Muharrama mēnesis

(Fragments no Mufti Muhammad Taqi Usmani grāmatas „Islamic Months: Merits and Precepts”)

Muharrams ir mēnesi, ar kuru sākas muslimu lunārais Hidžras kalendārs. Tas ir viens no četriem svētītajiem mēnešiem, par kuriem Svētais Kurāns saka:

„Patiesi, mēnešu skaits saskaņā ar Allah ir divpadsmit mēneši (gadā), tā to nolika Allāh Dienā, kad Viņš radīja debesis un zemi. Starp šiem (divpadsmit mēnešiem) ir četri svēti.” (At-Tauba, 9:36)

Saskaņā ar autentiskām tradīcijām, šie četri mēneši ir Zulkada, Zulhidža, Muharrams un Rajabs. Visi Kurāna komentētāji pauž par to vienotu viedokli, ko Pravietis (sa) pasulidnāja runā, kuru teica sava pēdējā Hadža laikā:

„Viens gads sastāv no divpadsmit mēnešiem, no kuriem četri ir svētīti mēneši, trīs no tiem seko viens otram: Zulkada, Zulhidža, Muharrams un ceturtais ir Radžabs.”

Tas, ka šie mēneši ir īpaši izcelti, nenozīmē, ka neviens cits mēnesis nav svētīts, jo Ramadāna mēnesis ir neapstrīdami vissvētākais gada mēnesis. Šie četri mēneši tika īpaši nosaukti par svētītiem mēnešiem viena vienkārša iemesla dēļ – to svētumu atzina pat Mekas pagāni.

Patiesībā katrs no divpadsmit mēnešiem ir sākotnēji vienlīdzīgs ar pārējiem, un nav nekāda pirmatnēja svētuma, ko varētu piedēvēt kādam no tiem, salīdzinājumā ar pārējiem. Kad Visuvarenais Allah izvēlas konkrētu laiku priekš Savas īpašās svētības, tad tas iegūst svētumu dēļ Viņa žēlastības.

Šo mēnešu svētums tika atzīts kopš pravieša Ibrahīma (Ābrahama) laikiem. Tā kā Mekas pagāni saistīja sevi ar pravieti Ibrahīmu, viņi ievēroja šo četru mēnešu svētumu, un, neskatoties uz biežajiem cilšu nemieriem, viņi uzskatīja, ka karošana šajos mēnešos ir aizliegta.

Mūsu Pravieša (sa) Šariātā šo mēnešu svētums tika apstiprināts, un Kurāns tos sauca par svētajiem mēnešiem.

Muharrama mēnesim piemīt konkrētas citas iezīmes, kas tiks apskatītas turpmāk.

1. Gavēšana Muharrama laikā

Pravietis (sa) ir teicis: „Labākie gavēņi pēc Ramadāna gavēņiem ir tie, kas tiek ievēroti Muharrama laikā.”

Lai gan gavēšana Muharrama laikā nav obligāta, tomēr tas, kurš brīvprātīgi un pēc paša izvēles gavēs šajā laikā, ir tiesīgs saņemt no Visuaugstā Allāh lielisku atalgojumu. Iepriekš minētais Hadīss norāda, ka Muharrama gavēņi ir visaugstāk atalgotie no visiem Nafl gavēņiem (gavēņiem, kas nav obligāti un kurus cilvēks ievēro pēc paša izvēles).

Hadīsā minētais nenozīmē, ka atalgojumu, kas apsolīts par Muharramā ievērotajiem gavēņiem, var saņemt tikai gavējot pilnu mēnesi. Tieši pretēji – vērtīgs ir katrs šī mēneša gavēnis. Tāpēc ikkatram ir jācenšas izmanot šo iespēju pēc iespējas pilnīgāk.

2. Ašūras diena

Lai gan Muharrama mēnesis kopumā ir svētīts, tomēr šī mēneša desmitā diena ir svētākā no visām. Šai dienai ir dots nosaukums ‘Ašūra’.

Saskaņā ar Pravieša līdzgaitnieka Ibn Abbas teikto, Pravietis (sa), migrējot uz Medīnu, uzzināja, ka Medīnas ebreji desmitajā Muharrama dienā ievēro gavēni. Viņi teica, ka tā bija diena, kurā pravietis Mūsa (Mozus) un viņa līdzgaitnieki brīnumaini šķērsoja Sarkano jūru, un Faraons šajos ūdeņos noslīka. To izdzirdot no ebrejiem, Pravietis (sa) teica: „Mēs esam ciešāk radniecīgi saistīti ar Mūsu nekā jūs” un noteica muslimiem ievērot gavēni Ašūras dienā. (Abu Daood)

Vairākās autentiskās tradīcijās ir atstāstīts, ka sākotnēji muslimiem bija obligāti jāgavē Āšūras dienā. Tikai vēlāk Ramadāna gavēnis kļuva par obligātu un gavēšana Ašūras dienā tika atstāta katra izvēles ziņā. Pravieša sieva Aiša teica:

„Kad svētais Pravietis (sa) atnāca uz Medīnu, viņš gavēja Ašūras dienā un lika cilvēkiem tajā gavēt. Bet kad gavēšana Ramadāna laikā kļuva par obligātu, obligātais gavēnis tika saistīts ar Ramadāna laiku un Ašūras obligātā gavēņa rīkojums tika atcelts. Šajā dienā var gavēt, ja cilvēks tā izvēlas, vai var no tā atturēties, ja tā izvēlas.”

Īsumā, vairāki autentiski Hadīsi norāda, ka gavēšana Ašūras dienā ir Pravieša (sa) Sunna, kuras pildīšana dod tiesības saņemt lielu atalgojumu.

Saskaņā ar kādu citu Hadīsu, tiek ieteikts Ašūrai pievienot vēl vienu gavēni vai nu dienu pirms vai dienu pēc tā. Tas nozīmē, ka ir jāgavē divas dienas: devītajā un desmitājā Muharrama dienās vai desmitajā un vienpadsmitajā dienās. Par iemeslu šim papildus gavēnim kalpo tas, ka, saskaņā ar Pravieša (sa) teikto, ebreji mēdza ievērot gavēni tikai Ašūras dienā, un tā kā Pravietis vēlējās nošķirt Islāmisko gavēni no ebreju gavēņa, viņš ieteica muslimiem pievienot Ašūrai vēl vienu gavēni.

Dažas tradīcijas iezīmē vēl kādu Ašūras dienas iezīmi. Saskaņā ar šīm tradīcijām, salīdzinājumā ar citām dienām, šajā dienā ir jābūt devīgākam pret ģimeni ēdiena ziņā. Saskaņā ar Hadīsu zinātni, šīs tradīcijas nav visai autentiskas. Tomēr daži zinātnieki, kā piemēram Baihaqi un Ibn Hibban, ir apstiprinājuši tās kā autentiskas.

Iepriekš minētais izsmeļ visu, kas ir minēts autentiskos avotos attiecībā uz Ašūru. Tomēr eksistē par Ašūru dažas leģendas un maldīgi pieņēmumi, kuriem nav apstiprinājumu autentiskos Islāma avotos. Daži no šiem nepareizajiem ticējumiem ir:

Šī ir diena, kad tika radīts pravietis Ādams.
Šī ir diena, kad piedzima pravietis Ibrahīms.
Šī ir diena, kad Allāh pieņēma pravieša Ibrahīma grēku nožēlu.
Šī ir diena, kad Kijāma (Tiesas Diena) notiks.
Tas, kurš nomazgāsies Ašūras dienā, nekad neslimos.

Visiem šiem ticējumiem un līdzīgām iedomām nav pilnīgi nekāda pamatojuma, un tradīcijas, uz kurām tie balstās, nav autentiskas.

Daži uzskata par Sunnu šajā dienā pagatavot kādu konkrētu īpašu ēdienu. Arī šai praksei nav pamatojuma autentiskos Islāma avotos.

Daži citi piedēvē Ašūras svētumu tam, ka šajā dienā, cīnoties pret Sīrijas armiju, Pravieša mazdēls Huseins mira mocekļa nāvē. Bez šaubām, Huseina nāve ie viena no vistraģiskākajām mūsu vēstures lappusēm. Tomēr Ašūras svētumu nevar piedēvēt šim notikumam tā vienkāršā iemesla dēļ, ka Ašūras svētums tika iedibināts jau Pravieša (sa) laikā, ilgi pirms Huseina dzimšanas. Tieši pretēji, Huseina nāve iegūst īpašu vērtību tāpēc, ka tā notika Ašūras dienā.

Vēl kāds maldīgs priekšstats par Muharrama mēnesi ir tāds, ka tas ir ļauns vai neveiksmīgs mēnesis, jo tajā tika nogalināts Huseins. Tieši šī pārpratuma dēļ, daudzi izvairās rīkot kāzas Muharrama laikā. Jau atkal šim ticējumam nav itin nekāda pamata un tas iet pret Svētā Kurāna un Sunnas norādījumiem. Pravietis (sa) pilnībā noliedza šādu māņticību. Ja kāda svarīga cilvēka nāve padara šo dienu neveiksmīgu uz visiem laikiem, tad visa gada laikā ir grūti atrast kādu dienu, kura nebūtu saistīta ar šādu māņticību, jo ikkatrā dienā ir miris kāds izcils cilvēks. Kurāns un Pravieša (sa) Sunna ir atbrīvojuši mūs no šādām māņticībām.

Vēl kāda nepareiza prakse saistībā ar šo mēnesi ir noturēt īpašas sēru ceremonijas veltītas Huseina mocekļa nāves atcerei. Kā jau tas tika minēts iepriekš, Karbalas notikums ir viens no vistraģiskākajiem mūsu vēstures mirkļiem, bet Pravietis (sa) ir aizliedzis noturēt sēru ceremonijas jebkura cilvēka nāves atcerei. Džahīlijas (neziņas laika) ļaudis mēdza sērot par saviem mirušajiem radiniekiem vai draugiem, skaļi vaimanājot, plēšot savas drēbes un sitot savus vaigus un krūtis. Pravietis (sa) aizliedza muslimiem to darīt un lika viņiem būt pacietīgiem, sakot „Inna lillāhi va inna aleihi radžiūn” (no Allah mēs nākam un pie Allāh atgriežamies). Par šo tēmu ir pieejamas vairākas autentiskas tradīcijas. Viena no tām ir sekojoša:

„Viņš nav no mūsu vidus, kurš sit savus vaigus, plēš savas drēbes un raud tā, kā Džahilijas ļaudis raud.”

Visi autentiskie likumdevēji vienoti atzīst, ka šāda veida sēras ir absolūti nepieņemamas. Pat neilgi pirms savas nāves, Huseins deva padomu savai māsai Zeinabai nesērot šādi par viņa nāvi. Viņš teica:

„Mana mīļā māsa, es zvēru, lai tu manas nāves gadījumā neplēs savas drēbes, nedz skrāpē savu seju, nedz nolādi nevienu manis dēļ, nedz lūdz pēc savas nāves.”

No šī Huseina padoma ir skaidri redzams, ka šāda veida sēras noliedz pat pats svētītais cilvēks, kura dēļ šīs sēru ceremonijas tiek noturētas. Ikvienam muslimam ir jāizvairās no šādu lietu praktizēšanas un jāpieturas pie Pravieša (sa) un viņa mazdēla Huseina teiktā.