Islāma morāles sistēma

III&E brošūru sērija; No. 6

(Izdevējs: The Institute of Islamic Information and Education (III&E))
Tulkots ar izdevēja atļauju. Tulkojuma pārpublicēšanas atļaujai rakstiet: laila.brence@yahoo.com

Līdzcietīgā, žēlsirdīgā Dieva vārdā
Bismilāhi ar-rahmāni ar-rahīm (Bismillahi ar-rahmani ar-raheem)

Islams ir noteicis universālas pamattiesības cilvēcei kā kopumam, kas ir jāievēro un jāciena jebkuros apstākļos. Šo tiesību realizēšanai, Islams sniedz ne tikai legālas garantijas, bet arī ļoti efektīvu morālo sistēmu. Tādējādi, Islamā jebkas, kas veicina indivīda vai sabiedrības labklājību, ir morāli labs, un jebkas, kas kaitē, ir morāli slikts. Islams tik ļoti akcentē Dieva un līdzcilvēku mīlestību, ka tas brīdina attiecībā uz ieslīgšanu formālismā. Korānā mēs lasām:

„Taisnums nav tajā, ka griežat (lūgšanās) savas sejas pret Austrumiem vai Rietumiem. Taisns ir tas, kurš tic Allah un Pastarajai dienai, un enģeļiem, un Grāmatai, un praviešiem; tas, kurš dod naudu, kas viņam mīļa, saviem tuviniekiem un bāreņiem, un tiem, kas ir trūkumā, un par gūstekņu izpirkumu; tas, kurš pilda lūgšanas un maksā nodokļus nabadzīgo labā; un tie, kas pilda solījumu, ja tāds ir dots, tie, kas pacietīgi dziļā nabadzībā un slimībās un neatlaidīgi kara laikos; šie ir tie, kas pierādījuši savu taisnumu un šie ir tie, kas ir dievbijīgi.” (Korāns 2:177)

Šie panti skaisti ataino taisna un diebijīga cilvēka būtību – viņam ir jāievēro noteikumi, bet tajā pašā laikā jāpatur prātā mīlestība uz Dievu un līdzcilvēkiem.

Mums tiek doti četri noteikumi:
(1) mūsu ticībai ir jābūt patiesai,
(2) mums ir jābūt gataviem to realizēt labdarībā pret līdzcilvēkiem,
(3) mums ir jābūt labiem pilsoņiem, kas atbalsta sociālās organizācijas, un
(4) mūsu pašu dvēselēm ir jābūt stiprām un nelokāmām jebkuros apstākļos.

Šis ir tas standarts, pēc kura konkrēta uzvedība tiek vērtēta un klasificēta kā laba vai slikta. Šis vērtēšanas standarts ir kā kodols, ap kuru jāvijas visam morālo uzvedību kopumam. Pirms jebkādu morālo likumu uzstādīšanas, Islams cenšas katra cilvēka sirdī cieši iesakņot pārliecību par to, ka viņa atskaites punkts ir Dievs, Kurš viņu redz vienmēr un visur. Ir iespējams paslēpties no visas pasaules, bet ne no Viņa. Var krāpt un maldināt visus, bet ne Dievu. Ir iespējams izsprukt no jebkurara cita tvēriena, bet ne no Dieva.

Tādējādi, uzstādot Dieva labpatikas iegūšanu par cilvēka dzīves mērķi, Islams sniedz augstāko iespējamo morāles standartu, kas paver bezgalīgas iespējas cilvēces morālajai evolūcijai. Definējot Dievišķo atklāsmi kā primāro zināšanu avotu, Islams padara morāles standartus stabilus un paliekošus, pieļaujot saprātīgu nišu jaunievedumiem un adaptācijām, bet ne perversitātei, pārliekām variācijām, atomistiskam relatīvismam vai morāles nepastāvībai. Islams padara mīlestību uz Dievu un bijību Viņa priekšā par spēku, kas mudina cilvēku paklausīt morāles likumiem bez jebkāda ārēja spiediena. Ticot Dievam un Soda Dienai, cilvēks nopietni, patiesi un no visas sirds un dvēseles pieņem morālas uzvedības likumus.

Islams noliedz nepatiesu oriģinalitātes un jaunievedumu izjūtu – tas nedz nes jaunus tikumus, nedz arī mēģina noniecināt labi pazīstamu morāles normu svarīgumu. Islams nedz piedēvē pārlieku svarīgumu kādām morāles normām, nedz arī atstāj citas nepamatoti novārtā. Tas apkopo visus plaši pazīstamos tikumus un, balstoties uz līdzsvara un proporciju izjūtu, nozīmē katram no tiem piemērotu vietu un funkciju vispārējā dzīves shēmā. Islams paplašina cilvēka individuālās un kolektīvās dzīves apjomu – mājas saistības, uzvedību sabiedrībā un aktivitātes politikas, ekonomikas, likumdošanas, izglītības un sociālajās jomās. Tas aptver cilvēka dzīvi no mājas līdz sabiedrībai, no ēdamistabas līdz kara laukam un pamiera noslēgšanai; burtiski, no šūpuļa līdz kapam. Morāles principi tiek universāli un vispārēji pielietoti visās dzīves sfērās. Islams dod morāles rokās vadības grožus un pārliecinās, lai sadzīvi regulētu nevis savtīgas vēlmes un nožēlojamas interese, bet gan morāles normas.

Islams nosaka priekš cilvēka tādu dzīves sistēmu, kura balstās uz visu, kas labs, un kurā nav ļaunā. Tas aicina cilvēkus ne tikai praktizēt morālu uzvedību, bet arī nostiprināt tikumus un atbrīvoties no netikumiem, veicināt labo un izskaust slikto. Islams vēlas, lai valdītu sirdsapziņas spriedums un lai tikumība netiktu noniecināta kā zemāka par ļauno. Tie, kas atsaucas uz šo aicinājumu, pulcējas vienkopus un saņem vārdu ‘musulmanis/-e.’ Vienīgais mērķis, kas vada šīs vienotās kopienas (Ummah – arābu val.) veidošanos, ir tāds, ka tā organizēti cenšas nostiprināt un realizēt labo un apslāpēt un izskaust ļauno.

Turpinājumā sekos īss apskats par Islama morāles mācības pamatiem - musulmaņa personisko morālo uzvedību un viņa sociālajiem pienākumiem.

· DIEVBIJĪBA

Šo īpašību Korāns min kā augstāko:

„Patiesi, visgodājamākais no jūsu vidus Dieva priekšā ir tas (ticīgais), kuram ir At-Taqwa [t.i., viņš ir viens no Muttaqun (dievbijīgajiem).” (Korāns 49:13)

Korāns atkārtoti akcentē tādas morālās vērtības kā pazemību, pieticību, kaismju un vēlmju kontrolēšanu, patiesīgumu, godīgumu, pacietību, nelokāmību un doto solījumu pildīšanu. Korānā mēs lasām:

„Allah mīl As-Sabirun (pacietīgos).” (Korāns 3:146)

„Un steidzieties uz priekšu pa to ceļu, (kas ved uz) jūsu Kunga doto piedošanu, un uz Paradīzi tik platu kā debesis un zeme, sagatavotu priekš Al-Muttaqun (dievbijīgajiem).
Tie, kas dod labdarībai (Allah mērķiem) bagātībā un nabadzībā, kas apspiež savas dusmas, un kas piedod citiem; patiesi, Allah mīl Al-Muhsinun (tos, kas dara labu).” (Korāns 3:133-134)

„Mans dēls! Pildi As-Salat (lūgšanas), aicini (cilvēkus) uz Al-Ma’ruf (Islama monoteismu un visu, kas ir labs) un aizliedz (cilvēkiem) Al-Munkar (t.i., neticēšanu Allah vienotībai, visa veida politeismu un visu kas ir ļauns un slikts), un pacietīgi panes visu, kas ar tevi notiek. Patiesi, šie ir daži svarīgākie baušļi (kurus Allah ir pavēlējis).
Un nenovērs lepnumā seju no cilvēkiem, nedz arī nekaunīgi staigā pa zemes virsu. Patiesi, Allah nepatīk lepnie un tie, kas lielās.
Un esi mērens (neizrādi nekaunību) savā gaitā un pazemini savu balsi. Patiesi, visraupjākā no visām balsīm ir ēzeļu blēšana.” (Korāns 31:17-19)

Izdarot kopsavilkumu par musulmaņa morālo uzvedību, Pravietis Muhammeds ir teicis:

„Mans Uzturētājs ir devis man deviņas pavēles: būt dievbijīgam gan privātajā dzīvē, gan sabiedrībā; runāt taisni, gan dusmās, gan labpatikā; būt mērenam gan nabadzībā, gan bagātībā; atjaunot draudzību ar tiem, kuri to ar mani lauzuši; dot tam, kurš man atsaka; ka manai klusēšanai jābūt piepildītai ar domām; ka manam skatienam jābūt par pamācību; un ka man jāpavēl tas, kas ir labs un pareizs.”

· SOCIĀLIE PIENĀKUMI

Islama mācības attiecībā uz sociālajiem pienākumiem balstās uz laipnību un citu cilvēku interešu ievērošanu. Tā kā vispārēja pavēle ievērot laipnību visticamāk tiktu ignorēta konkrētās situācijās, Islams uzsver īpašas laipnības izpausmes un nosaka dažādu attiecību saistību pienākumus un tiesības. Pieaugošas secības attiecību lokā, mūsu pirmā atbildība ir mūsu tiešā ģimene – vecāki, vīrs vai sieva un bērni; pēc tam – citi radinieki, kaimiņi, draugi un paziņas, bāreņi un atraitnes, kopienas trūcīgie, mūsu musulmaņu līdzgaitnieki, visa cilvēce un dzīvnieki.

(1) Vecāki
Islams īpaši uzsver vecāku cienīšanu un rūpēšanos par viņiem, kas ir katra musulmaņa svarīga ticības izpausme.

„Un jūsu Kungs ir nolicis, ka jūs nepielūdzat nevienu citu, kā vien Viņu. Un ka jūs paklausāt savus vecākus un esiet laipni pret viņiem. Ja viens no viņiem vai viņi abi piedzīvo vecumu jūsu dzīves laikā, nesakiet viņiem pat vienu necieņas vārdu, nedz arī kliedziet uz viņiem, bet uzrunājiet viņus ar cieņu.
Un esiet viņu priekšā padevīgi un pazemīgi un sakiet: ‘Mans Kungs! Izlej pār viņiem Savu Žēlastību, jo viņi mani audzināja, kad es biju mazs.’” (Korāns 17:23-24)

(2) Citi radinieki

„Un dodiet radiniekam to, kas viņam pienākas, un Miskin (trūcīgajam) un ceļavīram. Bet neizšķiediet velti (savu bagātību) tā, kā to dara izšķērdētājs.” (Korāns 17:26)

(3) Kaimiņi

Pravietis Muhammeds ir teicis:
„Tas nav ticīgais, kurš pieēd pilnu vēderu, kamēr viņa blakus esošais kaimiņš cieš no bada” un
„Tas nav ticīgais, kura kaimiņš nav pasargāts no viņa aizvainojošās uzvedības.”

Patiesībā, Korāns un Sunna nosaka, ka musulmanim jābūt morāli atbildīgam ne tikai par saviem vecākiem, radiem un kaimiņiem, bet arī par visu cilvēci, dzīvniekiem, kokiem un augiem. Piemēram: ir aizliegts nogalināt dzīvniekus un putnus medījuma dēļ. Līdzīgi, ir aizliegts cirst kokus un lauzt augus, kas nes augļus, ja vien tas netiek darīts spiedošas vajadzības dēļ.
Tādējādi, balstoties uz morāles pamatiezīmēm, Islams būvē augstāku morāles sistēmu, ar kuras palīdzību cilvēce var sasniegt savu pilnīgāko potenciālu. Islams šķīsta dvēseli no paštaisna egoisma, tirānijas, izvirtības un disciplīnas trūkuma. Tas rada dievbijīgus cilvēkus, kas ir uzticīgi saviem ideāliem, ievēro pietāti, atturību un disciplīnu un neielaižas kompromisos ar nepatiesību. Tas mudina morālās atbildības jūtas un veicina paškontroles spējas. Islams rada laipnību, devību, žēlastību, līdzcietību, mieru, patiesu labvēlību, ārkārtīgu godīgumu un patiesīgumu pret visu radību visās situācijās. Tas lolo cēlas īpašības, no kurām var sagaidīt tikai un vienīgi labu.