Laila Brence, Karāči
"Diena" / 01-09-2011
Ēdināšanas iestāžu bizness Karači plaukst un zeļ par spīti tam, ka Pakistāna ir trešās pasaules valsts. Ja neko citu atļauties nevar, tad vismaz labi paēst gribas. Jāatzīst, ka grūti ir stāties pretī pakistāniešu ēdienu vilinājumam, jo vietējā virtuve tiešām ir gardēžu paradīze. Bieži citur pasaulē izkaisītos pakistāniešus uz mājām atpakaļ velk tieši ilgas pēc kārtīga birjani (plova) vai čiken tikka (ar garšvielām grilēta vista).
Mūsu ģimene parasti ēd ārpus mājas nedēļas nogalēs. Lai gan vīram pēc smagas darba nedēļas gribas pabūt vairāk mājās un ēst ko garšīgu mājās gatavotu, bērnu plus manas balss kvorums tomēr viņu izbalso, nodrošinot vismaz vienu reizi vakariņas ārpus mājas. Galu galā, arī man gribas brīvdienās brīvāk uzelpot - pāris stundu ilga stāvēšana uz grādiem +50 uzkarsētā virtuvē gluži neasociējas ar atpūtu.
Iespējas vakariņot Karači ir ļoti plašas. Naudīgākie var sēdēt ekskluzīvos uz ūdens izvirzītos restorānos Arābijas jūras krastā, bet vienkāršākie ļaudis var tīri labi pavakariņot ēstuvītēs, kuru plastmasas galdiņi un krēsli ir izlikti turpat uz trotuāra ieskrietuvīšu priekšā. Populāri ir ķīniešu restorāni, kuru īpašnieki ne reti ir paši ķīnieši, jo Ķīna jau tepat kaimiņos vien ir. Savukārt eiropiešu virtuvi var baudīt lielo viesnīcu restorānos, kas piedāvājumu pielāgo tur bieži dzīvojošo ārzemju klientu gaumei. Ir Karači arī ātro uzkodu ēstuves: amerikāniskās McDonald’s, Pizza Hut, Domino’s, KFC un Subway, kā arī dažādas vietējās picu un burgeru ķēdes. Tomēr jāatzīst, ka kārtīgu vakariņu meklējumos lielais vairums tautas tomēr dod priekšroku vietējiem ēdieniem, īpaši ploviem un dažādajiem grilējumiem, kas, manuprāt, ir tik garšīgi kā nekur citur pasaulē. Ārzemju viesiem iesaku izbaudīt austrumu garšu un eksotiku tādos populāros Karači restorānos kā grilēto gardumu karalī Bar-B-Q Tonight un ar senatnīgo pagātni tematiski veidotajā Lal Qila.
Mūsu ģimenei patīk vakariņot kopā ar radiem vai draugiem. Varianti šādos gadījumos parasti ir divi: dodamies vakariņās laukā visi kopā vai nopērkam vakariņas un ēdam pie kāda mājās. Katram no variantiem ir savi plusi un mīnusi. Ja vakariņojam laukā, tad grilējumi būs ugunīgi karsti un sulīgi, bērni varēs papriecāties restorānos bieži esošajos rotaļu laukumos, bet nāksies gan pieciest lielos pūļus un samērā augsto trokšņu līmeni. Sēžot laukā, jārēķinās, protams, ir arī ar Karači karstumu. Turpretī izvēloties ēst mājās, bērni nebūs jāpieskata, paši varēsim netraucēti sarunāties, bet ēdiens gan vairs nebūs kā tikko gatavots. Bieži vedam vakariņas mājās, jo tad arī sievietes jūtas ērtāk – sejas aizklājus valkājošās musulmanes tos var noņemt un ērti baudīt vakariņas citu sieviešu sabiedrībā.
Īpaši mums patīk vakariņot kopā ar otru pus-latvisko Karači ģimeni Lieni, Imrānu un viņu dēliņu Zeinu – tā ir lieliska iespēja ne vien garšīgi paēst, bet arī mums ar Lieni palocīt mēles latviešu valodā. Tomēr ja sadomājam pavakariņot vieni paši, tad visbiežāk izvēlamies mūsu tik iecienītos Eaton restorāna grilētas vistas rullīšus. Apstājoties Eaton stāvlaukumā, mums klāt pieskrien pie ēstuves laukā dežūrējošie viesmīļi, kas apkalpo mašīnās sēdošos klientus – arī šis ir populārs veids, kā vakariņot Karači. Jau pēc minūtēm desmit mūsu smaržīgie vistas rullīši ir klāt – notiesājam tos turpat mašīnā sēžot!
ceturtdiena, 2011. gada 1. septembris
trešdiena, 2011. gada 10. augusts
Pakistāna runā
Laila Brence Karāči, speciāli Ir 10.augusts 13:00
http://www.ir.lv/2011/8/10/pakistana-runa
Pēdējā laikā Pakistāna arvien biežāk tiek raksturota kā valsts, kas palīdz auklēt terorismu, it īpaši pēc tam, kad izrādījās, ka tieši šajā zemē piecus gadus slēpās Osama bin Ladens. Ko par to visu domā paši pakistānieši?
Dzīvojot šeit jau desmito gadu, nevaru nepiekrist, ka drošības situācija Pakistānā ir kļuvusi nestabilāka. Tomēr vai velns tiešām ir tik melns, kā to mālē? Vai Pakistāna tiešām ir terorisma draudu pilna? Nolēmu aptaujāt savus paziņas, kas pārstāv vietējās sabiedrības izglītotā vidusslāņa augstāko pusi un eliti, un negaidīti saskāros ar nevēlēšanos runāt. Daļa atteicās paust savu viedokli, lai neliktu uz spēles savu un ģimenes drošību. Citi atklāti atzinās, ka ir tik lielā mērā vīlušies apkārt notiekošajā, ka viņiem pat vairs nav ko teikt. Vēl daži nopūtās, ka nemaz nezina, ko domāt, jo preses teiktajam uzticēties nevar.
Tomēr saujiņa cilvēku dalījās savās domās un izrādījās, ka viņiem ir gana ko teikt.
Viss sākās Afganistānā
Meklējot atbildi uz šodienas notikumiem, Saifudīns Šeiha kungs, apdrošināšanas kompānijas administrācijas galva, norāda, ka ir jāatgriežas reģiona vēsturē –1970.gadu beigās, kad Padomju Savienība iebruka Afganistānā. Ar Saūda Arābijas finansiālo atbalstu karā iesaistījās arī Pakistāna, jo labi apzinājās, ka pēc veiksmīgas Afganistānas ieņemšanas, nākamais PSRS mērķis būs tieši viņi.
80.gadu sākumā uz Pakistānu sāka plūst mudžahedi (musulmaņu kaujinieki) no arābu valstīm, lai no šīs puses šķērsotu Afganistānas robežu. Vienlaikus karam netieši pieslēdzās arī ASV, nodrošinot mudžahedus ar finansiālo atbalstu un munīciju, tādējādi cerot novājināt PSRS.
Pēc Padomju Savienības sabrukuma 80.gadu beigās, gan Amerikas, gan arī Pakistānas mērķi bija sasniegti. Karš it kā bija beidzies, tomēr Pakistāna turpināja izjust tā sekas: masīvās afgāņu kara bēgļu straumes kļuva par nelegāliem imigrantiem, turklāt Pakistānā palika arī mudžahedi, jo neviena valsts neuzņēmās viņu rehabilitēšanu. Paralēli tam Afganistānā sākās pilsoņu karš, sāka plaukt heroīna eksports un bez darba un iztikas palikušās masas atrada glābiņu ekstrēmās organizācijās.
«Osamas bin Ladena stāsts» sākās 90.gados, turpina Saifudīns Šeiha kungs, «kad par supervaru kļuvusī Amerika sāka mest acis uz arābu valstu bagātībām. Džordžs Bušs iebruka Irākā un, aizbildinoties ar arābu zemju glābšanas misiju, izvietoja kara bāzes Saūda Arābijā. Tomēr amerikāņu acīmredzamā labvēlība pret Izraēlu, nevis arābiem, sāka radīt plaisas kādreizējo Afganistānas kara sabiedroto starpā un drīz pārvērta viņus ienaidniekos.»
Kas īsti notika 2001.gada 11.septembrī, visticamāk, paliks miglā tīts, uzskata Saifudīns. Taču pēc šī terorisma akta ASV ieguva iemeslu iebrukt Afganistānā, lai sagūstītu Osamu bin Ladenu, kurš bija uzņēmies atbildību par notikušo.
Uz sadarbību pret terorismu amerikāņi «piespieda» arī Pakistānu. Izvēles nebija, jo kā vēstīja prezidenta Buša slavenā frāze: «Ja jūs neesiet ar mums, tad jūs esiet pret mums.»
Pakistānas valdība sadarbojās itin visā, bet amerikāņu prasības turpināja pieaugt. Līdz pat šim brīdim ASV un NATO izmanto Pakistānas teritoriju degvielas un pārtikas tranzītam: ik dienas no Karači ostas uz robežpilsētām Pešāvaru un Kvetu dodas 300 smagās mašīnas, lai nogādātu kravas saviem spēkiem Afganistānā. «70% no viņu kopējā nodrošinājuma nonāk caur Pakistānu! Amerikai ir arī kara bāzes Pakistānā. Un ko Pakistāna no tā visa ir guvusi?» retoriski jautā Saifudīns. (Šā gada jūnijā publiskotā ziņojumā ASV Kongresam, saskaitīts, ka pēdējos gados amerikāņu finansiālais atbalsts Pakistānai ir nemitīgi palielinājies un pērn sasniedza 4 500 000 000 dolārus – red.) Tomēr «valstī iekšā pumpētā nauda nevar atdot dzīvības tiem 34000 nevainīgajiem cilvēkiem, kas gājuši bojā Talibana un al-Qaeda kaujinieku uzbrukumos Pakistānā, uzskata Saifudīns.
«Amerikai un Pakistānai ir noruna, ka tās dalīsies informācijā. Tomēr Osamas bin Ladena nogalināšanas operācijas laikā ASV nelegāli šķērsoja Pakistānas robežu, lai nospēlētu drāmu, kas patiesībā nebija nekas cits kā uzbrukums Pakistānas suverenitātei. Nav nekādas garantijas, ka tas neatkārtosies. Amerikas acis modri vēro Pakistānas kodolieroču drošību, kas, nonākot teroristu rokās, var kļūt par vērā ņemamu draudu. Savukārt Amerikas pašas briestošais sprādziens ir viņu ekonomika, kas karājas teju vai mata galā.» Savu vēsturisko ieskatu Saifudīns Šeiha kungs beidz ar smaidu sakot: «Viss ir tikai laika jautājums – atombumba mūsu kabatā vai [ekonomiskais] caurums ASV kabatā. Redzēsim, kas sprāgs pirmais.»
Cunami vaininieks būs Osama
Politika vienmēr dod tautai vielu jaunām anekdotēm un Osamas bin Ladena nāve nav izņēmums – tā kā viņš tika apbērēts Arābijas jūrā, tad nākamā cunami vaininieks būšot tieši viņš. Cits joks: Osama pats esot sazvanījis CIP, jo vairs nevarēja izturēt piecus gadus ilgo dzīvi ar trīs sievām bez iespējas iziet ārpus mājas sienām.
Taču liekot jokus pie malas, anekdošu zemteksti pauž pakistāniešu vidū plaši izplatītu pieņēmumu, ka Osama tika vainots ne tikai par to, ko viņš izdarīja, bet arī vairumu ar viņu nesaistītu lietu.
Tāpēc bin Ladena nāve Pakistānā netika uztverta viennozīmīgi. Reakcijas spektrs bija plašs: no atklātām svinībām līdz pat bēru aizlūgumiem smagā zaudējuma dēļ. Tomēr lielākā daļa pakistāniešu atrodas kaut kur pa vidu. Daži skeptiski nogroza galvas, jo uzskata, ka Osamas personība ir safabricēts mīts. Citi piekrīt versijai, ka viņš esot miris jau vairākus gadus iepriekš Tora Bora kalnos. Bet pa visu esošais vairākums samērā vienprātīgi nopūšas, ka vispār nezina ko domāt, jo mūsdienās mediju teiktajam ticēt esot grūti.
Naurīna Akīla, vietējās ziņu aģentūras žurnāliste, atzīstas, ka ziņa par Osamas nāvi 2.maijā viņai nāca kā atvieglojums. Viņa ir pārliecināta, ka bin Ladens ir vainojams daudzos pasaulē notikušos teroraktos. Galu galā, viņš taču pats uzņēmās par tiem atbildību.
Naurīnas vīrs piebilst: ja bin Ladens tiešām bija vainīgs visos viņam piedēvētajos noziegumos, tad labi vien ir, ka viņu nogalināja.
Naurīna atceras, ka todien ziņu aģentūrā daudzu sejās bija milzīgi smaidi un apkārt skanēja apsveikumi. Tomēr fakts, ka Osama bin Ladens tika nogalināts Pakistānā, esot šokējis visus – tās nebija labas ziņas. Sekas jau esot jūtamas. Pakistāna tagad esot kā zem lupas. «Visa pasaule vērš uz mums, mūsu valdību un mūsu drošības aģentūrām aizdomu pilnus skatienus. Mēs tiekam brīdināti par turpmākiem reidiem. Mūsu valsts suverenitāte ir apdraudēta. Nākotnē uz Pakistānu tiks izdarīts liels spiediens.»
Savukārt Sabīne Mustafa, programmatūru inženiere, netic, ka Osama tika nogalināts tieši 2.maijā. Viņasprāt, drāma tika veiksmīgi inscenēta, lai realizētu ASV tik bieži beidzamajos gados pielietoto politiku – «ienākam un sagrābjam resursus». Varbūt bin Ladens tika nogalināts jau gadus iepriekš, varbūt viņš pat nekad netika atrasts, vai varbūt viņš ir joprojām dzīvs. Sabīne vienkārši neuzskata, ka Osama ir reāls drauds, ja viņu salīdzina, piemēram, ar ASV, Pakistānas vai Izraēlas armijām. «Talibāns un al-Qaeda ir pagrīdes grupas, kas izmanto izdevību uzņemties atbildību par tādiem milzīgiem notikumiem kā 11.septembris, kas ir pašas ASV un Izraēlas kopdarbs.» Esot baisi pat iedomāties, ja nākamais amerikāņu militārā uzbrukuma mērķis būs Pakistāna. «Amerikai jau ir Pakistānā divas karabāzes un osta, caur kuru viņi var transportēt visu, ko sirds vēlas. Viņi kontrolē mūsu gaisa telpu.»
Arī Rana Khāna, musulmaņu ģimenes žurnāla redaktore, atsakās ticēt medijos teiktajam par bin Ladena nāvi. Viņasprāt, vienīgais cilvēks, kas no šīs drāmas kaut ko gūs, būs Baraks Obama, kuram gribas uzvarēt nākamajās ASV prezidenta vēlēšanās. «Pakistānas statusu bin Ladena nāve neietekmē,» Rana atzīst, «jo mēs tāpat jau esam samaksājuši visaugstāko cenu šajā karā pret teroru. ASV 11.septembra notikumos zaudēja gandrīz 3000 cilvēku, bet Pakistāna kā Amerikas sabiedrotā [terora aktos] ir zaudējusi 34000 nevainīgu iedzīvotāju un 5000 kareivju.» Interesants esot fakts, ka neviens no 11.septembra notikumos iesaistītajiem teroristiem nebija pakistānietis. «Tad kāpēc mēs esam ievilkti šajā karā?» jautā Rana.
Politisko dinastiju puvuma smaka
Tajā pašā laikā Rana atzīst, ka vislielākā problēma ir pašas Pakistānas valdība, kas nepārstāv tautu un nespēj aizsargāt iedzīvotāju interese. Valdība ir marionetes, kas izceļas vienīgi ar korumpētību. «Vidusmēra pakistānieši labprātāk redzētu viņus mirušus, nekā valsts priekšgalā. Tieši šobrīd tautas naids pret valdību sit visaugstāko vilni.»
Rana uzskata, ka Pakistānas politikai ir vajadzīgi svaigi cilvēki, kas ievēlēti godīgā ceļā, nevis dinastijas, kuru pārstāvji iemanījušies nomanīt cits citu. Arī pašreizējais prezidents Asifs Ali Zardari ir uzbraucis valsts priekšgalā, sēdēdams terorista nogalinātas sievas Benazīras Bhuto ģimenes vilcienā. «Mēs esam spējīga un inteliģenta tauta, kas ir izdzīvojusi visdažādākajās grūtībās. Tomēr iespējams mums ir vajadzīga revolūcija, lai tiktu galā ar pašreizējo režīmu,» saka Rana. Lai gan vēlēšanas notiek it kā demokrātiskā ceļā un tajās piedalās ārvalstu novērotāji, iznākumu gandrīz vienmēr var jau iepriekš paredzēt – valdošās partijas atrod ceļus kā panākt sev vēlamo balsojumu. Tauta baidās atklāti iestāties pret šīm partijām, jo cilvēku dzīvībām politiķu acīs ir maz nozīmes. Nav neierasti dzirdēt, kā vienas partijas biedri apšauj sāncenšus. «Kāda runa šādos apstākļos var būt par demokrātiski ievēlētiem deputātiem?»
Pakistānas politisko slepkavību saraksts patiešām ir garš.
2007.gada decembrī divas nedēļas pirms vēlēšanām bumbas sprādziena tika nogalināta populārākā opozīcijas kandidāte un bijusī premjere Benazīra Bhuto.
2008.gada oktobrī pašnāvnieks saspridzināja valdošajā koalīcijā esošās Avami tautas partijas līderi Ašfandjaru Vali Khānu.
2010.gada augustā tika nošauts Sindu provinces valdošajā koalīcijā esošās Muttahida Qaumi kustības politiķis Raza Haiders.
Nākamajā mēnesī Londonā tika nogalināts tur trimdā dzīvojošais Muttahida Qaumi kustības dibinātājs Imrans Farūks.
Šā gada janvārī miesassargs nošāva politiski ietekmīgākās Pundžabas provinces gubernatoru Salmanu Tasīri
Šā gada 2.martā ceļā uz darbu tika nošauts Pakistānas minoritāšu ministrs un vienīgais kristietis valdībā Šābazs Bhati.
Maijā pie savām mājām galvaspilsētā tika nolaupīts un divas dienas vēlāk atrasts miris populārs žurnālists Salīms Šāzāds, kas pirms tam bija publicējis rakstu par al-Qaeda iefiltrēšanos Pakistānas izlūkdienestā
Mūsu mājas
Raksturojot pašreizējo drošības situāciju, žurnāliste Naurīna atzīst, ka viņas ģimene kopumā jūtas drošībā, ja neskaita dažus nesen Karači notikušos incidentus, kas izraisa bažas. Godīgi sakot, pilsētnieki pat vairs neuztraucas par sprādzieniem un teroraktiem – dzīve iet uz priekšu.
«Nākamajā dienā pēc teroristu uzbrukuma militārās aviācijas bāzei Mehran (22.maijā sprādzienā gāja bojā 10 karavīri), mēs visi ieradāmies darbā, sekojot ikdienas rutīnai,» saka Naurīna. Vienīgais, kas varot reāli apdraudēt pakistāniešu dzīvības, ir uz ielām notiekošās apšaudes un nemieri – tie gan ir biedējoši.
Sabīne papildina: Pakistāna ir milzīga valsts, bet «medijos tiek izcelti un pārspīlēti tikai mūsu sabiedrības negatīvie aspekti. Mēs taču šeit dzīvojam, turklāt komfortabli. Protams, jūtam līdzi ģimenēm, kas cietušas. Skumji, ka netiek ievērotas cilvēktiesības. Tomēr pat tas viss ir tikai smilšu grauds tuksnesī. Mēs neuztraucamies par savu drošību.»
Saifudīns Šeiha kungs savukārt, jautā: «Kur gan citur pasaulē pakistānieši lai dodas? Arābu valstīs valda nemieri, ASV un Eiropas ekonomikas ir tuvu kraham, toties Pakistānai ir spožas attīstības izredzes. Tāpat nekur citur pasaulē sabiedrība neesot tik veselīga kā Pakistānā – šeit ir ciešas ģimenes saites, nav alkohola un azartspēļu problēmu. Arī viņš ar savu ģimeni Pakistānā jūtoties droši.»
Kopsavelkot iepriekš minēto, var secināt, ka pakistānieši paši tomēr neuzskata savu valsti par tik lielu terorisma draudu, kā tiek atainots Rietumu presē. Lai gan drošības situācija pēdējo gadu laikā ir mainījusies uz negatīvo pusi, iedzīvotāji ir adaptējušies un viņu dzīves ritmu tas lielākoties neiespaido.
Lai gan teroristu uzbrukumi valstī notiek, milzīgās teritorijas dēļ, tās vienā daļā notiekošais neatstāj gandrīz nekādu iespaidu uz drošību citās - pat Karači pilsētas ietvaros, kas ir viena no Āzijas lielākajām metropolēm ar 15 miljoniem iedzīvotāju. Sprādzieni vai grautiņi vienā rajonā neapdraud iedzīvotāju drošību citos.
No malas tas var likties mulsinoši. Tomēr dzīvojot Karači, es pati labi saprotu, kāpēc tas ir tā. Pirms gadiem pieciem sprādziens Karači bija kas ārkārtējs, kas sacēla kājās visu pilsētu, savukārt šodienas reakciju vairāk raksturo sāpes par nevainīgajiem upuriem, nekā šoks. Sprādzienu arvien biežākā intensitāte ir notrulinājusi cilvēku uztveri. Tā gluži nav vienaldzība, bet gan adaptēšanās skarbās realitātes priekšā.
Arī es, pēc desmit Pakistānā pavadītiem gadiem, piekrītu, ka situācija valstī vairs nav tik stabila kā iepriekš. Mana ģimene Karači jūtamies droši, jo dzīvojam tālu no problemātiskajiem rajoniem. Ja pilsētā notiek nemieri, tad reizēm gan nākas atcelt plānus viesoties pie radiem vai draugiem.
Tomēr kopumā pēdējo gadu laikā dzīves līmenis Karači ir gājis uz augšu – pilsēta, kas ir valsts biznesa centrs, kļuvusi sakoptāka un modernāka. Jāsaka gan, tā stipri atšķiras no pārējās valsts.
Vēl pēdējo gadu laikā esmu novērojusi, ka iedzīvotāji sāk nopietnāk praktizēt reliģiju, īpaši jaunā paaudze. Ir pastiprināta interese par dažādām lekcijām un Korāna studijām. Ielās ir arvien vairāk sieviešu, kas apklāj sevi atbilstoši islāma vadlīnijām. Tomēr šo tendenci nevar uzskatīt par faktoru, kas vairotu terorisma draudus. Islāms ir miermīlīga reliģija, un tie, kas to praktizē nopietni, nekad nekritīs terorisma lamatās.
Vairāk par Pakistānas kultūru un valstī notiekošo Lailas Brences blogā www.islams-latviski.blogspot.com
Pakistānas Islāma Republika
1947. gadā ieguva neatkarību no Britu impērijas.
1956. gadā proklamēta par pirmo islāma republiku pasaulē.
Valsts valoda: urdu valoda
Galvaspilsēta: Islāmābāda
Lielākā pilsēta: Karači
Platība: 796 095 km2
Iedzīvotāji: 170 miljoni
Reliģija: 95% musulmaņi, 5% citi (lielākoties kristieši, hinduisti)
Vai atbalstāt operāciju Osamas bin Ladena nogalināšanai?
10% atbalstu
63% neatbalstu
27% nezinu
Osamas bin Ladena nāve ir laba vai slikta ziņa?
14% laba
55% slikta
31% nezinu
ASV tēls pakistāniešu acīs
12% pozitīvs
73% negatīvs
15% nezinu
ASV uztveru kā…
6% partneri
73% ienaidnieku
9% ne vienu, ne otru
12% nezinu
Lielākais Pakistānas drauds
57% Indija
19% Taliban
5% al-Qaeda
3% visi trīs
6% neviens
10% nezinu
Amerikāņu domnīcas Pew Research Center aptauja šā gada maijā
http://www.ir.lv/2011/8/10/pakistana-runa
Pēdējā laikā Pakistāna arvien biežāk tiek raksturota kā valsts, kas palīdz auklēt terorismu, it īpaši pēc tam, kad izrādījās, ka tieši šajā zemē piecus gadus slēpās Osama bin Ladens. Ko par to visu domā paši pakistānieši?
Dzīvojot šeit jau desmito gadu, nevaru nepiekrist, ka drošības situācija Pakistānā ir kļuvusi nestabilāka. Tomēr vai velns tiešām ir tik melns, kā to mālē? Vai Pakistāna tiešām ir terorisma draudu pilna? Nolēmu aptaujāt savus paziņas, kas pārstāv vietējās sabiedrības izglītotā vidusslāņa augstāko pusi un eliti, un negaidīti saskāros ar nevēlēšanos runāt. Daļa atteicās paust savu viedokli, lai neliktu uz spēles savu un ģimenes drošību. Citi atklāti atzinās, ka ir tik lielā mērā vīlušies apkārt notiekošajā, ka viņiem pat vairs nav ko teikt. Vēl daži nopūtās, ka nemaz nezina, ko domāt, jo preses teiktajam uzticēties nevar.
Tomēr saujiņa cilvēku dalījās savās domās un izrādījās, ka viņiem ir gana ko teikt.
Viss sākās Afganistānā
Meklējot atbildi uz šodienas notikumiem, Saifudīns Šeiha kungs, apdrošināšanas kompānijas administrācijas galva, norāda, ka ir jāatgriežas reģiona vēsturē –1970.gadu beigās, kad Padomju Savienība iebruka Afganistānā. Ar Saūda Arābijas finansiālo atbalstu karā iesaistījās arī Pakistāna, jo labi apzinājās, ka pēc veiksmīgas Afganistānas ieņemšanas, nākamais PSRS mērķis būs tieši viņi.
80.gadu sākumā uz Pakistānu sāka plūst mudžahedi (musulmaņu kaujinieki) no arābu valstīm, lai no šīs puses šķērsotu Afganistānas robežu. Vienlaikus karam netieši pieslēdzās arī ASV, nodrošinot mudžahedus ar finansiālo atbalstu un munīciju, tādējādi cerot novājināt PSRS.
Pēc Padomju Savienības sabrukuma 80.gadu beigās, gan Amerikas, gan arī Pakistānas mērķi bija sasniegti. Karš it kā bija beidzies, tomēr Pakistāna turpināja izjust tā sekas: masīvās afgāņu kara bēgļu straumes kļuva par nelegāliem imigrantiem, turklāt Pakistānā palika arī mudžahedi, jo neviena valsts neuzņēmās viņu rehabilitēšanu. Paralēli tam Afganistānā sākās pilsoņu karš, sāka plaukt heroīna eksports un bez darba un iztikas palikušās masas atrada glābiņu ekstrēmās organizācijās.
«Osamas bin Ladena stāsts» sākās 90.gados, turpina Saifudīns Šeiha kungs, «kad par supervaru kļuvusī Amerika sāka mest acis uz arābu valstu bagātībām. Džordžs Bušs iebruka Irākā un, aizbildinoties ar arābu zemju glābšanas misiju, izvietoja kara bāzes Saūda Arābijā. Tomēr amerikāņu acīmredzamā labvēlība pret Izraēlu, nevis arābiem, sāka radīt plaisas kādreizējo Afganistānas kara sabiedroto starpā un drīz pārvērta viņus ienaidniekos.»
Kas īsti notika 2001.gada 11.septembrī, visticamāk, paliks miglā tīts, uzskata Saifudīns. Taču pēc šī terorisma akta ASV ieguva iemeslu iebrukt Afganistānā, lai sagūstītu Osamu bin Ladenu, kurš bija uzņēmies atbildību par notikušo.
Uz sadarbību pret terorismu amerikāņi «piespieda» arī Pakistānu. Izvēles nebija, jo kā vēstīja prezidenta Buša slavenā frāze: «Ja jūs neesiet ar mums, tad jūs esiet pret mums.»
Pakistānas valdība sadarbojās itin visā, bet amerikāņu prasības turpināja pieaugt. Līdz pat šim brīdim ASV un NATO izmanto Pakistānas teritoriju degvielas un pārtikas tranzītam: ik dienas no Karači ostas uz robežpilsētām Pešāvaru un Kvetu dodas 300 smagās mašīnas, lai nogādātu kravas saviem spēkiem Afganistānā. «70% no viņu kopējā nodrošinājuma nonāk caur Pakistānu! Amerikai ir arī kara bāzes Pakistānā. Un ko Pakistāna no tā visa ir guvusi?» retoriski jautā Saifudīns. (Šā gada jūnijā publiskotā ziņojumā ASV Kongresam, saskaitīts, ka pēdējos gados amerikāņu finansiālais atbalsts Pakistānai ir nemitīgi palielinājies un pērn sasniedza 4 500 000 000 dolārus – red.) Tomēr «valstī iekšā pumpētā nauda nevar atdot dzīvības tiem 34000 nevainīgajiem cilvēkiem, kas gājuši bojā Talibana un al-Qaeda kaujinieku uzbrukumos Pakistānā, uzskata Saifudīns.
«Amerikai un Pakistānai ir noruna, ka tās dalīsies informācijā. Tomēr Osamas bin Ladena nogalināšanas operācijas laikā ASV nelegāli šķērsoja Pakistānas robežu, lai nospēlētu drāmu, kas patiesībā nebija nekas cits kā uzbrukums Pakistānas suverenitātei. Nav nekādas garantijas, ka tas neatkārtosies. Amerikas acis modri vēro Pakistānas kodolieroču drošību, kas, nonākot teroristu rokās, var kļūt par vērā ņemamu draudu. Savukārt Amerikas pašas briestošais sprādziens ir viņu ekonomika, kas karājas teju vai mata galā.» Savu vēsturisko ieskatu Saifudīns Šeiha kungs beidz ar smaidu sakot: «Viss ir tikai laika jautājums – atombumba mūsu kabatā vai [ekonomiskais] caurums ASV kabatā. Redzēsim, kas sprāgs pirmais.»
Cunami vaininieks būs Osama
Politika vienmēr dod tautai vielu jaunām anekdotēm un Osamas bin Ladena nāve nav izņēmums – tā kā viņš tika apbērēts Arābijas jūrā, tad nākamā cunami vaininieks būšot tieši viņš. Cits joks: Osama pats esot sazvanījis CIP, jo vairs nevarēja izturēt piecus gadus ilgo dzīvi ar trīs sievām bez iespējas iziet ārpus mājas sienām.
Taču liekot jokus pie malas, anekdošu zemteksti pauž pakistāniešu vidū plaši izplatītu pieņēmumu, ka Osama tika vainots ne tikai par to, ko viņš izdarīja, bet arī vairumu ar viņu nesaistītu lietu.
Tāpēc bin Ladena nāve Pakistānā netika uztverta viennozīmīgi. Reakcijas spektrs bija plašs: no atklātām svinībām līdz pat bēru aizlūgumiem smagā zaudējuma dēļ. Tomēr lielākā daļa pakistāniešu atrodas kaut kur pa vidu. Daži skeptiski nogroza galvas, jo uzskata, ka Osamas personība ir safabricēts mīts. Citi piekrīt versijai, ka viņš esot miris jau vairākus gadus iepriekš Tora Bora kalnos. Bet pa visu esošais vairākums samērā vienprātīgi nopūšas, ka vispār nezina ko domāt, jo mūsdienās mediju teiktajam ticēt esot grūti.
Naurīna Akīla, vietējās ziņu aģentūras žurnāliste, atzīstas, ka ziņa par Osamas nāvi 2.maijā viņai nāca kā atvieglojums. Viņa ir pārliecināta, ka bin Ladens ir vainojams daudzos pasaulē notikušos teroraktos. Galu galā, viņš taču pats uzņēmās par tiem atbildību.
Naurīnas vīrs piebilst: ja bin Ladens tiešām bija vainīgs visos viņam piedēvētajos noziegumos, tad labi vien ir, ka viņu nogalināja.
Naurīna atceras, ka todien ziņu aģentūrā daudzu sejās bija milzīgi smaidi un apkārt skanēja apsveikumi. Tomēr fakts, ka Osama bin Ladens tika nogalināts Pakistānā, esot šokējis visus – tās nebija labas ziņas. Sekas jau esot jūtamas. Pakistāna tagad esot kā zem lupas. «Visa pasaule vērš uz mums, mūsu valdību un mūsu drošības aģentūrām aizdomu pilnus skatienus. Mēs tiekam brīdināti par turpmākiem reidiem. Mūsu valsts suverenitāte ir apdraudēta. Nākotnē uz Pakistānu tiks izdarīts liels spiediens.»
Savukārt Sabīne Mustafa, programmatūru inženiere, netic, ka Osama tika nogalināts tieši 2.maijā. Viņasprāt, drāma tika veiksmīgi inscenēta, lai realizētu ASV tik bieži beidzamajos gados pielietoto politiku – «ienākam un sagrābjam resursus». Varbūt bin Ladens tika nogalināts jau gadus iepriekš, varbūt viņš pat nekad netika atrasts, vai varbūt viņš ir joprojām dzīvs. Sabīne vienkārši neuzskata, ka Osama ir reāls drauds, ja viņu salīdzina, piemēram, ar ASV, Pakistānas vai Izraēlas armijām. «Talibāns un al-Qaeda ir pagrīdes grupas, kas izmanto izdevību uzņemties atbildību par tādiem milzīgiem notikumiem kā 11.septembris, kas ir pašas ASV un Izraēlas kopdarbs.» Esot baisi pat iedomāties, ja nākamais amerikāņu militārā uzbrukuma mērķis būs Pakistāna. «Amerikai jau ir Pakistānā divas karabāzes un osta, caur kuru viņi var transportēt visu, ko sirds vēlas. Viņi kontrolē mūsu gaisa telpu.»
Arī Rana Khāna, musulmaņu ģimenes žurnāla redaktore, atsakās ticēt medijos teiktajam par bin Ladena nāvi. Viņasprāt, vienīgais cilvēks, kas no šīs drāmas kaut ko gūs, būs Baraks Obama, kuram gribas uzvarēt nākamajās ASV prezidenta vēlēšanās. «Pakistānas statusu bin Ladena nāve neietekmē,» Rana atzīst, «jo mēs tāpat jau esam samaksājuši visaugstāko cenu šajā karā pret teroru. ASV 11.septembra notikumos zaudēja gandrīz 3000 cilvēku, bet Pakistāna kā Amerikas sabiedrotā [terora aktos] ir zaudējusi 34000 nevainīgu iedzīvotāju un 5000 kareivju.» Interesants esot fakts, ka neviens no 11.septembra notikumos iesaistītajiem teroristiem nebija pakistānietis. «Tad kāpēc mēs esam ievilkti šajā karā?» jautā Rana.
Politisko dinastiju puvuma smaka
Tajā pašā laikā Rana atzīst, ka vislielākā problēma ir pašas Pakistānas valdība, kas nepārstāv tautu un nespēj aizsargāt iedzīvotāju interese. Valdība ir marionetes, kas izceļas vienīgi ar korumpētību. «Vidusmēra pakistānieši labprātāk redzētu viņus mirušus, nekā valsts priekšgalā. Tieši šobrīd tautas naids pret valdību sit visaugstāko vilni.»
Rana uzskata, ka Pakistānas politikai ir vajadzīgi svaigi cilvēki, kas ievēlēti godīgā ceļā, nevis dinastijas, kuru pārstāvji iemanījušies nomanīt cits citu. Arī pašreizējais prezidents Asifs Ali Zardari ir uzbraucis valsts priekšgalā, sēdēdams terorista nogalinātas sievas Benazīras Bhuto ģimenes vilcienā. «Mēs esam spējīga un inteliģenta tauta, kas ir izdzīvojusi visdažādākajās grūtībās. Tomēr iespējams mums ir vajadzīga revolūcija, lai tiktu galā ar pašreizējo režīmu,» saka Rana. Lai gan vēlēšanas notiek it kā demokrātiskā ceļā un tajās piedalās ārvalstu novērotāji, iznākumu gandrīz vienmēr var jau iepriekš paredzēt – valdošās partijas atrod ceļus kā panākt sev vēlamo balsojumu. Tauta baidās atklāti iestāties pret šīm partijām, jo cilvēku dzīvībām politiķu acīs ir maz nozīmes. Nav neierasti dzirdēt, kā vienas partijas biedri apšauj sāncenšus. «Kāda runa šādos apstākļos var būt par demokrātiski ievēlētiem deputātiem?»
Pakistānas politisko slepkavību saraksts patiešām ir garš.
2007.gada decembrī divas nedēļas pirms vēlēšanām bumbas sprādziena tika nogalināta populārākā opozīcijas kandidāte un bijusī premjere Benazīra Bhuto.
2008.gada oktobrī pašnāvnieks saspridzināja valdošajā koalīcijā esošās Avami tautas partijas līderi Ašfandjaru Vali Khānu.
2010.gada augustā tika nošauts Sindu provinces valdošajā koalīcijā esošās Muttahida Qaumi kustības politiķis Raza Haiders.
Nākamajā mēnesī Londonā tika nogalināts tur trimdā dzīvojošais Muttahida Qaumi kustības dibinātājs Imrans Farūks.
Šā gada janvārī miesassargs nošāva politiski ietekmīgākās Pundžabas provinces gubernatoru Salmanu Tasīri
Šā gada 2.martā ceļā uz darbu tika nošauts Pakistānas minoritāšu ministrs un vienīgais kristietis valdībā Šābazs Bhati.
Maijā pie savām mājām galvaspilsētā tika nolaupīts un divas dienas vēlāk atrasts miris populārs žurnālists Salīms Šāzāds, kas pirms tam bija publicējis rakstu par al-Qaeda iefiltrēšanos Pakistānas izlūkdienestā
Mūsu mājas
Raksturojot pašreizējo drošības situāciju, žurnāliste Naurīna atzīst, ka viņas ģimene kopumā jūtas drošībā, ja neskaita dažus nesen Karači notikušos incidentus, kas izraisa bažas. Godīgi sakot, pilsētnieki pat vairs neuztraucas par sprādzieniem un teroraktiem – dzīve iet uz priekšu.
«Nākamajā dienā pēc teroristu uzbrukuma militārās aviācijas bāzei Mehran (22.maijā sprādzienā gāja bojā 10 karavīri), mēs visi ieradāmies darbā, sekojot ikdienas rutīnai,» saka Naurīna. Vienīgais, kas varot reāli apdraudēt pakistāniešu dzīvības, ir uz ielām notiekošās apšaudes un nemieri – tie gan ir biedējoši.
Sabīne papildina: Pakistāna ir milzīga valsts, bet «medijos tiek izcelti un pārspīlēti tikai mūsu sabiedrības negatīvie aspekti. Mēs taču šeit dzīvojam, turklāt komfortabli. Protams, jūtam līdzi ģimenēm, kas cietušas. Skumji, ka netiek ievērotas cilvēktiesības. Tomēr pat tas viss ir tikai smilšu grauds tuksnesī. Mēs neuztraucamies par savu drošību.»
Saifudīns Šeiha kungs savukārt, jautā: «Kur gan citur pasaulē pakistānieši lai dodas? Arābu valstīs valda nemieri, ASV un Eiropas ekonomikas ir tuvu kraham, toties Pakistānai ir spožas attīstības izredzes. Tāpat nekur citur pasaulē sabiedrība neesot tik veselīga kā Pakistānā – šeit ir ciešas ģimenes saites, nav alkohola un azartspēļu problēmu. Arī viņš ar savu ģimeni Pakistānā jūtoties droši.»
Kopsavelkot iepriekš minēto, var secināt, ka pakistānieši paši tomēr neuzskata savu valsti par tik lielu terorisma draudu, kā tiek atainots Rietumu presē. Lai gan drošības situācija pēdējo gadu laikā ir mainījusies uz negatīvo pusi, iedzīvotāji ir adaptējušies un viņu dzīves ritmu tas lielākoties neiespaido.
Lai gan teroristu uzbrukumi valstī notiek, milzīgās teritorijas dēļ, tās vienā daļā notiekošais neatstāj gandrīz nekādu iespaidu uz drošību citās - pat Karači pilsētas ietvaros, kas ir viena no Āzijas lielākajām metropolēm ar 15 miljoniem iedzīvotāju. Sprādzieni vai grautiņi vienā rajonā neapdraud iedzīvotāju drošību citos.
No malas tas var likties mulsinoši. Tomēr dzīvojot Karači, es pati labi saprotu, kāpēc tas ir tā. Pirms gadiem pieciem sprādziens Karači bija kas ārkārtējs, kas sacēla kājās visu pilsētu, savukārt šodienas reakciju vairāk raksturo sāpes par nevainīgajiem upuriem, nekā šoks. Sprādzienu arvien biežākā intensitāte ir notrulinājusi cilvēku uztveri. Tā gluži nav vienaldzība, bet gan adaptēšanās skarbās realitātes priekšā.
Arī es, pēc desmit Pakistānā pavadītiem gadiem, piekrītu, ka situācija valstī vairs nav tik stabila kā iepriekš. Mana ģimene Karači jūtamies droši, jo dzīvojam tālu no problemātiskajiem rajoniem. Ja pilsētā notiek nemieri, tad reizēm gan nākas atcelt plānus viesoties pie radiem vai draugiem.
Tomēr kopumā pēdējo gadu laikā dzīves līmenis Karači ir gājis uz augšu – pilsēta, kas ir valsts biznesa centrs, kļuvusi sakoptāka un modernāka. Jāsaka gan, tā stipri atšķiras no pārējās valsts.
Vēl pēdējo gadu laikā esmu novērojusi, ka iedzīvotāji sāk nopietnāk praktizēt reliģiju, īpaši jaunā paaudze. Ir pastiprināta interese par dažādām lekcijām un Korāna studijām. Ielās ir arvien vairāk sieviešu, kas apklāj sevi atbilstoši islāma vadlīnijām. Tomēr šo tendenci nevar uzskatīt par faktoru, kas vairotu terorisma draudus. Islāms ir miermīlīga reliģija, un tie, kas to praktizē nopietni, nekad nekritīs terorisma lamatās.
Vairāk par Pakistānas kultūru un valstī notiekošo Lailas Brences blogā www.islams-latviski.blogspot.com
Pakistānas Islāma Republika
1947. gadā ieguva neatkarību no Britu impērijas.
1956. gadā proklamēta par pirmo islāma republiku pasaulē.
Valsts valoda: urdu valoda
Galvaspilsēta: Islāmābāda
Lielākā pilsēta: Karači
Platība: 796 095 km2
Iedzīvotāji: 170 miljoni
Reliģija: 95% musulmaņi, 5% citi (lielākoties kristieši, hinduisti)
Vai atbalstāt operāciju Osamas bin Ladena nogalināšanai?
10% atbalstu
63% neatbalstu
27% nezinu
Osamas bin Ladena nāve ir laba vai slikta ziņa?
14% laba
55% slikta
31% nezinu
ASV tēls pakistāniešu acīs
12% pozitīvs
73% negatīvs
15% nezinu
ASV uztveru kā…
6% partneri
73% ienaidnieku
9% ne vienu, ne otru
12% nezinu
Lielākais Pakistānas drauds
57% Indija
19% Taliban
5% al-Qaeda
3% visi trīs
6% neviens
10% nezinu
Amerikāņu domnīcas Pew Research Center aptauja šā gada maijā
ceturtdiena, 2011. gada 14. jūlijs
Šausmas uz ielas
Laila Brence | Karači, Pakistāna
Ceturtdiena, 14. jūlijs (2011)
"Diena"
Ir nedēļas nogale un mēs kā parasti ar ģimeni dodamies apciemot radus. Iesēžos ar bērniem mašīnā – gaidam tik tēti, kas ir mūsu šoferis. Lai gan arī man ir autovadītāja tiesības, pati pie stūres Karači vēl neesmu sēdusies. Latvijā esot, vīrs bez bažām baudīja pasažiera godu, ļaudams man stūrēt, jo man uzticas. Tomēr Karači viņš neļauj man sēsties pie stūres. „Ne jau Tevī ir vaina,” viņš saka, „bet tajos citos, kas ir uz ceļa.” Labi saprotu, ko viņš ar to domā, jo šoferi Karači ir ļoti pārgalvīgi un bieži neievēro nekādus satiksmes noteikumus. Ārzemniekiem noteikti iesaku nedoties Karači ielu satiksmē bez nervu zālēm kabatā!
Kad 2000. gada janvārī pirmo reizi iznācu no Karači lidostas un iesēdos vīra automašīnā, biju no sirds pateicīga Dievam, ka, nonākot galapunktā, no tās izkāpu joprojām dzīva. Pieradusi pie Latvijas un citviet Rietumos esošās ielu satiksmes sakārtotības, es biju krietni vien nepatīkami pārsteigta par Karači ielu haosu un skaļumu. Tāda nu šeit ir pilsētas satiksmes realitāte – šoferi brauc ātri, bieži neievēro braukšanas joslas un pie signāliem apstājoties atstāj tik vien pāris centimetrus starp sevi un apkārtējām mašīnām. Drošības jostas praktiski lietotas netiek, pagrieziena signāla ieslēgšana tiek uzskatīta par nevajadzību apgrūtinājumu un braukšana pa vienvirziena ielu pretējā virzienā nav nekas neierasts. Gavenais ka tiek, kur vajag, un ātri! Es jau vienmēr smejos, ka ja es izbrauktu Karači ielās un pieklājīgi stāvētu ar ieslēgtu pagrieziena signālu pārbraukšanai pāri pretējai joslai, tad nostāvētu tur droši vien pusi dienas, jo neviens nepalaistu. Braukšanai Karači ielās ir vajadzīga zināma deva nekaunības.
Ielu satiksmes dalībnieku saime ir ļoti raiba. Kā jau visur citur pasaulē, pilsētas rajona turīguma līmenis nosaka automašīnu izmērus. Bagātie brauc milzu ‘pilīs’, bet nabadzīgākie tādos auto, kas knapi turas kopā. Nabadzīgākajos rajonos gan ir vairāk motociklu – tik daudz, ka reizēm pat liekas, ka tie skrien ap mašīnām kā pārceļojošs skudru pūznis. Ārzemniekus parasti krietni šokē arī šejienes motociklu ‘ietilpīgums’ – uz tiem sēž ne tikai vadītājs, bet arī visa viņa ģimene: tēvam priekšā parasti uztupināts kāds mazāks bērns, kas uz vakarpusi turpat saldi uz benzīnbākas snauž, aiz muguras vēl divas atvases, bet cieši saspiesto rindu noslēdz mamma, kura vienmēr sēž ar abām kājām uz vienu pusi, klēpī turot pašu mazāko bēbi.
Izmēru ziņā, rikša ieņem vietu transporta līdzekļu rindā tūlīt pēc motocikla. Rikša ir savdabīga vietējā taksometra versija ar trīs riepām (vienu priekšā un divām aizmugurē), vietu autovadītājam un divām sēdvietām viņam aiz muguras. Tā kā rikšai nav durvju un tās nevar sasniegt lielu braukšanas ātrumu, tās ir īpaši iecienītas sieviešu vidū kā drošāks aizvietotājs tradicionālajam taksometram. Ja nu kas atgadās, tad pasažieres var vienkārši izlēkt no rikšas laukā.
Ievērības cienīgi ir arī pilsētas autobusi – tik raibus un krāsainus neesmu redzējusi nekur citur pasaulē! Katrs autobuss šeit ir mākslas darbs, kas ir izdaiļots ar krāsainiem rakstiem no vienas vietas. Arī pasažieru izvietojums autobusos ir savdabīgs: sievietes un bērni kāpj iekšā tikai pa priekšejām durvīm, bet vīrieši tikai pa aizmugurējām, un tad arī attiecīgi autobusos tāpat atdalīti sēž. Gluži kā rikšām, arī autobusiem durvju nav – tajās parasti ‘karājas’ biļešu pārdevēji, kuriem bieži iekšā vienkārši nav vietas. Pašās pārblīvētākajās stundās, autobusi vadā pasažierus pat uz jumtiem, kur tie uzrāpjas pa šaurām trepītēm, kas stiepjas pāri autobusa aizmugurējam logam. Reizēm man sirds nodreb, skatoties uz šiem autobusiem, jo arī to šoferi ir ārkārtīgi pārgalvīgi. Bieži viņi rīko ātruma sacensības pilsētas ielās – kurš pirmais nokļūs līdz nākamajai pieturai, lai uzņemtu pasažierus.
Jāatzīs tomēr, ka par spīti ielās joprojām valdošajam haosam, beidzamo gadu laikā Karači satiksme ir mainījusies uz labo pusi ielu uzlabojumu dēļ. Brauktuvju kvalitāte ir stipri stipri gājusi uz augšu un krustojumos ir sacelts daudz tiltu un apakšzemes izbrauktuvju, kas palīdz satiksmei labāk kustēties uz priekšu sastrēgumstundās. Tādējādi pati garākā Karači iela Shara-e-Faisal ir izveidota par ‘zaļo koridoru’ teju vai 20 kilometru garumā bez neviena luksofora.
Ja nu jums gadījumā ir apnikušas Eiropas kārtīgās ielas un prasās pēc ekstrēmākām izjūtām, droši brauciet vasaras atvaļinājumā ciemos uz Karači un izbaudiet mūsu haosu!
Ceturtdiena, 14. jūlijs (2011)
"Diena"
Ir nedēļas nogale un mēs kā parasti ar ģimeni dodamies apciemot radus. Iesēžos ar bērniem mašīnā – gaidam tik tēti, kas ir mūsu šoferis. Lai gan arī man ir autovadītāja tiesības, pati pie stūres Karači vēl neesmu sēdusies. Latvijā esot, vīrs bez bažām baudīja pasažiera godu, ļaudams man stūrēt, jo man uzticas. Tomēr Karači viņš neļauj man sēsties pie stūres. „Ne jau Tevī ir vaina,” viņš saka, „bet tajos citos, kas ir uz ceļa.” Labi saprotu, ko viņš ar to domā, jo šoferi Karači ir ļoti pārgalvīgi un bieži neievēro nekādus satiksmes noteikumus. Ārzemniekiem noteikti iesaku nedoties Karači ielu satiksmē bez nervu zālēm kabatā!
Kad 2000. gada janvārī pirmo reizi iznācu no Karači lidostas un iesēdos vīra automašīnā, biju no sirds pateicīga Dievam, ka, nonākot galapunktā, no tās izkāpu joprojām dzīva. Pieradusi pie Latvijas un citviet Rietumos esošās ielu satiksmes sakārtotības, es biju krietni vien nepatīkami pārsteigta par Karači ielu haosu un skaļumu. Tāda nu šeit ir pilsētas satiksmes realitāte – šoferi brauc ātri, bieži neievēro braukšanas joslas un pie signāliem apstājoties atstāj tik vien pāris centimetrus starp sevi un apkārtējām mašīnām. Drošības jostas praktiski lietotas netiek, pagrieziena signāla ieslēgšana tiek uzskatīta par nevajadzību apgrūtinājumu un braukšana pa vienvirziena ielu pretējā virzienā nav nekas neierasts. Gavenais ka tiek, kur vajag, un ātri! Es jau vienmēr smejos, ka ja es izbrauktu Karači ielās un pieklājīgi stāvētu ar ieslēgtu pagrieziena signālu pārbraukšanai pāri pretējai joslai, tad nostāvētu tur droši vien pusi dienas, jo neviens nepalaistu. Braukšanai Karači ielās ir vajadzīga zināma deva nekaunības.
Ielu satiksmes dalībnieku saime ir ļoti raiba. Kā jau visur citur pasaulē, pilsētas rajona turīguma līmenis nosaka automašīnu izmērus. Bagātie brauc milzu ‘pilīs’, bet nabadzīgākie tādos auto, kas knapi turas kopā. Nabadzīgākajos rajonos gan ir vairāk motociklu – tik daudz, ka reizēm pat liekas, ka tie skrien ap mašīnām kā pārceļojošs skudru pūznis. Ārzemniekus parasti krietni šokē arī šejienes motociklu ‘ietilpīgums’ – uz tiem sēž ne tikai vadītājs, bet arī visa viņa ģimene: tēvam priekšā parasti uztupināts kāds mazāks bērns, kas uz vakarpusi turpat saldi uz benzīnbākas snauž, aiz muguras vēl divas atvases, bet cieši saspiesto rindu noslēdz mamma, kura vienmēr sēž ar abām kājām uz vienu pusi, klēpī turot pašu mazāko bēbi.
Izmēru ziņā, rikša ieņem vietu transporta līdzekļu rindā tūlīt pēc motocikla. Rikša ir savdabīga vietējā taksometra versija ar trīs riepām (vienu priekšā un divām aizmugurē), vietu autovadītājam un divām sēdvietām viņam aiz muguras. Tā kā rikšai nav durvju un tās nevar sasniegt lielu braukšanas ātrumu, tās ir īpaši iecienītas sieviešu vidū kā drošāks aizvietotājs tradicionālajam taksometram. Ja nu kas atgadās, tad pasažieres var vienkārši izlēkt no rikšas laukā.
Ievērības cienīgi ir arī pilsētas autobusi – tik raibus un krāsainus neesmu redzējusi nekur citur pasaulē! Katrs autobuss šeit ir mākslas darbs, kas ir izdaiļots ar krāsainiem rakstiem no vienas vietas. Arī pasažieru izvietojums autobusos ir savdabīgs: sievietes un bērni kāpj iekšā tikai pa priekšejām durvīm, bet vīrieši tikai pa aizmugurējām, un tad arī attiecīgi autobusos tāpat atdalīti sēž. Gluži kā rikšām, arī autobusiem durvju nav – tajās parasti ‘karājas’ biļešu pārdevēji, kuriem bieži iekšā vienkārši nav vietas. Pašās pārblīvētākajās stundās, autobusi vadā pasažierus pat uz jumtiem, kur tie uzrāpjas pa šaurām trepītēm, kas stiepjas pāri autobusa aizmugurējam logam. Reizēm man sirds nodreb, skatoties uz šiem autobusiem, jo arī to šoferi ir ārkārtīgi pārgalvīgi. Bieži viņi rīko ātruma sacensības pilsētas ielās – kurš pirmais nokļūs līdz nākamajai pieturai, lai uzņemtu pasažierus.
Jāatzīs tomēr, ka par spīti ielās joprojām valdošajam haosam, beidzamo gadu laikā Karači satiksme ir mainījusies uz labo pusi ielu uzlabojumu dēļ. Brauktuvju kvalitāte ir stipri stipri gājusi uz augšu un krustojumos ir sacelts daudz tiltu un apakšzemes izbrauktuvju, kas palīdz satiksmei labāk kustēties uz priekšu sastrēgumstundās. Tādējādi pati garākā Karači iela Shara-e-Faisal ir izveidota par ‘zaļo koridoru’ teju vai 20 kilometru garumā bez neviena luksofora.
Ja nu jums gadījumā ir apnikušas Eiropas kārtīgās ielas un prasās pēc ekstrēmākām izjūtām, droši brauciet vasaras atvaļinājumā ciemos uz Karači un izbaudiet mūsu haosu!
Abonēt:
Ziņas (Atom)