Autore: Sadaf Farooqui
Bismillā (Dieva vārdā)
“Burka nav reliģiska problēma – tas ir brīvības un sieviešu pašcieņas jautājums. Tā nav vis reliģisks simbols, bet gan pakalpības un pazemojuma zīme. Es gribu svinīgi paziņot, ka burkai Francijā nav vietas. Mūsu valstī, mēs nevaram pieņemt, ka sievietes tiek ieslodzītas aiz aizklāja, nogrieztas no jebkādas sabiedriskās dzīves un ka viņām tiek atņemta jebkāda identitāte. Tā nav mūsu izpratne par brīvību.” Nikolas Sarkozi
Jau atkal. Pēc nemieriem, kurus izraisīja Jack Straw 2006. gada komentāri, vēl viena Eiropā plaši pazīstama politiķa ļoti publisks paziņojums ir nostādījis muslimu kopienu globālā pretreakcijas pozīcijā. Attiecībā uz milzīgo atbalstu, ko Sarkozi komentāri ir guvuši gan no ne-muslimiem, gan no pasaulīgi orientētiem muslimiem, ir tiešām kauns, pārsteidzoši šokējošs kauns, ka ļaudis, kas sakās esam ‘brīvības’ un ‘vienlīdzības’ čempioni, atbalsta jebkāda veida aizliegumus attiecībā uz indivīda apģērba izvēli.
Ko gan tas maina, vai sieviete izvēlas nēsāt burku kultūras faktoru vai reliģijas iespadā? Viņa izdara apzinātu izvēli šādi ģērbties. Novērotāju pieņēmums, ka viņa ir tikusi piespiesta to valkāt, ir vienkārši pārākais naivums un liecina par liekulīgām raizēm. Bez tam, ja burka ir ierobežojoša un izolējoša, vai tad tā nav valkātāja privilēģija? Kopš kura laika sieviete ‘nedrīkst’ izvēlēties nebūt vīriešu vidū vai nestaigāt brīvi apkārt, sevi neapklājot? Ja tā ir viņas izvēle uzturēties lielākoties mājās, lielākoties neidentificētai un apklātai, kāpēc gan mēs nevaram likt viņu mierā?
Droši vien neapvainošanās par to, ka sievas kailfoto tiek izsolīti par tūkstošiem dolāru vēsta par ‘brīvību’, atbrīvošanu un pièce de résistance: sievietes ‘godu’? Kopš kura laika tiek uzskatīts par ‘godu’ nolobīt sievietei apģērbu un padarīt viņas ķermeni par patēriņa preci, uz kuru visa pasaule blenztu un kuru apbrīnotu kā mākslas darbu? Bet ja nu sieviete izvēlas darīt pilnīgi pretējo, t.i. nēsāt apģērba slāņus, kas vīriešiem nepārprotami paziņo: „rokas nost!”, „acis prom!” un bisubeidzot „piembremzē!” Vai tā ir „pakalpības un pazemojuma” zīme? Subhānallā!
Britu muslima Saira Khan, kura 2006. gadā ļoti aktīvi izteicās par burkas jautājumu (http://www.timesonline.co.uk/tol/comment/columnists/guest_contributors/article665918.ece) un vairākkārt atkārtoja savu nostāju šogad (http://www.dailymail.co.uk/debate/article-1195052/Why-I-British-Muslim-woman-want-burkha-banned-streets.html) pēc Nikolasa Sarkozi komentāriem, apgalvo, ka vienreiz burku ir izmēģinājusi un jutusi, ka tā ir „visdrausmīgākā pieredze. Tā ierobežoja to, kā es gāju, ko es redzēju un kā es mijiedarbojos ar pasauli. Tā atņēma man personību. Es jutos atsvešināta un izstumta. Tajā bija karsti un neērti, un es nevarēju redzēt, kas notiek man aiz muguras, nevarēju uzsmaidīt apkārtējiem vai dot rokas spiedienu.”
Ir daudz sieviešu apģērbu, kas ir vienlīdz (pat ja ne vairāk) neērti, bet sievietes tos tomēr nēsā, vai ne tā? Vai nu tā ir bezgaumīgu eņģeļspārniņu, uzkrītoši spilgtas apakšveļas un milzīgu zābaku pretīgā kombinācija, kuru pārbadināti kaulainās tā saucamās modes ‘ikonas’, fotokamerām plaiksnījot, cienīgā gaitā izrāda uz mēles (kur gan ir sieviešu goda čempioni? ak, atvainojiet, viņi taču droši vien ir pārāk nosiekalojušies, lai varētu parunāt!), vai apsējus atgādinošās dizaineru kleitas, kurās publiskos pasākumos iespīlējas ar fizisko izskatu apsēstās slavenības, vai garie auduma ruļļi, kurus austrumu sievietes ikdienas pedantiski loka apkārt saviem vidukļiem, klāt pievelkot grūti-par-blūzi-nosaucamo lupatiņu, lai rosītos ikdienas mājas darbos šajā tradicionālajā sārī, sievietes gadsimtiem ilgi ir mocījušās, paciešot neērtības, lai varētu nēsāt sevis izvēlētos apģērbus. Ticiet man, nēsāt garu virsmēteli uz brīva, ērta apģērba un apsiet auduma gabaliņu ap seju ir tiešām daudz vieglāk nekā vilkt virsū vīriešu dizaineru modes namu radītos apģērbus sievietēm, kuru mērķis ir iegrūst mūs neprātīgos, naudu izšķiedošos mazumtirdzniecības terapijas izpriecu braucienos. Šķiet, ka lai gan Saira Khan uzvilka burku, lai piedalītos televīzijas programmā, pirms tās apģērbšanas, viņa aizmirsa nojaukt savā prātā aizspriedumu un nicinājuma sienas.
Kad kāds, vai nu tādi muslimi kā Saira Khan, vai tādi pasaulē pazīstami līderi kā Nikolass Sarkozi, apgalvo, ka viņiem ir problēmas ar to, ka sievietes pilnībā sevi apklāj reliģiskā apģērbā, problēma patiesībā slēpjas viņu pašu iekšējās neskaidrībās attiecībā uz muslimu reliģiju, Islāma identitāti un asimilāciju svešā sabiedrībā pasaulīgu labumu dēļ. Viņiem nerūp, ka vīrieši apspiež sievietes reliģijas vārdā, ka viņas ir fiziski ierobežotas kustēties vai piedalīties publiskās aktivitātēs, ka apģērba slāņi viņas sociāli izolē, vai ka viņas nav ‘vienlīdzīgas’ un ‘brīvas’ darīt sabiedrībā ko vien vēlas. Viņi ir neizpratnē par to, kā sievietes var neatlaidīgi nēsāt apģērbu, kuru viņi ir izvēlējušies nomest vai atsakās valkāt.
Patiesībā tas ir kā pliķis sejā redzēt muslimu sievietes, kurām ir tā saucamā brīvība novilkt burkas un staigāt apkārt tajā valstī nēsātajā apģērbā, izvēloties to nedarīt; kurām ir likumīga un sociāla brīvība būt vīriešu vidū, dot rokasspiedienus un jokot, izvēloties to nedarīt; kurām ir iespēja izmantot viņu sievišķīgo seksualitāti, lai gūtu pasaulīgus labumus, izvēloties to nedarīt. Nezinot, ko iesākt, viņi raksta emocionālus rakstus un veic pārmērīgi greznus paziņojumus par tā saucamo vienlīdzību, brīvību, godu un sieviešu atbrīvošanu, jo viņi vienkārši nespēj iedomāties, kāpēc lai pie pilna prāta esoša sieviete izvēlētos tā ģērbties.
Un tomēr ar katru gadu arvien vairāk un vairāk izglītotu, brīvu un liberāli domājošu sieviešu izvēlas tā ģērbties. Sievietes, kuras ir uzaugušas ballīšu, iedzeršanas, randiņu un gadījuma dzimumattiecību kultūrā. Strādājošas sievietes ar aktīviem dzīvesveidiem, karjerām un naudu. Sievietes ar mīlošām ģimenēm, vīriem un/vai bērniem. Vai nav vērts aizdomāties, kāpēc sieviete atteiktos no tā visa, lai uzvilktu apģērbu, kuru pasaule uzstājīgi grib aizliegt?
Es nēsāju burku jau vairākus gadus un šajā laikā esmu iepazinusies ar ar daudzām izglītotām, pašpārliecinātām un dievbijīgām muslimām, kuras ģērbjas tieši tāpat, vai nu viņas atrastos Austrumos vai Rietumos. Lai gan ir taisnība, ka mēs apzināti izvēlējamies nēsāt šo apģērbu, ir jāpiezīmē, ka lēmums to valkāt nav tā grūtākā lieta. Grūtākais ir pastāvīgi saskarties ar skepticismu, slēptu pretestību atklātu naidīgumu, ko citi muslimi – jā, muslimi – izrāda pret mums atkal un atkal, redzot mūs sabiedrībā šādi ģērbtas. Maza daļa šo muslimu, diemžēl, ir arī tās atturīgi ģērbtās māsas, kuras pašas valkā hidžābu, ar kurām mēs tiekamies viesībās un kāzās, un kuras nespēj saprast, kāpēc mēs joprojām neesam atteikušās no sejas aizsegšanas. Reizēm viņas kritizē arī burku, jo, viņu vārdiem sakot, gluži kā uz to pastāv ne-muslimi, uz tās nēsāšanu nav nekādu norādījumu Kurānā; jeb arī viņas izvairās no tās nēsāšanas, uzskatot par pietiekamiem zinātnieku un juristu apgalvojumus, kuri uzsver, ka burka nav obligāta. Ir daudz neobligātu lietu, kuras muslimi dara, lai iegūtu Allāha labvēlību – tātad vai šis var būt par pamatojumu?
Mēs nevēlamies uzspiest citām muslimu sievietēm mūsu izvēli valkāt burkas; tomēr mēs būtu ļoti pateicīgas, ja mūs liktu mierā un ļautu mums valkāt to, ko mēs esam izvēlējušās.
Un, lūdzu, nežēlojiet mūs. Žēlojiet ar ārējo izskatu apsēstās pusaudzes ar ēšanas traucējumiem, kuras staigā pa pludmali knapi apģērbtas, raizēdamās par to, vai saule neizceļ viņu celulītu un vai pasaule neieraudzīs viņu ķermeņos jebkādu nepilnību.
Avots: "Why is a flap on my face, a slap in yours, Mr. Sarkozy?" by Sadaf Farooqui
http://muslimmatters.org/2009/07/01/why-is-the-flap-on-my-face-a-slap-in-yours-mr-sarkozy/
otrdiena, 2010. gada 4. maijs
pirmdiena, 2010. gada 18. janvāris
Safara mēnesis
(Fragments no Mufti Muhammad Taqi Usmani grāmatas „Islamic Months: Merits and Precepts”)
Safars ir Islāma kalendāra otrais mēnesis. Tas ir viens no Al-Ašhur-al-hurum, kas ir četri svētītie mēneši, kuros Pravieša (saw) laikā bija aizliegta jebkāda karadarbība. Saskaņā ar Šariātu, šajā mēnesī netiek veiktas nekādas īpašas pielūgsmes darbības un uz to nav attiecināmi nekādi likumi.
Daži cilvēki tic, ka šis ir neveiksmīgs mēnesis, un tāpēc izvairās noturēt šajā laikā laulību ceremonijas vai jebkādus citus izpriecu pasākumus. Šim ticējumam nav itin nekāda pamata - tas ir daļa no tām māņticībām, kas Arābijā bija plaši izplatītas pirms Islāma atnākšanas. Pravietis (saw) aizliedza jebkādas šāda veida māņticības. Īpaši attiecībā uz Safaru, viņš teica: "Uzskatam, ka Safars ir neveiksmīgs, nav pamata."
Tāpēc muslimiem nav jāuzklausa šādas māņticības. Šajā mēnesī drīkst noturēt laulību ceremonijas un citus pasākumus.
Safars ir Islāma kalendāra otrais mēnesis. Tas ir viens no Al-Ašhur-al-hurum, kas ir četri svētītie mēneši, kuros Pravieša (saw) laikā bija aizliegta jebkāda karadarbība. Saskaņā ar Šariātu, šajā mēnesī netiek veiktas nekādas īpašas pielūgsmes darbības un uz to nav attiecināmi nekādi likumi.
Daži cilvēki tic, ka šis ir neveiksmīgs mēnesis, un tāpēc izvairās noturēt šajā laikā laulību ceremonijas vai jebkādus citus izpriecu pasākumus. Šim ticējumam nav itin nekāda pamata - tas ir daļa no tām māņticībām, kas Arābijā bija plaši izplatītas pirms Islāma atnākšanas. Pravietis (saw) aizliedza jebkādas šāda veida māņticības. Īpaši attiecībā uz Safaru, viņš teica: "Uzskatam, ka Safars ir neveiksmīgs, nav pamata."
Tāpēc muslimiem nav jāuzklausa šādas māņticības. Šajā mēnesī drīkst noturēt laulību ceremonijas un citus pasākumus.
trešdiena, 2010. gada 6. janvāris
Dzīve pēc nāves
III&E brošūru sērija; No. 4 (Izdevējs: The Institute of Islamic Information and Education (III&E))
Jautājums par to, vai pēc nāves dzīve turpinās, neietilpst zinātnes sfērā, jo zinātne nodarbojas tikai ar datu klasifikāciju un analīzi. Bez tam, cilvēks nodarbojas ar zinātnisko izpēti tās modernajā izpratnē tikai dažu gadsimtus, kamēr pēcnāves dzīves koncepcija ir pazīstama kopš neatminamiem laikiem.
Visi Dieva pravieši aicināja savas tautas pielūgt Dievu un ticēt dzīvei pēc nāves. Viņi tik ļoti uzsvēra ticību pēcnāves dzīvei, ka pat mazākās šaubas par to nozīmēja Dieva noliegšanu un padarīja visas pārējās ticības koncepcijas nenozīmīgas. Fakts, ka visi Dieva pravieši ir aplūkojuši šo metafizisko jautājumu tik pārliecinoši un viennozīmīgi, lai gan viņus ir šķīruši pat gadu tūkstoši, pierāda, ka zināšanu avots par viņu sludināto dzīvi pēc nāves ir vienots, t.i., dievišķā atklāsme. Mēs zinām arī to, ka šie Dieva pravieši sastapās ar lielu pretestību no savu tautu puses, galvenokārt jautājumā par dzīvi pēc nāves, jo viņu tautas to uzskatīja par neiespējamu. Tomēr neskatoties uz pretestību, pravieši ieguva daudz patiesu sekotāju.
Rodas jautājums: kas lika šiem sekotājiem atstāt vispāratzītus ticējumus, tradīcijas un viņu tēvu tēvu paražas, neskatoties uz risku pilnībā atsvešināties no viņu pašu kopienas? Atbilde ir vienkārša: viņi izmantoja savas prāta un sirds spējas un atskārta patiesību. Vai viņi nonāca pie patiesības ar uztveres apziņas starpniecību? Nē, jo pēcnāves dzīves realitāti nav iespējams pārbaudīt caur uztveri.
Patiesībā, bez uztveres apziņas, Dievs ir devis cilvēkam arī racionālo, estētisko un morālo apziņu. Šī ir tā apziņa, kas vada cilvēku attiecībā uz realitātēm, kuras nevar pārbaudīt ar empīriskajām sajūtām. Tieši tāpēc visi Dieva pravieši, aicinot ticēt Dievam un dzīvei pēc nāves, vēršas pie cilvēka estētiskās, morālās un racionālās apziņas. Piemēram, kad Mekas elku pielūdzēji noliedza pēcnāves dzīves iespējamību, Kurāns atklāja viņu nostājas nepamatotību, izvirzot ļoti loģiskus un racionālus argumentus:
„Un viņš stāsta Mums līdzību, aizmirstot par sevis paša radīšanu. Viņš saka: ‘Kas dos dzīvību šiem kauliem pēc tam, kad tie būs sapuvuši un kļuvuši par putekļiem?’
Saki (Muhammed): ‘Viņš dos tiem dzīvību, Kurš tos radīja pirmo reizi! Un Viņš ir visas radīšanas Zinātājs.’
Viņš, Kas rada priekš jums uguni no zaļa koka, kad jūs to iekurat.
Vai Viņš, Kas radījis debesis un zemi, nav spējīgs radīt tiem līdzīgu? Jā, patiesi! Viņš ir Visu-Zinošais Augstākais Radītājs.” (Kurāns, 36:78-81)
Citā reizē, Kurāns skaidri saka, ka neticīgajiem nav pamatotu iemeslu noliegt dzīvi pēc nāves. Šie viņu iemesli balstoties uz varbūtību:
„Un viņi saka: ‘Nav nekā cita kā vien mūsu šīs pasaules dzīve; mēs mirstam un mēs dzīvojam, un mūs neiznīcina nekas cits kā vien laiks. Un viņiem nav par to zināšanu: viņi vienkārši pieņem varbūtību.
Un kad viņiem tiek lasīti Mūsu Skaidrie Panti, viņiem nav citu iebildumu kā vien sacīt: ‘Atgrieziet mūsu (mirušos) tēvus, ja jūs runājat patiesību!’” (Kurāns, 45:24-25)
Dievs patiesi augšāmcels visus mirušos, tomēr Viņam attiecībā uz to ir pašam savs plāns. Pienāks diena, kad viss universs tiks iznīcināts un mirušie tiks augšāmcelti, lai stātos Dieva priekšā. Tā diena būs sākums dzīvei, kas nekad nebeigsies. Tajā dienā Dievs atalgos katru cilvēku saskaņā ar viņa vai viņas labajiem vai ļaunajiem darbiem.
Korāna sniegtais skaidrojums par pēcnāves dzīves nepieciešamību ir tāds, kādu to pieprasa cilvēka morālā apziņa. Patiesībā, ja pēc nāves nav dzīves, tad pati ticība Dievam kļūst nevajadzīga; pat ja kāds ticētu Dievam, tad tas būtu netaisnīgs un vienaldzīgs Dievs, kas pēc cilvēka radīšanas nerūpētos par viņa likteni. Dievs ir patiesi taisnīgs. Viņš sodīs tirānus, kas pastrādājuši neskaitāmus noziegumus – nogalinājuši simtus nevainīgu cilvēku, demoralizējuši sabiedrību, padarījuši neskaitāmus cilvēkus par savu iegribu vergiem, utt. Tā kā cilvēka dzīve šajā pasaulē ir ļoti īsa un arī pati fiziskā realitāte nav mūžīga, tad šeit nav iespējami soda mēri vai atalgojumi, kas pilnībā atsvērtu cilvēka ļaunos vai cēlos darbus. Kurāns ļoti uzsvērti apgalvo, ka Soda Dienai ir jānāk, un Dievs lems par katras dvēseles likteni saskaņā ar viņa vai viņas darbiem:
„Tie, kas netic, saka: ‘Tā Stunda pār mums nenāks.’ Saki: ‘Jā, saskaņā ar manu Dievu, neredzamā Visu-Zinātāju, tā nāks pār jums. Pat ne atoma (vai mazas skudras) svars, ne arī kas par to mazāks vai lielāks, neizpaliek no Viņa ne debesīs, ne uz zemes – viss ir ierakstīts Skaidrā Grāmatā (Al-Lauh Al-Mahfuz).’
Lai Viņš varētu atlīdzināt tiem, kas tic (Allah vienībai – Islama monoteismam) un dara labus darbus. Priekš viņiem ir piedošana un Rizq Karim (bagātīgs nodrošinājums, t.i., Paradīze).
Bet tie, kas iet pret Mūsu Ayat (pierādījumiem, pantiem, mācībām, zīmēm, atklāsmēm, u.tml.), lai tos sagrautu – priekš tiem būs baismīgi sāpīgas mocības.” (Kurāns, 34:3-5)
Augšāmcelšanas Diena būs tā diena, kad Dieva taisnīguma un žēlastības atribūti izpaudīsies to pilnībā. Dievs izlies Savu žēlastību pār tiem, kas pasaulīgajā dzīvē cieta Viņa dēļ, ticot, ka viņus sagaida mūžīga svētlaime. Bet tie, kas ļaunprātīgi izmantoja Dieva bagātības, nerūpējoties par pēcnāves dzīvi, būs visnotaļ nožēlojamā stāvoklī. Salīdzinot viņus, Kurāns saka:
„Vai viņš, kuram Mēs devām lielisku solījumu (Paradīzi) – kuru viņš atradīs patiesu – ir tāds kā viņš, kuram Mēs likām baudīt (šīs) pasaules dzīves greznību; tad, Augšāmcelšanās Dienā, viņš būs starp tiem, kas tiks saukti Dieva priekšā (lai saņemtu sodu Elles liesmās)?” (Kurāns, 28:61)
Kurāns tāpat apgalvo, ka šīs pasaules dzīve ir sagatavošanās mūžīgajai dzīvei pēc nāves. Tie, kas to noliedz, kļūst par savu kaismju un vēlmju vergiem, apsmejot tos, kuri ir tikumīgi un apzinās Dieva esamību. Šādi cilvēki apzinās savus maldus tikai nāves brīdī un vēlas, kaut viņiem būtu dota vēl viena iespēja šai pasaulē, bet ir jau par vēlu. Sekojošos pantos, Kurāns salīdzina viņu nožēlojamo stāvokli pirms nāves un šausmas, ko viņi piedzīvos Soda Dienā, ar mūžīgo svētlaimi, kas garantēta patiesiem ticīgajiem:
„Līdz tad, kad nāve nāk pār vienu no viņiem (tiem, kas piedēvē Allah partnerus), viņš saka: ‘Mans Kungs! Sūti mani atpakaļ,
Lai es varētu labot to, kas palicis aiz manis!’ NĒ! Tas ir tikai vārds, ko viņš izrunā; un aiz viņiem ir Bazrakh (barjera) līdz tai dienai, kad viņi tiks augšāmcelti.
Tad, kad Trompete tiks pūsta, tajā dienā ne viņu starpā būs radniecība, nedz arī viņi lūgs viens par otru.
Tad tie, kuru (labo darbu) svari ir smagi, būs veiksminieki.
Un tie, kuru (labo darbu) svari ir viegli, pazaudēs paši sevi – tie mitīs Ellē.
Uguns dedzinās viņu sejas, un tur viņi viebsies izspiestām (izkropļotām) lūpām.”
(Kurāns, 23:99-104)
Ticība dzīvei pēc nāves ne tikai garantē veiksmi Aizsaulē, bet arī piepilda šīs pasaules dzīvi ar mieru un laimi, padarot cilvēku atbildīgu par viņa darbībām.
Ņemsim kā piemēru Arābijas iedzīvotājus. Azartspēles, vīns, cilšu savstarpējās nesaskaņas, laupīšana un nogalināšana bija viņu raksturīgākās iezīmes tad, kad viņi neticēja dzīvei pēc nāves. Bet tiklīdz viņi pieņēma ticību Vienam Dievam un pēcnāves dzīvei, viņi kļuva par visdisciplinētāko tautu pasaulē. Viņi atstāja savus netikumus, palīdzēja viens otram grūtos brīžos un atrisināja visas savas nesaskaņas taisnīguma un vienlīdzības vadīti. Līdzīgi, pēcnāves dzīves noliegšanai ir sekas ne tikai Aizsaulē, bet arī šajā pasaulē. Kad kāda tauta kopumā to noliedz, viņu sabiedrība pagrimst un piesātinās ar ļaunumu, līdz beidzot tā tiek iznīcināta. Kurāns min kā piemērus Āda (Aad), Tamūda (Thamud) un Firona* (Fir’aun) tautu briesmīgo galu:
„Thamūda un Āda tautas noliedza Qari’ah (Soda Stundas nākšanu)!
Thamūda tauta tika iznīcināta ar šaušalīgu kliedzienu,
Āda tauta tika iznīcināta ar baismīgi plosošos vēju,
Kuru Allah lika pār viņiem septiņas naktis un astoņas dienas pēc kārtas, tā, ka varēja redzēt apkārt mētājamies iznīcinātus cilvēkus, it kā viņi būtu tukši zemē nokritušu dateļpalmu stumbri!
Vai jūs redzat kādas viņu paliekas?
Un Firons, un tie, kas bija pirms viņa, un iznīcinātās pilsētas [Lūta** (Lut) tautas pilsētas] ieslīga grēkos.
Un viņi nepaklausīja sava Kunga vēstnesim, tāpēc Viņš sagrāba viņus briesmīgā sodā.
Patiesi, kad ūdeņi pacēlās pāri pār savām robežām [Nūa*** (Nuh) plūdi], Mēs nesām jūs (cilvēci) peldošā kuģī [kuru uzcēla Nūa],
Lai Mēs varētu padarīt to (Nūas kuģi) jums par mācību, kuru uzklausītu dzirdīgas ausis.
Tad, kad Trompete tiks pūsta vienā pūtienā (pirmajā),
Un zeme un kalni tiks izkustināti no savām vietām un sagrauti vienā grāvienā,
Tad, tajā Dienā nāks (lielais) notikums.
Un debesis tiks sašķeltas gabalos, jo tajā Dienā tās (debesis) būs trauslas un tiks saplēstas.
Tad tas, kuram viņa Grāmata**** tiks dota labajā rokā, teiks: ‘Šeit – lasiet manu grāmatu!
Es patiesi ticēju, ka man būs jāatskaitās!’
Viņš būs patīkamā dzīvē,
Diženā Paradīzē,
Augļu ķekari būs zemu un pa rokai.
Atviegloti ēd un dzer par to, ko esi sūtījis pirms sevis aizgājušās dienās!
Bet tas, kuram viņa Grāmata tiks dota kreisajā rokā, teiks: ‘Es vēlos, kaut man nebūtu tikusi dota mana Grāmata,
Un kaut es nekad nebūtu zinājis par savu atskaitīšanos!
Kaut šis būtu mans gals (nāve)!
Mana bagātība nav man palīdzējusi;
Manas spējas (un iemesli sevis aizstāvēšanai) nav ar mani.’”
(Kurāns, 69:4-16, 19-29)
Tādējādi eksistē ļoti pārliecinoši argumenti ticēt dzīvei pēc nāves.
· Pirmkārt, visi Dieva pravieši ir aicinājuši savas tautas tai ticēt.
· Otrkārt, kad vien sabiedrība ir balstījusies uz šo ticējumu, tā ir bijusi visideālākā un vismiermīlīgākā sabiedrība, bez sociāliem un morāliem ļaunumiem.
· Treškārt, vēsture liecina, ka kad vien šo ticējumu kolektīvi ir noraidījusi kāda tauta, neskatoties uz atkārtotiem pravieša brīdinājumiem, Dievs ir sodījis šo tautu kopumā pat šajā pasaulē.
· Ceturtkārt, morālās, estētiskās un racionālās cilvēka spējas atbalsta pēcnāves dzīves iespējamību.
· Piektkārt, Dieva taisnīguma un žēlastības atribūtiem nav jēgas, ja pēc nāves dzīve neturpinās.
________________________
* Fir’aun (arābu val.) – Pharaoh (angļu val.) – Faraons (latv. val.). (Tulkotāja piez.)
** Lut (arābu val.) – Lot (angļu val.) – Lots (latv. val.). (Tulkotāja piez.)
*** Nuh (arābu val.) – Noah (angļu val.) – Noass (latv. va.). (Tulkotāja piez.)
**** Katra cilvēka visi labie un ļaunie darbi dzīves garumā tiek pierakstīti viņa Grāmatā. Šī Grāmata Soda Dienā kalpos par atskaites punktu, lai izsvērtu cilvēka labo un ļauno darbu samēru. (Tulkotāja piez.)
Jautājums par to, vai pēc nāves dzīve turpinās, neietilpst zinātnes sfērā, jo zinātne nodarbojas tikai ar datu klasifikāciju un analīzi. Bez tam, cilvēks nodarbojas ar zinātnisko izpēti tās modernajā izpratnē tikai dažu gadsimtus, kamēr pēcnāves dzīves koncepcija ir pazīstama kopš neatminamiem laikiem.
Visi Dieva pravieši aicināja savas tautas pielūgt Dievu un ticēt dzīvei pēc nāves. Viņi tik ļoti uzsvēra ticību pēcnāves dzīvei, ka pat mazākās šaubas par to nozīmēja Dieva noliegšanu un padarīja visas pārējās ticības koncepcijas nenozīmīgas. Fakts, ka visi Dieva pravieši ir aplūkojuši šo metafizisko jautājumu tik pārliecinoši un viennozīmīgi, lai gan viņus ir šķīruši pat gadu tūkstoši, pierāda, ka zināšanu avots par viņu sludināto dzīvi pēc nāves ir vienots, t.i., dievišķā atklāsme. Mēs zinām arī to, ka šie Dieva pravieši sastapās ar lielu pretestību no savu tautu puses, galvenokārt jautājumā par dzīvi pēc nāves, jo viņu tautas to uzskatīja par neiespējamu. Tomēr neskatoties uz pretestību, pravieši ieguva daudz patiesu sekotāju.
Rodas jautājums: kas lika šiem sekotājiem atstāt vispāratzītus ticējumus, tradīcijas un viņu tēvu tēvu paražas, neskatoties uz risku pilnībā atsvešināties no viņu pašu kopienas? Atbilde ir vienkārša: viņi izmantoja savas prāta un sirds spējas un atskārta patiesību. Vai viņi nonāca pie patiesības ar uztveres apziņas starpniecību? Nē, jo pēcnāves dzīves realitāti nav iespējams pārbaudīt caur uztveri.
Patiesībā, bez uztveres apziņas, Dievs ir devis cilvēkam arī racionālo, estētisko un morālo apziņu. Šī ir tā apziņa, kas vada cilvēku attiecībā uz realitātēm, kuras nevar pārbaudīt ar empīriskajām sajūtām. Tieši tāpēc visi Dieva pravieši, aicinot ticēt Dievam un dzīvei pēc nāves, vēršas pie cilvēka estētiskās, morālās un racionālās apziņas. Piemēram, kad Mekas elku pielūdzēji noliedza pēcnāves dzīves iespējamību, Kurāns atklāja viņu nostājas nepamatotību, izvirzot ļoti loģiskus un racionālus argumentus:
„Un viņš stāsta Mums līdzību, aizmirstot par sevis paša radīšanu. Viņš saka: ‘Kas dos dzīvību šiem kauliem pēc tam, kad tie būs sapuvuši un kļuvuši par putekļiem?’
Saki (Muhammed): ‘Viņš dos tiem dzīvību, Kurš tos radīja pirmo reizi! Un Viņš ir visas radīšanas Zinātājs.’
Viņš, Kas rada priekš jums uguni no zaļa koka, kad jūs to iekurat.
Vai Viņš, Kas radījis debesis un zemi, nav spējīgs radīt tiem līdzīgu? Jā, patiesi! Viņš ir Visu-Zinošais Augstākais Radītājs.” (Kurāns, 36:78-81)
Citā reizē, Kurāns skaidri saka, ka neticīgajiem nav pamatotu iemeslu noliegt dzīvi pēc nāves. Šie viņu iemesli balstoties uz varbūtību:
„Un viņi saka: ‘Nav nekā cita kā vien mūsu šīs pasaules dzīve; mēs mirstam un mēs dzīvojam, un mūs neiznīcina nekas cits kā vien laiks. Un viņiem nav par to zināšanu: viņi vienkārši pieņem varbūtību.
Un kad viņiem tiek lasīti Mūsu Skaidrie Panti, viņiem nav citu iebildumu kā vien sacīt: ‘Atgrieziet mūsu (mirušos) tēvus, ja jūs runājat patiesību!’” (Kurāns, 45:24-25)
Dievs patiesi augšāmcels visus mirušos, tomēr Viņam attiecībā uz to ir pašam savs plāns. Pienāks diena, kad viss universs tiks iznīcināts un mirušie tiks augšāmcelti, lai stātos Dieva priekšā. Tā diena būs sākums dzīvei, kas nekad nebeigsies. Tajā dienā Dievs atalgos katru cilvēku saskaņā ar viņa vai viņas labajiem vai ļaunajiem darbiem.
Korāna sniegtais skaidrojums par pēcnāves dzīves nepieciešamību ir tāds, kādu to pieprasa cilvēka morālā apziņa. Patiesībā, ja pēc nāves nav dzīves, tad pati ticība Dievam kļūst nevajadzīga; pat ja kāds ticētu Dievam, tad tas būtu netaisnīgs un vienaldzīgs Dievs, kas pēc cilvēka radīšanas nerūpētos par viņa likteni. Dievs ir patiesi taisnīgs. Viņš sodīs tirānus, kas pastrādājuši neskaitāmus noziegumus – nogalinājuši simtus nevainīgu cilvēku, demoralizējuši sabiedrību, padarījuši neskaitāmus cilvēkus par savu iegribu vergiem, utt. Tā kā cilvēka dzīve šajā pasaulē ir ļoti īsa un arī pati fiziskā realitāte nav mūžīga, tad šeit nav iespējami soda mēri vai atalgojumi, kas pilnībā atsvērtu cilvēka ļaunos vai cēlos darbus. Kurāns ļoti uzsvērti apgalvo, ka Soda Dienai ir jānāk, un Dievs lems par katras dvēseles likteni saskaņā ar viņa vai viņas darbiem:
„Tie, kas netic, saka: ‘Tā Stunda pār mums nenāks.’ Saki: ‘Jā, saskaņā ar manu Dievu, neredzamā Visu-Zinātāju, tā nāks pār jums. Pat ne atoma (vai mazas skudras) svars, ne arī kas par to mazāks vai lielāks, neizpaliek no Viņa ne debesīs, ne uz zemes – viss ir ierakstīts Skaidrā Grāmatā (Al-Lauh Al-Mahfuz).’
Lai Viņš varētu atlīdzināt tiem, kas tic (Allah vienībai – Islama monoteismam) un dara labus darbus. Priekš viņiem ir piedošana un Rizq Karim (bagātīgs nodrošinājums, t.i., Paradīze).
Bet tie, kas iet pret Mūsu Ayat (pierādījumiem, pantiem, mācībām, zīmēm, atklāsmēm, u.tml.), lai tos sagrautu – priekš tiem būs baismīgi sāpīgas mocības.” (Kurāns, 34:3-5)
Augšāmcelšanas Diena būs tā diena, kad Dieva taisnīguma un žēlastības atribūti izpaudīsies to pilnībā. Dievs izlies Savu žēlastību pār tiem, kas pasaulīgajā dzīvē cieta Viņa dēļ, ticot, ka viņus sagaida mūžīga svētlaime. Bet tie, kas ļaunprātīgi izmantoja Dieva bagātības, nerūpējoties par pēcnāves dzīvi, būs visnotaļ nožēlojamā stāvoklī. Salīdzinot viņus, Kurāns saka:
„Vai viņš, kuram Mēs devām lielisku solījumu (Paradīzi) – kuru viņš atradīs patiesu – ir tāds kā viņš, kuram Mēs likām baudīt (šīs) pasaules dzīves greznību; tad, Augšāmcelšanās Dienā, viņš būs starp tiem, kas tiks saukti Dieva priekšā (lai saņemtu sodu Elles liesmās)?” (Kurāns, 28:61)
Kurāns tāpat apgalvo, ka šīs pasaules dzīve ir sagatavošanās mūžīgajai dzīvei pēc nāves. Tie, kas to noliedz, kļūst par savu kaismju un vēlmju vergiem, apsmejot tos, kuri ir tikumīgi un apzinās Dieva esamību. Šādi cilvēki apzinās savus maldus tikai nāves brīdī un vēlas, kaut viņiem būtu dota vēl viena iespēja šai pasaulē, bet ir jau par vēlu. Sekojošos pantos, Kurāns salīdzina viņu nožēlojamo stāvokli pirms nāves un šausmas, ko viņi piedzīvos Soda Dienā, ar mūžīgo svētlaimi, kas garantēta patiesiem ticīgajiem:
„Līdz tad, kad nāve nāk pār vienu no viņiem (tiem, kas piedēvē Allah partnerus), viņš saka: ‘Mans Kungs! Sūti mani atpakaļ,
Lai es varētu labot to, kas palicis aiz manis!’ NĒ! Tas ir tikai vārds, ko viņš izrunā; un aiz viņiem ir Bazrakh (barjera) līdz tai dienai, kad viņi tiks augšāmcelti.
Tad, kad Trompete tiks pūsta, tajā dienā ne viņu starpā būs radniecība, nedz arī viņi lūgs viens par otru.
Tad tie, kuru (labo darbu) svari ir smagi, būs veiksminieki.
Un tie, kuru (labo darbu) svari ir viegli, pazaudēs paši sevi – tie mitīs Ellē.
Uguns dedzinās viņu sejas, un tur viņi viebsies izspiestām (izkropļotām) lūpām.”
(Kurāns, 23:99-104)
Ticība dzīvei pēc nāves ne tikai garantē veiksmi Aizsaulē, bet arī piepilda šīs pasaules dzīvi ar mieru un laimi, padarot cilvēku atbildīgu par viņa darbībām.
Ņemsim kā piemēru Arābijas iedzīvotājus. Azartspēles, vīns, cilšu savstarpējās nesaskaņas, laupīšana un nogalināšana bija viņu raksturīgākās iezīmes tad, kad viņi neticēja dzīvei pēc nāves. Bet tiklīdz viņi pieņēma ticību Vienam Dievam un pēcnāves dzīvei, viņi kļuva par visdisciplinētāko tautu pasaulē. Viņi atstāja savus netikumus, palīdzēja viens otram grūtos brīžos un atrisināja visas savas nesaskaņas taisnīguma un vienlīdzības vadīti. Līdzīgi, pēcnāves dzīves noliegšanai ir sekas ne tikai Aizsaulē, bet arī šajā pasaulē. Kad kāda tauta kopumā to noliedz, viņu sabiedrība pagrimst un piesātinās ar ļaunumu, līdz beidzot tā tiek iznīcināta. Kurāns min kā piemērus Āda (Aad), Tamūda (Thamud) un Firona* (Fir’aun) tautu briesmīgo galu:
„Thamūda un Āda tautas noliedza Qari’ah (Soda Stundas nākšanu)!
Thamūda tauta tika iznīcināta ar šaušalīgu kliedzienu,
Āda tauta tika iznīcināta ar baismīgi plosošos vēju,
Kuru Allah lika pār viņiem septiņas naktis un astoņas dienas pēc kārtas, tā, ka varēja redzēt apkārt mētājamies iznīcinātus cilvēkus, it kā viņi būtu tukši zemē nokritušu dateļpalmu stumbri!
Vai jūs redzat kādas viņu paliekas?
Un Firons, un tie, kas bija pirms viņa, un iznīcinātās pilsētas [Lūta** (Lut) tautas pilsētas] ieslīga grēkos.
Un viņi nepaklausīja sava Kunga vēstnesim, tāpēc Viņš sagrāba viņus briesmīgā sodā.
Patiesi, kad ūdeņi pacēlās pāri pār savām robežām [Nūa*** (Nuh) plūdi], Mēs nesām jūs (cilvēci) peldošā kuģī [kuru uzcēla Nūa],
Lai Mēs varētu padarīt to (Nūas kuģi) jums par mācību, kuru uzklausītu dzirdīgas ausis.
Tad, kad Trompete tiks pūsta vienā pūtienā (pirmajā),
Un zeme un kalni tiks izkustināti no savām vietām un sagrauti vienā grāvienā,
Tad, tajā Dienā nāks (lielais) notikums.
Un debesis tiks sašķeltas gabalos, jo tajā Dienā tās (debesis) būs trauslas un tiks saplēstas.
Tad tas, kuram viņa Grāmata**** tiks dota labajā rokā, teiks: ‘Šeit – lasiet manu grāmatu!
Es patiesi ticēju, ka man būs jāatskaitās!’
Viņš būs patīkamā dzīvē,
Diženā Paradīzē,
Augļu ķekari būs zemu un pa rokai.
Atviegloti ēd un dzer par to, ko esi sūtījis pirms sevis aizgājušās dienās!
Bet tas, kuram viņa Grāmata tiks dota kreisajā rokā, teiks: ‘Es vēlos, kaut man nebūtu tikusi dota mana Grāmata,
Un kaut es nekad nebūtu zinājis par savu atskaitīšanos!
Kaut šis būtu mans gals (nāve)!
Mana bagātība nav man palīdzējusi;
Manas spējas (un iemesli sevis aizstāvēšanai) nav ar mani.’”
(Kurāns, 69:4-16, 19-29)
Tādējādi eksistē ļoti pārliecinoši argumenti ticēt dzīvei pēc nāves.
· Pirmkārt, visi Dieva pravieši ir aicinājuši savas tautas tai ticēt.
· Otrkārt, kad vien sabiedrība ir balstījusies uz šo ticējumu, tā ir bijusi visideālākā un vismiermīlīgākā sabiedrība, bez sociāliem un morāliem ļaunumiem.
· Treškārt, vēsture liecina, ka kad vien šo ticējumu kolektīvi ir noraidījusi kāda tauta, neskatoties uz atkārtotiem pravieša brīdinājumiem, Dievs ir sodījis šo tautu kopumā pat šajā pasaulē.
· Ceturtkārt, morālās, estētiskās un racionālās cilvēka spējas atbalsta pēcnāves dzīves iespējamību.
· Piektkārt, Dieva taisnīguma un žēlastības atribūtiem nav jēgas, ja pēc nāves dzīve neturpinās.
________________________
* Fir’aun (arābu val.) – Pharaoh (angļu val.) – Faraons (latv. val.). (Tulkotāja piez.)
** Lut (arābu val.) – Lot (angļu val.) – Lots (latv. val.). (Tulkotāja piez.)
*** Nuh (arābu val.) – Noah (angļu val.) – Noass (latv. va.). (Tulkotāja piez.)
**** Katra cilvēka visi labie un ļaunie darbi dzīves garumā tiek pierakstīti viņa Grāmatā. Šī Grāmata Soda Dienā kalpos par atskaites punktu, lai izsvērtu cilvēka labo un ļauno darbu samēru. (Tulkotāja piez.)
Abonēt:
Ziņas (Atom)