Autore: Laila Brence
Modernisma vieta Islāmā ir strīdiem apvīts jautājums, kas bieži sadala muslimus tajos, kas uzskata, ka modernisms un Islāms ir nesavienojami, un tajos, kas uzstāj, ka muslimiem ir jātiecas uz modernismu, ja viņi vēlas izdzīvot mūsdienu pasaulē.
Būdama muslimu sieviete, arī es saskaros ar šo pašu modernisma jautājumu. Tomēr man, kā Islāmu pieņēmušai muslimai, šis jautājums paver jaunas dimensijas, jo es ienācu Islāmā tieši no šī paša Rietumu modernisma.
Pirms pievēršamies modernisma un muslimu sieviešu dilemmai, vispirms ir jādefinē, kas modernisms ir. Sabiedrībai kopumā, modernisms nozīmē progresu, tehnoloģijas attīstību, sekulārisma tendenču pieaugumu un uzsvaru uz prātu un brīvo gribu. Sievietēm modernisms dod vienlīdzību un atbrīvošanu.
Rietumu sievietēm atbrīvošana un vienlīdzība nozīmē to, ka viņām ir tādas pašas sociālās, juridiskās un personiskās tiesības kā vīriešiem. Pirmās modernās Rietumu sievietes vēsture sniedzas atpakaļ 1920-ajos gados, kad ASV sievietes ieguva tiesības piedalīties vēlēšanās, nostiprināja savu klātieni sabiedrībā un pamazām sāka uzdrošināties darīt to, par ko viņu mātes savulaik pat neuzdrošinājās runāt. Šajos gados, amerikāņu sievietes (kuras bija attīstības ziņā priekšā eiropietēm) atklāja savu seksualitāti un sāka pieprasīt tādas pašas brīvības kā vīrieši izvēlēties viņu personiskos ieradumus, to skaitā smēķēšanu, alkohola lietošanu, dejošanu un pat tiem laikiem izaicinošu apģērbu valkāšanu.
Ko modernisms var piedāvāt muslimu sievietēm? Praktiski to pašu – atbrīvošanu un vienlīdzību. Kā tas ir iespējams? Modernisms nav obligāti jādefinē tikai un vienīgi no Rietumu perspektīvas. Patiesībā, sieviešu atbrīvošanas kustība neaizsākās deviņpadsmitā gadsimta beigās, kā uz to uzstāj Rietumu vēsturnieki. Tās saknes tiecas septītajā gadsimtā – laikā, kad dzīvoja un sludināja Pravietis Muhammads (s). Daudzas muslimu sievietes nezin, ka Islāms vienādoja viņu status kā līdzvērtīgu vīriešiem jau gandrīz 1400 gadus atpakaļ – Kurāns skaidri norāda, ka vīrieši un sievietes ir vienlīdzīgi visā, ko viņi dara (sūra An-Nahl, 16:97; sūra Al-Ahzab, 33:35). Tomēr ir svarīgi izprast to, kādas atšķirības Islāmā ir starp vīrieti un sievieti.
„Sievietes tiesības un pienākumi ir vienlīdzīgi ar vīrieša, bet tie nav identiski. Vienlīdzība un vienādība ir divas pavisam atšķirīgas lietas. Šī atšķirība ir saprotama, jo vīrietis un sieviete nav identiski, bet gan radīti vienlīdzīgi. Vienlīdzība ir vēlama un taisnīga, kamēr vienādība nē. Paturot prātā šo atšķirību, nav iespējams iedomāties, ka sieviete varētu būt kas zemāks par vīrieti. Nav pamata apgalvot, ka viņa ir mazāk svarīga kā viņš, tikai tāpēc, ka viņas tiesības nav identiski vienādas ar vīrieša tiesībām. Ja sievietes statuss būtu identisks ar vīrieša statusu, tad viņa vienkārši būtu viņa dublikāts, kas viņa nav. Fakts, ka Islāms dod sievietei vienlīdzīgas tiesības – bet ne identiskas – pierāda, ka viņai tiek pievērsta adekvāta uzmanība un ka tiek atzīta viņas neatkarīgā personība.” (Abdul-Ati)
Es personīgi domāju, ka muslimu sievietes patiesā atbrīvošana slēpjas tajā, ka viņa atzīst šīs pasaules nepastāvīgumu un galīgumu – tikai pēc nāves mēs tiksimies ar Allāhu (swt) un ieraudzīsim patieso dzīves realitāti. Šī intelektuālā brīvība paceļ muslimu sievietes pāri pasaulīgajām ‘tiesībām’ par kurām Rietumu sievietes tik sīvi cīnās – mēs padodamies tikai un vienīgi Allāham (swt) un Viņa likumiem. Tādējādi, ar pilnīgu iekšēju mieru mēs varam baudīt vienlīdzību ar vīriešiem, kuru Allāhs (swt) mums ir devis, netiecoties būt vienādām ar viņiem.
Avots: http://www.hibamagazine.com/index.php?option=com_content&task=view&id=363&Itemid=125
pirmdiena, 2010. gada 23. augusts
sestdiena, 2010. gada 10. jūlijs
Definēt skaisto, kad patiesais skaistums ir 'traks'
Autore: Mariam E.
Vairākus gadus atpakaļ, es dzirdēju stāstu, kuram pienāktos tikt uzrakstītam zelta burtiem. Tā es arī izdarīju – es to tūlīt pat pierakstīju. Lai gan ne zelta burtiem, tā nozīme priekš manis bija valdzinošāka par zeltu.
Es dzirdēju šo stāstu no rumāņu brāļa Muhammeda, kurš bija uzaicināts piedalīties programmā Kayfa Aslamt (Kā tu pieņēmi Islāmu?) kādas muslimu valsts Kurāna radio stacijā.
1992. gadā Muhammeds viesojās Bosnijā un, redzot turiens cilvēku situāciju, nolēma doties kājām ‘miera tūrē’ kā viņš to pats nosauca.
Kādu nakti, ceļojot kopā ar sievu, viņš nonāca mazā Turcijas ciematiņā. Meklējot moteli vai kādu mājvietu, kur pavadīt nakti, viņš satika kādu ciemata iedzīvotāju un lūdza viņam pēc informācijas. Vīrs atbildēja, ka šāda moteļa ciematā nav, un ar dažu angļu vārdu palīdzību un Muhammeda ļoti ierobežotajām turku valodas zināšanām, viņš uzaicināja Muhammedu pavadīt nakti viņa mājās.
Redzot, ka nav citas izvēles, Muhammeds piekrita, lai gan viņi mazliet bijās šī svešinieka, kurš bija branga auguma vīrs ar garu bārdu. Kā gan viņš varēja zināt, ka šis vīrs, kura viņš bijās, būs tas, kas izmainīs viņa dzīvi.
Līdzko viņi ieradās vīra mājās, Muhammeds un viņa sieva bija atviegloti redzēt, ka tur mita arī viņa ģimene: ap astoņdesmit gadu veca vecmāte, māte un pieci bērni, tuvu viens notram pēc vecuma. Ģimene pagatavoja viņiem vakariņas, kuras viņš raksturoja kā vienkāršas, bet garšīgas. Tad viņiem tika pateikts, ka viņi gulēšot šajā istabā, bet vīrs ar ģimeni citā.
Agri nākamajā rītā, Muhammeds ar sievu pamodās, lai pateiktos laipnajai ģimenei un turpinātu savu ceļojumu. (Paturiet prātā, ka Muhammeds toreiz vēl nebija muslims.)
Par milzīgu izbrīnu, viņi atklāja, ka māja sastāvēja tikai no tās vienas istabas, kur viņš ar sievu bija gulējuši, kamēr vecā sieviete, vīrs, viņa sieva un pieci bērni visi bija gulējuši ārā zem koka. Bija novemberis, un laukā bija ļoti auksts.
Ārkārtīgi šokēts par vīra rīcību, Muhammeds jautāja: „Vai tu esi traks?”
Vīrs, kurš knapi spēja ar viņu sarunāties, atbildēja: „Nē, es esmu muslims.”
Šie vārdi izgāja Muhammedam cauri kā elektriskais šoks. Viņš nekad nespēja aizmirst šī vīra rīcību.
Viņš sāka interesēties par Islāmu, jo viņa priekšstati par to bija ļoti kļūdaini, un par lasīja Kurānu. Viņš pabija Sīrijā, Jordānā un Ēģiptē, kur viņš turpināja Kurāna un Hadīsu studijas.
Kad radio raidījuma vadītājs viņam jautāja, kad viņš pieņēma Islāmu, viņš atbildēja, ka sirdī viņš bija muslims kopš tā brīža, kad vīrs bija atbildējis: „Es esmu muslims.” Bet oficiāli viņš un viņa sieva pateica ticības apliecību (Šahadu) Ēģiptē, divus mēnešus pēc tikšanās ar to turku vīru.
Pēc atriešanāš savā dzimtajā valstī Rumānijā, viņa ģimene uzņēma viņu ar dusmām un noraidījumu. Atceroties turku vīra rīcību, viņš nolēma, ka sprediķošanai nav nozīmes. Viņš parādīja savai ģimenei Islāma skaistumu caur savu rīcību. Vēlāk tie, kuri bija vissīvākie viņa pretinieki, bija pirmie, kas pieņēma Islāmu.
Šodien, paskatoties mums apkārt, mēs redzam, cik daudzi maldinoši sašaurina cilvēku skaistumu tikai un vienīgi uz viņu fizisko izskatu. Islāms tam nepiekrīt; tikai cilvēku rakstura un uzvedības krāšņums var padarīt viņus patiesi pievilcīgus. Tas nodrošina viņiem īpašu statusu ne tikai citu acīs, bet arī pēcnāves dzīvē, kur tiek apsolīti īpaši atalgojumi.
Pravietis Muhammeds (saas) ir teicis: „Mīļākais un tuvākais man no jūsu vidus Augšāmcelšanās Dienā būs tas, kas būs labākais pēc uzvedības.” (Bukhārī)
Indivīds, kas ievēro morāles normas un kuram rūp labs raksturs, ir kā dāvana sabiedrībai. Šāda cilvēka klātbūtnē citi jūtas apmierināti – viņi viņam uzticas, viņu apbrīno un tiecas kļūt tādi, kā viņš. Kamēr citi mums apkārt uzstāda savus skaistuma ‘piemērus’, mums ir jābūt tiem, kas apžilbina apkārtējos ar savu morālo stāju. Un kamēr citi atkailina savus ķermeņus, cerot nopelnīt titulus skaistuma sacensībās, mums ir sevi jātērpj godīguma, žēlsirdības, atturības, drosmes, pacietības, padevības un pieticības drēbēs. Jo mūsu sacensības ir savādākas: mēs tiecamies būt vislabākie tā, kā to saviem vārdiem ir raksturojis Pravietis Muhammeds (saas): „Ticīgo vidū visperfektākais cilvēks ir tas, kas ir vislabākais pēc uzvedības.” (Ahmads un Abū Daūds)
Mēs gribējām uzrakstīt turku vīra stāstu zelta burtiem dēļ īpašā statusa, kas šim minerālam ir cilvēku acīs tā spīduma dēļ. Bet laba rakstura spīdums aizēno visas citas nepilnības. Pravietis Muhammeds (saas) ir teicis: „Patiesi, cilvēks ar savu labo raksturu sasniegs tā statusu, kurš stāv naktī (lūgšanās) un gavē dienas laikā.” (Al-Albanī savā As-silsila Saheeha ir to klasificējis kā Sāhi)
Patiesi, īsts skaistums vienmēr uzliks tev galvā kroni. Bet tev nav jāgaida, kad kāds to tur uzliks.
Avots: http://muslimmatters.org/2010/05/25/defining-beauty-when-true-beauty-is-%e2%80%98crazy%e2%80%99/
Vairākus gadus atpakaļ, es dzirdēju stāstu, kuram pienāktos tikt uzrakstītam zelta burtiem. Tā es arī izdarīju – es to tūlīt pat pierakstīju. Lai gan ne zelta burtiem, tā nozīme priekš manis bija valdzinošāka par zeltu.
Es dzirdēju šo stāstu no rumāņu brāļa Muhammeda, kurš bija uzaicināts piedalīties programmā Kayfa Aslamt (Kā tu pieņēmi Islāmu?) kādas muslimu valsts Kurāna radio stacijā.
1992. gadā Muhammeds viesojās Bosnijā un, redzot turiens cilvēku situāciju, nolēma doties kājām ‘miera tūrē’ kā viņš to pats nosauca.
Kādu nakti, ceļojot kopā ar sievu, viņš nonāca mazā Turcijas ciematiņā. Meklējot moteli vai kādu mājvietu, kur pavadīt nakti, viņš satika kādu ciemata iedzīvotāju un lūdza viņam pēc informācijas. Vīrs atbildēja, ka šāda moteļa ciematā nav, un ar dažu angļu vārdu palīdzību un Muhammeda ļoti ierobežotajām turku valodas zināšanām, viņš uzaicināja Muhammedu pavadīt nakti viņa mājās.
Redzot, ka nav citas izvēles, Muhammeds piekrita, lai gan viņi mazliet bijās šī svešinieka, kurš bija branga auguma vīrs ar garu bārdu. Kā gan viņš varēja zināt, ka šis vīrs, kura viņš bijās, būs tas, kas izmainīs viņa dzīvi.
Līdzko viņi ieradās vīra mājās, Muhammeds un viņa sieva bija atviegloti redzēt, ka tur mita arī viņa ģimene: ap astoņdesmit gadu veca vecmāte, māte un pieci bērni, tuvu viens notram pēc vecuma. Ģimene pagatavoja viņiem vakariņas, kuras viņš raksturoja kā vienkāršas, bet garšīgas. Tad viņiem tika pateikts, ka viņi gulēšot šajā istabā, bet vīrs ar ģimeni citā.
Agri nākamajā rītā, Muhammeds ar sievu pamodās, lai pateiktos laipnajai ģimenei un turpinātu savu ceļojumu. (Paturiet prātā, ka Muhammeds toreiz vēl nebija muslims.)
Par milzīgu izbrīnu, viņi atklāja, ka māja sastāvēja tikai no tās vienas istabas, kur viņš ar sievu bija gulējuši, kamēr vecā sieviete, vīrs, viņa sieva un pieci bērni visi bija gulējuši ārā zem koka. Bija novemberis, un laukā bija ļoti auksts.
Ārkārtīgi šokēts par vīra rīcību, Muhammeds jautāja: „Vai tu esi traks?”
Vīrs, kurš knapi spēja ar viņu sarunāties, atbildēja: „Nē, es esmu muslims.”
Šie vārdi izgāja Muhammedam cauri kā elektriskais šoks. Viņš nekad nespēja aizmirst šī vīra rīcību.
Viņš sāka interesēties par Islāmu, jo viņa priekšstati par to bija ļoti kļūdaini, un par lasīja Kurānu. Viņš pabija Sīrijā, Jordānā un Ēģiptē, kur viņš turpināja Kurāna un Hadīsu studijas.
Kad radio raidījuma vadītājs viņam jautāja, kad viņš pieņēma Islāmu, viņš atbildēja, ka sirdī viņš bija muslims kopš tā brīža, kad vīrs bija atbildējis: „Es esmu muslims.” Bet oficiāli viņš un viņa sieva pateica ticības apliecību (Šahadu) Ēģiptē, divus mēnešus pēc tikšanās ar to turku vīru.
Pēc atriešanāš savā dzimtajā valstī Rumānijā, viņa ģimene uzņēma viņu ar dusmām un noraidījumu. Atceroties turku vīra rīcību, viņš nolēma, ka sprediķošanai nav nozīmes. Viņš parādīja savai ģimenei Islāma skaistumu caur savu rīcību. Vēlāk tie, kuri bija vissīvākie viņa pretinieki, bija pirmie, kas pieņēma Islāmu.
Šodien, paskatoties mums apkārt, mēs redzam, cik daudzi maldinoši sašaurina cilvēku skaistumu tikai un vienīgi uz viņu fizisko izskatu. Islāms tam nepiekrīt; tikai cilvēku rakstura un uzvedības krāšņums var padarīt viņus patiesi pievilcīgus. Tas nodrošina viņiem īpašu statusu ne tikai citu acīs, bet arī pēcnāves dzīvē, kur tiek apsolīti īpaši atalgojumi.
Pravietis Muhammeds (saas) ir teicis: „Mīļākais un tuvākais man no jūsu vidus Augšāmcelšanās Dienā būs tas, kas būs labākais pēc uzvedības.” (Bukhārī)
Indivīds, kas ievēro morāles normas un kuram rūp labs raksturs, ir kā dāvana sabiedrībai. Šāda cilvēka klātbūtnē citi jūtas apmierināti – viņi viņam uzticas, viņu apbrīno un tiecas kļūt tādi, kā viņš. Kamēr citi mums apkārt uzstāda savus skaistuma ‘piemērus’, mums ir jābūt tiem, kas apžilbina apkārtējos ar savu morālo stāju. Un kamēr citi atkailina savus ķermeņus, cerot nopelnīt titulus skaistuma sacensībās, mums ir sevi jātērpj godīguma, žēlsirdības, atturības, drosmes, pacietības, padevības un pieticības drēbēs. Jo mūsu sacensības ir savādākas: mēs tiecamies būt vislabākie tā, kā to saviem vārdiem ir raksturojis Pravietis Muhammeds (saas): „Ticīgo vidū visperfektākais cilvēks ir tas, kas ir vislabākais pēc uzvedības.” (Ahmads un Abū Daūds)
Mēs gribējām uzrakstīt turku vīra stāstu zelta burtiem dēļ īpašā statusa, kas šim minerālam ir cilvēku acīs tā spīduma dēļ. Bet laba rakstura spīdums aizēno visas citas nepilnības. Pravietis Muhammeds (saas) ir teicis: „Patiesi, cilvēks ar savu labo raksturu sasniegs tā statusu, kurš stāv naktī (lūgšanās) un gavē dienas laikā.” (Al-Albanī savā As-silsila Saheeha ir to klasificējis kā Sāhi)
Patiesi, īsts skaistums vienmēr uzliks tev galvā kroni. Bet tev nav jāgaida, kad kāds to tur uzliks.
Avots: http://muslimmatters.org/2010/05/25/defining-beauty-when-true-beauty-is-%e2%80%98crazy%e2%80%99/
otrdiena, 2010. gada 22. jūnijs
Itikāfs: pamestā Sunna
Autore: Sumaira Dada
Lielākajai daļai muslimu, Ramadāns ir svētku laiks. Atceros, kā mans brālis lūdzās vecākiem, lai ļauj viņam pavadīt nakti vietējā masdžidā, kur viņa draugi veica Itikāfu. Esot prom no vecāku acīm, viņi plānoja jautri pavadīt laiku. Tā kā viņi bija bērni, viņiem var piedot to, ka uztvēra Itikāfu kā iespēju jautri pavadīt laiku. Tomēr ir nožēlojami redzēt pieaugušos ievērojam Itikāfu, neizprotot šī pielūgsmes veida nopietnību. Vēl jo vairāk, daudzi ir vienkārši pametuši šo Sunnu. Ar šo rakstu mēs ceram iedrošināt muslimus ievērot Itikāfu un izskaidrot nepareizos pieņēmumus, kas viņus varbūt attur no šīs Sunnas praktizēšanas.
Itikāfs Kurānā un Hadīsos
‘Itikāfs’ nozīmē atrasties masdžidā, lai pielūgtu Allāhu. Allāhs to ir licis ievērot Kurānā, un tā ir arī Pravieša (saas) Sunna. Kurānā Allāhs saka: „...un Mēs pavēlējām Ibrāhīmam (Ābrahamam) un Ismaīlam (Išmaelam), lai viņi šķīsta Manu Namu (Kābu Mekā) priekš tiem, kas iet tam apkārt vai paliek tajā (Itikāfā), vai liecas vai krīt uz ceļiem (lūgšanā).” (Kurāns, 2:125)
Daudzi hadīsi mums vēsta, ka arī Pravietis (saas) ievēroja Itikāfu. Saskaņā ar Pravieša sievas Aišas atstāstīto hadīsu, Pravietis (saas) mēdza praktizēt Itikāfu pēdējo desmit Ramadāna dienu laikā, līdz Allāhs paņēma viņa dvēseli. Viņa sievas ievēroja Itikāfu arī pēc viņa nāves. (Bukhārī un Muslims)
Kāds ir Itikāfa mērķis?
Viens no vispārākajiem šīs pielūgsmes formas mērķiem ir meklēt Spēka Nakti (Lailat al-Kodr), kas iekrīt vienā no nepāra naktīm pēdējo desmit Ramadāna dienu laikā. Tas ir arī laiks, lai tuvotos Allāham caur lūgšanām (Solā), Kurāna lasīšanu un Zikr (pielūgsmes) veikšanu.
Kad mēs varam ievērot Itikāfu?
Labākais laiks Itikāfam ir pēdējas desmit Ramadāna dienas. No Abū Hureiras hadīsa mēs zinām, ka Allāha Vēstnesis (saas) ievēroja Itikāfu desmit dienas katrā Ramadānā, un gadā, kad viņš mira, viņš veica Itikāfu divdesmit dienas. (Bukhārī) Tomēr ir arī pierādīts, ka Pravietis (saas) to ievēroja desmit dienas Šavvāla mēnesī. (Bukhārī) Tāpēc Itikāfu drīkst veikt gada jebkurā laikā. Lai ievērotu Itikāfu, nav jāatrodas gavēņa stāvoklī.
Itikāfa garums
Islāma zinātnieku domas par Itikāfa garumu dalās, svārstoties no viena brīža līdz vienai dienai. To var pamatot ar Pravieša (saas) hadīsu, kurā viņš atļāva Umaram ievērot Itikāfu masdžidā Al-Haram vienas nakts garumā, lai viņš piepildītu zvērestu. (Bukhārī)
Maksimālais dienu skaits, kad Pravietis (saas) ievēroja Itikāfu, bija trīsdesmit. Mēs par to uzzinām no hadīsa, kuru atstāstījis Abū Saīd al-Khudri: „Allāha Vēstnesis (saas) ievēroja Itikāfu pirmo desmit Ramadāna dienu laikā; tad viņš veica Itikāfu vidējās desmit dienās mazā teltī, kuras durvju priekšā bija niedru paklājs.Viņš paņēma paklāju rokās un pacēla to nost. Tad viņš izbāza laukā galvu un runāja ar cilvēkiem, un viņi nāca viņam tuvu klāt. Viņš teica: ‘Es veicu Itikāfu pirmo desmit dienu laikā, meklējot šo nakti; tad es veicu Itikāfu vidējo desmit dienu laikā. Tad kāds pie manis atnāca un teica, ka ir pēdējās desmit dienas, tāpēc tas, kurš vēlas ievērot Itikāfu, ļaujiet viņam to darīt.’” (Muslims)
Kur lai ievēro Itikāfu?
Saskaņā ar Islāma zinātnieku viedokli, Itikāfu drīkst ievērot tikai masdžidā, kur notiek kopīgās lūgšanas, jo Allāhs ir teicis: „Un atturieties no dzimumattiecībām ar viņām (jūsu sievām), kamēr esiet Itikāfā (t.i., atrodoties masdžidā, lai pildītu lūgšanas un atstātu pasaulīgās aktivitātes) masdžidā.” (Kurāns, 2:187). Atrašanās masdžidā atdala cilvēku no pasaulīgajām aktivitātēm un ļauj koncentrēties uz pielūgsmi.
Arī sievietēm Itikāfs ir jāveic masdžidā. Tomēr sieviešu gadījumā nav nepieciešams, lai masdžidā tiktu noturētas kopīgās lūgšanas, jo sievietēm nav obligāti jāveic lūgšanas kopā ar citiem. Saskaņā ar šeiha Muhammeda ibn Sālih al-Uthaimīna teikto, sieviete var veikt Itikāfu tikai tad, ja nav Fitnas (kārdinājuma) iespējas, kā tas notiek masdžidā al-Harām, jo tur nav atsevišķas vietas sievietēm.
Pārtraukums Itikāfa laikā
Saskaņā ar Pravieša sievas Aišas teikto, „Mutakifa (cilvēks, kas ievēro Itikāfu) Sunna ir neapmeklēt slimos, nepiedalīties bērēs, neaizskart sievu vai nestāties ar viņu intīmās attiecībās un neiet laukā citu iemeslu dēļ kā vien to, kas ir neizbēgami.” (Abū Daūds) Ibn Kudama saka, ka dēļ visa, bez kā viņš nevar iztikt un ko nevar izdarīt masdžidā, Mutakifs drīkst iziet. Tas neanulē viņa Itikāfu, ja vien viņš nepatērē pārāk daudz laika tā veikšanai. Tātad viņam ir atļauts atstāt masdžidu ēdiena, dzēriena un dabisko vajadzību dēļ.
Kā sievietes veic Itikāfu?
Sievietes veic Itikāfu tāpat kā vīrieši. Tomēr precētām sievietēm Itikāfa izpildei ir nepieciešama vīra atļauja. Ir zināms, ka Aiša (Pravieša sieva) lūdza Pravietim (saas) atļauju veikt Itikāvu un viņš deva tam atļauju; tad Hafsa (Pravieša sieva) lūdza Aišai palūgt atļauju viņas vārdā un Aiša to izdarīja. (Bukhārī)
Itikāfs: pamestā Sunna
Ar nožēlu ir jāpiezīmē, ka šodien daudz muslimu ir atstājuši šo Sunnu. Liekas, ka mums ir grūti nodalīt sevi no pasaules pat uz īsu laiku. Ir pienācis laiks apsvērt mūsu centienus pēc Paradīzes un izvērtēt mūsu ticības stiprumu.
Avots: www.hibamagazine.com
Lielākajai daļai muslimu, Ramadāns ir svētku laiks. Atceros, kā mans brālis lūdzās vecākiem, lai ļauj viņam pavadīt nakti vietējā masdžidā, kur viņa draugi veica Itikāfu. Esot prom no vecāku acīm, viņi plānoja jautri pavadīt laiku. Tā kā viņi bija bērni, viņiem var piedot to, ka uztvēra Itikāfu kā iespēju jautri pavadīt laiku. Tomēr ir nožēlojami redzēt pieaugušos ievērojam Itikāfu, neizprotot šī pielūgsmes veida nopietnību. Vēl jo vairāk, daudzi ir vienkārši pametuši šo Sunnu. Ar šo rakstu mēs ceram iedrošināt muslimus ievērot Itikāfu un izskaidrot nepareizos pieņēmumus, kas viņus varbūt attur no šīs Sunnas praktizēšanas.
Itikāfs Kurānā un Hadīsos
‘Itikāfs’ nozīmē atrasties masdžidā, lai pielūgtu Allāhu. Allāhs to ir licis ievērot Kurānā, un tā ir arī Pravieša (saas) Sunna. Kurānā Allāhs saka: „...un Mēs pavēlējām Ibrāhīmam (Ābrahamam) un Ismaīlam (Išmaelam), lai viņi šķīsta Manu Namu (Kābu Mekā) priekš tiem, kas iet tam apkārt vai paliek tajā (Itikāfā), vai liecas vai krīt uz ceļiem (lūgšanā).” (Kurāns, 2:125)
Daudzi hadīsi mums vēsta, ka arī Pravietis (saas) ievēroja Itikāfu. Saskaņā ar Pravieša sievas Aišas atstāstīto hadīsu, Pravietis (saas) mēdza praktizēt Itikāfu pēdējo desmit Ramadāna dienu laikā, līdz Allāhs paņēma viņa dvēseli. Viņa sievas ievēroja Itikāfu arī pēc viņa nāves. (Bukhārī un Muslims)
Kāds ir Itikāfa mērķis?
Viens no vispārākajiem šīs pielūgsmes formas mērķiem ir meklēt Spēka Nakti (Lailat al-Kodr), kas iekrīt vienā no nepāra naktīm pēdējo desmit Ramadāna dienu laikā. Tas ir arī laiks, lai tuvotos Allāham caur lūgšanām (Solā), Kurāna lasīšanu un Zikr (pielūgsmes) veikšanu.
Kad mēs varam ievērot Itikāfu?
Labākais laiks Itikāfam ir pēdējas desmit Ramadāna dienas. No Abū Hureiras hadīsa mēs zinām, ka Allāha Vēstnesis (saas) ievēroja Itikāfu desmit dienas katrā Ramadānā, un gadā, kad viņš mira, viņš veica Itikāfu divdesmit dienas. (Bukhārī) Tomēr ir arī pierādīts, ka Pravietis (saas) to ievēroja desmit dienas Šavvāla mēnesī. (Bukhārī) Tāpēc Itikāfu drīkst veikt gada jebkurā laikā. Lai ievērotu Itikāfu, nav jāatrodas gavēņa stāvoklī.
Itikāfa garums
Islāma zinātnieku domas par Itikāfa garumu dalās, svārstoties no viena brīža līdz vienai dienai. To var pamatot ar Pravieša (saas) hadīsu, kurā viņš atļāva Umaram ievērot Itikāfu masdžidā Al-Haram vienas nakts garumā, lai viņš piepildītu zvērestu. (Bukhārī)
Maksimālais dienu skaits, kad Pravietis (saas) ievēroja Itikāfu, bija trīsdesmit. Mēs par to uzzinām no hadīsa, kuru atstāstījis Abū Saīd al-Khudri: „Allāha Vēstnesis (saas) ievēroja Itikāfu pirmo desmit Ramadāna dienu laikā; tad viņš veica Itikāfu vidējās desmit dienās mazā teltī, kuras durvju priekšā bija niedru paklājs.Viņš paņēma paklāju rokās un pacēla to nost. Tad viņš izbāza laukā galvu un runāja ar cilvēkiem, un viņi nāca viņam tuvu klāt. Viņš teica: ‘Es veicu Itikāfu pirmo desmit dienu laikā, meklējot šo nakti; tad es veicu Itikāfu vidējo desmit dienu laikā. Tad kāds pie manis atnāca un teica, ka ir pēdējās desmit dienas, tāpēc tas, kurš vēlas ievērot Itikāfu, ļaujiet viņam to darīt.’” (Muslims)
Kur lai ievēro Itikāfu?
Saskaņā ar Islāma zinātnieku viedokli, Itikāfu drīkst ievērot tikai masdžidā, kur notiek kopīgās lūgšanas, jo Allāhs ir teicis: „Un atturieties no dzimumattiecībām ar viņām (jūsu sievām), kamēr esiet Itikāfā (t.i., atrodoties masdžidā, lai pildītu lūgšanas un atstātu pasaulīgās aktivitātes) masdžidā.” (Kurāns, 2:187). Atrašanās masdžidā atdala cilvēku no pasaulīgajām aktivitātēm un ļauj koncentrēties uz pielūgsmi.
Arī sievietēm Itikāfs ir jāveic masdžidā. Tomēr sieviešu gadījumā nav nepieciešams, lai masdžidā tiktu noturētas kopīgās lūgšanas, jo sievietēm nav obligāti jāveic lūgšanas kopā ar citiem. Saskaņā ar šeiha Muhammeda ibn Sālih al-Uthaimīna teikto, sieviete var veikt Itikāfu tikai tad, ja nav Fitnas (kārdinājuma) iespējas, kā tas notiek masdžidā al-Harām, jo tur nav atsevišķas vietas sievietēm.
Pārtraukums Itikāfa laikā
Saskaņā ar Pravieša sievas Aišas teikto, „Mutakifa (cilvēks, kas ievēro Itikāfu) Sunna ir neapmeklēt slimos, nepiedalīties bērēs, neaizskart sievu vai nestāties ar viņu intīmās attiecībās un neiet laukā citu iemeslu dēļ kā vien to, kas ir neizbēgami.” (Abū Daūds) Ibn Kudama saka, ka dēļ visa, bez kā viņš nevar iztikt un ko nevar izdarīt masdžidā, Mutakifs drīkst iziet. Tas neanulē viņa Itikāfu, ja vien viņš nepatērē pārāk daudz laika tā veikšanai. Tātad viņam ir atļauts atstāt masdžidu ēdiena, dzēriena un dabisko vajadzību dēļ.
Kā sievietes veic Itikāfu?
Sievietes veic Itikāfu tāpat kā vīrieši. Tomēr precētām sievietēm Itikāfa izpildei ir nepieciešama vīra atļauja. Ir zināms, ka Aiša (Pravieša sieva) lūdza Pravietim (saas) atļauju veikt Itikāvu un viņš deva tam atļauju; tad Hafsa (Pravieša sieva) lūdza Aišai palūgt atļauju viņas vārdā un Aiša to izdarīja. (Bukhārī)
Itikāfs: pamestā Sunna
Ar nožēlu ir jāpiezīmē, ka šodien daudz muslimu ir atstājuši šo Sunnu. Liekas, ka mums ir grūti nodalīt sevi no pasaules pat uz īsu laiku. Ir pienācis laiks apsvērt mūsu centienus pēc Paradīzes un izvērtēt mūsu ticības stiprumu.
Avots: www.hibamagazine.com
Abonēt:
Ziņas (Atom)