(Fragments no Mufti Muhammad Taqi Usmani grāmatas „Islamic Months: Merits and Precepts”)
Safars ir Islāma kalendāra otrais mēnesis. Tas ir viens no Al-Ašhur-al-hurum, kas ir četri svētītie mēneši, kuros Pravieša (saw) laikā bija aizliegta jebkāda karadarbība. Saskaņā ar Šariātu, šajā mēnesī netiek veiktas nekādas īpašas pielūgsmes darbības un uz to nav attiecināmi nekādi likumi.
Daži cilvēki tic, ka šis ir neveiksmīgs mēnesis, un tāpēc izvairās noturēt šajā laikā laulību ceremonijas vai jebkādus citus izpriecu pasākumus. Šim ticējumam nav itin nekāda pamata - tas ir daļa no tām māņticībām, kas Arābijā bija plaši izplatītas pirms Islāma atnākšanas. Pravietis (saw) aizliedza jebkādas šāda veida māņticības. Īpaši attiecībā uz Safaru, viņš teica: "Uzskatam, ka Safars ir neveiksmīgs, nav pamata."
Tāpēc muslimiem nav jāuzklausa šādas māņticības. Šajā mēnesī drīkst noturēt laulību ceremonijas un citus pasākumus.
pirmdiena, 2010. gada 18. janvāris
trešdiena, 2010. gada 6. janvāris
Dzīve pēc nāves
III&E brošūru sērija; No. 4 (Izdevējs: The Institute of Islamic Information and Education (III&E))
Jautājums par to, vai pēc nāves dzīve turpinās, neietilpst zinātnes sfērā, jo zinātne nodarbojas tikai ar datu klasifikāciju un analīzi. Bez tam, cilvēks nodarbojas ar zinātnisko izpēti tās modernajā izpratnē tikai dažu gadsimtus, kamēr pēcnāves dzīves koncepcija ir pazīstama kopš neatminamiem laikiem.
Visi Dieva pravieši aicināja savas tautas pielūgt Dievu un ticēt dzīvei pēc nāves. Viņi tik ļoti uzsvēra ticību pēcnāves dzīvei, ka pat mazākās šaubas par to nozīmēja Dieva noliegšanu un padarīja visas pārējās ticības koncepcijas nenozīmīgas. Fakts, ka visi Dieva pravieši ir aplūkojuši šo metafizisko jautājumu tik pārliecinoši un viennozīmīgi, lai gan viņus ir šķīruši pat gadu tūkstoši, pierāda, ka zināšanu avots par viņu sludināto dzīvi pēc nāves ir vienots, t.i., dievišķā atklāsme. Mēs zinām arī to, ka šie Dieva pravieši sastapās ar lielu pretestību no savu tautu puses, galvenokārt jautājumā par dzīvi pēc nāves, jo viņu tautas to uzskatīja par neiespējamu. Tomēr neskatoties uz pretestību, pravieši ieguva daudz patiesu sekotāju.
Rodas jautājums: kas lika šiem sekotājiem atstāt vispāratzītus ticējumus, tradīcijas un viņu tēvu tēvu paražas, neskatoties uz risku pilnībā atsvešināties no viņu pašu kopienas? Atbilde ir vienkārša: viņi izmantoja savas prāta un sirds spējas un atskārta patiesību. Vai viņi nonāca pie patiesības ar uztveres apziņas starpniecību? Nē, jo pēcnāves dzīves realitāti nav iespējams pārbaudīt caur uztveri.
Patiesībā, bez uztveres apziņas, Dievs ir devis cilvēkam arī racionālo, estētisko un morālo apziņu. Šī ir tā apziņa, kas vada cilvēku attiecībā uz realitātēm, kuras nevar pārbaudīt ar empīriskajām sajūtām. Tieši tāpēc visi Dieva pravieši, aicinot ticēt Dievam un dzīvei pēc nāves, vēršas pie cilvēka estētiskās, morālās un racionālās apziņas. Piemēram, kad Mekas elku pielūdzēji noliedza pēcnāves dzīves iespējamību, Kurāns atklāja viņu nostājas nepamatotību, izvirzot ļoti loģiskus un racionālus argumentus:
„Un viņš stāsta Mums līdzību, aizmirstot par sevis paša radīšanu. Viņš saka: ‘Kas dos dzīvību šiem kauliem pēc tam, kad tie būs sapuvuši un kļuvuši par putekļiem?’
Saki (Muhammed): ‘Viņš dos tiem dzīvību, Kurš tos radīja pirmo reizi! Un Viņš ir visas radīšanas Zinātājs.’
Viņš, Kas rada priekš jums uguni no zaļa koka, kad jūs to iekurat.
Vai Viņš, Kas radījis debesis un zemi, nav spējīgs radīt tiem līdzīgu? Jā, patiesi! Viņš ir Visu-Zinošais Augstākais Radītājs.” (Kurāns, 36:78-81)
Citā reizē, Kurāns skaidri saka, ka neticīgajiem nav pamatotu iemeslu noliegt dzīvi pēc nāves. Šie viņu iemesli balstoties uz varbūtību:
„Un viņi saka: ‘Nav nekā cita kā vien mūsu šīs pasaules dzīve; mēs mirstam un mēs dzīvojam, un mūs neiznīcina nekas cits kā vien laiks. Un viņiem nav par to zināšanu: viņi vienkārši pieņem varbūtību.
Un kad viņiem tiek lasīti Mūsu Skaidrie Panti, viņiem nav citu iebildumu kā vien sacīt: ‘Atgrieziet mūsu (mirušos) tēvus, ja jūs runājat patiesību!’” (Kurāns, 45:24-25)
Dievs patiesi augšāmcels visus mirušos, tomēr Viņam attiecībā uz to ir pašam savs plāns. Pienāks diena, kad viss universs tiks iznīcināts un mirušie tiks augšāmcelti, lai stātos Dieva priekšā. Tā diena būs sākums dzīvei, kas nekad nebeigsies. Tajā dienā Dievs atalgos katru cilvēku saskaņā ar viņa vai viņas labajiem vai ļaunajiem darbiem.
Korāna sniegtais skaidrojums par pēcnāves dzīves nepieciešamību ir tāds, kādu to pieprasa cilvēka morālā apziņa. Patiesībā, ja pēc nāves nav dzīves, tad pati ticība Dievam kļūst nevajadzīga; pat ja kāds ticētu Dievam, tad tas būtu netaisnīgs un vienaldzīgs Dievs, kas pēc cilvēka radīšanas nerūpētos par viņa likteni. Dievs ir patiesi taisnīgs. Viņš sodīs tirānus, kas pastrādājuši neskaitāmus noziegumus – nogalinājuši simtus nevainīgu cilvēku, demoralizējuši sabiedrību, padarījuši neskaitāmus cilvēkus par savu iegribu vergiem, utt. Tā kā cilvēka dzīve šajā pasaulē ir ļoti īsa un arī pati fiziskā realitāte nav mūžīga, tad šeit nav iespējami soda mēri vai atalgojumi, kas pilnībā atsvērtu cilvēka ļaunos vai cēlos darbus. Kurāns ļoti uzsvērti apgalvo, ka Soda Dienai ir jānāk, un Dievs lems par katras dvēseles likteni saskaņā ar viņa vai viņas darbiem:
„Tie, kas netic, saka: ‘Tā Stunda pār mums nenāks.’ Saki: ‘Jā, saskaņā ar manu Dievu, neredzamā Visu-Zinātāju, tā nāks pār jums. Pat ne atoma (vai mazas skudras) svars, ne arī kas par to mazāks vai lielāks, neizpaliek no Viņa ne debesīs, ne uz zemes – viss ir ierakstīts Skaidrā Grāmatā (Al-Lauh Al-Mahfuz).’
Lai Viņš varētu atlīdzināt tiem, kas tic (Allah vienībai – Islama monoteismam) un dara labus darbus. Priekš viņiem ir piedošana un Rizq Karim (bagātīgs nodrošinājums, t.i., Paradīze).
Bet tie, kas iet pret Mūsu Ayat (pierādījumiem, pantiem, mācībām, zīmēm, atklāsmēm, u.tml.), lai tos sagrautu – priekš tiem būs baismīgi sāpīgas mocības.” (Kurāns, 34:3-5)
Augšāmcelšanas Diena būs tā diena, kad Dieva taisnīguma un žēlastības atribūti izpaudīsies to pilnībā. Dievs izlies Savu žēlastību pār tiem, kas pasaulīgajā dzīvē cieta Viņa dēļ, ticot, ka viņus sagaida mūžīga svētlaime. Bet tie, kas ļaunprātīgi izmantoja Dieva bagātības, nerūpējoties par pēcnāves dzīvi, būs visnotaļ nožēlojamā stāvoklī. Salīdzinot viņus, Kurāns saka:
„Vai viņš, kuram Mēs devām lielisku solījumu (Paradīzi) – kuru viņš atradīs patiesu – ir tāds kā viņš, kuram Mēs likām baudīt (šīs) pasaules dzīves greznību; tad, Augšāmcelšanās Dienā, viņš būs starp tiem, kas tiks saukti Dieva priekšā (lai saņemtu sodu Elles liesmās)?” (Kurāns, 28:61)
Kurāns tāpat apgalvo, ka šīs pasaules dzīve ir sagatavošanās mūžīgajai dzīvei pēc nāves. Tie, kas to noliedz, kļūst par savu kaismju un vēlmju vergiem, apsmejot tos, kuri ir tikumīgi un apzinās Dieva esamību. Šādi cilvēki apzinās savus maldus tikai nāves brīdī un vēlas, kaut viņiem būtu dota vēl viena iespēja šai pasaulē, bet ir jau par vēlu. Sekojošos pantos, Kurāns salīdzina viņu nožēlojamo stāvokli pirms nāves un šausmas, ko viņi piedzīvos Soda Dienā, ar mūžīgo svētlaimi, kas garantēta patiesiem ticīgajiem:
„Līdz tad, kad nāve nāk pār vienu no viņiem (tiem, kas piedēvē Allah partnerus), viņš saka: ‘Mans Kungs! Sūti mani atpakaļ,
Lai es varētu labot to, kas palicis aiz manis!’ NĒ! Tas ir tikai vārds, ko viņš izrunā; un aiz viņiem ir Bazrakh (barjera) līdz tai dienai, kad viņi tiks augšāmcelti.
Tad, kad Trompete tiks pūsta, tajā dienā ne viņu starpā būs radniecība, nedz arī viņi lūgs viens par otru.
Tad tie, kuru (labo darbu) svari ir smagi, būs veiksminieki.
Un tie, kuru (labo darbu) svari ir viegli, pazaudēs paši sevi – tie mitīs Ellē.
Uguns dedzinās viņu sejas, un tur viņi viebsies izspiestām (izkropļotām) lūpām.”
(Kurāns, 23:99-104)
Ticība dzīvei pēc nāves ne tikai garantē veiksmi Aizsaulē, bet arī piepilda šīs pasaules dzīvi ar mieru un laimi, padarot cilvēku atbildīgu par viņa darbībām.
Ņemsim kā piemēru Arābijas iedzīvotājus. Azartspēles, vīns, cilšu savstarpējās nesaskaņas, laupīšana un nogalināšana bija viņu raksturīgākās iezīmes tad, kad viņi neticēja dzīvei pēc nāves. Bet tiklīdz viņi pieņēma ticību Vienam Dievam un pēcnāves dzīvei, viņi kļuva par visdisciplinētāko tautu pasaulē. Viņi atstāja savus netikumus, palīdzēja viens otram grūtos brīžos un atrisināja visas savas nesaskaņas taisnīguma un vienlīdzības vadīti. Līdzīgi, pēcnāves dzīves noliegšanai ir sekas ne tikai Aizsaulē, bet arī šajā pasaulē. Kad kāda tauta kopumā to noliedz, viņu sabiedrība pagrimst un piesātinās ar ļaunumu, līdz beidzot tā tiek iznīcināta. Kurāns min kā piemērus Āda (Aad), Tamūda (Thamud) un Firona* (Fir’aun) tautu briesmīgo galu:
„Thamūda un Āda tautas noliedza Qari’ah (Soda Stundas nākšanu)!
Thamūda tauta tika iznīcināta ar šaušalīgu kliedzienu,
Āda tauta tika iznīcināta ar baismīgi plosošos vēju,
Kuru Allah lika pār viņiem septiņas naktis un astoņas dienas pēc kārtas, tā, ka varēja redzēt apkārt mētājamies iznīcinātus cilvēkus, it kā viņi būtu tukši zemē nokritušu dateļpalmu stumbri!
Vai jūs redzat kādas viņu paliekas?
Un Firons, un tie, kas bija pirms viņa, un iznīcinātās pilsētas [Lūta** (Lut) tautas pilsētas] ieslīga grēkos.
Un viņi nepaklausīja sava Kunga vēstnesim, tāpēc Viņš sagrāba viņus briesmīgā sodā.
Patiesi, kad ūdeņi pacēlās pāri pār savām robežām [Nūa*** (Nuh) plūdi], Mēs nesām jūs (cilvēci) peldošā kuģī [kuru uzcēla Nūa],
Lai Mēs varētu padarīt to (Nūas kuģi) jums par mācību, kuru uzklausītu dzirdīgas ausis.
Tad, kad Trompete tiks pūsta vienā pūtienā (pirmajā),
Un zeme un kalni tiks izkustināti no savām vietām un sagrauti vienā grāvienā,
Tad, tajā Dienā nāks (lielais) notikums.
Un debesis tiks sašķeltas gabalos, jo tajā Dienā tās (debesis) būs trauslas un tiks saplēstas.
Tad tas, kuram viņa Grāmata**** tiks dota labajā rokā, teiks: ‘Šeit – lasiet manu grāmatu!
Es patiesi ticēju, ka man būs jāatskaitās!’
Viņš būs patīkamā dzīvē,
Diženā Paradīzē,
Augļu ķekari būs zemu un pa rokai.
Atviegloti ēd un dzer par to, ko esi sūtījis pirms sevis aizgājušās dienās!
Bet tas, kuram viņa Grāmata tiks dota kreisajā rokā, teiks: ‘Es vēlos, kaut man nebūtu tikusi dota mana Grāmata,
Un kaut es nekad nebūtu zinājis par savu atskaitīšanos!
Kaut šis būtu mans gals (nāve)!
Mana bagātība nav man palīdzējusi;
Manas spējas (un iemesli sevis aizstāvēšanai) nav ar mani.’”
(Kurāns, 69:4-16, 19-29)
Tādējādi eksistē ļoti pārliecinoši argumenti ticēt dzīvei pēc nāves.
· Pirmkārt, visi Dieva pravieši ir aicinājuši savas tautas tai ticēt.
· Otrkārt, kad vien sabiedrība ir balstījusies uz šo ticējumu, tā ir bijusi visideālākā un vismiermīlīgākā sabiedrība, bez sociāliem un morāliem ļaunumiem.
· Treškārt, vēsture liecina, ka kad vien šo ticējumu kolektīvi ir noraidījusi kāda tauta, neskatoties uz atkārtotiem pravieša brīdinājumiem, Dievs ir sodījis šo tautu kopumā pat šajā pasaulē.
· Ceturtkārt, morālās, estētiskās un racionālās cilvēka spējas atbalsta pēcnāves dzīves iespējamību.
· Piektkārt, Dieva taisnīguma un žēlastības atribūtiem nav jēgas, ja pēc nāves dzīve neturpinās.
________________________
* Fir’aun (arābu val.) – Pharaoh (angļu val.) – Faraons (latv. val.). (Tulkotāja piez.)
** Lut (arābu val.) – Lot (angļu val.) – Lots (latv. val.). (Tulkotāja piez.)
*** Nuh (arābu val.) – Noah (angļu val.) – Noass (latv. va.). (Tulkotāja piez.)
**** Katra cilvēka visi labie un ļaunie darbi dzīves garumā tiek pierakstīti viņa Grāmatā. Šī Grāmata Soda Dienā kalpos par atskaites punktu, lai izsvērtu cilvēka labo un ļauno darbu samēru. (Tulkotāja piez.)
Jautājums par to, vai pēc nāves dzīve turpinās, neietilpst zinātnes sfērā, jo zinātne nodarbojas tikai ar datu klasifikāciju un analīzi. Bez tam, cilvēks nodarbojas ar zinātnisko izpēti tās modernajā izpratnē tikai dažu gadsimtus, kamēr pēcnāves dzīves koncepcija ir pazīstama kopš neatminamiem laikiem.
Visi Dieva pravieši aicināja savas tautas pielūgt Dievu un ticēt dzīvei pēc nāves. Viņi tik ļoti uzsvēra ticību pēcnāves dzīvei, ka pat mazākās šaubas par to nozīmēja Dieva noliegšanu un padarīja visas pārējās ticības koncepcijas nenozīmīgas. Fakts, ka visi Dieva pravieši ir aplūkojuši šo metafizisko jautājumu tik pārliecinoši un viennozīmīgi, lai gan viņus ir šķīruši pat gadu tūkstoši, pierāda, ka zināšanu avots par viņu sludināto dzīvi pēc nāves ir vienots, t.i., dievišķā atklāsme. Mēs zinām arī to, ka šie Dieva pravieši sastapās ar lielu pretestību no savu tautu puses, galvenokārt jautājumā par dzīvi pēc nāves, jo viņu tautas to uzskatīja par neiespējamu. Tomēr neskatoties uz pretestību, pravieši ieguva daudz patiesu sekotāju.
Rodas jautājums: kas lika šiem sekotājiem atstāt vispāratzītus ticējumus, tradīcijas un viņu tēvu tēvu paražas, neskatoties uz risku pilnībā atsvešināties no viņu pašu kopienas? Atbilde ir vienkārša: viņi izmantoja savas prāta un sirds spējas un atskārta patiesību. Vai viņi nonāca pie patiesības ar uztveres apziņas starpniecību? Nē, jo pēcnāves dzīves realitāti nav iespējams pārbaudīt caur uztveri.
Patiesībā, bez uztveres apziņas, Dievs ir devis cilvēkam arī racionālo, estētisko un morālo apziņu. Šī ir tā apziņa, kas vada cilvēku attiecībā uz realitātēm, kuras nevar pārbaudīt ar empīriskajām sajūtām. Tieši tāpēc visi Dieva pravieši, aicinot ticēt Dievam un dzīvei pēc nāves, vēršas pie cilvēka estētiskās, morālās un racionālās apziņas. Piemēram, kad Mekas elku pielūdzēji noliedza pēcnāves dzīves iespējamību, Kurāns atklāja viņu nostājas nepamatotību, izvirzot ļoti loģiskus un racionālus argumentus:
„Un viņš stāsta Mums līdzību, aizmirstot par sevis paša radīšanu. Viņš saka: ‘Kas dos dzīvību šiem kauliem pēc tam, kad tie būs sapuvuši un kļuvuši par putekļiem?’
Saki (Muhammed): ‘Viņš dos tiem dzīvību, Kurš tos radīja pirmo reizi! Un Viņš ir visas radīšanas Zinātājs.’
Viņš, Kas rada priekš jums uguni no zaļa koka, kad jūs to iekurat.
Vai Viņš, Kas radījis debesis un zemi, nav spējīgs radīt tiem līdzīgu? Jā, patiesi! Viņš ir Visu-Zinošais Augstākais Radītājs.” (Kurāns, 36:78-81)
Citā reizē, Kurāns skaidri saka, ka neticīgajiem nav pamatotu iemeslu noliegt dzīvi pēc nāves. Šie viņu iemesli balstoties uz varbūtību:
„Un viņi saka: ‘Nav nekā cita kā vien mūsu šīs pasaules dzīve; mēs mirstam un mēs dzīvojam, un mūs neiznīcina nekas cits kā vien laiks. Un viņiem nav par to zināšanu: viņi vienkārši pieņem varbūtību.
Un kad viņiem tiek lasīti Mūsu Skaidrie Panti, viņiem nav citu iebildumu kā vien sacīt: ‘Atgrieziet mūsu (mirušos) tēvus, ja jūs runājat patiesību!’” (Kurāns, 45:24-25)
Dievs patiesi augšāmcels visus mirušos, tomēr Viņam attiecībā uz to ir pašam savs plāns. Pienāks diena, kad viss universs tiks iznīcināts un mirušie tiks augšāmcelti, lai stātos Dieva priekšā. Tā diena būs sākums dzīvei, kas nekad nebeigsies. Tajā dienā Dievs atalgos katru cilvēku saskaņā ar viņa vai viņas labajiem vai ļaunajiem darbiem.
Korāna sniegtais skaidrojums par pēcnāves dzīves nepieciešamību ir tāds, kādu to pieprasa cilvēka morālā apziņa. Patiesībā, ja pēc nāves nav dzīves, tad pati ticība Dievam kļūst nevajadzīga; pat ja kāds ticētu Dievam, tad tas būtu netaisnīgs un vienaldzīgs Dievs, kas pēc cilvēka radīšanas nerūpētos par viņa likteni. Dievs ir patiesi taisnīgs. Viņš sodīs tirānus, kas pastrādājuši neskaitāmus noziegumus – nogalinājuši simtus nevainīgu cilvēku, demoralizējuši sabiedrību, padarījuši neskaitāmus cilvēkus par savu iegribu vergiem, utt. Tā kā cilvēka dzīve šajā pasaulē ir ļoti īsa un arī pati fiziskā realitāte nav mūžīga, tad šeit nav iespējami soda mēri vai atalgojumi, kas pilnībā atsvērtu cilvēka ļaunos vai cēlos darbus. Kurāns ļoti uzsvērti apgalvo, ka Soda Dienai ir jānāk, un Dievs lems par katras dvēseles likteni saskaņā ar viņa vai viņas darbiem:
„Tie, kas netic, saka: ‘Tā Stunda pār mums nenāks.’ Saki: ‘Jā, saskaņā ar manu Dievu, neredzamā Visu-Zinātāju, tā nāks pār jums. Pat ne atoma (vai mazas skudras) svars, ne arī kas par to mazāks vai lielāks, neizpaliek no Viņa ne debesīs, ne uz zemes – viss ir ierakstīts Skaidrā Grāmatā (Al-Lauh Al-Mahfuz).’
Lai Viņš varētu atlīdzināt tiem, kas tic (Allah vienībai – Islama monoteismam) un dara labus darbus. Priekš viņiem ir piedošana un Rizq Karim (bagātīgs nodrošinājums, t.i., Paradīze).
Bet tie, kas iet pret Mūsu Ayat (pierādījumiem, pantiem, mācībām, zīmēm, atklāsmēm, u.tml.), lai tos sagrautu – priekš tiem būs baismīgi sāpīgas mocības.” (Kurāns, 34:3-5)
Augšāmcelšanas Diena būs tā diena, kad Dieva taisnīguma un žēlastības atribūti izpaudīsies to pilnībā. Dievs izlies Savu žēlastību pār tiem, kas pasaulīgajā dzīvē cieta Viņa dēļ, ticot, ka viņus sagaida mūžīga svētlaime. Bet tie, kas ļaunprātīgi izmantoja Dieva bagātības, nerūpējoties par pēcnāves dzīvi, būs visnotaļ nožēlojamā stāvoklī. Salīdzinot viņus, Kurāns saka:
„Vai viņš, kuram Mēs devām lielisku solījumu (Paradīzi) – kuru viņš atradīs patiesu – ir tāds kā viņš, kuram Mēs likām baudīt (šīs) pasaules dzīves greznību; tad, Augšāmcelšanās Dienā, viņš būs starp tiem, kas tiks saukti Dieva priekšā (lai saņemtu sodu Elles liesmās)?” (Kurāns, 28:61)
Kurāns tāpat apgalvo, ka šīs pasaules dzīve ir sagatavošanās mūžīgajai dzīvei pēc nāves. Tie, kas to noliedz, kļūst par savu kaismju un vēlmju vergiem, apsmejot tos, kuri ir tikumīgi un apzinās Dieva esamību. Šādi cilvēki apzinās savus maldus tikai nāves brīdī un vēlas, kaut viņiem būtu dota vēl viena iespēja šai pasaulē, bet ir jau par vēlu. Sekojošos pantos, Kurāns salīdzina viņu nožēlojamo stāvokli pirms nāves un šausmas, ko viņi piedzīvos Soda Dienā, ar mūžīgo svētlaimi, kas garantēta patiesiem ticīgajiem:
„Līdz tad, kad nāve nāk pār vienu no viņiem (tiem, kas piedēvē Allah partnerus), viņš saka: ‘Mans Kungs! Sūti mani atpakaļ,
Lai es varētu labot to, kas palicis aiz manis!’ NĒ! Tas ir tikai vārds, ko viņš izrunā; un aiz viņiem ir Bazrakh (barjera) līdz tai dienai, kad viņi tiks augšāmcelti.
Tad, kad Trompete tiks pūsta, tajā dienā ne viņu starpā būs radniecība, nedz arī viņi lūgs viens par otru.
Tad tie, kuru (labo darbu) svari ir smagi, būs veiksminieki.
Un tie, kuru (labo darbu) svari ir viegli, pazaudēs paši sevi – tie mitīs Ellē.
Uguns dedzinās viņu sejas, un tur viņi viebsies izspiestām (izkropļotām) lūpām.”
(Kurāns, 23:99-104)
Ticība dzīvei pēc nāves ne tikai garantē veiksmi Aizsaulē, bet arī piepilda šīs pasaules dzīvi ar mieru un laimi, padarot cilvēku atbildīgu par viņa darbībām.
Ņemsim kā piemēru Arābijas iedzīvotājus. Azartspēles, vīns, cilšu savstarpējās nesaskaņas, laupīšana un nogalināšana bija viņu raksturīgākās iezīmes tad, kad viņi neticēja dzīvei pēc nāves. Bet tiklīdz viņi pieņēma ticību Vienam Dievam un pēcnāves dzīvei, viņi kļuva par visdisciplinētāko tautu pasaulē. Viņi atstāja savus netikumus, palīdzēja viens otram grūtos brīžos un atrisināja visas savas nesaskaņas taisnīguma un vienlīdzības vadīti. Līdzīgi, pēcnāves dzīves noliegšanai ir sekas ne tikai Aizsaulē, bet arī šajā pasaulē. Kad kāda tauta kopumā to noliedz, viņu sabiedrība pagrimst un piesātinās ar ļaunumu, līdz beidzot tā tiek iznīcināta. Kurāns min kā piemērus Āda (Aad), Tamūda (Thamud) un Firona* (Fir’aun) tautu briesmīgo galu:
„Thamūda un Āda tautas noliedza Qari’ah (Soda Stundas nākšanu)!
Thamūda tauta tika iznīcināta ar šaušalīgu kliedzienu,
Āda tauta tika iznīcināta ar baismīgi plosošos vēju,
Kuru Allah lika pār viņiem septiņas naktis un astoņas dienas pēc kārtas, tā, ka varēja redzēt apkārt mētājamies iznīcinātus cilvēkus, it kā viņi būtu tukši zemē nokritušu dateļpalmu stumbri!
Vai jūs redzat kādas viņu paliekas?
Un Firons, un tie, kas bija pirms viņa, un iznīcinātās pilsētas [Lūta** (Lut) tautas pilsētas] ieslīga grēkos.
Un viņi nepaklausīja sava Kunga vēstnesim, tāpēc Viņš sagrāba viņus briesmīgā sodā.
Patiesi, kad ūdeņi pacēlās pāri pār savām robežām [Nūa*** (Nuh) plūdi], Mēs nesām jūs (cilvēci) peldošā kuģī [kuru uzcēla Nūa],
Lai Mēs varētu padarīt to (Nūas kuģi) jums par mācību, kuru uzklausītu dzirdīgas ausis.
Tad, kad Trompete tiks pūsta vienā pūtienā (pirmajā),
Un zeme un kalni tiks izkustināti no savām vietām un sagrauti vienā grāvienā,
Tad, tajā Dienā nāks (lielais) notikums.
Un debesis tiks sašķeltas gabalos, jo tajā Dienā tās (debesis) būs trauslas un tiks saplēstas.
Tad tas, kuram viņa Grāmata**** tiks dota labajā rokā, teiks: ‘Šeit – lasiet manu grāmatu!
Es patiesi ticēju, ka man būs jāatskaitās!’
Viņš būs patīkamā dzīvē,
Diženā Paradīzē,
Augļu ķekari būs zemu un pa rokai.
Atviegloti ēd un dzer par to, ko esi sūtījis pirms sevis aizgājušās dienās!
Bet tas, kuram viņa Grāmata tiks dota kreisajā rokā, teiks: ‘Es vēlos, kaut man nebūtu tikusi dota mana Grāmata,
Un kaut es nekad nebūtu zinājis par savu atskaitīšanos!
Kaut šis būtu mans gals (nāve)!
Mana bagātība nav man palīdzējusi;
Manas spējas (un iemesli sevis aizstāvēšanai) nav ar mani.’”
(Kurāns, 69:4-16, 19-29)
Tādējādi eksistē ļoti pārliecinoši argumenti ticēt dzīvei pēc nāves.
· Pirmkārt, visi Dieva pravieši ir aicinājuši savas tautas tai ticēt.
· Otrkārt, kad vien sabiedrība ir balstījusies uz šo ticējumu, tā ir bijusi visideālākā un vismiermīlīgākā sabiedrība, bez sociāliem un morāliem ļaunumiem.
· Treškārt, vēsture liecina, ka kad vien šo ticējumu kolektīvi ir noraidījusi kāda tauta, neskatoties uz atkārtotiem pravieša brīdinājumiem, Dievs ir sodījis šo tautu kopumā pat šajā pasaulē.
· Ceturtkārt, morālās, estētiskās un racionālās cilvēka spējas atbalsta pēcnāves dzīves iespējamību.
· Piektkārt, Dieva taisnīguma un žēlastības atribūtiem nav jēgas, ja pēc nāves dzīve neturpinās.
________________________
* Fir’aun (arābu val.) – Pharaoh (angļu val.) – Faraons (latv. val.). (Tulkotāja piez.)
** Lut (arābu val.) – Lot (angļu val.) – Lots (latv. val.). (Tulkotāja piez.)
*** Nuh (arābu val.) – Noah (angļu val.) – Noass (latv. va.). (Tulkotāja piez.)
**** Katra cilvēka visi labie un ļaunie darbi dzīves garumā tiek pierakstīti viņa Grāmatā. Šī Grāmata Soda Dienā kalpos par atskaites punktu, lai izsvērtu cilvēka labo un ļauno darbu samēru. (Tulkotāja piez.)
Bērna aiziešana Aizsaulē
Autore: Ruhie Jamshaid (www.hibamagazine.com)
Jaunas dzīvības piedzimšana jeburai ģimenei saistās ar jaunām cerībām un sapņiem. Bērniņš ir patiesi Visuvarenā Allāha dāvana. Dažreiz mēs šo dāvanu uztveram kā pašu par sevi saprotamu un aizmirstam, cik liela ir tās patiesā svētība.
2008. gada 28. oktobris ir asi iegravēts manā atmiņā, jo todien es izjutu visnepanesamākās emocionālās sāpes. Es aizgāju pie ārsta uz kārtējo apskati un gaidīju, kad viņa piedāvās man stimulēt dzemdības, jo bija pienācis jau bērna dzimšanas termiņš. Tad es saņēmu šausminošās ziņas – iznēsājot bērniņu deviņus garus mēnešus un jūtot viņa kustības, bērna sirdspuksti nebija saklausāmi. Mans bērniņš bija miris manā klēpī. Ārstei nebija ko teikt par notikušo. Tieši tajā brīdī, kad manu sirdi pārņēma plosošas sāpes, es apjautu, ka cilvēki nav absolūti nekas Allāha visuvarenās gribas priekšā.
Mēs apzināmies, ka Allāha griba pārvalda ikkatru mūsu elpas vilcienu. Tomēr bieži mēs aizmirstam Viņam pateikties par mums dāvātajām dzīvībām. Es biju par sevi rūpējusies visas grūtniecības garumā. Mana ginekoloģe gaidīja vieglas dzemdības, jo nebija itin nekādu komplikāciju. Bet tā bija Allāha griba, ka mans bērns neienāks šajā pasaulē dzīvs. Bija grūti realizēt dzīvē šo vienkāršo faktu. Bija pienācis īstais laiks parādīt, cik liela ir mana ticība un cik lielā mērā es paļaujos uz Allāhu. Guļot drūmajā dzemdību nodaļā un gaidot turēt rokās bērnu, kurš nekad nepamodīsies, lai raudātu pēc piena, pār manu seju plūda asaru straumes. Dzemdības bija sāpīgas, bet tās pat salīdzināt nevarēja ar tām dziļajām emocionālajām ciešanām, kuras jutu iekšienē. Es atgādināju sev par sekojošu Kurāna pantu: „Un patiesi, Mēs pārbaudīsim jūs ar kaut ko no bailēm, izsalkuma, turības zaudējuma, dzīvībām un augļiem, bet dodiet labās ziņas As-Sabirin (pacietīgajiem), kuri nonākot grūtībās saka: ‘Patiesi! Mēs piederam Allāham un, patiesi, pie Viņa mēs atgriezīsimies.’” (Al-Baqarah, 2:155-156)
Nebija viegli tā sevi apvaldīt šādā brīdī. Tomēr es zināju, ka man vienkārši ir jāuzticas Allāham un jāturpina biedējošās dzemdības. Un tad notika pats sliktākais – man piedzima skaista meitenīte. Izskatījās, it kā viņa būtu dziļi aizmigusi. Kad es turēju viņu rokās, izmisīgi mēģinot viņu mierināt, es spēju tikai un vienīgi raudāt. Es gribēju dzirdēt, kā viņa raud. Es gribēju redzēt, kā viņas actiņas atveras. Tomēr tāda nebija Allāha griba. Man bija jāpieņem šāds likteņa pagrieziens.
Es noskūpstīju viņu, apsolot tikties Aizsaulē, ja Allāhs tā būs lēmis. Nododot viņas nekustīgo un ļengano ķermenīti vīram apbērēšanai, es varēju sevi mierināt tikai ar faktu, ka mans bērns bija saņēmis svētību ieiet Paradīzē.
Vēlāk tajā pašā dienā, mans vīrs viņu apmazgāja un ietina baltā audumā. Es nepiedalījos apbērēšanā, bet arvien iedomājos viņu tur guļam uz cietās zemes, un šīs domas bija ļoti nepanesamas. Man bija jārod visam notikušajam jēga. Tieši tad es izlasīju par Pravieti Muhammedu (saw) un viņa mīļotā dēla Ibrahīma nāvi. Es biju pārsteigta uzzināt, kā Pravietis Muhammeds (saw) raudāja tāpat kā visi mirstīgie, turot rokās sava mīļotā dēla ķermeni viņa pēdējā elpas vilciena brīdī. Pat tad, kad asaras lija no viņa acīm, viņš teica: „Acis sūta asaras un sirds ir noskumusi, bet mēs nesakām neko, izņemot to, kas ir tīkams mūsu Kungam. Patiesi, ak Ibrahīm, mēs izjūtam zaudējumu, tev no mums aizejot.”
Redzot Pravieša Muhammeda (saw) skumjas, viņa līdzgaitnieki atgādināja viņam par pavēli nenodoties sevis žēlošanai dēļ kāda nāves. Pravietis Muhammeds (saw) esot atbildējis: „Es neesmu devis pavēli pret skumjām, bet gan pret balss pacelšanu žēlabās. Tas, ko jūs redziet manī, ir dēļ mīlestības un līdzjūtības manā sirdī uz to, kuru esmu zaudējis. Atcerieties, ka tas, kas nejutīs līdzjūtību pret citiem, pats nesaņems līdzjūtību.”
(Citāts no „The Life of Muhammad (Allah’s peace and blessing be upon him)”, autors: Muhammad Husayn Haykal, angliski tulkojis: Ismail Razi A. Al-Faruqi, „American Trush Publications”, 1976)
Jau atkal ir jāatzīst, ka bija viegli lasīt par priekšzīmīgo mūsu lieliskā Pravieša (saw) izturēšanos, bet to realizēt dzīvē nebija viegli. Es sev atgādināju, ka tas ir Allāha pārbaudījums, un ka reizēm pārbaudījumi ir pierādījums tam, ka Kungs mūs mīl, jo tie ved mūs Viņam tuvāk. Šīs bēdas varbūt bija Allāha dāvana priekš manis. Man bija jābūt pietiekami stiprai tās paciest.
Nebija viegli paskaidrot diviem vecākajiem bērniem par viņu mazās māsiņas aiziešanu. Es nespēju iedomāties, kā lai liek viņiem priekšā šīs ziņas tā, lai viņu jaunie prāti tās saprastu. Tad es atcerējos, ko dažas manas citas draudzenes bija darījušas, zaudējot savus bērniņus – viņas vienkārši bija pateikušas viņu bērniem, ka brālīti/māsiņu Allāhs bija pasaucis uz Paradīzi, un ka viņš/viņa tur būs laimīgs/a, un ka kādu dienu viņi varēs viņu tur satikt. Maniem bērniem bija daudz jautājumu, bet es izvērtu šo situāciju par iespēju stiprināt viņu ticību Allāham. Mēs atklāti pārrunājām nāvi, bet tā, lai bērni to varētu saprast. Šī situācija deva man iespēju iepazīstināt bērnus ar konkrētiem Takva principiem.
Abu Huraira ir atstāstījis, ka Allāha Sūtnis (saw) teica: „Ja Allāhs grib kādam darīt labu, Viņš sūta tam pārbaudījumus.” (Bukhari)
Mēs visi kopīgi kā ģimene apsēdāmies un lasījām Al-Fatihah, Ya-Sin un citas Kurāna Sūras. Šī pieredze mums visiem ko mācīja:
· mums tika atgādināts par dzīves niecību. Allāhs var mūs paņemt atpakaļ, ja Viņš ir tā lēmis;
· mēs kļuvām apzinīgāki reliģijas praktizēšanā un atgādinājām sev vairāk paklausīt Allāhu;
· mēs iemācījāmies no sirds uzticēties Allāham.
Par spīti jebkuras traģēdijas sāpēm, mums ir jāpatur prātā tas, ka citi tiek pārbaudīti pat ar vēl sliktākiem apstākļiem un situācijām. Lai arī cik grūti nenāktos, mums ir jāievēro Sabr (pacietība) un jāuzticas Allāham.
„Ikviens nogaršos nāvi, un Mēs radīsim jums pārbaudījumus ar ļauno un ar labo, un pie Mums jūs atgriezīsieties.” (Al-Anbiya, 21:35)
Šī dzīve nav nekas cits, kā vien pārbaudījums. Mums ir stipri jāturas pie ticības un jādara viss, ko spējam, lai izturētu šo pārbaudījumu.
sestdiena, 2010. gada 2. janvāris
Brīvība
(Fragments no Suleman Ahmer grāmatas "The Embattled Innocence: Reflections of a Muslim Relief Worker" - no nodaļas par Balkāniem)
1997. gada janvāris
Bija 1993. gada 16. jūlija pusdivi naktī. Nopratināšanas sesija bija beigusies. „Laiks gulēt,” komandieris noteica. „Kāds lielisks apgalvojums,” es nodomāju.
Pēc gandrīz četrām roku dzelžos pavadītām stundām, mūsu rokas bija kļuvušas nejūtīgas. Mēs bijām tikko iemācījušies, ka ar roku dzelžiem nekad nevajag cīkstēties. Tie ‘noklikšķ’ un kļūst ciešāki. Pirms mēs ieradāmies uz nopratināšanu, manējie bija noklikšķējuši divreiz. Nezinu, kā bija ar Abbasu.
Paldies Dievam, ‘sesija’ bija beigusies labi. Izpratne par to, kas ir labi, bija vienkārša: nav lauztu kaulu un asiņu. Atpakaļbrauciens bija vienmuļš, izņemot faktu, ka mēs atkal busiņā bijām uz vēdera un saslēgti tajos sasodītajos roku dzelžos. Kareivis, kas brauca kopā ar šoferi, pa reizei uzspīdināja mūsu sejās bateriju, lai pārliecinātos, ka mums nav padomā kas drošsirdīgs.
Prombraucot mēs dzirdējām horvātu artilēriju apšaudām desmit kilometrus attālo austrumu Mostaru.
Kaut gan mums pietrūka Mostaras, mēs radām mieru tajā, ka lai gan nodalīti telpā, mēs bijām beidzot vienoti ar Mostaru sāpēs, kuras pārcietām horvātu dēļ. Diemžēl mūsu sāpes nespēja mazināt viņējās.
Beidzot busiņš apstājās. Mūsu pašu busiņš, kas tika sagūstīts kopā ar mums septiņpadsmit dienas atpakaļ, kad mēs nogriezāmies pa nepareizo ceļu, nonākot nodevīgajā HVO (Bosnijas horvātu militantu) teritorijā. Šis bija klasisks piemērs tam, kā nepareizi cilvēki (muslimi, par kuriem bija zināms, ka viņi piegādā palīdzību muslimiem Mostarā) nonāk nepareizā laikā (muslimu-horvātu kara karstumā) nepareizā vietā (HVO kontrolētajā zonā uz dienvidaustrumiem no Mostaras).
Bija tumšs un traucējoši kluss. Nakts bija auksta, piesātināta ar Bosnijas augsnes smago smaržu. No sadragātas automašīnas parādījās kāds kareivis. Mums noņēma roku dzelžus un aizveda uz šķūni. Es pamanīju, ka tam nebija logu – tikai restotas atveres pie paša jumta. Apsargs atvēra slīdošas dzelzs durvis ar bultu un bez liekām ceremonijām iegrūda mūs iekšā. Kā jau bija ierasts, es biju gaidījis sitienu pa muguru. Šķiet, ka viņš bija pārāk samiegojies. Vai varbūt viņš jau bija pietiekami šodien izvingrinājis savas rokas.
Mēs nokļuvām piķa tumsā, turēdami viens otru pie rokas. Ko tagad? Interesanti, cik gan reižu mums bija nācies uzdot šo jautājum pēdējo nedēļu laikā. Mani atkal pārņēma savā varā bailes. Es sevi mierināju ar domu, ka es taču tāpat nekad nebiju bijis ļoti drosmīgs. Mani pārsteidza tas, cik daudz dažādu formu un šaušalīgu veidolu bailes spēja pieņemt; vēl kaut kas, ko pievienoju to lietu sarakstam, kuras iemācījos, esot gūstā.
Pēc piecām minūtēm, ko pavadījām, nomierinot trakojošos nervus, mēs sākām sprīdi pa sprīdim kustēties uz priekšu. Mana kāja atdūrās pret kādu uz grīdas, un bija dzirdams sāpīgs vaids. Tad mēs ar neiedomājamu spēku apjautām šokējošo realitāti! Kas mums bija šķitis kā izsvaidīta pa grīdu masa, bija cilvēki – elpojošas, stenošas, klepojošas būtnes. Tur viņu bija simtiem, noklājot esošās telpas katru centimetru. Gaiss bija smags no viņu elpām. Beidzot mēs atskārtām realitāti - mēs bijām nonākuši bēdīgi slavenajā horvātu pārvaldītajā Čaplinas koncentrācijas nometnē.
Mēs abi atradām pie durvīm nedaudz vietas, gandrīz par maz, lai viens cilvēks apsēstos. Nakts atlikušo daļu mēs pārmaiņus tur sēdējām. Mēs bijām izsalkuši, noguruši un pārsaluši. Tas bija viens no tiem brīžiem, kad tu vēlies, ka tas viss būtu tikai sapnis, un ja tu pietiekami stipri to vēlētos, tu varētu pamosties. Es jutos gatavs padoties.
Beidzot uzausa rītausma.
Tumšie, neatpazīstamies silueti sāka iegūt aprises. Bija tā, it kā gaisma būtu uzšķīlusi viņos dzīvību. Skats bija šausminošs. Mēs saskaitījām aptuveni 700 cilvēku, kuri bija sadzīti vecā armijas šķūnī, kas bija aptuveni 25 x 30 metrus liels. Viņi blenza uz mums ar tukšām sejām. Mēs varējām noprast, kurš bija tur atradies jau ilgi. ‘Ilgstošie’ bija novārdzināti, ar kauliem, kas spiedās cauri ādai. Dažu sejās parādījās samocīts smaids. Daži pavirzījās nostāk, lai atbrīvotu priekš mums vietu. Daži vecākie vīri sāka runāt par to, cik Pakistāna bija laba, cerot mūs uzmundrināt. Daži centās izteikt pateicību. „Šie pakistānieši droši vien ir izdarījuši priekš mums ko labu, ja jau viņi atrodas šajās šausmās.” Es jutu, ka uzminu viņu domas.
Viņi runāja par nodevību, spīdzināšanu un nāvi; par pašu urīna dzeršanu, lai atveldzētu slāpes; par vīriem, kas klusi mira no slimībām un tika izvilkti nakts vidū laukā aukstasinīgai nošaušanai.
Viņi runāja, līdz mēs vairs nespējām klausīties.
Visvairāk mani satrieca nevis fiziskās ciešanas, bet tas, ka šīm iekritušajām acīm trūka mirdzuma. Acis liecināja par bezcerību un absolūtu bezpalīdzību. Es biju redzējis karā ievaonotos, kuri bija lielākās sāpēs, bet viņu acīs staroja cerība. Šīs bija gūstekņu acis, kuriem bija maz iespējas nokļūt brīvībā un maz cerības. Todien es patiesi apjautu, ko nozīmē būt kara gūsteknim. Un ko nozīmē būt brīvam. Es atskatījos pagātnē, domājot par to, kā es nekad nebiju pateicies Allāh (swt) par brīvības svētību.
Brībība – būt spējīgam darīt to, kam tici; sasniegt; plānot; sapņot un dalīties sapņos; būt spējīgam raudāt, kad to gribi, un smieties, kad vēlies.
Tas, ko es iemācījos tajās šaumās, es nekad nespētu iemācīties visa sava mūža garumā. Pat ne vairāku mūžu garumā!
Busiņš atkal atgriezās deviņos no rīta un mūs aizveda. Mums teica, ka būs vēl viena nopratināšana. Šoreiz viņi paņēma tikai vienus roku dzelžus, ar kuriem saslēdza kopā mūsu vienas rokas. Vismaz otras rokas palika brīvas. Šoreiz mēs veiksmīgi tikām cauri, roku dzelžiem nenoklikšķot. Kā saka, krīzes apstākļos visi mācās ātri.
Kā mēs beigu beigās bijām iemācījušies, nekad nevajag cīnīties ar roku dzelžiem, kad tie tev ir uzlikti.
Un ka ir jānovērtē brīvība un jāpateicas Allāh (swt) par to, ka tā ir; un ka tā ir jālieto priekš labā darīšanas un, pāri pār visu citu, ka tai nekad nedrīkst uzlikt cenu.
Nekad!
1997. gada janvāris
Bija 1993. gada 16. jūlija pusdivi naktī. Nopratināšanas sesija bija beigusies. „Laiks gulēt,” komandieris noteica. „Kāds lielisks apgalvojums,” es nodomāju.
Pēc gandrīz četrām roku dzelžos pavadītām stundām, mūsu rokas bija kļuvušas nejūtīgas. Mēs bijām tikko iemācījušies, ka ar roku dzelžiem nekad nevajag cīkstēties. Tie ‘noklikšķ’ un kļūst ciešāki. Pirms mēs ieradāmies uz nopratināšanu, manējie bija noklikšķējuši divreiz. Nezinu, kā bija ar Abbasu.
Paldies Dievam, ‘sesija’ bija beigusies labi. Izpratne par to, kas ir labi, bija vienkārša: nav lauztu kaulu un asiņu. Atpakaļbrauciens bija vienmuļš, izņemot faktu, ka mēs atkal busiņā bijām uz vēdera un saslēgti tajos sasodītajos roku dzelžos. Kareivis, kas brauca kopā ar šoferi, pa reizei uzspīdināja mūsu sejās bateriju, lai pārliecinātos, ka mums nav padomā kas drošsirdīgs.
Prombraucot mēs dzirdējām horvātu artilēriju apšaudām desmit kilometrus attālo austrumu Mostaru.
Kaut gan mums pietrūka Mostaras, mēs radām mieru tajā, ka lai gan nodalīti telpā, mēs bijām beidzot vienoti ar Mostaru sāpēs, kuras pārcietām horvātu dēļ. Diemžēl mūsu sāpes nespēja mazināt viņējās.
Beidzot busiņš apstājās. Mūsu pašu busiņš, kas tika sagūstīts kopā ar mums septiņpadsmit dienas atpakaļ, kad mēs nogriezāmies pa nepareizo ceļu, nonākot nodevīgajā HVO (Bosnijas horvātu militantu) teritorijā. Šis bija klasisks piemērs tam, kā nepareizi cilvēki (muslimi, par kuriem bija zināms, ka viņi piegādā palīdzību muslimiem Mostarā) nonāk nepareizā laikā (muslimu-horvātu kara karstumā) nepareizā vietā (HVO kontrolētajā zonā uz dienvidaustrumiem no Mostaras).
Bija tumšs un traucējoši kluss. Nakts bija auksta, piesātināta ar Bosnijas augsnes smago smaržu. No sadragātas automašīnas parādījās kāds kareivis. Mums noņēma roku dzelžus un aizveda uz šķūni. Es pamanīju, ka tam nebija logu – tikai restotas atveres pie paša jumta. Apsargs atvēra slīdošas dzelzs durvis ar bultu un bez liekām ceremonijām iegrūda mūs iekšā. Kā jau bija ierasts, es biju gaidījis sitienu pa muguru. Šķiet, ka viņš bija pārāk samiegojies. Vai varbūt viņš jau bija pietiekami šodien izvingrinājis savas rokas.
Mēs nokļuvām piķa tumsā, turēdami viens otru pie rokas. Ko tagad? Interesanti, cik gan reižu mums bija nācies uzdot šo jautājum pēdējo nedēļu laikā. Mani atkal pārņēma savā varā bailes. Es sevi mierināju ar domu, ka es taču tāpat nekad nebiju bijis ļoti drosmīgs. Mani pārsteidza tas, cik daudz dažādu formu un šaušalīgu veidolu bailes spēja pieņemt; vēl kaut kas, ko pievienoju to lietu sarakstam, kuras iemācījos, esot gūstā.
Pēc piecām minūtēm, ko pavadījām, nomierinot trakojošos nervus, mēs sākām sprīdi pa sprīdim kustēties uz priekšu. Mana kāja atdūrās pret kādu uz grīdas, un bija dzirdams sāpīgs vaids. Tad mēs ar neiedomājamu spēku apjautām šokējošo realitāti! Kas mums bija šķitis kā izsvaidīta pa grīdu masa, bija cilvēki – elpojošas, stenošas, klepojošas būtnes. Tur viņu bija simtiem, noklājot esošās telpas katru centimetru. Gaiss bija smags no viņu elpām. Beidzot mēs atskārtām realitāti - mēs bijām nonākuši bēdīgi slavenajā horvātu pārvaldītajā Čaplinas koncentrācijas nometnē.
Mēs abi atradām pie durvīm nedaudz vietas, gandrīz par maz, lai viens cilvēks apsēstos. Nakts atlikušo daļu mēs pārmaiņus tur sēdējām. Mēs bijām izsalkuši, noguruši un pārsaluši. Tas bija viens no tiem brīžiem, kad tu vēlies, ka tas viss būtu tikai sapnis, un ja tu pietiekami stipri to vēlētos, tu varētu pamosties. Es jutos gatavs padoties.
Beidzot uzausa rītausma.
Tumšie, neatpazīstamies silueti sāka iegūt aprises. Bija tā, it kā gaisma būtu uzšķīlusi viņos dzīvību. Skats bija šausminošs. Mēs saskaitījām aptuveni 700 cilvēku, kuri bija sadzīti vecā armijas šķūnī, kas bija aptuveni 25 x 30 metrus liels. Viņi blenza uz mums ar tukšām sejām. Mēs varējām noprast, kurš bija tur atradies jau ilgi. ‘Ilgstošie’ bija novārdzināti, ar kauliem, kas spiedās cauri ādai. Dažu sejās parādījās samocīts smaids. Daži pavirzījās nostāk, lai atbrīvotu priekš mums vietu. Daži vecākie vīri sāka runāt par to, cik Pakistāna bija laba, cerot mūs uzmundrināt. Daži centās izteikt pateicību. „Šie pakistānieši droši vien ir izdarījuši priekš mums ko labu, ja jau viņi atrodas šajās šausmās.” Es jutu, ka uzminu viņu domas.
Viņi runāja par nodevību, spīdzināšanu un nāvi; par pašu urīna dzeršanu, lai atveldzētu slāpes; par vīriem, kas klusi mira no slimībām un tika izvilkti nakts vidū laukā aukstasinīgai nošaušanai.
Viņi runāja, līdz mēs vairs nespējām klausīties.
Visvairāk mani satrieca nevis fiziskās ciešanas, bet tas, ka šīm iekritušajām acīm trūka mirdzuma. Acis liecināja par bezcerību un absolūtu bezpalīdzību. Es biju redzējis karā ievaonotos, kuri bija lielākās sāpēs, bet viņu acīs staroja cerība. Šīs bija gūstekņu acis, kuriem bija maz iespējas nokļūt brīvībā un maz cerības. Todien es patiesi apjautu, ko nozīmē būt kara gūsteknim. Un ko nozīmē būt brīvam. Es atskatījos pagātnē, domājot par to, kā es nekad nebiju pateicies Allāh (swt) par brīvības svētību.
Brībība – būt spējīgam darīt to, kam tici; sasniegt; plānot; sapņot un dalīties sapņos; būt spējīgam raudāt, kad to gribi, un smieties, kad vēlies.
Tas, ko es iemācījos tajās šaumās, es nekad nespētu iemācīties visa sava mūža garumā. Pat ne vairāku mūžu garumā!
Busiņš atkal atgriezās deviņos no rīta un mūs aizveda. Mums teica, ka būs vēl viena nopratināšana. Šoreiz viņi paņēma tikai vienus roku dzelžus, ar kuriem saslēdza kopā mūsu vienas rokas. Vismaz otras rokas palika brīvas. Šoreiz mēs veiksmīgi tikām cauri, roku dzelžiem nenoklikšķot. Kā saka, krīzes apstākļos visi mācās ātri.
Kā mēs beigu beigās bijām iemācījušies, nekad nevajag cīnīties ar roku dzelžiem, kad tie tev ir uzlikti.
Un ka ir jānovērtē brīvība un jāpateicas Allāh (swt) par to, ka tā ir; un ka tā ir jālieto priekš labā darīšanas un, pāri pār visu citu, ka tai nekad nedrīkst uzlikt cenu.
Nekad!
Abonēt:
Ziņas (Atom)