(Fragments no runas, kuru Mariam-Yvonne Ridley teica Lahore (Pakistānā) 2008. gada oktobrī.)
Pirmo reizi es ierados Pakistānā septiņus gadus atpakaļ, tūlīt pēc briesmīgajiem 9/11 notikumiem. Tas bija jaunas, baismīgas ēras sākums – laiks, kad Džordžs Bušs teica: „Jūs esiet kopā vai nu ar mani, vai ar teroristiem.” Viņa karš pret teroru radīja Kubas sprostus – Guantanamo Bay, kur simtiem mūsu brāļu tika kā vergi pārdoti amerikāņiem.Šī iemesla dēļ,
Londonā tika dibināta starptautiska organizācia ar nosaukumu „Sprostā ieslodzītie” („Cage Prisoners”). Tās darbība sākotnēji centrējās ap Guatanamo ieslodzīto brāļu spīdzināšanu – sāpi visas cilvēces sejā. Es kļuvu par vienu no „Sprostā ieslodzīto” patronesēm un strādāju pie tā, lai panāktu taisnīgumu mūsu brāļiem Isāmā.
Nekad pat savos pārdrošākajos sapņos es nespēju noticēt, ka arī māsas cietīs šajā karā pret teroru. Nekad pat savos vistumšākajos murgos es nespēju iedomāties, ka viņas tiks nežēlīgi izvarotas un spīdzinātas – bet viņas tika.
Piecus gadus atpakaļ, kad „Sprostā ieslodzītie” pirmo reizi lika mēdijiem priekšā noslēpumaino Āfias Sidiki (Dr. Afia Siddiqui) pazušanu, neviens mūsos neklausījās. Tikai daži no mums ticēja, ka Buša administrācija patiešām bija spējīga sankcionēt mātes un trīs bērnu nolaupīšanu.
Es zinu, jo es biju viena no tiem, kuri šaubījās. Manas domas mainījās pēc ceļojuma uz Guantanamo 2008. gada sākumā. Nezin kādu neizskaidrojamu iemeslu dēļ, amerikāņi piekrita dot man un producentam Deividam Milleram (David Miller) iepriekš nepieredzētu pieeju pasaules visslavenākajam cietumam. Un kas ir vēl pārsteidzošāk, viņi pat izlaida mūs laukā.
Viens no pirmajiem cilvēkiem, kurus intervēju pēc atgriešanāš no Guantanamo, bija brālis Moazams Begs (Moazzam Begg) – britu ieslodzītais, kurš tā saucamās ‘civilizētās amerikāņu armijas’ rokās izgāja cauri neaprakstāmām šausmām. „Bagram,” viņš teica, „bija daudz sliktāk nekā jebkas Guantanamo. Vai ziniet, ka četri arābu brāļi izbēga no Bagram 2005. gada jūlijā? Kad viņi tika prom no tā elles cauruma, viens no brāļiem sniedza interviju, lai runātu par kādu konkrētu ieslodzīto.”
Šis ieslodzītais bija sieviete, kuru Moazzam Begg dzirdēja kliedzam visu cauru nakti, katru nakti… bez izņēmuma. Kad arābu brālis viņu ieraudzīja, viņš teica, ka viņa patiesi bija zaudējusi saprātu. Bargamas suņi bija viņu izvarojuši, zākājuši un visādi citādi ‘lietojuši’ bez jebkādas žēlastības. Viņas stāvoklis bija tik nožēlojams, ka Bagramā ieslodzītie vīrieši pieteica bada streiku.
Neatklājot mūsu avotus, mēs drīz noskaidrojām, ka Bagramā ieslodzītā sieviete ir reģistrēta ASV inteliģences dienesta dokumentos kā Ieslodzītā 650. Jūlijā es ierados Pakistānā, lai lūgtu pēc palīdzības. Es griezos pie medijiem ar lūgumu palīdzēt pieprasīt Ieslodzītās 650 atbrīvošanu.
Lielbritānijā, lords Nazirs Ahmeds (Lord Nazir Ahmed) atsaucās uz manu lūgumu palīdzēt. Viņš ne tikai iesniedza Britu valdībai neskaitāmus tiešus jautājumus, bet arī sacēla kājās Pakistānas mēdijus Londonā, paziņojot, ka ja Ieslodzītā 650 netikšot atbrīvota, tad viņš un es došoties pie Bagramas vārtiem, lai pieprasītu viņas atbrīvošanu.
Nenovēršami, visi sāka domāt, ka Ieslodzītā 650 ir Āfia Sidiki. Sāka birt viskutelīgākie jautājumi, kad uz mūsu preses konferenci ieradās vairāk kā simts mediju. Tika izdalīts „Sprostā ieslodzīto” ziņojums, kas deva plašāku informāciju par Pakistānā pazudušajiem.
Tad, pēkšņi, Āfia Sidiki parādījās tā, it kā burvju mākslinieks būtu izvilcis no cepures trusi – viņa parādījās apdullušā un nesakarīgā stāvoklī ārpus Gardezas pārvaldnieka ofisiem Afganistānā PIECUS gadus pēc viņas pazušanas no Karači. Un, pēc FBI teiktā, viņas rokas somiņā bija sprāgstvielu sastāvdaļas un vairāku Ņujorkas slavenāko vietu fotogrāfijas. Kādas muļķības un kā FBI uzdrošinās šādi apvainot mūsu inteliģenci!
Es jums pastāstīšu vēl ko, kas liks asinīm jūsu dzīslās sastingt. Amerikāņi ir tagad atzinuši, ka Bagramas Pelēkā Lēdija tiešām eksistē. Afia Sidiki NAV Ieslodzītā 650 – tā ir Bagramas Pelēkā Lēdija. Mēs joprojām nezinām, kas šī Ieslodzītā 650 ir. Mēs nezinām, kur viņa ir, un mēs nezinām, cik daudz citu pakistāniešu sieviešu tiek turētas ieslodzījumā kā sieviešu kārtas ienaidnieka karotāji – tā viņas sauc Pentagonā.
Es griežos ar lūgumu pie ikkatra no jums kā jūsu māsa Islāmā – palīdziet man atrast Ieslodzīto 650! Ja jūs klusēsiet, es varbūt viņu nekad neatradīšu. Ir pienācis laiks, kad Pakistānas tauti ir jāatgriež cieņa pret šo valsti. Jūs variet uzstādīt notiekumus. Jūs variet veikt pārmaiņas. Jūs variet tikt vaļā no puspuvušajiem politiķiem un viņu divdomīgajām runām. Tie, kuru rokās ir vara, liekas spēcīgi tikai tāpēc, ka viņi mēģina turēt jūs uz ceļiem. Ceļieties kājās un neklanieties neviena cita priekšā kā vien Allah (swt). Kad tauta vada, tad līderi sekos.
piektdiena, 2008. gada 7. novembris
sestdiena, 2008. gada 11. oktobris
Neredzamā sieviete
Itin viss sāka tapt skaidrs: tukšie skatieni, reakcijas trūkums, tas, kā viens no bērniem ienāk istabā, kad es runāju pa telefonu, un prasa, lai es viņu aizvedu uz veikalu. Man caur prātu skrien: “Vai tad tu neredzi, ka es runāju pa telefonu?” Protams, ka viņš neredz. Es esmu neredzama.
Ir dienas, kad es esmu nekas vairāk kā vien roku pāris: “Vai tu vari salabot? Vai tu vari aizsiet? Vai tu vari atvērt?” Ir dienas, kad es pat neesmu cilvēks. Es esmu pulkstenis, kam pajautāt: “Cik ir pulkstenis?” Es esmu TV programma, kas var atbildēt: “Kur var atrast Disneja kanālu?” Es biju pārliecināta, ka šīs bija tās pašas rokas, kuras reiz turēja grāmatas, acis, kuras lasīja vēsturi un prāts, kas skolu pabeidza ar goda rakstu… bet nu tie visi ir kā bez pēdām zuduši kāpostu zupā un pankūkās.
Kādā sestdienā es vakariņoju kopā ar draudzenēm, svinot Aišas atgriešanos no Ēģiptes. Viņa bija tikko pārradusies no brīnišķīga ceļojuma un nevarēja vien beigt stāstīt vēl un vēl par vietām, ko bija redzējusi, un viesnīcām, kurās bija nakšņojusi. Es sēdēju un pētīju pārējo draudzeņu sakopto ārieni. Nevarēju atturēties nesalīdzinot ar sevi… man palika sevis žēl.
Mani nemazgātie mati bija saņemti aizmugurē zirgastē, un es pat baiļojos, ka tie tiešām ož pēc kāpostu zupas. Es jutos patiesi nožēlojami, kad pēkšņi Aiša man pievērsās ar skaisti iesaiņotu dāvanu: “Es to atvedu priekš tevis.” Tā bija grāmata par muslimu pasaules izcilākajām mošejām.
Es nevarēju īsti izprast, kāpēc viņa man to dāvina, līdz izlasīju novēlējumu: “Manai draudzenei, kuru apbrīnoju par krāšņumu, ko viņa ceļ, kad neviens neredz.”
Turpmākajās dienās es lasīju (nē, vienkārši riju!) šo grāmatu. Lasot, es atklāju četras patiesības, kas izmainīja manu dzīvi:
• Neviens nevar pateikt, kurš ir uzcēlis šīs izcilās mošejas – mūsu rīcībā nav celtnieku vārdu.
• Šie celtnieki atdeva savas dzīves darbam, kuru viņi nekad neredzēja pabeigtu.
• Viņi deva lielus upurus, bet negaidīja atalgojumu.
• Viņu darba kaismi uzturēja viņu ticība, ka Allah acis redz itin visu.
Kāda leģenda grāmatā vēstīja par bagātnieku, kurš reiz atnāca apskatīt mošeju tās celšanas laikā. Viņš redzēja, kā kāds amatnieks sijas baļķī gravē Korāna Ajātu. Viņš izbrīnīti amatniekam vaicāja: “Kāpēc tu pavadi tik daudz laika gravējot Ajātu sijas baļķī, kuru apklās jumts? Neviens to tāpat nekad neredzēs.” Amatnieks atbildēja: “Tāpēc, ka Allah redz.”
Es aizvēru grāmatu, sajūtot, ka iztrūkstošais gabals ir atradis savu vietu. Bija tā, it kā es dzirdētu, ka Allah man čukst: “Es tevi redzu. Es redzu, kā tu ik dienas uzupurējies, pat tad, kad neviens cits to nemana. Neviens laipns vārds, neviena sapīta bize, neviena uzsmērēta sviestmaize nav priekš Manis par mazu, lai es to nepamatītu un nepasmaidītu. Tu cel izcilu mošeju, bet šobrīd tu vēl neredzi, kāda tā būs.”
Reizēm mana neredzamība man liekas kā nasta. Bet tā nav slimība, kas izdzēš manu dzīvi. Tā ir pretlīdzeklis manai egoisma sērgai. Tā ir kā zāles pret manu stipro, stūrgalvīgo pašlepnumu. Es turos uz pareizā ceļa, kad iedomājos sevi kā lielisku celtnieku.
Godīgi runājot, es negribu, ka mans dēls teiktu saviem draugiem, kurus uzaicinājis ciemos Īd svētkos: “Mana mamma šorīt cēlās piecos no rīta, uzcepa mums visiem brokastīs magoņmaizītes, izgludināja svētku drēbes, utt.” Tas nozīmētu, ka es ceļu pieminekli pati sev. Es vienkārši gribu, lai viņš uzaicina draugus ciemos un varbūt saka: “Jums patiks mūsmājās.”
Kā mātes, mēs ceļam brīnišķīgas mošejas. Mūs nevar redzēt, ja mēs to darām pareizi. Un ir ļoti ticams, ka kādu dienu pasaule apbrīnos ne tikai to, ko mēs esam uzcēlušas, bet arī to skaistumu, kas nācis pasaulē caur neredzamu sieviešu pašuzupurēšanos.
Ir dienas, kad es esmu nekas vairāk kā vien roku pāris: “Vai tu vari salabot? Vai tu vari aizsiet? Vai tu vari atvērt?” Ir dienas, kad es pat neesmu cilvēks. Es esmu pulkstenis, kam pajautāt: “Cik ir pulkstenis?” Es esmu TV programma, kas var atbildēt: “Kur var atrast Disneja kanālu?” Es biju pārliecināta, ka šīs bija tās pašas rokas, kuras reiz turēja grāmatas, acis, kuras lasīja vēsturi un prāts, kas skolu pabeidza ar goda rakstu… bet nu tie visi ir kā bez pēdām zuduši kāpostu zupā un pankūkās.
Kādā sestdienā es vakariņoju kopā ar draudzenēm, svinot Aišas atgriešanos no Ēģiptes. Viņa bija tikko pārradusies no brīnišķīga ceļojuma un nevarēja vien beigt stāstīt vēl un vēl par vietām, ko bija redzējusi, un viesnīcām, kurās bija nakšņojusi. Es sēdēju un pētīju pārējo draudzeņu sakopto ārieni. Nevarēju atturēties nesalīdzinot ar sevi… man palika sevis žēl.
Mani nemazgātie mati bija saņemti aizmugurē zirgastē, un es pat baiļojos, ka tie tiešām ož pēc kāpostu zupas. Es jutos patiesi nožēlojami, kad pēkšņi Aiša man pievērsās ar skaisti iesaiņotu dāvanu: “Es to atvedu priekš tevis.” Tā bija grāmata par muslimu pasaules izcilākajām mošejām.
Es nevarēju īsti izprast, kāpēc viņa man to dāvina, līdz izlasīju novēlējumu: “Manai draudzenei, kuru apbrīnoju par krāšņumu, ko viņa ceļ, kad neviens neredz.”
Turpmākajās dienās es lasīju (nē, vienkārši riju!) šo grāmatu. Lasot, es atklāju četras patiesības, kas izmainīja manu dzīvi:
• Neviens nevar pateikt, kurš ir uzcēlis šīs izcilās mošejas – mūsu rīcībā nav celtnieku vārdu.
• Šie celtnieki atdeva savas dzīves darbam, kuru viņi nekad neredzēja pabeigtu.
• Viņi deva lielus upurus, bet negaidīja atalgojumu.
• Viņu darba kaismi uzturēja viņu ticība, ka Allah acis redz itin visu.
Kāda leģenda grāmatā vēstīja par bagātnieku, kurš reiz atnāca apskatīt mošeju tās celšanas laikā. Viņš redzēja, kā kāds amatnieks sijas baļķī gravē Korāna Ajātu. Viņš izbrīnīti amatniekam vaicāja: “Kāpēc tu pavadi tik daudz laika gravējot Ajātu sijas baļķī, kuru apklās jumts? Neviens to tāpat nekad neredzēs.” Amatnieks atbildēja: “Tāpēc, ka Allah redz.”
Es aizvēru grāmatu, sajūtot, ka iztrūkstošais gabals ir atradis savu vietu. Bija tā, it kā es dzirdētu, ka Allah man čukst: “Es tevi redzu. Es redzu, kā tu ik dienas uzupurējies, pat tad, kad neviens cits to nemana. Neviens laipns vārds, neviena sapīta bize, neviena uzsmērēta sviestmaize nav priekš Manis par mazu, lai es to nepamatītu un nepasmaidītu. Tu cel izcilu mošeju, bet šobrīd tu vēl neredzi, kāda tā būs.”
Reizēm mana neredzamība man liekas kā nasta. Bet tā nav slimība, kas izdzēš manu dzīvi. Tā ir pretlīdzeklis manai egoisma sērgai. Tā ir kā zāles pret manu stipro, stūrgalvīgo pašlepnumu. Es turos uz pareizā ceļa, kad iedomājos sevi kā lielisku celtnieku.
Godīgi runājot, es negribu, ka mans dēls teiktu saviem draugiem, kurus uzaicinājis ciemos Īd svētkos: “Mana mamma šorīt cēlās piecos no rīta, uzcepa mums visiem brokastīs magoņmaizītes, izgludināja svētku drēbes, utt.” Tas nozīmētu, ka es ceļu pieminekli pati sev. Es vienkārši gribu, lai viņš uzaicina draugus ciemos un varbūt saka: “Jums patiks mūsmājās.”
Kā mātes, mēs ceļam brīnišķīgas mošejas. Mūs nevar redzēt, ja mēs to darām pareizi. Un ir ļoti ticams, ka kādu dienu pasaule apbrīnos ne tikai to, ko mēs esam uzcēlušas, bet arī to skaistumu, kas nācis pasaulē caur neredzamu sieviešu pašuzupurēšanos.
Ogļu grozs
Reiz Afganistānas kalnos dzīvoja vecs vīrs ar savu mazdēlu. Katru dienu agri no rīta vectēvs sēdēja pie virtuves galda un lasīja Korānu.
Mazdēls ļoti vēlējās līdzināties vectēvam, tāpēc centās atdarināt itin visu, ko viņš darīja. Kādu dienu, mazdēls jautāja vectēvam: „Vectēv, es mēģinu lasīt Korānu gluži tāpat kā tu, bet es neko nesaprotu. Un pat to, ko es saprotu, es aizmirstu tiklīdz aizveru grāmatu. Kāds gan ir labums no Korāna lasīšanas?”
Beidzot likt krāsnī ogles, vectēvs atbildēja: „Ņem šo ogļu grozu un atnes man no upes grozu ūdens.” Zēns izdarīja, kā vectēvs bija licis, tomēr pirms viņš paspēja atgriezties mājās, viss ūdens bija no groza iztecējis.
Vectēvs smejoties teica: „Nākamreiz kustini kājas ātrāk,” un sūtīja mazdēlu ar grozu atpakaļ pie upes, lai mēģinātu vēlreiz. Šoreiz zēns skrēja ātrāk, bet jau atkal grozs bija tukš, pirms viņš tika līdz mājām. Aizelsies viņš teica vectēvam, ka ūdeni grozā atnest vienkārši nav iespējams, un griezās apkārt, lai meklētu spaini.
Vecais vīrs teica: „Es negribu spaini ūdens. Es gribu grozu ūdens. Tu vienkārši necenties pietiekami labi,” un viņš izgāja laukā no mājas, lai vērotu, kā zēns mēģina vēlreiz.
Zēns zināja, ka tas nav iespējams, bet viņš gribēja vectēvam parādīt, ka pat tad, ja viņš skrietu cik vien ātri var, ūdens iztecētu no groza, pirms viņš sasniedz mājas. Zēns atkal iegremdēja grozu upē un skrēja cik spēka, bet kad viņš atgriezās pie vectēva, grozs atkal bija tukšs.
Atkal aizelsies, viņš teica: „Redzi, vectēv, tas ir bezcerīgi!”
„Tātad tu domā, ka tas ir bezcerīgi?” jautāja vecais vīrs. „Paskaties uz grozu.” Zēns paskatījās uz grozu un pirmo reizi pamanīja, ka grozs bija kļuvis citāds. Tas vairs nebija netīrais vecais ogļu grozs... tas bija kļuvis nevainojami tīrs gan no iekšpuses, gan no ārpuses.
„Mazdēl, tagad tu redzi, kas notiek, kad tu lasi Korānu. Tu varbūt nesaproti un neatceries visu, ko lasi, bet tas, ko tu lasi, izmaina tevi gan no iekšpuses, gan no ārpuses. Tieši tā Allah strādā mūsu dzīvēs.”
Mazdēls ļoti vēlējās līdzināties vectēvam, tāpēc centās atdarināt itin visu, ko viņš darīja. Kādu dienu, mazdēls jautāja vectēvam: „Vectēv, es mēģinu lasīt Korānu gluži tāpat kā tu, bet es neko nesaprotu. Un pat to, ko es saprotu, es aizmirstu tiklīdz aizveru grāmatu. Kāds gan ir labums no Korāna lasīšanas?”
Beidzot likt krāsnī ogles, vectēvs atbildēja: „Ņem šo ogļu grozu un atnes man no upes grozu ūdens.” Zēns izdarīja, kā vectēvs bija licis, tomēr pirms viņš paspēja atgriezties mājās, viss ūdens bija no groza iztecējis.
Vectēvs smejoties teica: „Nākamreiz kustini kājas ātrāk,” un sūtīja mazdēlu ar grozu atpakaļ pie upes, lai mēģinātu vēlreiz. Šoreiz zēns skrēja ātrāk, bet jau atkal grozs bija tukš, pirms viņš tika līdz mājām. Aizelsies viņš teica vectēvam, ka ūdeni grozā atnest vienkārši nav iespējams, un griezās apkārt, lai meklētu spaini.
Vecais vīrs teica: „Es negribu spaini ūdens. Es gribu grozu ūdens. Tu vienkārši necenties pietiekami labi,” un viņš izgāja laukā no mājas, lai vērotu, kā zēns mēģina vēlreiz.
Zēns zināja, ka tas nav iespējams, bet viņš gribēja vectēvam parādīt, ka pat tad, ja viņš skrietu cik vien ātri var, ūdens iztecētu no groza, pirms viņš sasniedz mājas. Zēns atkal iegremdēja grozu upē un skrēja cik spēka, bet kad viņš atgriezās pie vectēva, grozs atkal bija tukšs.
Atkal aizelsies, viņš teica: „Redzi, vectēv, tas ir bezcerīgi!”
„Tātad tu domā, ka tas ir bezcerīgi?” jautāja vecais vīrs. „Paskaties uz grozu.” Zēns paskatījās uz grozu un pirmo reizi pamanīja, ka grozs bija kļuvis citāds. Tas vairs nebija netīrais vecais ogļu grozs... tas bija kļuvis nevainojami tīrs gan no iekšpuses, gan no ārpuses.
„Mazdēl, tagad tu redzi, kas notiek, kad tu lasi Korānu. Tu varbūt nesaproti un neatceries visu, ko lasi, bet tas, ko tu lasi, izmaina tevi gan no iekšpuses, gan no ārpuses. Tieši tā Allah strādā mūsu dzīvēs.”
Abonēt:
Ziņas (Atom)