Muharrama mēnesis

(Fragments no Mufti Muhammad Taqi Usmani grāmatas „Islamic Months: Merits and Precepts”)

Muharrams ir mēnesi, ar kuru sākas muslimu lunārais Hidžras kalendārs. Tas ir viens no četriem svētītajiem mēnešiem, par kuriem Svētais Kurāns saka:

„Patiesi, mēnešu skaits saskaņā ar Allah ir divpadsmit mēneši (gadā), tā to nolika Allāh Dienā, kad Viņš radīja debesis un zemi. Starp šiem (divpadsmit mēnešiem) ir četri svēti.” (At-Tauba, 9:36)

Saskaņā ar autentiskām tradīcijām, šie četri mēneši ir Zulkada, Zulhidža, Muharrams un Rajabs. Visi Kurāna komentētāji pauž par to vienotu viedokli, ko Pravietis (sa) pasulidnāja runā, kuru teica sava pēdējā Hadža laikā:

„Viens gads sastāv no divpadsmit mēnešiem, no kuriem četri ir svētīti mēneši, trīs no tiem seko viens otram: Zulkada, Zulhidža, Muharrams un ceturtais ir Radžabs.”

Tas, ka šie mēneši ir īpaši izcelti, nenozīmē, ka neviens cits mēnesis nav svētīts, jo Ramadāna mēnesis ir neapstrīdami vissvētākais gada mēnesis. Šie četri mēneši tika īpaši nosaukti par svētītiem mēnešiem viena vienkārša iemesla dēļ – to svētumu atzina pat Mekas pagāni.

Patiesībā katrs no divpadsmit mēnešiem ir sākotnēji vienlīdzīgs ar pārējiem, un nav nekāda pirmatnēja svētuma, ko varētu piedēvēt kādam no tiem, salīdzinājumā ar pārējiem. Kad Visuvarenais Allah izvēlas konkrētu laiku priekš Savas īpašās svētības, tad tas iegūst svētumu dēļ Viņa žēlastības.

Šo mēnešu svētums tika atzīts kopš pravieša Ibrahīma (Ābrahama) laikiem. Tā kā Mekas pagāni saistīja sevi ar pravieti Ibrahīmu, viņi ievēroja šo četru mēnešu svētumu, un, neskatoties uz biežajiem cilšu nemieriem, viņi uzskatīja, ka karošana šajos mēnešos ir aizliegta.

Mūsu Pravieša (sa) Šariātā šo mēnešu svētums tika apstiprināts, un Kurāns tos sauca par svētajiem mēnešiem.

Muharrama mēnesim piemīt konkrētas citas iezīmes, kas tiks apskatītas turpmāk.

1. Gavēšana Muharrama laikā

Pravietis (sa) ir teicis: „Labākie gavēņi pēc Ramadāna gavēņiem ir tie, kas tiek ievēroti Muharrama laikā.”

Lai gan gavēšana Muharrama laikā nav obligāta, tomēr tas, kurš brīvprātīgi un pēc paša izvēles gavēs šajā laikā, ir tiesīgs saņemt no Visuaugstā Allāh lielisku atalgojumu. Iepriekš minētais Hadīss norāda, ka Muharrama gavēņi ir visaugstāk atalgotie no visiem Nafl gavēņiem (gavēņiem, kas nav obligāti un kurus cilvēks ievēro pēc paša izvēles).

Hadīsā minētais nenozīmē, ka atalgojumu, kas apsolīts par Muharramā ievērotajiem gavēņiem, var saņemt tikai gavējot pilnu mēnesi. Tieši pretēji – vērtīgs ir katrs šī mēneša gavēnis. Tāpēc ikkatram ir jācenšas izmanot šo iespēju pēc iespējas pilnīgāk.

2. Ašūras diena

Lai gan Muharrama mēnesis kopumā ir svētīts, tomēr šī mēneša desmitā diena ir svētākā no visām. Šai dienai ir dots nosaukums ‘Ašūra’.

Saskaņā ar Pravieša līdzgaitnieka Ibn Abbas teikto, Pravietis (sa), migrējot uz Medīnu, uzzināja, ka Medīnas ebreji desmitajā Muharrama dienā ievēro gavēni. Viņi teica, ka tā bija diena, kurā pravietis Mūsa (Mozus) un viņa līdzgaitnieki brīnumaini šķērsoja Sarkano jūru, un Faraons šajos ūdeņos noslīka. To izdzirdot no ebrejiem, Pravietis (sa) teica: „Mēs esam ciešāk radniecīgi saistīti ar Mūsu nekā jūs” un noteica muslimiem ievērot gavēni Ašūras dienā. (Abu Daood)

Vairākās autentiskās tradīcijās ir atstāstīts, ka sākotnēji muslimiem bija obligāti jāgavē Āšūras dienā. Tikai vēlāk Ramadāna gavēnis kļuva par obligātu un gavēšana Ašūras dienā tika atstāta katra izvēles ziņā. Pravieša sieva Aiša teica:

„Kad svētais Pravietis (sa) atnāca uz Medīnu, viņš gavēja Ašūras dienā un lika cilvēkiem tajā gavēt. Bet kad gavēšana Ramadāna laikā kļuva par obligātu, obligātais gavēnis tika saistīts ar Ramadāna laiku un Ašūras obligātā gavēņa rīkojums tika atcelts. Šajā dienā var gavēt, ja cilvēks tā izvēlas, vai var no tā atturēties, ja tā izvēlas.”

Īsumā, vairāki autentiski Hadīsi norāda, ka gavēšana Ašūras dienā ir Pravieša (sa) Sunna, kuras pildīšana dod tiesības saņemt lielu atalgojumu.

Saskaņā ar kādu citu Hadīsu, tiek ieteikts Ašūrai pievienot vēl vienu gavēni vai nu dienu pirms vai dienu pēc tā. Tas nozīmē, ka ir jāgavē divas dienas: devītajā un desmitājā Muharrama dienās vai desmitajā un vienpadsmitajā dienās. Par iemeslu šim papildus gavēnim kalpo tas, ka, saskaņā ar Pravieša (sa) teikto, ebreji mēdza ievērot gavēni tikai Ašūras dienā, un tā kā Pravietis vēlējās nošķirt Islāmisko gavēni no ebreju gavēņa, viņš ieteica muslimiem pievienot Ašūrai vēl vienu gavēni.

Dažas tradīcijas iezīmē vēl kādu Ašūras dienas iezīmi. Saskaņā ar šīm tradīcijām, salīdzinājumā ar citām dienām, šajā dienā ir jābūt devīgākam pret ģimeni ēdiena ziņā. Saskaņā ar Hadīsu zinātni, šīs tradīcijas nav visai autentiskas. Tomēr daži zinātnieki, kā piemēram Baihaqi un Ibn Hibban, ir apstiprinājuši tās kā autentiskas.

Iepriekš minētais izsmeļ visu, kas ir minēts autentiskos avotos attiecībā uz Ašūru. Tomēr eksistē par Ašūru dažas leģendas un maldīgi pieņēmumi, kuriem nav apstiprinājumu autentiskos Islāma avotos. Daži no šiem nepareizajiem ticējumiem ir:

Šī ir diena, kad tika radīts pravietis Ādams.
Šī ir diena, kad piedzima pravietis Ibrahīms.
Šī ir diena, kad Allāh pieņēma pravieša Ibrahīma grēku nožēlu.
Šī ir diena, kad Kijāma (Tiesas Diena) notiks.
Tas, kurš nomazgāsies Ašūras dienā, nekad neslimos.

Visiem šiem ticējumiem un līdzīgām iedomām nav pilnīgi nekāda pamatojuma, un tradīcijas, uz kurām tie balstās, nav autentiskas.

Daži uzskata par Sunnu šajā dienā pagatavot kādu konkrētu īpašu ēdienu. Arī šai praksei nav pamatojuma autentiskos Islāma avotos.

Daži citi piedēvē Ašūras svētumu tam, ka šajā dienā, cīnoties pret Sīrijas armiju, Pravieša mazdēls Huseins mira mocekļa nāvē. Bez šaubām, Huseina nāve ie viena no vistraģiskākajām mūsu vēstures lappusēm. Tomēr Ašūras svētumu nevar piedēvēt šim notikumam tā vienkāršā iemesla dēļ, ka Ašūras svētums tika iedibināts jau Pravieša (sa) laikā, ilgi pirms Huseina dzimšanas. Tieši pretēji, Huseina nāve iegūst īpašu vērtību tāpēc, ka tā notika Ašūras dienā.

Vēl kāds maldīgs priekšstats par Muharrama mēnesi ir tāds, ka tas ir ļauns vai neveiksmīgs mēnesis, jo tajā tika nogalināts Huseins. Tieši šī pārpratuma dēļ, daudzi izvairās rīkot kāzas Muharrama laikā. Jau atkal šim ticējumam nav itin nekāda pamata un tas iet pret Svētā Kurāna un Sunnas norādījumiem. Pravietis (sa) pilnībā noliedza šādu māņticību. Ja kāda svarīga cilvēka nāve padara šo dienu neveiksmīgu uz visiem laikiem, tad visa gada laikā ir grūti atrast kādu dienu, kura nebūtu saistīta ar šādu māņticību, jo ikkatrā dienā ir miris kāds izcils cilvēks. Kurāns un Pravieša (sa) Sunna ir atbrīvojuši mūs no šādām māņticībām.

Vēl kāda nepareiza prakse saistībā ar šo mēnesi ir noturēt īpašas sēru ceremonijas veltītas Huseina mocekļa nāves atcerei. Kā jau tas tika minēts iepriekš, Karbalas notikums ir viens no vistraģiskākajiem mūsu vēstures mirkļiem, bet Pravietis (sa) ir aizliedzis noturēt sēru ceremonijas jebkura cilvēka nāves atcerei. Džahīlijas (neziņas laika) ļaudis mēdza sērot par saviem mirušajiem radiniekiem vai draugiem, skaļi vaimanājot, plēšot savas drēbes un sitot savus vaigus un krūtis. Pravietis (sa) aizliedza muslimiem to darīt un lika viņiem būt pacietīgiem, sakot „Inna lillāhi va inna aleihi radžiūn” (no Allah mēs nākam un pie Allāh atgriežamies). Par šo tēmu ir pieejamas vairākas autentiskas tradīcijas. Viena no tām ir sekojoša:

„Viņš nav no mūsu vidus, kurš sit savus vaigus, plēš savas drēbes un raud tā, kā Džahilijas ļaudis raud.”

Visi autentiskie likumdevēji vienoti atzīst, ka šāda veida sēras ir absolūti nepieņemamas. Pat neilgi pirms savas nāves, Huseins deva padomu savai māsai Zeinabai nesērot šādi par viņa nāvi. Viņš teica:

„Mana mīļā māsa, es zvēru, lai tu manas nāves gadījumā neplēs savas drēbes, nedz skrāpē savu seju, nedz nolādi nevienu manis dēļ, nedz lūdz pēc savas nāves.”

No šī Huseina padoma ir skaidri redzams, ka šāda veida sēras noliedz pat pats svētītais cilvēks, kura dēļ šīs sēru ceremonijas tiek noturētas. Ikvienam muslimam ir jāizvairās no šādu lietu praktizēšanas un jāpieturas pie Pravieša (sa) un viņa mazdēla Huseina teiktā.

Laulības Islāmā

Laulību nozīme Islāmā

Islāmā laulības ir viens no svarīgākajiem sbiedrības balstiem. Caur to ģimenes vienojas radniecības saitēs, veidojas jaunas ģimenes, tiek audzināta jauna paaudze, tiek aprūpēti gados vecie ļaudis.

Pesonīgā līmenī, laulības kļūst par debesīm, kurās mīlestība, pieķeršanās un draudzīgas attiecības var plaukt brīvā, nepiespiestā atmosfērā. Šis ir ideāls, par kuru Allāh runā, kad Viņš saka:

Un no Viņa Zīmēm ir šī, ka Viņš ir radījis jums sievas no jūsu vidus, lai jūs rastu viņās mieru, un viņš ir licis jūsu vidū mīlestību un žēlsirdību. Patiesi, tajā ir zīmes ļaudīm, kas visu apsver. (Kurāns, 30:21)

Tā kā fiziska intimitāte ir mūsu sabiedrībā brīvi pieejama – caur pirmslaulību un gadījuma attiecībam, dzīvošanu kopā un vienas nakts dzimumattiecībām – daudzi šodien domā, ka labuma no laulībām ir mazāk, nekā pienākumu, ko tās uzliek. Muslimiem tas ir savādāk. Daudzējādā ziņā, došanās laulībā dod mums zināmu brīvību. Laulības likumīgi veicina tik daudz lietu, kas agrāk bija aizliegtas. Laulību robežās, vīrietis un sieviete var veidot viens ar otru brīvas attiecības bez jebkādiem ierobežojumiem. Laulības dod iespēju dalīties visā ar vienu īpašu cilvēku. Viens no skaidri noteiktiem laulību mērķiem Islāmā ir arī ļaut ticības sekotājiem apmierināt viņu fiziskās vēlmes veidā, kas ir likumīgs (halal) un nes atalgojumu – šīs dzīves laikā kā bauda un bērni un nākamajā dzīvē kā Allāh atalgojumi.

Tādējādi, saskaņā ar Islāmu, laulības ir veidotas, lai pasargātu indivīdu no nelikumīgā un no dažādiem ļaunumiem, kas rodas vai nu no nepiepildītām fiziskām vēlmēm vai gadījuma dzimumattiecībām.

Pretēji citām ticībām, Islāmā celibātam nav augstāka statusa. Pravietis (saas) nosodīja tos, kas meklēja kļūt vairāk dievbijīgi, atsakoties no dzimumattiecībām ar sievietēm, sakot: „Laulības ir mana sunna [tradīcija], un kas neseko manai sunnai, tas nav no maniem sekotājiem.”

Dzīvesbiedra/-es meklējumi

Islāms neatbalsta nekāda veida sakarus starp radniecīgi nesaistītiem vīriešiem un sievietēm. Bet kā gan tieši divi praktizējoši muslimi tiekas un, beigu beigās, apprecas? Parasti notiek tā: sieviete, piemēram, nolemj, ka viņa ir sasniegusi to stadiju, kad ir gatava precēties. Viņa tad pasaka saviem vecākiem, ģimenei un draugiem, ka viņa ‘vēlas precēties’ un apspriež ar viņiem savus kritērijus.

Viņas kritērijos visupirms var ietilpt viņai vēlamais vīrieša reliģiskās prakses līmenis, rakstura tips, personības iezīmes un izskats, kā arī viņa izglītība un kultūras piederība – jebkas, kas, viņasprāt, varētu palīdzēt ģimenei un draugiem atrast labu kandidātu. Gan vīriešiem, gan sievietēm Pravietis (saas) ir ieteicis meklēt pēc dzīvesbiedriem, kas ir reliģiozi, kuru Islāms ir stiprs. Tas nozīmē, ka praktizējoša muslimu sieviete meklēs vīrieti ar labu raksturu, tādu, kurš ir cēls un laipns, devīgs un pacietīgs, vīrieti, kurš bijā Allāh, kurš pilda lūgšanas, ievēro gavēni un paklausa savam Kungam gan sabiedrībā, gan privātajā dzīvē.

Kritēriji dzīvesbiedra/-es izvēlei

Kam jāpievērš uzmanība, izvēloties vīru:

1) Pareizi ticības pamati (akīda). Tic visiem tiem principiem, kuriem Allāh ir pavēlējis ticēt, atturas no partneru piedēvēšanas Allāh (širk) un jauninājumiem reliģijas praktizēšanā.

Šeihs Ibn Utaimīns ir teicis: „Pati svarīgākā lieta ir tā, ka laulību piedāvātājs labi praktizē savu reliģiju un viņam ir labs raksturs – jo attiecībā uz cilvēku, kura reliģija ir stipra un raksturs labs, sieviete nekādā ziņā nebūs zaudētājos: ja viņš viņu paturēs, tad viņš to darīs ar labām manierēm, un ja viņš viņu atlaidīs, tad viņš to darīs ar labām manierēm.”

2) Pravieša (saas) sunnas izpratne un pielietošana. Muslimam, kam nav izpratnes par sunnas autoritāti viņa reliģijā, nav nekādas izpratnes par viņa reliģiju. Pravietis Muhammeds (saas) ir teicis: „Es esmu atstājis jums divas lietas – ja pie tām jūs pieturēsieties, jūs nekad netiksiet maldināti: Allāh Grāmata un Viņa Pravieša sunna.” (Baihaqi)

3) Raksturs un ieradumi. Attiecībā uz šīm divām lietām, ir jāveic izpēte par šo cilvēku caur radiem un draugiem. Jo vairāk jautājumu tiks uzdots, jo labāka izpratne radīsies par konkrēto cilvēku.

Ja pie tevis atnāk kāds, kurš vēlas precēties, un tu esi apmierināts ar viņa dīn un raksturu, tad izprecini viņu, citādi uz zemes izplatīsies fitna un liels posts.” (Pravieša (saas) hadīs, atstāstījis Imam at-Tirmidhi, hasan)

Kam jāpievērš uzmanību, izvēloties sievu:

Pravietis Muhammeds (saas) ir teicis „Kad Allāh kalps apprecas, viņš ir piepildījis pusi savas reliģijas. Lai tad viņš bīstas un ciena Allah attiecībā uz otro pusi.” (Hasan il-ghairihi hadīss, at-Tabarani atstāstījumā)

Šis hadīss norāda, ka muslimu vīrietim ir jābūt īpaši uzmanīgam, izvēloties sievu, jo viņa laulības ietekmēs ne tikai viņa nākamās ģimenes labklājību un laimi, bet arī viņa paša reliģijas statusu. Kāds cits hadīss vēsta:

Sievieti var apprecēt četru iemeslu dēļ: dēļ viņas bagātības (vai īpašumiem), dēļ viņas radu rakstiem (vai ģimenes statusa), dēļ viņas skaistuma un dēļ viņas reliģijas; tāpēc centieties precēt to, kas ir reliģioza un tu būsi starp veiksminiekiem. (Bukhari)

1) Pareizi ticības pamati (akīda) un Pravieša (saas) sunnas izpratne un pielietošana.

2) Labs raksturs. Šeihs ibn Utaimīns min dažas labas rakstura iezīmes: „Laba vēlēšana visiem muslimiem, apmierinātība, dzīvesprieks, laba valoda, devība, drosme un atvērta un vaļsirdīga attieksme pret apkārtējiem.”

3) Pareiza hidžāba praktizēšana (sevis apklāšana). Allāh (swt) Kurānā saka:

Un saki ticīgām sievietēm vērst skatienu lejup (lai neskatītos uz aizliegtām lietam) un sargāt viņu privātās ķermeņa daļas (no nelikumīgām dzimumattiecībām), un neizrādīt savas greznumlietas, kā vien to, kas ir acīm redzams, un apvilkt savus apklājus pār Juyubihinna (t.i. ķermeņa augšdaļu) un neatklāt viņu greznumlietas, kā vien viņu vīriem,... (Kurāns 24:30-31)

4) Laba reputācija. Vai nu sieviete ir jaunava vai iepriekš bijusi precējusies, viņai vajadzētu būt šķīstai. Allāh (swt) Kurānā saka:

... tīras/šķīstas sievietes ir priekš tīriem/šķīstiem vīriešiem, un tīri/šķīsti vīrieši ir priekš tīrām/šķīstām sievietēm... (Kurāns 24:26)

Tātad, kad kritēriji ir skaidri, radi un paziņas vai nu iesaka potenciālos kandidātus vai sāk tos meklēt. Var izrādīties, ka meitenes brālim ir draugs, vai ka viņas draudzenei ir brālis, kas varētu kļūt par ideālu kandidātu. Šai stadijai parasti seko pārbaudīšanas fāze. Pārstāvot meitenes intereses, ģimene un draugi novēro konkrēto vīrieti viņa ‘dabīgajā vidē’, lai rastu ieskatu viņa raksturā un tajā, kā viņš attiecas pret citiem. Viņi jautās arī citiem cilvēkiem, kuri viņu pazīst, lai saņemtu no viņiem ieteikumus.

Ja šis jaunais cilvēks visām iesaistītajām pusēm liekas pieņemams, meitenes tēvs vai aizbildnis vērsīsies ar piedāvājumu pie viņa paša vai viņa vecākiem. Tad, ja viņš ir ieinteresēts un aizbildnis un ģimene ir apmierināti, jaunie cilvēki tiksies liecinieku klātbūtnē. Tā kā muslimi tiek mudināti precēties ar kādu, kas viņiem šķiet fiziski pievilcīgs, šī tikšanās dod viņiem iespēju novērtēt, vai viņi šķiet viens otram pievilcīgi. Viņiem ir arī iespēja pārrunāt viņiem svarīgas lietas un uzdot jebkādus jautājumus, kas viņus interesē. Patiesībā, atkarībā no vajadzībām, potenciālajais pāris var tikties tik reizes, cik uzskata par nepieciešamu. Tomēr muslimiem vienmēr tiek ieteikts netikties pirms laulībām pārāk bieži. Tam ir pietiekami pamatotu iemeslu. Viens no tiem ir tāds, ka saskaņā ar Islāma likumiem, šie divi cilvēki vēl nav halal (likumīgi) viens otram – viņiem nav atļauts pavadīt laiku kopā vai atrasties vienatnē – oficiāli viņi ir gluži tādi paši kā jebkurš cits muslimu vīrietis vai sieviete, kuri nav saistīti radniecības saitēm.

‘Norunātas laulības’

Partnera izvēle, balstoties uz emocijām pret viņu, lielākajai daļai cilvēku šķiet normāla un pozitīva parādība. Bet tādas emocijas kā mīlestība un kaisle mēdz veidot garīgus tēlus, veicina fantāzijas un rada ilūzijas. Vīrietis vai sieviete, kurā tu iemīlies vai pret kuru izjūti kaisli, ne vienmēr ir godīgākais, uzticamākais, devīgākais, laipnākais un atbildīgākais cilvēks – tāpēc ne vienmēr veido pateicīgu laulību kandidātu. Tāpēc, distancējot emocijas, ir iespējams novērtēt cilvēku ar skaidru prātu, racionāli; šādi var izvērtēt visus par un pret un rezultāta pieņemt saprātīgu lēmumu. Tomēr reizēm, protams, tu saproti, ka nav itin nekādas nozīmes pat domāt par otru tikšanos – nav itin nekādas dzirksts!

Gandrīz visās sabiedrībās ārpus Rietumiem, laulības ir vienmēr bijušas ģimenes nevis individuāls pasākums. Tas nozīmē, ka ģimenes aktīvi palīdz bērniem izvēlēties dzīvesbiedrus. Un kāpēc gan nē? Galu galā, laulības vieno divas ģimenes gluži tāpat kā divus cilvēkus.

Pievēršoties tuvāk ‘norunāto laulību’ fenomenam, ir jānošķir konkretās kultūrās praktizētas ‘norunātās laulības’ no Islāma likumiem atbilstošām ‘norunātām laulībām’. Lielāka atšķirības abu starpā ir brīvas izvēles elements. Vēsturiski, dažādās pasaules vietās, bērnus saderināja reizēm jau kopš dzimšanas, un bieži viņi viens otru ieraudzīja tikai laulību naktī, pēc tam, kad ceremonijas jau bija notikušas. Laulības noslēdza, lai nostiprinātu troņus, vienotu ietekmīgas ģimenes, stiprinātu radu rakstus, uzlabot ģimeņu saites. Par šādām laulībām, ģimenes saņēma pūra naudu. No tajā visā iesaistītajiem jaunajiem ļaudīm gaidīja, ka viņi pakļausies ģimeņu lēmumiem, kļūstot par klauniem lielākā spēlē. Pat šodien daudzviet laulības bieži līdzinās uzspiestām laulībām, kurās ģimene un sabiedrības spiediens nodrošina to, ka bērni pieņem vecāku izvēli attiecībā uz viņu dzīvesbiedriem bez jebkādiem jautājumiem.

Pareizā, Islāmam atbilstošā ‘norunāto laulību’ versija ir pavisam savādāka. Saskaņā ar Pravieša Muhammeda (saas) sunnu, laulības, kurām nepiekrīt vīrietis un sieviete, netiek uzskatītas par spēkā esošām. Un nevienam nav tiesību noslēgt laulības viņu bērnu vārdā. Bez tam, pārim ir jātiekas un jāredz, vai viņi viens otram patīk. Mahr (pūrs) ir dāvana, ko vīrietis dod savai nākamajai sievai, noslēdzot laulības. Atšķirība no daudzām citām kultūrām, šī dāvana pieder viņai un nevis viņas ģimenei.

Tādējādi patiesi Islāmam atbilstošas ‘norunātās laulības’ ir pa vidu starp ierobežojošām un manipulatīvām piespiedu laulībām un brīvu attiecību, randiņu kultūras un kopā dzīvošanas pasauli.

Laulību ceremonija un kāzas

Nika ir vienkārša ceremonija, kurā tiek noslēgtas muslimu laulības. Tajā piedalās līgavainis un sievietes aizbildnis kopā ar līgavu un reizēm arī draugiem un citiem ģimenes locekļiem. Laulību līgums tiek izskatīts liecinieku klātbūtnē. Tiek nosaukts mahr (pūrs), kuru liecinieki apliecina. Un tas ir viss.

Salīdzinājumā ar Rietumu laulībām, Islāma nika ir vienkārša gan ceremoniju, gan izmaksu ziņā. Kāds hadīss vēsta, ka „laulības, kurās būs visvairāk svētības, ir tās, kurās ir vismazāk sloga” (Tirmidhi) – tātad tās, kuru rīkošana nebūs bijusi tajās iesaistītajām pusēm kā slogs.

Svarīgs muslimu laulību elements ir laulību līgums. To var salīdzināt ar pirmslaulību vienošanos. Tajā sieviete izvirza konkrētus notiekumus, kuriem vīram ir jāpiekrīt un zem kuriem jāparakstās, pirms notiek laulības. Šajos noteikumos var ietilpt vienošanās attiecībā uz sievas strādāšanu, valsts atstāšanu, sadzīves jautājumiem – īsumā, jebkuri notiekumi, kas sievietei ir svarīgi, tiek cienīti un realizēti. Ja laulību līgumā minētie noteikumi netiek izpildīti, Islāma likumdošanā tas var kļūt par šķiršanās pamatu.

Kā jau iepriekš tika minēts, mahr, jeb pūra dāvana, tiek dota līgavai, nevis viņas ģimenei. Viņa var noteikt tik daudz (vai tik maz), cik viņa vēlas, finansiāli vai kā citādi. Daži no mahr piemēriem ir Kurāna mācīšanās vai zināšanas par jebkādu citu reliģijas jomu (kas tiks viņai mācīta), nauda, zelts vai dārglietas, grāmatas, apģērbs, mājsaimniecības piederumi vai ceļošana.

Kamēr nika parasti ir klusa un privāta ceremonija, ualīma, jeb kāzu svinības, kas tai seko, ir kas pilnīgi pretējs. Tās mērķis ir publiski paziņot par to, ka divi cilvēki tagad ir precējušies; tas ir laiks priekam un svinēšanai.

Tātad kopsavilkumā var teikt, ka muslimu kāzu norisei ir nepieciešams sekojošais:

1) Jāveic nikah ceremonija (vēlams mošejā). „Publiski paziņojiet par laulībām, noslēdziet tās mošejās un spēlējiet tamburīnus tām par godu.” (Tirmidhi)

2) Jādod līgavai viņas mahr (pūra dāvana). Vairāki hadīsi uzsver mahr nozīmīgumu. Reiz Pravietis Muhammeds (saas) teica kādam vīram: „Mahr, ko tu samaksāji, bija lai padarītu dzimumattiecības ar viņu likumīgas.” (Bukhari) Tātad mahr ir tas, kas nošķir ārlaulības attiecības no likumīgām dzimumattiecībām nikah robežās.

3) Jāpaziņo par nikah noslēgšanu ar ualīmas mielastu. Kādās kāzas, Pravietis Muhammeds (saas) teica: „Sarīkojiet kāzu mielastu, pat ja tikai ar vienu aitu.” (Bukhari)

Pravieša (saas) laulību sprediķis kā vadlīnijas veiksmīgām laulībām

Abdulla ibn Masūd ir teicis, ka Pravietis Muhammeds (saas) mācīja sekojošu sprediķi laulībām:

Patiesi visa slava ir priekš Allāh (swt). Mēs Viņu slavējam, meklējam Viņa vadību un piedošanu. Mēs arī meklējam Viņā patvērumu no ļaunā mūsos pašos un no mūsu ļaunajiem darbiem. To, kuram Allāh (swt) dod vadību, neviens nevar maldināt. To, kuram Allāh (swt) ļauj novērsties, neviens nevar atvest atpakaļ. Es liecinu, ka nav neviena dieva kā vien Allāh (swt), un es liecinu, ka Muhammeds (saas) ir Allāh (swt) kalps un Viņa vēstnesis.

„Ak jūs, kas ticiet! Bijājiet Allāh (swt) (darot visu, ko Viņš ir licis un atturoties no visa, ko Viņš ir aizliedzis) kā viņš jābijā. [Paklausiet Viņu, esiet Viņam pateicīgi un vienmēr atcerieties Viņu], un nemirstiet kā vien Islāma stāvoklī [kā muslimi (pilnīgā padevībā Allāh (swt))].” (Kurāns, 3:102)

„Ak, cilvēce! Izpildiet savus pienākumus pret savu Kungu, Kurš ir radījis jūs no viena vienīga cilvēka (Ādama) un no viņa (Ādama) Viņš radīja viņa sievu [Havu (Ievu)], un no viņiem abiem Viņš radīja daudz vīriešu un sieviešu; un bijājiet Allāh (swt) caur Kuru jūs pieprasiet (savstarpējās tiesības) un (nelauziet) radniecības (attiecības). Patiesi, Allāh (swt) vienmēr ir Visu-Redzošs pār jums.” (Kurāns, 4:1)

„Ak jūs, kas ticiet! Pildiet savus pienākumus attiecībā pret Allāh (swt) un bijājiet Viņu, un (vienmēr) sakiet patiesību. Viņš vadīs jūs darīt taisnīgus, taisnus darbus un piedos jums jūsu grēkus. Un tas, kurš paklausa Allāh (swt) un Viņa Vēstnesi (saw), viņš patiesi ir guvis lielisku sasniegumu (t.i. viņš būs glābts no Elles liesmām un tiks pieņemts Paradīzē).” (Kurāns, 33:70-71)

(Bukhari, Ahmad, Abu Dawood, At-Tirmizi, An-Nisai, Ibn Majah, Ad-Darimee)

* * * * * * * * * * * * *

1) Allāh (swt) slavēšana. Muslims saprot, ka laulības ir Allāh (swt) svētība, un, slavējot Allāh (swt), viņš izsaka Viņam savu pateicību. Pateicība aizsargā svētību, un ticīgais jūtas laimīgs.

2) Viņa palīdzības un piedošanas meklējumi. Reizēm pat vismazakā lieta var izsist mūs no līdzsvara, kas pierāda to, ka pēc dabas mēs esam vāji, un mums ir nepieciešama Allāh (swt) palīdzība. Mums ir jālūdz viņa piedošana par visu slikto, ko darām, ieskaitot to, ko darām, paši to neapzinoties. Pat Pravietis Muhammeds (saas), kurš bija nevainīgs un brīvs no grēka, meklēja pēc Allāh (swt) piedošanas vairāk kā septiņdesmit reižu dienā. (Abu Huraira atstāsts; Bukhari)

3) Patvēruma meklēšana no nafs (sevis paša) ļaunuma. Pravietis Jusufs (Jāzeps) ir teicis: „Patiesi, cilvēks ir ar noslieci uz ļauno.” (Kurāns, 12:53) Skaudība, naids, mantkārība, negatīva domāšana un lepnums ir daži no ļaunumiem uz kuriem cilvēks nosliecas. Attiecības izjūk dēļ mūsos esošā ļaunuma.

Pēc laulībām, tas, vai Allāh pieņem muslima pielūgsmes (ibāda) darbības, ir atkarīgs no attiecībām starp vīru un viņa sievu. Ir kāds hadīss, kas vēsta, ka ja sieviete pilda savas piecas lūgšanas, gavē Ramadāna mēnesī, sargā savu godu un ciena un paklausa savam vīram, viņai tiek dota izvēle ieiet Paradīzē pa kuriem vārtiem viņa vēlas ieiet. (Ibn Hibban, Sahih per Al-Albani)

Jaunā pāra nesaskaņas ir savtībuma un lepnuma rezultāts. Šādos brīžos laulātajiem ir jāatceras, ka tikai tas, kurš padodas un ir pazemīgs, var saņemt mīlestību. Lai sasniegtu mieru savstarpējās attiecībās, ir jānodod sevi Allāh (swt) rokās un jāmeklē pie Viņa patvērums no nafs ļaunuma.

4) Patvēruma meklēšana no ļauno darbu sekām. Ļaunu darbu rezultātā rodas vainas sajūta. Lai atbrīvotos no raižu kalniem, muslimiem ir jāmeklē patvērums no ļauno darbu sekām pie Allāh (swt).

5) Lūgšana pēc vadības. Vadība ir svētība, kas tiek dota tikai tiem, kas to vēlas. Pat laulāto attiecībās Allāh (swt) dod vadību, palīdzību un pacietību tiem, kas to vēlas.

6) Šahadas (ticības apliecības) atkārtošana. Šahada laulību ceremonijas laikā ir muslimu ticības apliecinājums – atgādinājums sekot Allāh (swt) un rūpēties vienam par otru, bijājot Allah (swt). Jaunais pāris zvēr sekot Pravieša (saas) mācītajam.

7) Takva (Allāh apzināšanās/bijība). Mēs parasti domājam, ka laimīgas laulības ir atkarīgas no labām drēbēm, izmeklētām dārglietam, labas mājas, vīra labas darba vietas vai izglītotas sievas. Tas viss, protams, palīdz veidot veselīgas attiecības, bet ja nav bijības Allāh (swt) priekšā, tad attiecības būs nestabilas. Trīs Kurāna pantos, kas minēti laulību sprediķī, vārds takva ir minēts četras reizes. Tāpēc ir skaidrs, ka attiecības divu cilvēku starpā nevar būt veselīgas, līdz viņi abi bijā Allāh (swt).

8) Cieņa vienam pret otru. Anas ibn Maliks ir atstāstījis sekojošu hadīsu: „Allāh Apustulis (saas) atradās ceļā, un viņam bija melns vergs, kuru sauca Andžaša, kurš dzina kamieļus (ļoti ātri, un uz šiem kamieļiem jāja sievietes). Allāh Apustlis (saas) teica: ‘Waihaka (lai Allāh ir tev žēlīgs), ak, Andžaša! Dzen lēnām (kamieļus) ar stikla traukiem (sievietēm)!” (Bukhari) Tas norāda uz Pravieša (saas) attieksmi pret sievietēm.

Ir svarīgi, ka vīra vecāki dod jaunajai ģimenes loceklei iejusties jaunajos apstākļos. Gluži tāpat kā mazs stādiņš, kuram sākumā ir grūti pierast pie jaunas vides, bet vēlāk tas izlaiž saknes un uzplaukst, arī jaunajai vedeklai sākotnēji var būt problēmas. Vēlāk, viņas saknes nostiprinās. Viņa kļust par māti un iegūst ģimenē svarīgu pozīciju.

Tāpat arī vīram ir tiesības būt cienītam. Ja sieva ir nākusi no ģimenes, kura pēc pasaulīgajiem standartiem ir pārāka pār vīra ģimeni, tas nenozīmē, ka viņa sāks savās jaunajās mājās ieviest savu kārtību. Šādā situācijā viņai ir sev jāatgādina, ka vietu jaunajās mājās var iegūt ar palīdzēšanu, nevis ar savu tiesību pieprasīšanu. 9) Radi – Allāh (swt) svētība. No kāda Pravieša (saas) hadīsa mēs uzzinām, ka tas, kas sarauj attiecības ar saviem radiniekiem, neiekļūs Paradīzē. (Bukhari un Muslim) Patiesībā pat šī pasaule kļūst par Elli, ja attiecības ar radiem ir neveselīgas.

10) Bijā Allāh (swt) un saki patiesību. Bieži jau kopš laulību piedāvājuma izteikšanas brīža tiek teikts daudz melu, lai apslēptu vienas vai otras puses negatīvos aspektus. Ja laulību pamatā ir meli, vēlāk tas radīs daudz problēmu. Muslimiem ir jāuzticas Allāh (saas) un nav jāuztaucas, ka laulības varētu izjukt, ja tiek teikta patiesība.

Sprediķis biedzas ar atgādinājumu, ka tas, kurš sekos Allāh (swt) un Viņa Vēstnesim (saas), gūs lielisku sasniegumu.

Muslimu laulības: portrets

(Autore: Na’ima B. Robert)

Bismillāh.

Mans vīrs ir slims. Viņš guļ gultā, tumsā. Es mēģinu apklusināt bērnus. Es mēģinu atturēt viņus no viņa traucēšanas. Es mēģinu viņus apguldīt bez liekas kņadas.

Kad viss ir kluss, es ienāku uz pirkstu galiņiem istabā. Es paraugu viņa pieri pēc drudža pazīmēm. Es jautāju viņam, vai viņš ko vēlas. Viņam ir jādzer šķidrums, jāuzņem C vitamīns. Es to zinu. Un es zinu arī to, ka viņš ne pēc kā neprasīs.

Tāpēc es aizeju uz virtuvi un uzlieku uz plīts tējkannu. Es pagatavoju viņam tēju – citronu, lai cīnītos ar apaukstēšanās baktērijām, medu, lai remdētu kakla sāpes, svaigas piparmētru lapas, lai piedotu vairāk garšas. Es saku ‘bismillāh’ pirms leju karsto ūdeni, noskaitu nelielu lūgšanu par viņa veselību, pirms nesu to viņam. Viņš pasmaida, lai gan ir ļoti noguris. Esmu atnesusi viņam atvieglojumu.

Bet es izvairos no viņa pateicības. Tas nav nekas.

Es esmu viņa sieva. Esmu šeit, lai to darītu.

Daži varbūt vīpsnā par šīm mazajām laipnībam. Daži varbūt līdzjūtībā nošūpos galvas par šo pakalpības aprakstu. Bet viņi nesaprot nedz manu dzīvi, nedz to, kas mani motivē. Viņi nezin, viņi nesaprot, ka es apprecējos ar savu vīru tikai Allāh dēļ.

Mūsu mērķis jau kopš laulību sākuma, kuras norunāja kopīgi draugi, bija palīdzēt viens otram sasniegt Paradīzi. Nekas vairāk, nekas mazāk.

Mēs stājāmies laulībā pēc tradicionāliem Islāma priekšrakstiem. Mēs negājām uz randiņiem, mēs nedzīvojām kopā, mēs nepavadījām nevienu laika sprīdi divatā. Mēs tikāmies pāris reizes kopā ar manu aizbildni, uzdevām viens otram neskaitāmus jautājumus, pārrunājām katru mums svarīgo tematu. Mans vīrs pārlidoja pāri pusei pasaules, lai iegūtu manu vecāku atļauju, un mēs apprecējāmies, parakstot laulību līgumu un nosakot mahr (pūra dāvanu, kas tiek dota sievai), bet bez pompozām ceremonijām – kādā Beikerstrītas istabā.

Islāma laulības krietni atšķiras no tām, kas notiek citās ticībās vai bez jebkādas ticības. Ir jāparūpējas par lomām un pienākumiem, jāseko likumiem un vadlīnijām. Šie likumi ir noteikti, lai veicinātu gludākas partnerattiecības un vienību, kas tīkama Dievam. Daudzi no šiem likumiem un vadlīnijām var likties vecmodīgi, pat ierobežojoši, jo īpaši laikmetā, kurā morāles robežas arvien turpina plesties. Tomēr tā kā šīs vadlīnijas ir mums dotas Kurānā, Allāh Grāmatā, mēs uzticamies to gudrībai un dzīvojam to robežās.

Šīs mācības palīdz mums sakārtot prioritātes. Tās palīdz mums apvaldīt ego. Tās mums rāda, kā nesavtīgi dot, gaidot atalgojumu tikai un vienīgi no Dieva. Tās māca mums būt pacietīgiem un maigiem vienam ar otru. Tās māca mums būt lojāliem un uzticīgiem vārdos, domās un darbos. Tās māca mums būt pateicīgiem par mazām žēlastībām, par mazām laipnībām, par gandrīz neievērojamiem žestiem, kas savij kopā mūsu dzīves. Šīs ir mācības, kuras mēs mācāmies katru dienu. Es zinu, ka kādu dienu, varbūt rītdien, varbūt pēc piecdesmit gadiem, es atgriezīšos pie sava Kunga un tad nozīme būs tikai maniem labajiem darbiem. Man līdzas būs tikai manas pašaizliedzīgās rīcības, veiktas Dieva dēļ.

Protams, daži var teikt, ka es rādu pārāk rožainu ainu. Viņi minēs stāstus, kurus dzirdējuši, rakstus, kurus lasījuši, aizspriedumus, kurus izveidojuši. Tie visi var būt patiesi. Vai var arī nebūt. Es varu stāstīt tikai savu patiesību. Es varu stāstīt tikai savu stāstu.

Man vīra drudzis ir krities. Es smaidu un slavēju Allāh.

Tas nav nekas. Mēs esam šeit, lai to darītu.

Par grēku un piedošanu

Autore: K. Ali
www.hibamagazine.com

Viņi teica: mūsu Kungs! Mēs esam nodarījuši sev pāri. Ja Tu mums nepiedosi un nedosi mums Savu žēlastību, mēs patiesi būsim zaudētāji.” (Al-A’raf, 7:23)

"They said: Our Lord! We have wronged ourselves. If You forgive us not, and bestow not upon us Your Mercy, we shall certainly be of the losers." (Al-A’raf, 7:23)

Es satiku viņu mazītiņas divistabu mājeles priekšā, kaut kādā Dievs-vien-zin nomalē, kur rēgojās kaudzes puvušu atkritumu un plastmasas pudeļu. Viņai bija stipra, rozā seja un viņa smaržoja pēc ziepēm. Ziepēm un, kaut kāda iemesla dēļ es to neatpazinu, muskusa.

Mūsu tikšanās bija pavisam nejauša. Man bija deviņpadsmit un es vadīju auto pirmo reizi bez instruktora. Mašīna saplīsa nekurienes vidū un man nācas zvanīt uz mājām. Brālis teicās atbraukt man pakaļ pēc stundas; laukā bija neciešams karstums. Man slāpa, un tas atspoguļojās manā sejā. Es atspēru vaļā durvis un izrāpos laukā. Apkārt esošā dvinga un mušas man tūlīt uzdzina nelabumu, un es nostūmu cepuri lejup uz pieres, vēlēdamās, kaut tas viņas atbaidītu.

Tieši tad es viņu satiku.

Viņa bija dārzā, glītajā dārziņā, kas ieskāva viņas mazītiņo divistabu mājeli no manis pa labi. Es viņu ieraudzīju, viņa ieraudzīja mani, un es nekavējoties novērsu skatienu. Pēc pus minūtes, viņa pienāca man klāt. Viņai rokās bija paplāte un uz paplātes – glāze ūdens.

„Iedzer, meitiņ,” viņa teica, tuvinot man glāzi.

„Nē, paldies,” es atteicu mazliet noraidoši. Es jutu slāpes bet nebiju tik izslāpusi, lai kristu tik zemu: pieņemtu glāzi ūdens no noskrandušas sievietes, kad ar naudu, kas bija man kabatā, es varēju nopirkt duci Pepsi pudeļu. Līdz tādam degradācijas līmenim es patiešām pat sapņos nespēju iedomāties krist.

„Es redzēju karu, kad biju jaunāka,” viņa klusi atbildēja.

„Ak tā,” es atteicu, prom aizgriežoties. Nepatika manā tonī tagad bija jau daudz jūtamāka, un es necentos to slēpt. Temperatūrai kāpjot un smeldzīgajai saulei dedzinot manu galvu, es ne par mata tiesu nebiju gatava klausīties fanātiskus stāstus, kas likās tūlīt plūdīs no šīs vecās, sirmās sievietes, kura smaržoja pēc ziepēm.

Ziepēm un, kaut kāda iemesla dēļ es to neatpazinu, muskusa.

Viņa nepievērsa manai nepatikai ne mazāko uzmanību. Pavisam mierīgi, viņa turpināja. „Tur bija daudz cilvēku,” es dzirdēju viņu sakām. „Cilvēku cauršautu ar ložmetējiem, cilvēku ar lauztiem kauliem, izmežģītiem kakliem, ieplēstiem galvaskausiem. Es toreiz dzīvoju labāk un varēju piedāvāt viņiem labākas lietas. Bet vai zini, meitiņ? Viņi to nevēlējās. Viņi atteicās dzert manu viskiju. Viņi gribēja ūdeni.”

Es paskatījos augšup, izbrīnīta. Likās, ka viņa ir tādā kā transā.

„Vai atceries, kā Allāhs radīja Ādamu?” viņa jautāja. Kam jautāja? Es joprojām brīnījos, es nespēju nebrīnīties – es biju pārliecināta, ka viņa nejautāja man. „Viņš radīja viņu kā pārāku radījumu, un tad Viņš lika eņģeļiem zemoties viņa priekšā. Viņi visi to izdarīja, vai ne?”

Vārdi automātiski nāca pār manām lūpam: „Sātans to neizdarīja.”

„Jā, viņš to neizdarīja,” viņa piekrita. Viņa atgriezās savā dārziņā un nosēdās tā vidū. Tas bija skaists dārziņš, visticamāk, ka vienīgais skaistais zemes gabaliņs kilometriem tālu. Viņā sāka dzert ūdeni, kuru bija atnesusi priekš manis, lēnām, vienmērīgiem malkiem, pirms viņa atkal pacēla acis uz mani. „Viņš to nedarīja, un viņš grēkoja,” viņa turpināja. Viņas balss tagad kļuva skaļāka. „Vai tu zini to stāstu? Vai zini, kā Ādams un Ieva tika padzīti no Paradīzes?”

Es pamāju, ar sausu kaklu.

Viņa pasmaidīja. „Jā, arī es to reiz lasīju. Divreiz, varbūt. Varbūt vairāk. Viņš kārdināja Ādamu un Ieva, tas Sātans. Viņš kārdināja, un viņi ēda aizliegto augli. Vai zini, uz ko tas norāda? Vai zini?”

Es papurināju galvu. Viņa atkal pasmaidīja. „Tu zini gan,” viņa man teica. „Mēs visi to zinām. Tas norāda uz to, kas mēs esam; uz to, kas ir viņš – kas ir Sātans. Tas norāda, ka mēs esam cilvēki – kļūdīties ir cilvēcīgi. Cilvēka instinktu daļa ir arī vājība – vājība, kas liek viņam piekāpties grēcīgu kārdinājumu priekšā. Un daļa Sātana instinktu ir ļaunums – ļaunums, kas noved viņu pie noliegšanas un lepnuma; ļaunums, kas Paradīzē lika viņam iezīmēt ļauna darīšanas misijas sākumu. Vai tu zini, uz ko vēl tas norāda? Vai zini?”

Es atkal papurināju galvu, un viņa atkal pasmaidīja. „Tu zini gan,” viņa atkārtoja. „Mēs visi to zinām. Tas norāda, ka Allāhs ir mīlestība, un ka Viņa dabā ir piedošana – tīra, skaista un spēcīga. Jo kad Ādams un Ieva raudāja, kad viņi lūdzās, Viņš piedeva abiem Saviem radījumiem.”

Es tagad klusēju. Viņa to neievēroja vai, visticamāk, ievēroja un ignorēja. „Mēs dzīvē izdarām tik daudz grēku,” viņa teica. Es viņu dzirdēju it kā no tālienes, ļoti liela attāluma. „Un kad mums tiek piedāvāta Dieva svētība vietā, kurā mēs to vismazāk gaidām, mēs to noliedzam, jo mēs gribam kaut ko labāku, kaut ko lielāku. Mēs nevēlamies mazu, mēs vēlamies lielu – lielais mūs kārdina, jo tajā ir tik daudz spozmes. Mazs liekas vājāks, tik ļoti vājāks. Un Viņš mums piedod.”

Es redzēju sevi zemojamies, redzēju sevi sniezamies pēc tagad pustukšās ūdens glāzes. Ūdens bija dzidrs, vēss un salds – nekad nebiju baudījusi līdzīgu ūdeni – un es to dzēru aizgūtnēm. Es atkal paskatījos uz veco, sirmo sievieti, un viņa man pasmaidīja. Viņa smaržoja pēc ziepēm un, kāda iemesla dēļ, kuru es tagad zināju, muskusa.

Pēkšņi, tas degradācijas līmenis, kurā es nekad pat nesapņoju krist, kļuva par augšupceļu. Debesis bija es, un es biju debesis.