Laila Brence | Karači, Pakistāna
Ceturtdiena, 14. jūlijs (2011)
"Diena"
Ir nedēļas nogale un mēs kā parasti ar ģimeni dodamies apciemot radus. Iesēžos ar bērniem mašīnā – gaidam tik tēti, kas ir mūsu šoferis. Lai gan arī man ir autovadītāja tiesības, pati pie stūres Karači vēl neesmu sēdusies. Latvijā esot, vīrs bez bažām baudīja pasažiera godu, ļaudams man stūrēt, jo man uzticas. Tomēr Karači viņš neļauj man sēsties pie stūres. „Ne jau Tevī ir vaina,” viņš saka, „bet tajos citos, kas ir uz ceļa.” Labi saprotu, ko viņš ar to domā, jo šoferi Karači ir ļoti pārgalvīgi un bieži neievēro nekādus satiksmes noteikumus. Ārzemniekiem noteikti iesaku nedoties Karači ielu satiksmē bez nervu zālēm kabatā!
Kad 2000. gada janvārī pirmo reizi iznācu no Karači lidostas un iesēdos vīra automašīnā, biju no sirds pateicīga Dievam, ka, nonākot galapunktā, no tās izkāpu joprojām dzīva. Pieradusi pie Latvijas un citviet Rietumos esošās ielu satiksmes sakārtotības, es biju krietni vien nepatīkami pārsteigta par Karači ielu haosu un skaļumu. Tāda nu šeit ir pilsētas satiksmes realitāte – šoferi brauc ātri, bieži neievēro braukšanas joslas un pie signāliem apstājoties atstāj tik vien pāris centimetrus starp sevi un apkārtējām mašīnām. Drošības jostas praktiski lietotas netiek, pagrieziena signāla ieslēgšana tiek uzskatīta par nevajadzību apgrūtinājumu un braukšana pa vienvirziena ielu pretējā virzienā nav nekas neierasts. Gavenais ka tiek, kur vajag, un ātri! Es jau vienmēr smejos, ka ja es izbrauktu Karači ielās un pieklājīgi stāvētu ar ieslēgtu pagrieziena signālu pārbraukšanai pāri pretējai joslai, tad nostāvētu tur droši vien pusi dienas, jo neviens nepalaistu. Braukšanai Karači ielās ir vajadzīga zināma deva nekaunības.
Ielu satiksmes dalībnieku saime ir ļoti raiba. Kā jau visur citur pasaulē, pilsētas rajona turīguma līmenis nosaka automašīnu izmērus. Bagātie brauc milzu ‘pilīs’, bet nabadzīgākie tādos auto, kas knapi turas kopā. Nabadzīgākajos rajonos gan ir vairāk motociklu – tik daudz, ka reizēm pat liekas, ka tie skrien ap mašīnām kā pārceļojošs skudru pūznis. Ārzemniekus parasti krietni šokē arī šejienes motociklu ‘ietilpīgums’ – uz tiem sēž ne tikai vadītājs, bet arī visa viņa ģimene: tēvam priekšā parasti uztupināts kāds mazāks bērns, kas uz vakarpusi turpat saldi uz benzīnbākas snauž, aiz muguras vēl divas atvases, bet cieši saspiesto rindu noslēdz mamma, kura vienmēr sēž ar abām kājām uz vienu pusi, klēpī turot pašu mazāko bēbi.
Izmēru ziņā, rikša ieņem vietu transporta līdzekļu rindā tūlīt pēc motocikla. Rikša ir savdabīga vietējā taksometra versija ar trīs riepām (vienu priekšā un divām aizmugurē), vietu autovadītājam un divām sēdvietām viņam aiz muguras. Tā kā rikšai nav durvju un tās nevar sasniegt lielu braukšanas ātrumu, tās ir īpaši iecienītas sieviešu vidū kā drošāks aizvietotājs tradicionālajam taksometram. Ja nu kas atgadās, tad pasažieres var vienkārši izlēkt no rikšas laukā.
Ievērības cienīgi ir arī pilsētas autobusi – tik raibus un krāsainus neesmu redzējusi nekur citur pasaulē! Katrs autobuss šeit ir mākslas darbs, kas ir izdaiļots ar krāsainiem rakstiem no vienas vietas. Arī pasažieru izvietojums autobusos ir savdabīgs: sievietes un bērni kāpj iekšā tikai pa priekšejām durvīm, bet vīrieši tikai pa aizmugurējām, un tad arī attiecīgi autobusos tāpat atdalīti sēž. Gluži kā rikšām, arī autobusiem durvju nav – tajās parasti ‘karājas’ biļešu pārdevēji, kuriem bieži iekšā vienkārši nav vietas. Pašās pārblīvētākajās stundās, autobusi vadā pasažierus pat uz jumtiem, kur tie uzrāpjas pa šaurām trepītēm, kas stiepjas pāri autobusa aizmugurējam logam. Reizēm man sirds nodreb, skatoties uz šiem autobusiem, jo arī to šoferi ir ārkārtīgi pārgalvīgi. Bieži viņi rīko ātruma sacensības pilsētas ielās – kurš pirmais nokļūs līdz nākamajai pieturai, lai uzņemtu pasažierus.
Jāatzīs tomēr, ka par spīti ielās joprojām valdošajam haosam, beidzamo gadu laikā Karači satiksme ir mainījusies uz labo pusi ielu uzlabojumu dēļ. Brauktuvju kvalitāte ir stipri stipri gājusi uz augšu un krustojumos ir sacelts daudz tiltu un apakšzemes izbrauktuvju, kas palīdz satiksmei labāk kustēties uz priekšu sastrēgumstundās. Tādējādi pati garākā Karači iela Shara-e-Faisal ir izveidota par ‘zaļo koridoru’ teju vai 20 kilometru garumā bez neviena luksofora.
Ja nu jums gadījumā ir apnikušas Eiropas kārtīgās ielas un prasās pēc ekstrēmākām izjūtām, droši brauciet vasaras atvaļinājumā ciemos uz Karači un izbaudiet mūsu haosu!
ceturtdiena, 2011. gada 14. jūlijs
piektdiena, 2011. gada 20. maijs
Ērti un vienkārši
Laila Brence / Karači Pakistānā
Piektdiena, 20. maijs (2011)
http://www.diena.lv/lv/laikraksts/780252-erti-un-vienkarsi
Gatavojot pusdienas, dzirdu uz ielas ēzelīša blēšanu. Sāku domās minēt, kurš gan šoreiz brauc garām: veco mantu savācējs vai ūdens dzesinātāju labotājs? Atbilde ir rokā jau pēc mirkļa, kad izdzirdu ēzelīša ratos sēdošā vīra balsi, skaļrunī reklamējam savus pakalpojumus – ūdens dzesinātāju labotājs.
Karači uz māju tiek piegādātas ne tikai avīzes un pasts, bet arī vesela miriāde citu pakalpojumu. Atbraucot uz Pakistānu, sākumā nevarēju saprast, kas tur tā uz ielas bļaustās, līdz vīrs man paskaidroja, ka šādi vietējie pārdevēji piedāvā savu preci: daži lieto skaļruni, daži paļaujas uz pašu balss skanīgumu, bet vēl citiem ir zvaniņi vai pat īpašs muzikāls džingls.
Rīta agrumā, tūlīt pēc rītausmas lūgšanām, darbu sāk avīžu iznēsātāji un atkritumu savācēji. Jā, atkritumi šeit ‘paši iet prom’ no mājām – tie nav kā Latvijā jānes laukā pagalmā uz lielajām tvertnēm. Atliek tikai izlikt spaini vakarā laukā aiz vārtiem, lai no rīta to varētu iztukšot pilsētas valdes algots strādnieks, kurš atkritumus tālāk ar saviem ēzelīša ratiem nogādā uz izgāztuvi. Ērti un vienkārši.
Pirmspusdienā pagalmā savus ratus iestumj dārzeņu pārdevējs, kas skanīgā balsī piedāvā savu preci. Mājsaimnieces tad steigšus sniedzas pēc maciņiem, lai iegādātos pusdienām dārzeņus. Es parasti pie viņa neiepērkos, jo vīrs svētdienās pārnes no tirgus dārzeņus visai nedēļai. Vēl pirmspusdienā pie mūsu vārtiem ar savu motociklu un lielām kannām piestāj piena pārdevējs, no kura katru dienu pērkam litru svaiga lauku piena.
Vēlā pēcpusdienā, kad bērni ir pārnākuši no skolas un spēlējas pagalmā, klāt ir saldējuma pārdevēji uz saviem ar saldētavu aprīkotajiem divriteņiem. Pēc muzikāla džingla bērni atpazīst saldējumu firmu un skrien pie mammām pēc naudas, lai dabūtu kāroto saldumu. Pretstatā firmām, par tradicionālo vietējo saldējumu Kulfi vēsta skaļa metāla zvana skaņas. Vēl reizi nedēļā pēcpusdienā pie mums iegriežas drēbju mazgātājs, lai savāktu vīra brāļa veļu, kuru pēc nedēļas atgriež izmazgātu un izgludinātu.
Vakarpusē ar saviem ratiem garām brauc žāvēto augļu pārdevējs. Vēl, laiku pa laikam, mūs apciemo arī svaigu augļu un zivju pārdevēji, augu un puķu podu pārdevēji, popkorna, smiltīs ceptu zirņu un apcepinātu kukurūzu vālīšu pārdevēji, kā arī nažu asinātāji, kuri ne tikai asina, bet arī pārdod nažus.
Īpaši vēlos izcelt veco mantu uzpircēju, kurš ar saviem ratiem savāc no mājām teju vai visu iespējamo, sākot no vecām avīzēm un beidzot ar savu laiku nokalpojušām veļas mašīnām. Mājās atsevišķi krāju stikla taru, plastmasas pudeles, avīzes un metāla bundžas, kuras arī visas nonāk uzpircēja ratos. Uzpirkto bagātību šis vīrs tālāk pārdod īpašām šķirotavām, kur mantas tiek sašķirotas pēc izejmateriāliem. Tā, piemēram, veļas mašīnas tiek izjauktas – plastmasas daļas nonāk plastmasas kaudzēs, bet metāla daļas pie metāliem. Tālāk sašķirotie materiāli ar kravas mašīnām tiek nogādāti uz otrreizējo pārstrādi. Biju pārsteigta uzzināt, ka šī vietējā otrreizējās pārstrādes sistēma darbojas jau gadu desmitiem ilgi, kamēr Latvijā plaša mēroga atkritumu šķirošana tika ieviesta salīdzinoši nesen.
Jau atkal pie vārtiem ir zvans. Šoreiz tas ir vietējā pārtikas veikaliņa darbinieks, kurš no saviem ratiem nes manā pagalmā kartona kastes ar mūsu pasūtītajām precēm. Atliek tikai iedot veikala īpašniekam mūsu ikmēneša pārtikas un mājsaimniecības preču sarakstu, un viss vajadzīgais tiek piegādāts mums uz mājām. Jau atkal – ērti un vienkārši.
Piektdiena, 20. maijs (2011)
http://www.diena.lv/lv/laikraksts/780252-erti-un-vienkarsi
Gatavojot pusdienas, dzirdu uz ielas ēzelīša blēšanu. Sāku domās minēt, kurš gan šoreiz brauc garām: veco mantu savācējs vai ūdens dzesinātāju labotājs? Atbilde ir rokā jau pēc mirkļa, kad izdzirdu ēzelīša ratos sēdošā vīra balsi, skaļrunī reklamējam savus pakalpojumus – ūdens dzesinātāju labotājs.
Karači uz māju tiek piegādātas ne tikai avīzes un pasts, bet arī vesela miriāde citu pakalpojumu. Atbraucot uz Pakistānu, sākumā nevarēju saprast, kas tur tā uz ielas bļaustās, līdz vīrs man paskaidroja, ka šādi vietējie pārdevēji piedāvā savu preci: daži lieto skaļruni, daži paļaujas uz pašu balss skanīgumu, bet vēl citiem ir zvaniņi vai pat īpašs muzikāls džingls.
Rīta agrumā, tūlīt pēc rītausmas lūgšanām, darbu sāk avīžu iznēsātāji un atkritumu savācēji. Jā, atkritumi šeit ‘paši iet prom’ no mājām – tie nav kā Latvijā jānes laukā pagalmā uz lielajām tvertnēm. Atliek tikai izlikt spaini vakarā laukā aiz vārtiem, lai no rīta to varētu iztukšot pilsētas valdes algots strādnieks, kurš atkritumus tālāk ar saviem ēzelīša ratiem nogādā uz izgāztuvi. Ērti un vienkārši.
Pirmspusdienā pagalmā savus ratus iestumj dārzeņu pārdevējs, kas skanīgā balsī piedāvā savu preci. Mājsaimnieces tad steigšus sniedzas pēc maciņiem, lai iegādātos pusdienām dārzeņus. Es parasti pie viņa neiepērkos, jo vīrs svētdienās pārnes no tirgus dārzeņus visai nedēļai. Vēl pirmspusdienā pie mūsu vārtiem ar savu motociklu un lielām kannām piestāj piena pārdevējs, no kura katru dienu pērkam litru svaiga lauku piena.
Vēlā pēcpusdienā, kad bērni ir pārnākuši no skolas un spēlējas pagalmā, klāt ir saldējuma pārdevēji uz saviem ar saldētavu aprīkotajiem divriteņiem. Pēc muzikāla džingla bērni atpazīst saldējumu firmu un skrien pie mammām pēc naudas, lai dabūtu kāroto saldumu. Pretstatā firmām, par tradicionālo vietējo saldējumu Kulfi vēsta skaļa metāla zvana skaņas. Vēl reizi nedēļā pēcpusdienā pie mums iegriežas drēbju mazgātājs, lai savāktu vīra brāļa veļu, kuru pēc nedēļas atgriež izmazgātu un izgludinātu.
Vakarpusē ar saviem ratiem garām brauc žāvēto augļu pārdevējs. Vēl, laiku pa laikam, mūs apciemo arī svaigu augļu un zivju pārdevēji, augu un puķu podu pārdevēji, popkorna, smiltīs ceptu zirņu un apcepinātu kukurūzu vālīšu pārdevēji, kā arī nažu asinātāji, kuri ne tikai asina, bet arī pārdod nažus.
Īpaši vēlos izcelt veco mantu uzpircēju, kurš ar saviem ratiem savāc no mājām teju vai visu iespējamo, sākot no vecām avīzēm un beidzot ar savu laiku nokalpojušām veļas mašīnām. Mājās atsevišķi krāju stikla taru, plastmasas pudeles, avīzes un metāla bundžas, kuras arī visas nonāk uzpircēja ratos. Uzpirkto bagātību šis vīrs tālāk pārdod īpašām šķirotavām, kur mantas tiek sašķirotas pēc izejmateriāliem. Tā, piemēram, veļas mašīnas tiek izjauktas – plastmasas daļas nonāk plastmasas kaudzēs, bet metāla daļas pie metāliem. Tālāk sašķirotie materiāli ar kravas mašīnām tiek nogādāti uz otrreizējo pārstrādi. Biju pārsteigta uzzināt, ka šī vietējā otrreizējās pārstrādes sistēma darbojas jau gadu desmitiem ilgi, kamēr Latvijā plaša mēroga atkritumu šķirošana tika ieviesta salīdzinoši nesen.
Jau atkal pie vārtiem ir zvans. Šoreiz tas ir vietējā pārtikas veikaliņa darbinieks, kurš no saviem ratiem nes manā pagalmā kartona kastes ar mūsu pasūtītajām precēm. Atliek tikai iedot veikala īpašniekam mūsu ikmēneša pārtikas un mājsaimniecības preču sarakstu, un viss vajadzīgais tiek piegādāts mums uz mājām. Jau atkal – ērti un vienkārši.
piektdiena, 2011. gada 15. aprīlis
Šalvār kamīz pasaulē
Laila Brence Karači Pakistānā
Piektdiena, 15. aprīlis (2011)
http://www.diena.lv/lv/laikraksts/775871-salvar-kamiz-pasaule
Jau vairākas dienas laukā temperatūra turas ap +35ºC grādiem - ir jāsāk domāt par vasaras sezonas apģērbu. Ziemā, kad Karači valda vēsai Latvijas vasarai līdzīgs laiks, es labprāt valkāju man ierastās eiropiešu drēbes, bet vasarā tomēr ir jāizlīdzas ar vietējām, kas ir plānākas, gaisīgākas un ļauj ādai elpot pat vistveicīgākajās dienās. Blūzes un svārki nu dos vietu šalvār kamīz.
Šalvār kamīz ir tradicionāls pakistāniešu apģērbs, kas sastāv no ļoti platām, gurnos krokotām biksēm un gara krekla ar garām piedurknēm. Tā tas urdu valodā arī saucas: bikses [un] krekls (šalvār kamīz). Ziemas sezonas šalvār kamīz parasti ir no biezāka auduma, kamēr vasarai domātie no ļoti plānas vietējās kokvilnas. Tos nēsā gan vīrieši, gan sievietes. Vīriešu kamīz bieži līdzinās eiropiešu krekliem – reizēm pat ar tādu pašu krādziņu un aizpogājamām aprocēm. Savukārt sieviešu kamīz vairāk atgādina kleitas. Tā kā gan vīriešu, gan sieviešu kamīz sniedzas aptuveni līdz celim, to abos sānos ir gari šķēlumi, kas atvieglo kustības. Sieviešu šalvār kamīz neatņemama sastāvdaļa ir arī dupatta – gara, paplata taisnstūrveidīga šalle galvas apklāšanai.
Es savus šalvār kamīz pērku gatavo apģērbu veikalos. Atkarībā no kabatas biezuma, veikalu izvēle ir ļoti plaša, sākot no zemākas kvalitātes, bet lētākiem šalvār kamīz, līdz pat dizaineru veidotiem tērpiem ar uzskrūvētām cenām. Lielākā daļa Karači sieviešu gan iet citu ceļu: viņas dodas uz vietējiem audumu tirgiem, izvēlas tur sirdij tīkamus audumus un tad vai nu pašas mājās šuj savus šalvār kamīz vai arī nodod šo darbu šuvēju rokās. Šuvējveikaliņu bizness te plaukst un zeļ – tos var atrast teju vai uz katra stūra. Reizēm vairāki pat veiksmīgi sadzīvo cits citam blakus. Un interesantākais ir tas, ka 95% - 100% šuvēju šajos veikaliņos ir vīrieši!
Turīgākās Karači sievietes ar nepacietību gada ikgadējās dizaineru audumu izstādes, kas parasti notiek pavasarī, gatavojoties vasaras sezonai. Arī šobrīd pilsētā ir izstāžu laiks. Lai gan audumi šajās izstādēs ir dārgi un pasaules ekonomikas krīze liek rūpīgāk plānot pirkumus, apmeklētāju izstādēs nekad netrūkst. Šodien draudzeņu Facebook ierakstos lasīju atsauksmes par Mausummery audumu izstādē notiekošo: sieviešu tur esot vairāk kā bišu spietā – pat pie zāles durvīm esot gara rinda, jo izstādē visām nepietiekot vietas! Lai tiktu klāt audumu stendiem, ceļš esot ar karošanu jāizkaro, un ja grib samaksāt par pirkumu, tad nākas nīkt ievērības cienīgā rindā. Un runa šeit iet par ekskluzīvi dārgiem dizaineru audumiem... vai tiešām es dzīvoju nabadzīgā trešās pasaules valstī?
Pārsteidzošas ir arī vietējo apģērbu košās krāsas, izšuvumi un citi rotājumi, kas reizēm izmaksā vairāk par pašu tērpa audumu. Sievietes šeit visnotaļ zina, kā uzposties! Kad pirmoreiz pabiju vietējās kāzās, spožo spuldžu gaismā manas acis žilba no sieviešu krāšņajiem tērpiem. Līgavas tērpu rotāja bagātīgi zelta diegu izšuvumi – daudzām sievietēm līgavas tērps ir dārgākais, ko viņas jebkad uzvelk mugurā. Lai gan sākumā mani šalvār kamīz bija latviešu gaumei pieņemamās atturīgās zemes un dabas krāsās, tad tagad arī manu garderobē netrūkst košu krāsu un bagātīgu izšuvumu – arī mani ir pārņēmis vietējais krāsu trakums, kas liekas atdzīvinām ikdienas sadzīvi.
Piektdiena, 15. aprīlis (2011)
http://www.diena.lv/lv/laikraksts/775871-salvar-kamiz-pasaule
Jau vairākas dienas laukā temperatūra turas ap +35ºC grādiem - ir jāsāk domāt par vasaras sezonas apģērbu. Ziemā, kad Karači valda vēsai Latvijas vasarai līdzīgs laiks, es labprāt valkāju man ierastās eiropiešu drēbes, bet vasarā tomēr ir jāizlīdzas ar vietējām, kas ir plānākas, gaisīgākas un ļauj ādai elpot pat vistveicīgākajās dienās. Blūzes un svārki nu dos vietu šalvār kamīz.
Šalvār kamīz ir tradicionāls pakistāniešu apģērbs, kas sastāv no ļoti platām, gurnos krokotām biksēm un gara krekla ar garām piedurknēm. Tā tas urdu valodā arī saucas: bikses [un] krekls (šalvār kamīz). Ziemas sezonas šalvār kamīz parasti ir no biezāka auduma, kamēr vasarai domātie no ļoti plānas vietējās kokvilnas. Tos nēsā gan vīrieši, gan sievietes. Vīriešu kamīz bieži līdzinās eiropiešu krekliem – reizēm pat ar tādu pašu krādziņu un aizpogājamām aprocēm. Savukārt sieviešu kamīz vairāk atgādina kleitas. Tā kā gan vīriešu, gan sieviešu kamīz sniedzas aptuveni līdz celim, to abos sānos ir gari šķēlumi, kas atvieglo kustības. Sieviešu šalvār kamīz neatņemama sastāvdaļa ir arī dupatta – gara, paplata taisnstūrveidīga šalle galvas apklāšanai.
Es savus šalvār kamīz pērku gatavo apģērbu veikalos. Atkarībā no kabatas biezuma, veikalu izvēle ir ļoti plaša, sākot no zemākas kvalitātes, bet lētākiem šalvār kamīz, līdz pat dizaineru veidotiem tērpiem ar uzskrūvētām cenām. Lielākā daļa Karači sieviešu gan iet citu ceļu: viņas dodas uz vietējiem audumu tirgiem, izvēlas tur sirdij tīkamus audumus un tad vai nu pašas mājās šuj savus šalvār kamīz vai arī nodod šo darbu šuvēju rokās. Šuvējveikaliņu bizness te plaukst un zeļ – tos var atrast teju vai uz katra stūra. Reizēm vairāki pat veiksmīgi sadzīvo cits citam blakus. Un interesantākais ir tas, ka 95% - 100% šuvēju šajos veikaliņos ir vīrieši!
Turīgākās Karači sievietes ar nepacietību gada ikgadējās dizaineru audumu izstādes, kas parasti notiek pavasarī, gatavojoties vasaras sezonai. Arī šobrīd pilsētā ir izstāžu laiks. Lai gan audumi šajās izstādēs ir dārgi un pasaules ekonomikas krīze liek rūpīgāk plānot pirkumus, apmeklētāju izstādēs nekad netrūkst. Šodien draudzeņu Facebook ierakstos lasīju atsauksmes par Mausummery audumu izstādē notiekošo: sieviešu tur esot vairāk kā bišu spietā – pat pie zāles durvīm esot gara rinda, jo izstādē visām nepietiekot vietas! Lai tiktu klāt audumu stendiem, ceļš esot ar karošanu jāizkaro, un ja grib samaksāt par pirkumu, tad nākas nīkt ievērības cienīgā rindā. Un runa šeit iet par ekskluzīvi dārgiem dizaineru audumiem... vai tiešām es dzīvoju nabadzīgā trešās pasaules valstī?
Pārsteidzošas ir arī vietējo apģērbu košās krāsas, izšuvumi un citi rotājumi, kas reizēm izmaksā vairāk par pašu tērpa audumu. Sievietes šeit visnotaļ zina, kā uzposties! Kad pirmoreiz pabiju vietējās kāzās, spožo spuldžu gaismā manas acis žilba no sieviešu krāšņajiem tērpiem. Līgavas tērpu rotāja bagātīgi zelta diegu izšuvumi – daudzām sievietēm līgavas tērps ir dārgākais, ko viņas jebkad uzvelk mugurā. Lai gan sākumā mani šalvār kamīz bija latviešu gaumei pieņemamās atturīgās zemes un dabas krāsās, tad tagad arī manu garderobē netrūkst košu krāsu un bagātīgu izšuvumu – arī mani ir pārņēmis vietējais krāsu trakums, kas liekas atdzīvinām ikdienas sadzīvi.
Abonēt:
Ziņas (Atom)