Labdarība ir ikdiena

Laila Brence

„Mammu, Abdulahads ir atnācis!” sauc Uzers, skriedams pie manis no vārtiem. „Vai mēs varam atkal nopirkt krāsojamās grāmatiņas?” „Protams, ka variet,” es ceļos no krēsla un dodos uz vārtu pusi.

Abdulahads ir gadus divpadsmit vecs zēns, kas pēc skolas staigā no mājas uz māju, pārdodams krāsojamās grāmatas. Viņš tās nopērk veikalā un pārdod ar mazu uzcenojumu, tādējādi pats pelnot savu skolas naudu, kuru tēvs, grūto finansiālo apstākļu dēļ, nevar atļauties maksāt. Pirmo reizi mēs iepazināmies ar Abdulahadu pus gadu atpakaļ, kad viņš atnāca pie mūsu vārtiem ar savām grāmatiņām. Toreiz viņš pastāstīja par savu ģimeni, arī to, ka tobrīd negāja skolā, jo tēvam nebija naudas skolas izmaksām, jo gandrīz visi Abdulahada tēva mazā veikaliņa ienākumi aizgāja smagi slimās mātes ārstēšanai. Iedevu puikam sava vīra telefonu, lai viņa tēvs varētu ar vīru sazināties. Nolēmām šai ģimenei palīdzēt – turpmākos mēnešus maksājām Abdulahada skolas naudu, līdz viņa māte atlaba un ģimenes finansiālā situācija nostabilizējās.

Lai gan lielākā daļa pakistāniešu paši tikai ar pūlēm spēj apgādāt savas ģimenes, labdarība Pakistānā ir ikdiena. Ziedo gan bagātie un pārbagātie, gan arī tie, kam pašiem maz. Islāms nosaka divu veidu labdarību: zakā (obligāts turības nodoklis) un sadaka (brīvprātīga labdarība). Zakā attiecas uz tiem musulmaņiem, kuru turība ir sasniegusi konkrētu līmeni – viņiem reizi gadā ir jāziedo labdarībā aptuveni 2.5% no savas turības. Zakā līdzekļi tiek izdalīti trūcīgo vidū, tādējādi līdzsvarojot turības sadali sabiedrībā. Pašiem zakā devējiem, Dievs ir apsolījis svētīt viņu ienākumus visa turpmākā gada garumā. Savukārt sadaka ir tuvāka Rietumu izpratnē ierastajai brīvprātīgajai labdarībai (naudā vai ‘graudā’), lai gan arī to reizēm nosacīti reglamentē islāma likumi.

Mana ģimene vēl nav sasniegusi zakā maksātāju līmeni, lai gan stabili turamies vidusslāņa augstākajā pusē. Toties sadaka gan mums ir ierasta lieta. Piemēram minēšu vismaz dažas islāmā reglamentētās sadakas izpausmes mūsu sadzīvē. Bērniem piedzimstot, mēs noskuvām zīdainīšu matus un to svaru zeltā vai sudrabā ziedojām labdarībā. Tāpat, bērniem piedzimstot, kāvām vienu vai divas kaziņas un trešdaļu gaļas devām labdarībā. Ikgadējos musulmaņu Īd-ul-Adha svētkos arī kaujam dzīvnieku un trešdaļu gaļas dodam labdarībā. Kad ramadāna mēnesī es nevarēju ievērot obligāto gavēni grūtniecības dēļ, arī tad ziedoju labdarībā par katru gavēņa dienu tik daudz, lai varētu paēdināt vienu trūcīgo. Šādu naudu saņēmušās labdarības organizācijas to dod vietējām ielu ēstuvēm, ap kurām uz brīvo maltīti ap ēdienreižu laiku sapulcējas krietnas rindas nabadzīgo.

Savukārt nereglamentētās sadakas iespējas sadzīvē rodas ļoti bieži: palīdzība finansiālās grūtībās nonākušiem radiem, draugiem, darba kolēģiem, no mājas uz māju staigājošas labdarības organizācijas, pārtika un apģērbs mājkalpotājiem, ziedošana mošejām un madrasām, palīdzība uz ielām ubagojošiem, kā arī tādas negaidītas situācijas kā iepriekš minētā Abdulahada ģimene. Tā kā medicīnas izmaksas Pakistānā ir ļoti augstas, tad arī tam bieži tiek aktīvi meklēti ziedotāji. Pāris nedēļas atpakaļ, vīram zvanīja kāds darbabiedrs, kura brāļa meita slimnīcā atradās kritiskā stāvoklī – bija nepieciešams vairāk kā tūkstotis latu divpadsmit dārgām injekcijām. Turpmāko vakara daļu vīrs pavadīja, apzvanot savus paziņas un palīdzot meklēt slimajai meitenei naudu – uz nākamo rītu, viņai jau bija visi nepieciešamie medikamenti. Tāpat vīra paziņu vidū ir izveidota asins donoru SMS grupa. Ja kāda radiniekam vai paziņai ir vajadzīgas konkrētas grupas asinis, tad ir jāpadod tik ziņa caur šo SMS grupu un donors atrodas. Arī mans vīrs vairākkārt ir devis asinis, atsaucoties uz grupas aicinājumu palīdzēt.          

Stipras un attīstītas Pakistānā ir arī valstiskās un nevalstiskās labdarības organizācijas. To te tiešām ir ļoti, ļoti daudz, kas jau atkal apliecina faktu, ka tauta ziedo. Aizkustinoši bija vērot, kā sabiedrība saliedējās nesenās zemestrīces un plūdu seku novēršanai. Visā pilsētā labdarības organizācijas sacēla teltis ziedojumu vākšanai un bieži bija pat jāstāv rindā, lai nodotu ziedojamās sadzīves lietas vai pārtiku. Daudzi mūsu paziņas ņēma brīvdienas no darba, lai paši brauktu uz plūdos un zemestrīcē skartajām vietām un palīdzētu turienes ļaudīm atjaunot vismaz minimālo sadzīvē nepieciešamo.   

Reizēm pakistānieši joko, ka labdarībā dod pat tie, kas izvairās no valsts nodokļu maksāšanas kā no uguns. Valdība ir slavena ar savu korumpētību, turpretī zakā un sadaka dotais pa taisno nonāk Dieva priekšā, pārvēršoties labos darbos, kas Tiesas Dienā būs no svara. 

---------

Ieskatam par labdarību Pakistānā variet noskatīties AlWasila Trust video, kura veidotājs ir mūsu ģimenes draugs (viņš arī video):
http://www.youtube.com/watch?v=l87LzbSUZ4M

Ar šāvieniem pie durvīm

Laila Brence Pakistānā. 2012. gada 23. maijs
"Diena": http://www.diena.lv/sodien-laikraksta/ar-savieniem-pie-durvim-13948329 

Uztrūkstamies divos naktī no skaļiem šāvieniem, kas norīb teju vai mājas priekšā. Nē, kā izrādās šoreiz tie tomēr nav teroristi, kuru dēļ Pakistāna beidzamajā laikā kļuvusi tik populāra, bet gan mūsu pašu kaimiņi, kas, ar ieroču šāvieniem gaisā, sagaida no viesu zāles tikko pārbraukušos jaunlaulātos. Dodamies atpakaļ gultās, domās šķendējoties par šo nepraktisko kāzu tradīciju.

Līgavas ierašanās jaunajās mājās ir visas milzīgās pakistāniešu precību ažiotāžas kulminācija. Nika – jaunās sievas radu organizētas vakariņas – ir galvenās viesības, kurās tiek noslēgts laulību kontrakts un pēc kurām līgava tradicionāli dodas uz jaunā vīra mājām. Parasti pāris dienas pēc nikas seko valīma, kas savukārt ir līgavaiņa radu organizētas viesības. Uz abām viesībām tiek aicināti gan jaunā vīra, gan sievas radi, kas kopumā sastāda vairākus simtus uzaicināto. Lai gan šādas viesības nav lēts pasākums, tās ir tikai daļa no plašajām pakistāniešu precību tradīcijām, kas lielākoties sakņojas vietējā kultūrā, nevis islāmā. Pirms nikas notiek gan saderināšanās, gan vairākas citas viesības mazākiem radu un draugu pulkiem. Savukārt pēc valīmas jaunais pāris un viņu tuvākie radi vēl pāris mēnešus tiek aicināti vakariņās uz radu mājām, kas arī ir daļa no precību etiķetes. Jāatzīst, ka reizēm ir sāpīgi vērot, kā neskaitāmās tradīcijas iedzen vecākus izmisumā un parādos, pārvēršot jaunās ģimenes veidošanu teatrālā izrādē ar mērķi parādīt ‘pasaulei’, kā mēs protam izprecināt mūsu bērnus. Islāms, savukārt nosoda šādu izšķērdību, skaidri norādot, ka vissvētītākās laulības būs tās, kurās būs vismazāk sloga.

Laulības Pakistānā ir ļoti ģimenisks pasākums un viens no svarīgākajiem sabiedrības balstiem, caur kuru ģimenes vienojas radniecības saitēm, veidojas jaunas ģimenes, tiek audzināta nākamā paaudze un aprūpēti gados vecie ļaudis. Ja Rietumos uz emocijām balstīta dzīvesbiedra izvēle ir normāla un pozitīva parādība, tad Pakistānā – un arī citviet musulmaņu sabiedrībās – norma ir norunātas laulības. Tomēr šeit ir jānošķir konkrētās kultūrās praktizētas piespiedu norunātās laulības no islāma likumiem atbilstošām norunātām laulībām. Lielākā atšķirība abu starpā ir brīvas izvēles elements – islāms nosaka, ka laulības, kurām nepiekrīt vīrietis un sieviete, netiek uzskatītas par spēkā esošām. Tātad vecākiem nav tiesību noslēgt laulības viņu bērnu vārdā, ja bērni paši tam nepiekrīt.

Arī man savulaik bija izdevība vērot norunātu laulību procesu, kad vīramāte meklēja sievu savam jaunākajam dēlam. Apciemojām ne vienas vien meitenes radus, līdz nonācām gan pie vīramātei, gan dēlam tīkamas līgavas. Vēl tagad atceros neskaitāmās radu plūsmas cauri mūsu mājām pirmskāzu periodā kā ļoti nogurdinošu laiku, kad vēlējos, kaut tas viss ātrāk beigtos – viesību un vakariņu plānošana, dāvanu un dārglietu pirkšana, tērpu šūdināšana, jaunlaulāto istabas pušķošana... likās, ka tam visam nav ne gala, ne malas. Pašu viesību spilgtums, tērpu krāsu ņirboņa un dārglietu kalni eiropiešu gaumei liktos pārmērība. Vēl šodien atceros pirmās Pakistānā pieredzētās kāzas: ieejot viesu zālē, pirmās desmit minūtes sēdēju dziļi apmulsusi no iespaidu pārbagātības, nesaprotot kā reaģēt uz apkārt esošo košumu. Vietējām meitenēm savukārt visa šī kņada un burzma ir kā pasaka – jau no bērnības, skatoties uz citām līgavām un gatavojot māsas un draudzenes kāzām, viņas sapņo par savu princi baltā zirgā, kas aizvedīs viņas uz laimīgo zemi.   

Pavasaris Karači

Laila Brence, Karači
"Diena" 04-04-2012

No puķu podiņiem mājas priekšā spraucas laukā pa jaunai gaišzaļai lapiņai, šur tur pat pa ziediņam – arī Pakistānā ir klāt pavasaris. Man pietrūkst Latvijas pavasara spirgtuma, jo Karači gadalaiku maiņa ir gandrīz nemanāma. Par pavasara iestāšanos liecina vien ziedošie koki un krūmi, kā arī gaisa temperatūras kāpumi. Ja ziemā šeit valda maigai Latvijas vasarai līdzīgs siltums, tad martā termometra stabiņš dienas laikā stabili turas virs +30 grādiem un uzkāpj līdz pat +45 maijā, kas ir gada karstākais mēnesis.

Karači februāris vienmēr izceļas ar ziedu izstādēm, kas tradicionāli iezīmē ziemas beigas. Šogad ikgadējā – nu jau sešdesmit pirmā – Pakistānas ziedu izstāde notika kādā parkā pašā Arābijas jūras krastā. Gandrīz nedēļas garumā pilsētniekus priecēja ziedi visdažādākajos sakārtojumos – sākot no maziem podiņiem līdz pat masīvām ziedu kompozīcijām. Izstādē piedalījās ziedu audzētāji, daiļdārznieki, organiskās pārtikas audzētāji, dažādas papildmēslojumu firmas un pat skolnieki, kas arī lepni izrādīja pašu veidotās kompozīcijas.

Gatavojoties vasaras karstumam, vietējie dizaineri pavasarī rīko apdrukātu kokvilnas audumu izstādes. Reizēm pat dusmojos, braucot pa Karači ielām, jo tās ir bāztin piebāztas ar milzīgiem kokvilnas izstāžu reklāmu stendiem. Novēroju, ka ik gadu to paliek arvien vairāk – lai gan dizaineru apdrukātie audumi nav domāti plānāku maciņu īpašniecēm, laikam tomēr pircēju netrūkst. Sekojot Rietumu paraugam, liela daļa vietējo dizaineru savās reklāmās izmanto sievietes, kuru tērpi neatbilst Islāma vadlīnijām. Šogad Karači sievietes sasparojās un rīkoja protesta akcijas pret sieviešu izmantošanu reklāmās, aicinot atbalstīt dizainerus, kuru reklāmās nav sieviešu. Arī es vairākkārt saņēmu šādu akciju īsziņas ar atbalstāmo dizaineru sarakstiem.

Ziemas beigas Karači ir arī zemeņu laiks. Lai gan salīdzinājumā ar citiem augļiem zemenes šeit ir nekrietni dārgas, tās ir ļoti iecienītas. Svaigu augļu vietējā tirgū netrūkst nekad – arī tie katrā sezonā ir savi un liecina par gadalaiku maiņu. Ja ziemas laikā priecājāmies par melonēm, guavām, dažādajām apelsīnu šķirnēm un jo īpaši mandarīniem, tad šobrīd ar nepacietību gaidām aprīļa beigas un karsto maiju, kas iezīmēs mango sezonas sākumu. Mango pakistānieši sauc par augļu karali – tas ir iekarojis sirdis ar savu piesātināto saldumu un vienreizējām garšas īpašībām.

Līdz ar pavasara karstākajām dienām, mājās ir zudis ziemai raksturīgais klusums. Pie griestiem tagad dienu un nakti dūc milzīgi ventilatori. Arī ilgu ziemas miegu gulējušie gaisa kondicionieri jau ir darba kārtībā – pagājušajā nedēļās nogalē vīrs bija ataicinājis gaisa kondicionieru apkalpotājus, kas tos iztīrīja no ziemas putekļiem. Ar bažām domājam par šīs vasaras elektrības rēķiniem, jo arī pie mums cenas nestāv uz vietas. Gaisa kondicionieru sezonā mūsmājās nav neierasti saņemt mēneša rēķinu 40 - 50 latu apmērā. Es, savukārt, velku jo skapjiem dienas gaismā bērnu vasaras drēbes un pasūtu arī sev pie šuvējas vieglākus vasaras tērpus.

Atkal mājās

Laila Brence Pakistānā. 2012. gada 25. janvāris 07:43
"Diena" http://www.diena.lv/dzivesstils/latviesi-pasaule/vestule-no-svesuma-atkal-majas-13927686

Riņķojam mašīnā pa kādu no Karači privātmāju kvartāliem, meklējot vajadzīgo namu, kur esam ielūgti pusdienās. Beidzot tomēr nākas zvanīt namatēvam, lai palīdz mums viņus atrast tīmekļoto bez nosaukuma ieliņu labirintos. Kopš atgriezāmies Pakistānā, ik nedēļas nogali pavadām, ciemojoties pie radiem un draugiem.

Cik labi gan ir atkal būt mājās! Nē, šoreiz es nedomāju Latviju, bet gan Karači, kurp esam ar bērniem atgriezušies pēc ciemošanās Latvijā pie radiem. Pat man pašai šī atziņa reizēm liekas dīvaina: jā, tagad Pakistānā jūtos kā mājās, jo šeit nodzīvots jau vairāk nekā gadu desmits – visa dzīve tagad ir šeit. Lai gan bērniem Latvija ļoti patīk, arī viņi uzskata Karači par savām īstajām mājām, kur vienmēr ir priecīgi atgriezties.

Arī vīrs ir atgriezies no sava svētceļojuma uz Meku. Tā kā viņš iebrauca Karači pāris nedēļas agrāk nekā mēs, tieši viņam nācās saskarties ar bēdīgo likteni, kāds piemeklē mājas, kas tuksnešainā, sausā klimatā atstātas uz ilgāku laiku bez uzraudzības: putekļu kalni, zirnekļu tīkli, mājas kukaiņu uzbrukumu sekas. Lai gan vīrs bija prom tikai četrdesmit dienas, par lielu pārsteigumu, virtuvē viņš atrada pat žurku darbības zīmes – manas koka karotes bija nograuztas līdz kātiem, ziepes apēstas, miltu un rīsu trauku vāki asu zobu izrotāti. Ja citi hadžīs (hadžī – svētceļojumu veicis musulmanis/-e) mājās tiek sagaidīti ar ziedu virtenēm un apsveikumiem, tad vīram priekšā bija daudz skarbāka realitāte.

Atgriežoties mājās, hādžīs Pakistānā tiek īpaši godināti, jo hadža (musulmaņu svētceļojuma) veikšana ir liels sasniegums katra musulmaņa dzīvē. Radi sagaida viņus lidostā ar ziedu virtenēm kā svarīgus ciemiņus. Mājās viņiem tiek celti priekšā izmeklētākie gardumi un no visām pusēm birst apsveikumi ar veiksmīgu hadža izpildi. Radi un draugi aicina hādžī ar ģimeni ciemos uz īpašām maltītēm, pēc kurām ne reti hādžī saņem arī dāvanas. Vīru, kopā ar citiem kompānijā strādājošiem šī gada svētceļniekiem, vakariņās uzaicināja arī kompānijas direktors. Pirmās četrdesmit dienas pēc hadža svētceļniekiem ir īpašas – tajās Dievs atbild teju vai uz katru viņu lūgšanu. Šī iemesla dēļ, gan radi, gan draugi lūdz hādžīs, lai tie par viņiem aizlūdz.

Neatņemama atgriešanās sastāvdaļa ir arī dāvanas mājiniekiem – tās veda gan vīrs, gan arī es. Tradicionāli, hādžīs ved no Saūdu Arābijas dāvanā dateles un ūdeni no īpašā Mekā esošā Zamzama avota. Pavadījām vairākus vakarus, saiņojot individuālos sainīšos vīra atvestos 24 kilogramus dateļu un 10 litrus Zamzama ūdens, kas vēlāk tika dāvāti radiem, draugiem un darba kolēģiem. Tuvākajiem ģimenes locekļiem vīrs atveda arī Arābijā populārās smaržu esences, kas Pakistānā ir lielā cieņā. Arī es dalīju no Latvijas atvestās dāvanas: „Dzintara” un „Laimas” produkciju, kafiju, kā arī Latvijas rupjmaizi un sieru, kas šeit visiem ļoti garšo. Arī paši vēl nedēļu brokastīs priecājāmies par rupjmaizi, kas Pakistānā liekas garšojam pat vēl labāk nekā Latvijā.

Lai gan esam Karači jau vairāk kā mēnesi, daudzo ielūgumu un dāvanu dalīšanas dēļ tikai tagad sākam pa īstam iejusties šejienes ikdienas dzīves ritmā. Bērni jau ir sākuši kalt plānus nākotnei – cik gadu viņiem būs, kad brauks uz Latviju pie vecmammas nākamreiz? Arī vīrs ir sācis domāt par nākamo svētceļojumu – Mekas garīgā aura izstaro tādu pievilkšanas spēku, kas liek katram, kas tur kaut reizi ir bijis, sirdī vēlēšanos Mekā atgriezties atkal un atkal.