Autore: Mariam E.
Vairākus gadus atpakaļ, es dzirdēju stāstu, kuram pienāktos tikt uzrakstītam zelta burtiem. Tā es arī izdarīju – es to tūlīt pat pierakstīju. Lai gan ne zelta burtiem, tā nozīme priekš manis bija valdzinošāka par zeltu.
Es dzirdēju šo stāstu no rumāņu brāļa Muhammeda, kurš bija uzaicināts piedalīties programmā Kayfa Aslamt (Kā tu pieņēmi Islāmu?) kādas muslimu valsts Kurāna radio stacijā.
1992. gadā Muhammeds viesojās Bosnijā un, redzot turiens cilvēku situāciju, nolēma doties kājām ‘miera tūrē’ kā viņš to pats nosauca.
Kādu nakti, ceļojot kopā ar sievu, viņš nonāca mazā Turcijas ciematiņā. Meklējot moteli vai kādu mājvietu, kur pavadīt nakti, viņš satika kādu ciemata iedzīvotāju un lūdza viņam pēc informācijas. Vīrs atbildēja, ka šāda moteļa ciematā nav, un ar dažu angļu vārdu palīdzību un Muhammeda ļoti ierobežotajām turku valodas zināšanām, viņš uzaicināja Muhammedu pavadīt nakti viņa mājās.
Redzot, ka nav citas izvēles, Muhammeds piekrita, lai gan viņi mazliet bijās šī svešinieka, kurš bija branga auguma vīrs ar garu bārdu. Kā gan viņš varēja zināt, ka šis vīrs, kura viņš bijās, būs tas, kas izmainīs viņa dzīvi.
Līdzko viņi ieradās vīra mājās, Muhammeds un viņa sieva bija atviegloti redzēt, ka tur mita arī viņa ģimene: ap astoņdesmit gadu veca vecmāte, māte un pieci bērni, tuvu viens notram pēc vecuma. Ģimene pagatavoja viņiem vakariņas, kuras viņš raksturoja kā vienkāršas, bet garšīgas. Tad viņiem tika pateikts, ka viņi gulēšot šajā istabā, bet vīrs ar ģimeni citā.
Agri nākamajā rītā, Muhammeds ar sievu pamodās, lai pateiktos laipnajai ģimenei un turpinātu savu ceļojumu. (Paturiet prātā, ka Muhammeds toreiz vēl nebija muslims.)
Par milzīgu izbrīnu, viņi atklāja, ka māja sastāvēja tikai no tās vienas istabas, kur viņš ar sievu bija gulējuši, kamēr vecā sieviete, vīrs, viņa sieva un pieci bērni visi bija gulējuši ārā zem koka. Bija novemberis, un laukā bija ļoti auksts.
Ārkārtīgi šokēts par vīra rīcību, Muhammeds jautāja: „Vai tu esi traks?”
Vīrs, kurš knapi spēja ar viņu sarunāties, atbildēja: „Nē, es esmu muslims.”
Šie vārdi izgāja Muhammedam cauri kā elektriskais šoks. Viņš nekad nespēja aizmirst šī vīra rīcību.
Viņš sāka interesēties par Islāmu, jo viņa priekšstati par to bija ļoti kļūdaini, un par lasīja Kurānu. Viņš pabija Sīrijā, Jordānā un Ēģiptē, kur viņš turpināja Kurāna un Hadīsu studijas.
Kad radio raidījuma vadītājs viņam jautāja, kad viņš pieņēma Islāmu, viņš atbildēja, ka sirdī viņš bija muslims kopš tā brīža, kad vīrs bija atbildējis: „Es esmu muslims.” Bet oficiāli viņš un viņa sieva pateica ticības apliecību (Šahadu) Ēģiptē, divus mēnešus pēc tikšanās ar to turku vīru.
Pēc atriešanāš savā dzimtajā valstī Rumānijā, viņa ģimene uzņēma viņu ar dusmām un noraidījumu. Atceroties turku vīra rīcību, viņš nolēma, ka sprediķošanai nav nozīmes. Viņš parādīja savai ģimenei Islāma skaistumu caur savu rīcību. Vēlāk tie, kuri bija vissīvākie viņa pretinieki, bija pirmie, kas pieņēma Islāmu.
Šodien, paskatoties mums apkārt, mēs redzam, cik daudzi maldinoši sašaurina cilvēku skaistumu tikai un vienīgi uz viņu fizisko izskatu. Islāms tam nepiekrīt; tikai cilvēku rakstura un uzvedības krāšņums var padarīt viņus patiesi pievilcīgus. Tas nodrošina viņiem īpašu statusu ne tikai citu acīs, bet arī pēcnāves dzīvē, kur tiek apsolīti īpaši atalgojumi.
Pravietis Muhammeds (saas) ir teicis: „Mīļākais un tuvākais man no jūsu vidus Augšāmcelšanās Dienā būs tas, kas būs labākais pēc uzvedības.” (Bukhārī)
Indivīds, kas ievēro morāles normas un kuram rūp labs raksturs, ir kā dāvana sabiedrībai. Šāda cilvēka klātbūtnē citi jūtas apmierināti – viņi viņam uzticas, viņu apbrīno un tiecas kļūt tādi, kā viņš. Kamēr citi mums apkārt uzstāda savus skaistuma ‘piemērus’, mums ir jābūt tiem, kas apžilbina apkārtējos ar savu morālo stāju. Un kamēr citi atkailina savus ķermeņus, cerot nopelnīt titulus skaistuma sacensībās, mums ir sevi jātērpj godīguma, žēlsirdības, atturības, drosmes, pacietības, padevības un pieticības drēbēs. Jo mūsu sacensības ir savādākas: mēs tiecamies būt vislabākie tā, kā to saviem vārdiem ir raksturojis Pravietis Muhammeds (saas): „Ticīgo vidū visperfektākais cilvēks ir tas, kas ir vislabākais pēc uzvedības.” (Ahmads un Abū Daūds)
Mēs gribējām uzrakstīt turku vīra stāstu zelta burtiem dēļ īpašā statusa, kas šim minerālam ir cilvēku acīs tā spīduma dēļ. Bet laba rakstura spīdums aizēno visas citas nepilnības. Pravietis Muhammeds (saas) ir teicis: „Patiesi, cilvēks ar savu labo raksturu sasniegs tā statusu, kurš stāv naktī (lūgšanās) un gavē dienas laikā.” (Al-Albanī savā As-silsila Saheeha ir to klasificējis kā Sāhi)
Patiesi, īsts skaistums vienmēr uzliks tev galvā kroni. Bet tev nav jāgaida, kad kāds to tur uzliks.
Avots: http://muslimmatters.org/2010/05/25/defining-beauty-when-true-beauty-is-%e2%80%98crazy%e2%80%99/
