Islāma morāles sistēma

III&E brošūru sērija; No. 6

(Izdevējs: The Institute of Islamic Information and Education (III&E))
Tulkots ar izdevēja atļauju. Tulkojuma pārpublicēšanas atļaujai rakstiet: laila.brence@yahoo.com

Līdzcietīgā, žēlsirdīgā Dieva vārdā
Bismilāhi ar-rahmāni ar-rahīm (Bismillahi ar-rahmani ar-raheem)

Islams ir noteicis universālas pamattiesības cilvēcei kā kopumam, kas ir jāievēro un jāciena jebkuros apstākļos. Šo tiesību realizēšanai, Islams sniedz ne tikai legālas garantijas, bet arī ļoti efektīvu morālo sistēmu. Tādējādi, Islamā jebkas, kas veicina indivīda vai sabiedrības labklājību, ir morāli labs, un jebkas, kas kaitē, ir morāli slikts. Islams tik ļoti akcentē Dieva un līdzcilvēku mīlestību, ka tas brīdina attiecībā uz ieslīgšanu formālismā. Korānā mēs lasām:

„Taisnums nav tajā, ka griežat (lūgšanās) savas sejas pret Austrumiem vai Rietumiem. Taisns ir tas, kurš tic Allah un Pastarajai dienai, un enģeļiem, un Grāmatai, un praviešiem; tas, kurš dod naudu, kas viņam mīļa, saviem tuviniekiem un bāreņiem, un tiem, kas ir trūkumā, un par gūstekņu izpirkumu; tas, kurš pilda lūgšanas un maksā nodokļus nabadzīgo labā; un tie, kas pilda solījumu, ja tāds ir dots, tie, kas pacietīgi dziļā nabadzībā un slimībās un neatlaidīgi kara laikos; šie ir tie, kas pierādījuši savu taisnumu un šie ir tie, kas ir dievbijīgi.” (Korāns 2:177)

Šie panti skaisti ataino taisna un diebijīga cilvēka būtību – viņam ir jāievēro noteikumi, bet tajā pašā laikā jāpatur prātā mīlestība uz Dievu un līdzcilvēkiem.

Mums tiek doti četri noteikumi:
(1) mūsu ticībai ir jābūt patiesai,
(2) mums ir jābūt gataviem to realizēt labdarībā pret līdzcilvēkiem,
(3) mums ir jābūt labiem pilsoņiem, kas atbalsta sociālās organizācijas, un
(4) mūsu pašu dvēselēm ir jābūt stiprām un nelokāmām jebkuros apstākļos.

Šis ir tas standarts, pēc kura konkrēta uzvedība tiek vērtēta un klasificēta kā laba vai slikta. Šis vērtēšanas standarts ir kā kodols, ap kuru jāvijas visam morālo uzvedību kopumam. Pirms jebkādu morālo likumu uzstādīšanas, Islams cenšas katra cilvēka sirdī cieši iesakņot pārliecību par to, ka viņa atskaites punkts ir Dievs, Kurš viņu redz vienmēr un visur. Ir iespējams paslēpties no visas pasaules, bet ne no Viņa. Var krāpt un maldināt visus, bet ne Dievu. Ir iespējams izsprukt no jebkurara cita tvēriena, bet ne no Dieva.

Tādējādi, uzstādot Dieva labpatikas iegūšanu par cilvēka dzīves mērķi, Islams sniedz augstāko iespējamo morāles standartu, kas paver bezgalīgas iespējas cilvēces morālajai evolūcijai. Definējot Dievišķo atklāsmi kā primāro zināšanu avotu, Islams padara morāles standartus stabilus un paliekošus, pieļaujot saprātīgu nišu jaunievedumiem un adaptācijām, bet ne perversitātei, pārliekām variācijām, atomistiskam relatīvismam vai morāles nepastāvībai. Islams padara mīlestību uz Dievu un bijību Viņa priekšā par spēku, kas mudina cilvēku paklausīt morāles likumiem bez jebkāda ārēja spiediena. Ticot Dievam un Soda Dienai, cilvēks nopietni, patiesi un no visas sirds un dvēseles pieņem morālas uzvedības likumus.

Islams noliedz nepatiesu oriģinalitātes un jaunievedumu izjūtu – tas nedz nes jaunus tikumus, nedz arī mēģina noniecināt labi pazīstamu morāles normu svarīgumu. Islams nedz piedēvē pārlieku svarīgumu kādām morāles normām, nedz arī atstāj citas nepamatoti novārtā. Tas apkopo visus plaši pazīstamos tikumus un, balstoties uz līdzsvara un proporciju izjūtu, nozīmē katram no tiem piemērotu vietu un funkciju vispārējā dzīves shēmā. Islams paplašina cilvēka individuālās un kolektīvās dzīves apjomu – mājas saistības, uzvedību sabiedrībā un aktivitātes politikas, ekonomikas, likumdošanas, izglītības un sociālajās jomās. Tas aptver cilvēka dzīvi no mājas līdz sabiedrībai, no ēdamistabas līdz kara laukam un pamiera noslēgšanai; burtiski, no šūpuļa līdz kapam. Morāles principi tiek universāli un vispārēji pielietoti visās dzīves sfērās. Islams dod morāles rokās vadības grožus un pārliecinās, lai sadzīvi regulētu nevis savtīgas vēlmes un nožēlojamas interese, bet gan morāles normas.

Islams nosaka priekš cilvēka tādu dzīves sistēmu, kura balstās uz visu, kas labs, un kurā nav ļaunā. Tas aicina cilvēkus ne tikai praktizēt morālu uzvedību, bet arī nostiprināt tikumus un atbrīvoties no netikumiem, veicināt labo un izskaust slikto. Islams vēlas, lai valdītu sirdsapziņas spriedums un lai tikumība netiktu noniecināta kā zemāka par ļauno. Tie, kas atsaucas uz šo aicinājumu, pulcējas vienkopus un saņem vārdu ‘musulmanis/-e.’ Vienīgais mērķis, kas vada šīs vienotās kopienas (Ummah – arābu val.) veidošanos, ir tāds, ka tā organizēti cenšas nostiprināt un realizēt labo un apslāpēt un izskaust ļauno.

Turpinājumā sekos īss apskats par Islama morāles mācības pamatiem - musulmaņa personisko morālo uzvedību un viņa sociālajiem pienākumiem.

· DIEVBIJĪBA

Šo īpašību Korāns min kā augstāko:

„Patiesi, visgodājamākais no jūsu vidus Dieva priekšā ir tas (ticīgais), kuram ir At-Taqwa [t.i., viņš ir viens no Muttaqun (dievbijīgajiem).” (Korāns 49:13)

Korāns atkārtoti akcentē tādas morālās vērtības kā pazemību, pieticību, kaismju un vēlmju kontrolēšanu, patiesīgumu, godīgumu, pacietību, nelokāmību un doto solījumu pildīšanu. Korānā mēs lasām:

„Allah mīl As-Sabirun (pacietīgos).” (Korāns 3:146)

„Un steidzieties uz priekšu pa to ceļu, (kas ved uz) jūsu Kunga doto piedošanu, un uz Paradīzi tik platu kā debesis un zeme, sagatavotu priekš Al-Muttaqun (dievbijīgajiem).
Tie, kas dod labdarībai (Allah mērķiem) bagātībā un nabadzībā, kas apspiež savas dusmas, un kas piedod citiem; patiesi, Allah mīl Al-Muhsinun (tos, kas dara labu).” (Korāns 3:133-134)

„Mans dēls! Pildi As-Salat (lūgšanas), aicini (cilvēkus) uz Al-Ma’ruf (Islama monoteismu un visu, kas ir labs) un aizliedz (cilvēkiem) Al-Munkar (t.i., neticēšanu Allah vienotībai, visa veida politeismu un visu kas ir ļauns un slikts), un pacietīgi panes visu, kas ar tevi notiek. Patiesi, šie ir daži svarīgākie baušļi (kurus Allah ir pavēlējis).
Un nenovērs lepnumā seju no cilvēkiem, nedz arī nekaunīgi staigā pa zemes virsu. Patiesi, Allah nepatīk lepnie un tie, kas lielās.
Un esi mērens (neizrādi nekaunību) savā gaitā un pazemini savu balsi. Patiesi, visraupjākā no visām balsīm ir ēzeļu blēšana.” (Korāns 31:17-19)

Izdarot kopsavilkumu par musulmaņa morālo uzvedību, Pravietis Muhammeds ir teicis:

„Mans Uzturētājs ir devis man deviņas pavēles: būt dievbijīgam gan privātajā dzīvē, gan sabiedrībā; runāt taisni, gan dusmās, gan labpatikā; būt mērenam gan nabadzībā, gan bagātībā; atjaunot draudzību ar tiem, kuri to ar mani lauzuši; dot tam, kurš man atsaka; ka manai klusēšanai jābūt piepildītai ar domām; ka manam skatienam jābūt par pamācību; un ka man jāpavēl tas, kas ir labs un pareizs.”

· SOCIĀLIE PIENĀKUMI

Islama mācības attiecībā uz sociālajiem pienākumiem balstās uz laipnību un citu cilvēku interešu ievērošanu. Tā kā vispārēja pavēle ievērot laipnību visticamāk tiktu ignorēta konkrētās situācijās, Islams uzsver īpašas laipnības izpausmes un nosaka dažādu attiecību saistību pienākumus un tiesības. Pieaugošas secības attiecību lokā, mūsu pirmā atbildība ir mūsu tiešā ģimene – vecāki, vīrs vai sieva un bērni; pēc tam – citi radinieki, kaimiņi, draugi un paziņas, bāreņi un atraitnes, kopienas trūcīgie, mūsu musulmaņu līdzgaitnieki, visa cilvēce un dzīvnieki.

(1) Vecāki
Islams īpaši uzsver vecāku cienīšanu un rūpēšanos par viņiem, kas ir katra musulmaņa svarīga ticības izpausme.

„Un jūsu Kungs ir nolicis, ka jūs nepielūdzat nevienu citu, kā vien Viņu. Un ka jūs paklausāt savus vecākus un esiet laipni pret viņiem. Ja viens no viņiem vai viņi abi piedzīvo vecumu jūsu dzīves laikā, nesakiet viņiem pat vienu necieņas vārdu, nedz arī kliedziet uz viņiem, bet uzrunājiet viņus ar cieņu.
Un esiet viņu priekšā padevīgi un pazemīgi un sakiet: ‘Mans Kungs! Izlej pār viņiem Savu Žēlastību, jo viņi mani audzināja, kad es biju mazs.’” (Korāns 17:23-24)

(2) Citi radinieki

„Un dodiet radiniekam to, kas viņam pienākas, un Miskin (trūcīgajam) un ceļavīram. Bet neizšķiediet velti (savu bagātību) tā, kā to dara izšķērdētājs.” (Korāns 17:26)

(3) Kaimiņi

Pravietis Muhammeds ir teicis:
„Tas nav ticīgais, kurš pieēd pilnu vēderu, kamēr viņa blakus esošais kaimiņš cieš no bada” un
„Tas nav ticīgais, kura kaimiņš nav pasargāts no viņa aizvainojošās uzvedības.”

Patiesībā, Korāns un Sunna nosaka, ka musulmanim jābūt morāli atbildīgam ne tikai par saviem vecākiem, radiem un kaimiņiem, bet arī par visu cilvēci, dzīvniekiem, kokiem un augiem. Piemēram: ir aizliegts nogalināt dzīvniekus un putnus medījuma dēļ. Līdzīgi, ir aizliegts cirst kokus un lauzt augus, kas nes augļus, ja vien tas netiek darīts spiedošas vajadzības dēļ.
Tādējādi, balstoties uz morāles pamatiezīmēm, Islams būvē augstāku morāles sistēmu, ar kuras palīdzību cilvēce var sasniegt savu pilnīgāko potenciālu. Islams šķīsta dvēseli no paštaisna egoisma, tirānijas, izvirtības un disciplīnas trūkuma. Tas rada dievbijīgus cilvēkus, kas ir uzticīgi saviem ideāliem, ievēro pietāti, atturību un disciplīnu un neielaižas kompromisos ar nepatiesību. Tas mudina morālās atbildības jūtas un veicina paškontroles spējas. Islams rada laipnību, devību, žēlastību, līdzcietību, mieru, patiesu labvēlību, ārkārtīgu godīgumu un patiesīgumu pret visu radību visās situācijās. Tas lolo cēlas īpašības, no kurām var sagaidīt tikai un vienīgi labu.

Mani Īd-ul-Aza svētki Karači

Rīt ir Īd-ul-Aza svētki. Pagalmā rosās vīra mātes kaziņa, ko viņa nopirka svētku upurēšanai. Arī no apkārtējām mājām skan dzīvnieku balsis – pilsētā ir saplūdušas kazas un govis, kas laukos tiek īpaši audzētas Īd svētku upurēšanai. Nedēļā pirms svētkiem, gan privātmāju pagalmos, gan pie daudzdzīvokļu augstceltnēm ir manāmas svētkiem greznotās kazas un govis – košas kalarotas, hennas zīmējumi uz mugurām un pierēm, kājas tērptas skanošās „rokassprādzēs”. Pakistānā Īd-ul-Aza bieži tiek dēvēta par „Bakarah Eid”, kas tulkojumā no urdu valodas nozīmē „kazu Īd”.

Īd-ul-Aza ir vieni no diviem musulmaņu gada aprites lielākajiem svētkiem, kas iezīmē svētceļojuma uz Meku beigas. Ik gadus tūkstošiem musulmaņu no visas pasaules veic svētceļojumu uz Kābu Mekā, lai izpildītu vienu no ticības pamatpīlāriem. Personiskā līmenī, svētceļojumam ir garīgi attīroša un ajaunojoša nozīme – to veicot, ticīgajam tiek noņemta no pleciem grēku nasta un viņa sirds pildās ar atsvaidzinātu ticību visuvarenajam Dievam, pasaules Radītājam. Vispārējā līmenī, svētceļojums godina pravieša Ābrahama piemiņu – viņa gatavību ticībā upurēt Dievam savu dēlu, ko Dievs atalgoja, ļaujot viņam dēla vietā upurēt dzīvnieku. Īd svētkos upurētie dzīvnieki atgādina par šo vēsturisko notikumu.

Noguruši no kaziņu barošanas un pieskatīšanas, bērni jau ir gultās, lai agri no rīta varētu piecelties uz Īd svētku lūgšanām. Īd rītā, mošejas pildās ar svētku drānās tērptām ģimenēm. Pirms došanās uz lūgšanām, apēdīsim pāris dateles, kas ir saskaņā ar pravieša Muhammeda tradīciju; brokastosim mājās pārnākot.

Sievietēm un mazākajiem bērniem mošejā parasti ir atvēlēta īpaša lūgšanu vieta, kas ir atdalīta ar starpsienu no vīriešu lūgšanu zāles. Lūgšanām un svētku sprediķim beidzoties, apkārtējie viens otru apskauj un novēl „Eid Mubarak!”, kas tulkojumā no arābu valodas nozīmē „Priecīgus Īd svētkus!” Bērniem tūlīt pēc lūgšanām tiek saldumi, ko sievietes nes līdzi uz mošeju, lai dalītu svētku lūgšanās esošajiem bērniem.

Mājās pārnākot, brokastosim un gatavosimies kaziņas upurēšanai. Bērniem gan šajā sakarā parasti ir dalītas jūtas, jo viņi labprātāk kaziņu vēl kādu laiku mājās paturētu. Tomēr galu galā kopīgi nolemjam, ka kaziņai būs labāk pie Dieva, nekā pie mums.

Upurēšanas darbam parasti tiek algoti profesionāļi, kas to dara ātri un kvalitatīvi. Pagāšgad vīra mātes kaziņu upurēja viens no viņas vecākajiem dēliem, bet šogad arī mēs esam pieaicinājuši profesionālu upurētāju. Vīra māte nolasīs īpašu upurēšanas lūgšanu, pēc kuras viņas kaziņa dosies uz „labākiem ganību laukiem.” Atlikušā dienas daļa paies gaļas griezšanā un šķirošanā. Jau nedēļu iepriekš tukšoju ledusskapi un saldētavu, lai būtu pietiekami vietas Īd gaļai.

Mēs ar vīru šogad esam izvēlējušies neveikt upurēšanu mājās, bet gan uzticēt to mošejai. Mošejā var iegādāties upurējamo dzīvnieku daļas. Kad dzīvnieks būs upurēts, vīrs aizbrauks pakaļ mums īpaši iesaiņotajai gaļai.

Upurējamā dzīvnieka gaļa parasti tiek sadalīta trīs daļās – viena daļa tiek dota nabadzīgajiem, viena daļa izdalīta radu, draugu un kaimiņu vidū, un viena daļa paliek mājās pašiem ēšanai. Bērniem jo īpaši patīk braukt ciemos pie radiem un draugiem, lai nodotu viņiem atliktās gaļas paciņas. Šogad bērni cītīgi strādāja arī pie Īd apsveikumu kartiņu gatavošanas – būs prieks tās nodot adresātiem!

Īpašas ir arī Īd svētku maltītes – ikkatrā musulmaņu mājā galdā tiek celta gaļa. Pakistānā pirmajā svētku dienā tradicionāli tiek gatavota svaigu dzīvnieka aknu un liesas mērce, kas garšo vienkārši debešķīgi. Arī es to rīt gatavošu. Otrs iecienītākais Īd svētku ēdiens ir dzīvnieka kāju zupa, kas šeit tradicionāli saucas „Paye” – tā mūsmājās būs Īd svētku otrās dienas ēdienkartē. Gan aknu mērce, gan kāju zupa ir ļoti treknas un bagātīgas. Holesterīns, protams, uzšaus debesīs, bet vienreiz gadā šādu greznību var atļauties.

Svētku dienas vakarā, mūsu māja parasti ir pilna ar viesiem. Viena no jaukākajām un sirsnīgākajām Īd svētku tradīcijām ir radu un draugu apciemošana, lai novēlētu viņiem „Eid Mubarak!” Pat visattālākie radi atrod Īd svētkos laiku, lai apciemotu viens otru. Ģimens saites Islamā tiek ļoti augstu vērtētas - ģimenes pavarda svētums ir viens no lielākajiem dārgumiem. Tā kā vīra māte dzīvo pie mums, tad radu straumes parasti plūst uz mūsu mājām – gan viņas brāļi un māsas, gan arī viņas dēli ar ģimenēm.

Īd svētku dienās pilsēta pildās ar īpašu gaišuma noskaņu. Ielās redzamas jaunās svētku drānās tērptas ģimenes, kas dodas apciemot radus. Pat pilsētas transporta vadītāji ir uzposušies svētkiem. Jau pavisam drīz no Mekas mājās atgriezīsies arī svētceļnieki, kas vairos pilsētas starojumu ar to īpašo mierpilno gaišumu, kas plūst no sirds tad, kad dvēsele nometas ceļos Pasaules Radītāja priekšā, liecinot: „Dievs, es esmu tava.”

Kas ir teikts par pravieti Muhammedu

III&E brošūru sērija; No. 12

(Izdevējs: The Institute of Islamic Information and Education (III&E))

Līdzcietīgā, žēlsirdīgā Dieva vārdā
Bismilāhi ar-rahmāni ar-rahīm (Bismillahi ar-rahmani ar-raheem)

Krusta Karu gadsimtu laikā pret pravieti Muhammedu tika izgudroti dažādi apmelojumi. Tomēr līdz ar modernā laikmeta sākumu, kas atšķiras ar iecietību pret reliģijām un domas brīvību, ir vērojamas lielas izmaiņas tajā, kā rietumu autori ataino viņa dzīvi un raksturu. Raksta beigu daļā citētie ne-musulmaņu autoru izteikumi par pravieti Muhammedu apstiprina šo apgalvojumu.

Tomēr Rietumiem vēl ir jāsper solis uz priekšu, lai atklātu izcilāko realitāti par Muhammedu – to, ka viņš ir patiess un beidzamais Dieva pravietis cilvēcei. Neskatoties uz Rietumu sabiedrības apgaismotību un augsto attīstības līmeni, līdz šim tomēr tā nav veikusi patiesus un objektīvus centienus izprast Muhammeda pravieša misiju. Ir dīvaini, ka tik ļoti augsta cieņa ir izrādīta Muhammedam par viņa godīgumu un sasniegumiem, bet viņa apgalvojumi attiecībā uz viņa kā Dieva pravieša misiju ir tikuši gan tieši, gan arī netieši noraidīti. Tieši šeit ir jāieklausās sirdsbalsī un jāpārvērtē tā saucamā objektivitāte. Turpmāk sekos pravieša Muhammeda dzīves spilgtāko faktu uzskaitījums, lai sekmētu brīva no aizspriedumiem, loģiska un objektīva lēmuma pieņemšanu attiecībā uz viņa pravieša misiju.

Līdz pat četrdesmit gadu vecumam, Muhammeds nebija pazīstams kā valstvīrs, sludinātājs vai orators. Viņu nekad neredzēja diskutējam par metafiziku, ētiku, likumdošanu, politiku, ekonomiku vai socioloģiju. Viņam bez šaubām bija lielisks raksturs, patīkamas manieres un augsts kultūras līmenis. Tomēr viņā nebija nekā tāda tik dziļi satriecoša un tik radikāli neparasta, lai līdzgaitnieki nākotnē sagaidītu no viņa ko izcilu un revolucionāru. Bet kad Muhammeds iznāca laukā no Alas (Hiras ala) ar jaunu vēsti, viņš bija pilnīgi izmainīts. Vai ir iespējams, ka cilvēks ar iepriekš minētajā īpašībām pēkšņi pārvērstos ‘krāpniekā,’ kas pasludina sevi par Allah pravieti, tādējādi izaicinot uz sevi savu laikabiedru dusmas? Rodas jautājums: kādu iemeslu dēļ viņš pacieta visas grūtības? Viņa tauta piedāvāja atzīt viņu par karali, ja vien viņš beigtu sludināt savu reliģiju. Tomēr Muhammeds atteicās pieņemt viņu vilinošos piedāvājumus un turpināja vienpersoniski sludināt savu reliģiju, neskatoties uz dažādiem apvainojumiem, sociālo boikotu un pat fizisku iespaidošanu no viņa paša tautas puses. Dieva atbalsts, viņa paša stiprā apņemšanās izplatīt Allah vēsti un viņa dziļā ticība tam, ka galu galā Islams kļūs par cilvēces vienīgo dzīvesveidu, bija tie, kas palīdzēja Muhammedam stāvēt kā kalnam pretī visiem pretspēkiem un sazvērestībām viņu iznīcināt. Turklāt ja viņš būtu nācis ar nodomu konkurēt pret Kristietību un Jūdaismu, vai tad viņš būtu padarījis ticību Jēzum Kristum, Mozum un citiem Dieva praviešiem par reliģijas pamattēzi, bez kuras neviens nevar būt par musulmani?

Vai tas nav neapstrīdams pierādījums Muhammeda pravieša misijai, ka par spīti tam, ka viņš bija lasīt-rakstīt nepratējs un četrdesmit gadus dzīvoja ļoti normālu un klusu dzīvi, tad, kad viņš sāka sludināt savu vēsti, visa Arābija stāvēja no brīnumiem kā zemē iemieta, jo to bija apbūrusi viņa daiļrunība un retorika? Viņa sludinātais bija tik nepārspējams, ka vesels leģions visizsmalcinātāko arābu dzejnieku, sludinātāju un oratoru nespēja radīt neko tam līdzīgu. Kā gan viņš varēja izteikt Korānā esošās zinātniskas dabas patiesības, kuras tajā laikā neviens cilvēks pat nespēja ar prātu aptvert?

Un visubeidzot – kāpēc gan viņš dzīvoja tik smagu dzīvi pat pēc tam, kad bija ieguvis varu un kļuvis par autoritāti? Vienkārši aizdomājieties par vārdiem, kurus viņš teica pirms nāves: „Mēs, pravieši, neesam pārmantojami. Viss, ko mēs atstājam, ir labdarībai.”

Muhammeds ir pēdējais posms to praviešu ķēdē, kas kopš cilvēces pirmsākumiem uz šīs planētas tika sūtīti dažādos laikos dažādās zemēs. Ielūkojieties sekojošos Rietumu autoru izteikumos:

„Ja mērķa izcilums, līdzekļu pieticīgums un apbrīnojami rezultāti ir trīs kritēriji cilvēka ģēnija noteikšanai, tad kurš gan var iedrošināties salīdzīnāt jebkuru modernā laikmenta izcilāko vīru ar Muhammedu? Visplašāk pazīstamie vīri radīja tikai ieročus, likumus un impērijas. Ja viņi ko radīja, tad tā bija tikai materiālistiskā vara, kas bieži sadrupa viņu pašu acu priekšā. Šis cilvēks vadīja ne tikai armijas, likumdošanas, impērijas, tautas un dinastijas, bet arī miljonus cilvēku vienā trešajā daļā no tolaik apdzīvotās pasaules; pat vēl vairāk, viņš izkustināja altārus, dievus, reliģijas, idejas, ticējumus un dvēseles... viņa atturība pēc uzvarām, viņa ambīcijas, kas bija pilnībā pakļautas vienai idejai, nevis impērijas radīšanai; viņa nebeidzamās lūgšanas, viņa mistiskās sarunas ar Dievu, viņa nāve un viņa triumfs pēc nāves; tas viss liecina nevis par ķecerību, bet gan par stingru pārliecību, kas deva viņam spēku atjaunot dogmu. Šī dogma sastāvēja no divām daļām: Dieva vienības un Dieva nemateriāliskums; pirmā stāsta par to, kas ir Dievs, un otrā stāsta par to, kas Dievs nav; viena apgāž ar zobenu viltus dievības, otra aizsāk ar vārdiem jaunu domu.

Filozofs, orators, apustulis, likumdevējs, karavīrs, ideju iekarotājs, nacionālo dogmu atjaunotājs, kas pārstāv bezattēlu kultu; divdesmit pasaulīgu impēriju un vienas garīgās imperijas dibinātājs – tas ir Muhammeds. Attiecībā uz visiem standartiem, pēc kuriem cilvēka izcilība var tikt mērota, mēs varam jautāt – vai ir kāds par viņu izcilāks cilvēks?”
Lamartine, HISTOIRE DE LA TURQUIE, Paris, 1854, II sējums, 276. -277. lpp.

„Mūsu izbrīnu pelna nevis viņa reliģijas izplatīšanās, bet gan tās nemainīgums – tas pats tīrais un nevainojamais veidols, ko viņš iegreba Mekā un Medinā, ir saglabājies pēc divpadsmit gadsimtu ilgām indiešu, āfrikāņu un turku prozelītu Korāna revolūcijām... Muhammedāņi ir atturējušies no kārdinājuma reducēt savas ticības un pielūgsmes objektu līdz cilvēka sajūtu un iztēles līmenim. ‘Es ticu Vienam Dievam, un Muhammeds ir Dieva apustulis’ ir vienkārša un nemainīga Islama ticības apliecība. Dievības intelektuālais tēls nekad nav ticis degradēts līdz acīm tveramam elkam; praviešiem izrādītā cieņa nekad nav pārkāpusi cilvēcisko tikumu mēru, un viņa dzīvē realizētais paraugs ir saturējis viņa mācekļu pateicību prāta un reliģijas robežās.”
(Edward Gibbon and Simon Ocklay, HISTORY OF THE SARACEN EMPIRE, London, 1870, p. 54)

„Viņš bija Cēzars un Pāvests vienā; tomēr viņš bija Pāvests bez Pāvesta izlikšanās, Cēzars bez Cēzara leģioniem: bez pastāvīgas armijas, bez miesassarga, bez pils, bez noteiktiem valsts ienākumiem; ja jebkad kādam cilvēkam būtu tiesības teikt, ka viņš valdīja dievišķi iecelts, tad tas būtu Muhammeds, jo viņa rokās bija visa vara bez tās instrumentiem un bez tās atbalstiem.”
(Bosworth Smith, MOHAMMAD AND MOHAMMADANISM, London, 1874, p. 92)

„Nevienam, kurš ir studējis izcilā Arābijas Pravieša dzīvi un raksturu un zina, kā viņš mācīja un dzīvoja, nav iespējams just neko citu kā cieņu pret šo vareno Pravieti – vienu no izcilākajiem Visuaugstā vēstnešiem. Un lai gan tajā, ko jums stāstīšu, būs daudz kā pazīstama, tomēr es pati, kad to pārlasu, jūtu jaunu apbrīnu, jaunu cieņu attiecībā uz šo vareno arābu skolotāju.”
(Annie Besant, THE LIFE AND TEACHINGS OF MUHAMMAD, Madras, 1932, p. 4)

„Viņa gatavība paciest vajāšanas savas ticības dēļ, to vīru, kas viņam ticēja un respektēja viņu kā līderi, augsti morālie raksturi, un viņa galīgo sasniegumu izcilums – visi liecina par viņa fundamentālo godīgumu. Pieņēmums, ka Muhammeds ir ķeceris, rada vairāk problēmu nekā atrisina. Bez tam, neviena no izcilām vēsturiskām personībām nav Rietumos tik nepietiekami novērtēta kā Muhammeds.”
(W. Montgomery Watt, MOHAMMAD AT MECCA, Oxford, 1953, p. 52)

„Muhammeds, iedvesmotais vīrs, kurš kļuva par Islama pamatlicēju, dzima 570. gadā kādā arābu ciltī, kas pielūdza elkus. Kļūstot par bāreni tūlīt pēc dzimšanas, viņš vienmēr īpaši gādāja par nabagajiem un grūtībās nonākušajiem, par atraitnēm un bāreņiem, par vergiem un apspiestajiem. Jau divdesmit gadu vecumā viņš bija veiksmīgs tirgonis un drīz kļuva par kādas bagātas atraitnes kamieļu karavānu vadītāju. Kad viņš sasniedza divdesmit piecu gadu vecumu, viņa darba devēja, atzīstot viņa nopelnus, piedāvāja viņam stāties laulībā. Lai gan viņa bija piecpadsmit gadus vecāka, viņš stājās laulībā un bija uzticīgs vīrs līdz pat viņas dzīves beigām.

Gandrīz tāpat kā visi lielākie pravieši pirms viņa, Muhammeds, apjaušot savu neatbilstību, jutās bikls kļūt par Dieva vārda izplatītāju. Bet eņģelis pavēlēja: ‘Lasi!’ Cik mums ir zināms, Muhammeds neprata ne lasīt, ne rakstīt, bet viņš sāka diktēt Dieva iedvesmotus vārdus, kuri drīz radikāli pārveidoja lielu zemeslodes daļu: ‘Ir tikai viens Dievs.’

Itin visā Muhammeds bija absolūti praktisks. Kad viņa mīļotais dēls Ibrahīms mira, iestājās saules aptumsums, un drīz sāka izplatīties baumas par Dieva personisku līdzjūtību. Atbildot uz to, Muhammeds esot paziņojis: ‘Saules aptumsums ir dabas parādība. Ir muļķīgi saistīt šādas lietas ar cilvēka nāvi vai dzimšanu.’

Pēc Muhammeda paša nāves, tika veikti centieni viņu dievišķot, bet vīrs, kurš kļuva par viņa administratīvo pēcnācēju, darīja galu šai histērijai ar vienu no cēlākajām runām reliģijas vēsturē: ‘Ja jūsu vidū ir kāds, kurš pielūdza Muhammedu, tad viņš ir miris. Bet ja jūs pielūdzāt Dievu, Viņš ir nemirstīgs.’”
(James A. Michener, "ISLAM: THE MISUNDERSTOOD RELIGION," in READER'S DIGEST (American edition), May 1955, p. 68-70)

„Mana izvēle likt Muhammedu pasaules visietkmīgāko cilvēku saraksta priekšgalā varbūt pārsteigs dažus lasītājus, kamēr citi to apšaubīs; bet viņš bija vienīgais cilvēks vēsturē, kurš bija pilnīgi veiksmīgs gan reliģiskajā, gan sekulārajā līmenī.”
(Michael H. Hart, THE 100: A RANKING OF THE MOST INFLUENTIAL PERSONS IN HISTORY, New York: Hart Publishing Company, Inc., 1978, p. 33)