piektdiena, 2008. gada 19. decembris

Sieviešu atbrīvošana ar Islama starpniecību

(Autori: Mary Ali, Anjum Ali)

Līdzcietīgā, žēlsirdīgā Dieva vārdā
Bismilāhi ar-rahmāni ar-rahīm (Bismillahi ar-rahmani ar-raheem)

Šodien pasaulē pastāv uzskats, ka sievietes ir patiesi brīvas Rietumos un ka sieviešu atbrīvošanas kustības aizsākumi meklējami 20. gadsimtā. Patiesībā, sieviešu atbrīvošanas kustību neuzsāka sievietes – tā bija atklāsme no Dieva, kuru saņēma septītā gasimta cilvēks vārdā Muhammeds, pazīstams kā Islama pravietis. Korāns un Sunna (pravieša teiktais un darītais) ir avoti, no kuriem katra musulmaņu sieviete gūst savas tiesības un pienākumus.

1. Cilvēktiesības

Četrpadsmit gadsimtus atpakaļ, Islams padarīja sievieti vienlīdz atbildīgu Dieva priekšā par Viņa slavēšanu un pielūgsmi, neuzliekot nekādus ierobežojumus viņas morālajai attīstībai. Islams tāpat nodibināja sievietes vienlīdzību ar vīrieti attiecībā uz viņas cilvēcisko dabu. Korānā Dievs saka:

„Ak, cilvēce! Izpildiet pienākumus pret savu Kungu, kas jūs radīja no viena cilvēka (Adam - Ādama), un no viņa (Ādama), Viņš radīja viņa sievu [Hawwa - Ievu], un on viņiem abiem, Viņš radīja daudz vīriešu un sieviešu; un bijājiet Allah, caur Kuru jūs pieprasāt (savas savstarpējās tiesības), un (nelaužiet) mātes klēpja (radniecības) attiecības. Patiesi, Allah vienmēr ir jūsu Vērotājs.” (Korāns 4:1)

Tā kā gan vīrieši, gan sievietes tika radīti no vienotas essences, viņi ir vienlīdzīgi savā cilvēciskajā dabā. Sievietes nevar būt pēc dabas ļaunas (kā dažas reliģijas to apgalvo), jo tad arī vīrieši būtu ļauni. Līdzīgi, neviens no dzimumiem nevar būt pārāks, jo tas būtu pretrunā ar vienlīdzību.

2. Civiltiesības

Islamā sievietei ir izvēles un pašizpausmes pamattiesības, kas balstās uz viņas kā individuālas personības atzīšanu. Pirmkārt, viņa ir brīva izvēlēties savu reliģiju. Korānā ir teikts:

„Reliģijā nav piespiešanas. Patiesi, īstenais ceļš ir kļuvis atšķirīgs no nepatiesā ceļa.” (Korāns 2:256)

Islams iedrošina sievietes izteikt savus viedokļus un idejas. Ir daudz autentisku atstāstu no pravieša Muhammeda dzīves, kuri norāda, ka sievietes varēja uzdot jautājumus tieši viņam un izteikt savus viedokļus attiecībā uz reliģiju, ekonomiku un sociālajiem jautājumiem.

Musulmaņu sieviete pati izvēlas sev vīru un pēc laulībām patur savu uzvārdu. Musulmaņu sievietes liecība legālos strīdos ir likumīga. Patiesībā, tajās jomās, kurās sievietes ir vairāk kompetentas, viņu liecība ir noteicošā.

3. Sociālās tiesības

Pravietis Muhammeds ir teicis: „Tiekšanās pēc zināšanām ir obligāta katram musulmanim (vīrietim un sievietei).” Ar to tiek domātas zināšanas par Korānu un pravieša Sunnu, kā arī cita veida zināšanas. Gan vīriešiem, gan sievietēm piemīt spēja mācīties un izprast. Tā kā musulmaņu sieviešu pienākums ir iedrošināt labo un noliegt slikto visās dzīves jomās, tad viņām ir nepieciešama attiecīga izglītība, lai varētu pildīt šo pienākumu saskaņā ar saviem dabīgajiem talantiem un interesēm.

Mājas uzturēšana, vīra atbalstīšana un bērnu iznēsāšana, audzināšana un skološana ir pirmāras un ļoti agstu vērtētas sievietes lomas, tomēr ja viņai ir spējas strādāt ārpus mājas par labu sabiedrībai, sieviete drīkst to darīt, ja vien viņas ģimenes saistības tiek izpildītas.

Islams atzīst un novērtē dabīgās vīriešu un sieviešu atšķirības, neskatoties uz viņu vienlīdzību. Dažas aktivitātes ir vairāk piemērotas vīriešiem, bet citas – sievietēm. Šis fakts nekādā ziņā nemazina nedz vienu vai otru centienus, nedz arī sasniegtos rezultātus. Dievs vienlīdzīgi atalgos abus dzimumus par viņu darbu, lai gan tai nav noteikti jābūt vienai un tai pašai aktivitātei.

Attiecībā uz mātes stāvokli, pravietis Muhammeds ir teicis: „Debesis (Paradīze) atrodas zem mātes kājām.” Tas nozīmē, ka sabiedrības veiksmes pamatā ir mātes, kuras to izaudzinājušas. Pirmā un lielākā ietekme uz cilvēka dzīvi ir drošības sajūtai, mīlestībai un audzināšanai, ko viņš saņem no mātes. Tādēļ sievietei ir jābūt izglītotai un apzinīgai, lai kļūtu par prasmīgu māti.

4. Politiskās tiesības

1400 gadus atpakaļ, Dievs deva sievietēm balss tiesības. Sieviete drīkst piedalīties politikā un izteikt savu viedokli attiecībā uz jebkuru sabiedrisko jautājumu. Viens no Korānā minētajiem piemēriem (60:12) ir sekojošs: Muhammedam tiek teikts, ka ja ticīgas sievietes nāk pie viņa un zvēr savu uzticību Islamam, viņam ir jāpieņem viņu zvērests. Ar to sievietēm tika dotas tiesības izvēlēties savu līderi un publiski to apliecināt. Visubeidzot, Islams neliedz sievietēm atrasties svarīgās valdības pozīcijās. Abdur-Rahmāns Ibn Aufs (Abrur-Ranman Ibn Auf) konsultējās ar daudzām sievietēm, pirms viņš ieteica Usmānu Ibn Affanu (Uthman Ibn Affan) kalifa pozīcijai.

5. Ekonomikas tiesības

Korānā ir teikts: „Pie Tā, Kas radījis vīrieti un sievieti. Patiesi, jūsu centieni un darbības ir dažādas (pēc mērķa un nozīmes).” (92:3-4)

Šajos pantos, Dievs paziņo, ka Viņš ir radījis vīriešus un sievietes, lai tie atšķirtos viens no otra gan viņu lomās, gan arī funkcijās un prasmēs. Gluži tāpat kā sabiedrībā, kur valda darba dalījums, arī ģimenē katram tās loceklim ir dažādi pienākumi. Vispārīgi runājot, Islams atbalsta pieņēmumu, ka sievietēm ir uzticēta aprūpētājas loma, bet vīriešiem – aizbildņa loma. Tādēļ sievietēm ir dotas tiesības saņemt finansiālu atbalstu. Korānā ir teikts:

„Vīrieši ir sieviešu aizsargātāji un uzturētāji, tāpēc ka Allah ir licis vienam no viņiem būt pārākam par otru, un tāpēc ka viņi izdod savus līdzekļus (viņu uzturēšanai).” (4:34)

Tā kā vīriešiem ir dota lielāka finansiālā atbildība un aizbildņa loma, viņiem ir jānodrošina sievietes ne tikai ar finansiālu atbalstu, bet arī ar fizisku aizsardzību, laipnību un cieņu.
Musulmaņu sievietei ir dota privilēģija pelnīt naudu, būt par īpašumu īpašnieci, tiesības slēgt legālus kontraktus un rīkoties ar visiem saviem īpašumiem tā, kā viņa to vēlas. Viņai var piederēt pašai savs bizness, un nevienam nav nekādu tiesību uz viņas pelnīto, pat ne viņas vīram. Korānā ir teikts:

„Un nekārojiet pēc tām lietām, kurās Allah ir licis vieniem no jums būt pārākiem par citiem. Vīrieši saņems atalgojumu par to, ko viņi pelna, (un tāpat) sievietes saņems atalgojumu par to, ko viņas pelna. Un lūdziet Allah pēc Viņa bagātībām. Patiesi, Allah ir vienmēr visa Zinātājs.” (4:32)

Sieviete saņem mantojumu no saviem radiniekiem. Korānā ir teikts:

„Vīrieši saņem daļu un sievietes saņem daļu no tā, ko atstāj viņu vecāki un tuvākie radinieki, neatkarīgi no tā, vai īpašums ir liels vai mazs – likumīgu daļu.” (4:7)

6. Sievas tiesības

Korānā ir teikts: „Un starp Viņa zīmēm ir šī, ka Viņš radīja priekš jums sievas no jūsu vidus, lai jūs rastu viņās mieru, un Viņš ir licis jūsu starpā mīlestību un žēlsirdību. Patiesi, tajā ir zīmes cilvēkiem, kuri grimst pārdomās.” (30:21)

Tādējādi, laulības ir ne tikai fiziska un emocionāla nepieciešamība, bet zīme no Dieva! Tās ir attiecības, kurās valda savstarpējas tiesības un pienākumi, kas balstītās uz dievišķiem notiekumiem. Dievs radīja vīrieti un sievieti kā papildinājumu vienu otram, un Korānā Viņš ir devis likumu sistēmu, kas nodrošina harmoniskas attiecības starp abiem dzimumiem.
„... Viņas ir jūsu Libas [kermeņa apklājs, apsegs, vai Sakan (t.i., jūs baudāt dzīvi ar viņām)], un jūs esiet tas pats priekš viņām.” (Korāns 2:187)

Apģērbs dod fizisku aizsardzību un apklāj ķermeņa skaistumu un trūkumus. Vīram un sievai ir tādas pašas funkcijas – viņi aizsargā viens otru, apslēpj trūkumus un papildina otra laulātā īpašības.

Lai veicinātu mīlestību un drošību, kas nāk līdz ar laulībām, musulmaņu sievietēm ir dotas vairākas tiesības. Pirmā no sievas tiesībām ir saņemt Mahr – dāvanu no vīra, kas ir daļa no laulību līguma un nepieciešama, lai laulības būtu likumīgas.

Otrā no sievas tiesībām ir nodrošinājums. Neatkarīgi no viņas īpašumā esošās turības, vīram ir jānodrošina viņa ar ēdienu, pajumti un apģērbu. Tomēr viņš netiek spiests izdot vairāk, kā viņš spēj, un viņa sievai nav tiesību uzstādīt nepamatotas prasības. Korānā ir teikts:

„Lai bagātais izdod saskaņā ar saviem līdzekļiem; un cilvēks, kura līdzekļi ir ierobežoti, lai izdod saskaņā ar to, ko Allah ir viņam devis. Allah neliek nevienam nastu lielāku ar to, ko Viņš tam ir devis.” (65:7)

Dievs mums saka, ka vīrieši ir sieviešu aizbildņi un ka viņiem ir dota vadība pār ģimeni. Viņa pienākums paklausīt Dievam ietver ģimenes virzīšanu uz paklausību Dievam vienmēr un visur.
Sievas tiesības tiecas tālāk par materiālām vajadzībām. Viņai ir tiesības uz laipnu attieksmi. Pravietis Muhammeds ir teicis: „Visperfektākais ticīgais ir tas, kurš ir labākais pēc uzvedības. Un vislabākie no jums ir tie, kas ir vislabākie pret savām sievām.” Dievs mums saka, ka Viņš radīja dzīvesbiedrus un lika viņu starpā mīlestību, žēlsirdību un mieru.

Gan vīriešiem, gan sievietēm ir nepieciešams līdzgaitnieks sabiedrībai un seksuālajām vajadzībām – laulības ir izveidotas šo nepieciešamību realizēšanai. Ja viens no laulātajiem neizpilda šīs saistības pret otru, rodas kārdinājums to piepildījumu meklēt kur citur.

7. Sievas pienākumi

Līdz ar tiesībām nāk arī atbildība. Tādējādi, sievām ir noteikti pienākumi attiecībā pret vīriem. Korānā ir teikts:

„...taisnas sievietes ir patiesi paklausīgas (Allah un savu vīru priekšā), un vīru prombūtnes laikā sargā, ko Allah ir licis viņām sargāt (t.i., savu šķīstību un vīru īpašumus).” (4:34)

Sievai ir jāglabā vīra noslēpumi un viņu laulības privātums. Sieva nedrīkst izpaust intīmas lietas vai trūkumus, kas darītu vīram negodu, un tāpat arī viņam ir jāsargā sievas gods.

Sievai ir jāsargā arī vīra īpašumi. Viņai ir jārūpējas par vīra mājas un īpašumu drošību pret zādzībām un bojājumiem, cik vien tas ir viņas spēkos. Viņai ir gudri jāpārvalda mājas sadzīve, lai nerastos zaudējumi vai veltīga izšķiešana. Viņa nedrīkst ielaist mājās nevienu, kas nav vīram tīkams, nedz arī radīt izdevumus, kuriem vīrs nepiekrīt.

Musulmaņu sievietei ir jāsadarbojas ar vīru. Tomēr viņa nedrīkst sadarboties ar vīru, kurš nepaklausa Dievam. Viņai nav jāizpilda vīra lūgumi, ja viņš liek darīt ko nelikumīgu. Vīrs nedrīkst savtīgi izmantot savu sievu – viņam jābūt uzmanīgam pret sievas vajadzībām un viņas laimes priekšnoteikumiem.

8. Nobeigums

Korānā ir teikts:
„Ja Allah un Viņa Vēstnesis [Muhammeds] ir devuši spriedumu, tad ticīgajam, vīrietim vai sievietei, nav nekādas izvēles attiecībā uz viņu lēmumu. Un tas, kurš nepaklausa Allah un Viņa Vēstnesi, ir patiesi nonācis nepārprotamā kļūdā.” (33:36)

1400 gadu atpakaļ, musulmaņu sievietei tika dota loma, pienākumi un tiesības, kuru šodien vairākumam sieviešu joprojām nav – pat Rietumos. Šie noteikumi ir Dieva doti un veidoti, lai uzturētu līdzsvaru sabiedrībā; kas šķiet netaisni vai nepietiekami vienā vietā, tiek kompensēts un izskaidrots citā. Islams ir absolūts un pilnvērtīgs dzīves veids.

Hidžāba jautājums: apspiešana vai atbrīvošana

Līdzcietīgā, žēlsirdīgā Dieva vārdā
Bismilāhi ar-rahmāni ar-rahīm (Bismillahi ar-rahmani ar-raheem)

„Kāpēc musulmaņu sievietēm ir jāapklāj galva?” Šis ir jautājums, kuru uzdod gan musulmaņi, gan arī ne-musulmaņi. Daudzām musulmaņu sievietēm šis ir viens no lielākajiem pārbaudījumiem.

Atbilde uz šo jautājumu ir pavisam vienkārša – musulmaņu sievietes ievēro Hidžābu (galvas un ķermeņa apklāšanu) tāpēc, ka Allah ir noteicis viņām to darīt.

„Pravieti! Saki savām sievām un savām meitām un ticīgām sievietēm apvilkt viņu apsegus pāri visam ķermenim (t.i., pilnībā apklāt sevi, izņemot acis vai vienu aci, lai varētu redzēt ceļu). Tas būs labāk, jo viņas būs atpazīstamas (kā brīvas un cienījamas sievietes) un netiks traucētas.” (Korāns 33:59)

Citi sekundāri iemesli ietver pieticības un atturības prasību attiecībā gan uz vīriešiem, gan arī sievietēm. Tādējādi, abi dzimumi tiks vērtēti pēc viņu intelekta un spējām, nevis pēc izskata un seksualitātes. Kāda irāņu skolniece ir teikusi: „Mēs gribam, lai vīrieši pārtrauc mūs vērtēt kā seksa objektus, kā viņi to vienmēr ir darījuši. Mēs gribam, lai viņi pārtrauc vērot mūsu izskatu un kļūst uzmanīgi pret mūsu personību un prātu. Mēs gribam, lai viņi mūs uztver nopietni, kā vienlīdzīgas, nevis vienkārši skrien pakaļ mūsu ķermeņiem un fiziskajam izskatam.”

Musulmaņu sieviete, kura apklāj galvu, paziņo sabiedrībai par savu identitāti. Jebkurš, kas viņu redz, zinās, ka viņa ir musulmane ar labām morāles īpašībām. Daudzas musulmaņu sievietes, kas sevi apklāj, ir pilnas pašcieņas; viņas labprāt vēlas būt atpazītas kā musulmanes. Kā šķīsta, atturīga un tīra sieviete, musulmane nevēlas, lai viņas seksualitāte figurētu attiecībās ar vīriešiem. Sieviete, kura sevi apklāj, apslēpj savu seksualitāti, bet ļauj izpausties savai sievišķībai.

Gadsimtiem ilgi, musulmaņu sieviešu Hidžāba jautājums ir bijis diskusiju krustpuntā un noteikti tāds paliks arī nākotnē. Daži izglītoti cilvēki nedomā, ka šis ir diskutējams jautājums, un uzskata, ka sejas aizklāšana ir obligāta. Tomēr vairākums pieturas pie viedokļa, ka tas nav obligāti. Vēl citi pieturas pie vidējas pozīcijas, apgalvojot, ka noteikumi ir neskaidri un tādēļ atvērti individuālai izvēlei atkarībā no situācijas. Pravieša sievām bija obligāti jāaizklāj viņu sejas, lai vīrieši nedomātu par viņu seksualitāti, jo viņas bija ‘Ticīgo Mātes’*; tomēr šī prasība neattiecās uz citām sievietēm.

Vārds ‘Hidžāb’ nāk no arābu valodas vārda ‘Hidžāba,’ kas nozīmē ‘noslēpt no atklātības vai apslēpt.’ Šodien, Hidžāba konteksts ir musulmaņu sievietes atturīga sevis apklāšana. Rodas jautājums: cik lielā mērā sievietēm ir sevi jāapklāj?

„Saki ticīgiem vīriešiem vērst skatienu lejup (lai neskatītos uz aizliegtām lietām) un sargāt viņu privātās ķermeņa daļas (no nelikumīgām seksuālām attiecībām). Tas ir šķīstāk priekš viņiem. Patiesi, Allah ir Visu-Zinošs par to, ko viņi dara.
Un saki ticīgām sievietēm vērst skatienu lejup (lai neskatītos uz aizliegtām lietām) un sargāt viņu privātās ķermeņa daļas (no nelikumīgām seksuālām attiecībām), un neizrādīt savas greznumlietas, kā vien to, kas ir acīm redzams (piemēram, abas acis, lai redzētu ceļu, vai plaukstas, vai viena acs, vai tāds apģērbs kā apklājs, cimdi, galvas apklājs, priekšauts, u.tml.), un apvilkt savus apklājus pār Juyubihinna (t.i., viņu ķermeņiem, sejām, kakliem un krūtīm) un neatklāt viņu greznumlietas, kā vien viņu vīriem, ...” (Korāns, 24:30-31)

Šie Korāna panti ietver divus galvenos norādījumus: (1) sieviete nedrīkst rādīt savu skaistumu vai greznumlietas, izņemot to, kas parādās nekontrolējamu faktoru dēļ, kā piemēram vējam pūšot viņas drēbēs, un (2) galvas apklājam jābūt apvilktam tā, lai tas apklātu matus, seju un krūtis.

Islamā nav noteiktu standartu attiecībā uz apģērba stilu vai auduma tipu kāds musulmaņiem būtu jāvalkā; tomēr ir prasības, kuras ir jāievēro. Pirmā no šīm prasībām nosaka ķermeņa daļas, kurām ir jābūt apklātām.

Islamā nav noteiktu standartu attiecībā uz apģērba stilu vai auduma tipu kāds musulmaņiem būtu jāvalkā; tomēr ir prasības, kuras ir jāievēro. Pirmā no šīm prasībām nosaka ķermeņa daļas, kurām ir jābūt apklātām.

Islama likumiem ir divi noteicošie avoti: (1) Korāns, Allah atklāsme, un (2) Hadīsi jeb pravieša Muhammeda darītā un teiktā autentiski atstāsti. Viens no pravieša Hadīsiem vēsta:

Aiša* ir teikusi, ka Abu Bakra meita Asma reiz atnāca pie Allah vēstneša, ģērbusies plānās drēbēs. Viņš uzrunāja viņu, teikdams: „Ak, Asma! Kad meitene sasniedz savu menstruālo vecumu, ir nepieņemami, ka kaut kas paliek atklāts, izņemot šo un šo.” Viņš norādīja uz seju un plaukstām. (Abu Daūd)**

Otrā prasība ir vaļīgums. Apģērbam ir jābūt pietiekoši vaļīgam, lai tas neatklātu sievietes ķermeņa līnijas. Viens no ieteicamajiem veidiem, kā apslēpt ķermeņa kontūras, ir valkāt pāri pār drēbēm virsmēteli. Tomēr ja apģērbs ir pietiekami vaļīgs, tad papildus virsapģērbs nav vajadzīgs.

Trešā prasība ir biezums. Apģērbam ir jābūt tik biezam, lai tas neatklātu ādas krāsu vai ķermeņa kontūras. Pravietis Muhammeds ir teicis, ka viņa kopienas vēlākajās paaudzēs būšot sievietes, kuras būs apģērbtas, bet kailas, un kurām uz galvas būšot kaut kas, kas līdzināšoties kamieļa kuprim. (Muslim)

Vēl viens noteikums ir vispārējs cienīgs izskats. Apģērbam nav jāpievērš vīriešu uzmanība. Tam nevajag būt spilgtam un uzkrītošam, lai visi ievērotu gan apģērbu, gan sievieti.

Bez šiem, ir arī vēl citi noteikumi:
(1) Sievietes nedrīkst ģērbties tā, lai viņas izskatītos pēc vīriešiem. Ibn Abbas ir teicis: „Pravietis nolādēja vīriešus, kuri izskatās pēc sievietēm, un sievietes, kuras izskatās pēc vīriešiem.” (Bukhari)
(2) Sievietes nedrīkst ģērbties tā, lai viņu izskats līdzinātos neticīgajiem.
(3) Apģērbam ir jābūt pieklājīgam – ne pārāk lepnam, ne arī pārāk noplīsušam, lai neizplenītos nedz apkārtējo apbrīnu, nedz arī līdzcietību.

Bieži tiek aizmirsts par to, ka mūsdienu rietumnieciskais ģērbšanās stils ir jaunizgudrojums. Ja mēs pavērojam sieviešu apģērbu tikai septiņdesmit gadus atpakaļ, tad ieraugām ko līdzīgu Hidžābam. Tā laika aktīvās un bieži vien smagu darbu darošās rietumu sievietes netraucēja viņu apģērbs, kurš sastāvēja no garām kleitām un dažādu tipu galvassegām. Musulmaņu sievietes, kuras praktizē Hidžābu, neizjūt to kā nepraktisku kavēkli, kas traucētu viņu aktivitātes jebkurā dzīves jomā.

Hidžābs nav tikai apklājošs apģērbs, bet, kas ir vēl jo svarīgāk, arī uzvedība, manieres, runas un izturēšanās stils publiskās situācijās. Apģērbs ir tikai viena no indivīda izpausmēm.

Musulmaņu sieviešu apģērba pamatprasības ir attiecināmas arī uz musulmaņu vīriešiem – atšķiras tikai gradācija. Musulmaņu vīriešu pieklājības normas prasa, lai viņu ķermenis ir būtu apklāts no nabas līdz ceļgalam visu cilvēku priekšā, izņemot viņu sievas. Vīriešu apģērbs nedrīkst līdzināties sieviešu apģērbam, nedz arī tas drīkst būt apspīlēts vai provocējošs. Musulmanim ir jāģērbjas tā, lai viņš atklātu savu kā musulmaņa identitāti. Vīrieši nedrīkst nēsāt zeltu vai zīdu, kuri abi ir atļauti tikai sievietēm.

Vīriešu un sieviešu apģērba noteikumi nav domāti kā ierobežojumi, bet gan kā veids, kurā sabiedrība varētu darboties saskaņā ar Islama dzīves stilu.

* Īpašs tituls, kas tika dots visām pravieša Muhammeda sievām.
* Aiša bija viena no pravieša Muhammeda sievām. (Tulk. piez.)
** Hadīsa atstāstam parasti iekavās seko tā atstāstītāja vārds. (Tulk. piez.)

piektdiena, 2008. gada 7. novembris

Ir dzirdamas viņas raudas...

(Fragments no runas, kuru Mariam-Yvonne Ridley teica Lahore (Pakistānā) 2008. gada oktobrī.)

Pirmo reizi es ierados Pakistānā septiņus gadus atpakaļ, tūlīt pēc briesmīgajiem 9/11 notikumiem. Tas bija jaunas, baismīgas ēras sākums – laiks, kad Džordžs Bušs teica: „Jūs esiet kopā vai nu ar mani, vai ar teroristiem.” Viņa karš pret teroru radīja Kubas sprostus – Guantanamo Bay, kur simtiem mūsu brāļu tika kā vergi pārdoti amerikāņiem.Šī iemesla dēļ,

Londonā tika dibināta starptautiska organizācia ar nosaukumu „Sprostā ieslodzītie” („Cage Prisoners”). Tās darbība sākotnēji centrējās ap Guatanamo ieslodzīto brāļu spīdzināšanu – sāpi visas cilvēces sejā. Es kļuvu par vienu no „Sprostā ieslodzīto” patronesēm un strādāju pie tā, lai panāktu taisnīgumu mūsu brāļiem Isāmā.

Nekad pat savos pārdrošākajos sapņos es nespēju noticēt, ka arī māsas cietīs šajā karā pret teroru. Nekad pat savos vistumšākajos murgos es nespēju iedomāties, ka viņas tiks nežēlīgi izvarotas un spīdzinātas – bet viņas tika.

Piecus gadus atpakaļ, kad „Sprostā ieslodzītie” pirmo reizi lika mēdijiem priekšā noslēpumaino Āfias Sidiki (Dr. Afia Siddiqui) pazušanu, neviens mūsos neklausījās. Tikai daži no mums ticēja, ka Buša administrācija patiešām bija spējīga sankcionēt mātes un trīs bērnu nolaupīšanu.

Es zinu, jo es biju viena no tiem, kuri šaubījās. Manas domas mainījās pēc ceļojuma uz Guantanamo 2008. gada sākumā. Nezin kādu neizskaidrojamu iemeslu dēļ, amerikāņi piekrita dot man un producentam Deividam Milleram (David Miller) iepriekš nepieredzētu pieeju pasaules visslavenākajam cietumam. Un kas ir vēl pārsteidzošāk, viņi pat izlaida mūs laukā.

Viens no pirmajiem cilvēkiem, kurus intervēju pēc atgriešanāš no Guantanamo, bija brālis Moazams Begs (Moazzam Begg) – britu ieslodzītais, kurš tā saucamās ‘civilizētās amerikāņu armijas’ rokās izgāja cauri neaprakstāmām šausmām. „Bagram,” viņš teica, „bija daudz sliktāk nekā jebkas Guantanamo. Vai ziniet, ka četri arābu brāļi izbēga no Bagram 2005. gada jūlijā? Kad viņi tika prom no tā elles cauruma, viens no brāļiem sniedza interviju, lai runātu par kādu konkrētu ieslodzīto.”

Šis ieslodzītais bija sieviete, kuru Moazzam Begg dzirdēja kliedzam visu cauru nakti, katru nakti… bez izņēmuma. Kad arābu brālis viņu ieraudzīja, viņš teica, ka viņa patiesi bija zaudējusi saprātu. Bargamas suņi bija viņu izvarojuši, zākājuši un visādi citādi ‘lietojuši’ bez jebkādas žēlastības. Viņas stāvoklis bija tik nožēlojams, ka Bagramā ieslodzītie vīrieši pieteica bada streiku.

Neatklājot mūsu avotus, mēs drīz noskaidrojām, ka Bagramā ieslodzītā sieviete ir reģistrēta ASV inteliģences dienesta dokumentos kā Ieslodzītā 650. Jūlijā es ierados Pakistānā, lai lūgtu pēc palīdzības. Es griezos pie medijiem ar lūgumu palīdzēt pieprasīt Ieslodzītās 650 atbrīvošanu.

Lielbritānijā, lords Nazirs Ahmeds (Lord Nazir Ahmed) atsaucās uz manu lūgumu palīdzēt. Viņš ne tikai iesniedza Britu valdībai neskaitāmus tiešus jautājumus, bet arī sacēla kājās Pakistānas mēdijus Londonā, paziņojot, ka ja Ieslodzītā 650 netikšot atbrīvota, tad viņš un es došoties pie Bagramas vārtiem, lai pieprasītu viņas atbrīvošanu.

Nenovēršami, visi sāka domāt, ka Ieslodzītā 650 ir Āfia Sidiki. Sāka birt viskutelīgākie jautājumi, kad uz mūsu preses konferenci ieradās vairāk kā simts mediju. Tika izdalīts „Sprostā ieslodzīto” ziņojums, kas deva plašāku informāciju par Pakistānā pazudušajiem.

Tad, pēkšņi, Āfia Sidiki parādījās tā, it kā burvju mākslinieks būtu izvilcis no cepures trusi – viņa parādījās apdullušā un nesakarīgā stāvoklī ārpus Gardezas pārvaldnieka ofisiem Afganistānā PIECUS gadus pēc viņas pazušanas no Karači. Un, pēc FBI teiktā, viņas rokas somiņā bija sprāgstvielu sastāvdaļas un vairāku Ņujorkas slavenāko vietu fotogrāfijas. Kādas muļķības un kā FBI uzdrošinās šādi apvainot mūsu inteliģenci!

Es jums pastāstīšu vēl ko, kas liks asinīm jūsu dzīslās sastingt. Amerikāņi ir tagad atzinuši, ka Bagramas Pelēkā Lēdija tiešām eksistē. Afia Sidiki NAV Ieslodzītā 650 – tā ir Bagramas Pelēkā Lēdija. Mēs joprojām nezinām, kas šī Ieslodzītā 650 ir. Mēs nezinām, kur viņa ir, un mēs nezinām, cik daudz citu pakistāniešu sieviešu tiek turētas ieslodzījumā kā sieviešu kārtas ienaidnieka karotāji – tā viņas sauc Pentagonā.

Es griežos ar lūgumu pie ikkatra no jums kā jūsu māsa Islāmā – palīdziet man atrast Ieslodzīto 650! Ja jūs klusēsiet, es varbūt viņu nekad neatradīšu. Ir pienācis laiks, kad Pakistānas tauti ir jāatgriež cieņa pret šo valsti. Jūs variet uzstādīt notiekumus. Jūs variet veikt pārmaiņas. Jūs variet tikt vaļā no puspuvušajiem politiķiem un viņu divdomīgajām runām. Tie, kuru rokās ir vara, liekas spēcīgi tikai tāpēc, ka viņi mēģina turēt jūs uz ceļiem. Ceļieties kājās un neklanieties neviena cita priekšā kā vien Allah (swt). Kad tauta vada, tad līderi sekos.