Definēt skaisto, kad patiesais skaistums ir 'traks'

Autore: Mariam E.

Vairākus gadus atpakaļ, es dzirdēju stāstu, kuram pienāktos tikt uzrakstītam zelta burtiem. Tā es arī izdarīju – es to tūlīt pat pierakstīju. Lai gan ne zelta burtiem, tā nozīme priekš manis bija valdzinošāka par zeltu.

Es dzirdēju šo stāstu no rumāņu brāļa Muhammeda, kurš bija uzaicināts piedalīties programmā Kayfa Aslamt (Kā tu pieņēmi Islāmu?) kādas muslimu valsts Kurāna radio stacijā.

1992. gadā Muhammeds viesojās Bosnijā un, redzot turiens cilvēku situāciju, nolēma doties kājām ‘miera tūrē’ kā viņš to pats nosauca.

Kādu nakti, ceļojot kopā ar sievu, viņš nonāca mazā Turcijas ciematiņā. Meklējot moteli vai kādu mājvietu, kur pavadīt nakti, viņš satika kādu ciemata iedzīvotāju un lūdza viņam pēc informācijas. Vīrs atbildēja, ka šāda moteļa ciematā nav, un ar dažu angļu vārdu palīdzību un Muhammeda ļoti ierobežotajām turku valodas zināšanām, viņš uzaicināja Muhammedu pavadīt nakti viņa mājās.

Redzot, ka nav citas izvēles, Muhammeds piekrita, lai gan viņi mazliet bijās šī svešinieka, kurš bija branga auguma vīrs ar garu bārdu. Kā gan viņš varēja zināt, ka šis vīrs, kura viņš bijās, būs tas, kas izmainīs viņa dzīvi.

Līdzko viņi ieradās vīra mājās, Muhammeds un viņa sieva bija atviegloti redzēt, ka tur mita arī viņa ģimene: ap astoņdesmit gadu veca vecmāte, māte un pieci bērni, tuvu viens notram pēc vecuma. Ģimene pagatavoja viņiem vakariņas, kuras viņš raksturoja kā vienkāršas, bet garšīgas. Tad viņiem tika pateikts, ka viņi gulēšot šajā istabā, bet vīrs ar ģimeni citā.

Agri nākamajā rītā, Muhammeds ar sievu pamodās, lai pateiktos laipnajai ģimenei un turpinātu savu ceļojumu. (Paturiet prātā, ka Muhammeds toreiz vēl nebija muslims.)

Par milzīgu izbrīnu, viņi atklāja, ka māja sastāvēja tikai no tās vienas istabas, kur viņš ar sievu bija gulējuši, kamēr vecā sieviete, vīrs, viņa sieva un pieci bērni visi bija gulējuši ārā zem koka. Bija novemberis, un laukā bija ļoti auksts.

Ārkārtīgi šokēts par vīra rīcību, Muhammeds jautāja: „Vai tu esi traks?”

Vīrs, kurš knapi spēja ar viņu sarunāties, atbildēja: „Nē, es esmu muslims.”

Šie vārdi izgāja Muhammedam cauri kā elektriskais šoks. Viņš nekad nespēja aizmirst šī vīra rīcību.

Viņš sāka interesēties par Islāmu, jo viņa priekšstati par to bija ļoti kļūdaini, un par lasīja Kurānu. Viņš pabija Sīrijā, Jordānā un Ēģiptē, kur viņš turpināja Kurāna un Hadīsu studijas.

Kad radio raidījuma vadītājs viņam jautāja, kad viņš pieņēma Islāmu, viņš atbildēja, ka sirdī viņš bija muslims kopš tā brīža, kad vīrs bija atbildējis: „Es esmu muslims.” Bet oficiāli viņš un viņa sieva pateica ticības apliecību (Šahadu) Ēģiptē, divus mēnešus pēc tikšanās ar to turku vīru.

Pēc atriešanāš savā dzimtajā valstī Rumānijā, viņa ģimene uzņēma viņu ar dusmām un noraidījumu. Atceroties turku vīra rīcību, viņš nolēma, ka sprediķošanai nav nozīmes. Viņš parādīja savai ģimenei Islāma skaistumu caur savu rīcību. Vēlāk tie, kuri bija vissīvākie viņa pretinieki, bija pirmie, kas pieņēma Islāmu.

Šodien, paskatoties mums apkārt, mēs redzam, cik daudzi maldinoši sašaurina cilvēku skaistumu tikai un vienīgi uz viņu fizisko izskatu. Islāms tam nepiekrīt; tikai cilvēku rakstura un uzvedības krāšņums var padarīt viņus patiesi pievilcīgus. Tas nodrošina viņiem īpašu statusu ne tikai citu acīs, bet arī pēcnāves dzīvē, kur tiek apsolīti īpaši atalgojumi.

Pravietis Muhammeds (saas) ir teicis: „Mīļākais un tuvākais man no jūsu vidus Augšāmcelšanās Dienā būs tas, kas būs labākais pēc uzvedības.” (Bukhārī)

Indivīds, kas ievēro morāles normas un kuram rūp labs raksturs, ir kā dāvana sabiedrībai. Šāda cilvēka klātbūtnē citi jūtas apmierināti – viņi viņam uzticas, viņu apbrīno un tiecas kļūt tādi, kā viņš. Kamēr citi mums apkārt uzstāda savus skaistuma ‘piemērus’, mums ir jābūt tiem, kas apžilbina apkārtējos ar savu morālo stāju. Un kamēr citi atkailina savus ķermeņus, cerot nopelnīt titulus skaistuma sacensībās, mums ir sevi jātērpj godīguma, žēlsirdības, atturības, drosmes, pacietības, padevības un pieticības drēbēs. Jo mūsu sacensības ir savādākas: mēs tiecamies būt vislabākie tā, kā to saviem vārdiem ir raksturojis Pravietis Muhammeds (saas): „Ticīgo vidū visperfektākais cilvēks ir tas, kas ir vislabākais pēc uzvedības.” (Ahmads un Abū Daūds)

Mēs gribējām uzrakstīt turku vīra stāstu zelta burtiem dēļ īpašā statusa, kas šim minerālam ir cilvēku acīs tā spīduma dēļ. Bet laba rakstura spīdums aizēno visas citas nepilnības. Pravietis Muhammeds (saas) ir teicis: „Patiesi, cilvēks ar savu labo raksturu sasniegs tā statusu, kurš stāv naktī (lūgšanās) un gavē dienas laikā.” (Al-Albanī savā As-silsila Saheeha ir to klasificējis kā Sāhi)

Patiesi, īsts skaistums vienmēr uzliks tev galvā kroni. Bet tev nav jāgaida, kad kāds to tur uzliks.

Avots: http://muslimmatters.org/2010/05/25/defining-beauty-when-true-beauty-is-%e2%80%98crazy%e2%80%99/

Itikāfs: pamestā Sunna

Autore: Sumaira Dada

Lielākajai daļai muslimu, Ramadāns ir svētku laiks. Atceros, kā mans brālis lūdzās vecākiem, lai ļauj viņam pavadīt nakti vietējā masdžidā, kur viņa draugi veica Itikāfu. Esot prom no vecāku acīm, viņi plānoja jautri pavadīt laiku. Tā kā viņi bija bērni, viņiem var piedot to, ka uztvēra Itikāfu kā iespēju jautri pavadīt laiku. Tomēr ir nožēlojami redzēt pieaugušos ievērojam Itikāfu, neizprotot šī pielūgsmes veida nopietnību. Vēl jo vairāk, daudzi ir vienkārši pametuši šo Sunnu. Ar šo rakstu mēs ceram iedrošināt muslimus ievērot Itikāfu un izskaidrot nepareizos pieņēmumus, kas viņus varbūt attur no šīs Sunnas praktizēšanas.

Itikāfs Kurānā un Hadīsos

‘Itikāfs’ nozīmē atrasties masdžidā, lai pielūgtu Allāhu. Allāhs to ir licis ievērot Kurānā, un tā ir arī Pravieša (saas) Sunna. Kurānā Allāhs saka: „...un Mēs pavēlējām Ibrāhīmam (Ābrahamam) un Ismaīlam (Išmaelam), lai viņi šķīsta Manu Namu (Kābu Mekā) priekš tiem, kas iet tam apkārt vai paliek tajā (Itikāfā), vai liecas vai krīt uz ceļiem (lūgšanā).” (Kurāns, 2:125)

Daudzi hadīsi mums vēsta, ka arī Pravietis (saas) ievēroja Itikāfu. Saskaņā ar Pravieša sievas Aišas atstāstīto hadīsu, Pravietis (saas) mēdza praktizēt Itikāfu pēdējo desmit Ramadāna dienu laikā, līdz Allāhs paņēma viņa dvēseli. Viņa sievas ievēroja Itikāfu arī pēc viņa nāves. (Bukhārī un Muslims)

Kāds ir Itikāfa mērķis?

Viens no vispārākajiem šīs pielūgsmes formas mērķiem ir meklēt Spēka Nakti (Lailat al-Kodr), kas iekrīt vienā no nepāra naktīm pēdējo desmit Ramadāna dienu laikā. Tas ir arī laiks, lai tuvotos Allāham caur lūgšanām (Solā), Kurāna lasīšanu un Zikr (pielūgsmes) veikšanu.

Kad mēs varam ievērot Itikāfu?

Labākais laiks Itikāfam ir pēdējas desmit Ramadāna dienas. No Abū Hureiras hadīsa mēs zinām, ka Allāha Vēstnesis (saas) ievēroja Itikāfu desmit dienas katrā Ramadānā, un gadā, kad viņš mira, viņš veica Itikāfu divdesmit dienas. (Bukhārī) Tomēr ir arī pierādīts, ka Pravietis (saas) to ievēroja desmit dienas Šavvāla mēnesī. (Bukhārī) Tāpēc Itikāfu drīkst veikt gada jebkurā laikā. Lai ievērotu Itikāfu, nav jāatrodas gavēņa stāvoklī.

Itikāfa garums

Islāma zinātnieku domas par Itikāfa garumu dalās, svārstoties no viena brīža līdz vienai dienai. To var pamatot ar Pravieša (saas) hadīsu, kurā viņš atļāva Umaram ievērot Itikāfu masdžidā Al-Haram vienas nakts garumā, lai viņš piepildītu zvērestu. (Bukhārī)

Maksimālais dienu skaits, kad Pravietis (saas) ievēroja Itikāfu, bija trīsdesmit. Mēs par to uzzinām no hadīsa, kuru atstāstījis Abū Saīd al-Khudri: „Allāha Vēstnesis (saas) ievēroja Itikāfu pirmo desmit Ramadāna dienu laikā; tad viņš veica Itikāfu vidējās desmit dienās mazā teltī, kuras durvju priekšā bija niedru paklājs.Viņš paņēma paklāju rokās un pacēla to nost. Tad viņš izbāza laukā galvu un runāja ar cilvēkiem, un viņi nāca viņam tuvu klāt. Viņš teica: ‘Es veicu Itikāfu pirmo desmit dienu laikā, meklējot šo nakti; tad es veicu Itikāfu vidējo desmit dienu laikā. Tad kāds pie manis atnāca un teica, ka ir pēdējās desmit dienas, tāpēc tas, kurš vēlas ievērot Itikāfu, ļaujiet viņam to darīt.’” (Muslims)

Kur lai ievēro Itikāfu?

Saskaņā ar Islāma zinātnieku viedokli, Itikāfu drīkst ievērot tikai masdžidā, kur notiek kopīgās lūgšanas, jo Allāhs ir teicis: „Un atturieties no dzimumattiecībām ar viņām (jūsu sievām), kamēr esiet Itikāfā (t.i., atrodoties masdžidā, lai pildītu lūgšanas un atstātu pasaulīgās aktivitātes) masdžidā.” (Kurāns, 2:187). Atrašanās masdžidā atdala cilvēku no pasaulīgajām aktivitātēm un ļauj koncentrēties uz pielūgsmi.

Arī sievietēm Itikāfs ir jāveic masdžidā. Tomēr sieviešu gadījumā nav nepieciešams, lai masdžidā tiktu noturētas kopīgās lūgšanas, jo sievietēm nav obligāti jāveic lūgšanas kopā ar citiem. Saskaņā ar šeiha Muhammeda ibn Sālih al-Uthaimīna teikto, sieviete var veikt Itikāfu tikai tad, ja nav Fitnas (kārdinājuma) iespējas, kā tas notiek masdžidā al-Harām, jo tur nav atsevišķas vietas sievietēm.

Pārtraukums Itikāfa laikā

Saskaņā ar Pravieša sievas Aišas teikto, „Mutakifa (cilvēks, kas ievēro Itikāfu) Sunna ir neapmeklēt slimos, nepiedalīties bērēs, neaizskart sievu vai nestāties ar viņu intīmās attiecībās un neiet laukā citu iemeslu dēļ kā vien to, kas ir neizbēgami.” (Abū Daūds) Ibn Kudama saka, ka dēļ visa, bez kā viņš nevar iztikt un ko nevar izdarīt masdžidā, Mutakifs drīkst iziet. Tas neanulē viņa Itikāfu, ja vien viņš nepatērē pārāk daudz laika tā veikšanai. Tātad viņam ir atļauts atstāt masdžidu ēdiena, dzēriena un dabisko vajadzību dēļ.

Kā sievietes veic Itikāfu?

Sievietes veic Itikāfu tāpat kā vīrieši. Tomēr precētām sievietēm Itikāfa izpildei ir nepieciešama vīra atļauja. Ir zināms, ka Aiša (Pravieša sieva) lūdza Pravietim (saas) atļauju veikt Itikāvu un viņš deva tam atļauju; tad Hafsa (Pravieša sieva) lūdza Aišai palūgt atļauju viņas vārdā un Aiša to izdarīja. (Bukhārī)

Itikāfs: pamestā Sunna

Ar nožēlu ir jāpiezīmē, ka šodien daudz muslimu ir atstājuši šo Sunnu. Liekas, ka mums ir grūti nodalīt sevi no pasaules pat uz īsu laiku. Ir pienācis laiks apsvērt mūsu centienus pēc Paradīzes un izvērtēt mūsu ticības stiprumu.

Avots: www.hibamagazine.com

Kāpēc aizklājs pār manu seju ir kā pliķis Jūsējā, Sarkozi kungs?

Autore: Sadaf Farooqui

Bismillā (Dieva vārdā)

“Burka nav reliģiska problēma – tas ir brīvības un sieviešu pašcieņas jautājums. Tā nav vis reliģisks simbols, bet gan pakalpības un pazemojuma zīme. Es gribu svinīgi paziņot, ka burkai Francijā nav vietas. Mūsu valstī, mēs nevaram pieņemt, ka sievietes tiek ieslodzītas aiz aizklāja, nogrieztas no jebkādas sabiedriskās dzīves un ka viņām tiek atņemta jebkāda identitāte. Tā nav mūsu izpratne par brīvību.” Nikolas Sarkozi

Jau atkal. Pēc nemieriem, kurus izraisīja Jack Straw 2006. gada komentāri, vēl viena Eiropā plaši pazīstama politiķa ļoti publisks paziņojums ir nostādījis muslimu kopienu globālā pretreakcijas pozīcijā. Attiecībā uz milzīgo atbalstu, ko Sarkozi komentāri ir guvuši gan no ne-muslimiem, gan no pasaulīgi orientētiem muslimiem, ir tiešām kauns, pārsteidzoši šokējošs kauns, ka ļaudis, kas sakās esam ‘brīvības’ un ‘vienlīdzības’ čempioni, atbalsta jebkāda veida aizliegumus attiecībā uz indivīda apģērba izvēli.

Ko gan tas maina, vai sieviete izvēlas nēsāt burku kultūras faktoru vai reliģijas iespadā? Viņa izdara apzinātu izvēli šādi ģērbties. Novērotāju pieņēmums, ka viņa ir tikusi piespiesta to valkāt, ir vienkārši pārākais naivums un liecina par liekulīgām raizēm. Bez tam, ja burka ir ierobežojoša un izolējoša, vai tad tā nav valkātāja privilēģija? Kopš kura laika sieviete ‘nedrīkst’ izvēlēties nebūt vīriešu vidū vai nestaigāt brīvi apkārt, sevi neapklājot? Ja tā ir viņas izvēle uzturēties lielākoties mājās, lielākoties neidentificētai un apklātai, kāpēc gan mēs nevaram likt viņu mierā?

Droši vien neapvainošanās par to, ka sievas kailfoto tiek izsolīti par tūkstošiem dolāru vēsta par ‘brīvību’, atbrīvošanu un pièce de résistance: sievietes ‘godu’? Kopš kura laika tiek uzskatīts par ‘godu’ nolobīt sievietei apģērbu un padarīt viņas ķermeni par patēriņa preci, uz kuru visa pasaule blenztu un kuru apbrīnotu kā mākslas darbu? Bet ja nu sieviete izvēlas darīt pilnīgi pretējo, t.i. nēsāt apģērba slāņus, kas vīriešiem nepārprotami paziņo: „rokas nost!”, „acis prom!” un bisubeidzot „piembremzē!” Vai tā ir „pakalpības un pazemojuma” zīme? Subhānallā!

Britu muslima Saira Khan, kura 2006. gadā ļoti aktīvi izteicās par burkas jautājumu (http://www.timesonline.co.uk/tol/comment/columnists/guest_contributors/article665918.ece) un vairākkārt atkārtoja savu nostāju šogad (http://www.dailymail.co.uk/debate/article-1195052/Why-I-British-Muslim-woman-want-burkha-banned-streets.html) pēc Nikolasa Sarkozi komentāriem, apgalvo, ka vienreiz burku ir izmēģinājusi un jutusi, ka tā ir „visdrausmīgākā pieredze. Tā ierobežoja to, kā es gāju, ko es redzēju un kā es mijiedarbojos ar pasauli. Tā atņēma man personību. Es jutos atsvešināta un izstumta. Tajā bija karsti un neērti, un es nevarēju redzēt, kas notiek man aiz muguras, nevarēju uzsmaidīt apkārtējiem vai dot rokas spiedienu.”

Ir daudz sieviešu apģērbu, kas ir vienlīdz (pat ja ne vairāk) neērti, bet sievietes tos tomēr nēsā, vai ne tā? Vai nu tā ir bezgaumīgu eņģeļspārniņu, uzkrītoši spilgtas apakšveļas un milzīgu zābaku pretīgā kombinācija, kuru pārbadināti kaulainās tā saucamās modes ‘ikonas’, fotokamerām plaiksnījot, cienīgā gaitā izrāda uz mēles (kur gan ir sieviešu goda čempioni? ak, atvainojiet, viņi taču droši vien ir pārāk nosiekalojušies, lai varētu parunāt!), vai apsējus atgādinošās dizaineru kleitas, kurās publiskos pasākumos iespīlējas ar fizisko izskatu apsēstās slavenības, vai garie auduma ruļļi, kurus austrumu sievietes ikdienas pedantiski loka apkārt saviem vidukļiem, klāt pievelkot grūti-par-blūzi-nosaucamo lupatiņu, lai rosītos ikdienas mājas darbos šajā tradicionālajā sārī, sievietes gadsimtiem ilgi ir mocījušās, paciešot neērtības, lai varētu nēsāt sevis izvēlētos apģērbus. Ticiet man, nēsāt garu virsmēteli uz brīva, ērta apģērba un apsiet auduma gabaliņu ap seju ir tiešām daudz vieglāk nekā vilkt virsū vīriešu dizaineru modes namu radītos apģērbus sievietēm, kuru mērķis ir iegrūst mūs neprātīgos, naudu izšķiedošos mazumtirdzniecības terapijas izpriecu braucienos. Šķiet, ka lai gan Saira Khan uzvilka burku, lai piedalītos televīzijas programmā, pirms tās apģērbšanas, viņa aizmirsa nojaukt savā prātā aizspriedumu un nicinājuma sienas.

Kad kāds, vai nu tādi muslimi kā Saira Khan, vai tādi pasaulē pazīstami līderi kā Nikolass Sarkozi, apgalvo, ka viņiem ir problēmas ar to, ka sievietes pilnībā sevi apklāj reliģiskā apģērbā, problēma patiesībā slēpjas viņu pašu iekšējās neskaidrībās attiecībā uz muslimu reliģiju, Islāma identitāti un asimilāciju svešā sabiedrībā pasaulīgu labumu dēļ. Viņiem nerūp, ka vīrieši apspiež sievietes reliģijas vārdā, ka viņas ir fiziski ierobežotas kustēties vai piedalīties publiskās aktivitātēs, ka apģērba slāņi viņas sociāli izolē, vai ka viņas nav ‘vienlīdzīgas’ un ‘brīvas’ darīt sabiedrībā ko vien vēlas. Viņi ir neizpratnē par to, kā sievietes var neatlaidīgi nēsāt apģērbu, kuru viņi ir izvēlējušies nomest vai atsakās valkāt.

Patiesībā tas ir kā pliķis sejā redzēt muslimu sievietes, kurām ir tā saucamā brīvība novilkt burkas un staigāt apkārt tajā valstī nēsātajā apģērbā, izvēloties to nedarīt; kurām ir likumīga un sociāla brīvība būt vīriešu vidū, dot rokasspiedienus un jokot, izvēloties to nedarīt; kurām ir iespēja izmantot viņu sievišķīgo seksualitāti, lai gūtu pasaulīgus labumus, izvēloties to nedarīt. Nezinot, ko iesākt, viņi raksta emocionālus rakstus un veic pārmērīgi greznus paziņojumus par tā saucamo vienlīdzību, brīvību, godu un sieviešu atbrīvošanu, jo viņi vienkārši nespēj iedomāties, kāpēc lai pie pilna prāta esoša sieviete izvēlētos tā ģērbties.

Un tomēr ar katru gadu arvien vairāk un vairāk izglītotu, brīvu un liberāli domājošu sieviešu izvēlas tā ģērbties. Sievietes, kuras ir uzaugušas ballīšu, iedzeršanas, randiņu un gadījuma dzimumattiecību kultūrā. Strādājošas sievietes ar aktīviem dzīvesveidiem, karjerām un naudu. Sievietes ar mīlošām ģimenēm, vīriem un/vai bērniem. Vai nav vērts aizdomāties, kāpēc sieviete atteiktos no tā visa, lai uzvilktu apģērbu, kuru pasaule uzstājīgi grib aizliegt?

Es nēsāju burku jau vairākus gadus un šajā laikā esmu iepazinusies ar ar daudzām izglītotām, pašpārliecinātām un dievbijīgām muslimām, kuras ģērbjas tieši tāpat, vai nu viņas atrastos Austrumos vai Rietumos. Lai gan ir taisnība, ka mēs apzināti izvēlējamies nēsāt šo apģērbu, ir jāpiezīmē, ka lēmums to valkāt nav tā grūtākā lieta. Grūtākais ir pastāvīgi saskarties ar skepticismu, slēptu pretestību atklātu naidīgumu, ko citi muslimi – jā, muslimi – izrāda pret mums atkal un atkal, redzot mūs sabiedrībā šādi ģērbtas. Maza daļa šo muslimu, diemžēl, ir arī tās atturīgi ģērbtās māsas, kuras pašas valkā hidžābu, ar kurām mēs tiekamies viesībās un kāzās, un kuras nespēj saprast, kāpēc mēs joprojām neesam atteikušās no sejas aizsegšanas. Reizēm viņas kritizē arī burku, jo, viņu vārdiem sakot, gluži kā uz to pastāv ne-muslimi, uz tās nēsāšanu nav nekādu norādījumu Kurānā; jeb arī viņas izvairās no tās nēsāšanas, uzskatot par pietiekamiem zinātnieku un juristu apgalvojumus, kuri uzsver, ka burka nav obligāta. Ir daudz neobligātu lietu, kuras muslimi dara, lai iegūtu Allāha labvēlību – tātad vai šis var būt par pamatojumu?

Mēs nevēlamies uzspiest citām muslimu sievietēm mūsu izvēli valkāt burkas; tomēr mēs būtu ļoti pateicīgas, ja mūs liktu mierā un ļautu mums valkāt to, ko mēs esam izvēlējušās.

Un, lūdzu, nežēlojiet mūs. Žēlojiet ar ārējo izskatu apsēstās pusaudzes ar ēšanas traucējumiem, kuras staigā pa pludmali knapi apģērbtas, raizēdamās par to, vai saule neizceļ viņu celulītu un vai pasaule neieraudzīs viņu ķermeņos jebkādu nepilnību.

Avots: "Why is a flap on my face, a slap in yours, Mr. Sarkozy?" by Sadaf Farooqui
http://muslimmatters.org/2009/07/01/why-is-the-flap-on-my-face-a-slap-in-yours-mr-sarkozy/