu pārdevējs, kas skanīgā balsī piedāvā savu preci. Mājsaimnieces tad steigšus sniedzas pēc maciņiem, lai iegādātos pusdienām dārzeņus. Es parasti pie viņa neiepērkos, jo vīrs svētdienās pārnes no tirgus dārzeņus visai nedēļai. Vēl pirmspusdienā pie mūsu vārtiem ar savu motociklu un lielām kannām piestāj piena pārdevējs, no kura katru dienu pērkam litru svaiga lauku piena.
Vēlā pēcpusdienā, kad bērni ir pārnākuši no skolas un spēlējas pagalmā, klāt ir saldējuma pārdevēji uz saviem ar saldētavu aprīkotajiem divriteņiem. Pēc muzikāla džingla bērni atpazīst saldējumu firmu un skrien pie mammām pēc naudas, lai dabūtu kāroto saldumu. Pretstatā firmām, par tradicionālo vietējo saldējumu Kulfi vēsta skaļa metāla zvana skaņas. Vēl reizi nedēļā pēcpusdienā pie mums iegriežas drēbju mazgātājs, lai savāktu vīra brāļa veļu, kuru pēc nedēļas atgriež izmazgātu un izgludinātu.
Vakarpusē ar saviem ratiem garām brauc žāvēto augļu pārdevējs. Vēl, laiku pa laikam, mūs apciemo arī svaigu augļu un zivju pārdevēji, augu un puķu podu pārdevēji, popkorna, smiltīs ceptu zirņu un apcepinātu kukurūzu vālīšu pārdevēji, kā arī nažu asinātāji, kuri ne tikai asina, bet arī pārdod nažus.
Īpaši vēlos izcelt veco mantu uzpircēju, kurš ar saviem ratiem savāc no mājām teju vai visu iespējamo, sākot no vecām avīzēm un beidzot ar savu laiku nokalpojušām veļas mašīnām. Mājās atsevišķi krāju stikla taru, plastmasas pudeles, avīzes un metāla bundžas, kuras arī visas nonāk uzpircēja ratos. Uzpirkto bagātību šis vīrs tālāk pārdod īpašām šķirotavām, kur mantas tiek sašķirotas pēc izejmateriāliem. Tā, piemēram, veļas mašīnas tiek izjauktas – plastmasas daļas nonāk plastmasas kaudzēs, bet metāla daļas pie metāliem. Tālāk sašķirotie materiāli ar kravas mašīnām tiek nogādāti uz otrreizējo pārstrādi. Biju pārsteigta uzzināt, ka šī vietējā otrreizējās pārstrādes sistēma darbojas jau gadu desmitiem ilgi, kamēr Latvijā plaša mēroga atkritumu šķirošana tika ieviesta salīdzinoši nesen.
Jau atkal pie vārtiem ir zvans. Šoreiz tas ir vietējā pārtikas veikaliņa darbinieks, kurš no saviem ratiem nes manā pagalmā kartona kastes ar mūsu pasūtītajām precēm. Atliek tikai iedot veikala īpašniekam mūsu ikmēneša pārtikas un mājsaimniecības preču sarakstu, un viss vajadzīgais tiek piegādāts mums uz mājām. Jau atkal – ērti un vienkārši.
piektdiena, 2011. gada 20. maijs
piektdiena, 2011. gada 15. aprīlis
Šalvār kamīz pasaulē
Laila Brence Karači Pakistānā
Piektdiena, 15. aprīlis (2011)
http://www.diena.lv/lv/laikraksts/775871-salvar-kamiz-pasaule
Jau vairākas dienas laukā temperatūra turas ap +35ºC grādiem - ir jāsāk domāt par vasaras sezonas apģērbu. Ziemā, kad Karači valda vēsai Latvijas vasarai līdzīgs laiks, es labprāt valkāju man ierastās eiropiešu drēbes, bet vasarā tomēr ir jāizlīdzas ar vietējām, kas ir plānākas, gaisīgākas un ļauj ādai elpot pat vistveicīgākajās dienās. Blūzes un svārki nu dos vietu šalvār kamīz.
Šalvār kamīz ir tradicionāls pakistāniešu apģērbs, kas sastāv no ļoti platām, gurnos krokotām biksēm un gara krekla ar garām piedurknēm. Tā tas urdu valodā arī saucas: bikses [un] krekls (šalvār kamīz). Ziemas sezonas šalvār kamīz parasti ir no biezāka auduma, kamēr vasarai domātie no ļoti plānas vietējās kokvilnas. Tos nēsā gan vīrieši, gan sievietes. Vīriešu kamīz bieži līdzinās eiropiešu krekliem – reizēm pat ar tādu pašu krādziņu un aizpogājamām aprocēm. Savukārt sieviešu kamīz vairāk atgādina kleitas. Tā kā gan vīriešu, gan sieviešu kamīz sniedzas aptuveni līdz celim, to abos sānos ir gari šķēlumi, kas atvieglo kustības. Sieviešu šalvār kamīz neatņemama sastāvdaļa ir arī dupatta – gara, paplata taisnstūrveidīga šalle galvas apklāšanai.
Es savus šalvār kamīz pērku gatavo apģērbu veikalos. Atkarībā no kabatas biezuma, veikalu izvēle ir ļoti plaša, sākot no zemākas kvalitātes, bet lētākiem šalvār kamīz, līdz pat dizaineru veidotiem tērpiem ar uzskrūvētām cenām. Lielākā daļa Karači sieviešu gan iet citu ceļu: viņas dodas uz vietējiem audumu tirgiem, izvēlas tur sirdij tīkamus audumus un tad vai nu pašas mājās šuj savus šalvār kamīz vai arī nodod šo darbu šuvēju rokās. Šuvējveikaliņu bizness te plaukst un zeļ – tos var atrast teju vai uz katra stūra. Reizēm vairāki pat veiksmīgi sadzīvo cits citam blakus. Un interesantākais ir tas, ka 95% - 100% šuvēju šajos veikaliņos ir vīrieši!
Turīgākās Karači sievietes ar nepacietību gada ikgadējās dizaineru audumu izstādes, kas parasti notiek pavasarī, gatavojoties vasaras sezonai. Arī šobrīd pilsētā ir izstāžu laiks. Lai gan audumi šajās izstādēs ir dārgi un pasaules ekonomikas krīze liek rūpīgāk plānot pirkumus, apmeklētāju izstādēs nekad netrūkst. Šodien draudzeņu Facebook ierakstos lasīju atsauksmes par Mausummery audumu izstādē notiekošo: sieviešu tur esot vairāk kā bišu spietā – pat pie zāles durvīm esot gara rinda, jo izstādē visām nepietiekot vietas! Lai tiktu klāt audumu stendiem, ceļš esot ar karošanu jāizkaro, un ja grib samaksāt par pirkumu, tad nākas nīkt ievērības cienīgā rindā. Un runa šeit iet par ekskluzīvi dārgiem dizaineru audumiem... vai tiešām es dzīvoju nabadzīgā trešās pasaules valstī?
Pārsteidzošas ir arī vietējo apģērbu košās krāsas, izšuvumi un citi rotājumi, kas reizēm izmaksā vairāk par pašu tērpa audumu. Sievietes šeit visnotaļ zina, kā uzposties! Kad pirmoreiz pabiju vietējās kāzās, spožo spuldžu gaismā manas acis žilba no sieviešu krāšņajiem tērpiem. Līgavas tērpu rotāja bagātīgi zelta diegu izšuvumi – daudzām sievietēm līgavas tērps ir dārgākais, ko viņas jebkad uzvelk mugurā. Lai gan sākumā mani šalvār kamīz bija latviešu gaumei pieņemamās atturīgās zemes un dabas krāsās, tad tagad arī manu garderobē netrūkst košu krāsu un bagātīgu izšuvumu – arī mani ir pārņēmis vietējais krāsu trakums, kas liekas atdzīvinām ikdienas sadzīvi.
Piektdiena, 15. aprīlis (2011)
http://www.diena.lv/lv/laikraksts/775871-salvar-kamiz-pasaule
Jau vairākas dienas laukā temperatūra turas ap +35ºC grādiem - ir jāsāk domāt par vasaras sezonas apģērbu. Ziemā, kad Karači valda vēsai Latvijas vasarai līdzīgs laiks, es labprāt valkāju man ierastās eiropiešu drēbes, bet vasarā tomēr ir jāizlīdzas ar vietējām, kas ir plānākas, gaisīgākas un ļauj ādai elpot pat vistveicīgākajās dienās. Blūzes un svārki nu dos vietu šalvār kamīz.
Šalvār kamīz ir tradicionāls pakistāniešu apģērbs, kas sastāv no ļoti platām, gurnos krokotām biksēm un gara krekla ar garām piedurknēm. Tā tas urdu valodā arī saucas: bikses [un] krekls (šalvār kamīz). Ziemas sezonas šalvār kamīz parasti ir no biezāka auduma, kamēr vasarai domātie no ļoti plānas vietējās kokvilnas. Tos nēsā gan vīrieši, gan sievietes. Vīriešu kamīz bieži līdzinās eiropiešu krekliem – reizēm pat ar tādu pašu krādziņu un aizpogājamām aprocēm. Savukārt sieviešu kamīz vairāk atgādina kleitas. Tā kā gan vīriešu, gan sieviešu kamīz sniedzas aptuveni līdz celim, to abos sānos ir gari šķēlumi, kas atvieglo kustības. Sieviešu šalvār kamīz neatņemama sastāvdaļa ir arī dupatta – gara, paplata taisnstūrveidīga šalle galvas apklāšanai.
Es savus šalvār kamīz pērku gatavo apģērbu veikalos. Atkarībā no kabatas biezuma, veikalu izvēle ir ļoti plaša, sākot no zemākas kvalitātes, bet lētākiem šalvār kamīz, līdz pat dizaineru veidotiem tērpiem ar uzskrūvētām cenām. Lielākā daļa Karači sieviešu gan iet citu ceļu: viņas dodas uz vietējiem audumu tirgiem, izvēlas tur sirdij tīkamus audumus un tad vai nu pašas mājās šuj savus šalvār kamīz vai arī nodod šo darbu šuvēju rokās. Šuvējveikaliņu bizness te plaukst un zeļ – tos var atrast teju vai uz katra stūra. Reizēm vairāki pat veiksmīgi sadzīvo cits citam blakus. Un interesantākais ir tas, ka 95% - 100% šuvēju šajos veikaliņos ir vīrieši!
Turīgākās Karači sievietes ar nepacietību gada ikgadējās dizaineru audumu izstādes, kas parasti notiek pavasarī, gatavojoties vasaras sezonai. Arī šobrīd pilsētā ir izstāžu laiks. Lai gan audumi šajās izstādēs ir dārgi un pasaules ekonomikas krīze liek rūpīgāk plānot pirkumus, apmeklētāju izstādēs nekad netrūkst. Šodien draudzeņu Facebook ierakstos lasīju atsauksmes par Mausummery audumu izstādē notiekošo: sieviešu tur esot vairāk kā bišu spietā – pat pie zāles durvīm esot gara rinda, jo izstādē visām nepietiekot vietas! Lai tiktu klāt audumu stendiem, ceļš esot ar karošanu jāizkaro, un ja grib samaksāt par pirkumu, tad nākas nīkt ievērības cienīgā rindā. Un runa šeit iet par ekskluzīvi dārgiem dizaineru audumiem... vai tiešām es dzīvoju nabadzīgā trešās pasaules valstī?
Pārsteidzošas ir arī vietējo apģērbu košās krāsas, izšuvumi un citi rotājumi, kas reizēm izmaksā vairāk par pašu tērpa audumu. Sievietes šeit visnotaļ zina, kā uzposties! Kad pirmoreiz pabiju vietējās kāzās, spožo spuldžu gaismā manas acis žilba no sieviešu krāšņajiem tērpiem. Līgavas tērpu rotāja bagātīgi zelta diegu izšuvumi – daudzām sievietēm līgavas tērps ir dārgākais, ko viņas jebkad uzvelk mugurā. Lai gan sākumā mani šalvār kamīz bija latviešu gaumei pieņemamās atturīgās zemes un dabas krāsās, tad tagad arī manu garderobē netrūkst košu krāsu un bagātīgu izšuvumu – arī mani ir pārņēmis vietējais krāsu trakums, kas liekas atdzīvinām ikdienas sadzīvi.
ceturtdiena, 2011. gada 31. marts
Mājkalpotājas
Laila Brence, Karači, Pakistāna
Ceturtdiena, 31. marts (2011)
http://www.diena.lv/lv/laikraksts/773657-majkalpotajas
Kad ienāku virtuvē, kur Hanifa mazgā traukus, viņa steidzas man parādīt recepti zālēm viņas jaundzimušajam dēliņam. Gluži tāpat kā vairums citu mājkalpotāju, lasīt viņa neprot, bet norāda uz zālēm vajadzīgo naudiņu un lūdz, vai nevaru izlīdzēt. Puikam esot problēmas ar vēderu - jau vairākas dienas caureja. Protams, ka nevaru atteikt.
Hanifa, tāpat kā daudzas citas nabadzīgā slāņa sievietes, ikdienas mazgā traukus, grīdu un veļu vairākās mājās, lai palīdzētu vīriem nopelnītu iztiku parasti ļoti kuplajām ģimenēm. Visbiežāk šīs ģimenes nav vietējās, bet gan iebraukušas Karači peļņā no laukiem. Tā kā telpu īrei Karači līdzekļu nav, ģimenes saceļ no mietiem un segām mājokļus gar dzelzceļu malām, pilsētas kanālu krastos un citās apbūvei neizmantojamās vietās, tādējādi veidojot veselas nelegālas kolonijas. Lai gan nekādu ērtības šādos mājokļos praktiski nav, bieži tajos ir elektrība, kas tiek meistarīgi zagta no tuvākajiem elektrības stabiem. Mājokļu un tajos esošo mantu drošību gan neviens nevar garantēt – atceros, kā savstarpēju ķildu rezultātā reiz viss vienai mājkalpotājai piederošais tika sadedzināts. Šādos gadījumos neatliek nekas cits, kā sākt visu no nulles.
Darbu Karači atrast var, jo gandrīz katra vidusmēra ģimene algo vienu vai vairākas mājkalpotājas, kas palīdz mājas sievietēm apdarīt ikdienas darbus. Kad atbraucu dzīvot uz Pakistānu, šī mājkalpotāju algošana man likās kā pilnīgi nevajadzīgi luksus tēriņi – kāpēc gan mājas sievietes pašas nevar apdarīt mājas darbus? Tomēr pieredze mani pārliecināja, ka arī es neesmu gatava ik dienas mazgāt grīdas, uz kurām diennaktī sakrājas vairāk putekļu nekā Latvija nedēļas laikā, nedz arī cīnīties ar pamatīgajiem katlu kalniem, kas ir neizbēgams rezultāts, ja gatavo vietējos ēdienus un dzīvo lielās ģimenēs. Turīgākās ģimenēs mājkalpotāju ir vairāk, jo to skaitam pievienojas arī šoferi un pavāri. Šādās mājās parasti ir pat atsevišķa mājas daļa kalpotājiem, kur tie nereti dzīvo kopā ar savām ģimenēm.
Kamēr vecāki strādā, lielākie bērni pieskata mazākos, kas nereti ietver arī brālēnus un māsīcas. Hanifai ar bērnu pieskatīšanu palīdz vecākās māsas Latifas bērni, kuri pieskata arī pašas jaunākās māsas Šāzijas atvases. Jaundzimušie parasti bieži slimo nehigiēnisko sadzīves apstākļu un tīra dzeramā ūdens trūkuma dēļ. Kad meitas paaugas, viņas nāk līdzi mātēm uz darbu, lai iemācītos, kā darbi darāmi, un sāktu pelnīt pašas. Skolā šie bērni parasti neiet, ja vien kāda labdarības organizācija nav atvērusi viņu kolonijā skoliņu, kurā mācības ir par brīvu. Pilsētas skolās, gan privātajās gan valsts, ir jārēķinās ar mācību maksu, skolas formu un grāmatu izmaksām, ko nabadzīgās ģimenes nevar atļauties. Atceros, kā savulaik Hanifas māsa Latifa darīja visu iespējamo, lai vismaz viens no viņas dēliem varētu iet pilsētas skolā un iegūt labu izglītību.
Zinu, ka Hanifas dzīve nav viegla. Mans problēmas viņas grūtību priekšā liekas tik nenozīmīgas. Bet par spīti visam, Hanifā virmo tāds neviltots dzīvesprieks, kādu arī es sev vēlētos. Kad rītos pie vārtiem viņa sveicina mani ar skanīgu „assalāmu aleikum” un sniegbaltu smaidu, liekas, ka arī manī ieplūst maza daļiņa viņas dzīvesprieka.
Ceturtdiena, 31. marts (2011)
http://www.diena.lv/lv/laikraksts/773657-majkalpotajas
Kad ienāku virtuvē, kur Hanifa mazgā traukus, viņa steidzas man parādīt recepti zālēm viņas jaundzimušajam dēliņam. Gluži tāpat kā vairums citu mājkalpotāju, lasīt viņa neprot, bet norāda uz zālēm vajadzīgo naudiņu un lūdz, vai nevaru izlīdzēt. Puikam esot problēmas ar vēderu - jau vairākas dienas caureja. Protams, ka nevaru atteikt.
Hanifa, tāpat kā daudzas citas nabadzīgā slāņa sievietes, ikdienas mazgā traukus, grīdu un veļu vairākās mājās, lai palīdzētu vīriem nopelnītu iztiku parasti ļoti kuplajām ģimenēm. Visbiežāk šīs ģimenes nav vietējās, bet gan iebraukušas Karači peļņā no laukiem. Tā kā telpu īrei Karači līdzekļu nav, ģimenes saceļ no mietiem un segām mājokļus gar dzelzceļu malām, pilsētas kanālu krastos un citās apbūvei neizmantojamās vietās, tādējādi veidojot veselas nelegālas kolonijas. Lai gan nekādu ērtības šādos mājokļos praktiski nav, bieži tajos ir elektrība, kas tiek meistarīgi zagta no tuvākajiem elektrības stabiem. Mājokļu un tajos esošo mantu drošību gan neviens nevar garantēt – atceros, kā savstarpēju ķildu rezultātā reiz viss vienai mājkalpotājai piederošais tika sadedzināts. Šādos gadījumos neatliek nekas cits, kā sākt visu no nulles.
Darbu Karači atrast var, jo gandrīz katra vidusmēra ģimene algo vienu vai vairākas mājkalpotājas, kas palīdz mājas sievietēm apdarīt ikdienas darbus. Kad atbraucu dzīvot uz Pakistānu, šī mājkalpotāju algošana man likās kā pilnīgi nevajadzīgi luksus tēriņi – kāpēc gan mājas sievietes pašas nevar apdarīt mājas darbus? Tomēr pieredze mani pārliecināja, ka arī es neesmu gatava ik dienas mazgāt grīdas, uz kurām diennaktī sakrājas vairāk putekļu nekā Latvija nedēļas laikā, nedz arī cīnīties ar pamatīgajiem katlu kalniem, kas ir neizbēgams rezultāts, ja gatavo vietējos ēdienus un dzīvo lielās ģimenēs. Turīgākās ģimenēs mājkalpotāju ir vairāk, jo to skaitam pievienojas arī šoferi un pavāri. Šādās mājās parasti ir pat atsevišķa mājas daļa kalpotājiem, kur tie nereti dzīvo kopā ar savām ģimenēm.
Kamēr vecāki strādā, lielākie bērni pieskata mazākos, kas nereti ietver arī brālēnus un māsīcas. Hanifai ar bērnu pieskatīšanu palīdz vecākās māsas Latifas bērni, kuri pieskata arī pašas jaunākās māsas Šāzijas atvases. Jaundzimušie parasti bieži slimo nehigiēnisko sadzīves apstākļu un tīra dzeramā ūdens trūkuma dēļ. Kad meitas paaugas, viņas nāk līdzi mātēm uz darbu, lai iemācītos, kā darbi darāmi, un sāktu pelnīt pašas. Skolā šie bērni parasti neiet, ja vien kāda labdarības organizācija nav atvērusi viņu kolonijā skoliņu, kurā mācības ir par brīvu. Pilsētas skolās, gan privātajās gan valsts, ir jārēķinās ar mācību maksu, skolas formu un grāmatu izmaksām, ko nabadzīgās ģimenes nevar atļauties. Atceros, kā savulaik Hanifas māsa Latifa darīja visu iespējamo, lai vismaz viens no viņas dēliem varētu iet pilsētas skolā un iegūt labu izglītību.
Zinu, ka Hanifas dzīve nav viegla. Mans problēmas viņas grūtību priekšā liekas tik nenozīmīgas. Bet par spīti visam, Hanifā virmo tāds neviltots dzīvesprieks, kādu arī es sev vēlētos. Kad rītos pie vārtiem viņa sveicina mani ar skanīgu „assalāmu aleikum” un sniegbaltu smaidu, liekas, ka arī manī ieplūst maza daļiņa viņas dzīvesprieka.
Abonēt:
Ziņas (Atom)