Mani Īd-ul-Aza svētki Karači

Rīt ir Īd-ul-Aza svētki. Pagalmā rosās vīra mātes kaziņa, ko viņa nopirka svētku upurēšanai. Arī no apkārtējām mājām skan dzīvnieku balsis – pilsētā ir saplūdušas kazas un govis, kas laukos tiek īpaši audzētas Īd svētku upurēšanai. Nedēļā pirms svētkiem, gan privātmāju pagalmos, gan pie daudzdzīvokļu augstceltnēm ir manāmas svētkiem greznotās kazas un govis – košas kalarotas, hennas zīmējumi uz mugurām un pierēm, kājas tērptas skanošās „rokassprādzēs”. Pakistānā Īd-ul-Aza bieži tiek dēvēta par „Bakarah Eid”, kas tulkojumā no urdu valodas nozīmē „kazu Īd”.

Īd-ul-Aza ir vieni no diviem musulmaņu gada aprites lielākajiem svētkiem, kas iezīmē svētceļojuma uz Meku beigas. Ik gadus tūkstošiem musulmaņu no visas pasaules veic svētceļojumu uz Kābu Mekā, lai izpildītu vienu no ticības pamatpīlāriem. Personiskā līmenī, svētceļojumam ir garīgi attīroša un ajaunojoša nozīme – to veicot, ticīgajam tiek noņemta no pleciem grēku nasta un viņa sirds pildās ar atsvaidzinātu ticību visuvarenajam Dievam, pasaules Radītājam. Vispārējā līmenī, svētceļojums godina pravieša Ābrahama piemiņu – viņa gatavību ticībā upurēt Dievam savu dēlu, ko Dievs atalgoja, ļaujot viņam dēla vietā upurēt dzīvnieku. Īd svētkos upurētie dzīvnieki atgādina par šo vēsturisko notikumu.

Noguruši no kaziņu barošanas un pieskatīšanas, bērni jau ir gultās, lai agri no rīta varētu piecelties uz Īd svētku lūgšanām. Īd rītā, mošejas pildās ar svētku drānās tērptām ģimenēm. Pirms došanās uz lūgšanām, apēdīsim pāris dateles, kas ir saskaņā ar pravieša Muhammeda tradīciju; brokastosim mājās pārnākot.

Sievietēm un mazākajiem bērniem mošejā parasti ir atvēlēta īpaša lūgšanu vieta, kas ir atdalīta ar starpsienu no vīriešu lūgšanu zāles. Lūgšanām un svētku sprediķim beidzoties, apkārtējie viens otru apskauj un novēl „Eid Mubarak!”, kas tulkojumā no arābu valodas nozīmē „Priecīgus Īd svētkus!” Bērniem tūlīt pēc lūgšanām tiek saldumi, ko sievietes nes līdzi uz mošeju, lai dalītu svētku lūgšanās esošajiem bērniem.

Mājās pārnākot, brokastosim un gatavosimies kaziņas upurēšanai. Bērniem gan šajā sakarā parasti ir dalītas jūtas, jo viņi labprātāk kaziņu vēl kādu laiku mājās paturētu. Tomēr galu galā kopīgi nolemjam, ka kaziņai būs labāk pie Dieva, nekā pie mums.

Upurēšanas darbam parasti tiek algoti profesionāļi, kas to dara ātri un kvalitatīvi. Pagāšgad vīra mātes kaziņu upurēja viens no viņas vecākajiem dēliem, bet šogad arī mēs esam pieaicinājuši profesionālu upurētāju. Vīra māte nolasīs īpašu upurēšanas lūgšanu, pēc kuras viņas kaziņa dosies uz „labākiem ganību laukiem.” Atlikušā dienas daļa paies gaļas griezšanā un šķirošanā. Jau nedēļu iepriekš tukšoju ledusskapi un saldētavu, lai būtu pietiekami vietas Īd gaļai.

Mēs ar vīru šogad esam izvēlējušies neveikt upurēšanu mājās, bet gan uzticēt to mošejai. Mošejā var iegādāties upurējamo dzīvnieku daļas. Kad dzīvnieks būs upurēts, vīrs aizbrauks pakaļ mums īpaši iesaiņotajai gaļai.

Upurējamā dzīvnieka gaļa parasti tiek sadalīta trīs daļās – viena daļa tiek dota nabadzīgajiem, viena daļa izdalīta radu, draugu un kaimiņu vidū, un viena daļa paliek mājās pašiem ēšanai. Bērniem jo īpaši patīk braukt ciemos pie radiem un draugiem, lai nodotu viņiem atliktās gaļas paciņas. Šogad bērni cītīgi strādāja arī pie Īd apsveikumu kartiņu gatavošanas – būs prieks tās nodot adresātiem!

Īpašas ir arī Īd svētku maltītes – ikkatrā musulmaņu mājā galdā tiek celta gaļa. Pakistānā pirmajā svētku dienā tradicionāli tiek gatavota svaigu dzīvnieka aknu un liesas mērce, kas garšo vienkārši debešķīgi. Arī es to rīt gatavošu. Otrs iecienītākais Īd svētku ēdiens ir dzīvnieka kāju zupa, kas šeit tradicionāli saucas „Paye” – tā mūsmājās būs Īd svētku otrās dienas ēdienkartē. Gan aknu mērce, gan kāju zupa ir ļoti treknas un bagātīgas. Holesterīns, protams, uzšaus debesīs, bet vienreiz gadā šādu greznību var atļauties.

Svētku dienas vakarā, mūsu māja parasti ir pilna ar viesiem. Viena no jaukākajām un sirsnīgākajām Īd svētku tradīcijām ir radu un draugu apciemošana, lai novēlētu viņiem „Eid Mubarak!” Pat visattālākie radi atrod Īd svētkos laiku, lai apciemotu viens otru. Ģimens saites Islamā tiek ļoti augstu vērtētas - ģimenes pavarda svētums ir viens no lielākajiem dārgumiem. Tā kā vīra māte dzīvo pie mums, tad radu straumes parasti plūst uz mūsu mājām – gan viņas brāļi un māsas, gan arī viņas dēli ar ģimenēm.

Īd svētku dienās pilsēta pildās ar īpašu gaišuma noskaņu. Ielās redzamas jaunās svētku drānās tērptas ģimenes, kas dodas apciemot radus. Pat pilsētas transporta vadītāji ir uzposušies svētkiem. Jau pavisam drīz no Mekas mājās atgriezīsies arī svētceļnieki, kas vairos pilsētas starojumu ar to īpašo mierpilno gaišumu, kas plūst no sirds tad, kad dvēsele nometas ceļos Pasaules Radītāja priekšā, liecinot: „Dievs, es esmu tava.”

Kas ir teikts par pravieti Muhammedu

III&E brošūru sērija; No. 12

(Izdevējs: The Institute of Islamic Information and Education (III&E))

Līdzcietīgā, žēlsirdīgā Dieva vārdā
Bismilāhi ar-rahmāni ar-rahīm (Bismillahi ar-rahmani ar-raheem)

Krusta Karu gadsimtu laikā pret pravieti Muhammedu tika izgudroti dažādi apmelojumi. Tomēr līdz ar modernā laikmeta sākumu, kas atšķiras ar iecietību pret reliģijām un domas brīvību, ir vērojamas lielas izmaiņas tajā, kā rietumu autori ataino viņa dzīvi un raksturu. Raksta beigu daļā citētie ne-musulmaņu autoru izteikumi par pravieti Muhammedu apstiprina šo apgalvojumu.

Tomēr Rietumiem vēl ir jāsper solis uz priekšu, lai atklātu izcilāko realitāti par Muhammedu – to, ka viņš ir patiess un beidzamais Dieva pravietis cilvēcei. Neskatoties uz Rietumu sabiedrības apgaismotību un augsto attīstības līmeni, līdz šim tomēr tā nav veikusi patiesus un objektīvus centienus izprast Muhammeda pravieša misiju. Ir dīvaini, ka tik ļoti augsta cieņa ir izrādīta Muhammedam par viņa godīgumu un sasniegumiem, bet viņa apgalvojumi attiecībā uz viņa kā Dieva pravieša misiju ir tikuši gan tieši, gan arī netieši noraidīti. Tieši šeit ir jāieklausās sirdsbalsī un jāpārvērtē tā saucamā objektivitāte. Turpmāk sekos pravieša Muhammeda dzīves spilgtāko faktu uzskaitījums, lai sekmētu brīva no aizspriedumiem, loģiska un objektīva lēmuma pieņemšanu attiecībā uz viņa pravieša misiju.

Līdz pat četrdesmit gadu vecumam, Muhammeds nebija pazīstams kā valstvīrs, sludinātājs vai orators. Viņu nekad neredzēja diskutējam par metafiziku, ētiku, likumdošanu, politiku, ekonomiku vai socioloģiju. Viņam bez šaubām bija lielisks raksturs, patīkamas manieres un augsts kultūras līmenis. Tomēr viņā nebija nekā tāda tik dziļi satriecoša un tik radikāli neparasta, lai līdzgaitnieki nākotnē sagaidītu no viņa ko izcilu un revolucionāru. Bet kad Muhammeds iznāca laukā no Alas (Hiras ala) ar jaunu vēsti, viņš bija pilnīgi izmainīts. Vai ir iespējams, ka cilvēks ar iepriekš minētajā īpašībām pēkšņi pārvērstos ‘krāpniekā,’ kas pasludina sevi par Allah pravieti, tādējādi izaicinot uz sevi savu laikabiedru dusmas? Rodas jautājums: kādu iemeslu dēļ viņš pacieta visas grūtības? Viņa tauta piedāvāja atzīt viņu par karali, ja vien viņš beigtu sludināt savu reliģiju. Tomēr Muhammeds atteicās pieņemt viņu vilinošos piedāvājumus un turpināja vienpersoniski sludināt savu reliģiju, neskatoties uz dažādiem apvainojumiem, sociālo boikotu un pat fizisku iespaidošanu no viņa paša tautas puses. Dieva atbalsts, viņa paša stiprā apņemšanās izplatīt Allah vēsti un viņa dziļā ticība tam, ka galu galā Islams kļūs par cilvēces vienīgo dzīvesveidu, bija tie, kas palīdzēja Muhammedam stāvēt kā kalnam pretī visiem pretspēkiem un sazvērestībām viņu iznīcināt. Turklāt ja viņš būtu nācis ar nodomu konkurēt pret Kristietību un Jūdaismu, vai tad viņš būtu padarījis ticību Jēzum Kristum, Mozum un citiem Dieva praviešiem par reliģijas pamattēzi, bez kuras neviens nevar būt par musulmani?

Vai tas nav neapstrīdams pierādījums Muhammeda pravieša misijai, ka par spīti tam, ka viņš bija lasīt-rakstīt nepratējs un četrdesmit gadus dzīvoja ļoti normālu un klusu dzīvi, tad, kad viņš sāka sludināt savu vēsti, visa Arābija stāvēja no brīnumiem kā zemē iemieta, jo to bija apbūrusi viņa daiļrunība un retorika? Viņa sludinātais bija tik nepārspējams, ka vesels leģions visizsmalcinātāko arābu dzejnieku, sludinātāju un oratoru nespēja radīt neko tam līdzīgu. Kā gan viņš varēja izteikt Korānā esošās zinātniskas dabas patiesības, kuras tajā laikā neviens cilvēks pat nespēja ar prātu aptvert?

Un visubeidzot – kāpēc gan viņš dzīvoja tik smagu dzīvi pat pēc tam, kad bija ieguvis varu un kļuvis par autoritāti? Vienkārši aizdomājieties par vārdiem, kurus viņš teica pirms nāves: „Mēs, pravieši, neesam pārmantojami. Viss, ko mēs atstājam, ir labdarībai.”

Muhammeds ir pēdējais posms to praviešu ķēdē, kas kopš cilvēces pirmsākumiem uz šīs planētas tika sūtīti dažādos laikos dažādās zemēs. Ielūkojieties sekojošos Rietumu autoru izteikumos:

„Ja mērķa izcilums, līdzekļu pieticīgums un apbrīnojami rezultāti ir trīs kritēriji cilvēka ģēnija noteikšanai, tad kurš gan var iedrošināties salīdzīnāt jebkuru modernā laikmenta izcilāko vīru ar Muhammedu? Visplašāk pazīstamie vīri radīja tikai ieročus, likumus un impērijas. Ja viņi ko radīja, tad tā bija tikai materiālistiskā vara, kas bieži sadrupa viņu pašu acu priekšā. Šis cilvēks vadīja ne tikai armijas, likumdošanas, impērijas, tautas un dinastijas, bet arī miljonus cilvēku vienā trešajā daļā no tolaik apdzīvotās pasaules; pat vēl vairāk, viņš izkustināja altārus, dievus, reliģijas, idejas, ticējumus un dvēseles... viņa atturība pēc uzvarām, viņa ambīcijas, kas bija pilnībā pakļautas vienai idejai, nevis impērijas radīšanai; viņa nebeidzamās lūgšanas, viņa mistiskās sarunas ar Dievu, viņa nāve un viņa triumfs pēc nāves; tas viss liecina nevis par ķecerību, bet gan par stingru pārliecību, kas deva viņam spēku atjaunot dogmu. Šī dogma sastāvēja no divām daļām: Dieva vienības un Dieva nemateriāliskums; pirmā stāsta par to, kas ir Dievs, un otrā stāsta par to, kas Dievs nav; viena apgāž ar zobenu viltus dievības, otra aizsāk ar vārdiem jaunu domu.

Filozofs, orators, apustulis, likumdevējs, karavīrs, ideju iekarotājs, nacionālo dogmu atjaunotājs, kas pārstāv bezattēlu kultu; divdesmit pasaulīgu impēriju un vienas garīgās imperijas dibinātājs – tas ir Muhammeds. Attiecībā uz visiem standartiem, pēc kuriem cilvēka izcilība var tikt mērota, mēs varam jautāt – vai ir kāds par viņu izcilāks cilvēks?”
Lamartine, HISTOIRE DE LA TURQUIE, Paris, 1854, II sējums, 276. -277. lpp.

„Mūsu izbrīnu pelna nevis viņa reliģijas izplatīšanās, bet gan tās nemainīgums – tas pats tīrais un nevainojamais veidols, ko viņš iegreba Mekā un Medinā, ir saglabājies pēc divpadsmit gadsimtu ilgām indiešu, āfrikāņu un turku prozelītu Korāna revolūcijām... Muhammedāņi ir atturējušies no kārdinājuma reducēt savas ticības un pielūgsmes objektu līdz cilvēka sajūtu un iztēles līmenim. ‘Es ticu Vienam Dievam, un Muhammeds ir Dieva apustulis’ ir vienkārša un nemainīga Islama ticības apliecība. Dievības intelektuālais tēls nekad nav ticis degradēts līdz acīm tveramam elkam; praviešiem izrādītā cieņa nekad nav pārkāpusi cilvēcisko tikumu mēru, un viņa dzīvē realizētais paraugs ir saturējis viņa mācekļu pateicību prāta un reliģijas robežās.”
(Edward Gibbon and Simon Ocklay, HISTORY OF THE SARACEN EMPIRE, London, 1870, p. 54)

„Viņš bija Cēzars un Pāvests vienā; tomēr viņš bija Pāvests bez Pāvesta izlikšanās, Cēzars bez Cēzara leģioniem: bez pastāvīgas armijas, bez miesassarga, bez pils, bez noteiktiem valsts ienākumiem; ja jebkad kādam cilvēkam būtu tiesības teikt, ka viņš valdīja dievišķi iecelts, tad tas būtu Muhammeds, jo viņa rokās bija visa vara bez tās instrumentiem un bez tās atbalstiem.”
(Bosworth Smith, MOHAMMAD AND MOHAMMADANISM, London, 1874, p. 92)

„Nevienam, kurš ir studējis izcilā Arābijas Pravieša dzīvi un raksturu un zina, kā viņš mācīja un dzīvoja, nav iespējams just neko citu kā cieņu pret šo vareno Pravieti – vienu no izcilākajiem Visuaugstā vēstnešiem. Un lai gan tajā, ko jums stāstīšu, būs daudz kā pazīstama, tomēr es pati, kad to pārlasu, jūtu jaunu apbrīnu, jaunu cieņu attiecībā uz šo vareno arābu skolotāju.”
(Annie Besant, THE LIFE AND TEACHINGS OF MUHAMMAD, Madras, 1932, p. 4)

„Viņa gatavība paciest vajāšanas savas ticības dēļ, to vīru, kas viņam ticēja un respektēja viņu kā līderi, augsti morālie raksturi, un viņa galīgo sasniegumu izcilums – visi liecina par viņa fundamentālo godīgumu. Pieņēmums, ka Muhammeds ir ķeceris, rada vairāk problēmu nekā atrisina. Bez tam, neviena no izcilām vēsturiskām personībām nav Rietumos tik nepietiekami novērtēta kā Muhammeds.”
(W. Montgomery Watt, MOHAMMAD AT MECCA, Oxford, 1953, p. 52)

„Muhammeds, iedvesmotais vīrs, kurš kļuva par Islama pamatlicēju, dzima 570. gadā kādā arābu ciltī, kas pielūdza elkus. Kļūstot par bāreni tūlīt pēc dzimšanas, viņš vienmēr īpaši gādāja par nabagajiem un grūtībās nonākušajiem, par atraitnēm un bāreņiem, par vergiem un apspiestajiem. Jau divdesmit gadu vecumā viņš bija veiksmīgs tirgonis un drīz kļuva par kādas bagātas atraitnes kamieļu karavānu vadītāju. Kad viņš sasniedza divdesmit piecu gadu vecumu, viņa darba devēja, atzīstot viņa nopelnus, piedāvāja viņam stāties laulībā. Lai gan viņa bija piecpadsmit gadus vecāka, viņš stājās laulībā un bija uzticīgs vīrs līdz pat viņas dzīves beigām.

Gandrīz tāpat kā visi lielākie pravieši pirms viņa, Muhammeds, apjaušot savu neatbilstību, jutās bikls kļūt par Dieva vārda izplatītāju. Bet eņģelis pavēlēja: ‘Lasi!’ Cik mums ir zināms, Muhammeds neprata ne lasīt, ne rakstīt, bet viņš sāka diktēt Dieva iedvesmotus vārdus, kuri drīz radikāli pārveidoja lielu zemeslodes daļu: ‘Ir tikai viens Dievs.’

Itin visā Muhammeds bija absolūti praktisks. Kad viņa mīļotais dēls Ibrahīms mira, iestājās saules aptumsums, un drīz sāka izplatīties baumas par Dieva personisku līdzjūtību. Atbildot uz to, Muhammeds esot paziņojis: ‘Saules aptumsums ir dabas parādība. Ir muļķīgi saistīt šādas lietas ar cilvēka nāvi vai dzimšanu.’

Pēc Muhammeda paša nāves, tika veikti centieni viņu dievišķot, bet vīrs, kurš kļuva par viņa administratīvo pēcnācēju, darīja galu šai histērijai ar vienu no cēlākajām runām reliģijas vēsturē: ‘Ja jūsu vidū ir kāds, kurš pielūdza Muhammedu, tad viņš ir miris. Bet ja jūs pielūdzāt Dievu, Viņš ir nemirstīgs.’”
(James A. Michener, "ISLAM: THE MISUNDERSTOOD RELIGION," in READER'S DIGEST (American edition), May 1955, p. 68-70)

„Mana izvēle likt Muhammedu pasaules visietkmīgāko cilvēku saraksta priekšgalā varbūt pārsteigs dažus lasītājus, kamēr citi to apšaubīs; bet viņš bija vienīgais cilvēks vēsturē, kurš bija pilnīgi veiksmīgs gan reliģiskajā, gan sekulārajā līmenī.”
(Michael H. Hart, THE 100: A RANKING OF THE MOST INFLUENTIAL PERSONS IN HISTORY, New York: Hart Publishing Company, Inc., 1978, p. 33)

Pravietība Islamā

III&E brošūru sērija; No. 3

(Izdevējs: The Institute of Islamic Information and Education (III&E))

Līdzcietīgā, žēlsirdīgā Dieva vārdā
Bismilāhi ar-rahmāni ar-rahīm (Bismillahi ar-rahmani ar-raheem)

Tādām dievišķās atklāsmes reliģijām kā Jūdaisms un Kristietība pravietība nav sveša. Tomēr Islamā tai ir īpašs statuss un nozīme.

Islams māca, ka Allah radīja cilvēku cēlam mērķim: Viņu pielūgt un dzīvot dzīvi balstītu uz Viņa mācībām un vadību. Kā gan cilvēks var zināt savu lomu un savas eksistences mērķi, ja vien viņš nesaņem skaidras un praktiskas instrukcijas par to, ko Allah vēlas redzēt viņu darām? Šeit rodas nepieciešamība pēc pravietības. Tādējādi, no katras tautas vidus, Allah bija izvēlējies vienu vai vairākus praviešus, lai darītu zināmu cilvēkiem Savu Vēsti.

Rodas jautājums: Kā pravieši tika izvēlēti, un kuriem tika dotas tiesības uz šo augsto godu?

Pravietība ir Allah svētība un labvēlība, ko Viņš dod tiem, kam Viņš vēlas. Tomēr apkopojot vēsturisko informāciju par dažādiem vēstnešiem, var izsecināt sekojošas trīs pravieša iezīmes:

1. Savā sabiedrībā viņš ir morāli un intelektuāli labākais. Šī ir nepieciešama iezīme, jo pravieša dzīve kļūst par viņa sekotāju modeli. Viņa personībai ir jāpiesaista cilvēki viņa vēstij, nevis tie jāatbaida ar sliktām rakstura iezīmēm. Pēc vēsts saņemšanas, viņš nepieļauj kļūdas – tas nozīmē, ka viņš negrēko. Viņš var pieļaut kādu nelielu kļūdu, kuru atklāsme parasti izlabo.

2. Lai pierādītu, ka viņš nav krāpnieks, viņam ir spēja darīt brīnumus. Šie brīnumi notiek Dieva spēkā un ar Viņa atļauju un parasti pārstāv to jomu, kurā šī pravieša tautai ir īpašas dotības un kurā viņi tiek atzīti par labākajiem.

Mēs varam šo apgalvojumu ilustrēt, minot kā piemēru ievērojamākos brīnumus, kurus veikuši trīs pravieši, kas pārstāv pasaules lielākās reliģijas: Jūdaismu, Kristietību un Islamu. Mozus līdzgaitnieki lieliski pārvaldīja maģijas mākslu, tāpēc viņa lielākais veiktais brīnums bija izcilāko tā laika Ēģiptes maģijas pratēju uzveikšana. Jēzus līdzgaitnieki izcēlās ar prasmi medicīnā, tāpēc viņam dotās brīnumainās spējas bija augšāmcelt mirušos un dziedināt nedziedināmas slimības. Arābi, pravieša Muhammeda līdzgaitnieki, bija populāri ar savu daiļrunību un krāšņo dzeju, tāpēc Muhammeda lielākais brīnums bija Korāns, kuram ko līdzīgu nespēja radīt neviens arābu dzejnieks vai orators, neskatoties uz to, ka šādu izaicinājumu viņiem deva pats Korāns.

Muhammeda brīnumu raksturoja kas īpašs. Visi iepriekšējie brīnumi bija ierobežoti laikā un telpā, t.i., tos pieredzēja konkrēti cilvēki konkrētā laikā. Korāns, Muhammedam dotais brīnums, šajā ziņā atšķiras – tas ir universāls un mūžīgs. Korāna brīnumaino stilu, saturu un garīgumu ir pieredzējušas iepriekšējās paaudzes un pieredzēs arī nākamās. Šīs iezīmes joprojām var tikt pārbaudītas un tādējādi pierāda Korāna dievišķo izcelsmi.

3. Katrs no praviešiem skaidri apgalvo, ka tas, ko viņš saņem, nenāk no viņa paša bet no Dieva – cilvēces labklājībai. Viņš arī apstiprina to, kas bijis atklāts pirms viņa, un to, kas var tikt atklāts pēc viņa. Pravietis tā rīkojas, lai parādītu, ka viņš vienkārši nodod vēsti, kuru viņam ir uzticējis visas cilvēces visos laikos Viens Patiesais Dievs. Tā kā vēsts ir vienota tās būtībā un mērķī, tā nedrīkst novirzīties ne no tā, kas ticis atklāts pirms viņa, ne no tā, kas var tikt atklāts pēc viņa.

Pravieši ir vajadzīgi, lai nodotu cilvēcei Dieva norādījumus un vadību. Mums nav iespējas uzzināt, kāpēc mēs tikām radīti. Kas ar mums notiks pēc nāves? Vai pēc nāves dzīve turpinās? Vai mēs esam atbildīgi par to, kā rīkojamies? Citiem vārdiem sakot, vai ir kāds atalgojums vai sods par mūsu darbiem šajā dzīvē? Uz šiem un daudziem citiem jautājumiem par Dievu, eņģeļiem, paradīzi un elli nevar rast atbildes, ja nav atklāsmes no Radītāja un visu lietu Zinātāja. Atbildēm ir jābūt īstām un patiesām – tām ir jānāk caur indivīdiem, kuriem varam uzticēties un kurus varam cienīt. Šī iemesla dēļ vēstneši ir izredzēti laikabiedru vidū savas morālas nostājas un intelektuālo spēju dēļ.

Augstāk minēto iemeslu dēļ, musulmaņi neatzīst Bībeliskos stāstus, kas nomelno praviešus. Piemēram, Lotam dzērumā esot bijuši ārlaulības sakari ar viņa meitām; vai Dāvids esot sūtījis vienu no saviem vadoņiem tīšā nāvē, lai varētu apprecēt viņa sievu. Musulmaņi tur praviešus augstākā cieņā, nekā šie stāsti norāda. No Islama viedokļa, šie stāsti nevar būt patiesi.

Dievs atbalsta praviešus ar brīnumiem un dod viņiem norādījumu apstiprināt Viņa vēsts nepārtraukto dabu.

Kopsavilkums par praviešu vēsti cilvēcei:

· Skaidra Dieva koncepcija: Viņa atribūti, Viņa radīšana, kas ir un kas nav Viņam jāpiedēvē.
· Skaidrs priekšstats par neredzamo pasaules daļu, eņģeļiem, džiniem (gariem), Paradīzi un Elli.
· Kāpēc Dievs ir mūs radījis? Ko Viņš no mums vēlas un kāds ir atalgojums vai sods par to, ka paklausām vai nepaklausām Viņam?
· Kā pārvaldīt mūsu sabiedrību saskaņā ar Viņa gribu? Skaidras instrukcijas un likumi, kas, ja tie tiks pielietoti pareizi un godīgi, nodrošinās laimīgas un ideālas sabiedrības rašanos.

No augstāk minētā ir skaidrs, ka pravieši ir neaizvietojami. Pat šodien, kad zinātne ir augsti attīstīta, vienīgais autentiskais informācijas avots par pārdabisko pasauli ir atklāsme. Ne zinātne, ne mistiskā pieredze nespēj dot vadību šajā jomā – pirmā ir pārāk materiālistiska un ierobežota; otrā ir pārāk subjektīva un bieži maldinoša.

Rodas jautājums: Cik daudz praviešu Dievs ir sūtījis cilvēcei? Drošu ziņu par to nav. Daži musulmaņu zinātnieki min 240 tūkstošus praviešu. Mēs esam droši pārliecināti tikai par to, kas ir skaidri minēts Korānā, t.i., Dievs ir sūtījis vēstnesi (vai vairākus) katrai tautai. Tas ir viens no Dieva principiem, ka Viņš nekad nesodīs nevienu tautu, ja vien Viņš nebūs skaidri tai darījis zināmu, kas ir atļauts un kas nav. Korāns min 25 praviešu vārdus un norāda, ka ir bijuši arī citi, kuru vārdi nav minēti pravietim Muhammedam. Šajos 25 ietilpst Noass, Abrahams, Mozus, Jēzus un Muhammeds, kas ir pieci svarīgākie Dieva sūtītie vēstneši.

Īpašs Islama pravietības koncepcijas aspekts ir tas, ka musulmaņi tic un ciena visus Dieva vēstnešus – bez izņēmumiem. Tā kā visi pravieši nāca no tā paša Viena Dieva, un viņiem visiem bija viena misija (virzīt cilvēci pie Dieva), tad ir svarīgi un loģiski ticēt viņiem visiem. Dažu atzīšana un citu noraidīšana visticamāk ir saistīta ar neizpratni par pravieša lomu vai uz rasu aizspriedumiem. Musulmaņi ir vienīgie pasaulē, kuriem ticība visiem Dieva praviešiem ir viena no reliģijas pamattēzēm. Jūdaisms noliedz Jēzu Kristu un Muhammedu; Kristietība noliedz Muhammedu un patiesībā arī Mozu, jo neseko viņa likumiem. Musulmaņi atzīst viņus visus par Dieva vēstnešiem, kas nesa cilvēcei Dieva vadību. Tomēr atklāsmes, ko šie pravieši [izņemot Muhammedu] saņēma no Dieva, ir tādā vai citādā ceļā tikušas mainītas.

Korāns norāda musulmaņiem ticēt viesiem Dieva praviešiem:

„Sakiet (musulmaņi): ‘Mēs ticam Allah un tam, kas ir atklāts mums, un tam, kas tika atklāts Ibrahīmam (Ābrahamam) un (Ismaīlam) Ismailam, un Išākam (Īzakam), un Jakubam (Jēkabam), un viņu bērniem, un tam, kas tika dots Mūsam (Mozum) un Īsam (Jēzum), un tam, ko pravieši saņēma no viņu Kunga. Mēs neizceļam nevienu no viņiem pār citiem, un mēs esam atdevuši sevi padevībā Viņam.’” (Korāns 2:136)

Turpmākajos pantos Korāns turpina norādīt musulmaņiem, ka šī pārliecība ir patiesa un taisnīga. Ja citas tautas netic tam pašam, tad tās seko savām iedomām un aizspriedumiem – tās paliks Dieva ziņā. Tādējādi mēs lasām:

„Un ja viņi tic tam, kam jūs ticat, tad viņiem ir pareizā vadība. Bet ja viņi novēršas, tad viņi ir tikai opozīcijā un jums pietiks ar Allah pret viņiem. Viņš ir visa Dzirdētājs un visa Zinātājs. Šī ir Allah reliģija, un kas var būt labāks par Allah reliģiju? Un mēs esam Viņa pielūdzēji.” (Korāns 2:137-38)

Atlikuši ir vēl divi svarīgi punkti, kas jāizskata pravietības sakarā. Šie punkti attiecas uz Jēzus un Muhammeda kā praviešu lomām – viņi abi tiek bieži pārprasti.

Jēzus atainojums Korānā neapšaubāmi noraida viņa kā ‘dievības’ un ‘dievišķā dēla’ koncepcijas un rāda viņu kā vienu no izcilākajiem Dieva praviešiem. Korāns skaidri norāda, ka Jēzus dzimšana bez tēva nepadara viņu par Dieva dēlu un min šajā sakarā Ādamu, kuru arī Dievs radīja bez tēva un mātes:

„Patiesi, Jēzus līdzība Allah priekšā ir tāda pati kā Ādama līdzība. Viņš radīja viņu no putekļiem/pīšļiem, un tad Viņš teica viņam: ‘Esi!’ – un viņš bija.” (Korāns 3:59)

Arī Jēzus, tāpat kā citi pravieši, darīja brīnumus. Piemēram, viņš cēla no mirušajiem un dziedināja aklos un lepras slimniekus, taču, rādot šos brīnumus, viņš vienmēr darīja zināmu, ka tas viss nāk no Dieva. Patiesībā pārpratumi par Jēzus personību un misiju radās viņa sekotāju vidū tāpēc, ka viņa sludinātā dievišķā vēsts netika pierakstīta laikā, kamēr viņš bija šajā pasaulē – to pierakstīja aptuveni simts gadus vēlāk. Saskaņā ar Korānā teikto, viņš bija sūtīts pie Izraēla bērniem; viņš apstiprināja Mozum atklātās Toras likumību un arī atnesa labās vēstis par to, ka pēc viņa nāks beidzamais pravietis.

„Un kad Jēzus, Marijas dēls teica: ‘Izraēla bērni! Es esmu jums sūtīts Allah vēstnesis, kas apstiprina pirms manis sūtīto Toru un nes labās vēstis par pravieti, kas nāks pēc manis, kura vārds būs SLAVĒTAIS.’” (61:6)
(Lieliem burtiem ir izcelts arābu vārda ‘Ahmeds’ tulkojums, kurš ir Muhammeda vārds.)

Tomēr lielākā daļa ebreju noliedza Jēzus garīgo misiju. Viņi veidoja sazvērestību, lai nogalinātu Jēzu, un, pēc viņu domām, sita viņu krustā. Korāns atspēko šo viedokli, sakot, ka viņi nedz nogalināja, nedz sita viņu krustā – Jēzus tika pacelts augšup pie Dieva. Korānā ir pants, kurā ir norādīts, ka Jēzus atgriezīsies un ka pirms viņa nāves, visi kristieši un ebreji viņam ticēs. Arī autentiski pravieša Muhammeda teiktā atstāsti apliecina to pašu.

Pēdējais Dieva pravietis Muhammeds dzima sestajā gadsimtā Arābijā. Līdz pat četrdesmit gadu vecumam, Mekas iedzīvotāji pazina viņu tikai kā vīru ar lielisku raksturu un smalkām manierēm, kuru dēļ viņu iesauca par AL-AMĪN (uzticamo / tādu, kam var uzticēties). Arī viņš pats nezināja, ka drīz tiks iecelts par pravieti un saņems atklāsmi no Dieva. Viņš aicināja Mekas elkdievībā ieslīgušos iedzīvotājus pielūgt tikai vienu Dievu un pieņemt viņu kā Dieva pravieti. Atklāsme, ko viņš saņēma, tika saglabāta viņa dzīves laikā viņa laikabiedru atmiņās [no galvas] un arī pierakstīta uz palmu lapām, ādas, u.tml.

Tādējādi Korāns, kas ir pieejams šodien, ir tas pats, kas tika atklāts Muhammedam; ne zilbe tajā nav mainīta, jo Pats Dievs ir garantējis tā saglabāšanu. Šis Korāns sakās esam vadības grāmata visai cilvēcei visos laikos un min Muhammedu kā beidzamo Dieva pravieti.