Autore: Laila Brence
Kopš laika, kad kļuvu par muslimu, esmu mēģinājusi izprast konfliktu starp Rietumu pasauli un Islāmu. Vērojot Rietumu sabiedrības dinamiku pēc 9/11 notikumiem, jutu, ka konflikts nav vienkārši virspusējs – tā saknes ir meklējamas kur dziļāk.
Mana rietumnieciskā izclesme un tas, ka izvēlējos Islāmu par savu dzīvesveidu, krietnam vairumam manu paziņu šķita radikāls solis. Kad sāku nēsāt muslimu sievietēm raksturīgo galvas apklāju, kāds Amerikas latviešu draudzes mācītājs vēlējās zināt, vai esmu kļuvusi par muhamedāni. Saņemot pozitīvu atbildi, viņš ar patiesu izbrīnu balsī jautāja: "Kāpēc gan latviešu meitenei tik dīvaina izvēle?" Man uz mēles bija: "Un kāpēc gan ne?", ko gan paturēju pie sevis, lai neizklausītos pārāk skarbi. Savādi, bet daudzu savu paziņu attieksmē jutu aizspriedumus pret manu jaunizvēlēto reliģiju, lai gan viņi maz ko zināja par Islāmu un muslimiem. Kas gan bija pamatā šādai dīvainai neuzticībai un nepatikai?
Kad iepazinos ar Austrumu domātāja Muhameda Asada teoriju par aizspriedumu izcelsmi pret islāmu, radu atbildi uz mani interesējošo jautājumu. Asads vērš uzmanību uz priekšstatu par Rietumu kultūras pārākumu un apgalvo, ka aizspriedumu saknes pret Islāmu tiecas pagātnē līdz pat 11. un 12. gadsimtam – bēdīgi slaveno krusta karu laiku.
Asads sāk savus argumentus, norādot uz Rietumu civilizācijas pašiem pamatiem – "grieķiski romānisko domāšanas veidu, kas sadalīja pasauli grieķos un romiešos, no vienas puses, un barbaros, no otras" (3). Asads apgalvo, ka kopš grieķu un romiešu laikiem Rietumu domātāji ir skatījušies uz pasauli tikai no Rietumu kultūras pieredzes punkta. Pasaules vēsture bija tikai un vienīgi Rietumu civilizācijas vēsture – citas pasaules daļas tajā parādījās tikai un vienīgi tad, kad tās ietekmēja Rietumu attīstības gaitu. Tādējādi šāda šaura perspektīva radīja izkropļojumus, kas atstāja paliekošu ietekmi uz Rietumu domāšanas veidu. Ideja par kultūras pārākumu tik dziļi iesakņojās Rietumu sabiedrībā, ka pat šodienas vidusmēra rietumniekam ir grūti vērtēt pozitīvi jebko, kas ir ārpus viņa paša kultūras orbītas.
Lai gan grieķiski romāniskais domāšanas veids pieder vēsturei un starp Rietumiem un Austrumiem ir nodibinātas neskaitāmas saiknes, Asads uzskata, ka "Rietumi nav kļuvuši mazāk augstprātīgi attiecībā uz svešām kultūrām, kā tas bija grieķu un romiešu laikos – tie ir vienkārši kļuvuši vairāk toleranti" (4). Asads arī atzīmē, ka Islāms neietilpst šīs tolerances robežās – tā atzīst tikai citas Austrumu kultūras. Kāpēc? Rietumnieks, pēc Asada vārdiem, var komfortabli salīdzināt hinduisma un budisma idejas ar savējām, nepieļaujot iespēju, ka tās varētu kļūt par viņa paša. Turpretī Islāms neietilpst šajā kategorijā, jo tā filosofija un vērtības ir pietiekami tuvas rietumnieciskajām un tādējādi ielaužas rietumnieku intelektuālā komforta zonā.
Turpinot risināt savu domu pavedienu, Asads pievēršas Islāma dilemmai, sakot, ka "tas, ko šodien rietumnieki domā un jūt attiecībā uz Islāmu, sakņojas iespaidos, kas dzima krusta karu laikos" (5). Asads attiecina uz Eiropas atīstības gaitu psihoanalīzes koncepcijas, atzīmējot, ka krusta karu laiks sakrīt ar šodienas Eiropas bērnības periodu. Psihoanalītiķi apgalvo, ka "liela daļa nobriedušas personas emocionālās dzīves (vairums to šķietami neizskaidrojamo noslieču, gaumju un aizspriedumu, ko kopīgi apzīmē ar terminu rakstura iezīmes) sakņojas viņa pašos formatīvākajos gados – agrā bērnībā (..) un katra šāda [bērnības] pārdzīvojuma raksturu ietekmējošais efekts ir atkarīgs galvenokārt no tā sākotnējās intensitātes" (5).
Velkot paralēles ar psihoanalītiķu teoriju, Asads apgalvo, ka, tā kā nācijas un civilizācijas ir nekas cits kā indivīdu kopums, "arī to attīstību ietekmē agrās bērnības pārdzīvojumi" (5). Rietumu civilizācijas agrās bērnības periodu varot datēt ar pirmā gadu tūkstoša beigām – gadsimtiem īsi pirms krusta kariem, kad Eiropa sāka rast savu unikālu kultūras seju.
Asads turpina, sakot, ka "krusta kari nāca kā stiprākais kolektīvais pārdzīvojums civilizācijai, kas bija tikko sākusi sevi apzināties" (6). Kultūras vienība sāka veidoties no tā, kas iepriekš bija tikai ciltis un feodālas valstiņas, kuras kopā turēja viens vienīgs fakts – kristīgā ticība. Pāvesta Urbāna II slavenais Klermontas aicinājums (1095. gada novembrī) uz pirmo krusta karu pacēla šo kopīgo iezīmi jaunā līmenī, saliedējot dažādās nācijas vienotam mērķim – karam pret "ļauno rasi" [muslimiem], kuru rokās atradās Svētā zeme [Jeruzāleme] (6).Iepriekš nepieredzēts un kopš tā laika nepārspēts entuziasms kopā saveda karotājus no visām tā laika Eiropas zemēm, sagraujot valstu, cilšu un sabiedrības slāņu barjeras. Kāds bija tā iemesls? Reliģisks naids pret muslimiem. Tieši šajā laikā sākās apzināta Islāma ideālu un mācību izkropļošana. Kara attaisnošanai Pravietis Muhammads (s) tika nosaukts par antikristu un Islāms tika atainots kā "primitīva sensuālisma un brutālas vardarbības reliģija, kas akli pildīja rituālus tā vietā, lai attīrītu sirdi" (7).
Tādējādi Eiropas kolektīvā personība, kas reprezentēja tā laika Rietumus, tika intelektuāli saindēta pret islāma pasauli. "Krusta karu ēna lidinās pār Rietumiem līdz pat šai dienai, un visās pret Islāmu un muslimiem vērstajās reakcijās var jaust šā rēga pēdas..." (7) Tomēr es ceru, ka šis vēsturiskais rēgs ar laiku zaudēs savu ietekmi – vismaz uz tiem, kam pietiks drosmes atkāpties no vispārpieņemtās aizspriedumu normas un paskatīties Islāmam sejā.
(Citāti no: Asad, Muhammad. "The Road to Makkah")
otrdiena, 2010. gada 24. augusts
pirmdiena, 2010. gada 23. augusts
Muslimu sievietes un modernisms
Autore: Laila Brence
Modernisma vieta Islāmā ir strīdiem apvīts jautājums, kas bieži sadala muslimus tajos, kas uzskata, ka modernisms un Islāms ir nesavienojami, un tajos, kas uzstāj, ka muslimiem ir jātiecas uz modernismu, ja viņi vēlas izdzīvot mūsdienu pasaulē.
Būdama muslimu sieviete, arī es saskaros ar šo pašu modernisma jautājumu. Tomēr man, kā Islāmu pieņēmušai muslimai, šis jautājums paver jaunas dimensijas, jo es ienācu Islāmā tieši no šī paša Rietumu modernisma.
Pirms pievēršamies modernisma un muslimu sieviešu dilemmai, vispirms ir jādefinē, kas modernisms ir. Sabiedrībai kopumā, modernisms nozīmē progresu, tehnoloģijas attīstību, sekulārisma tendenču pieaugumu un uzsvaru uz prātu un brīvo gribu. Sievietēm modernisms dod vienlīdzību un atbrīvošanu.
Rietumu sievietēm atbrīvošana un vienlīdzība nozīmē to, ka viņām ir tādas pašas sociālās, juridiskās un personiskās tiesības kā vīriešiem. Pirmās modernās Rietumu sievietes vēsture sniedzas atpakaļ 1920-ajos gados, kad ASV sievietes ieguva tiesības piedalīties vēlēšanās, nostiprināja savu klātieni sabiedrībā un pamazām sāka uzdrošināties darīt to, par ko viņu mātes savulaik pat neuzdrošinājās runāt. Šajos gados, amerikāņu sievietes (kuras bija attīstības ziņā priekšā eiropietēm) atklāja savu seksualitāti un sāka pieprasīt tādas pašas brīvības kā vīrieši izvēlēties viņu personiskos ieradumus, to skaitā smēķēšanu, alkohola lietošanu, dejošanu un pat tiem laikiem izaicinošu apģērbu valkāšanu.
Ko modernisms var piedāvāt muslimu sievietēm? Praktiski to pašu – atbrīvošanu un vienlīdzību. Kā tas ir iespējams? Modernisms nav obligāti jādefinē tikai un vienīgi no Rietumu perspektīvas. Patiesībā, sieviešu atbrīvošanas kustība neaizsākās deviņpadsmitā gadsimta beigās, kā uz to uzstāj Rietumu vēsturnieki. Tās saknes tiecas septītajā gadsimtā – laikā, kad dzīvoja un sludināja Pravietis Muhammads (s). Daudzas muslimu sievietes nezin, ka Islāms vienādoja viņu status kā līdzvērtīgu vīriešiem jau gandrīz 1400 gadus atpakaļ – Kurāns skaidri norāda, ka vīrieši un sievietes ir vienlīdzīgi visā, ko viņi dara (sūra An-Nahl, 16:97; sūra Al-Ahzab, 33:35). Tomēr ir svarīgi izprast to, kādas atšķirības Islāmā ir starp vīrieti un sievieti.
„Sievietes tiesības un pienākumi ir vienlīdzīgi ar vīrieša, bet tie nav identiski. Vienlīdzība un vienādība ir divas pavisam atšķirīgas lietas. Šī atšķirība ir saprotama, jo vīrietis un sieviete nav identiski, bet gan radīti vienlīdzīgi. Vienlīdzība ir vēlama un taisnīga, kamēr vienādība nē. Paturot prātā šo atšķirību, nav iespējams iedomāties, ka sieviete varētu būt kas zemāks par vīrieti. Nav pamata apgalvot, ka viņa ir mazāk svarīga kā viņš, tikai tāpēc, ka viņas tiesības nav identiski vienādas ar vīrieša tiesībām. Ja sievietes statuss būtu identisks ar vīrieša statusu, tad viņa vienkārši būtu viņa dublikāts, kas viņa nav. Fakts, ka Islāms dod sievietei vienlīdzīgas tiesības – bet ne identiskas – pierāda, ka viņai tiek pievērsta adekvāta uzmanība un ka tiek atzīta viņas neatkarīgā personība.” (Abdul-Ati)
Es personīgi domāju, ka muslimu sievietes patiesā atbrīvošana slēpjas tajā, ka viņa atzīst šīs pasaules nepastāvīgumu un galīgumu – tikai pēc nāves mēs tiksimies ar Allāhu (swt) un ieraudzīsim patieso dzīves realitāti. Šī intelektuālā brīvība paceļ muslimu sievietes pāri pasaulīgajām ‘tiesībām’ par kurām Rietumu sievietes tik sīvi cīnās – mēs padodamies tikai un vienīgi Allāham (swt) un Viņa likumiem. Tādējādi, ar pilnīgu iekšēju mieru mēs varam baudīt vienlīdzību ar vīriešiem, kuru Allāhs (swt) mums ir devis, netiecoties būt vienādām ar viņiem.
Avots: http://www.hibamagazine.com/index.php?option=com_content&task=view&id=363&Itemid=125
Modernisma vieta Islāmā ir strīdiem apvīts jautājums, kas bieži sadala muslimus tajos, kas uzskata, ka modernisms un Islāms ir nesavienojami, un tajos, kas uzstāj, ka muslimiem ir jātiecas uz modernismu, ja viņi vēlas izdzīvot mūsdienu pasaulē.
Būdama muslimu sieviete, arī es saskaros ar šo pašu modernisma jautājumu. Tomēr man, kā Islāmu pieņēmušai muslimai, šis jautājums paver jaunas dimensijas, jo es ienācu Islāmā tieši no šī paša Rietumu modernisma.
Pirms pievēršamies modernisma un muslimu sieviešu dilemmai, vispirms ir jādefinē, kas modernisms ir. Sabiedrībai kopumā, modernisms nozīmē progresu, tehnoloģijas attīstību, sekulārisma tendenču pieaugumu un uzsvaru uz prātu un brīvo gribu. Sievietēm modernisms dod vienlīdzību un atbrīvošanu.
Rietumu sievietēm atbrīvošana un vienlīdzība nozīmē to, ka viņām ir tādas pašas sociālās, juridiskās un personiskās tiesības kā vīriešiem. Pirmās modernās Rietumu sievietes vēsture sniedzas atpakaļ 1920-ajos gados, kad ASV sievietes ieguva tiesības piedalīties vēlēšanās, nostiprināja savu klātieni sabiedrībā un pamazām sāka uzdrošināties darīt to, par ko viņu mātes savulaik pat neuzdrošinājās runāt. Šajos gados, amerikāņu sievietes (kuras bija attīstības ziņā priekšā eiropietēm) atklāja savu seksualitāti un sāka pieprasīt tādas pašas brīvības kā vīrieši izvēlēties viņu personiskos ieradumus, to skaitā smēķēšanu, alkohola lietošanu, dejošanu un pat tiem laikiem izaicinošu apģērbu valkāšanu.
Ko modernisms var piedāvāt muslimu sievietēm? Praktiski to pašu – atbrīvošanu un vienlīdzību. Kā tas ir iespējams? Modernisms nav obligāti jādefinē tikai un vienīgi no Rietumu perspektīvas. Patiesībā, sieviešu atbrīvošanas kustība neaizsākās deviņpadsmitā gadsimta beigās, kā uz to uzstāj Rietumu vēsturnieki. Tās saknes tiecas septītajā gadsimtā – laikā, kad dzīvoja un sludināja Pravietis Muhammads (s). Daudzas muslimu sievietes nezin, ka Islāms vienādoja viņu status kā līdzvērtīgu vīriešiem jau gandrīz 1400 gadus atpakaļ – Kurāns skaidri norāda, ka vīrieši un sievietes ir vienlīdzīgi visā, ko viņi dara (sūra An-Nahl, 16:97; sūra Al-Ahzab, 33:35). Tomēr ir svarīgi izprast to, kādas atšķirības Islāmā ir starp vīrieti un sievieti.
„Sievietes tiesības un pienākumi ir vienlīdzīgi ar vīrieša, bet tie nav identiski. Vienlīdzība un vienādība ir divas pavisam atšķirīgas lietas. Šī atšķirība ir saprotama, jo vīrietis un sieviete nav identiski, bet gan radīti vienlīdzīgi. Vienlīdzība ir vēlama un taisnīga, kamēr vienādība nē. Paturot prātā šo atšķirību, nav iespējams iedomāties, ka sieviete varētu būt kas zemāks par vīrieti. Nav pamata apgalvot, ka viņa ir mazāk svarīga kā viņš, tikai tāpēc, ka viņas tiesības nav identiski vienādas ar vīrieša tiesībām. Ja sievietes statuss būtu identisks ar vīrieša statusu, tad viņa vienkārši būtu viņa dublikāts, kas viņa nav. Fakts, ka Islāms dod sievietei vienlīdzīgas tiesības – bet ne identiskas – pierāda, ka viņai tiek pievērsta adekvāta uzmanība un ka tiek atzīta viņas neatkarīgā personība.” (Abdul-Ati)
Es personīgi domāju, ka muslimu sievietes patiesā atbrīvošana slēpjas tajā, ka viņa atzīst šīs pasaules nepastāvīgumu un galīgumu – tikai pēc nāves mēs tiksimies ar Allāhu (swt) un ieraudzīsim patieso dzīves realitāti. Šī intelektuālā brīvība paceļ muslimu sievietes pāri pasaulīgajām ‘tiesībām’ par kurām Rietumu sievietes tik sīvi cīnās – mēs padodamies tikai un vienīgi Allāham (swt) un Viņa likumiem. Tādējādi, ar pilnīgu iekšēju mieru mēs varam baudīt vienlīdzību ar vīriešiem, kuru Allāhs (swt) mums ir devis, netiecoties būt vienādām ar viņiem.
Avots: http://www.hibamagazine.com/index.php?option=com_content&task=view&id=363&Itemid=125
sestdiena, 2010. gada 10. jūlijs
Definēt skaisto, kad patiesais skaistums ir 'traks'
Autore: Mariam E.
Vairākus gadus atpakaļ, es dzirdēju stāstu, kuram pienāktos tikt uzrakstītam zelta burtiem. Tā es arī izdarīju – es to tūlīt pat pierakstīju. Lai gan ne zelta burtiem, tā nozīme priekš manis bija valdzinošāka par zeltu.
Es dzirdēju šo stāstu no rumāņu brāļa Muhammeda, kurš bija uzaicināts piedalīties programmā Kayfa Aslamt (Kā tu pieņēmi Islāmu?) kādas muslimu valsts Kurāna radio stacijā.
1992. gadā Muhammeds viesojās Bosnijā un, redzot turiens cilvēku situāciju, nolēma doties kājām ‘miera tūrē’ kā viņš to pats nosauca.
Kādu nakti, ceļojot kopā ar sievu, viņš nonāca mazā Turcijas ciematiņā. Meklējot moteli vai kādu mājvietu, kur pavadīt nakti, viņš satika kādu ciemata iedzīvotāju un lūdza viņam pēc informācijas. Vīrs atbildēja, ka šāda moteļa ciematā nav, un ar dažu angļu vārdu palīdzību un Muhammeda ļoti ierobežotajām turku valodas zināšanām, viņš uzaicināja Muhammedu pavadīt nakti viņa mājās.
Redzot, ka nav citas izvēles, Muhammeds piekrita, lai gan viņi mazliet bijās šī svešinieka, kurš bija branga auguma vīrs ar garu bārdu. Kā gan viņš varēja zināt, ka šis vīrs, kura viņš bijās, būs tas, kas izmainīs viņa dzīvi.
Līdzko viņi ieradās vīra mājās, Muhammeds un viņa sieva bija atviegloti redzēt, ka tur mita arī viņa ģimene: ap astoņdesmit gadu veca vecmāte, māte un pieci bērni, tuvu viens notram pēc vecuma. Ģimene pagatavoja viņiem vakariņas, kuras viņš raksturoja kā vienkāršas, bet garšīgas. Tad viņiem tika pateikts, ka viņi gulēšot šajā istabā, bet vīrs ar ģimeni citā.
Agri nākamajā rītā, Muhammeds ar sievu pamodās, lai pateiktos laipnajai ģimenei un turpinātu savu ceļojumu. (Paturiet prātā, ka Muhammeds toreiz vēl nebija muslims.)
Par milzīgu izbrīnu, viņi atklāja, ka māja sastāvēja tikai no tās vienas istabas, kur viņš ar sievu bija gulējuši, kamēr vecā sieviete, vīrs, viņa sieva un pieci bērni visi bija gulējuši ārā zem koka. Bija novemberis, un laukā bija ļoti auksts.
Ārkārtīgi šokēts par vīra rīcību, Muhammeds jautāja: „Vai tu esi traks?”
Vīrs, kurš knapi spēja ar viņu sarunāties, atbildēja: „Nē, es esmu muslims.”
Šie vārdi izgāja Muhammedam cauri kā elektriskais šoks. Viņš nekad nespēja aizmirst šī vīra rīcību.
Viņš sāka interesēties par Islāmu, jo viņa priekšstati par to bija ļoti kļūdaini, un par lasīja Kurānu. Viņš pabija Sīrijā, Jordānā un Ēģiptē, kur viņš turpināja Kurāna un Hadīsu studijas.
Kad radio raidījuma vadītājs viņam jautāja, kad viņš pieņēma Islāmu, viņš atbildēja, ka sirdī viņš bija muslims kopš tā brīža, kad vīrs bija atbildējis: „Es esmu muslims.” Bet oficiāli viņš un viņa sieva pateica ticības apliecību (Šahadu) Ēģiptē, divus mēnešus pēc tikšanās ar to turku vīru.
Pēc atriešanāš savā dzimtajā valstī Rumānijā, viņa ģimene uzņēma viņu ar dusmām un noraidījumu. Atceroties turku vīra rīcību, viņš nolēma, ka sprediķošanai nav nozīmes. Viņš parādīja savai ģimenei Islāma skaistumu caur savu rīcību. Vēlāk tie, kuri bija vissīvākie viņa pretinieki, bija pirmie, kas pieņēma Islāmu.
Šodien, paskatoties mums apkārt, mēs redzam, cik daudzi maldinoši sašaurina cilvēku skaistumu tikai un vienīgi uz viņu fizisko izskatu. Islāms tam nepiekrīt; tikai cilvēku rakstura un uzvedības krāšņums var padarīt viņus patiesi pievilcīgus. Tas nodrošina viņiem īpašu statusu ne tikai citu acīs, bet arī pēcnāves dzīvē, kur tiek apsolīti īpaši atalgojumi.
Pravietis Muhammeds (saas) ir teicis: „Mīļākais un tuvākais man no jūsu vidus Augšāmcelšanās Dienā būs tas, kas būs labākais pēc uzvedības.” (Bukhārī)
Indivīds, kas ievēro morāles normas un kuram rūp labs raksturs, ir kā dāvana sabiedrībai. Šāda cilvēka klātbūtnē citi jūtas apmierināti – viņi viņam uzticas, viņu apbrīno un tiecas kļūt tādi, kā viņš. Kamēr citi mums apkārt uzstāda savus skaistuma ‘piemērus’, mums ir jābūt tiem, kas apžilbina apkārtējos ar savu morālo stāju. Un kamēr citi atkailina savus ķermeņus, cerot nopelnīt titulus skaistuma sacensībās, mums ir sevi jātērpj godīguma, žēlsirdības, atturības, drosmes, pacietības, padevības un pieticības drēbēs. Jo mūsu sacensības ir savādākas: mēs tiecamies būt vislabākie tā, kā to saviem vārdiem ir raksturojis Pravietis Muhammeds (saas): „Ticīgo vidū visperfektākais cilvēks ir tas, kas ir vislabākais pēc uzvedības.” (Ahmads un Abū Daūds)
Mēs gribējām uzrakstīt turku vīra stāstu zelta burtiem dēļ īpašā statusa, kas šim minerālam ir cilvēku acīs tā spīduma dēļ. Bet laba rakstura spīdums aizēno visas citas nepilnības. Pravietis Muhammeds (saas) ir teicis: „Patiesi, cilvēks ar savu labo raksturu sasniegs tā statusu, kurš stāv naktī (lūgšanās) un gavē dienas laikā.” (Al-Albanī savā As-silsila Saheeha ir to klasificējis kā Sāhi)
Patiesi, īsts skaistums vienmēr uzliks tev galvā kroni. Bet tev nav jāgaida, kad kāds to tur uzliks.
Avots: http://muslimmatters.org/2010/05/25/defining-beauty-when-true-beauty-is-%e2%80%98crazy%e2%80%99/
Vairākus gadus atpakaļ, es dzirdēju stāstu, kuram pienāktos tikt uzrakstītam zelta burtiem. Tā es arī izdarīju – es to tūlīt pat pierakstīju. Lai gan ne zelta burtiem, tā nozīme priekš manis bija valdzinošāka par zeltu.
Es dzirdēju šo stāstu no rumāņu brāļa Muhammeda, kurš bija uzaicināts piedalīties programmā Kayfa Aslamt (Kā tu pieņēmi Islāmu?) kādas muslimu valsts Kurāna radio stacijā.
1992. gadā Muhammeds viesojās Bosnijā un, redzot turiens cilvēku situāciju, nolēma doties kājām ‘miera tūrē’ kā viņš to pats nosauca.
Kādu nakti, ceļojot kopā ar sievu, viņš nonāca mazā Turcijas ciematiņā. Meklējot moteli vai kādu mājvietu, kur pavadīt nakti, viņš satika kādu ciemata iedzīvotāju un lūdza viņam pēc informācijas. Vīrs atbildēja, ka šāda moteļa ciematā nav, un ar dažu angļu vārdu palīdzību un Muhammeda ļoti ierobežotajām turku valodas zināšanām, viņš uzaicināja Muhammedu pavadīt nakti viņa mājās.
Redzot, ka nav citas izvēles, Muhammeds piekrita, lai gan viņi mazliet bijās šī svešinieka, kurš bija branga auguma vīrs ar garu bārdu. Kā gan viņš varēja zināt, ka šis vīrs, kura viņš bijās, būs tas, kas izmainīs viņa dzīvi.
Līdzko viņi ieradās vīra mājās, Muhammeds un viņa sieva bija atviegloti redzēt, ka tur mita arī viņa ģimene: ap astoņdesmit gadu veca vecmāte, māte un pieci bērni, tuvu viens notram pēc vecuma. Ģimene pagatavoja viņiem vakariņas, kuras viņš raksturoja kā vienkāršas, bet garšīgas. Tad viņiem tika pateikts, ka viņi gulēšot šajā istabā, bet vīrs ar ģimeni citā.
Agri nākamajā rītā, Muhammeds ar sievu pamodās, lai pateiktos laipnajai ģimenei un turpinātu savu ceļojumu. (Paturiet prātā, ka Muhammeds toreiz vēl nebija muslims.)
Par milzīgu izbrīnu, viņi atklāja, ka māja sastāvēja tikai no tās vienas istabas, kur viņš ar sievu bija gulējuši, kamēr vecā sieviete, vīrs, viņa sieva un pieci bērni visi bija gulējuši ārā zem koka. Bija novemberis, un laukā bija ļoti auksts.
Ārkārtīgi šokēts par vīra rīcību, Muhammeds jautāja: „Vai tu esi traks?”
Vīrs, kurš knapi spēja ar viņu sarunāties, atbildēja: „Nē, es esmu muslims.”
Šie vārdi izgāja Muhammedam cauri kā elektriskais šoks. Viņš nekad nespēja aizmirst šī vīra rīcību.
Viņš sāka interesēties par Islāmu, jo viņa priekšstati par to bija ļoti kļūdaini, un par lasīja Kurānu. Viņš pabija Sīrijā, Jordānā un Ēģiptē, kur viņš turpināja Kurāna un Hadīsu studijas.
Kad radio raidījuma vadītājs viņam jautāja, kad viņš pieņēma Islāmu, viņš atbildēja, ka sirdī viņš bija muslims kopš tā brīža, kad vīrs bija atbildējis: „Es esmu muslims.” Bet oficiāli viņš un viņa sieva pateica ticības apliecību (Šahadu) Ēģiptē, divus mēnešus pēc tikšanās ar to turku vīru.
Pēc atriešanāš savā dzimtajā valstī Rumānijā, viņa ģimene uzņēma viņu ar dusmām un noraidījumu. Atceroties turku vīra rīcību, viņš nolēma, ka sprediķošanai nav nozīmes. Viņš parādīja savai ģimenei Islāma skaistumu caur savu rīcību. Vēlāk tie, kuri bija vissīvākie viņa pretinieki, bija pirmie, kas pieņēma Islāmu.
Šodien, paskatoties mums apkārt, mēs redzam, cik daudzi maldinoši sašaurina cilvēku skaistumu tikai un vienīgi uz viņu fizisko izskatu. Islāms tam nepiekrīt; tikai cilvēku rakstura un uzvedības krāšņums var padarīt viņus patiesi pievilcīgus. Tas nodrošina viņiem īpašu statusu ne tikai citu acīs, bet arī pēcnāves dzīvē, kur tiek apsolīti īpaši atalgojumi.
Pravietis Muhammeds (saas) ir teicis: „Mīļākais un tuvākais man no jūsu vidus Augšāmcelšanās Dienā būs tas, kas būs labākais pēc uzvedības.” (Bukhārī)
Indivīds, kas ievēro morāles normas un kuram rūp labs raksturs, ir kā dāvana sabiedrībai. Šāda cilvēka klātbūtnē citi jūtas apmierināti – viņi viņam uzticas, viņu apbrīno un tiecas kļūt tādi, kā viņš. Kamēr citi mums apkārt uzstāda savus skaistuma ‘piemērus’, mums ir jābūt tiem, kas apžilbina apkārtējos ar savu morālo stāju. Un kamēr citi atkailina savus ķermeņus, cerot nopelnīt titulus skaistuma sacensībās, mums ir sevi jātērpj godīguma, žēlsirdības, atturības, drosmes, pacietības, padevības un pieticības drēbēs. Jo mūsu sacensības ir savādākas: mēs tiecamies būt vislabākie tā, kā to saviem vārdiem ir raksturojis Pravietis Muhammeds (saas): „Ticīgo vidū visperfektākais cilvēks ir tas, kas ir vislabākais pēc uzvedības.” (Ahmads un Abū Daūds)
Mēs gribējām uzrakstīt turku vīra stāstu zelta burtiem dēļ īpašā statusa, kas šim minerālam ir cilvēku acīs tā spīduma dēļ. Bet laba rakstura spīdums aizēno visas citas nepilnības. Pravietis Muhammeds (saas) ir teicis: „Patiesi, cilvēks ar savu labo raksturu sasniegs tā statusu, kurš stāv naktī (lūgšanās) un gavē dienas laikā.” (Al-Albanī savā As-silsila Saheeha ir to klasificējis kā Sāhi)
Patiesi, īsts skaistums vienmēr uzliks tev galvā kroni. Bet tev nav jāgaida, kad kāds to tur uzliks.
Avots: http://muslimmatters.org/2010/05/25/defining-beauty-when-true-beauty-is-%e2%80%98crazy%e2%80%99/
Abonēt:
Ziņas (Atom)