Laila Brence | Karači Pakistānā
Pirmdiena, 29. novembris (2010)
http://diena.lv/lv/laikraksts/758329-sp … sa-drosiba
Ir gandrīz deviņi ceturtdienas vakarā. Sēžot pie datora, saņemu no vīra īsziņu, kas liek sirdij nodrebēt – pilsētā ir bijis kārtējais sprādziens un šoreiz pavisam netālu no mūsu draugu mājām. Vīrs lūdz, lai uzzvanu Sabīnei ar Absāru un uzzinu, vai ar viņiem viss kārtībā.
Pēc vairākkārtējiem neveiksmīgiem mēģinājumiem sazvanīt Sabīni uz mobilo tālruni, atmetu cerības, ka tikšu savienota. Kritiskos brīžos, pilsētas mobilie sakari ir tik noslogoti, ka pastāvīgi saņemam ‘tīkls aizņemts’ ziņojumu. Ķeros pie parastā telefona un šoreiz veiksmīgi. Jā, Sabīnes mājās valda satraukums. Visu ģimeni ir satricinājusi pamatīga sprādziena atbalss, logu stikli drebējuši, un bērni ne pa jokam nobijušies. Atvieglota uzzināt, ka ar viņiem viss kārtībā, nākamo sazvanu vīru, lai nodotu viņam ziņas un teiktu, lai nekavējoties arī pats brauc no biroja mājās. Bieži nekārtības vienā pilsētas malā izraisa pretreakciju kādā citā, kas var padarīt vīra mājupceļu nedrošu. Zinu, ka saņemšu zvanus arī no citiem radiem, jo visi pēc notikušā apzvana savējos, lai pārliecinātos, ka viņi un viņu ģimenes ir drošībā.
Slēdzu iekšā Express 24/7, vienīgo anglisko TV ziņu kanālu, kas, gluži tāpat kā pārējie vietējie kanāli, dod tiešraidi no notikumu vietas. Ekrāna lejaspusē figurē bojā gājušo un ievainoto skaits, kas ik pa brīdim nomainās, glābējiem izvelkot no gruvešiem arvien jaunus upurus. Kājās sacelti ir visi pilsētas palīdzību dienesti, un tuvējās slimnīcas pildās ar cietušajiem. Tikai rīt būs zināms galīgais upuru skaits, jo glābšanas darbi turpināsies visu nakti. Vērojot ekrānā redzamo paniku un ciešanas, asaras pašas riešas acīs. Ziņo, ka šis sprādziens ir bijis lielākais Karači vēsturē.
Iepriekšējais sprādziens bija tikai mēnesi atpakaļ pie kāda no vietējiem mauzolejiem. Tovakar Latvijas goda konsuls Pakistānā bija uzaicinājis latviešu ģimenes vakariņās, kuras sprādziena dēļ gandrīz nācās atcelt. Pēdējo gadu laikā jau ir kļuvis par paradumu vispirms ieslēgt ziņas, lai pārliecinātos, ka pilsētā viss mierīgs, pirms dodamies laukā no mājām uz pasākumu citā pilsētas malā.
Lai arī cik skumji nebūtu to atzīt, bet arvien biežāk notiekošie sprādzieni ir sākuši notrulināt pilsētas iedzīvotāju reakciju pret tiem. Ja gadus piecus atpakaļ ziņas par sprādzienu Karači bija kas ārkārtējs, kas sacēla kājās visu pilsētu, tad šodienas reakciju vairāk raksturo sāpes, nekā šoks. Sāpes par cietušo ģimenēm, par pilsētas arvien zūdošo drošību.
Arī rīt pār pilsētu pletīsies iepriekšējā vakara smagnējums. Visticamāk neskaitāmie privātveikaliņi nemaz netiks atvērti un lielākā daļā skolu būs slēgtas, kas ir parasta reakcija uz iepriekšējā dienā pilsētā notikušu sprādzienu vai citām nekārtībām. Pilsētnieki ir iemācījušies neriskēt ar savu un bērnu drošību. Veikalu īpašnieki zaudēs ienākumus, bet skolniekiem būs iekavētā viela jāatstrādā sestdienās.
Musulmaņi tic, ka, cilvēkam piedzimstot, Dievs nosaka mūsu dzīves garumu. Ja mums rīt ir lemts atstāt šo pasauli, tad veids, kā tas notiks, būs vienīgi ceļš Dieva noliktā norisei – nebūs svarīgi, vai tas būs sprādziens pilsētā vai sirdslēkme, kas mūs pārsteigs pašu gultās. Tomēr Dieva iepriekš noliktais nedzen mūs izmisumā par to, ka varam jau rīt mirt. Drīzāk otrādi - šī apziņa dod drošības sajūtu, ka nodzīvosim šai pasaulē ikkatru mums atvēlēto mirkli, jo Dievs to tā ir nolicis.
otrdiena, 2010. gada 30. novembris
Ar sveicieniem no Pakistānas
Laila Brence | Karači, Pakistāna
Jau desmito gadu, Karači priekš manis nav vairs tikai punktiņš politiskajā kartē. Tā ir kļuvusi par manām un manas ģimenes mājām. Nē, es nedzīvoju smilšaina tuksneša vidū, kā samērā daudzi iedomājas Pakistānu esam. Metropole tās vistiešākajā vārda nozīmē, Karači ir pilna kontrastu, kas šodien var likt sirdij gavilēt, bet jau rīt - sažņaugties sāpēs.
Kad 2001. gada pavasarī, pēc vairākiem studijās pavadītiem gadiem ASV, es iznācu no Karači lidostas, manā priekšā pavērās jaunas dzīves sākums. Toreiz bija grūti pat iedomāties, kā tieši mani uzņems šī austrumu valsts ar tik ļoti eiropietei neierasto kultūru. ASV pavadītais laiks bija mani iemācījis cienīt atšķirīgo, tāpēc spēru savus pirmos soļus uz Pakistānas zemes apņēmības pilna būt atvērtai un pozitīvai pret mana vīra Saifudīna valsti un kultūru.
„Laipni lūdzam mājās!” bija vārdi, ar kuriem mani sagaidīja vīra vecākais brālis Azīms, kurš pēc tēva nāves bija kļuvis par visas lielās saimes galvu. Izdzirdot viņa teikto, akmens likās noveļamies no pleciem, jo tieši iekļaušanās jaunajā ģimenē bija viena no lietām, par kuru uztraucos visvairāk. Tā kā ģimene ir Islāma kultūras stūrakmens, Pakistānā radu saites ir svēta lieta. Veiksmīga iekļaušanās jaunajā radu saimē dod stabilu pamatu, uz kura jaunā ģimene var būvēt miera un svētības pilnu dzīvi.
Radi kļuva, zināmā mērā, par atbalsta punktu, kas palīdzēja man nostabilizēties jaunajos apstākļos. Vīra māte Salarunisa vienmēr bija gatava spert solīti man pretī, lai padarītu manu dzīvi vieglāku. It kā ikdienas sīkums, bet viņa bija tā, kas ierosināja gatavot priekš manis ēdienu atsevišķā katliņā, bez čili pipariem, kurus sākumā mans vēders atteicās panest. Arī attālāko radu vidū tiku uzņemta ar līdzīgu labestību un sapratni. Fakts, ka Islāms bija manis pašas apzināta izvēle, viņu, kā dzimušu musulmaņu, acīs tiek augsti vērtēts un vienmēr ir nodrošināja pret mani cieņas pilnu attieksmi.
Pakistānā pavadītais laiks ir bijis piesātināts dažādām jaunām pieredzēm. Grūtāki laiki ir mijušies ar labākiem, izveidojot mani par tādu cilvēku, kāds esmu šobrīd. Jau sen vairs nejūtos šeit kā ārzemniece, bet gan kā daļa Karači daudzkrāsainās sabiedrības. Darbs vietējā ģimenes žurnālā „Hiba” un sadarbība ar vairākām izdevniecībām ir palīdzējuši man profesionāli pilnveidoties kā angļu tekstu redaktorei. Darba kolēģes un vīra draugu sievas ir kļuvušas par manu sociālo loku, ar kuru ģimenēm kopā pavadu brīvo laiku.
Kad reizi divos gados ciemojos Latvijā, dzirdu no radiem arvien jaunus jautājumus par dzīvi Pakistānā: „Laila, mēs taču par Pakistānu gandrīz neko nezinām. Pastāsti!” Lai gan interese ir neviltota, jūtu, ka vienmēr kaut kur radu apziņas dziļumos fonā peld šaubas par to, vai tiešām tur tajā Pakistānā viss ir tā, kā stāstu. Kad pagāšreiz, gaidot Rīgas lidostā reisu uz Turciju, uzzvanīju radiem, lai atvadītos, dzirdēju to pašu gādības pilno jautājumu: „Vai tu tiešām esi pārliecināta, ka vēlies tur atgriezties?” Pasmaidot, es atbildēju, ka uztraukumiem nav iemesla. Cilvēki ir cilvēki visur – gan Latvijā, gan Pakistānā, lai gan viņu kultūras un dzīves ritējumi ir ļoti atšķirīgi.
Jau desmito gadu, Karači priekš manis nav vairs tikai punktiņš politiskajā kartē. Tā ir kļuvusi par manām un manas ģimenes mājām. Nē, es nedzīvoju smilšaina tuksneša vidū, kā samērā daudzi iedomājas Pakistānu esam. Metropole tās vistiešākajā vārda nozīmē, Karači ir pilna kontrastu, kas šodien var likt sirdij gavilēt, bet jau rīt - sažņaugties sāpēs.
Kad 2001. gada pavasarī, pēc vairākiem studijās pavadītiem gadiem ASV, es iznācu no Karači lidostas, manā priekšā pavērās jaunas dzīves sākums. Toreiz bija grūti pat iedomāties, kā tieši mani uzņems šī austrumu valsts ar tik ļoti eiropietei neierasto kultūru. ASV pavadītais laiks bija mani iemācījis cienīt atšķirīgo, tāpēc spēru savus pirmos soļus uz Pakistānas zemes apņēmības pilna būt atvērtai un pozitīvai pret mana vīra Saifudīna valsti un kultūru.
„Laipni lūdzam mājās!” bija vārdi, ar kuriem mani sagaidīja vīra vecākais brālis Azīms, kurš pēc tēva nāves bija kļuvis par visas lielās saimes galvu. Izdzirdot viņa teikto, akmens likās noveļamies no pleciem, jo tieši iekļaušanās jaunajā ģimenē bija viena no lietām, par kuru uztraucos visvairāk. Tā kā ģimene ir Islāma kultūras stūrakmens, Pakistānā radu saites ir svēta lieta. Veiksmīga iekļaušanās jaunajā radu saimē dod stabilu pamatu, uz kura jaunā ģimene var būvēt miera un svētības pilnu dzīvi.
Radi kļuva, zināmā mērā, par atbalsta punktu, kas palīdzēja man nostabilizēties jaunajos apstākļos. Vīra māte Salarunisa vienmēr bija gatava spert solīti man pretī, lai padarītu manu dzīvi vieglāku. It kā ikdienas sīkums, bet viņa bija tā, kas ierosināja gatavot priekš manis ēdienu atsevišķā katliņā, bez čili pipariem, kurus sākumā mans vēders atteicās panest. Arī attālāko radu vidū tiku uzņemta ar līdzīgu labestību un sapratni. Fakts, ka Islāms bija manis pašas apzināta izvēle, viņu, kā dzimušu musulmaņu, acīs tiek augsti vērtēts un vienmēr ir nodrošināja pret mani cieņas pilnu attieksmi.
Pakistānā pavadītais laiks ir bijis piesātināts dažādām jaunām pieredzēm. Grūtāki laiki ir mijušies ar labākiem, izveidojot mani par tādu cilvēku, kāds esmu šobrīd. Jau sen vairs nejūtos šeit kā ārzemniece, bet gan kā daļa Karači daudzkrāsainās sabiedrības. Darbs vietējā ģimenes žurnālā „Hiba” un sadarbība ar vairākām izdevniecībām ir palīdzējuši man profesionāli pilnveidoties kā angļu tekstu redaktorei. Darba kolēģes un vīra draugu sievas ir kļuvušas par manu sociālo loku, ar kuru ģimenēm kopā pavadu brīvo laiku.
Kad reizi divos gados ciemojos Latvijā, dzirdu no radiem arvien jaunus jautājumus par dzīvi Pakistānā: „Laila, mēs taču par Pakistānu gandrīz neko nezinām. Pastāsti!” Lai gan interese ir neviltota, jūtu, ka vienmēr kaut kur radu apziņas dziļumos fonā peld šaubas par to, vai tiešām tur tajā Pakistānā viss ir tā, kā stāstu. Kad pagāšreiz, gaidot Rīgas lidostā reisu uz Turciju, uzzvanīju radiem, lai atvadītos, dzirdēju to pašu gādības pilno jautājumu: „Vai tu tiešām esi pārliecināta, ka vēlies tur atgriezties?” Pasmaidot, es atbildēju, ka uztraukumiem nav iemesla. Cilvēki ir cilvēki visur – gan Latvijā, gan Pakistānā, lai gan viņu kultūras un dzīves ritējumi ir ļoti atšķirīgi.
pirmdiena, 2010. gada 8. novembris
Kafijas tase ar Tea Party biedru – sarunas ar kaimiņiem par Islāmu
Autore: Heba Ahmed
„Bezkofeīna mokku bez putukrējuma,” es pasūtīju, ar acīm meklējot telpā stūra galdiņu. Pārdevēja jau zina manu pasūtījumu no galvas, jo es iegriežos pie viņiem kopā ar vīru un bērniem ļoti bieži.
Pasniedzot man atlikumu, viņa paver muti, lai vēl ko teiktu. Es gaidu: „Vai varu jautāt, kāpēc Jūs to nēsājat?” vai „Vai Jums tajā nav karsti?” Tā kā es nēsāju nikābu un mēs esam viena no divām muslimu ģimenēm pavisam maza Ņūmeksikas pilsētiņā, es mēdzu saņemt diezgan ekstrēmas reakcijas.
„Es jau to pateicu Jūsu vīram, bet gribēju, lai arī Jūs zināt, ka tik labas uzvedības bērnus, kā Jūsējie, es neesmu redzējusi gadiem ilgi. Un, ticiet man, es esmu redzējusi daudz bērnu!” viņa izsaucās, man par lielu pārsteigumu.
Pateicoties viņai, es apsēžos un sāku sērfot pa Internetu, kamēr mans vīrs nodarbina bērnus blakus esošajās pārtikas veikala ejās.
„Sveiki!” mani sveicina pusmūža vīrietis, apsēžoties man blakus pie galdiņa. Es viņu atpazīstu, jo esam tikušies kādā citā vietējā veikalā, kurā mēs bieži iegriežamies (visā pilsētiņā ir tikai daži veikali). „Mani sauc Bobs. Vai Pegija ar Jums runāja?” viņš turpina.
„Kurš?”
„Vai pazīstiet Pegiju – no bibliotēkas?” Pegija ir brīvprātīgā palīdze vietējā bibliotēkā, kura mīl ar mani aprunāties, kad es vedu bērnus uz grāmatu lasīšanas laiku.
„Nē, viņa nav runājusi. Vai kas atgadījies?”
„Es cerēju, ka varbūt ja Jums, kopā ar vīru, protams, atrastos kāds brīvāks brītiņš, es varētu ar jums abiem aprunāties un uzdot šādus tādus jautājumus? Es esmu kristietis, bet es visur dzirdu runājam par jums tik daudz dažādu lietu, ka es gribēju par to visu ar jums aprunāties.”
„Protams. Man gan ir šis tas jāizdara Internetā, bet kad mans vīrs atgriezīsies, mēs labprāt atbildēsim Jūsu jautājumus,” es paskaidroju, malkojot kafiju.
Pavisam drīz mans vīrs bija klāt ar pus ēstu banānu un diviem miegainiem bērniem. Pēc tam, kad noguldījām bērnus uz diviem blakusesošiem dīvāniem, es iepazīstināju viņu ar Bobu, un mēs sākām runāties.
„No kurienes Jūs esiet?” Bobs jautāja manam vīram Zeidam. Zeids sāka skaidrot, kā viņš uzauga kā metodists Ilinoisas štatā, kā viņš uzsāka savu ticības ceļojumu, studējot maģistratūrā, kas noveda viņu pie tā, ka kļuva par muslimu. Viņš pastāstīja arī par problēmām, kas viņam bija attiecībā uz trīsvienību un iedzimtā grēka koncepciju. Tad es iedrošināju Bobu uzdot viņa jautājumus un noskaidrot to, kas viņu satrauca.
„Nu tā... ko jūs domājat par cilvēkiem, kas kļūst par muslimiem un tad atstāj Islāmu? Vai jūs ticat, ka viņi ir jānogalina?” Ak, vai! Uzreiz pašā vārīgākajā vietā!
Vakaram ejot, mēs runājām arī par goda atriebībām, sievu sišanu, neticīgo nogalināšanu... vārdu sakot, par visiem ‘vieglajiem’ tematiem. Mēs paskaidrojām, ka ir liela atšķirība starp Islāmu un kultūru, ka reliģijā nav piespiešanas, un tad devām viņam mūsu jau iepriekš sagatavoto runu par tauhīdu (Islāma monoteismu) un patieso Islāmu.
Mums runājot, pie Boba pienāca kāds vīrs, lai apsveicinātos. Ejot prom, viņš papliķē manu vīru uz muguras un saka: „Sveiki! Vai jūs dzīvojiet šeit?” „Jā,” Zeids atbild. „Ziniet, mēs vienkārši gribam, lai jūs zinātu, cik priecīgi mēs esam, ka jūs šeit esiet.”
„Paldies! Arī mēs esam priecīgi šeit dzīvot un jūsu labvēlīgā attieksme mums daudz ko nozīmē!” Zeids atbild entuziasma pilns, sniedzot vīram roku sveicienam.
Pēc viņa aiziešanas, Bobs piezīmē, cik ļoti viņš ir pārsteigts un priecīgs, ka šis vīrs mūs tik laipni uzrunāja.
„Vai ziniet, es dzirdu no citiem daudz negatīvu lietu par jums, bet es neesmu no tiem, kas tam tik vienkārši notic. No otras puses, jūs abi man stāstiet tik ļoti atšķirīgas lietas. Atklāti sakot, es tiešām nezinu, kam ticēt – neņemiet par ļaunu.”
Viņš turpina: „Es nekad iepriekš nebiju saticis muslimus, bet es jūs bieži redzu mūsu pilsētiņā, un, eeehh..., ziniet, man ir savs blogs, kurā es uzrakstīju par jūsu bērniem! Es uzrakstīju, ka mūsu pilsētiņā ir muslimu ģimene, kurai liekas esam visbrīnišķīgākie bērni un tas manī radīja ziņkāri jūs iepazīt, lai saprastu, kādi jūs patiesībā esiet.”
„Hmm, tas ir brīnišķīgi!” es atbildēju. „Mēs ļoti priecājamies, ka Jūs uzsākāt ar mums sarunu, un vēlētos, kaut vairāk cilvēkiem rastos iespēja iepazīt viņu muslimu kaimiņus. Tas ir vienīgais veids, kā izkliedēt bailes un naidu, kas ir radies šajā valstī. Reizēm, kad es ieraugu Tea Party kluba tikšanās paziņojumu, es nodomāju: „Mums vienkārši ir jāaiziet un jāiepazīst turienes cilvēki.”
„Dīvaini, ka Jūs to sakāt! Patiesībā es esmu vietējā Tea Party kluba biedrs! Viņiem ir e-pasta grupa, un kāds pārsūtīja e-vēstuli, kura apgalvoja, ka līdz pat šai dienai muslimi nav atvainojušies par 9/11. Es nekavējoties atvēru Google un ierakstīju ‘muslimi atvainojas par 9/11’ un dabūju veselu vairākas lapas garu sarakstu, kas pierādīja pretējo. Man vienkārši riebjas, kad cilvēki tik vieglprātīgi izplata nepareizu informāciju un melus! Es ticu Tea Party, bet domāju, ka tādi meli, kā šie, novirza mūs no mūsu misijas.”
Zeids tad pasniedz viņam vizītkarti un uzaicina viņu iegriezties vietējā masdžidā.
„Paldies, un es varbūt tiešām izmantošu šo uzaicinājumu, bet vispirms man paies kāds laiks, kamēr es pārbaudīšu lietas, kuras jūs man esiet izskaidrojuši. Pēc tam es redzēšu, vai iegriezties jūsu lūgšanu namā, jeb lūgt jūs pašus aprunāties ar citiem.”
Pa ceļam uz māju, es sāku saprast, cik daudz cilvēku mūsu mazajā lauku pilsētiņā regulāri mūs redz un runā par mums ar citiem, mums to nezinot. Tas padara mani vēl jo vairāk uzmanīgu attiecībā uz to, ka katra mūsu rīcība un ikviens vārds tiek vēroti un analizēti, mēģinot izprast ‘muhamedāņus’, mūsu patiesās vērtības, kā arī to, vai mēs neesam slepeni viņu pilsētiņā norīkoti aģenti, jeb tikai parasta ģimene, kas cenšas pasargāt savus bērnus un izdzīvot.
Mēs varam vainot 9/11 teroristus, Kurānu dedzinātājus mācītājus, profesionālus islamofobus vai Fox ziņu aģentūru par to, ka tie veido šausmīgus priekšstatus par Islāmu un aizdomīgumu attiecībā uz muslimiem. Tomēr galu galā, tikai mēs paši varam graut šos priekšstatus caur pastāvīgām ikdienas attiecībām ar mūsu kaimiņiem – soli pa solītim. Pieklājīga saruna pie veikala kases, labi audzināts bērns, kurš saka ‘lūdzu’ un ‘paldies’ oficiantei, vai palīdzības piedāvājums grūtībās nonākušam cilvēkam – šīs lietas ir tās, kas atstāj paliekošu iespaidu un maina negatīvu attieksmi. Mums ir šādi jāizturas ne tikai lai manītu attieksmi, bet arī tāpēc, ka mūsu dīn (reliģija) liek mums tā attiekties gan pret muslimiem, gan ne-muslimiem.
Pētījumi rāda, ka vairāk kā 50% amerikāņu nekad nav tikušies ar muslimu un gandrīz tikpat daudz baidās no muslimiem. Tagad iedomājieties, ka taisna muslimu ģimene ar labām manierēm apmetas uz dzīvi katrā mazā Amerikas pilsētiņā un, tā vietā lai sevi izolētu, viņi kļūst produktīvi, aktīvi pilsētiņas iedzīvotāji. Kā šī statistika mainītos? Cik daudz cilvēku liecinātu par mums Tiesas Dienā, ka mēs izplatījām Islāma vēsti, neizrunājot pat vienu vārdu?
Pēdējais atgadījums. Drīz pēc tam, man pienāk klāt sieviete, kura sveicina mani katru reizi, kad ierauga. Es nekad neesmu ar viņu tā īsti runājusi un nekad tieši par Islāmu. Viņa lūdz man, vai varu iedot viņai Kurānu. Gandrīz raudot, viņa man stāsta par tām šausmīgajām lietām, ko citi saka, kad es ienāku veikalā. „Arī mani bērni to dzird un uzdod jautājumus. Es paskaidroju viņiem, ka jūs esiet ticības cilvēki. Es viņiem arī saku, ka esmu pārliecināta, ka ja jūs būtu mūsu kaimiņi un mūsu māja degtu, tad tie būtu jūs, muslimi, kas riskētu ar savām dzīvēm, lai izglābtu mūsu ģimeni, kamēr pārējie kaimiņi vienkārši skatītos no malas.”
OHO! Es neesmu pārliecināta, kas ir devis viņai šādu iespaidu, bet viss, ko es varu darīt, ir lūgt Allāhu, lai palīdz manai ģimenei un man pacelties līdz viņas domu par mums augstumiem, inša Allāh.
Avots: http://muslimmatters.org/2010/11/08/coffee-with-a-tea-partier-open-conversations-with-our-neighbors/?utm_source=feedburner&utm_medium=email&utm_campaign=Feed%3A+Muslimmatters+%28MuslimMatters+Posts%29&utm_content=Yahoo%21+Mail
„Bezkofeīna mokku bez putukrējuma,” es pasūtīju, ar acīm meklējot telpā stūra galdiņu. Pārdevēja jau zina manu pasūtījumu no galvas, jo es iegriežos pie viņiem kopā ar vīru un bērniem ļoti bieži.
Pasniedzot man atlikumu, viņa paver muti, lai vēl ko teiktu. Es gaidu: „Vai varu jautāt, kāpēc Jūs to nēsājat?” vai „Vai Jums tajā nav karsti?” Tā kā es nēsāju nikābu un mēs esam viena no divām muslimu ģimenēm pavisam maza Ņūmeksikas pilsētiņā, es mēdzu saņemt diezgan ekstrēmas reakcijas.
„Es jau to pateicu Jūsu vīram, bet gribēju, lai arī Jūs zināt, ka tik labas uzvedības bērnus, kā Jūsējie, es neesmu redzējusi gadiem ilgi. Un, ticiet man, es esmu redzējusi daudz bērnu!” viņa izsaucās, man par lielu pārsteigumu.
Pateicoties viņai, es apsēžos un sāku sērfot pa Internetu, kamēr mans vīrs nodarbina bērnus blakus esošajās pārtikas veikala ejās.
„Sveiki!” mani sveicina pusmūža vīrietis, apsēžoties man blakus pie galdiņa. Es viņu atpazīstu, jo esam tikušies kādā citā vietējā veikalā, kurā mēs bieži iegriežamies (visā pilsētiņā ir tikai daži veikali). „Mani sauc Bobs. Vai Pegija ar Jums runāja?” viņš turpina.
„Kurš?”
„Vai pazīstiet Pegiju – no bibliotēkas?” Pegija ir brīvprātīgā palīdze vietējā bibliotēkā, kura mīl ar mani aprunāties, kad es vedu bērnus uz grāmatu lasīšanas laiku.
„Nē, viņa nav runājusi. Vai kas atgadījies?”
„Es cerēju, ka varbūt ja Jums, kopā ar vīru, protams, atrastos kāds brīvāks brītiņš, es varētu ar jums abiem aprunāties un uzdot šādus tādus jautājumus? Es esmu kristietis, bet es visur dzirdu runājam par jums tik daudz dažādu lietu, ka es gribēju par to visu ar jums aprunāties.”
„Protams. Man gan ir šis tas jāizdara Internetā, bet kad mans vīrs atgriezīsies, mēs labprāt atbildēsim Jūsu jautājumus,” es paskaidroju, malkojot kafiju.
Pavisam drīz mans vīrs bija klāt ar pus ēstu banānu un diviem miegainiem bērniem. Pēc tam, kad noguldījām bērnus uz diviem blakusesošiem dīvāniem, es iepazīstināju viņu ar Bobu, un mēs sākām runāties.
„No kurienes Jūs esiet?” Bobs jautāja manam vīram Zeidam. Zeids sāka skaidrot, kā viņš uzauga kā metodists Ilinoisas štatā, kā viņš uzsāka savu ticības ceļojumu, studējot maģistratūrā, kas noveda viņu pie tā, ka kļuva par muslimu. Viņš pastāstīja arī par problēmām, kas viņam bija attiecībā uz trīsvienību un iedzimtā grēka koncepciju. Tad es iedrošināju Bobu uzdot viņa jautājumus un noskaidrot to, kas viņu satrauca.
„Nu tā... ko jūs domājat par cilvēkiem, kas kļūst par muslimiem un tad atstāj Islāmu? Vai jūs ticat, ka viņi ir jānogalina?” Ak, vai! Uzreiz pašā vārīgākajā vietā!
Vakaram ejot, mēs runājām arī par goda atriebībām, sievu sišanu, neticīgo nogalināšanu... vārdu sakot, par visiem ‘vieglajiem’ tematiem. Mēs paskaidrojām, ka ir liela atšķirība starp Islāmu un kultūru, ka reliģijā nav piespiešanas, un tad devām viņam mūsu jau iepriekš sagatavoto runu par tauhīdu (Islāma monoteismu) un patieso Islāmu.
Mums runājot, pie Boba pienāca kāds vīrs, lai apsveicinātos. Ejot prom, viņš papliķē manu vīru uz muguras un saka: „Sveiki! Vai jūs dzīvojiet šeit?” „Jā,” Zeids atbild. „Ziniet, mēs vienkārši gribam, lai jūs zinātu, cik priecīgi mēs esam, ka jūs šeit esiet.”
„Paldies! Arī mēs esam priecīgi šeit dzīvot un jūsu labvēlīgā attieksme mums daudz ko nozīmē!” Zeids atbild entuziasma pilns, sniedzot vīram roku sveicienam.
Pēc viņa aiziešanas, Bobs piezīmē, cik ļoti viņš ir pārsteigts un priecīgs, ka šis vīrs mūs tik laipni uzrunāja.
„Vai ziniet, es dzirdu no citiem daudz negatīvu lietu par jums, bet es neesmu no tiem, kas tam tik vienkārši notic. No otras puses, jūs abi man stāstiet tik ļoti atšķirīgas lietas. Atklāti sakot, es tiešām nezinu, kam ticēt – neņemiet par ļaunu.”
Viņš turpina: „Es nekad iepriekš nebiju saticis muslimus, bet es jūs bieži redzu mūsu pilsētiņā, un, eeehh..., ziniet, man ir savs blogs, kurā es uzrakstīju par jūsu bērniem! Es uzrakstīju, ka mūsu pilsētiņā ir muslimu ģimene, kurai liekas esam visbrīnišķīgākie bērni un tas manī radīja ziņkāri jūs iepazīt, lai saprastu, kādi jūs patiesībā esiet.”
„Hmm, tas ir brīnišķīgi!” es atbildēju. „Mēs ļoti priecājamies, ka Jūs uzsākāt ar mums sarunu, un vēlētos, kaut vairāk cilvēkiem rastos iespēja iepazīt viņu muslimu kaimiņus. Tas ir vienīgais veids, kā izkliedēt bailes un naidu, kas ir radies šajā valstī. Reizēm, kad es ieraugu Tea Party kluba tikšanās paziņojumu, es nodomāju: „Mums vienkārši ir jāaiziet un jāiepazīst turienes cilvēki.”
„Dīvaini, ka Jūs to sakāt! Patiesībā es esmu vietējā Tea Party kluba biedrs! Viņiem ir e-pasta grupa, un kāds pārsūtīja e-vēstuli, kura apgalvoja, ka līdz pat šai dienai muslimi nav atvainojušies par 9/11. Es nekavējoties atvēru Google un ierakstīju ‘muslimi atvainojas par 9/11’ un dabūju veselu vairākas lapas garu sarakstu, kas pierādīja pretējo. Man vienkārši riebjas, kad cilvēki tik vieglprātīgi izplata nepareizu informāciju un melus! Es ticu Tea Party, bet domāju, ka tādi meli, kā šie, novirza mūs no mūsu misijas.”
Zeids tad pasniedz viņam vizītkarti un uzaicina viņu iegriezties vietējā masdžidā.
„Paldies, un es varbūt tiešām izmantošu šo uzaicinājumu, bet vispirms man paies kāds laiks, kamēr es pārbaudīšu lietas, kuras jūs man esiet izskaidrojuši. Pēc tam es redzēšu, vai iegriezties jūsu lūgšanu namā, jeb lūgt jūs pašus aprunāties ar citiem.”
Pa ceļam uz māju, es sāku saprast, cik daudz cilvēku mūsu mazajā lauku pilsētiņā regulāri mūs redz un runā par mums ar citiem, mums to nezinot. Tas padara mani vēl jo vairāk uzmanīgu attiecībā uz to, ka katra mūsu rīcība un ikviens vārds tiek vēroti un analizēti, mēģinot izprast ‘muhamedāņus’, mūsu patiesās vērtības, kā arī to, vai mēs neesam slepeni viņu pilsētiņā norīkoti aģenti, jeb tikai parasta ģimene, kas cenšas pasargāt savus bērnus un izdzīvot.
Mēs varam vainot 9/11 teroristus, Kurānu dedzinātājus mācītājus, profesionālus islamofobus vai Fox ziņu aģentūru par to, ka tie veido šausmīgus priekšstatus par Islāmu un aizdomīgumu attiecībā uz muslimiem. Tomēr galu galā, tikai mēs paši varam graut šos priekšstatus caur pastāvīgām ikdienas attiecībām ar mūsu kaimiņiem – soli pa solītim. Pieklājīga saruna pie veikala kases, labi audzināts bērns, kurš saka ‘lūdzu’ un ‘paldies’ oficiantei, vai palīdzības piedāvājums grūtībās nonākušam cilvēkam – šīs lietas ir tās, kas atstāj paliekošu iespaidu un maina negatīvu attieksmi. Mums ir šādi jāizturas ne tikai lai manītu attieksmi, bet arī tāpēc, ka mūsu dīn (reliģija) liek mums tā attiekties gan pret muslimiem, gan ne-muslimiem.
Pētījumi rāda, ka vairāk kā 50% amerikāņu nekad nav tikušies ar muslimu un gandrīz tikpat daudz baidās no muslimiem. Tagad iedomājieties, ka taisna muslimu ģimene ar labām manierēm apmetas uz dzīvi katrā mazā Amerikas pilsētiņā un, tā vietā lai sevi izolētu, viņi kļūst produktīvi, aktīvi pilsētiņas iedzīvotāji. Kā šī statistika mainītos? Cik daudz cilvēku liecinātu par mums Tiesas Dienā, ka mēs izplatījām Islāma vēsti, neizrunājot pat vienu vārdu?
Pēdējais atgadījums. Drīz pēc tam, man pienāk klāt sieviete, kura sveicina mani katru reizi, kad ierauga. Es nekad neesmu ar viņu tā īsti runājusi un nekad tieši par Islāmu. Viņa lūdz man, vai varu iedot viņai Kurānu. Gandrīz raudot, viņa man stāsta par tām šausmīgajām lietām, ko citi saka, kad es ienāku veikalā. „Arī mani bērni to dzird un uzdod jautājumus. Es paskaidroju viņiem, ka jūs esiet ticības cilvēki. Es viņiem arī saku, ka esmu pārliecināta, ka ja jūs būtu mūsu kaimiņi un mūsu māja degtu, tad tie būtu jūs, muslimi, kas riskētu ar savām dzīvēm, lai izglābtu mūsu ģimeni, kamēr pārējie kaimiņi vienkārši skatītos no malas.”
OHO! Es neesmu pārliecināta, kas ir devis viņai šādu iespaidu, bet viss, ko es varu darīt, ir lūgt Allāhu, lai palīdz manai ģimenei un man pacelties līdz viņas domu par mums augstumiem, inša Allāh.
Avots: http://muslimmatters.org/2010/11/08/coffee-with-a-tea-partier-open-conversations-with-our-neighbors/?utm_source=feedburner&utm_medium=email&utm_campaign=Feed%3A+Muslimmatters+%28MuslimMatters+Posts%29&utm_content=Yahoo%21+Mail
svētdiena, 2010. gada 7. novembris
Apklātā meitene
Autore: Krista Brēmere
O, The Oprah Magazine | 2010. gada 27. maijs
Deviņus gadus atpakaļ, es dejoju ar savu jaunpiedzimušo meitiņu apkārt pa mūsu Ziemeļkarolīnas dzīvojamo istabu, skanot Brīviem esot… tev un man, kas ir septiņdesmito gadu bērnu klasika, kuras tekstus par iecietību un dzimumu vienlīdzību es biju iemācījusies no galvas jau bērnībā, augot Kalifornijā. Mans Lībijā dzimušais vīrs Ismaīls sēdēja ar viņu stundām ilgi mūsu stiklotajā verandā, šūpojoties šurpu turpu čīkstošā metāla šūpuļkrēslā un dziedot viņai vecas arābu tautasdziesmas. Viņš aizveda viņu pie muslimu šeikha, kurš noskaitīja viņas mazajā, samtainajā austiņā lūgšanu par ilgu mūžu. Viņai bija espresso kafijas krāsas acis un biezas melnas skropstas gluži kā tēvam. Vasaras karstajā saulē, viņas maigi brūnā āda ātri iekrāsojās tumša. Mēs nosaucām viņu par Āliju, kas arābu valodā nozīmē ‘godā celtā’, un vienojāmies audzināt viņu tā, lai viņa pati varētu izvēlēties, kas tieši viņai ir tuvākais no mūsu krasi atšķirīgajām kultūrām un ģimeņu saknēm.
Dziļi sirdī es jutos apmierināta ar šo vienošanos. Es biju pārliecināta, ka viņa izvēlēsies manu ērto amerikāņu dzīvesveidu, nevis vīra pieticīgi vienkāršo muslimu audzināšanu. Ismaīla vecāki dzīvo druknā akmeņu mājā, lejup pa līkumotu zemes ceļa aleju ārpus Tripoli. Tās sienas ir tukšas, izņemot kokā gravētus Kurāna pantus; tās grīdas ir tukšas, izņemot plānos matračus, kas naktī tiek lietoti gulēšanai. Mani vecāki dzīvo plašā Santa Fē villā ar garāžu trīs automašīnām, simtiem TV kanālu platekrāna televizorā, organisku pārtiku ledusskapī un pilnu skapi rotaļlietu mazbērniem. Es iedomājos Āliju baudām iepirkšanās tūres Whole Foods (organiskas, dabīgas pārtikas veikals) un dāvanu kaudzes zem Ziemassvētku eglītes, vienlaikus pilnībā novērtējot arābu valodas melodiskumu, Ismaīla gatavoto ar medu piesūcināto baklavu (arābu gardumu) un sarežģītos hennas zīmējumus, kurus Ālijas tante zīmēja uz viņas kājām, kad ciemojāmies Lībijā. Ne reizi es nebiju viņu iedomājusies izvēloties galvassegas, kuras muslimu meitenes nēsāja kā atturības un pieticības apliecinājumu.
Pagājušo vasaru mēs svinējām Ramadāna beigas kopā ar muslimu kopienu stāvvietā aiz vietējās masdžidas. Bērni lēkāja pa piepūšamajām bērnu atrakcijām, kamēr vecāki sēdēja turpat netālu zem nojumes, dzenājot prom mušas no vistas mērču traukiem, zeltainiem rīsiem un baklavas.
Kopā ar Āliju mēs gājām cauri tirgotāju rindām, kuri piedāvāja pirkt lūgšanu paklājiņus, hennas zīmējumus un muslimu apģērbu. Kad mēs nonācām pie galda ar galvassegām, Ālija pagriezās pret mani, lūdzot: „Mammu, vai es drīkstu nopirkt vienu, lūdzu?”
Viņa pāršķirstīja glīti salocīto galvassegu kaudzītes, kamēr pārdevēja – melnā tērpta afrikāņu izcelsmes sieviete – vēroja viņu ar platu smaidu sejā. Nesen es ievēroju, kā Ālija ar apbrīnu skatījās uz sava vecuma muslimu meitenēm. Man klusībā bija viņu žēl, jo viņas nēsāja garus svārkus un piedurknes pat viskarstākajās vasaras dienās. Manis pašas skaistākās bērnības atmiņas saistījās ar ādas atkailināšanu saulē, zāli, kas spraucās starp baso kāju pirkstiem, skrienot pa mauriņu mājas priekšā cauri zāles laistītāju strūklām; brišanu Aidaho upes ledainajā ūdenī uzlocītos šortos, lai noķertu manu pirmo foreli; sērfošanu pa smaragdzaļajiem viļņiem Havaju salu krastmalā. Bet Ālija apskauda šīs meitenes un lūdza man nopirkt viņām līdzīgas drēbes. Un tagad arī galvassegu.
Agrāk, es aizbildinājos ar to, ka galvassegas nebija viegli pieejamas mūsu vietējā iepirkšanās centrā; bet nu viņa tur stāvēja, piedāvājot samaksāt pati savus desmit dolārus par mežzaļo mākslīgā zīda galvassegu, ko viņa turēja rokās. Es sāku šūpot galvu, neapšaubāmi norādot uz ‘nē’, bet pieķēru sevi, atceroties, ko biju apsolījusi Ismaīlam. Un tā, sakostiem zobiem, es to nopirku, pieņemot, ka par to tiks drīz aizmirsts.
Pēcpusdienā, kad es taisījos uz pārtikas veikalu, Ālija sauca no savas istabas, ka arī viņa gribot iet līdzi.
Pēc brīža viņa parādījās kāpņu galā – vai, pareizāk sakot, parādījās puse no viņas. No vidukļa lejup, viņa bija mana meita: krosenēs, spilgtās zeķēs un mazliet ceļos padilušos džinsos. Bet no vidukļa augšup, šī meitene bija svešiniece. Viņas spilgto, apaļīgo seju ieskāva tumša auduma telts kā mēnesi naksnīgās debesis.
„Vai tu iesi ģērbusies šādi?” es jautāju.
„Jā-a,” viņa lēnām atbildēja, tonī, kuru, runājot ar mani, nesen bija sākusi lietot, kad es norādīju uz acīmredzamo.
Pa ceļam uz veikalu, es zagšus viņu vēroju atpakaļskata spogulī. Viņa skatījās laukā pa logu, izskatoties tik atturīga un vēsa, it kā viņa būtu augsta ranga muslimu amatpersona, kas viesojas mūsu mazajā dienvidu pilsētiņā, un es – tikai viņas šoferis. Es sakodu lūpas. Es gribēju viņai teikt, lai novelk galvassegu, pirms mēs kāpjam laukā no mašīnas, bet nespēju izdomāt iemeslu, kāpēc, kā vien tāpēc, ka tas lika celties manam asinsspiedienam. Es vienmēr biju Āliju iedrošinājusi paust viņas individualitāti un turēties pretī vienaudžu ietekmēm, bet šobrīd es jutos tik bikla un klaustrofobijas pārņemta, it kā man pašai galvā būtu galvassega.
Food Lion stāvvietā vasaras karstais gaiss smacēja manu ādu. Es uzsēju augšā pār manu kaklu krītošos mitros matus, bet Āliju karstums likās netraucējam. Mēs noteikti izskatījāmies kā nesaderīgs pāris: gara auguma blondīne džinsos un topiņā, kurai pie rokas iet četras pēdas maza muslima. Es pievilku meitu sev tuvāk, un manu atkailināto roku ādu sāka durstīt adatiņas – ne tik daudz aizsarg instinktu dēļ, kā dēļ ledaini aukstās gaisa šalts, kas mūs apņēma, ienākot veikalā.
Mums manevrējot ar iepirkumu ratiem pa veikala ejām, pircēji skatījās uz mums tā, it kā mēs būtu kā mīkla, kurai viņi nespēj rast risinājumu, ātri nolaizdami acis, kad tās sastapās ar manējām. Produkcijas ejā, sieviete, kas sniedzās pēc ābola, vēroja mani ar pārmērīgi spilgtu un gādīgu smaidu, it kā sakot: „Es atbalstu daudzveidību un man nav pilnīgi nekas pret tavu bērnu.” Viņa izskatījās tik vaļsirdīga, tik ļoti ieinteresēta likt man justies labi, ka es pēkšņi sapratu, kā jūtas vecāki, kuru bērniem ir acīmredzami fiziski defekti, un kuriem nākas saskarties ar nevēlamiem pārāk ieinteresētu svešinieku uzmanības apliecinājumiem. Pie kases, gados veca dienvidu sieviete sakļāva savas kaulainās plaukstas un lēni noliecās pār Āliju. „Ak, vai, ak, vai,” vārdus stiepjot, viņa noteica, nošūpojot neticībā galvu. „Tu izskaties vienkārši apburoši!” Mana meita pieklājīgi pasmaidīja un tad pagriezās pret mani, lūdzot pēc košļājamās gumijas.
Nākamo dienu laikā, Ālija nēsāja savu galvassegu virs pidžamas pie brokastu galda, uz muslimu sapulcēm, kur viņai pāri lija komplimentu plūdi, un uz parku, kur citas mātes, ar kurām es sarunājos, sēžot uz soliņa, vispār izvairījās to pieminēt.
Vēlāk tonedēļ vietējā baseinā es vēroju meiteni, kas bija tikai dažus gadus vecāka par Āliju, spēlējam galda tenisu ar viņas vecuma zēnu. Viņa bija iestrēgusi tajā neveiklajā teritorijā starp bērnību un pusaudžu gadiem – šauri gurni, tievas kājas, tikko manāmi augošas krūtis – un viņai mugurā bija stringu peldkostīms. Viņas pretiniekam mugurā bija plats T-krekls un vaļīgas pusbikses, kas sniedzās pāri viņa ceļiem. Kad viņš trieca bumbiņu uz viņas pusi, viņa metās to atsist, vienlaikus ar otru roku cenšoties noturēt vietā slidenās peldkostīma lencītes. Es gribēju piedāvāt viņai dvieli, ko apsiet ap gurniem, lai viņa varētu nodoties sacensībām un izjust prieku, ko nes nevainojami atsita bumbiņa. Bija acīmredzams, kāpēc šajā spēlē viņa tiek sakauta: viņas gandrīz kailais ķermenis pārņēma visu viņas uzmanību. Un viņas sāpīgajā izteiksmē es atpazinu to pazīstamo kauna un satraukuma izjūtu, kuru jutu, kad pirmo reizi uzvilku bikini.
Četrpadsmit gadu vecumā, es traucos pa vidusskolas gaiteņiem kā vāvere satiksmes vidū: glābjoties pie sienām, mainot virzienu straumes vidū, meklējot pēc patvēruma. Tad ziemas brīvlaikā es devos uz Losandželosu, apciemot tanti Mēriju. Mērija kolekcionēja nāriņas, turēja goda vietā uz kumodes melnbaltu viņas garmatainā indiešu guru bildi un iepirkās mazītiņā veselīgas pārtikas veikalā, kas oda pēc pačūlijas un zemesriekstu sviesta. Viņa aizveda mani uz Venēcijas pludmali, kur no ielas tirgoņa es nopirku lētu bikini.
Apreibusi no domām par gaidāmo neiedomājami spilgto pēcpusdienu, es domāju, ka spēšu kļūt par citu cilvēku – spīdoša un lepna kā ieeļļotie muskuļainie vīrieši zālienā, atbrīvota un nepiespiesta kā hipiji, kas laiskojās uz trotuāra ar vīraka kociņiem aizbāztiem aiz auss. Pludmales tualetē ar smilšainu cementa grīdu, es uzģērbu savu jauno atsevišķo peldkostīmu.
Uz mana baltā apaļīgā vēdera parādījās zosāda un gludie matiņi uz manām kājām saslējās stāvus – es jutos tik jēla un atkailināta kā bruņurupucis, kas izvilkts no bruņām. Kad es atstāju tualeti, vīriešu skatieni likās mani pienaglojam uz vietas pat tad, kad es vienkārši gāju viņiem garām.
Par spīti savādai un arvien pieaugošai kauna izjūtai, mani piesaistīja viņu vīpsnājošās sejas; es iedomājos, ka caur viņu divdomīgajām sejas izteiksmēm es atskārtu kādu vitāli svarīgu atklāsmi par manī esošo mistēriju. Ko gan šie vīrieši manī redzēja – kas bija šis dīvainais spēks, kas plūda mūsu vidū, šī ātri mainīgā straume, kas vienā brīdī lika man justies spēka pilnai un jau nākamajā neaprakstāmi ievainojamai?
Es iedomājos Āliju pēc pāris gadiem nēsājam stringu bikini. Tad es iedomājos viņu tērptu muslimu apģērbā. Bija grūti saprast, kurš tēls mani satrauca vairāk. Tad es atcerējos, ko kāda sūfiju muslimu draudzene man bija teikusi: sūfiji tic, ka mūsu būtība staro ārpus mūsu fiziskajiem ķermeņiem – ka mūs ieskauj tāda kā enerģētiskā otrā āda, kas ir ārkārtīgi jūtīga un caurlaidīga pret ikvienu, ko satiekam. Viņa teica, ka muslimu vīrieši un sievietes nēsā atturīgu apģērbu, lai pasargātu šo enerģētiski piesātināto zonu starp viņiem un pasauli.
Uzaugot septiņdesmito gadu Kalifornijas dienvidos, es biju iemācījusies, ka sieviešu brīvība citu lietu vidū nozīmēja to, ka viņas nēsā mazāk drēbju, un ka sievietes var būt jebkādas – un joprojām izskatīties labi bikini. Fiziskās brīvības izpētīšana bija manas pašatklāsmes procesa svarīga sastāvdaļa, tomēr šī pieredze bija prasījusi savu cenu.
Kopš tās dienas Venēcijas pludmalē, es esmu pavadījusi gadus, mācoties peldēt valdzinājumu vētrainajās straumēs – vēloties būt iekārotai, pretojoties uzbāzīgiem uzmanības apliecinājumiem, pētot manis pašas ilgu noslēpumainos dziļumus. Es pavadīju neskaitāmas stundas, pētot spogulī savu attēlu – to apbrīnojot, ienīstot to, minot, ko citi par to domā – un dažreiz man likās, ka ja es to pašu nerimstošo vērošanu vērstu citā virzienā, tad es būtu kļuvusi apgaismota, būtu uzrakstījusi romānu vai vismaz atradusi, kā pašai izaudzēt savu organisko dārzeņu dārziņu.
Kādā nesenas sestdienas rītā, pārpildītā lielveikala uzlaikošanas sadaļā, es mērīju dizaineru džinsus, kopā ar koledžas meitenēm augstpapēdenēs, jaunām māmiņām ar ratiņos iesprostotiem nemierīgiem bēbjiem un sievietēm brieduma gados ar drūmi sakniebtām uzkrāsotām lūpām. Viena pēc otras mēs devāmies uzlaikošanas kabīnēs, pēc tam stājoties rindā, lai pēc kārtas kāptu uz spilgti izgaismotā pjedestāla, kuru ieskāva spoguļi, paceļot gurnus, ievelkot vēderus un staipot kaklus, lai apskatītu aizmuguri.
Kad pienāca mana kārta, sirds krūtīs likās esam tikpat cieši iežņaugta kā manas kājas džinsos. Dienasgaismas lampu spilgtumā, mana seja izskatījās savilkta, un es pēkšķi jutu pilnīgu spēku izsīkumu dēļ gadiem, ko biju pavadījusi neatlaidīgi dzenoties pēc sevis pilnveidošanas, vienlaikus velkot sev pakaļ smagu paškritikas kravu.
Savā pašreizējā dzīves stadijā, Ālija bija pārņemta ar viņai apkārt esošo pasauli – nevis ar to, ko viņa redz spogulī. Pagājušajā vasarā, kad viņa stāvēja Blue Ridge Parkway nacionālajā parkā un vēroja tālumā esošo kalnu zili-melnās aprises, kuru virsotnes bija ietītas pūkainos mākoņos, viņai aizrāvās elpa. „Šis ir pats skaistākais, ko es jebkad esmu redzējusi,” viņa nočukstēja. Viņas plaši ieplestās acis bija kā spogulis visam tam skaistumam, un viņa stāvēja tik klusi, ka saplūda ar sulīgo ainavu, līdz mēs beidzot iztraucējām viņas sapņainumu, pavelkot viņu aiz rokas un ievelkot atpakaļ mašīnā.
Skolā ir citādāk. Viņas ceturtajā klasē, meitenes jau ir atklājušas saikni starp apģērbu un popularitāti. Kādas nedēļas atpakaļ, viņai dusmās pacēlās balss, stāstot man par kādu klasesbiedreni, kura bija ierindojusi visas klases meitenes pēc tā, cik stilīgas viņas bija.
Tobrīd es sapratu, ka, lai gan fiziskā atklātība bija mani konkrētos veidos atbrīvojusi, Ālija varēja atklāt pavisam citu brīvību, izvēloties sevi apklāt.
Man nav ne jausmas, cik ilga būs Ālijas interese par muslimu apģērbu. Ja viņa izvēlēsies pieņemt Islāmu, es ticu, ka reliģija dos viņai iecietību, pazemību un taisnīguma izjūtu – tā, kā tas bija noticis ar viņas tēvu. Un tā kā manī valda stipra vēlēšanās viņu pasargāt, es uztraukšos arī par to, ka šī izvēle varētu padarīt dzīvi viņas pašas valstī grūtu. Nesen viņa iemācījās no galvas Fātihu (Kurāna pirmo sūru), un tagad viņa uzstāj, lai tēvs viņai iemācītu arābu valodu. Tāpat viņa kļūst par veiklu kalnu riteņbraucēju, kas brauc kopā ar mani pa meža takām, dubļiem šļakstot uz viņas kāju lieliem, kad viņa traucas cauri kalnu upītēm.
Kādu dienu, kad es aizvedu viņu uz skolu, tā vietā, lai ātri brauktu prom no apmales, kā to vienmēr daru, es vēroju, kā viņa iegāja bērnu pūlī, saliekusies zem mugursomas svara, it kā viņa ietu pret vētru. Viņa virzījās uz priekšu mērķtiecīgi un tik savrupi, kas ļoti atšķīrās no tā, kāda es biju viņas vecumā. Un es atkal sapratu, cik liels noslēpums viņa ir priekš manis. Viņu tādu nepadara tikai viņas galvassega; tas ir viņas intereses trūkums par to, ko citi par viņu padomās. Tās ir neskartās Helovīna konfektes viņas atvilktnē, kamēr es bērnībā biju kā apsēsta ar saldumiem. Tas ir fakts, ka viņa labprātāk ieslīgst grāmatās nekā okeānā – viņa tik ļoti iegrimst lasīšanā, ka pat nedzird mani viņu saucam no blakus istabas.
Es vēroju, kā viņa nometās uz ceļiem pie skolas ieejas un izvilka glīti salocītu auduma gabalu no mugursomas priekškabatas, kur citi bērni glabā košļenes vai lūpu spīdumu. Tad viņa uzlika to galvā, un viņas pleci pazuda zem tās kā zem kapuces, ko viņas jaunākais brālis nēsā, kad iedomājas sevi kā supervaroni.
Braucot prom no apmales, es iedomājos, ka šai galvassegai piemīt maģiskas spējas pasargāt viņas bezgalīgo iztēli, aso uztveri un neviltoto labestību. Es iedomājos, ka tā pasargā viņu, ceļojot caur to spoguļiem pildīto māju, kurā iestrēgst tik daudz jaunu pusaudžu meiteņu, saudzē viņu no neapmierinātības, kas mēdz pielipt par spīti pieaugošajām izvēles iespējām, un dod drošu patvērumu, viņai lidojot nākotnē, kuru es varu tikai iztēloties.
Avots: http://www.oprah.com/spirit/Choosing-to-Wear-the-Muslim-Headscarf
O, The Oprah Magazine | 2010. gada 27. maijs
Deviņus gadus atpakaļ, es dejoju ar savu jaunpiedzimušo meitiņu apkārt pa mūsu Ziemeļkarolīnas dzīvojamo istabu, skanot Brīviem esot… tev un man, kas ir septiņdesmito gadu bērnu klasika, kuras tekstus par iecietību un dzimumu vienlīdzību es biju iemācījusies no galvas jau bērnībā, augot Kalifornijā. Mans Lībijā dzimušais vīrs Ismaīls sēdēja ar viņu stundām ilgi mūsu stiklotajā verandā, šūpojoties šurpu turpu čīkstošā metāla šūpuļkrēslā un dziedot viņai vecas arābu tautasdziesmas. Viņš aizveda viņu pie muslimu šeikha, kurš noskaitīja viņas mazajā, samtainajā austiņā lūgšanu par ilgu mūžu. Viņai bija espresso kafijas krāsas acis un biezas melnas skropstas gluži kā tēvam. Vasaras karstajā saulē, viņas maigi brūnā āda ātri iekrāsojās tumša. Mēs nosaucām viņu par Āliju, kas arābu valodā nozīmē ‘godā celtā’, un vienojāmies audzināt viņu tā, lai viņa pati varētu izvēlēties, kas tieši viņai ir tuvākais no mūsu krasi atšķirīgajām kultūrām un ģimeņu saknēm.
Dziļi sirdī es jutos apmierināta ar šo vienošanos. Es biju pārliecināta, ka viņa izvēlēsies manu ērto amerikāņu dzīvesveidu, nevis vīra pieticīgi vienkāršo muslimu audzināšanu. Ismaīla vecāki dzīvo druknā akmeņu mājā, lejup pa līkumotu zemes ceļa aleju ārpus Tripoli. Tās sienas ir tukšas, izņemot kokā gravētus Kurāna pantus; tās grīdas ir tukšas, izņemot plānos matračus, kas naktī tiek lietoti gulēšanai. Mani vecāki dzīvo plašā Santa Fē villā ar garāžu trīs automašīnām, simtiem TV kanālu platekrāna televizorā, organisku pārtiku ledusskapī un pilnu skapi rotaļlietu mazbērniem. Es iedomājos Āliju baudām iepirkšanās tūres Whole Foods (organiskas, dabīgas pārtikas veikals) un dāvanu kaudzes zem Ziemassvētku eglītes, vienlaikus pilnībā novērtējot arābu valodas melodiskumu, Ismaīla gatavoto ar medu piesūcināto baklavu (arābu gardumu) un sarežģītos hennas zīmējumus, kurus Ālijas tante zīmēja uz viņas kājām, kad ciemojāmies Lībijā. Ne reizi es nebiju viņu iedomājusies izvēloties galvassegas, kuras muslimu meitenes nēsāja kā atturības un pieticības apliecinājumu.
Pagājušo vasaru mēs svinējām Ramadāna beigas kopā ar muslimu kopienu stāvvietā aiz vietējās masdžidas. Bērni lēkāja pa piepūšamajām bērnu atrakcijām, kamēr vecāki sēdēja turpat netālu zem nojumes, dzenājot prom mušas no vistas mērču traukiem, zeltainiem rīsiem un baklavas.
Kopā ar Āliju mēs gājām cauri tirgotāju rindām, kuri piedāvāja pirkt lūgšanu paklājiņus, hennas zīmējumus un muslimu apģērbu. Kad mēs nonācām pie galda ar galvassegām, Ālija pagriezās pret mani, lūdzot: „Mammu, vai es drīkstu nopirkt vienu, lūdzu?”
Viņa pāršķirstīja glīti salocīto galvassegu kaudzītes, kamēr pārdevēja – melnā tērpta afrikāņu izcelsmes sieviete – vēroja viņu ar platu smaidu sejā. Nesen es ievēroju, kā Ālija ar apbrīnu skatījās uz sava vecuma muslimu meitenēm. Man klusībā bija viņu žēl, jo viņas nēsāja garus svārkus un piedurknes pat viskarstākajās vasaras dienās. Manis pašas skaistākās bērnības atmiņas saistījās ar ādas atkailināšanu saulē, zāli, kas spraucās starp baso kāju pirkstiem, skrienot pa mauriņu mājas priekšā cauri zāles laistītāju strūklām; brišanu Aidaho upes ledainajā ūdenī uzlocītos šortos, lai noķertu manu pirmo foreli; sērfošanu pa smaragdzaļajiem viļņiem Havaju salu krastmalā. Bet Ālija apskauda šīs meitenes un lūdza man nopirkt viņām līdzīgas drēbes. Un tagad arī galvassegu.
Agrāk, es aizbildinājos ar to, ka galvassegas nebija viegli pieejamas mūsu vietējā iepirkšanās centrā; bet nu viņa tur stāvēja, piedāvājot samaksāt pati savus desmit dolārus par mežzaļo mākslīgā zīda galvassegu, ko viņa turēja rokās. Es sāku šūpot galvu, neapšaubāmi norādot uz ‘nē’, bet pieķēru sevi, atceroties, ko biju apsolījusi Ismaīlam. Un tā, sakostiem zobiem, es to nopirku, pieņemot, ka par to tiks drīz aizmirsts.
Pēcpusdienā, kad es taisījos uz pārtikas veikalu, Ālija sauca no savas istabas, ka arī viņa gribot iet līdzi.
Pēc brīža viņa parādījās kāpņu galā – vai, pareizāk sakot, parādījās puse no viņas. No vidukļa lejup, viņa bija mana meita: krosenēs, spilgtās zeķēs un mazliet ceļos padilušos džinsos. Bet no vidukļa augšup, šī meitene bija svešiniece. Viņas spilgto, apaļīgo seju ieskāva tumša auduma telts kā mēnesi naksnīgās debesis.
„Vai tu iesi ģērbusies šādi?” es jautāju.
„Jā-a,” viņa lēnām atbildēja, tonī, kuru, runājot ar mani, nesen bija sākusi lietot, kad es norādīju uz acīmredzamo.
Pa ceļam uz veikalu, es zagšus viņu vēroju atpakaļskata spogulī. Viņa skatījās laukā pa logu, izskatoties tik atturīga un vēsa, it kā viņa būtu augsta ranga muslimu amatpersona, kas viesojas mūsu mazajā dienvidu pilsētiņā, un es – tikai viņas šoferis. Es sakodu lūpas. Es gribēju viņai teikt, lai novelk galvassegu, pirms mēs kāpjam laukā no mašīnas, bet nespēju izdomāt iemeslu, kāpēc, kā vien tāpēc, ka tas lika celties manam asinsspiedienam. Es vienmēr biju Āliju iedrošinājusi paust viņas individualitāti un turēties pretī vienaudžu ietekmēm, bet šobrīd es jutos tik bikla un klaustrofobijas pārņemta, it kā man pašai galvā būtu galvassega.
Food Lion stāvvietā vasaras karstais gaiss smacēja manu ādu. Es uzsēju augšā pār manu kaklu krītošos mitros matus, bet Āliju karstums likās netraucējam. Mēs noteikti izskatījāmies kā nesaderīgs pāris: gara auguma blondīne džinsos un topiņā, kurai pie rokas iet četras pēdas maza muslima. Es pievilku meitu sev tuvāk, un manu atkailināto roku ādu sāka durstīt adatiņas – ne tik daudz aizsarg instinktu dēļ, kā dēļ ledaini aukstās gaisa šalts, kas mūs apņēma, ienākot veikalā.
Mums manevrējot ar iepirkumu ratiem pa veikala ejām, pircēji skatījās uz mums tā, it kā mēs būtu kā mīkla, kurai viņi nespēj rast risinājumu, ātri nolaizdami acis, kad tās sastapās ar manējām. Produkcijas ejā, sieviete, kas sniedzās pēc ābola, vēroja mani ar pārmērīgi spilgtu un gādīgu smaidu, it kā sakot: „Es atbalstu daudzveidību un man nav pilnīgi nekas pret tavu bērnu.” Viņa izskatījās tik vaļsirdīga, tik ļoti ieinteresēta likt man justies labi, ka es pēkšņi sapratu, kā jūtas vecāki, kuru bērniem ir acīmredzami fiziski defekti, un kuriem nākas saskarties ar nevēlamiem pārāk ieinteresētu svešinieku uzmanības apliecinājumiem. Pie kases, gados veca dienvidu sieviete sakļāva savas kaulainās plaukstas un lēni noliecās pār Āliju. „Ak, vai, ak, vai,” vārdus stiepjot, viņa noteica, nošūpojot neticībā galvu. „Tu izskaties vienkārši apburoši!” Mana meita pieklājīgi pasmaidīja un tad pagriezās pret mani, lūdzot pēc košļājamās gumijas.
Nākamo dienu laikā, Ālija nēsāja savu galvassegu virs pidžamas pie brokastu galda, uz muslimu sapulcēm, kur viņai pāri lija komplimentu plūdi, un uz parku, kur citas mātes, ar kurām es sarunājos, sēžot uz soliņa, vispār izvairījās to pieminēt.
Vēlāk tonedēļ vietējā baseinā es vēroju meiteni, kas bija tikai dažus gadus vecāka par Āliju, spēlējam galda tenisu ar viņas vecuma zēnu. Viņa bija iestrēgusi tajā neveiklajā teritorijā starp bērnību un pusaudžu gadiem – šauri gurni, tievas kājas, tikko manāmi augošas krūtis – un viņai mugurā bija stringu peldkostīms. Viņas pretiniekam mugurā bija plats T-krekls un vaļīgas pusbikses, kas sniedzās pāri viņa ceļiem. Kad viņš trieca bumbiņu uz viņas pusi, viņa metās to atsist, vienlaikus ar otru roku cenšoties noturēt vietā slidenās peldkostīma lencītes. Es gribēju piedāvāt viņai dvieli, ko apsiet ap gurniem, lai viņa varētu nodoties sacensībām un izjust prieku, ko nes nevainojami atsita bumbiņa. Bija acīmredzams, kāpēc šajā spēlē viņa tiek sakauta: viņas gandrīz kailais ķermenis pārņēma visu viņas uzmanību. Un viņas sāpīgajā izteiksmē es atpazinu to pazīstamo kauna un satraukuma izjūtu, kuru jutu, kad pirmo reizi uzvilku bikini.
Četrpadsmit gadu vecumā, es traucos pa vidusskolas gaiteņiem kā vāvere satiksmes vidū: glābjoties pie sienām, mainot virzienu straumes vidū, meklējot pēc patvēruma. Tad ziemas brīvlaikā es devos uz Losandželosu, apciemot tanti Mēriju. Mērija kolekcionēja nāriņas, turēja goda vietā uz kumodes melnbaltu viņas garmatainā indiešu guru bildi un iepirkās mazītiņā veselīgas pārtikas veikalā, kas oda pēc pačūlijas un zemesriekstu sviesta. Viņa aizveda mani uz Venēcijas pludmali, kur no ielas tirgoņa es nopirku lētu bikini.
Apreibusi no domām par gaidāmo neiedomājami spilgto pēcpusdienu, es domāju, ka spēšu kļūt par citu cilvēku – spīdoša un lepna kā ieeļļotie muskuļainie vīrieši zālienā, atbrīvota un nepiespiesta kā hipiji, kas laiskojās uz trotuāra ar vīraka kociņiem aizbāztiem aiz auss. Pludmales tualetē ar smilšainu cementa grīdu, es uzģērbu savu jauno atsevišķo peldkostīmu.
Uz mana baltā apaļīgā vēdera parādījās zosāda un gludie matiņi uz manām kājām saslējās stāvus – es jutos tik jēla un atkailināta kā bruņurupucis, kas izvilkts no bruņām. Kad es atstāju tualeti, vīriešu skatieni likās mani pienaglojam uz vietas pat tad, kad es vienkārši gāju viņiem garām.
Par spīti savādai un arvien pieaugošai kauna izjūtai, mani piesaistīja viņu vīpsnājošās sejas; es iedomājos, ka caur viņu divdomīgajām sejas izteiksmēm es atskārtu kādu vitāli svarīgu atklāsmi par manī esošo mistēriju. Ko gan šie vīrieši manī redzēja – kas bija šis dīvainais spēks, kas plūda mūsu vidū, šī ātri mainīgā straume, kas vienā brīdī lika man justies spēka pilnai un jau nākamajā neaprakstāmi ievainojamai?
Es iedomājos Āliju pēc pāris gadiem nēsājam stringu bikini. Tad es iedomājos viņu tērptu muslimu apģērbā. Bija grūti saprast, kurš tēls mani satrauca vairāk. Tad es atcerējos, ko kāda sūfiju muslimu draudzene man bija teikusi: sūfiji tic, ka mūsu būtība staro ārpus mūsu fiziskajiem ķermeņiem – ka mūs ieskauj tāda kā enerģētiskā otrā āda, kas ir ārkārtīgi jūtīga un caurlaidīga pret ikvienu, ko satiekam. Viņa teica, ka muslimu vīrieši un sievietes nēsā atturīgu apģērbu, lai pasargātu šo enerģētiski piesātināto zonu starp viņiem un pasauli.
Uzaugot septiņdesmito gadu Kalifornijas dienvidos, es biju iemācījusies, ka sieviešu brīvība citu lietu vidū nozīmēja to, ka viņas nēsā mazāk drēbju, un ka sievietes var būt jebkādas – un joprojām izskatīties labi bikini. Fiziskās brīvības izpētīšana bija manas pašatklāsmes procesa svarīga sastāvdaļa, tomēr šī pieredze bija prasījusi savu cenu.
Kopš tās dienas Venēcijas pludmalē, es esmu pavadījusi gadus, mācoties peldēt valdzinājumu vētrainajās straumēs – vēloties būt iekārotai, pretojoties uzbāzīgiem uzmanības apliecinājumiem, pētot manis pašas ilgu noslēpumainos dziļumus. Es pavadīju neskaitāmas stundas, pētot spogulī savu attēlu – to apbrīnojot, ienīstot to, minot, ko citi par to domā – un dažreiz man likās, ka ja es to pašu nerimstošo vērošanu vērstu citā virzienā, tad es būtu kļuvusi apgaismota, būtu uzrakstījusi romānu vai vismaz atradusi, kā pašai izaudzēt savu organisko dārzeņu dārziņu.
Kādā nesenas sestdienas rītā, pārpildītā lielveikala uzlaikošanas sadaļā, es mērīju dizaineru džinsus, kopā ar koledžas meitenēm augstpapēdenēs, jaunām māmiņām ar ratiņos iesprostotiem nemierīgiem bēbjiem un sievietēm brieduma gados ar drūmi sakniebtām uzkrāsotām lūpām. Viena pēc otras mēs devāmies uzlaikošanas kabīnēs, pēc tam stājoties rindā, lai pēc kārtas kāptu uz spilgti izgaismotā pjedestāla, kuru ieskāva spoguļi, paceļot gurnus, ievelkot vēderus un staipot kaklus, lai apskatītu aizmuguri.
Kad pienāca mana kārta, sirds krūtīs likās esam tikpat cieši iežņaugta kā manas kājas džinsos. Dienasgaismas lampu spilgtumā, mana seja izskatījās savilkta, un es pēkšķi jutu pilnīgu spēku izsīkumu dēļ gadiem, ko biju pavadījusi neatlaidīgi dzenoties pēc sevis pilnveidošanas, vienlaikus velkot sev pakaļ smagu paškritikas kravu.
Savā pašreizējā dzīves stadijā, Ālija bija pārņemta ar viņai apkārt esošo pasauli – nevis ar to, ko viņa redz spogulī. Pagājušajā vasarā, kad viņa stāvēja Blue Ridge Parkway nacionālajā parkā un vēroja tālumā esošo kalnu zili-melnās aprises, kuru virsotnes bija ietītas pūkainos mākoņos, viņai aizrāvās elpa. „Šis ir pats skaistākais, ko es jebkad esmu redzējusi,” viņa nočukstēja. Viņas plaši ieplestās acis bija kā spogulis visam tam skaistumam, un viņa stāvēja tik klusi, ka saplūda ar sulīgo ainavu, līdz mēs beidzot iztraucējām viņas sapņainumu, pavelkot viņu aiz rokas un ievelkot atpakaļ mašīnā.
Skolā ir citādāk. Viņas ceturtajā klasē, meitenes jau ir atklājušas saikni starp apģērbu un popularitāti. Kādas nedēļas atpakaļ, viņai dusmās pacēlās balss, stāstot man par kādu klasesbiedreni, kura bija ierindojusi visas klases meitenes pēc tā, cik stilīgas viņas bija.
Tobrīd es sapratu, ka, lai gan fiziskā atklātība bija mani konkrētos veidos atbrīvojusi, Ālija varēja atklāt pavisam citu brīvību, izvēloties sevi apklāt.
Man nav ne jausmas, cik ilga būs Ālijas interese par muslimu apģērbu. Ja viņa izvēlēsies pieņemt Islāmu, es ticu, ka reliģija dos viņai iecietību, pazemību un taisnīguma izjūtu – tā, kā tas bija noticis ar viņas tēvu. Un tā kā manī valda stipra vēlēšanās viņu pasargāt, es uztraukšos arī par to, ka šī izvēle varētu padarīt dzīvi viņas pašas valstī grūtu. Nesen viņa iemācījās no galvas Fātihu (Kurāna pirmo sūru), un tagad viņa uzstāj, lai tēvs viņai iemācītu arābu valodu. Tāpat viņa kļūst par veiklu kalnu riteņbraucēju, kas brauc kopā ar mani pa meža takām, dubļiem šļakstot uz viņas kāju lieliem, kad viņa traucas cauri kalnu upītēm.
Kādu dienu, kad es aizvedu viņu uz skolu, tā vietā, lai ātri brauktu prom no apmales, kā to vienmēr daru, es vēroju, kā viņa iegāja bērnu pūlī, saliekusies zem mugursomas svara, it kā viņa ietu pret vētru. Viņa virzījās uz priekšu mērķtiecīgi un tik savrupi, kas ļoti atšķīrās no tā, kāda es biju viņas vecumā. Un es atkal sapratu, cik liels noslēpums viņa ir priekš manis. Viņu tādu nepadara tikai viņas galvassega; tas ir viņas intereses trūkums par to, ko citi par viņu padomās. Tās ir neskartās Helovīna konfektes viņas atvilktnē, kamēr es bērnībā biju kā apsēsta ar saldumiem. Tas ir fakts, ka viņa labprātāk ieslīgst grāmatās nekā okeānā – viņa tik ļoti iegrimst lasīšanā, ka pat nedzird mani viņu saucam no blakus istabas.
Es vēroju, kā viņa nometās uz ceļiem pie skolas ieejas un izvilka glīti salocītu auduma gabalu no mugursomas priekškabatas, kur citi bērni glabā košļenes vai lūpu spīdumu. Tad viņa uzlika to galvā, un viņas pleci pazuda zem tās kā zem kapuces, ko viņas jaunākais brālis nēsā, kad iedomājas sevi kā supervaroni.
Braucot prom no apmales, es iedomājos, ka šai galvassegai piemīt maģiskas spējas pasargāt viņas bezgalīgo iztēli, aso uztveri un neviltoto labestību. Es iedomājos, ka tā pasargā viņu, ceļojot caur to spoguļiem pildīto māju, kurā iestrēgst tik daudz jaunu pusaudžu meiteņu, saudzē viņu no neapmierinātības, kas mēdz pielipt par spīti pieaugošajām izvēles iespējām, un dod drošu patvērumu, viņai lidojot nākotnē, kuru es varu tikai iztēloties.
Avots: http://www.oprah.com/spirit/Choosing-to-Wear-the-Muslim-Headscarf
Abonēt:
Ziņas (Atom)