Laila Brence Pakistānā. 2012. gada 25. janvāris 07:43
"Diena" http://www.diena.lv/dzivesstils/latviesi-pasaule/vestule-no-svesuma-atkal-majas-13927686
Riņķojam mašīnā pa kādu no Karači privātmāju kvartāliem, meklējot vajadzīgo namu, kur esam ielūgti pusdienās. Beidzot tomēr nākas zvanīt namatēvam, lai palīdz mums viņus atrast tīmekļoto bez nosaukuma ieliņu labirintos. Kopš atgriezāmies Pakistānā, ik nedēļas nogali pavadām, ciemojoties pie radiem un draugiem.
Cik labi gan ir atkal būt mājās! Nē, šoreiz es nedomāju Latviju, bet gan Karači, kurp esam ar bērniem atgriezušies pēc ciemošanās Latvijā pie radiem. Pat man pašai šī atziņa reizēm liekas dīvaina: jā, tagad Pakistānā jūtos kā mājās, jo šeit nodzīvots jau vairāk nekā gadu desmits – visa dzīve tagad ir šeit. Lai gan bērniem Latvija ļoti patīk, arī viņi uzskata Karači par savām īstajām mājām, kur vienmēr ir priecīgi atgriezties.
Arī vīrs ir atgriezies no sava svētceļojuma uz Meku. Tā kā viņš iebrauca Karači pāris nedēļas agrāk nekā mēs, tieši viņam nācās saskarties ar bēdīgo likteni, kāds piemeklē mājas, kas tuksnešainā, sausā klimatā atstātas uz ilgāku laiku bez uzraudzības: putekļu kalni, zirnekļu tīkli, mājas kukaiņu uzbrukumu sekas. Lai gan vīrs bija prom tikai četrdesmit dienas, par lielu pārsteigumu, virtuvē viņš atrada pat žurku darbības zīmes – manas koka karotes bija nograuztas līdz kātiem, ziepes apēstas, miltu un rīsu trauku vāki asu zobu izrotāti. Ja citi hadžīs (hadžī – svētceļojumu veicis musulmanis/-e) mājās tiek sagaidīti ar ziedu virtenēm un apsveikumiem, tad vīram priekšā bija daudz skarbāka realitāte.
Atgriežoties mājās, hādžīs Pakistānā tiek īpaši godināti, jo hadža (musulmaņu svētceļojuma) veikšana ir liels sasniegums katra musulmaņa dzīvē. Radi sagaida viņus lidostā ar ziedu virtenēm kā svarīgus ciemiņus. Mājās viņiem tiek celti priekšā izmeklētākie gardumi un no visām pusēm birst apsveikumi ar veiksmīgu hadža izpildi. Radi un draugi aicina hādžī ar ģimeni ciemos uz īpašām maltītēm, pēc kurām ne reti hādžī saņem arī dāvanas. Vīru, kopā ar citiem kompānijā strādājošiem šī gada svētceļniekiem, vakariņās uzaicināja arī kompānijas direktors. Pirmās četrdesmit dienas pēc hadža svētceļniekiem ir īpašas – tajās Dievs atbild teju vai uz katru viņu lūgšanu. Šī iemesla dēļ, gan radi, gan draugi lūdz hādžīs, lai tie par viņiem aizlūdz.
Neatņemama atgriešanās sastāvdaļa ir arī dāvanas mājiniekiem – tās veda gan vīrs, gan arī es. Tradicionāli, hādžīs ved no Saūdu Arābijas dāvanā dateles un ūdeni no īpašā Mekā esošā Zamzama avota. Pavadījām vairākus vakarus, saiņojot individuālos sainīšos vīra atvestos 24 kilogramus dateļu un 10 litrus Zamzama ūdens, kas vēlāk tika dāvāti radiem, draugiem un darba kolēģiem. Tuvākajiem ģimenes locekļiem vīrs atveda arī Arābijā populārās smaržu esences, kas Pakistānā ir lielā cieņā. Arī es dalīju no Latvijas atvestās dāvanas: „Dzintara” un „Laimas” produkciju, kafiju, kā arī Latvijas rupjmaizi un sieru, kas šeit visiem ļoti garšo. Arī paši vēl nedēļu brokastīs priecājāmies par rupjmaizi, kas Pakistānā liekas garšojam pat vēl labāk nekā Latvijā.
Lai gan esam Karači jau vairāk kā mēnesi, daudzo ielūgumu un dāvanu dalīšanas dēļ tikai tagad sākam pa īstam iejusties šejienes ikdienas dzīves ritmā. Bērni jau ir sākuši kalt plānus nākotnei – cik gadu viņiem būs, kad brauks uz Latviju pie vecmammas nākamreiz? Arī vīrs ir sācis domāt par nākamo svētceļojumu – Mekas garīgā aura izstaro tādu pievilkšanas spēku, kas liek katram, kas tur kaut reizi ir bijis, sirdī vēlēšanos Mekā atgriezties atkal un atkal.
